52006DC0224

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 16.5.2006

COM(2006) 224 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS

2006. GADA KONVERĢENCES ZIŅOJUMS PAR SLOVĒNIJU

(sagatavots saskaņā ar Līguma 122. panta 2. punktu pēc Slovēnijas pieprasījuma ) {SEC(2006) 615}

1. ZIņOJUMA MēRķIS

Līguma 122. panta 2. punktā pieprasīts, lai Komisija un ECB vismaz reizi divos gados vai pēc dalībvalsts ar izņēmuma statusu pieprasījuma, ziņotu Padomei par dalībvalstu progresu, pildot savas saistības, lai sasniegtu ekonomikas un monetāro savienību.

Šis ziņojums ir sagatavots pēc Slovēnijas pieprasījuma, kas tika iesniegts 2006. gada 2. martā. Sīkāks Slovēnijas konverģences novērtējums ir pieejams šā ziņojuma tehniskajā pielikumā [SEC(2006) 615].

Komisijas un ECB sagatavoto ziņojumu saturu nosaka Līguma 121. panta 1. punkts. Šis pants pieprasa, lai ziņojumos tiktu iekļauts vērtējums par to, cik lielā mērā valstu tiesību akti, ieskaitot valsts centrālās bankas statūtus, atbilst Līguma 108. un 109. pantam, kā arī ECBS un ECB statūtiem. Turklāt ziņojumos, atsaucoties uz konverģences kritērijiem (cenu stabilitāti, valsts budžetu, valūtas kursa stabilitāti, ilgtermiņa procentu likmēm), ir arī jāvērtē, vai attiecīgajā dalībvalstī ir sasniegts augsts ilgtspējīgas konverģences līmenis, kā arī jāņem vērā vairāki citi 121. panta 1. punkta pēdējā apakšpunktā minētie faktori. Četri konverģences kritēriji ir sīkāk iztirzāti Līgumam pievienotajā protokolā (Protokols Nr. 21 par konverģences kritērijiem).

2. JURIDISKā ATBILSTīBA

Savā 2004. gada konverģences ziņojumā [COM(2004) 690] Komisija secināja, ka attiecībā uz centrālās bankas integrāciju ECBS euro pieņemšanas laikā Slovēnijas tiesību akti, īpaši Slovēnijas Bankas tiesību akts, pilnībā neatbilda EK Līguma 109. pantam un ECBS/ECB statūtiem. Turklāt tika ieteikts labot dažas atlikušās nepilnības, īpaši attiecībā uz Bankas mērķiem, kā arī personiskās un institucionālās neatkarības jomās.

Neatbilstības tika novērstas ar grozījumu Slovēnijas Bankas tiesību aktā, ko Slovēnijas Parlaments pieņēma 2006. gada 30. martā. Grozījumā īpaši uzsvērts, ka Slovēnijas Bankas pilnvaras monetāro funkciju, darbību un instrumentu jomā, sākot ar dienu, kad Slovēnijā tiek ieviests euro, ir jānodod ECBS. Turklāt ir novērsta valdības iespēja piedalīties bankas ārvalstu valūtas aktīvu pārvaldībā. Ņemot vērā konstatētos trūkumus, pamats Slovēnijas Bankas valdes locekļu atlaišanai ir pieskaņots ECBS/ECB statūtos paredzētajam. Un visbeidzot, Slovēnijas Bankas mērķi ir grozīti ar precīzāku EK Līguma 105. panta 1. punkta formulējumu. Īpaši Bankas sekundārais mērķis (vispārējās ekonomiskās politikas atbalsts saskaņā ar EK Līgumā izvirzītajiem mērķiem) tagad ir nepārprotami pakļauts primārajam mērķim (cenu stabilitāte). Tomēr trešais mērķis (saistīts ar finanšu stabilitāti saskaņā ar atvērtas tirgus ekonomikas un brīvās konkurences principiem) nav nepārprotami pakļauts primārajam un sekundārajam mērķim, un tas ir vērtējams kā trūkums.

Slovēnijas tiesību akti, īpaši Slovēnijas Bankas tiesību akts, atbilst EK Līguma un ECBS/ECB statūtu prasībām.

3. CENU STABILITāTE

Atsauces vērtības attīstība

2004. gada konverģences ziņo-jumā tika konstatēts, ka Slovēnija neatbilst izvirzītajam cenu stabi-litātes kritērijam. Slovēnijā inflācijas vidējais līmenis 12 mēnešu laikā līdz 2004. gada augustam bija 4,1 %, kas ir lielāks par atsauces vērtību 2,4 % .

12 mēnešu vidējā inflācija, ko izmanto konverģences novēr-tēšanai, samazinājās no 8,6 % 2001. gadā līdz 2,3 % 2006. gada martā. Tā rezultātā šis faktors pakāpeniski tuvinājās atsauces vērtībai, to pirmo reizi sasniedzot 2005. gada novembrī. Kopš 2006. gada janvāra 12 mēnešu vidējā inflācija bija zemāka par atsauces vērtību. 2006. gada martā atsauces vērtība bija 2,6 %, ko aprēķināja kā vidējo aritmētisko no 12 mēnešu vidējā līmeņa trijās valstīs ar labākajiem rādītājiem (Zviedrijā, Somijā un Polijā), iegūtajam rezultātam pievienojot 1,5 procentu punktus. Atbilstošais inflācijas līmenis Slovēnijā bija 2,3 %, tas ir par 0,3 procentu punktus zemāks par atsauces vērtību.

Galvenie cēloņi un ilgtspējība

Laikā no 1999. gada vidus līdz 2000. gada vidum inflācija Slovēnijā pieauga līdz apmēram 9 %, galvenokārt ieviestā pievienotās vērtības nodokļa dēļ. Inflācija atkal sāka mazināties 2001. gada otrajā pusē, kad Slovēnijas Banka pieņēma jaunu vidējā termiņa monetārās politikas shēmu. Tās galvenais mērķis bija nodrošināt agrīnu pievienošanos euro zonai, samazinot inflāciju un pakāpeniski stabilizējot valūtas kursu. Kopš 2003. gada inflācijas samazināšanas procesu balsta Slovēnijas valdības un Slovēnijas Bankas koordinēta politika. Efektīva regulēto cenu kontrole, sabiedriskā sektora algu ierobežošana un valūtas kursa stabilizācija, sākot ar 2004. gada vidu, stiprināja ticību inflācijas kritumam, kas savukārt izpaudās algu ierobežošanā privātajā sektorā. Inflācijas kritumu pēdējo gadu laikā veicināja arī saprātīga politika un attīstība, nesasniedzot potenciālu laikā no 2001. līdz 2003. gadam. Tomēr pakāpeniska bezdarba līmeņa mazināšanās kopš 2003. gada līdz ar ekonomisko izaugsmi nebija saistīta ar palielinātu algu un cenu spiedienu, kas ļauj noprast, ka inflācijas kritumu drīzāk radīja faktori, kam būtu jānodrošina zema inflācija arī vidējā termiņā.

Inflācijas līmeni 2005. gadā ietekmēja pozitīva cenu attīstība noteiktās preču grupās, kas galvenokārt atspoguļoja valstu iestāšanās Eiropas Savienībā pozitīvo ietekmi, ļaujot zināmā mērā kompensēt būtisko negatīvo ietekmi, ko bija radījis naftas cenu pieaugums pasaules tirgū. Lai gan iestāšanās ES uzlaboja konkurenci iekšējā tirgū, līdz ar to nodrošinot stabilu ietekmi uz inflāciju, pozitīvā ietekme uz cenu attīstību visticamāk vismaz daļēji mazināsies.

Par spīti tam inflācijas perspektīvas 2006. gada atlikušajā daļā ir labvēlīgas. Sagaidāmo ārējo apstākļu negatīvās ietekmes uz enerģijas cenām mazināšanos lielā mērā kompensēs zemais inflācijas pieaugums ar enerģiju nesaistītās jomās no ārkārtīgi zemajiem līmeņiem 2005. gadā. Vienlaicīgi kopš 2002. gada novērotais ražošanas vienības algas pieauguma kritums visticamāk turpināsies arī 2006. gadā un tiek prognozēts, ka vidējais inflācijas līmenis nedaudz samazināsies no 2,5 % 2005. gadā līdz 2,4 % 2006. gadā.

Ilgtermiņa perspektīvā inflācijas riska faktori ir iekšējo procentu likmju galīgā konverģence līdz euro zonas līmenim, kā arī 2007. gadā ieplānotais pievienotās vērtības nodokļa pieaugums. Tādēļ Slovēnijai ir jāsaglabā modrība, lai nodrošinātu zemas inflācijas vidi, kā arī labvēlīgu attieksmi pret konkurenci. Lielākās ambīcijas fiskālajā politikā palīdzētu mīkstināt inflācijas riska faktorus, un algas ir jāturpina ierobežot arī pēc 2006. gada.

Slovēnija ir respektējusi inflācijas atsauces vērtību kopš 2005. gada novembra un visticamāk saglabās līdzšinējo statusu arī turpmākajos mēnešos. Slovēnija atbilst cenu stabilitātes kritērijam.

4. VALSTS BUDžETS

2004. gada konverģences ziņojumā Komisija konstatēja, ka Slovēnija nav pakļauta Padomes lēmumam par pārmērīgu budžeta deficītu un atbilst valsts budžeta kritērijam.

Valsts finansiālais stāvoklis Slovēnijā pasliktinājās 2000.–2001. gadā, un 2001. gadā valsts kopējais budžeta deficīts sasniedza 4,3 % no IKP. Pēc izmaiņām 2002.-2003. gadā valsts kopējais budžeta deficīts kopš 2002. gada ir saglabājies zemāks par noteiktajiem 3 procentiem no IKP.

Pastiprināta apņemšanās ievērot finanšu disciplīnu un ekonomikas atveseļo-šanās, sākot ar 2004. gadu, veicināja turpmāku valsts budžeta deficīta samazinā-šanos no 2,3 % IKP 2004. gadā līdz 1,8 % IKP 2005. gadā. Valdības ap-ņemšanās īstenot saprā-tīgu budžeta politiku bija visizteiktākā 2004. gadā, kad, lai īstenotu ar budžeta deficīta saistīto mērķi, nepietiekamo pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu dēļ bija jāsamazina izdevumi.

Slovēnija 2006. gadā vēlas sasniegt kopējo budžeta deficītu, kas atbilstu 1,8 % no IKP, tātad mazāk par Komisijas dienestu prognozēm 2006. gada pavasarī. Nav ieplānota deficīta mazināšanās, salīdzinot ar 2005. gadu. Tieši pretēji, ņemot vērā prognozēto labvēlīgo ekonomisko vidi, sagaidāms, ka strukturālais deficīts, kas 2005. gadā bija 1,4 % no IKP, pieaugs līdz 1,8 % no IKP. Vienlaicīgi ir sagaidāms, ka tas būs zemāks par „Stabilitātes un izaugsmes paktā” noteikto minimālo robežu – 1,9 % no IKP. Pakts ir drošības pasākums, lai izvairītos no iespējamas 3 % IKP pārsniegšanas normālu makroekonomisko svārstību rezultātā.

Valsts kopējais parāds kopš 2000. gada ir svārstījies nedaudz zem 30 % no IKP. 2005. gada beigās kopējais parāds sastādīja 29,1 % no IKP, tātad bija mazāks par 2004. gada 29,5 %. Sagaidāms, ka vidējā termiņā valsts kopējais parāds būs mazāks par 30 % no IKP.

Saskaņā ar 2005. gada decembra konverģences programmu, budžeta stratēģija paredz pakāpeniski samazināt kopējo valsts deficītu līdz 1 % no IKP 2008. gadā. Programma formulēja nodokļu reformas pasākumus, kuru mērķis ir par 1,8 procentu punktiem samazināt ienākumu daļu (izteiktu IKP procentos). Savukārt izdevumi tiktu samazināti par 2,5 procentu punktiem no IKP. Daži konkrēti pasākumi par pamatu šai konsolidācijai ir norādīti jaunākajā konverģences programmas variantā, vienlaikus ņemot vērā turpmākos pasākumus.

Padome 2006. gada 14. februārī pārbaudīja Slovēnijas precizēto konverģences programmu. Tā atzina, ka budžeta stratēģijā ir izvirzīti sasniedzami mērķi un programmas budžeta prognozes apdraudoši faktori visumā ir līdzsvaroti. Tomēr Slovēniju uzskata par augsta riska valsti attiecībā uz ilgtermiņa ilgtspējību. Saskaņā ar šābrīža prognozēm, kas pamatojas uz esošajiem pasākumiem, Slovēnijā iespējams liels risks attiecībā uz valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību, pamatojoties uz ievērojamu ar vecumu saistīto izdevumu palielināšanos. Tādēļ Padome aicināja Slovēniju pastiprināt budžeta konsolidāciju, īpašu uzmanību pievēršot pasākumiem tā pielāgošanai, kā arī strādāt, lai uzlabotu valsts finanšu resursu ilgtermiņa stabilitāti.

Slovēnija nav pakļauta Padomes lēmumam par pārmērīgu budžeta deficītu un atbilst valsts budžeta kritērijam.

5. VALūTAS KURSA STABILITāTE

2004. gada konverģences ziņojumā tika konstatēts, ka Slovēnija neatbilst valūtas kursa kritērijam. Pārbaudes brīdī bija pagājuši divi mēneši kopš valsts pievienošanās ERM II.

Divu gadu periods, kurā tika vērtēta valūtas kursa stabilitāte, ilga no 2004. gada maija līdz 2006. gada aprīlim. Valūtas maiņas mehānismam ERM II Slovēnija pievienojās 2004. gada 28. jūnijā, un kopš tā laika ir pagājuši 22 mēneši. Tolāram saglabātā ERM II centrālā paritāte atbilst tirgus kursam pēdējā tirdzniecības dienā pirms lēmuma pievienoties ERM II. Tā kā uz pastāvīgu tolāra devalvāciju vērstā ilgtermiņa politika turpinājās līdz brīdim, kad valsts pievienojās ERM II , tolāra kurss attiecībā pret euro divus mēnešus pirms pievienošanās ERM II mainījās no 0,45% virs nākotnes centrālā kursa 2004. gada maija sākumā līdz centrālajam kursam 2004. gada 25. jūnijā. ERM II iekšienē tolāra kurss attiecībā pret euro visu laiku ir bijis tuvs centrālajam līmenim (maksimālās novirzes bija 0,16% tai svārstību līknes daļā, kas atspoguļo devalvāciju, un 0,10% tai daļā, kas atspoguļo vērtības pieaugumu). Apsekotajā periodā tolāra kursa attiecībā pret euro vidējās absolūtās novirzes no centrālās paritātes bija 0,08 %.

Valūtas kursa stabilitāte ERM II tika sasniegta laikā, kad valstī pastāvēja stabils procentu likmes diferenciālis vis-à-vis euro zonu - lielākajā apsekotā perioda daļā nedaudz mazāk par 2 procentu punktiem. Ņemot vērā ECB īstenoto plānoto likmju palielināšanu kopš 2005. gada decembra, kā arī Slovēnijas Bankas kopš 2006. gada janvāra īstenoto procentu likmju samazināšanu, šis diferenciālis nesen samazinājās līdz nepilnam 1 procentu punktam. Kopā ar ļoti iespējamu Slovēnijas aktīvu riska maksājumu samazināšanos ERM II , pozitīvais procentu likmes diferenciālis palīdzēja stiprināt tolāra spēku.

Tolāra kursu attiecībā pret euro stabilitāti atbalsta līgums par sadarbību intervencē valūtas tirgū, ko 2001. gadā parakstīja Slovēnijas banka un lielākā daļa komercbanku. Slovēnijas Banka it īpaši izmantojusi valūtu svārstības, lai saglabātu vērā ņemamu tolāra kursa stabilitāti attiecībā pret euro ERM II ietvaros. Tā kā ERM II centrālā paritāte labi pildīja savu uzdevumu stabilizēt finanšu tirgus prognozes, ar šo līgumu arī saistītās „cenu intervences” (kad centrālā banka nosaka pamata maiņas likmi, kas ir jāievēro līgumā iesaistītajām komercbankām) nav izmantotas kopš pirmā mēneša pēc pievienošanās ERM II . Pāreja uz jauno sistēmu neprasīja tiešu pagaidu intervenci valūtu maiņas tirgos, lai signalizētu par efektīvām izmaiņām kursa režīmā. Tā kā tolāra vērtība 2004. gada jūlija sākumā stabilizējās, tiešā intervence ERM II vairs nebija nepieciešama.

Tolārs visu divus gadus ilgo apsekošanas periodu atradās ļoti tuvu ERM II centrālajai likmei. Netika reģistrēta tolāra centrālās paritātes devalvācija ERM II ietvaros pēc Slovēnijas iniciatīvas. Līdz iespējamā Padomes lēmuma pieņemšanai 2006. gada jūlijā tolārs būs piedalījies ERM II vairāk nekā 24 mēnešus. Slovēnija atbilst maiņas kursa kritērijam.

6. ILGTERMIņA PROCENTU LIKMES

2004. gada konverģences ziņojumā tika konstatēts, ka Slovēnija atbilst procentu likmju konverģences kritērijam. Gada vidējā ilgtermiņa procentu likme Slovēnijā līdz 2004. gada augustam bija 5,1%, tātad zemāk par atsauces vērtību jeb 6,4 %.

Vidējās ilgtermiņa procentu likmes atšķirība vis-à-vis euro zonas laikā no 2002. gada vidus līdz 2004. gada beigām ir būtiski samazinājusies, galvenokārt atspoguļojot Slovēnijas inflācijas līmeņa pakāpenisku samazināšanos, līdz ar īstermiņa politikas likmju kritumu, tādējādi būtiski samazinot valsts riska maksājumus un perspektīvu pievienoties euro zonai. Kopš pievienošanās ERM II 2004. gada jūnijā, procentu likmju intervāls ir saglabājies no 10 līdz 70 pamata punktiem.

12 mēnešu mainīgā vidējā ilgtermiņa procentu likme, kuras attīstība ir būtiska Līguma kritērija izvērtēšanai, turpināja samazināties visus apsekotos 12 mēnešus. 2006. gada martā, par kuru ir pieejami visjaunākie dati, atsauces vērtība, ko iegūst, Zviedrijas, Somijas un Polijas ilgtermiņa procenta likmju vidējam aritmētiskajam pievienojot 2 procentu punktus, bija 5,9 procenti. Slovēnijas 10 gadu standarta obligāciju mainīgais vidējais ienesīgums 12 mēnešu laikā bija 3,8 %, tas ir mazāks par atsauces vērtību. Slovēnija atbilst ilgtermiņa procenta likmju konverģences kritērijam.

7. PAPILDU FAKTORI

Slovēnijas finanšu sistēma ir pietiekami integrēta ES finanšu sistēmā. Atbilstība acquis communautaire finanšu pakalpojumu jomā bija lielā mērā sasniegta jau iestāšanās brīdī, un ir panākts liels progress, transponējot tiesību aktus, kas tika pieņemti saskaņā ar finanšu pakalpojumu rīcības plānu. Finanšu sistēma vēl aizvien ir mazāka, nekā būtu sagaidāms, ņemot vērā relatīvi augsto ekonomiskās attīstības līmeni. Lai gan konkurence, pateicoties citu ES finanšu institūciju nodrošinātajiem pārrobežu pakalpojumiem, pakāpeniski pieaug, Slovēnijas finanšu sistēma nav pilnībā privatizēta, un lai gan ārvalstu īpašnieku daļas apjoms ir tuvu euro zonas dalībvalstu līmenim, tas tomēr ir mazāks nekā citās jaunajās dalībvalstīs. Spēcīga ekonomiskā izaugsme un procentu likmju konverģence ir veicinājusi pakāpenisku bankas aizdevumu pieaugumu privātajā sektorā, īpaši mājsaimniecībās. Ārvalstu valūtas aizdevumu īpatsvars mājsaimniecībām ir sācis pieaugt no nenozīmīga līmeņa 2003. gadā līdz apmēram 50 % no jaunajiem aizdevumiem 2005. gadā.

Slovēnijas ekonomika ir ļoti atvērta tirdzniecībai, taču diezgan negribīgi pieņem tiešo investīciju plūsmas no ārvalstīm ( FDI ). Turklāt Slovēnija ir ieviesusi visai strukturālu reformu plānu, īpaši attiecībā uz liberalizāciju un privatizāciju. Vienlaikus Slovēnijas rūpniecības struktūra atbilst euro zonas valstīs esošajai. Relatīvi zemā ārvalstu tiešo investīciju plūsma ( FDI ) Slovēnijas ekonomikā izriet no privatizācijas procesa, kas ir bijis mazāk gatavs ārvalstu investoru dalībai. Zemā FDI intensitāte var ierobežot konkurenci iekšējā tirgū. Turklāt saskanīgai Slovēnijas iekšējā tirgus darbībai ir svarīgi turpināt ES direktīvu iestrādāšanu un ieviešanu.

Slovēnijai tradicionāli ir bijis visumā līdzsvarots tekošais konts, kas principā atspoguļo preču tirdzniecības deficītu, no vienas puses, un pārlieku tirdzniecību ar pakalpojumiem, līdz ar pozitīvu valūtas pārskaitījumu bilanci, no otras puses. Slovēnijas tekošā konta bilance 2005. gadā uzrādīja 1,1 % no IKP lielu deficītu, zemāku nekā 2,1 % no IKP 2004. gadā. Šis progress galvenokārt ir saistīts ar pozitīvajām izmaiņām preču tirdzniecības bilancē kopš 2005. gada 2. ceturkšņa un aizvien straujāko pakalpojumu tirdzniecības bilances uzlabošanos. Tas ļauj secināt, ka konta negatīvā attīstība 2004. gadā visticamāk bija pagaidu fenomens, kas nav saistīts ar Slovēnijas ekonomikai raksturīgajām konkurences problēmām vai arī ar iespējamu valūtas kursa ietekmi. Slovēnijas galvenais izaicinājums tuvākajā nākotnē ir nodrošināt veselīgu konkurenci, kā vārdā noteikti vajadzēs ierobežot algas. Turklāt, par spīti augstam iekšējo uzkrājumu līmenim, Slovēnija, lai palielinātu iekšējās investīcijas un produktivitāti, varētu daudz plašāk izmantot ārvalstu uzkrājumus.

* * *

Ņemot vērā konverģences kritēriju izpildes vērtējumu, Komisija uzskata, ka Slovēnija ir sasniegusi augstu ilgtspējīgas konverģences līmeni.