52006DC0020

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 25.1.2006

COM(2006) 20 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Ārējs darījums: Tematiskā programma vides aizsardzībai un dabas resursu, tostarp enerģijas, ilgtspējīgai apsaimniekošanai

SATURS

1. Ievads 3

2. Konteksts 4

2.1. Atbalsts vides aizsardzībai un dabas resursu, tostarp enerģijas, ilgtspējīgai apsaimniekošanai ārpus ES robežām 4

2.2. ES un EK vides aizsardzības un ilgtspējīgas dabas resursu, tostarp enerģijas, apsaimniekošanas politika 5

2.3. Iepriekšējā pieredze un gūtā mācība 7

2.3.1. Pārskats par pašreiz izmantotajiem instrumentiem 7

2.3.2. Plašākā starptautiskā kontekstā gūtā mācība: vajadzība pēc vadības, lielākas saskaņotības, ES koordinētas rīcības un saistību izpildes 7

2.4. Tematiskās pieejas pamatojums 8

3. Tematiskā programma 9

3.1. Programmas darbības joma 9

3.2. Programmu veidošanas principi 10

3.3. Mērķi 11

4. Prioritātes 12

4.1. Darbs pie TAM 7 sasniegšanas: vides ilgtspējas veicināšana 12

4.2. ES iniciatīvu un starptautisko nolīgumu saistību īzpildes veicināšana 12

4.3. ES lielāka iekļaušanās 14

4.4. Vides pārvaldības stiprināšana un ES vadošā loma 15

4.5. Atbalsts ilgtspējīgas enerģijas alternatīvām partnervalstīs un reģionos 16

Annexes

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Ārējs darījums: Tematiskā programma vides un dabas resursu, tostarp enerģijas, ilgtspējīgai apsaimniekošanai

1. Ievads

Cenšoties racionalizēt un vienkāršot pašreizējo juridisko pamatu, ar ko regulē Kopienas ārējos darbījumus, Eiropas Komisija saskaņā ar Finanšu perspektīvu 2007. līdz 2013. gadam ir ierosinājusi sešus jaunus tiesību aktu projektus. Trīs juridiski instrumenti (humanitārajai palīdzībai, stabilitātei un makrofinansiālajai palīdzībai) ir horizontāli, un tie atbildīs konkrētām vajadzībām un apstākļiem. Pārējie trīs instrumenti (pirmspievienošanās atbalstam, Eiropas kaimiņattiecību un partnerības politikas atbalstam un sadarbībai attīstības jomā un ekonomiskai sadarbībai) ir paredzēti īpašu politiku īstenošanai un attiecas uz konkrētām ģeogrāfiskajām teritorijām. Turpmāk šie instrumenti veidos juridisku pamatu Kopienas izdevumiem ārējo sadarbības programmu, tostarp atbilstīgu tematisko programmu, atbalstam un cita starpā aizstās pašreizējās regulas.

Saskaņā ar šiem priekšlikumiem tematiskās programmas sniedz ievērojumu pievienoto vērtību un iekļauj pasākumus papildus ģeogrāfiskajām programmām, kam joprojām ir īpaša nozīme Kopienas sadarbībā ar trešajām valstīm[1].

Komisija, pamatojoties uz oficiāliem paziņojumiem abām iestādēm, ir apņēmusies iesaistīties diskusijās ar Eiropas Parlamentu un Padomi par katras tematiskās programmas darbības jomu, mērķiem un prioritātēm. Šā procesa rezultātā tiks sniegtas stratēģiskās pamatnostādnes turpmākajiem programmu veidošanas posmiem, īpaši ārējiem tematiskās stratēģijas dokumentiem, kas jāizveido saskaņā ar minēto instrumentu noteikumiem.

Ir ierosināta tematiska programma vides aizsardzībai un dabas resursu, tostarp enerģijas, ilgtspējīgai apsaimniekošanai, lai risinātu attīstības politikas un citu ārējo politiku vides dimensiju, kā arī lai palīdzētu veicināt Eiropas Savienības vides un enerģētikas politikas ārvalstīs.

Apspriešanas rezultātā tematiskajā programmā ir iekļauti vairāki sabiedrības priekšlikumi.

2. KONTEKSTS

2.1. Atbalsts vides aizsardzībai un dabas resursu, tostarp enerģijas, ilgtspējīgai apsaimniekošanai ārpus ES robežām

Pēdējo 50 gadu laikā iedzīvotāju skaits pasaulē ir gandrīz trīskāršojies, un cilvēki ir ievērojami pārmainījuši ekosistēmas, lai nodrošinātu augošo pieprasījumu pēc pārtikas, dzeramā ūdens, koksnes, šķiedrām un degvielas. Tā rezultātā cilvēku labklājība un ekonomikas attīstība ir ievērojami uzlabojusies, bet saistībā ar cilvēku radīto noslodzi divas trešdaļas no galvenajiem planētas ekosistēmas sniegtajiem pakalpojumiem tiek mazinātas vai tiek lietotas neilgtspējīgā veidā, radot šķērsli Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanai, kā tas atspoguļots nesenajā Tūkstošgades ekosistēmas novērtējumā[2].

Turpmākā iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā, kas, paredzams, 2030. gadā sasniegs 2 miljardus, un, ņemot vērā vajadzīgo ekonomikas ilgtermiņa attīstības līmeni, lai ikvienu izglābtu no galējas nabadzības, pasaules ekonomikas izaugsme līdz 2050. gadam varētu četrkāršoties[3]. Ir būtiski nodrošināt to, ka dabas resursus izmanto ilgtspējīgi, tā lai ražošanas un patēriņa struktūra neizsmeltu zemes spēju saražot resursus vai absorbēt atkritumus un emisijas, kas rodas šādas izaugsmes rezultātā. Pasaules sabiedrībai, jo īpaši valstīm ar strauji augošu ekonomiku un jaunattīstības valstīm, tas būs būtisks pārbaudījums, tostarp enerģētikas kontekstā, kur starptautiskajai sadarbībai ir īpaši svarīga loma, ņemot vērā esošo resursu pašreizējo noslodzi un pasaules enerģijas apgādes drošību.

Vides problēmām nav politisku robežu, un globalizācijas rezultātā vides aizsardzības jautājumi aizvien biežāk jārisina starptautiskā kontekstā. Ilgtspējīgai attīstībai Eiropā ir vajadzīgas rūpes par pārējās planētas aktīvu iesasitīšanos ilgtspējīgā attīstībā. ES atbalsta arī vides aizsardzību un dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu kā daļu no centieniem nostiprināt globalizācijas sociālo dimensiju.

ES ir uzņēmusies vadošo lomu starptautisko nolīgumu slēgšanā par vides aizsardzības jautājumiem, un tā labi apzinās vajadzību palīdzēt jaunattīstības valstīm izpildīt šajos nolīgumos paredzētās saistības. Daudzas saistības ir ietvertas Pasaules Galotņu konferences par ilgtspējīgu attīstību Johannesburgas Rīcības plānā (sk. 1. pielikumu).

Tiešām vides aizsardzības jautājumi rūp īpaši cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā. Nabadzībā dzīvojošo cilvēku eksistence ir tieši atkarīga no plaša dabas resursu un ekosistēmas pakalpojumu spektra un līdz ar to no tādu resursu, kā ūdens, enerģija, augsnes, meži, mitraines, savvaļas daba un zivju krājumi, ilgtspējīgas apsaimniekošanas, un tā ir īpaši neaizsargāta pret vides kaitējumu. Gaisa un ūdens piesārņotība īpaši ietekmē pilsētu iedzīvotāju dzīvi. Viņu dzīvi var uzlabot, nodrošinot ilgstošu un taisnīgu piekļuvi dabas resursiem, tostarp ilgtspējīgai enerģijai, un novēršot vides degradāciju; labāku veselību var panākt, uzlabojot gaisa un ūdens kvalitāti, drošību – apsaimniekojot notekūdeņus, ķīmiskās vielas un atkritumus un apkarojot piesārņojumu; neaizsargātību var mazināt ar vides risku mazinošiem pasākumiem, pielāgojoties klimata pārmaiņām, nodrošinot ilgtspējīgu energoapgādi, saglabājot bioloģisko daudzveidību, uz kuru nabadzīgie iedzīvotāji paļaujas laikā, kad pastāv saspringtība, un risinot konfliktus, kuru pamatā ir resursi. Klimata pārmaiņu negatīvās sekas pastiprinās nabadzīgo iedzīvotāju neaizsargātību, un tāpēc tās būs jāņem vērā visos attīstības plānošanas aspektos. Galvenās, tematiskajai programmai visbūtiskākās problēmas, ir apkopotas 2. pielikumā.

2.2. ES un EK vides aizsardzības un ilgtspējīgas dabas resursu, tostarp enerģijas, apsaimniekošanas politika

Patlaban izskatītās ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķis ir sasniegt augstu ekonomiskās labklājības, sociālā taisnīguma un kohēzijas, un vides aizsardzības līmeni, un tajā ir noteikti galvenie starptautiskie mērķi, t.i., nabadzības izskaušana, sociālās atstumtības apkarošana, veselības veicināšana, globalizācijas izmantošana ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, ilgtspējīgu ražošanas un patēriņa struktūru panākšana, ilgtspējīga dabas un vides resursu apsaimniekošana un ilgtspējīgas attīstības pārvaldības nostiprināšana.

Nesen pieņemtais Eiropas Konsenss attīstībai[4] (to dēvē arī par attīstības politikas ziņojumu vai APZ) uzliek ES saistības palielināt atbalstu un darīt to kvalitatīvāku. Nabadzības novēršana ilgtspējīgas attīstības, arī tūkstošgades attīstības mērķu kontekstā, ir noteikta kā ES attīstības jomā īstenotās sadarbības primārais un galvenais mērķis. Vides ilgtspēja ir Tūkstošgades attīstības 7. mērķis (TAM 7), un gan rūpes par vides aizsardzību, gan ilgtspējīga enerģija ir būtiski svarīga arī daudzu citu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai. Atbalsts vides aizsardzībai un dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai, kā arī ūdens un enerģija, ir divas no deviņām ES attīstības jomā īstenotās sadarbības galvenajām jomām. Ir atzīts, ka jaunattīstības valstīm ir vajadzīga ilgtermiņa integrēta pieeja enerģijas piedāvājuma un pieprasījuma jomā, kur galvenā loma ir atjaunojamai enerģijai un energoefektivitātei. Eiropas Konsensā ir uzsvērts, ka dabas aizsardzības jautājumi vairāk jāizceļ visos ES centienos panākt attīstību un ka jāpalīdz jaunattīstības valstīm iekļaut vides jautājumus savās attīstības stratēģijās. Ir uzsvērta Kopienas atbalsta loma attīstības politikas un citu ES politiku, tostarp vides politikas, saskaņotības veicināšanai.

Konsensā ir uzsvērta ES apņemšanās palīdzēt jaunattīstības valstīm sasniegt mērķus saskaņā ar ANO konferencēs, tostarp Pasaules Galotņu Johannesburgas konferencē par ilgtspējīgu attīstību, panāktajiem nolīgumiem un daudzpusējiem vides nolīgumiem (DVN). Īpaša uzmanība ir pievērsta klimata pārmaiņu izraisītajām problēmām attīstības jomā īstenotas sadarbības kontekstā. Ir atzīmēta Kopienas ieguldījumu pievienotā vērtība tūkstošgades attīstības mērķiem un pasaules mēroga sabiedrisko labumu saistītajās iniciatīvās, kā arī izteikta vēlēšanās tās izskatīt katrā atsevišķā gadījumā. Attīstības principos paredzētās svarīgās saistības atspoguļojas arī citos jaunākajos politikas pamatdokumentos, tostarp Stratēģijā par TAM sasniegšanas paātrināšanu.

ES 2002. gadā Pasaules galotņu konferencē par ilgtspējīgu attīstību (PKIA) ir sākusi nozīmīgas iniciatīvas, tostarp Ūdens iniciatīvu (ESŪI), Enerģijas iniciatīvu (ESEI) COOPENER [5], EK programmas “Saprātīga enerģija Eiropai”[6] ārējo dimensiju, Johannesburgas atjaunojamās enerģijas koalīciju un Rīcības plānu meža tiesību aktu ieviešanai, pārvaldībai un tirdzniecībai (MTIPT). Tās ir veicinājušas ES darba koordināciju, sekmējušas politisku dialogu ar jaunattīstības valstīm un valstīm ar strauji augošu ekonomiku, ar pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru, un ir devušas ieguldījumu daudzās programmās un pasākumos.

Kopienas līmenī vides aizsardzības politika ir izklāstīta Sestajā vides rīcības programmā[7]. Tajā ir noteiktas četras prioritātes: klimata pārmaiņu problēma, dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, ieguldījums veselībā un dzīves kvalitātē, ilgtspējīgas dabas resursu izmantošanas un atkritumu apsaimniekošanas veicināšana. Tajā ir uzsvērtas vairākas stratēģiskās pieejas, tostarp vides politikas iekļaušana visās citās Kopienas politikās un ieinteresēto personu iesaistīšana lēmumu pieņemšanā. Šī pieeja ir ļāvusi ES uzņemties vadošo starptautisko lomu, nostiprinot pasaules vides pārvaldību, panākot vienošanās par TAM, veidojot mazāk birokrātiskus starptautiskus procesus un uzstājot, lai visā pasaulē tirdzniecības politika, ārpolitika, attīstības politika un vides aizsardzības politika viena otru papildinātu.

Eiropas Savienības enerģētikas politikai ir trīs galvenie mērķi, kas vērsti uz ilgtspējīgu attīstību. Tie ir šādi: nodrošināt patērētājiem konkurētspējīgas enerģijas cenas, palielinot konkurenci enerģijas tirgos, nodrošināt energoapgādes drošību un samazināt enerģētikas vides ietekmi līdz pieņemamam līmenim. Šo mērķu sasniegšanai ir šādi priekšnoteikumi: 1) paplašināts dialogs un sadarbība ar ES partnervalstīm un reģioniem cīņai pret klimata pārmaiņām un drošas energoapgādes nodrošināšanai; 2) enerģijas apsvērumu iekļaušana attīstības veicināšanā un centienos samazināt nabadzību; un 3) labāka politiku koordinācija un saskaņotība, kā arī atbalsts potenciāla palielināšanai pusēm, kas pieņem lēmumus enerģētikas jomā.

2004. gada paplašināšanās un gaidāmā paplašināšanās, ieskaitot Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos, ietekmē un turpinās ietekmēt ES vides aizsardzības politiku ar kaimiņvalstīm un attiecību veidošanu ar tām enerģētikas jomā. Saskaņā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP) sadarbībai vides aizsardzības un enerģētikas jomā ir īpaša nozīme, ņemot vērā kopīgos resursus un ekosistēmas. ES mudina visas Savienības kaimiņvalstis uzņemties pilnu atbildību par vides uzlabošanu un sniegt ieguldījumu starptautisko vides aizsardzības mērķu sasniegšanā.

Šī tematiskā programma būs sekmīga, ja tai būs drošs zinātnisks pamats, ja tiks palielināti resursi, kas ļaus piemērot jaunās zināšanas un veicināt jauninājumus, un ja tiks iesaistīti partnervalstu, jo īpaši jaunattīstības valstu, zinātnieki un institūti. Veiksmīgas ES Pētniecības pamatprogrammas it īpaši ar Starptautiskās zinātnes un tehnoloģijas sadarbības programmas (SZTSP) starpniecību ir palīdzējušas nodrošināt šādu pamatu.

2.3. Iepriekšējā pieredze un gūtā mācība

2.3.1. Pārskats par pašreiz izmantotajiem instrumentiem

EK pašreiz dažādos veidos finansē tropu mežu, vides programmas, starptautiskos vides aizsardzības procesus un enerģētikas programmas.

Budžeta pozīcijā tropu mežiem un vides aizsardzībai jaunattīstības valstīs no 2000. līdz 2006. gadam ir paredzēti 249 miljoni euro ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas vajadzībām un 93 miljoni euro – vides aizsardzībai. Finansējums ir paredzēts novatoriskiem un stratēģiskiem eksperimentālajiem pasākumiem.

Nesen veicot budžeta posteņa izvērtēšanu, tika secināts, ka no projekta gūtā mācība būtu jāizmanto, veidojot dialogu par valsts politiku, un jāizmanto kā pamats EK valstu un reģionu atbalsta programmu veidošanai, un uzsvēra, ka jāpieliek vēl vairāk pūļu tās labākai izmantošanai. Izvērtēšanas gaitā atzīmēja vajadzību pēc dialoga ar valdībām par ilgtermiņa politiku, nodrošinot, lai vide un meži tiktu pilnīgi iekļauti NMSZ un VSZ[8]. Izvērtējumā arī uzsvēra elastīgas finansēšanas nozīmi saistībā ar jaunajām prioritātēm un ES politiskajām iniciatīvām, tādām kā ES Klimata pārmaiņu un attīstības rīcības plāns un ES Rīcības plāns meža tiesību aktu ieviešanai, pārvaldībai un tirdzniecībai (MTIPT).

Papildu atbalstu 53 miljonu euro apjomā no 2000. līdz 2006. gadam nodrošina LIFE trešo valstu programma, kuras mērķis ir veidot resursus un administratīvās struktūras vides aizsardzības un rīcības programmu atbalstam trešajās valstīs, kas robežojas ar Vidusjūru un Baltijas jūru.

Četriem gadiem (2003. – 2006. gads) paredzētajai programmai Saprātīga enerģija Eiropai ir ārējā komponente, COOPENER , kas ir ES Enerģijas iniciatīvas daļa, ko izmanto reglamentējošas politikas radīšanai, plānošanai un institucionālās vides veidošanai energoapgādē, atbalstot TAM. Programmas iepriekšējā novērtējumā[9] uzsvērta reģionālās sadarbības un daudznozaru projektu grupu nozīme, kuru motivāciju veiks COOPENER finansēto projektu ietvaros, kā arī to, ka nesenajā pagātnē enerģijas īpaši svarīgā loma attīstībā un nabadzības izskaušanā nav pietiekami novērtēta.

2.3.2. Plašākā starptautiskā kontekstā gūtā mācība: vajadzība pēc vadības, lielākas saskaņotības, ES koordinētas rīcības un saistību izpildes

Atbalstu DVN un citiem starptautiskajiem vides aizsardzības procesiem nodrošina cita starpā no Starptautiskā vides aizsardzības budžeta posteņa, kurā ir paredzēti 8 miljoni EUR gadā. Kopā ar ievērojami lielāku dalībvalstu sniegto atbalstu EK ir palīdzējusi finansēt vairāk kā 50 % no pamatizmaksām un vēl daudz vairāk no Konvencijas papilddarbiem. ES finansējumam ir bijusi izšķiroša loma starptautiskās vides aizsardzības arhitektūras izveidošanā. Darbs pie šā uzdevuma pašlaik ir pabeigts, lai gan būs vajadzīgs ilgstošs atbalsts pārvaldības struktūrām un pasaules vides novērtēšanai.

Tagad uzmanība ir pievērsta īstenošanai, un tam ir vajadzīgi pavisam cita apjoma resursi. ES turpinās ieņemt svarīgu lomu šajā daudzpusējā kontekstā.

Neskatoties uz to, ka mazāk bagātās valstis var būt stingri apņēmušās sasniegt starptautisko nolīgumu mērķus, strukturāli šķēršļi, tirgus neveiksmes un ierobežoti resursi bieži vien neļauj to īstenot valsts mērogā. Pat tad, kad vides aizsardzības mērķi ir iekļauti valsts stratēģijās TAM sasniegšanai, tie nav pietiekami izcelti, lai nodrošinātu pat pieticīgus ieguldījumus, kas ļautu izvairīties no vides degradācijas, par ko nākotnē nāksies dārgi maksāt. Turklāt vides aizsardzības sniegtajām priekšrocībām parasti ir ilgtermiņa raksturs, un tās ir grūti savienot ar nabadzības diktētu īstermiņa plānošanu.

Ja Eiropas Savienība vēlas paplašināt savu starptautisko vadošo lomu, veicinot arī īstenošanu, tai vajadzēs papildināt Eiropas aizvien augošos atbalsta budžetus ar lielāku atbalstu vides aizsardzībai un ilgtspējīgai resursu, tostarp enerģijas, apsaimniekošanai. Visu atbalstu varētu sniegt dalībvalstis, bet pieredze rāda, ka EK ir ļoti piemērots kanāls. ES jau sen ir pierādījusi, ka starptautiskajos procesos tā rezultatīvi vada sarunas par augstiem vides aizsardzības un resursu apsaimniekošanas mērķiem. Tomēr koordinācija īstenošanas veicināšanai partnervalstīs ir bijusi mazāk sekmīga. Dalībvalstis un Komisija nav apvienojušas uzkrāto pieredzi, un efektīva ES atbalsta kritiskā masa nav sasniegta. Noteikti ir vajadzīga lielāka ES darba koordinācija, un to sekmētu lielāka EK finansu iesaistīšanās.

Tas nenozīmē, ka EK ir vienīgais kopējais kanāls. Vispasaules vides aizsardzības fondu (VVAF) dibināja tieši kā kopēju iniciatīvu, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm segt ar pasaules mēroga priekšrocību nodrošināšanu saistītās papildu izmaksas. Tomēr notikušās budžeta papildināšanas sarunas runā par to, ka ES dalībvalstis vēlas darīt vairāk, kā daži citi donori. Turklāt VVAF ir dotas precīzas pilnvaras, un tā darbība neaptver visus svarīgos jautājumus.

Steidzami ir vajadzīgi novatoriski un elastīgi finansēšanas mehānismi jo īpaši videi draudzīgu tehnoloģiju nodošanas veicināšanai. Piemēram, ir interese par sabiedrisko resursu un Valsts palīdzības attīstības jomā (VPA) izmantošanu, kas varētu kalpot kā sviras plašākai resursu piesaistīšanai no privātā sektora, attīstības bankām un finansu institūcijām valsts-privātās partnerības (VPP) ietvaros. Jaunākā ESEI, COOPENER un Johannesburgas Atjaunojamo enerģiju koalīcijas (JAEK) pieredze rāda, ka ES var sniegt vērtīgu atbalstu jaunattīstības valstīm un reģioniem, kā arī valstīm ar strauji augošu ekonomiku, veidojot elastīgus finanšu atbalsta instrumentus, kas papildina citu donoru īstenotās pieejas pēdējo gadu laikā. Pieredze rāda, ka tas ir ļāvis efektīvi iekļaut enerģētiku attīstības politikā un stratēģijā un panākt lielāku saskaņotību.

2.4. Tematiskās pieejas pamatojums

Valsts un reģionālās programmas ir galvenie instrumenti sadarbībai ar trešajām valstīm, un lielākā atbalsta daļa, kas paredzēta vides aizsardzībai un resursu, tostarp enerģijas, ilgtspējīgai izmantošanai, ir jāvirza caur šīm programmām. Tas īpaši attiecas uz vietējas vai reģionālas dabas jautājumiem.

Tomēr tematiskā pieeja ir būtisks koordinētākas, vienotākas un efektīvākas ES pieejas radīšanas instruments un paver plašas iespējas papildināt ģeogrāfiskos instrumentus un pievienot tiem vērtību, jo to raksturo šādas pazīmes:

- īpaša uzmanība tiek veltīta jautājumiem, kas ir skaidri noteikti kā pasaules līmeņa prioritātes, un iespējām veicināt pasaules sabiedrisko labumu un cīnīties pret pasaules sabiedrisko ļaunumu, ko ir grūti izdarīt ar ģeogrāfisko programmu starpniecību. Tas paredz politisku akcentu, atbalstot pasākumus, kam ir pievērsta sabiedrības uzmanība;

- tiek nodrošināts efektīvs koordinēts veids, kā veicināt pašas ES politikas prioritātes, ļaujot ES spēlēt lielāku lomu starptautiskajās organizācijās, vides aizsardzības un enerģētikas iniciatīvās, procesos un partnerībās un sniegt operatīvu atbalstu Daudzpusējo vides aizsardzības nolīgumu ietvaros un citām organizācijām;

- tā aptver visas partnervalstis, izņemot valstis pirmspievienošanās procesā un iespējamās kandidātvalstis, ļaujot finansēt pārrobežu, reģionālas, starpreģionālas, apakšreģionu un vispasaules iniciatīvas un atbalstīt politisko dialogu reģionu, starpreģionu un pasaules līmenī;

- elastīgs programmu veidošanas cikls ļauj pielāgot un īstenot pieejas, kas atšķiras no ģeogrāfisko instrumentu ietvaros izmantotajām pieejām. Tas paver iespējas elastīgi izvēlēties partnerus īstenošanas jomā, ļauj veidot partnerības ar vietējās sabiedrības organizācijām, pētnieciskām organizācijām, pilsonisko sabiedrību, privāto sektoru un starptautiskām struktūrām un organizācijām;

- tā dod iespēju veicināt vides aizsardzības un enerģētikas iekļaušanu attīstības politikā/stratēģijā un plānošanā. Tas paredz atbalstu iespējām veikt un paplašināt novatoriskus pasākumus, risinot kompleksus uzdevumus, un tas ir pirmais solis šādu pasākumu iekļaušanai ģeogrāfiskā atbalsta instrumentos.

Visbeidzot tematiskā pieeja ir vajadzīga, kad mērķi nav sasniedzami valstu un reģionālo programmu ietvaros, piemēram, pēckonflikta situācijās.

Tematiskajās programmas rezultātā partnervalstīs un reģionos jāveic darbības, kas papildina ģeogrāfisko instrumentu ietvaros veiktās darbības un ir vienotas ar tām. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tematiskā programma netiktu izmantota kā aizbildinājums, lai pārstātu interesēties par vides aizsardzību, dabas resursiem un enerģētiku, veidojot valsts un reģiona stratēģisko programmu. Īpaša uzmanība ir jāvelta, kā klimata pārmaiņu riska mazināšanas, tā pielāgošanās pasākumu, kā arī ilgtspējīgas enerģijas alternatīvas iekļaušanai ģeogrāfiskajās programmās, veicinot ES atbalsta ilgu ekonomisko dzīvotspēju un ekoloģisko ilgtspēju.

3. TEMATISKā PROGRAMMA

3.1. Programmas darbības joma

Neskatoties uz to, ka lielākā daļa resursu, kas pieejami sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumenta ietvaros, tiks novirzīti attīstībai, ierosinātais ārpolitikas instruments tiks izmantots arī citu ES politiku veicināšanai ārvalstīs. Šo tematisko programmu finansēšanai izmantos gan attīstības jomā īstenotās sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumentu (ASESI), gan Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (EKPI).

Programma ir domāta pasākumu atbalstam ārpolitikas vides dimensijā, jo īpaši attīstības politikā, un ES vides aizsardzības un ilgtspējīgas enerģijas politikas veicināšanai ārzemēs. Programma aptver visus ģeogrāfiskos reģionus, izņemot valstis pirmspievienošanās procesā un iespējamās kandidātvalstis. Galvenā uzmanība tiek veltīta pasaules mēroga rīcībai un pasākumiem jaunattīstības valstīs, ko papildina pasākumi valstīs ar strauji augošu ekonomiku, un ļoti mazā mērā rūpnieciski attīstītajās valstīs ar politiskā dialoga un koalīciju veidošanas starpniecību.

Tematiskā programma arī atbalstīs centrālu politisko dialogu, koordināciju, analīzi un esošo un jauno ES politisko iniciatīvu, tostarp ESŪI, ESEI, JAEK un MTIPT konsultatīvo lomu.

Tiks apsvērts, cik lielā mērā tematisko programmu var ietvert pasaules iniciatīvās, un ar pasaules mēroga sabiedrisko labumu saistītais finansējums.

Tematiskās programmas, kur EK ir nolīguma puse, kārtējās iemaksas DVN pamatizmaksām netiks finansētas, bet šiem maksājumiem arī turpmāk būs paredzēta īpaša budžeta pozīcija sadaļā „ārējie darījumi”.

3.2. Programmu veidošanas principi

Tematiskās programmas pasākumi pamatosies uz šādiem vadošajiem principiem:

- subsidiaritāte un savietojamība attiecībā uz ģeogrāfiskajām programmām, kā tas jau iepriekš skaidrots tematisko programmu pamatojumā. Ļoti liela nozīme būs koordinācijai un kopējam darbam ar dalībvalstīm un citiem donoriem;

- saskaņotība iekšējā un ārējā līmenī, kā to nosaka Parīzes deklarācija par atbalsta efektivitāti;

- partnerība, strādājot ar daudziem dažādiem starpvaldību, valsts un nevalstiskiem dalībniekiem pasaules, reģionālā, valsts vai vietējā līmenī;

- konsultācijas, tostarp iesaistot pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru daudzgadīgo programmu veidošanā ar dialoga starpniecību par jaunumiem un attīstības tendencēm;

- inovācija un izplatīšana inovāciju politiku, stratēģiju un pieeju un atbilstošu to izplatīšanas un replikācijas veidu atbalstam;

- tiks ņemti vērā transversāli jautājumi . Vides degradācija, nepiemērota dabas resursu izmantošana un ilgtspējīgu, cenas ziņā samērīgu enerģētikas pakalpojumu trūkums īpaši ietekmē sievietes, bērnus un vietējos iedzīvotājus. Demokrātija un cieņa pret cilvēktiesībām un vienādām iespējām starp vīriešiem un sievietēm palīdz efektīvi atbalstīt vides aizsardzību, tai pat laikā laba pārvaldība ir priekšnoteikums ilgtspējīgas attīstības pīlāru līdzsvarošanai;

- konfliktu novēršana un atrisināšana. Dabas resursi (tostarp enerģijas resursi) aizvien biežāk rada reģionālus konfliktus, kas apdraud sociālo un vides stabilitāti. Šiem konfliktiem var būt pasaules mēroga (un arī citas) sekas, jo tie var ietekmēt energoapgādi. Strādājot dabas resursu jomā jāsaprot, vai no šiem resursiem iegūtie ienākumi rada vai pastiprina konfliktus, vai gluži pretēji veicina ilgtspējīgu attīstību. Īpašs atbalsts pārredzamības iniciatīvām ieguves rūpniecībā palīdzēs pārraudzīt sekas sociālajā un vides jomā. Apzināta sagatavotība katastrofām arī var būt veiksmīgs ieguldījums vides aizsardzībā un ļauj izvairīties no negatīvas ietekmes uz energoapgādes drošību.

Programma tiks īstenota saskaņā ar 2000. gada Ārējā atbalsta vadības reformu, kurā atbilstošos gadījumos ir paredzēta cita starpā vadības decentralizācija un deleģēšana.

Par četrgadīgās (2007. – 2010. gads) un turpmākās trīsgadīgās (2011. – 2013. gads) tematiskās stratēģijas ziņojumiem (programmu veidojošie ziņojumiem) Komisija lems saskaņā ar komitoloģijas procedūrām.

Pamatojoties uz šīm daudzgadu programmām, Komisija nāks klajā ar ikgadējiem darba plāniem, kuros būs noteikti prioritārie atbalstāmie pasākumi, īpašie mērķi, gaidāmie rezultāti, kā arī paredzamās summas.

Attiecībā uz termiņa vidus posma pārskatu, pirmajā trīs gadu posmā (2007. – 2009. gads) tiks veikts darbības ārējs novērtējums, lai iegūto informāciju varētu izmantot, gatavojot otrās Tematiskās stratēģijas ziņojumu (2011. – 2013. gadam). Šos ziņojumus nosūta apspriešanai dalībvalstīm un Eiropas Parlamentam.

3.3. Mērķi

Šīs programmas mērķi ir:

- palīdzēt jaunattīstības valstīm sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus un jo īpaši tuvoties TAM 7 par vides ilgtspēju, nodrošinot instrumentus, labas prakses piemērus un novatoriskas pieejas;

- veicināt vides aizsardzības un dabas resursu, tostarp enerģijas, ilgtspējīgas apsaimniekošanas iekļaušanu visās EK ārējā atbalsta jomās;

- veicināt ES politiku, kas ietekmē pasaules vidi un energoapgādes pasaules drošību vai drošību partnervalstīs, saskaņotību;

- dot iespēju Eiropas Kopienai un palīdzēt ES izpildīt savus starptautiskos pienākumus un saistības saskaņā ar DVN un citiem procesiem jo īpaši attiecībā uz jaunattīstības valstu atbalstu;

- veicināt starptautiskās vides pārvaldību un ES vides aizsardzības un enerģētikas politiku ārvalstīs;

- atbalstīt ilgtspējīgas enerģijas alternatīvas partnervalstīs un reģionos.

4. PRIORITāTES

Tematiskās programmas ietvaros tiks nodrošināts atbalsts šādās pozīcijās:

4.1. Darbs pie TAM 7 sasniegšanas: vides ilgtspējas veicināšana

Risināmie jautājumi ir:

- potenciāla palielināšana vides aizsardzības jautājumu iekļaušanai jaunattīstības valstu attīstības stratēģijās , tostarp, nostiprinot to spēju iekļaut vides aizsardzības jautājumus reģionālajās un valsts attīstības stratēģijās un uzlabot vides politikas analīzi, spēju uzsākt pienākumu un saistību īstenošanu saskaņā ar pasaules un reģionālajām vides aizsardzības konvencijām, iniciatīvām un procesiem, spēju stiprināt pētījumus dabas resursu, tostarp enerģijas, jomā un veikt šo resursu apsaimniekošanu;

- pilsoniskās sabiedrības un tādu konsultatīvo platformu atbalsts dalībniekiem , kam ir svarīga loma politikas propagandēšanā, un rīcība, kas veicina vides aizsardzību un ilgtspējīgu resursu, tostarp enerģijas, izmantošanu;

- vides monitorings un novērtēšana , lai uzlabotu datu un rādītāju kvalitāti un līdz ar to uzlabotu informētību un ļautu izstrādāt uz informāciju balstītu politiku;

- novatorisku pieeju izstrādāšana , piemēram, maksa par vides pakalpojumiem, vides nodokļu reforma, valsts un privātās partnerības, novatoriski tirgus politikas instrumenti, zinātniskas politikas pieeja un videi labvēlīgu tehnoloģiju un mehānismu veicināšana tehnoloģiju („know how” ) nodošanai jaunattīstības valstīm;

- ES pieredzes izmantošana. Mērķsadarbības ( twinning ) un citas ES pieeju izplatīšanai izveidotas struktūras varētu izmantot pieredzes apmaiņai un stipru saikņu veidošanai ar galvenajām valstīm.

4.2. ES iniciatīvu un starptautisko nolīgumu saistību īzpildes veicināšana

ES dod priekšroku valstu sniegtam un valstu virzītam ārējam atbalstam. Tomēr ir strukturāli iemesli, kuru dēļ mūsu partneri ilgtspējīgas attīstības vides dimensijai bieži piešķir zemāku prioritāti, un tas ietekmē attīstības alternatīvu dzīvotspēju ilgtermiņā. Atbalstam, ko sniedz ar tematiskās programmas starpniecību, vajadzētu veicināt un uzlabot vides apsvērumu iekļaušanu valstu prioritātes. Attiecībā uz pasaules mēroga sabiedrisko labumu vides jomā, tas, kā tiek īstenota ilgtspējīgas attīstības vides dimensija un kādā mērā tiek īstenotas starptautisko nolīgumu saistības, ietekmē visas valstis. Tematiskā atbalsta kandidāti ir:

- ES ilgtspējīgas attīstības iniciatīvas. Tematiskā programma papildinās ģeogrāfisko atbalstu un palīdzēs realizēt esošās ES iniciatīvas, jo īpaši sekmējot politisko dialogu, koordināciju, analīzi un konsultatīvos procesus. Pašreiz īstenotās iniciatīvas, jo īpaši ESŪI, ESEI, JAEK un MTIPT, kopā ar pasākumiem, kas var tikt veikti saistībā ar jaunām politikas prioritātēm, veido struktūras sadarbībai starp ES un partnervalstīm, ieskaitot valdības, privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību. Tās arī dod iespēju piesaistīt privātā kapitāla atbalstu, izmantojot novatoriskas pieejas;

- klimata pārmaiņas. ES Rīcības plāna klimata pārmaiņu jomā īstenošana attīstībai veltītas sadarbības kontekstā[10], īpaši iekļaujot pasākumus, kas attiecas uz Rīcības plāna četriem stratēģiskajiem mērķiem. Papildus tam Stratēģijas cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē[11] īstenošana, it īpaši palielinot potenciālu, analizējot un sniedzot informāciju par iespējām mazināt risku un pielāgoties un sniedzot informāciju par galveno ekonomikas nozaru vajadzībām, atbalsts jaunattīstības valstu centieniem samazināt siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju un investīciju piesaistīšana nekaitīgām tehnoloģijām, un pielāgošanas plānu sagatavošana;

- bioloģiskā daudzveidība. Atbalsts 2010. gada mērķim par ievērojamu bioloģiskās daudzveidības zuduma samazināšanu, īpaši teritorijās ar lielu bioloģisko daudzveidību. Pasākumi tiks veikti, pamatojoties uz ES Attīstības jomā īstenotas sadarbības un ekonomiskās sadarbības Rīcības plānu bioloģiskās daudzveidības jomā, tostarp stiprinot attiecīgo bioloģiskās daudzveidības, tostarp lauksaimniecības bioloģiskās daudzveidības, saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā iesaistīto aģentūru potenciālu. Uzmanība tiks pievērsta arī potenciāla palielināšanai bioloģiskās drošības jomā;

- pārtuksnešošanās. Prioritāri pasākumi ANO Konvencijas par cīņu pret pārtuksnešošanos ietvaros, piemēram, instrumentu nodrošināšana Konvencijas mērķu iekļaušanai attīstības stratēģijās;

- meži. Ar programmas starpniecību atbalstīs intervences pasākumus mežu lomas palielināšanai ilgtspējīgā attīstībā, tādus kā vietējās sabiedrības veikta mežu resursu un aizsargājamo teritoriju apsaimniekošana, un politikas reformu procesus nozarēs, tostarp valsts mežu programmas procesus. Veicinās novatoriskas pieejas, kas mežus saista ar klimata pārmaiņām, konfliktu novēršanu un veselību;

- prettiesiska mežizstrāde un mežu pārvaldība. Slikta pārvaldība, korupcija un prettiesiska mežizstrāde ir galvenie šķēršļi ilgtspējīgai un taisnīgai mežu apsaimniekošanai un līdz ar to sabiedrības un nākamo paaudžu gūstamajam labumam no meža precēm un meža sniegtajiem pakalpojumiem. EK ir uzņēmusies uzlabot mežu nozares pārvaldību un risināt prettiesisku mežizstrādi ar MTIPT starpniecību;

- zivsaimniecība un jūras resursi. Programma pievērsīsies zivsaimniecības un jūras resursu apsaimniekošanai un pārvaldībai, īpašu vērību veltot pārrobežu jautājumiem un vides aizsardzības pasākumiem, kas uzlabos zivsaimniecības un jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī koraļļu rifu aizsardzībai un piekrastes zonas apsaimniekošanai;

- atbilstība vides aizsardzības standartiem (produkti un ražošanas procesi). Lai eksportētu uz attīstītajām valstīm, ražotājiem jaunattīstības valstīs ir jānodrošina atbilstība aizvien stingrākiem standartiem, tostarp ilgtspējības rādītāju jomā. Ekoetiķetēm un privātas sertifikācijas sistēmām, starptautisko nolīgumu standartu ievērošanai ir aizvien augoša loma eksporta tirgos uz attīstītajām valstīm. Varētu nodrošināt atbalstu, lai palīdzētu jaunattīstības valstu ražotājiem nodrošināt atbilstību šīm jaunajām prasībām;

- videi nekaitīga ķīmisko vielu un atkritumu apsaimniekošana. Šī sfēra ir īpaši atstāta novārtā attīstībai īstenotas sadarbības jomā, un ir uzsāktas jaunas iniciatīvas, lai paaugstinātu tās prioritāti. Tostarp ir Bāzeles Konvencijas par bīstamajiem atkritumiem stratēģiskais plāns, Roterdamas un Stokholmas Konvencijas par ķīmiskajām vielām un gaidāmā Stratēģiskā pieeja starptautiskajai ķīmisko vielu pārzināšanai;

- gaisa piesārņojums. Īpaši jaunattīstības valstu lielākajās pilsētās tā rada ievērojamus draudus veselībai. ES var piedāvāt savu pieredzi, lai palīdzētu uzlabot izpratni par šo jautājumu un pārrobežu gaisa piesārņojuma regulēšanu;

- ilgtspējīga ražošana un patēriņš. Valstis ar strauji augošu ekonomiku jo īpaši vēlas gūt labumu no ES pieredzes un īstenotajām politiskajām pieejām un dažādajiem instrumentiem, tādiem kā tiesību akti un ekonomikas pasākumi, lai nodrošinātu, ka strauja izaugsme nerada nepieņemamu ietekmi uz vidi un drošību enerģētikas jomā.

4.3. ES lielāka iekļaušanās

- Nabadzība un vides aizsardzība jaunu atbalsta novirzīšanas veidu ietvaros. Pāreja uz budžeta atbalstu un donoru saskaņošanu nozīmē, ka vides aizsardzības pasākumu iekļaušana politikā rada vajadzību pēc jaunas pieejas. Lai risinātu ar nabadzību un vides aizsardzību saistītas problēmas, uzlabotu koordināciju starp donoriem un uzsāktu plašu stratēģisku vides novērtējumu, būs vajadzīgi īpaši pasākumi.

- ES pieredzes stiprināšana un saskaņotības veicināšana. Jaunajos Ziņojumos par EK attīstības politiku (ZAP) Komisiju aicina palielināt analītisko potenciālu daudzu attīstības problēmu jomā un darboties kā ES kopējam resursam saskaņā ar Parīzes Deklarāciju par atbalsta efektivitāti. Lielāks potenciāls varētu arī veicināt ES politiku, kas ietekmē pasaules vidi vai partnervalstu vidi, saskaņotību.

- Integrācija un decentralizācija. Veicot atbalsta pārvaldību, delegāciju uzdevums ir nodrošināt, lai visos vajadzības gadījumos tiktu nodrošināta speciālistu palīdzība, un tas nostiprina vajadzību strādāt kopā ar dalībvalstīm. Tematiskā programma varētu arī turpmāk nodrošināt vajadzīgo pieredzi kā vides aizsardzības, tā enerģētikas nozarē.

4.4. Vides pārvaldības stiprināšana un ES vadošā loma

ES ir būtiski ieinteresēta stiprā starptautiskā vides pārvaldībā. Labākai pārvaldībai būtu jāpalīdz visām valdībām saprast un risināt jautājumus un paaugstināt ilgtspējības prioritāti. Tālab ir vajadzīga šāda rīcība:

- darbs vides aizsardzības un citu ilgtspējīgas attīstības starptautiskās pārvaldības pīlāru saskaņošanai . Svarīga ES prioritāte ir saskaņotāks vides aizsardzības institucionālais ietvars ANO sistēmā. ANO Vides programmas pārveidošana ANO Vides organizācijā radītu potenciālu efektīvākai saskaņotu politiku veicināšanai pasaules līmenī;

- palīdzība vides monitoringa veikšanai un novērtēšanai reģionālā un starptautiskā līmenī. Ir vajadzīgs atbalsts mazāk bagāto valstu zinātnieku un ekspertu efektīvai dalībai un rezultātu izplatīšanai starp lēmumu pieņēmējiem. Tas paredzētu starptautisko sadarbību vides-ekonomikas modelēšanā līdztekus lielāka vides politikas analītiskā potenciāla radīšanai un potenciāla radīšanai, lai veiktu monitoringu no kosmiskās telpas un izveidotu in-situ informācijas tehnoloģijas sistēmas;

- papildu atbalsta sniegšana DVN sekretariātiem , lai pastiprinātu starptautisko vides pārvaldību un ES vadošo lomu. Atbalsts pavērtu sekretariātiem iespējas nodrošināt papildu pieredzi, kas paātrinātu darbu un darītu to saskaņotāku, un mudinātu sekretariātus un ANO Vides programmu labāk sadarboties gan savstarpēji, gan ar ANO attīstības aģentūrām un starptautiskajām finanšu iestādēm. Ir jāatbalsta jaunattīstības valstu dalība DVN sanāksmēs;

- efektīvu atbilstības un īstenošanas pasākumu atbalsts DVN , ieskaitot atbalstu monitoringam un propagandas grupām. Pats par sevi saprotams, ka jaunattīstības valstis vēlās saņemt atbalstu potenciāla veidošanai nevis soda sankcijas atbilstības uzlabošanai;

- atbalsts starptautiskajām vides aizsardzības un enerģētikas organizācijām un procesiem , ieskaitot ANO Vides programmai un ANO Ilgtspējīgas attīstības komisijai, ANO Mežu forumam, Stratēģiskā pieeja starptautiskajai ķīmisko vielu pārzināšanai, Resursu ilgtspējīgas izmantošanas starptautiskajai grupai, ESAO, Starptautiskajai Enerģētikas aģentūrai, diskusijām par ilgtermiņa sadarbības pasākumiem cīņai ar klimata pārmaiņām, tirdzniecības un vides aizsardzības procesiem un partnerības iniciatīvām;

- atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai un enerģētikas politikas ideju laboratorijām. Starptautiskajām un reģionālajām pilsoniskās sabiedrības grupām un vides aizsardzības ideju laboratorijām ir svarīga loma starptautiskajā propagandā, un tās ar partnervalstu starpniecību veido vietējo potenciālu jaunattīstības un kaimiņvalstīs;

- starptautisko sarunu efektivitātes paaugstināšana. Attīstot sarunu potenciālu jaunattīstības valstīs un uzlabojot ES ietekmi ar dialoga starpniecību, varētu gūt dividendes.

4.5. Atbalsts ilgtspējīgas enerģijas alternatīvām partnervalstīs un reģionos

Ir vajadzīga koordinēta pieeja, kas, pamatojoties uz iepriekš veiktajiem pasākumiem COOPENER ietvaros, izstrādātu ES Enerģijas iniciatīvas un ES atbalstītās Johannesburgas Atjaunojamās enerģijas koalīcijas galvenās funkcijas. Galvenajos mērķos būtu jāiekļauj institucionālais atbalsts, lai uzlabotu pieeju ilgtspējīgiem enerģētikas pakalpojumiem nabadzības mazināšanai jaunattīstības valstīs un reģionos, kā arī lai atbalstītu pasākumus valstīs ar strauji augošu ekonomiku, kas vēlas uzlabot energoapgādes globālo drošību un pasaules mērogā aizsargāt vidi. Atbalstu saskaņā ar tematisko programmu vispirms sniedz šādu jautājumu risināšanai:

- ilgtspējīgas enerģētikas iekļaušanai attīstības plānos un stratēģijās (it īpaši nabadzības mazināšanas stratēģijās) reģionu, valsts un vietējā līmenī;

- institucionālā atbalsta un tehniskās palīdzības izveidošanai, kā arī politikas veidošanas, regulēšanas un enerģētikas plānošanas potenciāla stiprināšanai, tostarp atbalstot sadraudzības iniciatīvas ES pieredzes pārņemšanai un veidojot saiknes ar galvenajām valstīm, kā arī lai nodrošinātu mērķtiecīgu valsts iepirkumu;

- labvēlīgas juridiskās un politiskās sistēmas izveide , kas atjaunojamai enerģijai un efektīvai enerģijas ražošanai un izmantošanai piesaistītu jaunus uzņēmumus un investorus, kā arī lai pavērtu ceļu tehnoloģijas lēcieniem šajās jomās;

- palielinot enerģētikas kā nabadzīgo iedzīvotāju ienākumu gūšanas avota lomu, un aizsargāt/palielināt citu enerģētikas galalietotāju gūtos ienākumus, veidojot cilvēkresursu kritisko masu ar mūsdienīgām zināšanām un pieredzi privātajā sektorā, jo īpaši enerģētikas pakalpojumos un nozarēs, kas skar galalietotājus;

- veicinot novatoriskas pieejas finansēšanā , ieskaitot valsts un/vai privātās ilgtspējīgas enerģijas partnerības un mehānismus, kas veicina tehnoloģijas nodošanu un izstrādi;

- veicinot reģionālo sadarbību starp valdībām, nevalstiskajām organizācijām un privāto sektoru iepriekš minētajās jomās un sagatavojot ceļu infrastruktūrai, kas savienos reģionus un var radīt apjoma ekonomiju jo īpaši mazajās valstīs, kā tas ir ierosināts, piemēram, jaunajā ES Āfrikas stratēģijā[12]. Šīs prioritātes sekmīga īstenošana būs būtiski atkarīga no tā, cik labi darbs tiks koordinēts ar citiem donoriem, kā arī no aizdevu programmām.

Šīs iniciatīvas būtu īstenojamas ciešā saistībā ar EK nākotnes programmu Saprātīga enerģija Eiropai[13], kas veido daļu Konkurences un jauninājumu pamatprogrammas 2007. līdz 2013. gadam, jo tās dod iespēju atspoguļot ES politiku ārvalstīs.

ANNEX 1

Annex 1: Important Commitments by the EU and the International Community The European Consensus on Development - Primary and overarching objective of EU development cooperation is the eradication of poverty in the context of sustainable development, including pursuit of the MDGs - Help developing countries to achieve the objectives agreed at the UN conferences. - improving policy coherence for development in order to accelerate progress towards attaining the MDGs, COM (2005)134 final. Climate (Kyoto Protocol) - Developed countries are committed to reducing their collective greenhouse gas emissions by about 5% below 1990 levels in the period 2008 – 2012. The EU 15 target is -8%. Biodiversity and Natural Resources (JPoI) - Achieve, by 2010, a significant reduction in the current rate of loss of biological diversity. - Maintain or restore depleted fish stocks to levels that can produce the maximum sustainable yield by 2015. Forests (EU commitment at WSSD) - FLEGT is a political commitment to improve forest governance and eliminate illegal logging Desertification (JPoI) - Integrate measures to prevent and combat desertification in poverty and sustainable development strategies Chemicals (JPoI) - Aim, by 2020, to use and produce chemicals in ways that do not lead to significant adverse effects on human health and the environment. Water (MDG 7, JPoI and EU commitments at WSSD) - Develop integrated water resources management and water efficiency plans by 2005. - Halve, by 2015, the proportion of people without access to safe drinking water and basic sanitation - The EU Water Initiative is a political commitment by Member States and the Commission to contribute to the achievement of the MDG and WSSD targets for water and sanitation and provides a framework for dialogue with partner countries and stakeholders on sector policies and priorities. Energy (JPoI and EU commitments at WSSD) - Improve access to reliable and affordable energy services for sustainable development, sufficient to facilitate the achievement of the Millennium Development Goals and meet the growing need for energy services in the longer term to achieve sustainable development (JPoI Paras 9 & 20). - The EU Energy Initiative is a long-term political commitment by Member States and the Commission to increase the focus on the role of energy in poverty alleviation and sustainable development, as well as in facilitating the achievement of the MDGs. - The Johannesburg Renewable Energy Coalition. A coalition of 88 governments are cooperating to substantially increase the global share of renewable energy through the market on the basis of ambitious time-bound targets and regular reviews of progress. Sustainable Development (JPoI) - Encourage and promote the development of a 10-year framework of programmes to accelerate the shift towards sustainable consumption and production. Governance (JPoI and the UN Millennium Summit Review) - Adopt new measures to consolidate institutional arrangements for sustainable development at international, regional and national levels. - Agreement to explore the possibility of a more coherent institutional framework to allow more efficient environmental governance within the UN system. Research: the EU Framework Programmes for Research (FP6 and FP7): - The new framework programme for 2007 - 2013 will support relevant research, and provide background for “knowledge based approach”. |

ANNEX 2

A non-exhaustive list of key environment and sustainable natural resource issues, including energy, which are of concern to the EU

In the last 50 years the world’s population has almost trebled and humans have changed eco-systems more extensively that in any similar time period to meet the growing demand for food, fresh water, timber, fibre and fuel. For example, between 1960 and 2000 world food production increased by about 2.5 times, water use doubled, timber production grew by 50% and hydropower capacity doubled[14]. In the same period atmospheric concentrations of carbon dioxide grew by 20% above pre-industrial levels. As a result of these pressures, 15 of the 24 ecosystem services examined by the Millennium Ecosystem Assessment are being degraded or used unsustainably and present an obstacle to achieving the MDGs. These services include provision of capture fisheries, wild food, wood fuel, genetic resources, natural medicines and fresh water, as well as air and water purification, erosion control and the regulation of natural hazards and pests.

Further population growth of 2 billion is predicted by 2030. Combined with the long-term economic growth rate required to pull everyone out of extreme poverty (3.6% per capita p.a. in low income countries), this means the world economy could grow fourfold by 2050[15]. It is essential to ensure that natural resources are used sustainably so that production and consumption patterns do not exceed the earth’s capacity to supply resources or absorb the wastes and emissions generated by such growth. This will be a fundamental challenge for the world community, and especially for the emerging economies and developing countries. Efforts over the next 10 years to make patterns of development more sustainable will be crucial in affecting the long-term outcome.

The main issues are highlighted in more detail in the following paragraphs.

Climate change. During the last century the earth’s average surface temperature rose by around 0.6˚C and is predicted to rise by a further 1.4 to 5.8˚C by 2100[16], with a consequent rise in sea levels of 9 to 88 cm threatening island and coastal communities, and greater frequency and severity of extreme weather events. Predicted temperature rises will have profound consequences for water cycles, agriculture, disease and biodiversity, and the number of environmental refugees is expected to rise to 50 million by 2010 and up to 200 million by 2050 as a result[17]. Addressing climate change requires international cooperation aimed achieving the existing Kyoto Protocol Commitments, but also to develop long-term cooperative action. Mitigation of greenhouse gas emissions is crucial, especially in industrialised countries and emerging economies. Substantial changes are needed in how the world produces and uses energy, as is technological change in all economic sectors. In view of the already unavoidable impact of climate change, in many developing countries cooperation will need to concentrate on adaptation and on reducing vulnerability to climate change but should also stimulate investment in clean technologies.

Biodiversity. Maintaining biodiversity at genetic, species and ecosystem levels offers many local and global benefits. Healthy and fully-functioning ecosystems provide a wide range of essential goods, such as foods, fuels, building materials and medicines. They also provide a variety of services, such as cycling nutrients, creating fertile soils, fixing carbon, purifying air and water, providing genetic material for crops and livestock, pollination, controlling floods and erosion, and checking pests, diseases and alien species. Ecosystems support primary production (agriculture, fisheries, forestry), secondary production (textiles, pharmaceuticals) and service industries (tourism, well-being, recreation). The costs of failing to protect biodiversity are immense – in terms of lost goods and services to these sectors of the economy. Further, restoring degraded ecosystems, or substituting artificially for these biodiversity goods and services where natural systems fail is frequently much more costly than looking after them in the first place. Poor people in developing countries, with little access to markets, are particularly reliant on ecosystem goods and services.

Water. One third of the world’s population live in countries that are water-stressed[18] and this proportion is likely to increase to two thirds by 2025 with implications for peace and security. Over 1.1 billion people have no access to safe drinking water and 2.4 billion lack improved sanitation. Integrated water resources management is essential worldwide if human needs for consumption, agriculture and industry are to be balanced with the water needs of healthy ecosystems. Polluted ecosystems and poor water management have a detrimental effect on economic growth, health and livelihoods. Improving access to safe water and sanitation and improved water resource management are key steps to achieving many of the Millennium Development Goals (MDGs).

Forest management. Natural forests are centres of biodiversity and important stores of carbon and disturbing these ecosystems contributes to biodiversity loss and climate change. An estimated 1.6 billion poor people rely heavily on forests for their livelihoods, including food security (bushmeat, fruits and vegetables), health (medicinal plants), shelter (building materials), and energy (fuelwood and charcoal). Forests also provide environmental services such as watershed protection. Forest-based industries are an important source of employment and export revenues, and are a driver of economic growth. Rapid global deforestation and poor governance jeopardise this valuable resource endowment.

Fisheries and marine resources. Lack of effective governance often results in over-exploitation of the resource base, threatening the nutritional status of major population groups, particularly people from the poorest African and South Asian countries, for whom fish and marine products constitute an essential part of their protein intake. Coral reefs are major centres of biodiversity and important in protecting shorelines, which are often densely inhabited and the basis for considerable economic development through eco-tourism.

Desertification and land degradation lead to the loss of productive land. An estimated 900 million people across the world live in ‘drylands’, which cover about 30% of the earth’s land surface. These drylands, which have low and variable rainfall, are very fragile. Due to their low productivity, they are also often politically and economically marginalised and receive little attention from most governments. Surveys show that nearly 70% of drylands worldwide suffer varying degrees of degradation and desertification.

Use of natural resources in growing economies. The links between growth and natural resource use change depending on the absolute level of development. In poor societies the links between poverty and natural resource degradation often lead to a vicious circle of negative growth, increasing poverty and further over-exploitation of the natural resource base. As economies develop, different patterns set in and positive economic growth brings a new set of environmental pressures. Rich economies such as the EU have an ecological footprint that extends beyond its borders. Indeed, the EU contains 7% of the world’s population but consumes 16% of the products of the earth’s biocapacity[19]. In emerging economies and even in developing countries with significant wealthier sectors of society, the environmental effects of affluence are of growing concern. Natural resources need to be managed sustainably to break the link between economic growth and environmental degradation. This needs to be done by taking into account the full life cycle of resource use, covering their supply, use phase and the final disposal of waste. New EU policies, including the Thematic Strategies on resource use, waste and Integrated Product Policy, build on this logic, aiming to ensure that the negative impacts of resource use and products are reduced without simply shifting them to other countries. These policy developments are of great interest to emerging economies.

Bio-technology promises remarkable advances in medicine, agriculture and other fields and may have the potential to decrease pressure on land use, increase sustainable yields on marginal lands and reduce the use of water and agro-chemicals in agriculture. However, genetic engineering is a very new field and there are potential adverse effects on biological diversity and risks to human health. These could be of particular concern in developing countries which house most of the wild relatives of domesticated crops but lack capacity to assess and manage risks and thus to ensure bio-safety.

Chemicals and pesticides can bring enormous benefits to man and are the products of rapidly growing and globalising industries. However, when badly managed they are also the cause of major health and other problems, especially in developing countries. Uncontrolled transport and storage of hazardous waste and unsound management of all wastes also bring threats to the environment and human health. The costs of unsound chemicals and toxics management are widespread and borne disproportionately by the poor; yet least developed countries are often unaware of the economic burdens posed by poor management.

Energy access. Nearly two billion people do not have access to modern energy services. Developing countries’ supplies of energy are insecure and unreliable: firewood, charcoal, crop residues and animal wastes account for approximately 30% of primary energy use; electricity supplies are limited and often erratic; and net oil importers are particularly vulnerable to high global oil prices. Better access to secure, affordable and sustainable energy services is essential for achieving the MDGs, for the eradication of poverty, and to support the productivity increases and economic growth both in rural and in urban areas.

Secure and affordable energy supplies. The volatility of energy prices (notably oil and gas) brings important economic impacts to all countries and the businesses on which their economies depend, especially those countries with emerging economies. Working together to establish plans, strategies and systems for ensuring secure and sustainable energy services at affordable prices, without causing excessive damage to either the local or the global environment, is therefore an important priority for both the public and private sectors in the EU and for its neighbours and partners worldwide.

Air Pollution is closely related to the burning of fossil fuels, in particular coal, and thus there are clear links between air pollution and policies on energy and climate change. Such pollution is growing rapidly in emerging economies. Tackling air pollution brings major health benefits not only in those economies but even in poorer, biomass-dependent developing countries. Nearly 1.6 million people die each year from the effects of indoor pollution from fuelwood and other solid fuels[20]. Air pollution travels long distances. While emissions from the EU are decreasing there is increasing evidence that the long range transport of air pollution into the EU is increasing. This is one of the reasons why the Commission is co-chairing a “Task Force on Hemispheric Transport of Air Pollution”, which looks at the technical/scientific issues surrounding hemispheric contributions to air pollution. Recently the UNEP has drawn attention to the trans-boundary effects of air pollution from the emerging economies of Asia.

ANNEX 3

Current Funding instruments

Regulations (EC) No 2493/2000 and (EC) No 2494/2000 on the Environment in Developing Countries and Tropical Forests and Other Forests in Developing Countries expire in 2006. These budget lines were first created in 1992 to implement pilot actions and strategic studies and merged in 2001 into budget line 21 02 05. The emphasis is on work in developing countries that fosters sustainable forest management and environmental protection and allocations are made both through calls for proposals aimed at NGOs, among others, and by way of targeted projects undertaken by IGOs in support of EC policy objectives.

Table: funding by different sectors (budget line 21-02-05, 218 M € between 2000-2004)

[pic]

Note: for sectors such as energy, this graph does not reflect the overall share of granted support. In fact, support to energy projects has also been given in the frame of other headings like under “forest”, “sustainable development” and others.

The Life-Third countries part of Regulation (EC) No 1682/2004 expires at the end of 2006. It is active in non-EU countries around the Mediterranean and Baltic seas and helps to establish the capacities and administrative structures needed in the environmental sector and in the development of environmental policy and action programmes. Priority is given to projects that promote cooperation at trans-frontier, trans-national or regional level. The Commission’s International Environment budget line 07 02 01 commits between €6 and 8 million a year, of which an increasing share (currently about €2 million) is needed for regular contributions for the core costs of MEAs. The legal basis for regular contributions is provided by the decisions on EC ratification while the rest of the line is based on the Annual Work Programme of DG Environment. The line supports global and European regional MEAs and other international environmental processes. For example, using the budget line and other resources, the EC pays for preparatory analytical work required for negotiations, helps developing countries to participate in environmental meetings, and holds dialogues with key partners on major issues.

Budget Lines 06.04.02 and 06.01.04.09 “COOPENER” funds initiatives that promote renewable energy sources and energy efficiency in developing countries, and address sustainable energy services for poverty alleviation in the context of the EUEI. €5 million p.a. was committed on these budget lines in 2003-05.

List of Acronyms

DCECI | Development Cooperation and Economic Cooperation Instrument |

DPS | Development Policy Statement adopted by the Council, European Parliament and the Commission on 22 November 2005 |

6th EAP | Sixth Environmental Action Programme, Decision 1600/2002/EC, OJ L242/1 of 10/09/2002 |

EC | European Community |

ENPI | European Neighbourhood Policy Instrument |

EUEI | European Union Energy Initiative |

EUWI | European Union Water Initiative |

EU | European Union |

FLEGT | Forest Law Enforcement, Governance and Trade |

GEF | Global Environment Facility |

FP6 | Framework Programme for Research no 6 |

IEA | International Energy Agency |

IEE | Intelligent Energy - Europe |

IFI | International Financial Institution |

IISD | International Institute for Sustainable Development |

IUCN | World Conservation Union |

IPA | Pre-Accession Instrument |

IPCC | Inter-governmental Panel on Climate Change |

JPoI | Johannesburg Plan of Implementation adopted at WSSD |

JREC | Johannesburg Renewable Energy Coalition |

MEA | Multilateral Environmental Agreement |

MDG | Millennium Development Goals |

PEP | Poverty-Environment Partnership |

PRSP | Poverty Reduction Strategy Paper |

NGO | Non-Governmental Organisation |

SAICM | Strategic Approach to International Chemicals Management |

UNCBD | United Nations Convention on Biological Diversity |

UNCCD | United Nations Convention on Combating Desertification |

UNFCC | United Nations Framework Convention on Climate Change |

UNDP | United Nations Development Program |

UNEP | United Nations Environmental Programme |

UNFF | United Nations Forum on Forests |

UNITAR | United Nations Institute for Training and Research |

WRI | World Resources Institute |

WWF | World Wide Fund for Nature |

WSSD | World Summit for Sustainable Development |

ACP-EU | Africa – Caribbean – Pacific - European Union |

EDF | European Development Fund |

AMCOW | African Ministerial Conference on Water |

FEMA | African Ministers for Water and for Energy |

AFLEG | African Forest Law Enforcement and Governance |

[1] Sk. Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Ārēji darījumi tematiskās programmās, uz kurām attiecas nākamās finanšu perspektīvas 2007.—2013. gadam”, KOM(2005) 324, 3.8.2005.

[2] http://www.millenniumassessment.org/en/index.aspx

[3] Ziņojums par pasaules attīstību, 2003. gads: (World Development Report 2003) Ilgtspējīga attīstība dinamiskā pasaulē (Pasaules Banka).

[4] Kopīgais paziņojums, par ko 2005. gada 22. novembrī vienojies Eiropas Parlaments, Padome un Komisija.

[5] Lēmums Nr. 1230/2003/EK.

[6] KOM(2002) 408, 17.7.2002.

[7] Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1600/2002/EK.

[8] Nabadzības mazināšanas stratēģijas ziņojums un EK Valsts stratēģijas ziņojums.

[9] „Atjaunotas daudzgadējas Kopienas programmas enerģētikas jomā (2007. – 2013. gadam) iepriekšējs novērtējums”, 2004. gada septembris.

[10] Rīcības plāns, kas papildina ES Stratēģiju klimata pārmaiņu jomā attīstībai īstenotas sadarbības kontekstā 1 (Rīcības plāns 2004. – 2008. gadam), par ko Padome ir vienojusies 2004. gada 22. novembrī.

[11] Komisijas 2005. gada 9. februāra paziņojums „Stratēģija cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē”, KOM(2005) 35.

[12] KOM(2005) 489.

[13] COOPENER II.

[14] Millennium Ecosystem Assessment.

[15] World Development Report 2003: Sustainable Development in a Dynamic World (World Bank).

[16] Intergovernmental Panel on Climate Change, 3rd Assessment Report.

[17] Myers, N. (2005) Environmental refugees: an emergent security issue, 13th Economic Forum, Prague 23-27 May.

[18] Countries using more than 10% of total supply where water shortage is likely to impede development.

[19] The European environment: State and outlook 2005. European Environment Agency - NB: figures quoted include Switzerland.

[20] WHO (2000) Air pollution, WHO Fact sheet 187.