PIELIKUMS

DALĪBVALSTU NODARBINĀTĪBAS POLITIKAS PAMATNOSTĀDNES

INTEGRĒTO PAMATNOSTĀDŅU STRATĒĢIJAS “EIROPA 2020” ĪSTENOŠANAI II DAĻA

5. pamatnostādne. Palielināt pieprasījumu pēc darbaspēka

Dalībvalstīm būtu jāveicina kvalitatīvu darbvietu izveide, jāsamazina šķēršļi, kas liedz uzņēmumiem pieņemt darbā cilvēkus, jāsekmē uzņēmējdarbība un jo īpaši jāatbalsta mazo uzņēmumu izveide un izaugsme. Dalībvalstīm būtu aktīvi jāveicina sociālā ekonomika un jāsekmē sociālā inovācija.

Nodokļu slogs būtu jāpārorientē no nodokļu uzlikšanas darbaspēkam uz citiem nodokļu iekasēšanas avotiem, kuri mazākā mērā negatīvi ietekmē nodarbinātību un izaugsmi, vienlaikus veidojot tādu ieņēmumu politiku, kas nodrošina pienācīgu sociālo aizsardzību, un izdevumus novirzot izaugsmes veicināšanai. Darbaspēkam uzlikto nodokļu samazināšanai būtu jāorientējas uz tādu šķēršļu un traucēkļu novēršanu, kuri kavē dalību darba tirgū, jo īpaši tajā sabiedrības daļā, kas ir visvairāk attālināta no darba tirgus.

Dalībvalstīm kopā ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar valsts praksi būtu jāveicina tādu algu noteikšanas mehānismu izmantošana, kas ļauj darba atalgojumu salāgot ar ražīguma attīstības tendencēm. Būtu jāņem vērā prasmju atšķirības un atšķirības reģionu, nozaru un uzņēmumu saimnieciskās darbības rādītājos. Nosakot minimālo algu, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem būtu jāņem vērā tās ietekme uz strādājošo personu nabadzību, darbvietu radīšanu un konkurētspēju.

6. pamatnostādne. Stiprināt darbaspēka pieejamību, prasmes un kompetences

Dalībvalstīm, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem, būtu jāveicina ražīgums un piemērotība darba tirgum, pienācīgi nodrošinot atbilstīgas zināšanas, prasmes un kompetences. Dalībvalstīm būtu jāveic vajadzīgās investīcijas visās izglītības un apmācības sistēmās, lai sekmētu to efektivitāti un lietderību, uzlabojot darbaspēka prasmes un kompetences un tādējādi ļaujot tām aizvien digitālākas ekonomikas apstākļos un saistībā ar tehnoloģijas, vides un demogrāfiskajām izmaiņām labāk prognozēt strauji mainīgās vajadzības dinamiskajos darba tirgos un apmierināt tās. Dalībvalstīm būtu jāstiprina centieni, lai uzlabotu kvalitatīvas mūžizglītības pieejamību visiem, un jāīsteno aktīvu vecumdienu stratēģijas, kas dod iespēju paildzināt darba mūžu.

Būtu jānovērš strukturālās nepilnības izglītības un apmācības sistēmās, lai nodrošinātu augstas kvalitātes mācību rezultātus un samazinātu to jauniešu skaitu, kuri mācības pārtrauc priekšlaicīgi. Dalībvalstīm būtu jāpaaugstina iegūtais izglītības līmenis, jāsekmē uz darbu balstītas mācību programmas, piemēram, duālās mācības, jāuzlabo profesionālā apmācība un jāpalielina iespējas atzīt un akreditēt prasmes un kompetences, kas iegūtas ārpus formālās izglītības.

Būtu jārisina augstā bezdarba un neaktivitātes jautājums. Ilgtermiņa un strukturālais bezdarbs būtu ievērojami jāsamazina un jānovērš, izmantojot visaptverošas un savstarpēji papildinošas stratēģijas, kas ietver individualizētu aktīvu atbalstu, lai palīdzētu atgriezties darba tirgū. Jautājums par jauniešu bezdarbu un to jauniešu lielo skaitu, kas nav iesaistīti ne izglītībā, ne darba tirgū, ne apmācībā (NEET), būtu vispusīgi jārisina ar strukturāliem uzlabojumiem pārejā no mācībām uz darbu, tostarp pilnībā īstenojot garantiju jauniešiem.

Būtu jāmazina nodarbinātības šķēršļi, īpaši nelabvēlīgā situācijā esošām grupām.

Būtu jāpalielina sieviešu dalība darba tirgū, un ir jānodrošina dzimumu līdztiesība, tostarp ar vienlīdzīgu darba samaksu. Būtu jāveicina darba un ģimenes dzīves saskaņošana, jo īpaši agrīnas pirmsskolas izglītības, aprūpes pakalpojumu un ilgtermiņa aprūpes pieejamība, kas ir maksas ziņā pieņemami un kvalitatīvi.

Dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto Eiropas Sociālā fonda un citu Savienības fondu atbalsts, lai sekmētu nodarbinātību, sociālo iekļaušanu, mūžizglītību un izglītību un uzlabotu valsts pārvaldi.

7. pamatnostādne. Sekmēt darba tirgu darbību

Dalībvalstīm būtu jāņem vērā elastīguma un drošības principi (“elastdrošības principi”). Tām būtu jāmazina un jānovērš darba tirgu segmentācija un jācīnās pret nedeklarētu darbu. Nodarbinātības aizsardzības noteikumiem, darba tiesībām un iestādēm būtu jānodrošina piemērota vide, kas sekmē pieņemšanu darbā, vienlaikus piedāvājot atbilstošu aizsardzības līmeni gan visām nodarbinātām personām, gan darba meklētājiem. Būtu jānodrošina kvalitatīva nodarbinātība sociāli ekonomiskās drošības, darba organizācijas, izglītības un apmācības iespēju, darba apstākļu (tostarp veselības un drošības aspektu) un darba un privātās dzīves līdzsvara ziņā.

Saskaņā ar valsts praksi un lai uzlabotu sociālā dialoga risināšanu un efektivitāti valsts līmenī, dalībvalstīm attiecīgo reformu un politikas izstrādē un īstenošanā būtu cieši jāiesaista valstu parlamenti un sociālie partneri.

Dalībvalstīm būtu jāstiprina aktīva darba tirgus politika, uzlabojot tās efektivitāti, mērķtiecīgumu, mērķauditorijas sasniegšanas pasākumus, tvērumu un mijiedarbību ar pasīviem pasākumiem, to papildinot ar bezdarbnieku tiesībām un pienākumiem aktīvi meklēt darbu. Ar šo politiku būtu jātiecas uzlabot atbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu darba tirgū un jāatbalsta ilgtspējīga pāreja uz darba tirgu.

Dalībvalstu mērķim vajadzētu būt labākiem, efektīvākiem valsts nodarbinātības dienestiem, lai samazinātu bezdarbu un saīsinātu tā laiku, ar īpaši pielāgotu pakalpojumu piedāvājumiem sniedzot atbalstu darba meklētājiem, atbalstot pieprasījumu darba tirgū un īstenojot rezultātu novērtēšanas sistēmas. Dalībvalstīm būtu efektīvi jāmobilizē tie, kuri var piedalīties darba tirgū, un jāsniedz viņiem attiecīgas iespējas, vienlaikus aizsargājot tos, kas nespēj piedalīties darba tirgū. Dalībvalstīm būtu jāveicina iekļaujoši un visām sievietēm un vīriešiem pieejami darba tirgi, veicot efektīvus diskriminācijas novēršanas pasākumus, un jāpalielina piemērotība darba tirgum, ieguldot cilvēkkapitālā.

Lai pilnībā izmantotu Eiropas darba tirgus potenciālu, būtu jāveicina darba ņēmēju mobilitāte. Būtu jānovērš šķēršļi mobilitātei saistībā ar aroda pensijām un profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Vienlaikus dalībvalstīm būtu jānovērš spēkā esošo noteikumu pārkāpšana un jāatzīst potenciāla intelektuālā darbaspēka emigrācija no dažiem reģioniem.

8. pamatnostādne. Sekmēt sociālo iekļaušanu, apkarot nabadzību un veicināt vienlīdzīgas iespējas

Dalībvalstīm būtu jāmodernizē sociālās aizsardzības sistēmas, lai nodrošinātu efektīvu, iedarbīgu un atbilstīgu aizsardzību visos mūža posmos, sekmējot sociālo iekļaušanu, veicinot vienlīdzīgas iespējas gan sievietēm, gan vīriešiem un novēršot nevienlīdzību. Vispārīgu pieeju papildināšana ar selektīvām uzlabos efektivitāti, vienlaikus vienkāršošanas rezultātā vajadzētu uzlaboties pieejamībai un kvalitātei. Lielāka uzmanība būtu jāpievērš preventīvām un integrētām stratēģijām. Sociālās aizsardzības sistēmām būtu jāveicina sociālā iekļaušana, rosinot cilvēkus aktīvi piedalīties darba tirgū un sabiedrības dzīvē. Būtiska nozīme ir maksas ziņā pieņemamiem, pieejamiem un kvalitatīviem pakalpojumiem, piemēram, bērnu aprūpei, ārpusskolas aprūpei, izglītībai, apmācībai, mājokļiem, veselības aprūpes pakalpojumiem un ilgtermiņa aprūpei. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš pamatpakalpojumiem un pasākumiem, lai novērstu mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu, samazinātu strādājošo personu nabadzību un cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību.

Šajā nolūkā saskaņā ar aktīvas iekļaušanas principiem būtu jāizmanto dažādi savstarpēji papildinoši instrumenti, tostarp nodarbinātības aktivizācijas atbalsta pasākumi, pieejamie kvalitatīvie pakalpojumi un pienācīgs ienākumu atbalsts, kas vērsti uz individuālām vajadzībām. Sociālās aizsardzības sistēmas būtu jāveido tā, lai veicinātu visu to personu aptveršanu, kurām ir tādas tiesības, atbalstītu aizsardzību un investīcijas cilvēkkapitālā un palīdzētu novērst un samazināt nabadzību un sociālo atstumtību un aizsargāt pret to visā dzīves ciklā.

Saistībā ar dzīves ilguma palielināšanos un demogrāfiskajām izmaiņām dalībvalstīm būtu jānodrošina pensiju sistēmu ilgtspēja un adekvātums gan sievietēm, gan vīriešiem. Dalībvalstīm būtu jāuzlabo veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmu kvalitāte, pieejamība, lietderība un efektivitāte, vienlaikus saglabājot ilgtspēju.