1.6.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 142/1

(1)

Savienība ir noteikusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Saskaņā ar 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes Eiropadomes prezidentūras secinājumiem un jo īpaši saskaņā ar to 33. punktu tiesas spriedumu un citu lēmumu savstarpējās atzīšanas principam būtu jākļūst par stūrakmeni tiesu iestāžu sadarbībai Savienībā civillietās un krimināllietās, jo pastiprināta savstarpējā atzīšana un tiesību aktu nepieciešamā tuvināšana atvieglotu kompetento iestāžu sadarbību un individuālo tiesību tiesisko aizsardzību.

(2)

Padome 2000. gada 29. novembrī saskaņā ar Tamperes sanāksmes secinājumiem pieņēma pasākumu programmu, lai īstenotu lēmumu savstarpējās atzīšanas principu krimināllietās (3). Programmas ievadā teikts, ka savstarpējās atzīšanas “mērķis ir stiprināt sadarbību starp dalībvalstīm, bet arī uzlabot individuālo tiesību aizsardzību”.

(3)

Priekšnoteikums lēmumu savstarpējās atzīšanas principa īstenošanai krimināllietās ir dalībvalstu savstarpēja uzticēšanās citas dalībvalsts krimināltiesību sistēmai. Savstarpējas atzīšanas apmērs ir ļoti atkarīgs no vairākiem parametriem, kas ietver mehānismus, kuri nodrošina aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesības, un kopējus minimālos standartus, kas vajadzīgi, lai atvieglotu savstarpējās atzīšanas principa piemērošanu.

(4)

Krimināllietās pieņemto lēmumu savstarpējā atzīšana var efektīvi darboties tikai tad, ja ir pārliecība, ka ne tikai tiesu iestādes, bet arī visi kriminālprocesa dalībnieki uzskata citu dalībvalstu tiesu iestāžu lēmumus par līdzvērtīgiem pašu lēmumiem, tādējādi apliecinot uzticēšanos ne tikai citu dalībvalstu noteikumu adekvātumam, bet arī minēto noteikumu pareizai piemērošanai.

(5)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk “harta”) 47. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk “ECTK”) 6. pantā ir noteiktas tiesības uz taisnīgu tiesu. Hartas 48. panta 2. punktā ir garantētas tiesības uz aizstāvību.

(6)

Hartas 6. pantā un ECTK 5. pantā ir noteiktas tiesības uz personas brīvību un drošību. Jebkādi minēto tiesību ierobežojumi nedrīkst pārsniegt tos, kas atļauti saskaņā ar ECTK 5. pantu un izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras.

(7)

Kaut gan dalībvalstis ir ECTK puses, pieredze liecina, ka šis fakts vien ne vienmēr nodrošina pietiekamu uzticēšanās pakāpi citu dalībvalstu krimināltiesību sistēmām.

(8)

Lai stiprinātu savstarpēju uzticēšanos, ir vajadzīgi sīki izstrādāti noteikumi par to procesuālo tiesību un garantiju aizsardzību, kas izriet no hartas un no ECTK.

(9)

Līguma par Eiropas Savienības darbību 82. panta 2. punktā paredzēts, ka var noteikt minimālos noteikumus, kas piemērojami dalībvalstīs, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu un policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts. Minētajā pantā “personas tiesības kriminālprocesā” minētas kā viena no jomām, kurā var pieņemt minimālos noteikumus.

(10)

Kopējiem minimālajiem noteikumiem būtu jāpaaugstina uzticēšanās krimināltiesību sistēmām visās dalībvalstīs, kas savukārt padarītu efektīvāku tiesu iestāžu sadarbību savstarpējas uzticēšanās gaisotnē. Šādi kopēji minimālie noteikumi būtu jāpieņem attiecībā uz informāciju kriminālprocesā.

(11)

Padome 2009. gada 30. novembrī pieņēma Rezolūciju par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā (4) (turpmāk “ceļvedis”). Ceļvedī prasīts pakāpeniski pieņemt pasākumus attiecībā uz tiesībām uz rakstisku un mutisku tulkojumu (A pasākums), tiesībām saņemt informāciju par tiesībām un informāciju par apsūdzību (B pasākums), tiesībām saņemt juridiskas konsultācijas un juridisku palīdzību (C pasākums), tiesībām sazināties ar radiniekiem, darba devējiem un konsulārām iestādēm (D pasākums), kā arī īpašas aizsardzības nodrošināšanu aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām, kas ir neaizsargātas (E pasākums). Ceļvedī uzsvērts, ka norādīto tiesību secība ir tikai indikatīva, un tas nozīmē, ka to var mainīt saskaņā ar prioritātēm. Ceļvedis ir izstrādāts, lai darbotos kā vienots veselums; visas tā priekšrocības būs jūtamas tikai pēc visu sastāvdaļu īstenošanas.

(12)

Eiropadome 2009. gada 11. decembrī atzinīgi novērtēja ceļvedi un iekļāva to Stokholmas programmā “Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (5) (2.4. punkts). Eiropadome uzsvēra, ka ceļvedis ir papildināms, un aicināja Komisiju turpināt pētīt aizdomās turēto un apsūdzēto personu minimālo procesuālo tiesību elementus un novērtēt, vai ir jāizskata citi jautājumi, piemēram, nevainīguma prezumpcija, lai veicinātu labāku sadarbību minētajā jomā.

(13)

Pirmais pasākums, ko pieņēma saskaņā ar ceļvedi, – A pasākums – bija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (6).

(14)

Šī direktīva attiecas uz ceļveža B pasākumu. Tajā noteikti kopējie minimālie standarti, kas jāpiemēro attiecībā uz noziedzīgos nodarījumos aizdomās turētām vai apsūdzētām personām sniedzamo informāciju par viņu tiesībām un par viņām izvirzīto apsūdzību, lai veicinātu dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos. Šī direktīva ir pieņemta atbilstīgi tiesībām, kas noteiktas hartā, un jo īpaši tās 6., 47. un 48. pantā, balstoties uz ECTK 5. un 6. pantu Eiropas Cilvēktiesību tiesas interpretācijā. Šajā direktīvā terminu “apsūdzība” lieto, lai aprakstītu to pašu jēdzienu, kura aprakstīšanai ECTK 6. panta 1. punktā izmantots termins “apsūdzība”.

(15)

Komisija 2010. gada 20. aprīļa paziņojumā “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem – Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” paziņoja, ka 2010. gadā vēlas iesniegt priekšlikumu par tiesībām uz informāciju par tiesībām un informāciju par apsūdzību.

(16)

Šai direktīvai būtu jāattiecas uz aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām neatkarīgi no to juridiskā statusa, pilsonības vai valstspiederības.

(17)

Dažās dalībvalstīs sankciju noteikšana par nosacīti maznozīmīgiem pārkāpumiem nav vis tiesas, kurai ir jurisdikcija krimināllietās, bet gan citas iestādes kompetencē. Tā tas var būt, piemēram, saistībā ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kuri ir plaši izplatīti un kurus varētu konstatēt ceļu satiksmes kontroles rezultātā. Šādos gadījumos nebūtu saprātīgi pieprasīt, lai kompetentā iestāde nodrošinātu visas tiesības saskaņā ar šo direktīvu. Ja dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka sankciju par maznozīmīgiem pārkāpumiem nosaka šāda iestāde, un ja tās lēmumus var pārsūdzēt vai citādi lietu nodot tiesai, kurai ir jurisdikcija krimināllietās, šī direktīva tādējādi būtu jāpiemēro tikai uz šādas pārsūdzības vai nodošanas rezultātā ierosināto tiesvedību minētajā tiesā.

(18)

Šajā direktīvā būtu skaidri jānosaka tiesības uz informāciju par procesuālajām tiesībām, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras.

(19)

Saskaņā ar šo direktīvu kompetentajām iestādēm būtu nekavējoties mutiski vai rakstveidā jāinformē aizdomās turētie vai apsūdzētās personas par minētajām valsts tiesību aktos paredzētajām tiesībām, kas ir būtiskas, lai nodrošinātu lietas taisnīgu izskatīšanu. Lai minētās tiesības varētu praktiski un efektīvi īstenot, informācija procesa gaitā būtu jāsniedz savlaicīgi un ne vēlāk kā pirms aizdomās turētā vai apsūdzētās personas pirmās oficiālās pratināšanas, ko veic policija vai cita kompetenta iestāde.

(20)

Ar šo direktīvu nosaka minimālos noteikumus attiecībā uz informāciju par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām. Tā neskar informāciju, kas sniedzama par citām procesuālajām tiesībām, kuras izriet no hartas, ECTK, valsts tiesību aktiem un piemērojamiem Savienības tiesību aktiem, kā tos interpretējušas attiecīgās tiesu iestādes. Kad informācija par konkrētām tiesībām ir sniegta, kompetentajām iestādēm vairs nevajadzētu būt pienākumam to atkārtot, ja vien to neprasa specifiski lietas apstākļi vai specifiski valsts tiesību aktu noteikumi.

(21)

Šajā direktīvā atsauces uz aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām, kuras ir apcietinātas vai aizturētas, būtu jāsaprot kā tādas, kas ietver ikvienu situāciju, kad kriminālprocesa gaitā aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām tiek atņemta brīvība ECTK 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

(22)

Ja aizdomās turētie vai apsūdzētās personas tiek apcietinātas vai aizturētas, informācija par piemērojamām procesuālajām tiesībām būtu jāsniedz rakstveida paziņojumā par tiesībām, kas sastādīts viegli saprotamā veidā, lai minētajām personām palīdzētu izprast viņu tiesības. Šāds rakstveida paziņojums par tiesībām būtu nekavējoties jāizsniedz ikvienai apcietinātai personai, kad, iesaistoties tiesībsargājošām iestādēm, saistībā ar kriminālprocesu šīm personām tiek atņemta brīvība. Tajā būtu jāiekļauj pamatinformācija par iespējām apstrīdēt apcietināšanas likumību, panākt, lai tiek pārskatīts lēmums par aizturēšanu, vai lūgt pagaidu atbrīvošanu, ja un tiktāl, ciktāl valsts tiesību akti paredz šādas tiesības. Lai palīdzētu dalībvalstīm sastādīt šādu rakstveida paziņojumu par tiesībām, I pielikumā ir iekļauts paraugs. Minētais paraugs ir indikatīvs, un to var pārskatīt, ņemot vērā Komisijas ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu un arī pēc tam, kad būs stājušies spēkā visi ceļvedī paredzētie pasākumi. Paziņojumā par tiesībām var iekļaut arī citas attiecīgās procesuālās tiesības, ko piemēro dalībvalstī.

(23)

Konkrēti nosacījumi par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz to, ka kāda cita persona tiek informēta par apcietināšanu vai aizturēšanu, jāparedz dalībvalstīm savos tiesību aktos. Kā noteikts ceļvedī, minēto tiesību izmantošana nedrīkstētu skart kriminālprocesa pienācīgu norisi.

(24)

Šī direktīva neskar valstu tiesību aktu noteikumus par to personu drošību, kuras atrodas ieslodzījuma vietās.

(25)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai, sniedzot informāciju saskaņā ar šo direktīvu, aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vajadzības gadījumā tiek nodrošināts rakstisks vai mutisks tulkojums valodā, kuru viņi saprot, saskaņā ar Direktīvā 2010/64/ES noteiktajiem standartiem.

(26)

Sniedzot aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām informāciju saskaņā ar šo direktīvu, kompetentajām iestādēm būtu jāpievērš īpaša uzmanība personām, kuras nevar saprast informācijas saturu vai nozīmi, piemēram, nepilngadības vai garīgā vai fiziskā stāvokļa dēļ.

(27)

Noziedzīga nodarījuma izdarīšanā apsūdzētām personām būtu jāsaņem visa nepieciešamā informācija par izvirzīto apsūdzību, lai viņas varētu sagatavot savu aizstāvību un tiktu garantētas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

(28)

Aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām informācija par noziedzīgo darbību, par kuras izdarīšanu viņus tur aizdomās vai apsūdz, būtu jāsniedz nekavējoties un ne vēlāk kā pirms viņu pirmās nopratināšanas, ko veic policija vai cita kompetenta iestāde, neskarot notiekošās izmeklēšanas gaitu. Apraksts par faktiem, tostarp – ja ir zināmi – par laiku un vietu, kas saistīti ar noziedzīgo darbību, par kuras izdarīšanu personas tur aizdomās vai apsūdz, un iespējamā noziedzīgā nodarījuma juridiskā kvalifikācija būtu jāpaziņo pietiekami detalizēti, ņemot vērā kriminālprocesa stadiju, kurā šādu aprakstu dara zināmu, lai aizsargātu procesa taisnīgu norisi un ļautu efektīvi izmantot tiesības uz aizstāvību.

(29)

Ja kriminālprocesa gaitā apsūdzības detaļas mainās tā, ka tiek būtiski ietekmēta aizdomās turēto vai apsūdzēto personu situācija, vajadzības gadījumā, lai aizsargātu procesa taisnīgu norisi, tas šīm personām būtu jāpaziņo pietiekami savlaicīgi, lai viņas varētu efektīvi izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

(30)

Dokumenti un vajadzības gadījumā fotogrāfijas, audioieraksti un videoieraksti, kas ir būtiski, lai efektīvi apstrīdētu aizdomās turēto vai apsūdzēto personu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību saskaņā ar valsts tiesību aktiem, būtu jādara pieejami aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem vēlākais, pirms tiek sasaukta kompetenta tiesu iestāde, lai lemtu par apcietināšanas vai aizturēšanas likumību atbilstīgi ECTK 5. panta 4. punktam, un tādā laikā, lai šīs personas varētu efektīvi izmantot savas tiesības apstrīdēt apcietinājuma vai aizturēšanas likumību.

(31)

Šīs direktīvas nolūkā piekļuve konkrētajā krimināllietā kompetento iestāžu rīcībā esošiem lietiskajiem pierādījumiem, kā tie definēti valsts tiesību aktos un kuri ir aizdomās turētā vai apsūdzētās personas attaisnojoši vai apsūdzoši, būtu jāattiecina arī uz tādiem materiāliem kā dokumenti un vajadzības gadījumā fotogrāfijas un audioieraksti, un videoieraksti. Šādi materiāli var ietilpt lietas materiālos vai arī būt kompetento iestāžu rīcībā jebkādā veidā, kas ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(32)

Šajā direktīvā paredzēto piekļuvi kompetento iestāžu rīcībā esošiem attaisnojošiem vai apsūdzošiem lietiskajiem pierādījumiem attiecībā uz aizdomās turēto vai apsūdzēto personu var atteikt saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ja šāda piekļuve var izraisīt nopietnu apdraudējumu citas personas dzīvībai vai pamattiesībām vai arī ja atteikums ir obligāti nepieciešams, lai nodrošinātu svarīgas sabiedrības intereses. Šādas piekļuves atteikums jāizvērtē attiecībā pret aizdomās turētā vai apsūdzētās personas tiesībām uz aizstāvību, ņemot vērā dažādas kriminālprocesa stadijas. Šādi piekļuves ierobežojumi būtu jāinterpretē šauri un saskaņā ar ECTK paredzēto principu par tiesībām uz taisnīgu tiesu un kā interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

(33)

Tiesībām uz piekļuvi lietas materiāliem nebūtu jāskar valsts tiesību aktu noteikumi par personas datu aizsardzību un aizsargājamo liecinieku atrašanās vietu.

(34)

Šajā direktīvā paredzētā piekļuve lietas materiāliem būtu jānodrošina bez maksas, neskarot valstu tiesību aktu noteikumus, kuros paredzēts veikt maksājumus par lietas materiālos ietilpstošo dokumentu kopēšanu vai materiālu nosūtīšanu attiecīgajām personām vai viņu advokātiem.

(35)

Ja tiek sniegta informācija saskaņā ar šo direktīvu, kompetentajām iestādēm tas būtu jāreģistrē saskaņā ar tiesību aktos noteiktajām spēkā esošajām reģistrācijas procedūrām un tas nebūtu jāpakļauj papildu pienākumam ieviest jaunus mehānismus vai papildu administratīvam slogam.

(36)

Aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem vajadzētu būt tiesībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem iesniegt sūdzību, ja kompetentās iestādes nav sniegušas vai atsakās sniegt informāciju vai nav ļāvušas iepazīties ar dažiem lietas materiāliem saskaņā ar šo direktīvu. Šīs tiesības neuzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt īpašu pārsūdzības procedūru, atsevišķu mehānismu vai sūdzību iesniegšanas procedūru, kādā var apstrīdēt informācijas nesniegšanu vai atteikumu to sniegt.

(37)

Neskarot tiesu neatkarību un atšķirības tiesu iestāžu organizācijā Savienībā, dalībvalstīm būtu jānodrošina pienācīga apmācība attiecīgajām dalībvalstu amatpersonām saistībā ar šīs direktīvas mērķiem vai jāveicina šādas apmācības nodrošināšana.

(38)

Dalībvalstīm būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Atsevišķu noteikumu, piemēram, pienākuma sniegt aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām informāciju par viņu tiesībām vienkāršā un saprotamā valodā, praktisku un efektīvu īstenošanu varētu nodrošināt ar dažādiem paņēmieniem, tostarp ar pasākumiem, kas nav likumdošanas pasākumi, piemēram, ar kompetento iestāžu atbilstošu apmācību vai ar paziņojumu par tiesībām, kas sagatavots vienkāršā, vispārīgā valodā, lai būtu viegli saprotams nespeciālistam bez zināšanām par kriminālprocesa tiesību aktiem.

(39)

Šajā direktīvā paredzētajām tiesībām tikt rakstveidā informētam par tiesībām apcietināšanas gadījumā mutatis mutandis būtu jāattiecas arī uz personām, kas apcietinātas, lai izpildītu Eiropas apcietināšanas orderi saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (7). Lai palīdzētu dalībvalstīm sastādīt paziņojumu par tiesībām šādām personām, direktīvas II pielikumā ir iekļauts paraugs. Minētais paraugs ir indikatīvs, un to var pārskatīt, ņemot vērā Komisijas ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu, kā arī pēc tam, kad būs stājušies spēkā visi ceļvedī paredzētie pasākumi.

(40)

Šī direktīva nosaka minimālos noteikumus. Dalībvalstis var paplašināt šajā direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni arī gadījumos, kas nav nepārprotami minēti šajā direktīvā. Aizsardzības līmenim nekad nevajadzētu būt zemākam par standartiem, kas noteikti ECTK, kā interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

(41)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti hartā. Jo īpaši šīs direktīvas mērķis ir veicināt tiesības uz brīvību, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību. Tā būtu atbilstīgi jāīsteno.

(42)

Šīs direktīvas noteikumi, kas atbilst ECTK garantētajām tiesībām, būtu jāinterpretē un jāīsteno saskaņā ar minētajām tiesībām, kā tās interpretētas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

(43)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, noteikt kopējus minimālos standartus attiecībā uz tiesībām uz informāciju kriminālprocesā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, rīkojoties vienpusēji, valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, un to, ka tā mēroga un ietekmes dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(44)

Saskaņā ar 3. pantu 21. protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienības darbību, minētās dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(45)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu 22. protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro,

a)

tiesībām uz advokāta palīdzību;

b)

tiesībām uz bezmaksas juridiskām konsultācijām un nosacījumiem šādu konsultāciju saņemšanai;

c)

tiesībām tikt informētam par apsūdzību saskaņā ar 6. pantu;

d)

tiesībām uz mutisku un rakstisku tulkojumu;

e)

tiesībām klusēt.

a)

tiesībām uz piekļuvi lietas materiāliem;

b)

tiesībām uz to, ka ir informētas konsulārās iestādes un viena persona;

c)

tiesībām uz neatliekamo medicīnisko palīdzību; un

d)

maksimālo stundu vai dienu skaitu, uz kādu aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām var atņemt brīvību līdz brīdim, kad lietu nodod tiesai.