21.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 132/21

(1)

Ir jāizdara vairāki grozījumi Padomes Direktīvās 2004/114/EK (4) un 2005/71/EK (5). Skaidrības labad minētās direktīvas būtu jāpārstrādā.

(2)

Šai direktīvai būtu jāatbilst prasībai, kas izteikta direktīvu 2004/114/EK un 2005/71/EK īstenošanas ziņojumos, proti, labot konstatētos trūkumus, nodrošināt lielāku pārredzamību un juridisko noteiktību un sniegt saskanīgu tiesisko regulējumu dažādām trešo valstu valstspiederīgo kategorijām, kas ieceļo Savienībā. Tādējādi tai būtu jāvienkāršo un jāsaskaņo esošie minētajām kategorijām piemērojamie noteikumi vienā tiesību aktā. Neskatoties uz atšķirībām starp minētajām kategorijām, tām ir vairākas kopīgas iezīmes, kas ļauj tām piemērot vienotu Savienības līmeņa tiesisko regulējumu.

(3)

Šai direktīvai būtu jāpapildina Stokholmas programmas mērķis tuvināt valstu tiesību aktus par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos. Imigrācija no valstīm ārpus Savienības ir viens no augsti kvalificētu cilvēku avotiem, un jo īpaši studenti un pētnieki ir tie, kurus meklē aizvien vairāk. Viņiem ir nozīmīga loma Savienības galvenās vērtības – cilvēkkapitāla – veidošanā un gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes nodrošināšanā un tādējādi viņi palīdz sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus.

(4)

Direktīvu 2004/114/EK un 2005/71/EK īstenošanas ziņojumos tika norādīti noteikti trūkumi, kuri galvenokārt ir saistīti ar uzņemšanas nosacījumiem, tiesībām, procesuālajām garantijām, studentu piekļuvi darba tirgum studiju laikā un noteikumiem par mobilitāti ES iekšienē. Par nepieciešamiem tika uzskatīti arī konkrēti uzlabojumi saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo izvēles kategorijām. Pēcāk veikta plašāka apspriešana parādīja arī to, ka ir nepieciešams uzlabot pētnieku un studentu darba meklēšanas iespējas un labāk aizsargāt viesaukles, uz ko Direktīvas 2004/114/EK un 2005/71/EK neattiecas.

(5)

Lai pakāpeniski izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) paredz, ka jāpieņem pasākumi patvēruma, imigrācijas un trešo valstu valstspiederīgo tiesību aizsardzības jomā.

(6)

Ar šo direktīvu arī būtu jātiecas veicināt cilvēku kontaktus un mobilitāti, jo tās ir svarīgas Savienības ārpolitikas sastāvdaļas, jo īpaši attiecībā uz Eiropas kaimiņattiecību politikas valstīm vai Savienības stratēģiskajiem partneriem. Tai būtu jāļauj aktīvāk uzlabot Vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei un tās mobilitātes partnerības, kas piedāvā konkrētu ietvaru dalībvalstu un trešo valstu dialogam un sadarbībai, tostarp arī par legālās migrācijas atvieglošanu un organizēšanu.

(7)

Migrācijai šajā direktīvā izklāstītajos nolūkos būtu jāveicina zināšanu un prasmju radīšana un iegūšana. Tā nozīmē abpusēju gan iesaistīto migrantu un to izcelsmes valsts, gan attiecīgās dalībvalsts bagātināšanos, vienlaikus stiprinot kultūras saiknes un sekmējot kultūras daudzveidību.

(8)

Direktīvai būtu jāsniedz priekšstats par Savienību kā par pievilcīgu vietu pētniecībai un inovācijai un jāvirza Savienība uz priekšu pasaules mēroga konkurences cīņā par talantiem, un tādā veidā jānodrošina Savienības vispārējās konkurētspējas un izaugsmes ātruma pieaugums, vienlaikus veidojot tādas darbvietas, kas vairāk sekmē IKP izaugsmi. Savienības atvēršana trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus var uzņemt pētniecības nolūkos, turklāt ir daļa no pamatiniciatīvas “Inovācijas Savienība”. Atvērta darba tirgus izveide Savienības pētniekiem un pētniekiem no trešām valstīm tika apstiprināta kā galvenais mērķis, kas sasniedzams Eiropas Pētniecības telpā – vienotā telpā, kurā notiek brīva pētnieku, zināšanu un tehnikas aprite.

(9)

Ir lietderīgi atvieglināt trešo valstu valstspiederīgo, kas iesniedz pieteikumu nolūkā veikt pētniecības darbību, uzņemšanu, izmantojot uzņemšanas procedūru, kas nav atkarīga no viņu juridiskajām attiecībām ar uzņēmēju pētniecības iestādi, kā arī turpmāk papildus atļaujai vairs nepieprasīt darba atļauju. Šī procedūra būtu jābalsta uz sadarbību starp pētniecības iestādēm un imigrācijas iestādēm dalībvalstīs. Pirmajām ar to būtu jāpiešķir vadošo lomu uzņemšanas procedūrā, lai trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pieteikumu nolūkā veikt pētniecības darbību, atvieglinātu un paātrinātu ieceļošanu Savienībā, vienlaikus saglabājot dalībvalstu prerogatīvas attiecībā uz imigrācijas politiku. Pētniecības iestādēm, kuras dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai apstiprināt iepriekš, būtu jāvar parakstīt vai nu uzņemšanas līgumu, vai līgumu ar trešo valstu valstspiederīgo nolūkā veikt pētniecības darbību. Dalībvalstīm būtu jāizdod atļauja, pamatojoties uz uzņemšanas līgumu vai līgumu, ja ir izpildīti nosacījumi saistībā ar ieceļošanu un uzturēšanos.

(10)

Tā kā centieni sasniegt mērķi, proti, ieguldīt 3 % no IKP pētniecībā, lielā mērā attiecas uz privāto sektoru, tas būtu attiecīgā gadījumā jāmudina turpmākajos gados pieņemt darbā vairāk pētnieku.

(11)

Lai padarītu Savienību pievilcīgāku tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas vēlas veikt pētniecības darbību Savienībā, viņu ģimenes locekļiem, kā definēts Padomes Direktīvā 2003/86/EK (6), būtu jāļauj doties viņiem līdzi un baudīt priekšrocības, ko sniedz noteikumi par ES iekšējo mobilitāti. Minētajiem ģimenes locekļiem vajadzētu būt piekļuvei pirmās dalībvalsts un – ilgtermiņa mobilitātes gadījumā – otro dalībvalstu darba tirgum, izņemot ārkārtējos apstākļos, piemēram, īpaši augsta bezdarba līmeņa gadījumā, kad dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja laikposmā, kas nepārsniedz 12 mēnešus, veikt pārbaudi, kas apliecina, ka amata vietu nav iespējams aizpildīt iekšējā darba tirgū. Izņemot šajā direktīvā paredzētās atkāpes, būtu jāpiemēro visi Direktīvas 2003/86/EK noteikumi, tostarp noraidīšanas vai atsaukšanas, vai atjaunošanas atteikšanas iemesli. Tāpēc ģimenes locekļu uzturēšanās atļaujas varētu tikt anulētas vai to atjaunošana atteikta, ja beidzas tā pētnieka atļaujas termiņš, kuram viņi ir devušies līdzi, un ja viņiem nav nekādu autonomu uzturēšanās tiesību.

(12)

Attiecīgos gadījumos dalībvalstis būtu jārosina zinātņu doktora grāda kandidātus uzskatīt par pētniekiem šīs direktīvas nolūkos.

(13)

Šīs direktīvas īstenošanai nevajadzētu veicināt intelektuālā darbaspēka emigrāciju no jaunizveidotajām vai attīstības valstīm. Pasākumi, lai veicinātu pētnieku reintegrāciju savās izcelsmes valstīs, būtu jāveic sadarbībā ar izcelsmes valstīm, lai izveidotu visaptverošu migrācijas politiku.

(14)

Lai padarītu Eiropu kopumā par pasaules izcilības centru mācību un arodmācību jomā, būtu jāuzlabo un jāvienkāršo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi tiem, kas vēlas doties uz Savienību šādos nolūkos. Tas ir saskaņā ar mērķiem, kas izvirzīti Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācijas programmā, jo īpaši Eiropas augstākās izglītības internacionalizācijas kontekstā. Dalībvalstu attiecīgo tiesību aktu tuvināšana ir šā procesa sastāvdaļa. Šajā sakarā un saskaņā ar Padomes secinājumiem par augstākās izglītības modernizēšanu (7) termins “augstākā izglītība” aptver visas terciārās izglītības iestādes, kas cita starpā var ietvert augstskolas, lietišķo zinātņu augstskolas, tehnoloģiju institūtus, universitātes, komercskolas, tehniskās augstskolas, augstskolu tehnoloģiju institūtus, augstākās izglītības koledžas, arodskolas, politehnikumus un akadēmijas.

(15)

Ar Eiropas izglītības ministru 1999. gada 19. jūnija Kopīgo Boloņas deklarāciju aizsāktā Boloņas procesa paplašināšanas un padziļināšanas rezultātā gan iesaistīto valstu, gan arī citu valstu augstākās izglītības sistēmas ir kļuvušas salīdzināmākas, saderīgākas un saskaņotākas. Tā ir noticis, jo dalībvalstis ir atbalstījušas studentu mobilitāti, un augstākās izglītības iestādes to ir integrējušas savās mācību programmās. To nepieciešams atspoguļot ar uzlabotiem noteikumiem par studentu mobilitāti ES iekšienē. Viens no Boloņas deklarācijas mērķiem ir padarīt Eiropas augstāko izglītību pievilcīgu un konkurētspējīgu. Boloņas procesa rezultātā ir izveidota Eiropas augstākās izglītības telpa. Tās triju ciklu struktūra ar viegli saprotamām programmām un grādiem, kā arī kvalifikāciju ietvarstruktūras ieviešana, ir padarījusi studijas Eiropā pievilcīgākas trešo valstu valstspiederīgajiem.

(16)

Šajā direktīvā minēto studentu sagatavošanas kursu ilgums un citi nosacījumi būtu jāparedz dalībvalstīm saskaņā ar saviem tiesību aktiem.

(17)

Pierādījumi par trešās valsts valstspiederīgā uzņemšanu kādā augstākās izglītības iestādē varētu cita starpā būt vēstule vai apliecība, kas apstiprina uzņemšanu.

(18)

Trešo valstu valstspiederīgie, kuri iesniedz pieteikumu uzņemšanai par stažieriem, būtu jāsniedz pierādījumi par to, ka augstākās izglītības grāds ir iegūts divu gadu laikposmā pirms viņu pieteikuma iesniegšanas dienas vai ka trešā valstī tiek apgūts studiju kurss, kura rezultātā iegūst augstākās izglītības grādu. Viņiem būtu arī jāuzrāda stažēšanās līgums, kurā iekļauts stažēšanās programmas apraksts, tās pedagoģiskais mērķis vai mācīšanās komponenti, tās ilgums un stažiera uzraudzības nosacījumi, apliecinot, ka viņi uzņēmumā tiešām mācīsies, nevis strādās kā parasti darba ņēmēji. Bez tam uzņemošajām vienībām var prasīt pamatot to, ka ar stažēšanos netiek aizstāta darbvieta. Ja valsts tiesību aktos, darba koplīgumos vai praksē jau pastāv konkrēti nosacījumi, kas attiecas uz stažieriem, dalībvalstīm būtu jāvar prasīt, lai trešo valstu valstspiederīgie, kuri iesniedz pieteikumu uzņemšanai par stažieriem, atbilstu minētajiem konkrētajiem nosacījumiem.

(19)

Uz darbiniekiem, kuri ir stažieri un kuri ierodas strādāt Savienībā saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros, šī direktīva neattiecas, jo uz viņiem atteicas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (8).

(20)

Ar šo direktīvu būtu jāatbalsta Eiropas Brīvprātīgo dienesta mērķis attīstīt solidaritāti, savstarpēju izpratni un iecietību jauniešu vidū un sabiedrībā, kurā tie dzīvo, vienlaikus palīdzot stiprināt sociālo kohēziju un veicinot jauniešu aktīvu pilsoniskumu. Lai visā Savienībā konsekventi nodrošinātu piekļuvi Eiropas Brīvprātīgo dienestam, dalībvalstīm šīs direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pieteikumu saistībā ar Eiropas Brīvprātīgo dienestu.

(21)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šīs direktīvas noteikumus piemērot skolēniem, brīvprātīgajiem, kas nav brīvprātīgie Eiropas Brīvprātīgo dienesta kontekstā, un viesauklēm, lai atvieglotu viņu ieceļošanu un uzturēšanos un nodrošinātu viņu tiesības.

(22)

Ja dalībvalstis nolemj šo direktīvu piemērot skolēniem, tās tiek mudinātas nodrošināt to, ka valsts uzņemšanas procedūra, kas paredzēta skolotājiem, kuri skolēnu apmaiņas programmas vai izglītības projektā skolēnus tikai pavada, ir saskaņota ar skolēniem paredzēto procedūru, kas noteikta šajā direktīvā.

(23)

Viesaukles darbs palīdz veicināt tiešus personiskos kontaktus, sniedzot trešo valstu valstspiederīgajiem iespēju uzlabot savas valodu prasmes un pilnveidot savas zināšanas par dalībvalstīm un attīstīt kultūras saiknes ar tām. Tajā pašā laikā viesaukles, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, varētu būt pakļautas ļaunprātīgas izmantošanas riskam. Lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi pret viesauklēm un pievērstos viņu īpašajām vajadzībām, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot šīs direktīvas noteikumus saistībā ar viesaukļu ieceļošanu un uzturēšanos.

(24)

Ja trešās valsts valstspiederīgie var pierādīt, ka viņi visā savā uzturēšanās laikā attiecīgajā dalībvalstī saņem līdzekļus, kuru pamatā ir dotācija, zinātniskā stipendija vai mācību stipendija, derīgs darba līgums, saistošs darba piedāvājums vai finansiālu saistību apliecinājums, ko sniedz skolēnu apmaiņas programmas organizācija, vienība, kura uzņem stažierus, brīvprātīgā darba programmas organizācija, viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, dalībvalstīm šādi līdzekļi būtu jāņem vērā, vērtējot, vai ir pieejami pietiekami līdzekļi. Dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt indikatīvu atsauces summu, kuru tās uzskata par “pietiekamiem līdzekļiem” un kura katrai attiecīgajai trešo valstu valstspiederīgo kategorijai varētu atšķirties.

(25)

Dalībvalstis tiek mudinātas ļaut pieteikuma iesniedzējam dokumentus un informāciju iesniegt kādā no Savienības oficiālajām valodām, kas nav to oficiālā valoda vai valodas un ko nosaka attiecīgā dalībvalsts.

(26)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt apstiprināšanas procedūru attiecībā uz sabiedriskām vai privātām pētniecības iestādēm, vai abām, kuras vēlas uzņemt pētniekus, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, vai augstākās izglītības iestādēm, kuras vēlas uzņemt studentus, kas ir trešās valsts valstspiederīgie. Šai apstiprināšanai vajadzētu būt saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos vai administratīvajā praksē paredzētajām procedūrām. Būtu jāatvieglina pieteikumu iesniegšana apstiprinātām pētniecības iestādēm vai augstākās izglītības iestādēm un būtu jāpaātrina to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana, kas ierodas Savienībā pētniecības vai studiju nolūkā.

(27)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt to attiecīgo uzņemošo vienību apstiprināšanas procedūru, kas vēlas uzņemt skolēnus, stažierus vai brīvprātīgos, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai šo procedūru piemērot dažām vai visām uzņemošo vienību kategorijām. Šai apstiprināšanai vajadzētu būt saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos vai administratīvajā praksē paredzētajām procedūrām. Ar pieteikšanos apstiprinātām uzņemošajām vienībām būtu jāpaātrina to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošana, kas ierodas Savienībā stažēšanās, brīvprātīga darba vai skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu nolūkā.

(28)

Ja dalībvalstis ievieš uzņemošo vienību apstiprināšanas procedūras, tām būtu jāvar nolemt vai nu atļaut uzņemt personas tikai ar apstiprinātu uzņemošo vienību starpniecību, vai arī ieviest apstiprināšanas procedūru, vienlaikus ļaujot uzņemt personas arī ar neapstiprinātu uzņemošo vienību starpniecību.

(29)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu tiesības trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem neattiecas tās darbības joma, izdot atļaujas studiju, pētniecības vai stažēšanās nolūkā, kuras nav ar šo direktīvu reglamentētās atļaujas.

(30)

Tiklīdz ir izpildīti visi vispārīgie un īpašie uzņemšanas nosacījumi, dalībvalstij konkrētā termiņā būtu jāizdod atļauja. Ja dalībvalsts uzturēšanās atļaujas izsniedz tikai savā teritorijā un visi šīs direktīvas nosacījumi par uzņemšanu ir izpildīti, attiecīgajai dalībvalstij būtu jāpiešķir attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nepieciešamā vīza un būtu jānodrošina kompetento iestāžu efektīva sadarbība šajā nolūkā. Gadījumā, ja minētā dalībvalsts vīzas neizsniedz, tai būtu attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam jāpiešķir līdzvērtīga atļauja, ar kuru ir ļauts ieceļot.

(31)

Atļaujās būtu jānorāda attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā statuss. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai norādīt papildu informāciju papīra formātā vai to uzglabāt elektroniskā formātā, ar noteikumu, ka tādējādi netiek radīti papildu nosacījumi.

(32)

Dažādajiem atļauju termiņiem saskaņā ar šo direktīvu būtu jāatspoguļo katras trešās valsts valstspiederīgo kategorijas, uz ko attiecas šī direktīva, uzturēšanās būtība.

(33)

Dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām noteikt, ka studentu kopējais uzturēšanās ilgums nepārsniedz studiju maksimālo ilgumu, kā paredzēts valsts tiesību aktos. Šajā sakarā studiju maksimālais ilgums varētu arī ietvert, ja tas ir paredzēts attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos, studiju iespējamo pagarināšanu nolūkā atkārtot vienu vai vairākus studiju gadus.

(34)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai no pieteikuma iesniedzējiem iekasēt samaksu par atļauju pieteikumu un paziņojumu izskatīšanu. Nodevu apmēram nevajadzētu būt nesamērīgam vai pārmērīgam, lai tādējādi netiktu radīts šķērslis šīs direktīvas mērķu sasniegšanai.

(35)

Tiesībām, ko piešķir trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, nevajadzētu būt atkarīgām no tā, kādu atļaujas veidu katra dalībvalsts izdod.

(36)

Vajadzētu būt iespējai atteikt uzņemšanu šīs direktīvas nolūkos, ja ir pietiekami pamatoti iemesli. Jo īpaši vajadzētu būt iespējai uzņemšanu atteikt, ja dalībvalsts, pamatojoties uz faktu novērtējumu konkrētā gadījumā un ņemot vērā proporcionalitātes principu, uzskata, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais potenciāli apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai sabiedrības veselību.

(37)

Šīs direktīvas mērķis nav reglamentēt trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanu un uzturēšanos nodarbinātības nolūkā, un tā nav vērsta uz to, lai saskaņotu tiesību aktus vai praksi attiecībā uz darba ņēmēju statusu. Tomēr ir iespējams, ka dažās dalībvalstīs tiek uzskatīts, ka konkrētas trešo valstu valstspiederīgo kategorijas, uz kurām attiecas šī direktīva, atrodas darba attiecībās, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, darba koplīgumiem vai praksi. Ja dalībvalsts uzskata, ka pētnieki, brīvprātīgie, stažieri vai viesaukles, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, atrodas darba attiecībās, minētajai dalībvalstij būtu jāsaglabā tiesības noteikt attiecīgās kategorijas vai kategoriju uzņemšanas apjomus saskaņā ar LESD 79. panta 5. punktu.

(38)

Ja pētnieks, brīvprātīgais, stažieris vai viesaukle, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, iesniedz uzņemšanas pieteikumu, lai dalībvalstī stātos darba attiecībās, minētajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai veikt pārbaudi, kas apliecina, ka amata vietu nav iespējams aizpildīt iekšējā darba tirgū.

(39)

Attiecībā uz studentiem uzņemšanas apjomi nebūtu piemērojami, jo – pat tad, ja viņiem studiju laikā ir atļauts strādāt saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem –, viņi lūdz uzņemšanu dalībvalstu teritorijā, lai kā savu galveno nodarbošanos īstenotu pilna laika studiju apmeklēšanu, kas varētu ietvert obligātu stažēšanos.

(40)

Ja pēc uzņemšanas attiecīgās dalībvalsts teritorijā pētnieks, brīvprātīgais, stažieris vai viesaukle iesniedz pieteikumu atļaujas atjaunošanai, lai stātos darba attiecībās vai turpinātu tās attiecīgajā dalībvalstī, izņemot pētnieku, kas turpina darba attiecības ar to pašu uzņemošo vienību, minētajai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai veikt pārbaudi, kas apliecina, ka amata vietu nav iespējams aizpildīt iekšējā darba tirgū.

(41)

Ja rodas šaubas par uzņemšanas pieteikuma iesniegšanas iemesliem, dalībvalstīm būtu jāspēj veikt pienācīgas pārbaudes vai pieprasīt pierādījumus, lai katrā atsevišķā gadījumā varētu novērtēt pieteikuma iesniedzēja plānoto pētniecību, studijas, stažēšanos, brīvprātīgo darbu, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu vai viesaukles darbu un lai apkarotu šajā direktīvā paredzētās procedūras ļaunprātīgu un nepareizu izmantošanu.

(42)

Ja iesniegtā informācija ir nepilnīga, dalībvalstīm būtu saprātīgā laikposmā jāinformē pieteikuma iesniedzējs par to, kāda papildu informācija ir nepieciešama, un jānosaka saprātīgs termiņš tās sniegšanai. Ja papildu informācija minētajā termiņā nav iesniegta, pieteikums var tikt noraidīts.

(43)

Valsts iestādēm būtu pieteikuma iesniedzējam jāpaziņo lēmums, kas pieņemts par pieteikumu. Tas būtu jādara rakstiski pēc iespējas drīz un vēlākais šajā direktīvā norādītajā termiņā.

(44)

Šīs direktīvas mērķis ir pētniekiem un studentiem atvieglot mobilitāti ES iekšienē, cita starpā vairākās dalībvalstīs samazinot administratīvo slogu, kas saistīts ar mobilitāti. Šajā nolūkā ar šo direktīvu izveido konkrētu ES iekšējās mobilitātes shēmu, saskaņā ar ko trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir pirmās dalībvalsts izdota atļauja pētniecības vai studiju nolūkiem, ir tiesīgs ieceļot, uzturēties un veikt daļu pētniecības darbības vai studiju vienā vai vairākās otrās dalībvalstīs saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, ar kuriem reglamentē mobilitāti.

(45)

Lai pētniekiem pētniecības nolūkos ļautu no vienas pētniecības iestādes viegli pārvietoties uz citu, viņu īstermiņa mobilitātei būtu jāaptver uzturēšanās otrās dalībvalstīs uz laikposmu līdz 180 dienām jebkurā 360 dienu laikposmā katrā dalībvalstī. Pētnieku ilgtermiņa mobilitātei būtu jāaptver uzturēšanās vienā vai vairākās otrās dalībvalstīs uz laikposmu, kas pārsniedz 180 dienas katrā dalībvalstī. Pētnieku ģimenes locekļiem vajadzētu būt tiesībām mobilitātes laikā doties līdzi pētniekam. Ar viņu mobilitāti saistītā procedūra būtu jāsaskaņo ar tā pētnieka mobilitātes procedūru, kuram viņi dodas līdzi.

(46)

Lai nodrošinātu studiju nepārtrauktību studentiem, uz kuriem attiecas Savienības vai daudzpusējas programmas, vai nolīgums starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm, ar šo direktīvu būtu jāparedz mobilitāte vienā vai vairākās otrās dalībvalstīs uz laikposmu līdz 360 dienām katrā dalībvalstī.

(47)

Ja pētnieks vai students, pamatojoties uz paziņošanas procedūru, pārvietojas uz otru dalībvalsti un ir vajadzīgs dokuments, lai atvieglotu piekļuvi pakalpojumiem un tiesībām, otrai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai izdot dokumentu, lai apliecinātu, ka attiecīgajam pētniekam vai studentam ir tiesības uzturēties minētās dalībvalsts teritorijā. Šādam dokumentam nevajadzētu būt papildu nosacījumam, lai varētu izmantot šajā direktīvā paredzētās tiesības, un tam būtu tikai deklaratīvs raksturs.

(48)

Lai arī ar konkrēto mobilitātes shēmu, ko izveido ar šo direktīvu, būtu jānosaka autonomi noteikumi attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos, kuras mērķis ir pētniecība vai studijas dalībvalstīs, kas nav tā dalībvalsts, kura ir izdevusi sākotnējo atļauju, visus pārējos noteikumus, ar ko reglamentē personu pārvietošanos pār robežām, kā noteikts attiecīgajos Šengenas acquis noteikumos, būtu jāturpina piemērot.

(49)

Ja atļauju izdod dalībvalsts, kura Šengenas acquis nepiemēro pilnībā, un pētnieks, viņa ģimenes locekļi vai students saistībā ar ES iekšējo mobilitāti šķērso ārējo robežu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/399 (9) nozīmē, dalībvalstij vajadzētu būt tiesīgai prasīt pierādījumus, kas apliecina, ka pētnieks vai students uz tās teritoriju pārceļas pētniecības vai studiju nolūkā vai ka ģimenes locekļi uz tās teritoriju pārceļas, lai dotos līdzi pētniekiem saistībā ar mobilitāti. Turklāt gadījumā, kad tiek šķērsota ārējā robeža Regulas (ES) 2016/399 nozīmē, dalībvalstīm, kuras Šengenas acquis piemēro pilnībā, būtu jāpārbauda Šengenas informācijas sistēmas dati un būtu jāliedz ieceļot tām personām vai jāiebilst pret viņu mobilitāti, attiecībā uz kurām minētajā sistēmā ir izdots brīdinājums, lai šīm personām liegtu ieceļošanu vai uzturēšanos, kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1987/2006 (10).

(50)

Ar šo direktīvu būtu jāļauj otrām dalībvalstīm prasīt, lai pētnieks vai students, kurš pārvietojas uz pirmās dalībvalsts izdotas atļaujas pamata un kurš neatbilst vai vairs neatbilst mobilitātes nosacījumiem, atstātu to teritoriju. Ja pētniekam vai studentam ir derīga atļauja, ko izdevusi pirmā dalībvalsts, otrai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai prasīt, lai pētnieks vai students atgrieztos pirmajā dalībvalstī saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (11). Ja otra dalībvalsts mobilitāti ir atļāvusi, pamatojoties uz pirmās dalībvalsts izdotu atļauju, un mobilitātes laikā minētā atļauja ir anulēta vai ir beidzies tās derīguma termiņš, otrai dalībvalstij vajadzētu būt iespējai vai nu pieņemt lēmumu atgriezt pētnieku vai studentu trešā valstī saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK, vai arī bez kavēšanās prasīt, lai pirmā dalībvalsts ļautu pētniekam vai studentam atkārtoti ieceļot tās teritorijā. Pēdējā minētajā gadījumā pirmajai dalībvalstij būtu pētniekam vai studentam jāizsniedz dokuments, kas ļauj atkārtoti ieceļot tās teritorijā.

(51)

Savienības imigrācijas politikai un noteikumiem, no vienas puses, un Savienības politikai un programmām, ar kurām atbalsta pētnieku un studentu mobilitāti Savienības līmenī, no otras puses, vajadzētu būt savstarpēji papildinošākām. Nosakot derīguma termiņu atļaujai, ko izdod pētniekiem un studentiem, dalībvalstīm būtu jāņem vērā mobilitāte, kas plānota uz citām dalībvalstīm, saskaņā ar noteikumiem par mobilitāti. Pētniekiem un studentiem, uz ko attiecas Savienības vai daudzpusējas programmas, kurās ietverti mobilitātes pasākumi, vai nolīgumi starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm, vajadzētu būt tiesībām saņemt atļaujas uz vismaz diviem gadiem – ar noteikumu, ka minētajā laikposmā viņi atbilst attiecīgajiem uzņemšanas nosacījumiem.

(52)

Lai studentiem ļautu daļēji segt studiju izmaksas un, ja iespējams, gūt praktisko pieredzi, studiju laikā viņiem būtu jānodrošina pieeja tās dalībvalsts darba tirgum, kurā studijas notiek, ievērojot šajā direktīvā izklāstītos nosacījumus. Šim nolūkam būtu jāļauj studentiem strādāt noteiktu minimālu stundu skaitu, kā paredzēts šajā direktīvā. Būtu jāievēro vispārējs princips, ka studentiem ir pieeja darba tirgum. Tomēr ārkārtējos apstākļos dalībvalstīm būtu jāspēj ņemt vērā savu darba tirgus situāciju.

(53)

Cenšoties nodrošināt kvalificētu darbaspēku nākotnei, studentiem, kuri studijas beidz Savienībā, vajadzētu būt iespējai šajā direktīvā noteiktu laikposmu palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā nolūkā izpētīt darba iespējas vai izveidot uzņēmumu. Šādai iespējai vajadzētu būt arī pētniekiem, kas pabeiguši savu pētniecības darbību, kā paredzēts uzņemšanas līgumā. Lai studentiem un pētniekiem izdotu uzturēšanās atļauju šādam nolūkam, viņiem var lūgt sniegt pierādījumus saskaņā ar šīs direktīvas prasībām. Tiklīdz dalībvalstis viņiem izdod šādu uzturēšanās atļauju, viņus vairs neuzskata par pētniekiem vai studentiem šīs direktīvas nozīmē. Dalībvalstīm – pēc šajā direktīvā paredzētā minimālā laikposma – vajadzētu būt iespējai pārbaudīt, vai viņiem ir reālas izredzes tikt nodarbinātiem vai izveidot uzņēmumu. Šī iespēja neskar citus ziņošanas pienākumus, kas citiem nolūkiem paredzēti valsts tiesību aktos. Ar atļauju, kas izdota nolūkā izpētīt darba iespējas vai izveidot uzņēmumu, nebūtu jāpiešķir jebkādas automātiskas tiesības uz piekļuvi darba tirgum vai dibināt uzņēmumu. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā tiesības ņemt vērā situāciju savā darba tirgū, ja trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir izdota atļauja palikt attiecīgajā teritorijā darba meklēšanas vai uzņēmuma dibināšanas nolūkā, iesniedz darba atļaujas pieteikumu, lai aizpildītu amata vietu.

(54)

Pret trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, būtu jānodrošina taisnīga attieksme saskaņā ar LESD 79. pantu. Pētniekiem būtu jāsaņem vienlīdzīga attieksme ar attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/98/ES (12) 12. panta 1. un 4. punktu, paredzot minētajai dalībvalstij iespēju ierobežot vienlīdzīgu attieksmi konkrētos gadījumos, kas noteikti šajā direktīvā. Studentiem būtu jāturpina piemērot Direktīvu 2011/98/ES, tostarp minētajā direktīvā paredzētos ierobežojumus. Direktīvu 2011/98/ES būtu jāpiemēro stažieriem, brīvprātīgajiem un viesauklēm, ja tiek uzskatīts, ka viņi attiecīgajā dalībvalstī atrodas darba attiecībās. Stažieriem, brīvprātīgajiem un viesauklēm, ja tiek uzskatīts, ka viņi attiecīgajā dalībvalstī neatrodas darba attiecībās, kā arī skolēniem būtu jāsaņem vienlīdzīga attieksme ar attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz minimālo tiesību kopumu, kā paredzēts šajā direktīvā. Tas ietver piekļuvi precēm un pakalpojumiem, kas neaptver mācību vai profesionālās izglītības stipendijas vai pabalstus.

(55)

Vienlīdzīga attieksme, ko piemēro pētniekiem un studentiem, kā arī stažieriem, brīvprātīgajiem un viesauklēm, ja tiek uzskatīts, ka viņi atrodas darba attiecībās attiecīgajā dalībvalstī, ietver vienlīdzīgu attieksmi saistībā ar tām sociālā nodrošinājuma jomām, kas uzskaitītas 3. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (13). Ar šo direktīvu nesaskaņo dalībvalstu tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā. Tās mērķis ir tikai piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ietilpst tās darbības jomā. Turklāt ar šo direktīvu nepiešķir tiesības saistībā ar situācijām, kuras ir ārpus Savienības tiesību aktu piemērošanas jomas, piemēram, saistībā ar trešā valstī dzīvojošiem ģimenes locekļiem. Tam tomēr nevajadzētu ietekmēt pārdzīvojušo tiesības, kuri tās gūst no šīs direktīvas darbības jomā ietvertiem trešo valstu valstspiederīgajiem, proti, attiecīgos gadījumos saņemt pārdzīvojušā pensiju, kad pārdzīvojušais dzīvo trešā valstī.

(56)

Daudzās dalībvalstīs tiesības saņemt ģimenes pabalstu ir atkarīgas no konkrētas saiknes ar attiecīgo dalībvalsti, jo pabalsti ir paredzēti pozitīvas demogrāfiskās attīstības atbalstam, lai nodrošinātu nākotnes darbaspēku minētajā dalībvalstī. Tāpēc ar šo direktīvu nebūtu jāietekmē dalībvalsts tiesības konkrētos apstākļos ierobežot vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz ģimenes pabalstiem, ja pētnieks un viņu pavadošie ģimenes locekļi minētajā dalībvalstī uzturas uz noteiktu laiku.

(57)

Gadījumā, kad starp dalībvalstīm notiek mobilitāte, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1231/2010 (14). Ar šo direktīvu nevajadzētu piešķirt vairāk tiesību par tām, kas sociālā nodrošinājuma jomā jau paredzētas spēkā esošajos Savienības tiesību aktos attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir saistība ar vairākām dalībvalstīm.

(58)

Šī direktīva būtu jāpiemēro, neskarot Savienības tiesību aktos un piemērojamos starptautiskos instrumentos ietvertus labvēlīgākus noteikumus.

(59)

Šajā direktīvā paredzētās uzturēšanās atļaujas būtu jāizdod dalībvalsts kompetentajām iestādēm, izmantojot vienotu formu, kas noteikta Padomes Regulā (EK) Nr. 1030/2002 (15).

(60)

Katrai dalībvalstij būtu jānodrošina, ka plašai sabiedrībai ir pieejama atbilstoša un regulāri atjaunināta informācija, jo īpaši internetā, par uzņemošajām vienībām, kuras apstiprinātas šīs direktīvas nolūkos, un par nosacījumiem un procedūrām trešo valstu valstspiederīgo uzņemšanai dalībvalstu teritorijā šīs direktīvas nolūkos.

(61)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantu.

(62)

Dalībvalstīm būtu jāīsteno šīs direktīvas noteikumi bez diskriminācijas dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās un sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, bez diskriminācijas saistībā ar piederību nacionālai minoritātei un bez diskriminācijas īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.

(63)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (16) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(64)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, nosacījumus attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās un Eiropas Brīvprātīgo dienesta nolūkā paredzēt kā obligātus noteikumus un nosacījumus attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos skolēnu apmaiņas, cita brīvprātīga darba – ne Eiropas Brīvprātīgo dienesta – nolūkā vai viesaukles darba nolūkā paredzēt kā fakultatīvus noteikumus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un mēroga un seku dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(65)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(66)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(67)

Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina uz tiem noteikumiem, kuri, salīdzinot ar Direktīvām 2004/114/EK un 2005/71/EK, ir grozījumi pēc būtības. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav mainīti, izriet no minētajām direktīvām.

(68)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem I pielikuma B daļā minēto Direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos un minēto direktīvu piemērošanas dienām,

a)

nosacījumus, ar kādiem trešo valstu valstspiederīgie un attiecīgā gadījumā viņu ģimenes locekļi var ieceļot un uzturēties ilgāk par 90 dienām dalībvalstu teritorijā pētniecības, studiju, stažēšanās vai brīvprātīga darba Eiropas Brīvprātīgo dienestā nolūkā un, ja dalībvalstis tā nolemj, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu, kāda cita brīvprātīga darba – ne Eiropas Brīvprātīgo dienesta – nolūkā vai viesaukles darba nolūkā, kā arī viņu tiesības;

b)

nosacījumus, ar kādiem a) punktā minētie pētnieki un attiecīgā gadījumā viņu ģimenes locekļi, un studenti var ieceļot un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kuras nav tā dalībvalsts, kas pirmā, pamatojoties uz šo direktīvu, ir piešķīrusi trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās atļauju, kā arī viņu tiesības.

a)

kuri meklē starptautisko aizsardzību vai kuriem starptautiskā aizsardzība ir piešķirta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (17), vai kuri kādā dalībvalstī saņem pagaidu aizsardzību saskaņā ar Padomes Direktīvu 2001/55/EK (18);

b)

kuru izraidīšana ir apturēta faktisku vai juridisku iemeslu dēļ;

c)

kuri ir tādu Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kas izmantojuši tiesības brīvi pārvietoties Savienībā;

d)

kuriem kādā dalībvalstī ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/109/EK (19);

e)

kuriem līdz ar viņu ģimenes locekļiem un neatkarīgi no viņu valstspiederības tāpat kā Savienības pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar nolīgumiem vai nu starp Savienību un tās dalībvalstīm un trešām valstīm, vai starp Savienību un trešām valstīm;

f)

kuri kā darbinieki, kas ir stažieri, ir ieradušies Savienībā saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros saskaņā ar Direktīvu 2014/66/ES;

g)

kuri ir uzņemti kā augsti kvalificēti darba ņēmēji saskaņā ar Padomes Direktīvu 2009/50/EK (20).

1)

“trešās valsts valstspiederīgais” ir persona, kas nav Savienības pilsonis LESD 20. panta 1. punkta nozīmē;

2)

“pētnieks” ir tāds trešās valsts valstspiederīgais ar doktora grādu vai atbilstošu augstākās izglītības kvalifikāciju, kas ļauj minētajam trešās valsts valstspiederīgajam piedalīties doktorantūras programmās, kuru ir izvēlējusies pētniecības iestāde un savā teritorijā uzņēmusi kāda dalībvalsts, lai īstenotu pētniecības darbību, kam parasti ir nepieciešama šāda kvalifikācija;

3)

“students” ir trešās valsts valstspiederīgais, ko ir uzņēmusi kāda augstākās izglītības iestāde un kas ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā ar galveno nodarbošanos apmeklēt pilna laika studijas, lai iegūtu minētās dalībvalsts atzītu augstākās izglītības kvalifikāciju, tostarp diplomu, sertifikātu vai doktora grādu augstākās izglītības iestādē, kā iegūšana saskaņā ar valsts tiesību aktiem var aptvert arī sagatavošanas kursu pirms šādas izglītības sākšanas vai obligātu stažēšanos;

4)

“skolēns” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas, lai apgūtu kādu atzītu valsts vai reģionālu vidējās izglītības programmu, kura atbilst Starptautiskās standartizētās izglītības klasifikācijas 2. vai 3. līmenim, ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā saistībā ar skolēnu apmaiņas programmas vai izglītības projektu, ko veic kāda izglītības iestāde saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi;

5)

“stažieris” ir trešās valsts valstspiederīgais, kuram ir kāds augstākās izglītības grāds vai kurš trešā valstī mācās studiju kursā, pēc kura pabeigšanas tiek iegūts augstākās izglītības grāds, un kurš ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā stažēšanās programmā, lai profesionālā vidē gūtu zināšanas, praksi un pieredzi;

6)

“brīvprātīgais” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas ir uzņemts kādas dalībvalsts teritorijā, lai piedalītos brīvprātīgā darba programmā;

7)

“brīvprātīgā darba programma” ir praktisku solidaritātes darbību programma, kuras pamatā ir sistēma, kas pēc būtības ir atzīta attiecīgajā dalībvalstī vai Savienībā, un ar kuru bezpeļņas nolūkā īsteno mērķus, kas ir vispārējās interesēs, kuras darbības tiek veiktas bez atalgojuma, izņemot izdevumu atlīdzināšanu un/vai kabatas naudu;

8)

“viesaukle” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas kādas dalībvalsts teritorijā ir uzņemts uz laiku dzīvot kādā ģimenē, lai uzlabotu savas valodu prasmes un zināšanas par attiecīgo dalībvalsti apmaiņā pret vieglu darbu mājsaimniecībā un bērnu aprūpē;

9)

“pētniecība” ir sistemātisks radošs darbs, lai vairotu zināšanas, tostarp zināšanas par cilvēku, kultūru un sabiedrību, un šo zināšanu izmantošana jaunu pielietojumu izstrādē;

10)

“pētniecības iestāde” ir jebkura valsts vai privāta struktūra, kura nodarbojas ar pētniecību;

11)

“izglītības iestāde” ir valsts vai privāta vidējās izglītības iestāde, kuru atzinusi attiecīgā dalībvalsts vai kuras mācību programmas ir atzītas saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi, pamatojoties uz pārredzamiem kritērijiem, un kura piedalās skolēnu apmaiņas programmā vai izglītības projektā šajā direktīvā izklāstītajos nolūkos;

12)

“izglītības projekts” ir izglītības darbību kopums, ko kāda dalībvalsts izglītības iestāde ir izstrādājusi sadarbībā ar līdzīgām iestādēm trešā valstī, lai dalītos kultūrā un zināšanās;

13)

“augstākās izglītības iestāde” ir jebkāda tipa augstākās izglītības iestāde, kura ir atzīta vai par tādu tiek uzskatīta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi dod iespēju iegūt atzītus augstākās izglītības grādus vai citu atzītu terciārās izglītības līmeņa kvalifikāciju, neatkarīgi no tā, kā šādu iestādi sauc, vai jebkura iestāde, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi terciārā līmenī dod iespēju iegūt profesionālo izglītību vai apmācību;

14)

“uzņemošā vienība” ir pētniecības iestāde, augstākās izglītības iestāde, izglītības iestāde, organizācija, kas ir atbildīga par brīvprātīgā darba programmu, vai vienība, kura uzņem stažierus, kurā trešās valsts valstspiederīgais ir norīkots šajā direktīvā minētos nolūkos un kura atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi no tās juridiskās formas, saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

15)

“viesģimene” ir ģimene, kas uz laiku uzņem viesaukli un ļauj piedalīties savā ģimenes ikdienas dzīvē kādas dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts starp minēto ģimeni un viesaukli;

16)

“nodarbinātība” ir tādu darbību veikšana, kas ietver jebkādu saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai piemērojamiem koplīgumiem, vai saskaņā ar iedibināto praksi reglamentētu darbu darba devēja labā vai viņa vadībā vai uzraudzībā;

17)

“darba devējs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kuras labā vai kuras vadībā vai uzraudzībā tiek veikts darbs;

18)

“pirmā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kura pirmā trešās valsts valstspiederīgajam izdod atļauju, pamatojoties uz šo direktīvu;

19)

“otra dalībvalsts” ir jebkura dalībvalsts, kas nav pirmā dalībvalsts;

20)

“Savienības vai daudzpusējas programmas, kurās ietverti mobilitātes pasākumi,” ir programmas, kuras finansē Savienība vai dalībvalstis un kas veicina trešo valstu valstspiederīgo mobilitāti Savienībā vai dalībvalstīs, kas piedalās attiecīgajās programmās;

21)

“atļauja” ir uzturēšanās atļauja vai, ja tā ir paredzēts valsts tiesību aktos, ilgtermiņa vīza, kas izdota šīs direktīvas nolūkos;

22)

“uzturēšanās atļauja” ir atļauja, kas izdota, izmantojot formu, kura noteikta Regulā (EK) Nr. 1030/2002, un kas tās turētājam dod tiesības likumīgi uzturēties kādas dalībvalsts teritorijā;

23)

“ilgtermiņa vīza” ir atļauja, ko izdevusi dalībvalsts saskaņā ar Šengenas konvencijas (21) 18. pantu vai kas izdota saskaņā ar to dalībvalstu tiesību aktiem, kuras Šengenas acquis nepiemēro pilnībā;

24)

“ģimenes locekļi” ir trešās valsts valstspiederīgie, kā noteikts Direktīvas 2003/86/EK 4. panta 1. punktā.

a)

divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, ko Savienība vai Savienība un tās dalībvalstis ir noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm; vai

b)

divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, ko viena vai vairākas dalībvalstis ir noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm.

a)

7. pantā paredzētajiem vispārīgajiem nosacījumiem; un

b)

attiecīgajiem īpašajiem nosacījumiem, kas izklāstīti 8. 11., 12., 13., 14. vai 16. pantā.

a)

uzrāda derīgu ceļošanas dokumentu, kā noteikts valsts tiesību aktos, un, ja prasīts, vīzas pieteikumu vai derīgu vīzu, vai attiecīgā gadījumā derīgu uzturēšanās atļauju, vai derīgu ilgtermiņa vīzu; dalībvalstis var pieprasīt, lai ceļošanas dokumenta derīguma termiņš būtu vismaz tik pat ilgs, cik ilga ir plānotā uzturēšanās;

b)

ja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem trešās valsts valstspiederīgais ir nepilngadīgais(-ā) – uzrāda vecāku atļauju vai līdzvērtīgu dokumentu par plānoto uzturēšanos;

c)

uzrāda pierādījumu, ka trešās valsts valstspiederīgais ir apdrošināts slimības gadījumiem vai ka, ja tā paredzēts valsts tiesību aktos, ir iesniedzis pieteikumu apdrošināšanai slimību gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem; minētā apdrošināšana ir derīga visu plānoto uzturēšanās laiku;

d)

ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – sniedz pierādījumus par to, ka ir samaksāta 36. pantā paredzētā maksa par pieteikuma izskatīšanu;

e)

sniedz attiecīgās dalībvalsts pieprasītos pierādījumus par to, ka trešās valsts valstspiederīgajam plānotās uzturēšanās laikā ir pietiekami līdzekļi, lai segtu uzturēšanās izmaksas, nevēršoties pie dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas, un ceļojuma izmaksas arī atpakaļceļam. Pietiekamu līdzekļu izvērtējumu balsta uz individuālu katras lietas izskatīšanu, un tajā ņem vērā līdzekļus, kas izriet cita starpā no dotācijas, mācību stipendijas vai zinātniskās stipendijas, derīga darba līguma vai saistoša darba piedāvājuma, vai no finansiālu saistību apliecinājuma, ko devusi skolēnu apmaiņas programmas organizācija, vienība, kura uzņem stažierus, vai brīvprātīgā darba programmas organizācija, viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks.

a)

pētniecības iestāde vairs neatbilst šā panta 2. punktam, 8. panta 2. punktam vai 10. panta 7. punktam;

b)

apstiprinājums iegūts krāpnieciskā ceļā; vai

c)

pētniecības iestāde, parakstot uzņemšanas līgumu ar trešās valsts valstspiederīgo, darījusi to krāpnieciskos nolūkos vai rīkojusies nolaidīgi.

a)

pētniecības darbības virsrakstu vai mērķi, vai pētniecības jomu;

b)

trešās valsts valstspiederīgā apņemšanos censties pabeigt pētniecības darbību;

c)

pētniecības iestādes apņemšanos uzņemt trešās valsts valstspiederīgo, lai pabeigtu pētniecības darbību;

d)

pētniecības darbības sākuma un beigu datumu vai prognozēto pētniecības darbības ilgumu;

e)

informāciju par plānoto mobilitāti uz vienu vai vairākām otrām dalībvalstīm, ja mobilitāte ir zināma laikā, kad pirmajā dalībvalstī tiek iesniegts pieteikums.

a)

informācija par juridiskajām attiecībām starp pētniecības iestādi un pētnieku;

b)

informācija par pētnieka darba apstākļiem.

a)

pētniecības darbības mērķi un prognozēto ilgumu, kā arī tās veikšanai nepieciešamo finanšu resursu pieejamību;

b)

trešās valsts valstspiederīgā kvalifikāciju, ņemot vērā pētījuma mērķus, kuru apliecina kvalifikācijas dokumenta apliecināta kopija.

a)

tam, ka trešās valsts valstspiederīgais ir uzņemts studijām kādā augstākās izglītības iestādē;

b)

ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – tam, ka ir samaksātas augstākās izglītības iestādes uzliktās maksas;

c)

ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – tam, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir pietiekama tās valodas prasme, kurā notiek studijas;

d)

ja attiecīgā dalībvalsts to pieprasa – tam, ka trešās valsts valstspiederīgajam būs pietiekami līdzekļi, lai segtu studiju izmaksas.

a)

tam, ka trešās valsts valstspiederīgais nav nedz jaunāks par minimālo, nedz vecāks par maksimāli pieļaujamo vecumu, nedz arī ir zemākā vai augstākā izglītības pakāpē kā tā, ko noteikusi attiecīgā dalībvalsts;

b)

par uzņemšanu izglītības iestādē;

c)

par piedalīšanos atzītā valsts vai reģionālā izglītības programmā saistībā ar skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu, ko izglītības iestāde īsteno saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi;

d)

tam, ka izglītības iestāde vai, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, kāda trešā persona par trešās valsts valstspiederīgo uzņemas atbildību visā uzturēšanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā laikā, jo īpaši attiecībā uz studiju izmaksām;

e)

tam, ka trešās valsts valstspiederīgais visu uzturēšanās laiku tiks izmitināts ģimenē, īpašā izglītības iestādes izmitināšanas vietā vai, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, – jebkurā citā vietā, kas atbilst attiecīgās dalībvalsts paredzētajiem nosacījumiem un ir izraudzīta saskaņā ar tās skolēnu apmaiņas programmas vai izglītības projekta noteikumiem, kurā trešās valsts valstspiederīgais piedalās.

a)

uzrāda stažēšanās līgumu, kurā ir paredzēta teorētiska un praktiska apmācība un kas noslēgts ar uzņemošo vienību. Dalībvalstis var prasīt, lai šādu stažēšanās līgumu būtu apstiprinājusi kompetentā iestāde un lai noteikumi, uz kuriem līgums ir balstīts, atbilstu valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām, darba koplīgumiem vai praksei attiecīgajā dalībvalstī. Stažēšanās līgumā ir iekļauts:

b)

sniedz pierādījumus tam, ka augstākās izglītības grāds ir iegūts divu gadu laikposmā pirms pieteikuma iesniegšanas dienas vai ka tiek apgūts studiju kurss, kura rezultātā iegūst augstākās izglītības grādu;

c)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir pietiekami līdzekļi, lai uzturēšanās laikā segtu stažēšanās izmaksas;

d)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka trešās valsts valstspiederīgais ir apguvis vai apgūs valodas pamatkursu, lai iegūtu zināšanas, kas nepieciešamas stažēšanās nolūkos;

e)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka uzņemošā vienība par viņu uzņemas atbildību visā trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās laikā attiecīgās dalībvalsts teritorijā, jo īpaši attiecībā uz uzturēšanās un izmitināšanas izmaksām;

f)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka, ja trešās valsts valstspiederīgo visā uzturēšanās laikā izmitina uzņemošā vienība, izmitināšana atbilst attiecīgās dalībvalsts izvirzītajiem nosacījumiem.

a)

iesniedz līgumu ar uzņemošo vienību vai, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, citu struktūru, kas attiecīgajā dalībvalstī ir atbildīga par to brīvprātīgā darba programmu, kurā trešās valsts valstspiederīgais piedalās. Līgumā ir iekļauts:

b)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka, ja trešās valsts valstspiederīgo visā uzturēšanās laikā izmitina uzņemošā vienība, izmitināšana atbilst attiecīgās dalībvalsts izvirzītajiem nosacījumiem;

c)

sniedz pierādījumus, ka uzņemošā vienība vai, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, cita struktūra, kas atbild par brīvprātīga darba programmu, ir ieguvusi civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polisi;

d)

sniedz pierādījumus, ja dalībvalsts tos prasa, ka trešās valsts valstspiederīgais ir apguvis vai apgūs vispārējas zināšanas par dalībvalsts valodu, vēsturi un politiskajām un sociālajām struktūrām.

a)

iesniedz līgumu starp trešās valsts valstspiederīgo un viesģimeni, kurā noteiktas trešās valsts valstspiederīgā kā viesaukles tiesības un pienākumi, tostarp konkrēta informācija par saņemamo kabatas naudu, par piemērotiem nosacījumiem, kas ļauj viesauklei apmeklēt kursus, un par maksimālo stundu skaitu ģimenes pienākumu veikšanai;

b)

ir vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Izņēmuma gadījumos dalībvalstis var atļaut kā viesaukli uzņemt trešās valsts valstspiederīgo, kas ir pārsniedzis atļauto maksimālo vecumu;

c)

sniedz pierādījumus, ka viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, ciktāl paredzēts valsts tiesību aktos, uzņemas par trešās valsts valstspiederīgo atbildību visu uzturēšanās laiku attiecīgajā dalībvalstī, jo īpaši attiecībā uz iztikas izdevumiem, izmitināšanu un negadījumu risku.

a)

par attiecīgās dalībvalsts valodas pamatprasmi; vai

b)

par vidējās izglītības vai profesionālās kvalifikācijas ieguvi, vai attiecīgā gadījumā, par atbilstību nosacījumiem strādāt reglamentētā profesijā, kā prasīts valsts tiesību aktos.

a)

nav izpildīti vispārīgie nosacījumi, kas paredzēti 7. pantā, vai attiecīgie īpašie nosacījumi, kas paredzēti 8., 11., 12., 13., 14. vai 16. pantā;

b)

uzrādītie dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai sagrozīti;

c)

attiecīgā dalībvalsts atļauj uzņemt personas tikai ar apstiprinātas uzņemošās vienības starpniecību un uzņemošā vienība nav apstiprināta.

a)

uzņemošā vienība, cita struktūra, kas minēta 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, trešā persona, kas minēta 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, nav izpildījusi savas juridiskās saistības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, darba tiesībām vai darba apstākļiem;

b)

attiecīgā gadījumā uzņemošā vienība vai viesģimene, kas nodarbinās trešās valsts valstspiederīgo, nav ievērojusi nodarbinātības noteikumus, kas paredzēti valsts tiesību aktos, koplīgumos vai praksē attiecīgajā dalībvalstī;

c)

uzņemošajai vienībai, citai struktūrai, kas minēta 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, trešai personai, kas minēta 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, viesģimenei vai organizācijai, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, ir noteiktas sankcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem par nedeklarētu darbu vai nelegālu nodarbināšanu;

d)

uzņemošā vienība tika izveidota vai darbojas ar galveno mērķi vienkāršot to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu, uz kuriem attiecas šī direktīva;

e)

attiecīgā gadījumā uzņemošā vienība ir pieteikusi uzņēmuma maksātnespēju vai uzņēmums ir likvidēts saskaņā ar valsts tiesību aktiem maksātnespējas jomā vai ja netiek veikta nekāda saimnieciskā darbība;

f)

dalībvalstij ir pierādījumi vai nopietni un objektīvi iemesli secināt, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturēsies citos nolūkos nekā tajos, kuros viņš vai viņa iesniedz uzņemšanas pieteikumu.

a)

trešās valsts valstspiederīgais vairs neatbilst vispārīgajiem nosacījumiem, kas paredzēti 7. pantā, izņemot 7. panta 6. punktu, vai attiecīgajiem īpašajiem nosacījumiem, kas paredzēti 8., 11., 12., 13., 14., 16. pantā vai nosacījumiem, kas paredzēti 18. pantā;

b)

uzrādītā atļauja vai dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai sagrozīti;

c)

attiecīgā dalībvalsts atļauj uzņemt personas tikai ar apstiprinātas uzņemošās vienības starpniecību un uzņemošā vienība nav apstiprināta;

d)

trešās valsts valstspiederīgais uzturas citos nolūkos nekā tajos, kuros trešās valsts valstspiederīgajam bija atļauts uzturēties.

a)

uzņemošā vienība, cita struktūra, kas minēta 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, trešā persona, kas minēta 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, viesģimene vai organizācija, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, nav izpildījusi savas juridiskās saistības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, nodokļiem, darba tiesībām vai darba apstākļiem;

b)

attiecīgā gadījumā uzņemošā vienība vai viesģimene, kas nodarbina trešās valsts valstspiederīgo, nav ievērojusi nodarbinātības noteikumus, kas paredzēti valsts tiesību aktos, koplīgumos vai praksē attiecīgajā dalībvalstī;

c)

uzņemošajai vienībai, citai struktūrai, kas minēta 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, trešai personai, kas minēta 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, viesģimenei vai organizācijai, kura saistībā ar viesauklēm darbojas kā starpnieks, ir noteiktas sankcijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem par nedeklarētu darbu vai nelegālu nodarbināšanu;

d)

uzņemošā vienība tika izveidota vai darbojas ar galveno mērķi vienkāršot to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu, uz kuriem attiecas šī direktīva;

e)

attiecīgā gadījumā uzņemošā vienība ir pieteikusi uzņēmuma maksātnespēju vai uzņēmums ir likvidēts saskaņā ar valsts tiesību aktiem maksātnespējas jomā vai ja netiek veikta nekāda saimnieciskā darbība;

f)

attiecībā uz studentiem nav ievēroti laika ierobežojumi piekļuvei saimnieciskai darbībai saskaņā ar 24. pantu vai studenta mācību progress nav pietiekams saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi.

a)

saskaņā ar Direktīvas 2011/98/ES 12. panta 1. punkta c) apakšpunktu, izslēdzot iespēju saņemt mācību stipendijas un uzturēšanās pabalstus vai citas stipendijas un pabalstus;

b)

saskaņā ar Direktīvas 2011/98/ES 12. panta 1. punkta e) apakšpunktu, nepiešķirot ģimenes pabalstus pētniekiem, kuriem ir atļauts uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz sešus mēnešus;

c)

saskaņā ar Direktīvas 2011/98/ES 12. panta 1. punkta f) apakšpunktu, piemērojot to tikai gadījumos, kad reģistrētā vai parastā dzīvesvieta tiem pētnieka ģimenes locekļiem, kuriem viņš vai viņa ir pieprasījis pabalstus, atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā;

d)

saskaņā ar Direktīvas 2011/98/ES 12. panta 1. punkta g) apakšpunktu, ierobežojot piekļuvi mājokļiem.

a)

nav izpildīti nosacījumi, kas paredzēti 3. punktā un attiecīgā gadījumā 2. un 5. punktā;

b)

uzrādītie dokumenti ir iegūti krāpnieciskā ceļā vai ir viltoti, vai sagrozīti.

a)

pieteikuma iesniegšanas brīdī pirmajā dalībvalstī, ja mobilitāte uz otru dalībvalsti šajā posmā jau ir paredzēta; vai

b)

pēc tam, kad pētnieks ir uzņemts pirmajā dalībvalstī, tiklīdz paredzētā mobilitāte uz otru dalībvalsti ir zināma.

a)

uzņemšanas līgumu pirmajā dalībvalstī, kā minēts 10. pantā, vai, ja otra dalībvalsts to pieprasa, uzņemšanas līgumu, kas noslēgts ar pētniecības iestādi otrā dalībvalstī;

b)

plānotais mobilitātes ilgums un datumi, ja tie nav norādīti uzņemšanas līgumā;

c)

pierādījumi, ka pētniekam ir apdrošināšana slimības gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kā paredzēts 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

d)

pierādījumi, ka pētniekam būs pietiekami līdzekļi, lai uzturēšanās laikā segtu uzturēšanās izmaksas, neizmantojot dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, kā paredzēts 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā, kā arī ceļojuma uz pirmo dalībvalsti izmaksas 32. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajos gadījumos;

a)

nav ievēroti 5. punktā vai attiecīgā gadījumā 6. punktā izklāstītie nosacījumi;

b)

piemērojams viens no 20. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā vai minētā panta 2. punktā izklāstītajiem noraidīšanas iemesliem;

c)

ir sasniegts maksimālais uzturēšanās ilgums, kā minēts 1. punktā.

a)

piemēro 28. pantu un ļauj pētniekam uzturēties tās teritorijā, pamatojoties uz pirmās dalībvalsts izdotu atļauju un tās derīguma laikā; vai

b)

piemēro 2.–7. punktā noteikto procedūru.

a)

otra dalībvalsts var pieprasīt, lai pētnieks, pētniecības iestāde pirmajā dalībvalstī vai pētniecības iestāde otrā dalībvalstī nosūtītu šādus dokumentus:

Otra dalībvalsts var pieprasīt, lai pieteikuma iesniedzējs norāda attiecīgā pētnieka adresi tās teritorijā. Ja otras dalībvalsts tiesību aktos ir noteikts, ka adrese ir jānorāda pieteikuma iesniegšanas brīdī, un pētnieks vēl nezina savu turpmāko adresi, minētā dalībvalsts pieņem pagaidu adresi. Šādā gadījumā pētnieks norāda savas pastāvīgās dzīvesvietas adresi vēlākais ilgtermiņa mobilitātes atļaujas izdošanas brīdī.

Otra dalībvalsts var likt pieteikuma iesniedzējam uzrādīt dokumentus kādā no minētās dalībvalsts oficiālajām valodām vai jebkurā no Savienības oficiālajām valodām, kuru noteikusi minētā dalībvalsts;

b)

otra dalībvalsts pieņem lēmumu par ilgtermiņa mobilitātes pieteikumu un pēc iespējas drīz, bet ne vēlāk kā 90 dienu laikā no dienas, kad otras dalībvalsts kompetentajām iestādēm tika iesniegts pilnīgs pieteikums, rakstiski paziņo lēmumu pieteikuma iesniedzējam;

c)

lai iesniegtu pieteikumu, pētniekam nav jāatstāj dalībvalstu teritorija, un uz viņu neattiecas vīzas prasība;

d)

pētniekam ir atļauts veikt daļu pētījuma pētniecības iestādē otrā dalībvalstī, kamēr kompetentās iestādes nav pieņēmušas lēmumu par ilgtermiņa mobilitātes pieteikumu, ar noteikumu, ka:

e)

ilgtermiņa mobilitātes pieteikumu nevar iesniegt vienlaikus ar paziņojumu par īstermiņa mobilitāti. Ja pēc tam, kad ir sākusies pētnieka īstermiņa mobilitāte, rodas vajadzība pēc ilgtermiņa mobilitātes, otra dalībvalsts var prasīt, lai ilgtermiņa mobilitātes pieteikumu iesniegtu vismaz 30 dienas pirms īstermiņa mobilitātes beigām.

a)

nav ievēroti 2. punkta a) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi;

b)

piemērojams viens no 20. pantā, izņemot minētā panta 1. punkta a) apakšpunktu, izklāstītajiem noraidīšanas iemesliem;

c)

pētnieka atļaujas pirmajā dalībvalstī derīguma termiņš izbeidzas procedūras laikā; vai

d)

attiecīgā gadījumā ir sasniegts maksimālais uzturēšanās ilgums, kas minēts 1. punkta otrajā daļā.

a)

nav ievēroti vai vairs netiek ievēroti šā panta 2. punkta a) apakšpunktā vai 4. punktā izklāstītie nosacījumi; vai

b)

piemērojams viens no atļaujas anulēšanas iemesliem, kā izklāstīts 21. pantā, izņemot minētā panta 1. punkta a) apakšpunktu, 2. punkta f) apakšpunktu un 3., 5. un 6. punktu.

a)

dokumenti un informācija, kas vajadzīgi saskaņā ar 28. panta 5. punktu un 6. punkta b), c) un d) apakšpunktu saistībā ar ģimenes locekļiem, kas dodas līdzi pētniekam;

b)

pierādījumus, ka ģimenes loceklis kā pētnieka ģimenes loceklis ir uzturējies pirmajā dalībvalstī saskaņā ar 26. pantu.

a)

dokumentus un informāciju, kas vajadzīgi saskaņā ar 29. panta 2. punkta a) apakšpunkta i), ii), iii) un v) punktu saistībā ar ģimenes locekļiem, kas dodas līdzi pētniekam;

b)

pierādījumus, ka ģimenes loceklis kā pētnieka ģimenes loceklis ir uzturējies pirmajā dalībvalstī saskaņā ar 26. pantu.

a)

pieteikuma iesniegšanas brīdī pirmajā dalībvalstī, ja mobilitāte uz otru dalībvalsti šajā posmā jau ir paredzēta; vai

b)

pēc tam, kad students ir uzņemts pirmajā dalībvalstī, tiklīdz paredzētā mobilitāte uz otru dalībvalsti ir zināma.

a)

pierādījumi, ka students daļu studiju veic otrā dalībvalstī saistībā ar Savienības vai daudzpusēju programmu, kurā ietverti mobilitātes pasākumi, vai nolīgumu starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm, un pierādījumi, ka students ir uzņemts augstākajā izglītības iestādē otrā dalībvalstī;

b)

plānotais mobilitātes ilgums un datumi, ja tie nav norādīti saskaņā ar a) apakšpunktu;

c)

pierādījumi, ka studentam ir apdrošināšana slimības gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kā paredzēts 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā;

d)

pierādījumi, ka studentam būs pietiekami līdzekļi, lai uzturēšanās laikā segtu uzturēšanās izmaksas, neizmantojot dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, kā paredzēts 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā, studiju izmaksas, kā arī ceļojuma uz pirmo dalībvalsti izmaksas 32. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajos gadījumos;

e)

attiecīgā gadījumā pierādījumi, ka ir samaksātas augstākās izglītības iestādes uzliktās maksas.

a)

nav ievēroti 5. vai 6. punktā izklāstītie nosacījumi;

b)

piemērojams viens no 20. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā vai minētā panta 2. punktā izklāstītajiem noraidīšanas iemesliem;

c)

ir sasniegts maksimālais uzturēšanās ilgums, kas minēts 1. punktā.

a)

paziņojuma kopiju saskaņā ar 28. panta 2. punktu vai 31. panta 2. punktu; vai

b)

ja otra dalībvalsts ļauj īstenot mobilitāti bez paziņojuma, pierādījumus, ka students daļu studiju veic otrā dalībvalstī saistībā ar Savienības vai daudzpusēju programmu, kurā ietverti mobilitātes pasākumi, vai nolīgumu starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm, vai attiecībā uz pētniekiem – vai nu uzņemšanas līguma kopiju, kurā precizēta informācija par pētnieka mobilitāti, vai, ja informācija par pētnieka mobilitāti uzņemšanas līgumā nav precizēta, vēstuli no pētniecības iestādes otrā dalībvalstī, kurā norādīts vismaz ES iekšējās mobilitātes ilgums un pētniecības iestādes atrašanās vieta otrā dalībvalstī.

a)

otra dalībvalsts var pieprasīt, lai pētnieks un attiecīgā gadījumā viņa ģimenes locekļi vai students nekavējoties pārtrauktu visas darbības un atstātu tās teritoriju;

b)

pirmā dalībvalsts pēc otras dalībvalsts lūguma ļauj pētniekam un attiecīgos gadījumos viņa ģimenes locekļiem vai studentam bez formalitāšu kārtošanas nekavējoties atkārtoti ieceļot. To piemēro arī tad, ja pirmās dalībvalsts izdotās atļaujas derīguma termiņš ir beidzies vai ja tā ir anulēta mobilitātes laikā otrā dalībvalstī.

a)

par procedūrām, ko piemēro 28. līdz 31. pantā minētajai mobilitātei;

b)

vai minētā dalībvalsts atļauj uzņemt studentus un pētniekus tikai ar apstiprinātu pētniecības iestāžu vai augstākās izglītības iestāžu starpniecību;

c)

par studentiem un pētniekiem paredzētajām daudzpusējām programmām, kurās ietverti mobilitātes pasākumi, vai nolīgumiem starp divām vai vairākām augstākās izglītības iestādēm.