1.

Šis Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Komisijas Regulas (ES) Nr. 330/2010 (pazīstama arī kā “Vertikālo nolīgumu grupu atbrīvojuma regula”; VNGAR) 4. panta b) punkta i) apakšpunkta interpretāciju ( 2 ). Tas ir iesniegts tiesvedībā starp Beevers Kaas BV, no vienas puses, un Albert Heijn België NV, Koninklijke Ahold Delhaize NV, Albert Heijn BV un Ahold België BV (turpmāk tekstā kopā – “Albert Heijn sabiedrības”), no otras puses.

2.

Tiesvedība ir saistīta ar to, ka Albert Heijn sabiedrības, iespējams, ir pārkāpušas ekskluzīvo izplatīšanas līgumu, kas noslēgts starp Beevers Kaas un B.A. Coöperatieve Zuivelonderneming Cono (turpmāk tekstā – “piena kooperatīvā sabiedrība “Cono””) par plaši pazīstamā Beemster siera ( 3 ) izplatīšanu Beļģijā un Luksemburgā.

3.

Regula Nr. 330/2010, kuru iesniedzējtiesa uzskata par piemērojamu strīdam pamatlietā, no 2010. gada 1. jūnija aizstāja Komisijas Regulu (EK) Nr. 2790/1999 ( 4 ). Saskaņā ar Regulas Nr. 330/2010 10. panta otro daļu šīs regulas darbības termiņš beidzās 2022. gada 31. maijā.

4.

Ar Regulas Nr. 330/2010 2. pantu ir noteikts atbrīvojums no LESD 101. panta 1. punkta attiecībā uz vertikāliem nolīgumiem, kas ietver vertikālus ierobežojumus (turpmāk tekstā – “grupālais atbrīvojums”).

5.

Regulas Nr. 330/2010 4. pants attiecās uz “stingriem ierobežojumiem”, kuriem, izņemot dažus izņēmumus, nevarēja piemērot šīs regulas 2. pantā paredzēto grupālo atbrīvojumu. Regulas 4. pants paredz:

“Šīs regulas 2. pantā noteikto atbrīvojumu nepiemēro vertikālām vienošanām, kuru mērķis tieši vai netieši, atsevišķi vai kopā ar citiem faktoriem, ko kontrolē puses, ir:

[..]

[..].”

6.

Komisijas Regula (ES) 2022/720 ( 5 ), kas aizstāja Komisijas Regulu Nr. 330/2010, stājās spēkā 2022. gada 1. jūnijā un zaudē spēku 2034. gada 31. maijā saskaņā ar tās 10. un 11. pantu.

7.

Eiropas Komisijas Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā ( 6 ) tika publicētas vienlaikus ar Regulu Nr. 330/2010.

8.

Saskaņā ar 2010. gada pamatnostādņu 25. punktu:

“[..]

9.

2010. gada pamatnostādņu 51. punktā ir noteikts:

“[Regulas Nr. 330/2010] 4. panta b) punktā stingrajam ierobežojumam ir četri izņēmumi. Pirmais izņēmums, kas paredzēts 4. panta b) punkta i) daļā, piegādātājam ļauj panākt to, ka pircēja, kurš ir nolīguma dalībnieks, aktīvā pārdošanas darbība aprobežojas ar teritoriju vai klientu grupu, kas ir ekskluzīvā kārtā iedalīta citam pircējam vai ko piegādātājs ir rezervējis sev. Teritorija vai klientu grupa ir ekskluzīvi iedalīta, ja piegādātājs piekrīt pārdot savu produktu tikai vienam izplatītājam izplatīšanai konkrētā teritorijā vai konkrētai klientu grupai, un visi pārējie piegādātāja pircēji [Eiropas] Savienībā aizsargā ekskluzīvo izplatītāju no aktīvās pārdošanas tā teritorijā vai tā klientu grupā neatkarīgi no piegādātāja noieta. Piegādātājs drīkst apvienot ekskluzīvu teritorijas iedalīšanu un ekskluzīvu klientu grupas piešķiršanu, piemēram, noteiktā teritorijā ieceļot ekskluzīvu izplatītāju konkrētai klientu grupai. Šādai ekskluzīvi iedalītas teritorijas vai klientu grupas aizsardzībai, šajās teritorijās vai klientu grupās tomēr ir jāatļauj veikt pasīvo pārdošanu. Piemērojot [Regulas Nr. 330/2010] 4. panta b) punktu, Komisija “aktīvo” [..] pārdošanu interpretē šādi:

[..].”

10.

2013. gada 28. februāraWetboek van economisch recht (Komerctiesību kodekss, turpmāk tekstā – “WER”) VI.104. pantā ir noteikts:

“Ir aizliegta jebkura darbība, kas ir pretrunā godīgai tirgus praksei un ar kuru uzņēmums nelabvēlīgi ietekmē vai var nelabvēlīgi ietekmēt viena vai vairāku uzņēmumu profesionālās intereses.”

11.

Beevers Kaas, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatlietā, ir Beemster siera ekskluzīvā izplatītāja Beļģijā, un šo sieru tā iegādājas no ražotāja Cono, kas ir Nīderlandē reģistrēta sabiedrība.

12.

Kopš 1993. gada 1. janvāra starp Cono un Beevers Kaas ir noslēgts ekskluzīvās izplatīšanas nolīgums par Beemster siera izplatīšanu Beļģijā un Luksemburgā (turpmāk tekstā – “ekskluzīvās izplatīšanas nolīgums”).

13.

Albert Heijn sabiedrības darbojas lielveikalu nozarē Beļģijā un Nīderlandē. Tās ir Cono ražotā Beemster siera pircējas ( 7 ) tirgiem ārpus Beļģijas un Luksemburgas.

14.

Beevers Kaas pārmet Albert Heijn sabiedrībām godīgas tirgus prakses neievērošanu, Beļģijā veicot darbības, kuru tiešā vai netiešā rezultātā esot pārkāptas Beevers Kaas no nolīguma izrietošās ekskluzīvās izplatīšanas tiesības, kaut gan tās esot zinājušas, ka šis nolīgums ir saistošs Cono.

15.

Albert Heijn sabiedrības uzskata, ka Beevers Kaas un Cono cenšas tām uzlikt aktīvās pārdošanas aizliegumu, kas nav atļauts. Tās uzskata, ka ekskluzīvās izplatīšanas nolīgums neuzliek Cono pienākumu aizsargāt Beevers Kaas no citu pircēju aktīvās pārdošanas un ka tas neatbilst stingrajiem konkurences tiesību noteikumiem, lai pamatotu tālākpārdošanas aizliegumu.

16.

Ar 2021. gada 9. jūlija spriedumu ondernemingsrechtbank Antwerpen (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa, Beļģija) priekšsēdētājs noraidīja kā nepamatotu Beevers Kaas prasību, pamatojoties uz to, ka “no nevienas līguma vai tiesību normas neizriet, ka uzņēmumiem ir aizliegts iegādāties preces no Cono tieši Nīderlandē un izplatīt [tās] Beļģijā”. Jo īpaši šīs tiesas priekšsēdētājs uzsvēra, ka ekskluzīvajā izplatīšanas nolīgumā bija paredzēts tikai tas, ka Cono pati nevar pārdot Beļģijas izplatītājiem. Beevers Kaas interpretācija nozīmētu, ka visiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to reģistrācijas vietas, ir jāievēro šis nolīgums un jāatturas no Cono siera pārdošanas Beļģijā. Tāpat Beevers Kaas nebaudot nekādu līgumisku aizsardzību savā ekskluzīvajā Beļģijas teritorijā pret citu pircēju aktīvu pārdošanu, kuri savas piegādes saņem no Cono.

17.

Beevers Kaas iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.

18.

Šajā tiesā lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai ekskluzīvās izplatīšanas nolīgums atbilst Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem un it īpaši nosacījumam, ko dēvē par “paralēlā aizlieguma nosacījumu”. Saskaņā ar to piegādātājam ir jāaizsargā savs ekskluzīvais izplatītājs pret visu pārējo tā izplatītāju/pircēju aktīvām pārdošanas darbībām ekskluzīvajā teritorijā Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ).

19.

Ar 2022. gada 27. aprīļa starpspriedumu strīdīgajā jautājumā par ekskluzīvās izplatīšanas nolīguma saturu un tvērumu iesniedzējtiesa lēma par labu Beevers Kaas. Tā uzskatīja, ka Beevers Kaas ir pierādījusi, ka Albert Heijn sabiedrības vismaz klusējot ir piekritušas aktīvās pārdošanas aizliegumam. Tomēr, pēc iesniedzējtiesas domām, Beevers Kaas ir arī jāpierāda, ka visi izplatītāji/pircēji, izņemot Albert Heijn sabiedrības, ir piekrituši šim aizliegumam.

20.

Iesniedzējtiesa piekrīt Beļģijas Konkurences iestādes (turpmāk tekstā –“BMA”), kuru šī tiesa lūdza iestāties lietā kā amicus curiae, izteiktajam apsvērumam, saskaņā ar kuru ir jāizpilda paralēlā aizlieguma nosacījums, lai aktīvās pārdošanas aizliegums būtu likumīgs. Šis nosacījums esot interpretējams, ievērojot jēdzienu “nolīgums” konkurences noteikumu, LESD 101. panta un WER IV.1. panta izpratnē.

21.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Regulā Nr. 330/2010 un 2010. gada pamatnostādnēs nav precizēts, kā piegādātājam ir jāaizsargā savi ekskluzīvie izplatītāji no citu piegādātāja pircēju aktīvām pārdošanas darbībām ekskluzīvajā teritorijā. It īpaši no tām neizrietot, kā piegādātājam aktīvās pārdošanas aizliegums ir jāpaziņo pārējiem tā pircējiem un kā šiem pircējiem ir jāpiekrīt minētajam aizliegumam.

22.

Šajā lietā neesot pierādījumu par to, ka visi pārējie Cono pircēji būtu skaidri piekrituši aktīvās pārdošanas aizliegumam. BMA uzskata, ka iesniedzējtiesa varētu izsecināt klusējot sniegtu piekrišanu šim aizliegumam, pamatojoties tikai uz to, ka pašlaik neviens no šiem pircējiem Beļģijā nepārdod no Cono iegādātos produktus. Beevers Kaas piekrīt šim viedoklim un tādēļ apgalvo, ka tā ir pietiekami pierādījusi, ka visi Cono pircēji ir piekrituši aktīvās pārdošanas aizliegumam.

23.

Turpretim Albert Heijn sabiedrības uzskata, ka, lai būtu klusējot izteikta piekrišana, Beevers Kaas ir jāpierāda, ka Cono stratēģija, proti, ka nevienu Nīderlandē iegādātu Beemster produktu nedrīkst aktīvi pārdot Beļģijā, tika paziņota visiem tās pircējiem.

24.

Šādos apstākļos Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Beevers Kaas, Albert Heijn sabiedrības, Cono, Beļģijas valdība un Komisija. Tiesas sēde notika 2024. gada 16. oktobrī un tajā tika pārstāvēti šie lietas dalībnieki.

26.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad piegādātājs ir piešķīris ekskluzīvu teritoriju konkrētam izplatītājam, pietiek tikai ar konstatējumu, ka citi tā pircēji (proti, pircēji, uz kuriem neattiecas šis īpašais ekskluzīvais režīms) neveic aktīvu pārdošanu šajā teritorijā, lai pierādītu, ka starp šo piegādātāju un šiem pārējiem pircējiem pastāv nolīgums par aktīvās pārdošanas aizliegumu minētajā teritorijā.

27.

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz paralēlā aizlieguma nosacījumu. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāpārbauda, vai Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunktā ietvertie elementi ļauj Tiesai pirmo reizi tās judikatūrā izdarīt secinājumu, ka šajā pantā ir ietverta prasība par paralēlā aizlieguma nosacījumu, neraugoties uz to, ka šajā pantā šāds nosacījums nav skaidri minēts.

28.

Jāatgādina – lai noteiktu Savienības tiesību normas piemērojamību, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi ( 8 ).

29.

Ir lietderīgi sākt ar Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta kontekstu.

30.

Minētās regulas 2. pantā ar zināmiem nosacījumiem ir paredzēts vertikālo nolīgumu grupālais atbrīvojums no LESD 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma, tādējādi radot šiem nolīgumiem “drošu patvērumu”.

31.

Tajā pašā laikā tas izslēdz grupālā atbrīvojuma piemērošanu noteiktiem vertikālu nolīgumu veidiem, kas neatkarīgi no attiecīgo uzņēmumu tirgus daļas ietver zināma veida nopietnus konkurences ierobežojumus. Tie ir nolīgumi, kuros ir ietverti stingrie ierobežojumi šīs regulas 4. panta izpratnē.

32.

Tāpēc saskaņā ar Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punktu paredzētais grupālais atbrīvojums neattiecas uz vertikāliem nolīgumiem, kuru mērķis ir tieši vai netieši ierobežot teritoriju, kurā, vai klientu loku, kuram pircējs, kas ir nolīguma dalībnieks, var pārdot līgumā paredzētās preces vai pakalpojumus, neskarot reģistrācijas vietas ierobežojumus.

33.

Tomēr Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punktā ir paredzēti četri izņēmumi. Ierobežojumi, uz kuriem attiecas šie izņēmumi, saskaņā ar šo regulu netiek uzskatīti par stingrajiem ierobežojumiem, un tādēļ to rezultātā attiecīgajam nolīgumam netiek atcelta grupālā atbrīvojuma piemērošana. Citiem vārdiem sakot, šī tiesību norma ļauj uz četru veidu ierobežojumiem arī turpmāk attiecināt grupālo atbrīvojumu.

34.

Šajā sakarā jāatgādina, ka minētajā pantā ir paredzēti četri izņēmumi (no izņēmuma), un izņēmumi no noteikuma ir jāinterpretē šauri ( 9 ).

35.

Tas noved pie Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta mērķa. Tā mērķis, kas izriet no tā formulējuma, bija atbrīvojums no aktīvās pārdošanas ierobežojumiem izplatītāja/pircēja ekskluzīvajā teritorijā (“aktīvās pārdošanas aizliegums”) ( 10 ), ja šie ierobežojumi ir ietverti saistošā nolīgumā starp piegādātāju un citiem tā pircējiem ( 11 ).

36.

Tādējādi šajā lietā minētajā tiesību normā paredzētais izņēmums ļautu piegādātājam (Cono) – ar nosacījumu, ka ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi, – piešķirt teritoriju tikai vienam no saviem izplatītājiem/pircējiem (Beevers Kaas) un vienlaikus ierobežot pārējo tā pircēju aktīvās pārdošanas darbības šajā teritorijā.

37.

Attiecībā uz Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta formulējumu, kā jau iepriekš esmu norādījusi ( 12 ) un kā arī tas tika pamatoti paskaidrots Ekspertu ziņojumā par Vertikālā grupālā atbrīvojuma regulas pārskatīšanu ( 13 ), paralēlā aizlieguma nosacījums, proti, “nosacījums ļaut aktīvās pārdošanas ierobežojumam izmantot grupālo atbrīvojumu”, kas veidotu attiecības starp piegādātāju (Cono) un visiem tā izplatītājiem/pircējiem šajā lietā, “nav skaidri atspoguļots Regulas [Nr.] 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta [formulējumā], bet [2010. gada] pamatnostādņu 51. punktā saistīts ar jēdzienu “ekskluzīva piešķiršana””. No tā izriet, ka ir jāpārbauda, vai šis nosacījums ietilpst 4. panta b) punkta i) apakšpunkta daļā un tādējādi ir prasība, kas jāizpilda, lai šo pantu varētu piemērot tādā gadījumā kā pamatlietā.

38.

Ja tas tā ir, tad paralēla aizlieguma nosacījums nozīmētu, ka teritoriālās ekskluzivitātes piešķiršana konkrētam izplatītājam/pircējam (Beevers Kaas) un aktīvās pārdošanas aizlieguma piemērošana visiem pārējiem pircējiem ir saistīta ar piegādātāja (Cono) pienākumu aizsargāt šāda pircēja ekskluzīvās izplatīšanas tiesības attiecībā pret visiem saviem pārējiem pircējiem.

39.

Jēdziens “ekskluzīva izplatīšana” apzīmē situāciju, kad teritorija (vai klientu grupa) ir “ekskluzīvi piešķirta”, tas ir, kad piegādātājs piekrīt pārdot savu produktu tikai vienam pircējam izplatīšanai noteiktā teritorijā (vai konkrētai klientu grupai) ( 14 ).

40.

Pirmkārt, manuprāt, no Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta formulējuma un it īpaši no termina “ekskluzīva teritorija”netieši ( 15 ) izriet, ka piegādātājam ir atļauts piešķirt ekskluzīvu teritoriju vienam no saviem pircējiem. Ekskluzīvas teritorijas noteikšana neizbēgami nozīmē, ka tikai konkrētam pircējam tiek piešķirtas tiesības izplatīt preci šajā konkrētajā teritorijā. Lai ekskluzivitātei būtu jēga, šim pircējam piešķirto tiesību izmantošana ir jāaizsargā pret iespējamo kaitējumu. Tādējādi, ja piegādātājs nolemj izmantot izņēmumu no stingrajiem ierobežojumiem, šim piegādātājam ir atbilstošs pienākums nodrošināt šīs ekskluzīvās teritorijas piešķiršanas efektivitāti, tostarp aizsargājot šo pircēju pret aktīvo pārdošanu, ko šajā teritorijā veic visi pārējie piegādātāja pircēji.

41.

Proti, kā būtībā norādījusi iesniedzējtiesa, piegādātāja iespēja ekskluzīvi piešķirt noteiktu teritoriju vienam no saviem izplatītājiem/pircējiem zaudētu jebkādu efektivitāti, ja šis ekskluzīvais izplatītājs/pircējs nebūtu aizsargāts pret aktīvu pārdošanu, ko šajā teritorijā īsteno pārējie piegādātāja pircēji ( 16 ). Šajā saistībā jāatgādina, ka Tiesa ir konsekventi uzskatījusi, ka tad, ja Savienības tiesību normai ir iespējamas vairākas interpretācijas, priekšroka jādod tai, kas var saglabāt tās lietderīgo iedarbību ( 17 ).

42.

Otrkārt, no Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta formulējuma skaidri izriet, ka piegādātājam ir atļauts ierobežot citu pircēju aktīvās pārdošanas darbības ekskluzīvajā teritorijā. Šī iespēja zaudētu savu būtību un tā būtu tikai tukša čaula, ja tai nebūtu pievienots piegādātāja pienākums garantēt, ka šie citi pircēji faktiski ievēro aktīvās pārdošanas ierobežojumu. Vienlaikus jānorāda, ka šāds pienākums rodas tikai tad, ja piegādātājs ir vēlējies izmantot 4. panta b) punkta i) apakšpunktā paredzēto izņēmumu un to faktiski ir izdarījis.

43.

No tā izriet, ka, atļaujot ierobežojumus aktīvai pārdošanai “ekskluzīvā teritorijā”, Regulā Nr. 330/2010 ir ietverts paralēlā aizlieguma nosacījums tās 4. panta b) punkta i) apakšpunkta izpratnē.

44.

Regulas Nr. 330/2010 5. apsvērumā ir precizēts, ka “šajā regulā noteiktais grupālais atbrīvojums būtu jāattiecina tikai uz tiem vertikālajiem nolīgumiem, kurus pietiekami droši var uzskatīt par atbilstīgiem [LESD] 101. panta 3. punkta nosacījumiem”.

45.

Minētās regulas 6. un 7. apsvērumā ir paskaidrots, ka daži vertikālu nolīgumu veidi var uzlabot ekonomisko efektivitāti, samazināt darījumu izmaksas un optimizēt pārdošanas un ieguldījumu līmeni. No šiem apsvērumiem izriet, ka šādi efektivitātes ieguvumi var atsvērt jebkādu ar konkurenci nesaderīgu ietekmi, ja vien ir izpildītas šīs regulas prasības.

46.

Visbeidzot, Regulas Nr. 330/2010 10. apsvērumā it īpaši ir noteikts, ka “ar šo regulu nebūtu jāatbrīvo tādi vertikāli nolīgumi, kas ietver ierobežojumus, kuri, iespējams, ierobežotu konkurenci un kaitētu patērētājiem vai kuri nav obligāti vajadzīgi, lai sasniegtu efektivitātes ieguvumu”.

47.

No tā izriet, ka tādus nolīgumus kā šajā lietā principā var uzskatīt par tādiem, kas atbilst LESD 101. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Tomēr, lai Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunktā paredzētajam izņēmumam būtu šāda efektivitāti uzlabojoša ietekme, attiecīgajām personām ir jāizpilda un efektīvi jāīsteno šā izņēmuma nosacījumi. Citiem vārdiem sakot, konkrēts nolīgums vai saskaņota darbība tiks atbrīvota no vispārējā aizlieguma tikai tad, ja minētajā regulā paredzētie nosacījumi tiek īstenoti efektīvi un tiem var būt efektivitāti uzlabojoša ietekme. Piemērojot 4. panta b) punkta i) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, šo mērķi būtu iespējams sasniegt tikai tad, ja ekskluzivitāte un aktīvās pārdošanas aizliegums tiktu apvienoti ar piegādātāja piešķirtās ekskluzivitātes efektīvu aizsardzību.

48.

Ņemot vērā Regulā Nr. 330/2010 paredzētā grupālā atbrīvojuma mērķi, kā norādīts tās apsvērumos, paralēlā aizlieguma nosacījums ir tādēļ, ka Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkts ir piemērojams tikai tādiem ekskluzīvās izplatīšanas nolīgumiem, kas patiesi mudina ekskluzīvo izplatītāju veikt ieguldījumus tā pārdošanas darbībās ekskluzīvajā teritorijā ( 18 ).

49.

Šādā situācijā, lai garantētu šo stimulējošo faktoru, piegādātājam ir efektīvi jāierobežo visu pārējo EEZ pircēju aktīvā pārdošana ekskluzīvajā teritorijā ( 19 ).

50.

Iepriekš minētā Regulas Nr. 330/2010 teksta interpretācija tika iekļauta Komisijas 2010. gada pamatnostādnēs, kas bija pievienotas minētajai regulai. Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan tās kā ieteikuma tiesības Tiesai nav saistošas, tomēr Komisija ir šīs regulas autore un tādēļ tai pievienotās pamatnostādnes principā ir piemērots instruments, lai pareizi saprastu, ko likumdevējs (šajā gadījumā Komisija) bija iecerējis. Proti, Tiesa jau iepriekš ir balstījusies uz tām pašām pamatnostādnēm, lai pamatotu savu LESD 101. panta 1. punkta interpretāciju ( 20 ). Šāda Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta interpretācija, ņemot vērā pievienotās pamatnostādnes, atbilst šīs regulas mērķiem, kas kopā ar pamatnostādnēm ir vērsti uz to, lai nodrošinātu tiesisko drošību un konkurences tiesību, it īpaši LESD 101. panta, vienveidīgu piemērošanu Savienībā.

51.

Patiešām, 2010. gada pamatnostādņu 51. punktā paskaidrots, ka “teritorija vai klientu grupa ir ekskluzīvi iedalīta, ja piegādātājs piekrīt pārdot savu produktu tikai vienam izplatītājam izplatīšanai konkrētā teritorijā vai konkrētai klientu grupai, un visi pārējie piegādātāja pircēji [Eiropas] Savienībā aizsargā ekskluzīvo izplatītāju no aktīvās pārdošanas tā teritorijā vai tā klientu grupā neatkarīgi no piegādātāja noieta” (mans izcēlums). No tā izriet, ka Komisijas pamatnostādnēs sniegtais skaidrojums sasaista ekskluzivitāti un aktīvās pārdošanas ierobežošanu ar nepieciešamību nodrošināt no šiem nolīgumiem izrietošo tiesību aizsardzību.

52.

Saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem paralēla aizlieguma nosacījums ir Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunktā paredzētā režīma neatņemama sastāvdaļa un šajā kontekstā 2010. gada pamatnostādņu mērķis ir precizēt, kā šīs tiesību normas nosacījumi ir jāpiemēro praksē.

53.

Uzskatu, ka iepriekš minēto interpretāciju apstiprina jaunā regula, proti, Regula 2022/720, ar kuru tika aizstāta Regula Nr. 330/2010 un kura, kā paskaidrots Regulas 2022/720 2. apsvērumā, ir balstīta uz vispārējo pozitīvo pieredzi, kas gūta, piemērojot Regulu Nr. 330/2010.

54.

Kā Komisija paskaidroja tiesas sēdē, Regulā 2022/720, kas pieņemta ar mērķi precizēt dažus elementus, turpmāk ir skaidri noteikta “ekskluzīvas izplatīšanas sistēmas” definīcija. Tāpēc, lai labāk izskaidrotu noteikumus un sniegtu tiesisko drošību tirgus dalībniekiem, kuri paļaujas uz vertikālo nolīgumu grupālā atbrīvojuma regulu, jaunajā regulā ekskluzīvas izplatīšanas sistēmas definīcijā ir iekļauts paralēlā aizlieguma nosacījums. Citiem vārdiem sakot, šajā regulā tagad ietverta skaidra ar šo izplatīšanas sistēmu saistīto nosacījumu definīcija, kas, manuprāt, iepriekšējā regulā bija paredzēta netieši. Jaunās regulas mērķis ir skaidri sasaistīt paralēlā aizlieguma nosacījumu ar ekskluzivitāti ( 21 ).

55.

Šajā sakarā 2022. gada pamatnostādnēs vertikālo ierobežojumu jomā ( 22 ) ir paskaidrots, ka, “lai saglabātu pamudinājumus veikt investīcijas, piegādātājam ir jāaizsargā savi ekskluzīvie izplatītāji pret tādu aktīvo pārdošanu to ekskluzīvajā teritorijā vai to ekskluzīvajai klientu grupai, kas ietver arī mērķorientētu tiešsaistes reklāmu un ko veic visi citi piegādātāja pircēji”.

56.

No iepriekš veiktās analīzes izriet, ka, lai šajā lietā tiktu izpildīts paralēlā aizlieguma nosacījums, vispirms ir jāpierāda, ka starp piegādātāju (Cono) un visiem tā pircējiem pastāvēja vai pastāv vienošanās. Proti, no atbrīvojuma režīma loģikas saskaņā Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunktu izriet, ka izņēmums no “ierobežojumiem, kas liedz piemērot grupālo atbrīvojumu – stingriem ierobežojumiem”, kļūst piemērojams tikai tad, ja puses (piegādātājs un tā pircēji) vienojas ievērot šajā pantā paredzētos nosacījumus.

57.

Man šķiet, ka Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta izpratnē visacīmredzamākais veids, kā pierādīt atbilstību paralēlā aizlieguma nosacījumam, būtu skaidras klauzulas iekļaušana saistošajos rakstveida nolīgumos starp piegādātāju un visiem pārējiem tā pircējiem, ierobežojot aktīvu pārdošanu ( 23 ). Šāds risinājums būtu visieteicamākais, ņemot vērā tiesiskās drošības principu. Šajā sakarā jānorāda, ka pamatlietā jau ar galīgu spriedumu ir ticis nospriests, ka Beevers Kaas piešķirtā ekskluzivitāte noteikti nozīmēja Cono pienākumu aizsargāt Beevers Kaas no visu pārējo savu pircēju aktīvās pārdošanas Beļģijā un Luksemburgā ( 24 ).

58.

Ņemot vērā, ka pamatlietā, šķiet, nav ne šādu skaidru klauzulu ( 25 ), ne rakstveida nolīgumu, galvenie jautājumi, kas jārisina šajā lietā, ir i) piegādātāja (Cono) un citu tā pircēju attiecību juridiskā kvalifikācija un ii) no šīm attiecībām izrietošo seku noteikšana.

59.

Tā kā Regulā Nr. 330/2010 nav precizēts veids, kādā ir jāizpilda paralēlā aizlieguma nosacījums, it īpaši, lai pierādītu, ka puses ir vienojušās par prasībām, kas ir šī nosacījuma pamatā, ir jāatsaucas uz nolīguma jēdzienu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

60.

No tā izriet, kā to lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ierosina iesniedzējtiesa, ka ir jāpārbauda, vai paralēli ekskluzīvās izplatīšanas nolīgumam starp Cono un Beevers Kaas pastāvēja nolīgums Tiesas judikatūras izpratnē starp piegādātāju Cono un citiem tā pircējiem par aktīvās pārdošanas aizliegumu Beevers Kaas ekskluzīvi piešķirtajā teritorijā.

61.

Tiesas judikatūrā it īpaši ir precizēts, ka, “lai tas būtu nolīgums [LESD 101. panta 1. punkta] nozīmē, pietiek tikai ar to, ka akts vai acīmredzami vienpusēja rīcība izsaka vismaz divu nolīguma dalībnieku vēlmju sakritību; šādas sakritības izpausmes veidam pašam par sevi nav noteicošas nozīmes” ( 26 ).

62.

Turklāt šajā judikatūrā ir norādīts, ka “dalībnieku griba var izrietēt gan no minētā koncesijas līguma noteikumiem, gan no dalībnieku rīcības, it īpaši no koncesionāru iespējamās netiešās piekrišanas ražotāja piedāvājumam” ( 27 ). Šī argumentācija piemērojama arī tādām attiecībām starp piegādātāju un tā izplatītājiem/pircējiem kā pamatlietā aplūkotās.

63.

Saskaņā ar Bayer judikatūru ( 28 ) šāds nolīgums nevar tikt pamatots tikai ar vienas līgumslēdzējas puses vienpusējas politikas izpausmi, ko var īstenot bez citu līgumslēdzēju pušu iesaistīšanās. Lai nolīgumu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē varētu uzskatīt par noslēgtu ar klusējot izteiktu piekrišanu, “ir nepieciešams, lai vienas līgumslēdzējas puses gribas izpausme sasniegt pret konkurenci vērstu mērķi būtu otrai līgumslēdzējai pusei izteikts vai netiešs aicinājums kopīgi īstenot šo mērķi” ( 29 ).

64.

Lai atzītu nolīguma esamību Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta un tajā paredzētā izņēmuma izpratnē, ir jābalstās uz šo judikatūru, un tas nozīmē, ka ir nepieciešams konstatēt i) piegādātāja aicinājumu izmantot šo izņēmumu un ii) pircēju vismaz klusējot izteiktu piekrišanu šim aicinājumam.

65.

Attiecīgā judikatūra ir atspoguļota arī Komisijas 2010. gada pamatnostādnēs ( 30 ). No šīm pamatnostādnēm izriet, ka gadījumā, ja nodoms nav skaidri izteikts nolīgumā, ir jāpierāda, ka vienas puses vienpusējai stratēģijai ir piekritusi otra puse. Klusējot izteikta piekrišana ir tad, ja viena puse skaidri vai netieši aicina otru pusi sadarboties šīs vienpusējās stratēģijas īstenošanā un šī otrā puse vēlāk tam piekrīt, īstenojot šo stratēģiju.

66.

Nesenajā spriedumā Super Bock ( 31 ) šī judikatūra ir precizēta un kodificēta. No šā sprieduma var secināt, ka, lai piemērotu paralēlā aizlieguma nosacījumu (proti, lai konstatētu, ka pastāv vienošanās starp piegādātāju un citiem tā pircējiem), ir jāpārbauda, vai ir bijusi pušu saskaņota griba, kas var izrietēt no izplatīšanas līguma klauzulām un no līguma pušu rīcības un it īpaši no iespējamas izplatītāju tiešas vai klusējot izteiktas piekrišanas esamības ( 32 ).

67.

Minētajā spriedumā ( 33 ), kas pasludināts lietā, kurā piegādātājs saviem izplatītājiem noteica konkrētus ierobežojumus, jo īpaši minimālās tālākpārdošanas cenas, ir skaidri norādīts – “lai varētu uzskatīt, ka pastāv “nolīgums” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka konkrētie uzņēmumi ir izteikuši kopīgu gribu rīkoties tirgū noteiktā veidā”.

68.

Turpinājumā – Tiesa šajā spriedumā ( 34 ) ir atgādinājusi, ka “tādējādi nolīgums nevar balstīties uz izplatīšanas līguma puses pilnībā vienpusējas politikas izpausmi”.

69.

Tomēr tajā pašā spriedumā ( 35 ) Tiesa norāda, ka “akts vai acīmredzami vienpusēja rīcība ir nolīgums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ja tā izsaka vismaz divu nolīguma dalībnieku saskaņotu gribu, un šādas saskaņotības izpausmes veidam pašam par sevi nav noteicošas nozīmes”.

70.

Tādējādi šī pušu saskaņotā griba var izrietēt “gan no attiecīgā izplatīšanas līguma noteikumiem [..] un it īpaši no iespējamas izplatītāju tiešas vai klusējot izteiktas piekrišanas aicinājumam ievērot [attiecīgo nosacījumu]” ( 36 ).

71.

Tas nozīmē – lai konstatētu, ka pamatlietā ir izpildīts paralēlā aizlieguma nosacījums attiecībā uz citiem Cono izplatītājiem/pircējiem, pastāv vairākas alternatīvas, lai pierādītu, ka ir izpildīti Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunktā paredzētie nosacījumi.

72.

Pirmkārt, aktīvās pārdošanas aizliegumu var tieši paredzēt izplatīšanas līgumā, kas noslēgts ar katru izplatītāju/pircēju, kā tas, šķiet, nav pamatlietā.

73.

Otrkārt, pircēju, izņemot Beevers Kaas, skaidri izteiktu piekrišanu noteiktos apstākļos varētu izsecināt no pilnvarām, kas pusēm piešķirtas saskaņā ar to noslēgto nolīgumu ( 37 ). Tā tas būtu gadījumā, ja nolīgumi, kas noslēgti starp Cono un pārējiem tā pircējiem, piešķirtu Cono pilnvaras noteikt aktīvās pārdošanas aizliegumus attiecībā uz teritorijām, kuras tā ekskluzīvi piešķīrusi vai piešķirs konkrētam pircējam vai pircējiem.

74.

Treškārt, ir iespējams atsaukties uz Tiesas judikatūru, kas atspoguļota 2010. gada pamatnostādņu 25. punktā, lai apgalvotu, ka, nepastāvot skaidrai izteiktai piekrišanai, ir jāpierāda klusējot izteiktas piekrišanas esamība. Lai to izdarītu, pirmkārt, ir jākonstatē, ka viena puse tieši vai netieši pieprasa otras puses sadarbību tās vienpusējās stratēģijas īstenošanā un, otrkārt, ka otra puse izpilda šo prasību, īstenojot šo vienpusējo stratēģiju.

75.

Turklāt sprieduma Super Bock 57. punktā ir minēts vēl viens būtisks elements, ciktāl ““nolīguma” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē esamību [..] var konstatēt, ne tikai izmantojot tiešus pierādījumus, bet arī pamatojoties uz saskanīgām sakritībām un netiešiem pierādījumiem, ja no tā var secināt, ka piegādātājs ir aicinājis savus izplatītājus ievērot [konkrētu nosacījumu] un pēdējie minētie praksē ir arī ievērojuši [šo] piegādātāja [nosacījumu]” (mans izcēlums).

76.

No tā izriet, ka šajā lietā, kurā, šķiet, nav tiešu vai skaidru līguma nosacījumu vai tiešu pierādījumu par nolīgumu starp Cono un tās pircējiem, ir jāpārbauda, kas varētu būt “saskanīgas sakritības un netieši pierādījumi”, aktīvās pārdošanas aizlieguma ekskluzīvā teritorijā gadījumā ļaujot secināt, ka piegādātājs (Cono) ir aicinājis savus pārējos izplatītājus/pircējus ievērot šādu aizliegumu un ka tie faktiski ir ievērojuši šo aizliegumu.

77.

Tādējādi iesniedzējtiesai būs jāpārbauda fakti, kas attiecas uz diviem elementiem, kuri ir saistīti un kumulatīvi, ciktāl, ja šie elementi pastāv, tie kopā liecina par saskaņotu gribu un līdz ar to nolīguma esamību LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

78.

Pirmais elements ir “aicinājums”, proti, vai piegādātājs (Cono) skaidri vai netieši aicinājis pārējos pircējus atturēties no aktīvās pārdošanas ekskluzīvajā teritorijā. Šāds aicinājums var izpausties dažādos veidos. Piemēram, to varēja veikt ar īpašu paziņojumu šiem citiem pircējiem (izmantojot elektroniskā pasta vēstules, vēstules, līguma noteikumus, oficiālus paziņojumus, pretpasākumus vai citas līdzīgas darbības), ar kuru Cono aicināja tos ievērot ekskluzīvo teritoriju un aktīvās tirdzniecības aizliegumu, neievērošanas gadījumā paredzēdams pretpasākumus. Aicinājumu var izteikt arī citā veidā, proti, iekļaujot īpašas norādes vai nosacījumus piegādātāja vispārīgajos noteikumos, kas, piemēram, varētu būt pievienoti tā izplatītājiem/pircējiem nosūtītajam rēķinam vai būtu pieejami jebkuriem citiem līdzekļiem.

79.

Uzskatu, ka šeit ir iespējams vilkt paralēles ar sprieduma Super Bock 52. punktu, kas, iespējams, nozīmē, ka piegādātājam ir proaktīvi un skaidri jāinformē izplatītāji/pircēji par ekskluzīvas izplatīšanas sistēmas izmantošanu un par aktīvās pārdošanas aizliegumu, kā arī jāuzrauga, kā viņi ievēro šo sistēmu ( 38 ). Piemēram, piegādātājam būtu jāinformē visi tā pircēji ekskluzivitātes piešķiršanas brīdī, kā arī ieceļot katru jaunu izplatītāju/pircēju, un tiem skaidri jānorāda, ka tiem visiem ir jāievēro šī sistēma.

80.

No tā izriet, ka, lai konstatētu, ka ir bijis “aicinājums”, novērtējumā būtu jāparāda skaidrs Cono nodoms aizsargāt Beevers Kaas ekskluzīvajā teritorijā un jānorāda, kādu konkrētu rīcību Cono sagaida no pārējiem tā pircējiem.

81.

Otrais elements ir “akceptēšana” jeb citu pircēju piekrišana iepriekš minētajam aktīvās pārdošanas aizliegumam. Tas var izrietēt arī no dažādiem elementiem, piemēram, skaidra šā aizlieguma atzīšana (vēstuļu apmaiņas veidā, iekšējās piezīmes līgumsarunu ietvaros) vai netieša atzīšanas forma. Netiešu atzīšanu var paust, piemēram, pārtraucot vai neveicot aktīvu pārdošanu no citu pircēju puses ekskluzīvajā teritorijā, vai arī pircējiem atsakoties no gribas turpināt šādu pārdošanu pēc piegādātāja paziņojuma. To var pierādīt arī tas, ka šie pircēji nav apstrīdējuši aktīvās pārdošanas aizliegumu šajā teritorijā vai ir piekrituši vispārīgajiem noteikumiem, kuros ir atsauce uz šo aizliegumu.

82.

Lai konstatētu netiešu atzīšanu, iepriekš minētajām “saskanīgajām sakritībām un netiešajiem pierādījumiem” būtu skaidri jāpierāda pārējo izplatītāju/pircēju griba pieņemt piegādātāja aicinājumu ievērot ekskluzīvas izplatīšanas sistēmu un to pildīt. Tas tā būtu situācijā, kad izplatītāji/pircēji tiktu informēti, bet viņi izvēlētos neiebilst pret šo sistēmu un to pieņemtu.

83.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka kāds cits pircējs (izņemot Albert Heijn sabiedrības) būtu pārkāpis vai apstrīdējis aktīvās pārdošanas aizliegumu. Iesniedzējtiesa jautā, vai šis fakts pats par sevi ir pietiekams, lai pierādītu, ka citi pircēji ir piekrituši Cono iespējamam aicinājumam.

84.

Šajā ziņā, kā norādīja Komisija, no Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem izrietošais apstāklis, ka neviens no Cono pārējiem pircējiem neveic aktīvu Beemster siera pārdošanu Beļģijā, ir būtisks faktors, ko iesniedzējtiesa varētu ņemt vērā savā vērtējumā kā vienu no sakritībām un netiešajiem pierādījumiem.

85.

Tomēr šāds apstāklis pats par sevi nav pietiekams vai nepieciešams šim nolūkam ( 39 ). Lai pierādītu, ka ir bijis nolīgums LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, nepietiek konstatēt citu pircēju bezdarbību. Drīzāk ir jāparāda viņu griba piekrist. Šajā ziņā jautājums par to, vai izplatītājs/pircējs faktiski spēj iekļūt ekskluzīvās teritorijas tirgū, varētu būt daļa no novērtējuma.

86.

Piemēram, varētu novērtēt, vai citi piegādātāja pircēji ir sūdzējušies vai apstrīdējuši aktīvās pārdošanas aizliegumu ekskluzīvajā teritorijā ( 40 ) un vai tā rezultātā tie ir mainījuši savu rīcību. Taču, pat ja viens vai vairāki pircēji būtu sūdzējušies vai apstrīdējuši šo aizliegumu, šis faktors pats par sevi neliecinātu par klusējot izteiktas piekrišanas neesamību, ja tie tomēr turpinātu ievērot aktīvās pārdošanas aizliegumu ( 41 ).

87.

Citiem vārdiem sakot, es uzskatu, ka ar to, ka citi pircēji ekskluzīvajā teritorijā nav veikuši pārdošanu, nepietiek, lai pierādītu, ka šie pircēji ir piekrituši Cono aicinājumam.

88.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka paralēlā aizlieguma nosacījums ir izpildīts, ja var pierādīt, ka starp piegādātāju un pārējiem tā pircējiem ir bijis nolīgums, proti, pirmkārt, ka piegādātājs ir skaidri vai netieši aicinājis šos citus pircējus pieņemt aktīvās pārdošanas aizliegumu ekskluzīvajā teritorijā un, otrkārt, ka citi pircēji vismaz klusējot ir izteikuši savu gribu piekrist šim aizliegumam, un tas konstatējams, pamatojoties uz saskanīgām sakritībām un netiešiem pierādījumiem.

89.

No tā izriet, ka Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka paralēlā aizlieguma nosacījums ir šā panta neatņemama sastāvdaļa un, lai pierādītu, ka pastāv nolīgums starp piegādātāju un tā pircējiem par aktīvās pārdošanas aizliegumu šajā teritorijā, nepietiek tikai ar konstatējumu, ka citi pircēji neveic aktīvu pārdošanu teritorijā, kas ir ekskluzīvi piešķirta konkrētam pircējam. Lai konstatētu šāda nolīguma pastāvēšanu, pirmkārt, ir nepieciešams, lai piegādātājs būtu skaidri vai netieši aicinājis šos pārējos pircējus rīkoties tirgū noteiktā skaidri definētā veidā, proti, neveikt aktīvu pārdošanu ekskluzīvajā teritorijā, un, otrkārt, lai pircēji vismaz klusējot būtu izteikuši savu gribu piekrist šim aizliegumam, un tas ir konstatējams, pamatojoties uz saskanīgām sakritībām un netiešiem pierādījumiem.

90.

Otrais jautājums ir par attiecīgo brīdi, kad citiem pircējiem ir jāpiekrīt, ņemot vērā Tiesas judikatūru par nolīguma jēdzienu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai pietiek ar to, ka piegādātājs pierāda, ka tā citi pircēji ir piekrituši aktīvās pārdošanas aizliegumam tikai tad, ja un kad šie pircēji izrāda nodomu aktīvi pārdot ekskluzīvajā teritorijā.

91.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šis jautājums rodas apstākļos, kad Cono izplatītāji/pircēji, izņemot Albert Heijn sabiedrības, šķiet, nekad nebija gatavojušies veikt aktīvu tirdzniecību Beļģijā. Iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkta piemērošanas nolūkā pietiek ar to, ka Cono aizsargā Beevers Kaas no šo izplatītāju/pircēju aktīvas pārdošanas, ja un ciktāl tie ir gatavi to darīt nākotnē, vai arī šī aizsardzība ir jānodrošina no brīža, kad Cono noslēdza līgumu ar šiem citiem izplatītājiem/pircējiem.

92.

Kā paskaidrots šo secinājumu 51. punktā, paralēlā aizlieguma nosacījums paredz, ka ekskluzīvais izplatītājs ir aizsargāts pret visu pārējo piegādātāja pircēju aktīvu pārdošanu savā teritorijā Eiropas Savienībā.

93.

No manis ierosinātās atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka šis nosacījums ir izpildīts tikai tiktāl, ciktāl pārējie pircēji skaidri vai klusējot piekrīt aktīvās pārdošanas aizliegumam ekskluzīvajā teritorijā. Paredzamības apsvērumu dēļ un ņemot vērā tiesiskās drošības principu, jābūt pietiekamai laika sakritībai starp brīdi, kad piegādātājs pauž aktīvās pārdošanas aizliegumu, un brīdi, kad citi pircēji tam piekrīt.

94.

Šajā nolūkā, pamatojoties uz visiem pierādījumiem (kā izklāstīts šo secinājumu 76.–83. punktā), ir jāpierāda, ka pastāvēja nolīgums par aktīvās pārdošanas aizliegumu. Kā paskaidrots šo secinājumu 34. punktā, Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunktā ir paredzēts izņēmums (no izņēmuma) un tādēļ tas ir jāinterpretē šauri. Turklāt pārāk saudzīga pieeja paralēlā aizlieguma nosacījumiem un aktīvās pārdošanas aizliegumiem nav pamatota, ņemot vērā, ka pretējā gadījumā runa ir par Savienības konkurences tiesību stingro ierobežojumu.

95.

No tā izriet, ka, lai izpildītu paralēlā aizlieguma nosacījumu – ar nolūku konstatēt nolīguma esamību LESD 101. panta 1. punkta izpratnē – nepietiek ar to, ka piegādātājs var pierādīt, ka pārējie tā pircēji ir piekrituši aktīvās pārdošanas aizliegumam tikai tad, ja un kad tie gatavojas veikt šādu pārdošanu ekskluzīvajā teritorijā.

96.

Tādējādi, kamēr piegādātājs nav saņēmis šādu piekrišanu no pārējiem pircējiem, nav izpildīti Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, lai uz nolīgumu attiektos grupālais atbrīvojums.

97.

Citiem vārdiem sakot, kā norādīja Komisija, šie nosacījumi būs izpildīti tikai tad un no brīža, kad pārējie pircēji būs piekrituši aktīvās pārdošanas aizliegumam ekskluzīvajā teritorijā, nevis agrākā laikposmā. Līdz ar to, ja piegādātājs šādu piekrišanu iegūst tikai brīdī “X”, kad uzņēmējs gatavojas veikt aktīvu pārdošanu ekskluzīvajā teritorijā, Regulā Nr. 330/2010 paredzētais grupālais atbrīvojums nav piemērojams laikposmā, kas ir pirms brīža “X”.

98.

Šajā ziņā ir svarīgi nošķirt, no vienas puses, šādas piekrišanas esamību un, no otras puses, elementus, kas vajadzīgi, lai to pierādītu.

99.

Pēdējais minētais punkts ir faktu jautājums, kas ir jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus.

100.

Tādēļ piegādātājam ir jāpierāda, ka šis nosacījums attiecībā uz visiem pārējiem tā pircējiem principā ir izpildīts visā laikposmā, par kuru tas pieprasa Regulā Nr. 330/2010 paredzēto grupālā atbrīvojuma piemērošanu ( 42 ).

101.

No tā izriet, ka Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja piegādātājs ir ekskluzīvi piešķīris teritoriju konkrētam pircējam, šīs tiesību normas piemērošanas nolūkā nepietiek ar to, ka piegādātājs var pierādīt, ka citi tā pircēji piekrīt aktīvās pārdošanas ierobežojumam ekskluzīvi piešķirtajā teritorijā tikai tad, ja un kad šie pircēji gatavojas veikt aktīvu pārdošanu šajā teritorijā. Tā vietā, lai piemērotu šo noteikumu, piegādātājam ir jāpierāda, ka paralēlā aizlieguma nosacījums ir izpildīts attiecībā uz visiem pārējiem tā pircējiem EEZ visā laikposmā, par kuru tas pieprasa Regulā Nr. 330/2010 paredzētā grupālā atbrīvojuma piemērošanu.

102.

Uzskatu, ka pilnīguma labad ir lietderīgi izteikt dažus nobeiguma apsvērumus.

103.

Iesniedzējtiesai pašai ir jānosaka pamatlietā aplūkoto nolīgumu juridiskā kvalifikācija, ņemot vērā visus iepriekš minētos skaidrojumus.

104.

Turpinājumā, ja iesniedzējtiesa secinātu, ka Regulas Nr. 330/2010 4. panta b) punkta i) apakšpunkts šajā lietā nav piemērojams, tai būtu jāpārbauda, vai ekskluzīvās izplatīšanas līgums ierobežo konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē un, ja tas tā ir, vai ir izpildīti LESD 101. panta 3. punktā paredzētie izņēmuma nosacījumi ( 43 ).

105.

Pirmkārt, iesniedzējtiesai būtu jāveic konkrētā vertikālā nolīguma individuāls novērtējums, lai noteiktu, vai tas ietilpst LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomā, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tas ierobežo konkurenci mērķa dēļ vai seku dēļ saskaņā ar Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem ( 44 ).

106.

Otrkārt, gadījumā, ja iesniedzējtiesa secinātu, ka nolīgums ierobežo konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, šis nolīgums tomēr varētu būt saderīgs ar LESD 101. pantu, ja puses pierāda, ka tas atbilst četriem kumulatīvajiem nosacījumiem, kas izklāstīti LESD 101. panta 3. punktā ( 45 ).

107.

Kā norādīja Komisija, iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, būtu jālīdzsvaro nolīguma konkurenci veicinošie un pret konkurenci vērstie aspekti īpašajā novērtējuma sistēmā, kas izriet no LESD 101. panta 3. punkta.

108.

Iesniedzējtiesai it īpaši būtu jāizvērtē Cono konkurentu stāvoklis, pirktspēja, tirgus dinamika, produkta raksturs un uzņēmējdarbības līmenis, kurā puses darbojas. Tai būtu arī jāizvērtē, vai nolīgums, ar kuru noteiktiem izplatītājiem ir aizliegts veikt aktīvu pārdošanu teritorijā, kas ekskluzīvi piešķirta citam izplatītājam (Beevers Kaas), rada efektivitātes pieaugumu tādā nozīmē, ka pēdējam ir jāveic ieguldījumi (piemēram, īpašā aprīkojumā, prasmēs vai zinātībā), lai attīstītu šajā teritorijā izplatītā produkta pārdošanu, un vai ir nepieciešama aizsardzība pret citu izplatītāju aktīvām pārdošanas darbībām šajā teritorijā, lai stimulētu šādus ieguldījumus.

109.

Ierosinu Tiesai uz Hof van beroep te Antwerpen (Antverpenes Apelācijas tiesa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: