1.

Savā apelācijas sūdzībā tās iesniedzējs lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 7. septembra spriedumu DD/FRA (T‑470/20, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2022:511), ar ko ir noraidīta viņa prasība, pirmkārt, atcelt Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (turpmāk tekstā – “FRA”) 2019. gada 12. novembra lēmumu, ar ko viņam tika piemērots disciplinārsods – atstādināšana no amata (turpmāk tekstā – “lēmums par atstādināšanu no amata”) un 2020. gada 15. aprīļa lēmumu noraidīt sūdzību par lēmumu par atstādināšanu no amata un, otrkārt, atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīts.

2.

Šajā apelācijas sūdzībā,, uz kuru attiecas Eiropas Savienības civildienesta tiesības, ir astoņi pamati, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai vairākas tiesību kļūdas. Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos tiks izskatīts vienīgi apelācijas sūdzības ceturtais pamats, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā kritizē Vispārējās tiesas vērtējumu par administratīvās izmeklēšanas uzsākšanas tiesiskumu disciplinārlietas ietvaros. Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz prasību, ka administrācijai ir jābūt prima facie pierādījumiem, lai uzsāktu šo izmeklēšanu.

3.

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju lemt par prasībām, kuras ir jāievēro attiecībā uz pierādījumu līmeni, kas pamato šādas administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu. Tāpat Tiesai būs jāpauž nostāja par to, cik precīzi administrācijai ir jāidentificē Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu pārkāpumi, kurus tā pārmet attiecīgajam ierēdnim, un par to, vai tai ir jānorāda konkrētas Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu, redakcijā, kas piemērojama šajā strīdā (turpmāk tekstā – Civildienesta noteikumi”), normas, kas, iespējams, ir pārkāptas. Tādējādi Tiesai būs jāattīsta sava judikatūra attiecībā uz procesuālajām garantijām, kas nostiprinātas saistībā ar Eiropas Savienības disciplinārajiem pasākumiem.

4.

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 11. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ierēdnis veic savus pienākumus un darbojas tikai un vienīgi Savienības interesēs. Ierēdnis nepieprasa, kā arī nepieņem norādījumus ne no vienas valdības, iestādes, organizācijas vai personas ārpus tā iestādes. Ierēdnis pilda tam noteiktos pienākumus objektīvi, neitrāli un atbilstoši savam lojalitātes pienākumam pret Savienību.”

5.

Civildienesta noteikumu 12. pantā ir paredzēts:

“Ierēdnis atturas no jebkādas rīcības vai uzvedības, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt tā stāvokli [tā amata cieņu].”

6.

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 21. pantam:

“Neatkarīgi no kategorijas ierēdņi palīdz un sniedz padomu ierēdņiem, kuru pakļautībā tie strādā; tie atbild par uzticēto pienākumu izpildi.

Par visām darba jomām atbildīgajiem ierēdņiem ir jāatbild augstākstāvošajiem ierēdņiem par uzticēto pienākumu izpildi un izteikto norādījumu ievērošanu. Pakļauto ierēdņu atbildība nekādā veidā neatbrīvo no personiskās atbildības.”

7.

Civildienesta noteikumu 86. pantā, kas iekļauts šo noteikumu VI sadaļā “Disciplinārsodi”, ir paredzēts:

“1.   Ja ierēdnis [vai bijušais ierēdnis] tīši vai netīši neievēro šajos Civildienesta noteikumos noteiktos pienākumus, tas saucams pie disciplināras atbildības.

2.   Ja iecēlējinstitūcijai vai Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai [turpmāk tekstā – “OLAF”] kļūst zināmi pierādījumi par pienākumu neievērošanu 1. punkta nozīmē, veic administratīvo izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai šāda pienākumu neievērošana ir notikusi.

3.   Disciplinārie noteikumi, procedūras un pasākumi, un noteikumi un procedūras attiecībā uz administratīvo izmeklēšanu ir noteiktas IX pielikumā.”

8.

Saskaņā ar minēto Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. pantu:

“1.   Ja OLAF izmeklēšanā tiek atklāts, ka, iespējams, kādas iestādes ierēdnis vai bijušais ierēdnis ir personīgi iesaistīts, šo personu nekavējoties informē, ar nosacījumu, ka tas nekaitē izmeklēšanai. Jebkurā gadījumā, tiklīdz izmeklēšana ir pabeigta, nevar izdarīt secinājumus, minot ierēdni vārdā, nedodot attiecīgajam ierēdnim iespēju komentēt faktus, kas uz viņu attiecas. Secinājumos izdara atsauci uz šiem komentāriem.

2.   Gadījumos, kad izmeklēšanas nolūkos ir nepieciešama pilnīga slepenība un kad ir nepieciešams izmantot izmeklēšanas procedūras, kas ietilpst valsts tiesu iestādes uzdevumos, pienākumu aicināt ierēdni izteikt komentārus var atlikt, vienojoties ar iecēlējinstitūciju. Šādos gadījumos disciplinārlietas nevar uzsākt, iekams ierēdnim nav dota iespēja izteikt komentārus.

3.   Ja pēc OLAF izmeklēšanas nav iespējams celt prasību pret ierēdni, kas tiek turēts aizdomās, ar OLAF direktora lēmumu attiecīgo izmeklēšanu izbeidz bez kādas turpmākas rīcības, un par to direktors ierēdni un viņa iestādi informē rakstiski. Ierēdnis var pieprasīt šo lēmumu iekļaut viņa [personas] lietā.”

9.

Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šā pielikuma 1. pantā paredzētie noteikumi ar nepieciešamajām izmaiņām ir piemērojami citām administratīvām izmeklēšanām, ko veic iecēlējinstitūcija.

2.   Iecēlējinstitūcija attiecīgo personu informē, kad izmeklēšana beidzas, un dara viņai zināmus izmeklēšanas ziņojuma secinājumus un pēc pieprasījuma un, ievērojot trešo pušu likumīgo interešu aizsardzību, visus dokumentus, kas tieši saistīti ar apsūdzībām, kas celtas pret viņu.

[..]”

10.

2000. gada 1. augustā Eiropas Savienības struktūras – Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra (EUMC), kas kļuvis par FRA, – institūcija, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNL”), pieņēma apelācijas sūdzības iesniedzēju darbā kā pagaidu darbinieku saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. panta a) punktu. Sākotnēji viņš tika pieņemts darbā ar līgumu uz noteiktu laiku, bet no 2006. gada 16. decembra ar viņu tika noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku.

11.

Ar 2013. gada 13. jūnija vēstuli toreizējais FRA direktors informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu izbeigt viņa līgumu.

12.

Ar 2015. gada 8. oktobra spriedumu DD/FRA (F‑106/13 un F‑25/14, EU:F:2015:118) Civildienesta tiesa atcēla lēmumu izbeigt līgumu, jo FRA direktors pirms tā pieņemšanas nebija skaidri informējis apelācijas sūdzības iesniedzēju par savu nodomu izbeigt viņa līgumu dažādu incidentu dēļ un nebija uzaicinājis viņu iesniegt komentārus šajā jautājumā.

13.

2016. gada 29. februārī FRA, ko vadīja jauns direktors, atjaunoja apelācijas sūdzības iesniedzēju amatā, izpildot 2015. gada 8. oktobra spriedumu DD/FRA (F‑106/13 un F‑25/14, EU:F:2015:118).

14.

Ar tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēja nodaļas vadītājs lūdza, lai vēlākais līdz 2016. gada 18. martam viņš sagatavotu iekšējo ziņojumu uz 15–20 lappusēm par cilvēktiesību normām un judikatūru attiecībā uz domas, pārliecības un ticības brīvību starptautiskā un Savienības līmenī.

15.

Ar 2016. gada 18. marta elektroniskā pasta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējs nosūtīja nodaļas vadītājam 31 lappusi garu dokumentu, kas bija kvalificēts kā “pirmais ziņojuma par reliģijas brīvību projekts” ar nosaukumu “Iekšējā informatīvā piezīme par iespējamiem attiecīgiem FRA projektiem saistībā ar domas brīvību” (turpmāk tekstā – “strīdīgais ziņojums”).

16.

2016. gada aprīļa sākumā strīdīgais ziņojums tika reģistrēts FRA dokumentu pārvaldības sistēmā, kurai varēja piekļūt visi apelācijas sūdzības iesniedzēja kolēģi.

17.

2016. gada 7. aprīlī nodaļas vadītājs informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju, ka viņš ir pārsūtījis strīdīgo ziņojumu FRA direktoram, un aicināja viņu nosūtīt saiti uz šo FRA dokumentu pārvaldības sistēmu reģistrēto dokumentu vienam no viņa kolēģiem, lai viņš varētu iepazīties ar minēto dokumentu un tajā ietverto analīzi.

18.

2017. gada 16. oktobra elektroniskā pasta vēstulē nodaļas vadītājs lūdza apelācijas sūdzības iesniedzēju pārskatīt strīdīgo ziņojumu un papildināt analīzi par reliģijas brīvību no Savienības skatpunkta, ņemot vērā [tā] iespējamo publicēšanu.

19.

Turklāt 2017. gada 7. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla iekšējo prasību par viņa novērtējuma ziņojumu par 2016. gadu, apgalvojot, ka viņa efektivitātes, spējas un rīcības novērtējumam esot bijis jābūt “ļoti labam”, nevis “apmierinošam”. Šajā ziņā attiecībā uz strīdīgo ziņojumu apelācijas sūdzības iesniedzējs, pirmkārt, pauda nožēlu, ka, lai arī novērtējuma dialoga laikā viņa nodaļas vadītājs kā novērtētājs bija apstiprinājis, ka šis ziņojums bija ļoti noderīgs un sasniedza savu mērķi, savos turpmākajos komentāros viņš to kritizēja. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka novērtētāja komentāri par to, ka strīdīgo ziņojumu galvenokārt veido atsauces uz judikatūru, esot neprecīzi, jo ziņojumā esot ietverta arī juridiska, konceptuāla un politiska analīze.

20.

2017. gada 1. decembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs nosūtīja strīdīgā ziņojuma pārstrādāto versiju.

21.

2017. gada 5. decembrīFRA direktors noraidīja iekšējo pārsūdzību, kas bija iesniegta par novērtējuma ziņojumu par 2016. gadu. Šajā sakarā FRA direktors norādīja, ka viņš bija uzzinājis, ka strīdīgais ziņojums lielā mērā bija vairāku, it īpaši Eiropas Padomes, dokumentu tieša kopija, uz kuriem nebija atsauces minētajā ziņojumā, un ka apelācijas sūdzības iesniedzējs neesot informējis par to savu nodaļas vadītāju, liekot viņam domāt, ka šis ziņojums bija viņa paša darba rezultāts.

22.

2018. gada 9. februārī FRA direktors apspriedās OLAF par iespēju uzsākt administratīvo izmeklēšanu saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcību.

23.

2018. gada 20. martāOLAF nolēma neuzsākt izmeklēšanu, jo nebija “pietiekamu pierādījumu, kas liecinātu par krāpšanu, korupciju vai citām prettiesiskām darbībām”.

24.

2018. gada 23. martāFRA direktors uzsāka administratīvo izmeklēšanu par apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcību saistībā ar strīdīgo ziņojumu. Ieceltais izmeklētājs konstatēja interešu konflikta neesamību. Minētās izmeklēšanas mērķis bija, pirmkārt, precīzi noteikt, cik lielā mērā apelācijas sūdzības iesniedzējs strīdīgo ziņojumu ir norādījis kā viņa paša darba rezultātu un tajā bija iekļāvis izvilkumus no dokumentiem, kas nav saistīti ar FRA un nav ne citēti, ne arī norādīta atsauce uz tiem; otrkārt, uz kuriem no šiem dokumentiem, iespējams, attiecas autortiesības; treškārt, vai apelācijas sūdzības iesniedzējs, strādājot FRA, ir sagatavojis citus dokumentus par domas, apziņas un reliģijas brīvību, kas atbilst diviem iepriekš minētajiem nosacījumiem, un, ceturtkārt, attiecīgā gadījumā – vai ir pārkāpti Civildienesta noteikumi vai intelektuālā īpašuma tiesības.

25.

2018. gada 23. un 24. aprīlī izmeklētājs iztaujāja septiņus lieciniekus un apelācijas sūdzības iesniedzēju, kurš izmeklētājam iesniedza rakstveida apsvērumus.

26.

2018. gada 17. jūnijā izmeklētājs nosūtīja apelācijas sūdzības iesniedzējam savus sākotnējos secinājumus.

27.

2018. gada 2. jūlijā prasītājs iesniedza savus apsvērumus par izmeklētāja sākotnējiem secinājumiem.

28.

2018. gada 23. jūlijā izmeklētājs iesniedza savu galīgo ziņojumu (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas ziņojums”), kurā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir pārkāpis Civildienesta noteikumu 11., 12. un 21. pantu, kā arī nav izpildījis lojalitātes un sadarbības pienākumus. Izmeklētājs būtībā norādīja, ka pirmkārt, cita autora darba kopēšana un izmantošana, uz to neatsaucoties un liekot uzskatīt to par savu paša darbu, ir maldināšanas, negodīguma un krāpnieciskas piesavināšanās veids, kas nav saderīgs ne tikai ar Civildienesta noteikumu 12. pantu, bet gandrīz ar jebkuru ētisku normu; otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs ir apzināti maldinājis sava departamenta darbiniekus un slēpis būtisku informāciju, ar ko tiek pārkāpti Civildienesta noteikumu 11. un 12. pants; treškārt, tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam bija vajadzīgas trīs nedēļas, lai sagatavotu strīdīgo ziņojumu, kas galvenokārt ir kopija, ir vēl viens, salīdzinoši mazāks Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpums; ceturtkārt, norāde uz strīdīgo ziņojumu kā sasniegumu viņa novērtējumā par 2016. gadu ir maldīga un ir arī Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpums; piektkārt, ar autortiesībām aizsargātu darbu izmantošana, neinformējot par to autoru, proti, Eiropas Padomi, ir vēl viens Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpums; sestkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs ir maldinājis un/vai rīkojies negodīgi un tādējādi ne tikai nav rīkojies Savienības interesēs, bet arī pārkāpis Civildienesta noteikumu 11. pantu un lojalitātes pienākumu un, septītkārt, tā kā cita autora darbs tika izmantots, neatsaucoties uz to un neinformējot par to priekšniekus, ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 21. pants un apelācijas sūdzības iesniedzēja pienākums sadarboties.

29.

2018. gada 15. oktobrīFRA direktors uzklausīja apelācijas sūdzības iesniedzēju saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pantu un vēlāk nosūtīja rakstveida deklarāciju, kas datēta ar tās pašas dienas datumu.

30.

Ar 2018. gada 23. oktobra lēmumu FRA direktors ierosināja pret apelācijas sūdzības iesniedzēju disciplinārlietu izskatīšanai Disciplinārlietu kolēģijā. Šis lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējam tika paziņots 2018. gada 7. novembrī.

31.

2019. gada 26. februārī ar FRA direktora lēmumu tika izveidota Disciplinārlietu kolēģija.

32.

2019. gada 27. februārī FRA direktors sagatavoja ziņojumu Disciplinārlietu kolēģijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 12. pantu (turpmāk tekstā – “FRA direktora ziņojums”).

33.

2019. gada 21. martā apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza iebildumu rakstu Disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētājam.

34.

2019. gada 22. martā notika apelācijas sūdzības iesniedzēja uzklausīšana Disciplinārlietu kolēģijā.

35.

2019. gada 7. maijā Disciplinārlietu kolēģija sagatavoja motivētu atzinumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 18. pantu, un atzina par pamatotām apsūdzības par rīcību, kas ir pretrunā Civildienesta noteikumu 11., 12. un 21. pantā paredzētajiem apelācijas sūdzības iesniedzēja pienākumiem, proti, kas ir cita autora rakstu kā sava darba iesniegšana, neminot avotus. Disciplinārlietu kolēģija ierosināja pazemināt apelācijas sūdzības iesniedzēju par divām pakāpēm, proti, līdz AD 7 pakāpei. Disciplinārlietu kolēģija neminēja atbildību mīkstinošus apstākļus.

36.

Disciplinārlietu kolēģija būtībā norādīja, ka, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs ir rīkojies ne tikai Savienības interesēs, bet arī savās interesēs, pieprasot atzīt viņu par tāda teksta autoru, kuru viņš nebija sagatavojis; otrkārt, viņš nav rīkojies atbildīgi, kā tas ir sagaidāms no FRA darbinieka; treškārt, viņa rīcība varēja kaitēt FRA reputācijai un, ceturtkārt, viņš nevis palīdzēja saviem priekšniekiem, bet pat ir rīkojās pret viņiem, iesniedzot cita autora darbu kā savējo.

37.

Tādējādi Disciplinārlietu kolēģija konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir pārkāpis, pirmkārt, Civildienesta noteikumu 11. pantu, apzināti iesniedzot nokopētu darbu kā savējo; otrkārt, Civildienesta noteikumu 12. pantu, ciktāl tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis cita autora darbu kā savējo, varēja nelabvēlīgi ietekmēt viņa reputāciju un, treškārt, Civildienesta noteikumu 21. pantu, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējs nav izpildījis viņam uzticētos uzdevumus, bet iesniedzis cita autora darbu kā savējo un pastāvēja risks, ka strīdīgais ziņojums vai tā izvilkumi varēja tikt iekļauti vienā vai vairākos FRA publicētajos dokumentos, kas kaitētu FRA reputācijai.

38.

2019. gada 11. jūlijāFRA direktors uzklausīja apelācijas sūdzības iesniedzēju atbilstoši Civildienesta noteikumu IX pielikuma 22. pantam un iesniedza savu rakstisku deklarāciju.

39.

2019. gada 11. oktobrī apelācijas sūdzības iesniedzējs saņēma direktora paziņojumu, kas datēts ar 2019. gada 10. oktobri, kurā bija pausts nodoms piemērot viņam disciplinārsodu – atstādināšanu no amata – un kurā viņš tika uzaicināts desmit darba dienu laikā iesniegt rakstveida komentārus šajā jautājumā.

40.

2019. gada 24. oktobrī apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza FRA direktoram savus komentārus.

41.

2019. gada 12. novembrīFRA direktors kā IPNL pieņēma lēmumu par [viņa] atstādināšanu no amata ar 2019. gada 15. novembri. Ar šo lēmumu FRA direktors īstenoja Disciplinārlietu kolēģijas secinājumus, izņemot attiecībā uz ierosināto sodu, jo uzskatīja, ka pazemināšana pakāpē nepietiekami atspoguļoja Civildienesta noteikumu 11., 12. un 21. pantā paredzēto profesionālo pienākumu neievērošanas smagumu. FRA direktors it īpaši norādīja, ka, pirmkārt, Disciplinārlietu kolēģija nav minējusi atbildību mīkstinošus apstākļus, bet tikai ir norādījusi atbildību pastiprinošus apstākļus, proti, to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir rīkojies tīši, ka viņš ir mēģinājis saņemt atzinību par darbu, kas bija plaģiāts, ka viņš neatzina savas rīcības smagumu un ka pastāvēja reāls risks kaitēt FRA reputācijai un, otrkārt, uzticības saikne ir tikusi nopietni iedragāta.

42.

Turklāt FRA direktors uzskatīja, ka Disciplinārlietu kolēģija nebija pienācīgi ņēmusi vērā Civildienesta noteikumu pārkāpumu smagumu, pirmkārt, saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcību, ko FRA direktors kvalificēja kā “ļoti smagu pārkāpumu”, un, otrkārt, saistībā ar šādas rīcības ietekmi uz FRA reputāciju, jo, pēc viņa domām, apelācijas sūdzības iesniedzējs, rīkodamies viens pats, ir tīši radījis nopietna kaitējuma risku šai reputācijai ievērojamā laika posmā. FRA direktors apstiprināja Disciplinārlietu kolēģijas konstatējumu, saskaņā ar kuru uzticības saikne ir nopietni iedragāta, uzskatīdams, ka minētā saikne ir neatgriezeniski pārrauta, un tādējādi pazemināšana pakāpē nav atbilstošs sods.

43.

2019. gada 16. decembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību par lēmumu par atstādināšanu no amata.

44.

2020. gada 15. aprīlīFRA direktors pieņēma lēmumu par šīs sūdzības noraidīšanu.

45.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 23. jūlijā, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību atbilstoši LESD 270. pantam, lūdzot atcelt lēmumu par atstādināšanu no amata un attiecīgā gadījumā lēmumu par minētās sūdzības noraidīšanu, kā arī par iespējamā viņam nodarītā mantiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

46.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirzīja galvenokārt astoņus pamatus un vienu pakārtotu pamatu, kas attiecas uz:

47.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtos atcelšanas prasījumus un prasījumus par kaitējuma atlīdzību. Vispārējā tiesa arī lēma, ka viņa lūgumi veikt procesa organizatoriskos pasākumus nebija jāapmierina.

48.

Tiesa saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu nolēma nenoturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

49.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

50.

FRA prasījumi Tiesai ir šādi:

51.

Kā esmu norādījis ievadā, manos secinājumos tiks aplūkots vienīgi apelācijas sūdzības ceturtais pamats. Jānorāda, ka šī lieta ir diezgan sarežģīta, jo šī strīda rašanās fakti tika aplūkoti vairākos Savienības tiesu pasludinātajos spriedumos. Lai labāk izprastu šīs lietas pamatā esošos juridiskos jautājumus, manuprāt, ir lietderīgi tos īsi apkopot, lai pēc tam veiktu to juridisko analīzi.

52.

Attiecīgie juridiskie jautājumi attiecas, pirmkārt, uz prasībām, kuras jāievēro attiecībā uz pierādījumu līmeni, kas pamato administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu disciplinārlietā, otrkārt, uz precizitātes pakāpi, ar kādu administrācijai jāidentificē Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu pārkāpumi, kas tiek pārmesti attiecīgajam ierēdnim, un, treškārt, uz administrācijas pienākumu precizēt, kādas tieši Civildienesta noteikumu normas ir pārkāptas. Manā analīzē sākumā paskaidrošu, kādas Civildienesta noteikumu normas reglamentē disciplinārlietu, it īpaši tās izmeklēšanas stadiju, un turpinājumā izvērtēšu Vispārējās tiesas argumentācijas atbilstību šīm atbilstošajām tiesību normām.

53.

Konkrētāk – es parādīšu, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi izmeklēšanas procedūras uzsākšanas tiesiskumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 86. pantu. Vispārējā tiesa it īpaši nav skaidri norādījusi, ka šādas izmeklēšanas uzsākšana pret ierēdni ir pamatota tikai tad, ja pastāv iemesli uzskatīt, ka viņš nav izpildījis šajos Civildienesta noteikumos paredzētos pienākumus. Ciktāl Vispārējā tiesa, šķiet, ir balstījusies uz premisu, ka ir iespējama arī šāda pieeja gadījumā, ja ir jāsauc pie atbildības par autortiesību pārkāpumu, tās argumentācijā, manuprāt, ir pieļauta tiesību kļūda.

54.

Ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 101., 106., 107., 111.–113. un 122. punktā tā esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, kā arī acīmredzamas kļūdas vērtējumā un sagrozījusi pierādījumus, veicot pārbaudi saistībā ar administratīvās izmeklēšanas uzsākšanas tiesiskumu, kā arī nesniedzot pietiekamu pamatojumu šajā ziņā.

55.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā pārsūdzētā sprieduma 107. punktā, ciktāl no lietas materiāliem izriet, ka OLAF atzinums tika pievienots tikai FRA direktora ziņojumam un ka apelācijas sūdzības iesniedzējs to bija saņēmis tikai pēc 2019. gada 27. februāra. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējs neesot bijis informēts par OLAF atzinuma saturu, kad tika uzsākta izmeklēšana 2018. gada 23. martā, ne arī 2018. gada 23. oktobrī, kad tika ierosināta disciplinārlieta. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka izmeklēšanas uzsākšanas brīdī apelācijas sūdzības iesniedzējs bija pietiekami informēts, un pēc analoģijas piemērojot 2005. gada 5. oktobra spriedumā Rasmussen/Komisija (T‑203/03, EU:T:2005:346) izstrādāto judikatūru.

56.

Otrkārt, viņš apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi juridisko kontekstu, kādā tika uzsākta administratīvā izmeklēšana. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka esot jāņem vērā Civildienesta noteikumu 86. panta 1. un 2. punkta formulējums, kurā ir minēti pierādījumi par Civildienesta noteikumu pārkāpumiem, un tie nozīmējot saprātīgas aizdomas, kas balstītas uz prima facie pierādījumiem. Tādējādi saprātīgu aizdomu par Civildienesta noteikumu neizpildi pārbaude, pamatojoties uz prima facie pierādījumiem, esot vienīgais likumīgais administratīvās izmeklēšanas mērķis. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka administratīvā izmeklēšana pēc definīcijas ir datu apstrāde, kas saskaņā ar Regulas Nr. 45/2001 4. pantu jāveic “konkrētiem, skaidriem un likumīgiem nolūkiem”.

57.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs piebilst, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apgalvojot, ka Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. un 2. pants neprasa iecēlējinstitūcijai precīzi norādīt, kādas tieši Civildienesta noteikumu normas ir pārkāptas, jo uz šo jautājumu drīzāk attiecas Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punkts un Regula Nr. 45/2001. Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punktā ir noteikts, ka administratīvo izmeklēšanu var uzsākt tikai ar mērķi pārbaudīt to, vai ir notikusi Civildienesta noteikumu neievērošana, un nevis to, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, kas nav atkarīgas no Civildienesta noteikumiem.

58.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, treškārt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 111. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atsakoties piemērot 2008. gada 8. jūlija spriedumā Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257), kas apstiprināts ar 2012. gada 12. jūlija spriedumu Komisija/Nanopoulos (T‑308/10 P, EU:T:2012:370), izstrādāto judikatūru, kurā ir noteikts, ka pirms disciplinārlietas ierosināšanas administrācijas rīcībā ir jābūt pietiekami precīziem un atbilstošiem pierādījumiem.

59.

FRA apgalvo, ka ceturtais pamats esot nepieņemams, un piebilst, ka jebkurā gadījumā tas esot acīmredzami nepamatots. Tā norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā pamatā apstrīd vienīgi faktu vērtējumu, mēģinot tos pasniegt kā juridisku argumentu. Precīzāk, tā būtībā norāda, ka jautājums par to, pirmkārt, vai bija uz pierādījumiem balstītas saprātīgas aizdomas par disciplinārpārkāpumu un, otrkārt, vai apelācijas sūdzības iesniedzējs varēja saprast pret viņu vērstās apsūdzības, ir faktiskie apstākļi.

60.

Pirms šajā lietā radušos juridisko jautājumu padziļinātas izskatīšanas, manuprāt, īsumā jāizklāsta atbilstošais tiesiskais regulējums, kas reglamentē administratīvo izmeklēšanu disciplinārlietās.

61.

Sākumā jānorāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 86. panta 3. punktu “disciplinārie noteikumi, procedūras un pasākumi, un noteikumi un procedūras attiecībā uz administratīvo izmeklēšanu ir noteikt[i] [minēto noteikumu] IX pielikumā” (mans izcēlums). No šajā pielikumā iekļautajām tiesību normām izriet, ka disciplinārlieta sastāv no divām dažādām stadijām, no kurām pirmā ir administratīvā izmeklēšana, kas ir apsūdzoša un attaisnojoša, ko uzsāk ar iecēlējinstitūcijas lēmumu un kas pēc tam, kad ieinteresētā persona ir tikusi uzklausīta par tai pārmestajiem faktiem, tiek noslēgta ar izmeklēšanas ziņojumu, un otrā ir disciplinārlieta kā tāda, kuru iecēlējinstitūcija uzsāk, pamatojoties uz šo izmeklēšanas ziņojumu, un kurā tiek pieņemts, ka ierēdnis ir uzklausīts, pirms viņam tiek piemērots sods ( 2 ).

62.

Secinājumos, kurus esmu sniedzis lietā DD/FRA (C‑587/21 P), man bija iespēja paust manu nostāju par to, kā interpretēt Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pantu, kura mērķis ir reglamentēt administrācijas rīcībā esošās iespējas izmeklēšanas stadijas beigās. Izskatāmā lieta atšķiras no iepriekš minētās lietas, ciktāl tā attiecas uz iespēju uzsākt administratīvo izmeklēšanu. Tādējādi runa ir par procedūras sākotnējo stadiju, ko reglamentē minētais pielikums.

63.

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punktu, “ja iecēlējinstitūcijai vai OLAF kļūst zināmi pierādījumi par pienākumu neievērošanu 1. punkta nozīmē, veic administratīvo izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai šāda pienākumu neievērošana ir notikusi” (mans izcēlums). Saskaņā ar 1. punktu, “ja ierēdnis [vai bijušais ierēdnis] tīši vai netīši neievēro šajos Civildienesta noteikumos noteiktos pienākumus, tas saucams pie disciplināras atbildības” (mans izcēlums). Tādējādi, ja abus punktus lasa kopsakarā, var secināt, ka ar Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punktu administrācijai ir piešķirtas pilnvaras uzsākt izmeklēšanu, pamatojoties uz apgalvoto Civildienesta noteikumos paredzēto ierēdņa pienākumu neievērošanu. Jautājums par to, vai disciplinārlieta var attiekties uz saukšanu pie atbildības par cita veida pārkāpumiem, tādiem kā autortiesību pārkāpumiem, kā, šķiet, tas izriet no vairākiem Vispārējās tiesas apgalvojumiem pārsūdzētajā spriedumā, manuprāt, ir rūpīgi jāizvērtē šajos secinājumos.

64.

Turklāt no Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka lēmums par administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu nav nelabvēlīgs akts, par kuru var iesniegt sūdzību un vēlāk attiecīgā gadījumā celt Savienības tiesā atcelšanas prasību ( 3 ). Proti, kā izriet no šīs tiesību normas formulējuma, izmeklēšanas mērķis ir tieši ļaut iecēlējinstitūcijai pārbaudīt, vai ierēdņu pienākumu neievērošana ir notikusi, kas izslēdz to, ka administrācija jau ir formulējusi savu galīgo viedokli. Šajos apstākļos arī nav jāaizmirst, ka uz attiecīgo ierēdni attiecas nevainīguma prezumpcijas princips, saskaņā ar kuru administrācijai visā disciplinārlietas izskatīšanas laikā jāievēro mērenība savos apsvērumos. Saskaņā ar iepriekš atgādināto mērķi Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pantā ir noteikts, ka šāda izmeklēšana ir obligāts priekšnosacījums jebkurai disciplinārlietai ( 4 ).

65.

Lai arī iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība saistībā ar administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu, tomēr ir jābūt saprātīgām aizdomām, ka disciplinārpārkāpums ir izdarīts ( 5 ). Citiem vārdiem, to rīcībā ir jābūt “prima facie pierādījumiem” pret attiecīgo personu ( 6 ). Lai aizsargātu ierēdņa tiesības, administrācijai ir jāpārliecinās, ka pirms izmeklēšanas tās rīcībā ir netieši pierādījumi, kas ļauj pieņemt, ka attiecīgā persona nav izpildījusi savus Civildienesta noteikumos paredzētos pienākumus un pirms disciplinārlietas ierosināšanas tai ir pietiekami precīzi un atbilstoši pierādījumi, lai pamatotu savas aizdomas. Proti, šāda prasība, šķiet, ir jānosaka, uzsākot izmeklēšanu, ņemot vērā, ka disciplinārlieta var radīt nopietnas un neatgriezeniskas sekas ( 7 ).

66.

Secinājumos, kurus esmu sniedzis lietā DD/FRA (C‑587/21 P), es vērsu uzmanību uz iespēju nodarīt kaitējumu attiecīgā ierēdņa godam un profesionālajai reputācijai. Šajā kontekstā norādīju, ka pirms lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu administrācijai ir jāizvērtē šim ierēdnim pārmesto faktu patiesums un smagums. Manas argumentācijas pamatojumam minēju vairākas IX pielikuma tiesību normas, – proti, 22. panta 2. punktu, 27. pantu un 29. pantu –, kas skaidri parāda, ka Civildienesta noteikumu izdevējs pilnībā apzinājās, ka nepamatota disciplinārlietas ierosināšana varēja radīt nelabvēlīgu ietekmi uz ierēdņa reputāciju ( 8 ).

67.

Pirmkārt, jānosaka stingras prasības attiecībā uz pierādījumu līmeni, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt attiecīgā ierēdņa tiesības. Otrkārt, jānorāda, ka iepriekšējos punktos minētās tiesību normas attiecas uz situācijām, kurās disciplinārlieta jau ir ierosināta, savukārt šī lieta drīzāk attiecas uz jautājumu par slieksni, kas jāsasniedz, lai pamatotu administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu. Tā kā šādas izmeklēšanas mērķis ir tieši ļaut administrācijai pārbaudīt, vai ir notikusi ierēdņiem uzlikto pienākumu neievērošana, uzskatu, ka nebūtu saprātīgi abās procedūras stadijās noteikt vienas un tās pašas prasības. Šķiet, ir saprātīgāk piešķirt administrācijai zināmu novērtējuma brīvību sākotnējā procedūras stadijā. Šajos secinājumos padziļināti tiks izskatīts arī šis jautājums.

68.

Pirmais izskatāmais jautājums attiecas uz ierēdņa pienākumiem, par kuru pārkāpumu var tikt veikta administratīvā izmeklēšana. Kā esmu norādījis iepriekš, Civildienesta noteikumu 86. panta 1. punkts attiecas uz “pienākumiem, kas ierēdnim [..] jāpilda saskaņā ar Civildienesta noteikumiem [..]”(mans izcēlums). Visās valodu versijās lietotie jēdzieni, manuprāt, nerada nekādas šaubas, ka runa ir par Civildienesta noteikumos paredzētajiem pienākumiem. Šāds secinājums ir loģisks, jo noteikumi, kas reglamentē attiecības starp ierēdni un viņa iestādi, lielākoties ir kodificēti šajos Civildienesta noteikumos.

69.

Lai arī tiesību normas, kas reglamentē civildienestu, ir atrodamas visos Savienības tiesību sistēmas tiesību normu hierarhijas līmeņos, tomēr Civildienesta noteikumi ir galvenais tiesību akts, kurā ir sīki izklāstīta kārtība, kas piemērojama Savienības iestādēs strādājošiem ierēdņiem, tostarp viņu tiesības un pienākumi ( 9 ). Tā tas ir arī ar PDNK attiecībā uz pārējiem darbiniekiem, it īpaši tad, kad tajā ir paredzēts Civildienesta noteikumu normas pēc analoģijas piemērot darbiniekiem, kā tas ir noteikts 11.–26.a pantā ( 10 ).

70.

Savukārt apgalvojums, saskaņā ar kuru Savienības administrācijai būtu jāsauc pie atbildības arī par citiem tiesību pārkāpumiem, tostarp par pārkāpumiem, kas paredzēti valsts tiesībās intelektuālā īpašuma jomā, manuprāt, ir nepārliecinošs. Tā tas it īpaši ir šajā lietā, jo nav pilnīgas pārliecības, ka šie valsts tiesību pārkāpumi izraisa krimināltiesiskas sekas ( 11 ), kas, iespējams, radītu jautājumu par Civildienesta noteikumu 23. panta piemērojamību, saskaņā ar kuru Savienības ierēdņiem un darbiniekiem ir pienākums ievērot “spēkā esošo[s] tiesību aktu[s]”, kas ietver krimināltiesības ( 12 ). Proti, šim apgalvojumam pretrunā ir ne tikai Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punkta formulējums, bet arī disciplināro pasākumu priekšmets, kas attiecas tikai uz darba tiesiskajām attiecībām starp ierēdni un iestādi. Patiešām šis apstāklis neizslēdz to, ka ierēdnim savas pilnvaras jāīsteno, ievērojot noteiktas normas, kuras nav skaidri paredzētas Civildienesta noteikumos un kuru pārkāpuma dēļ ir piemērojami disciplinārie pasākumi.

71.

Šajā nolūkā tomēr šiem noteikumiem jākļūst par daļu no tā juridiskā instrumenta, ar ko nosaka darba tiesiskās attiecības, jo pretējā gadījumā netiktu nodrošināts, ka ierēdnim tie būtu saistoši. Turklāt šiem noteikumiem ir pietiekami precīzi ir jākonkretizē Civildienesta noteikumu 11. un nākamajos pantos minētie pienākumi, lai nodrošinātu, ka ierēdnis ar tiem iepazīstas un pilnībā tos ievēro. Šāda pieeja, manuprāt, ir nepieciešama it īpaši tāpēc, ka Civildienesta noteikumu 11. un nākamie panti ir formulēti diezgan abstrakti un vispārīgi, bieži vien lietojot nenoteiktus juridiskus jēdzienus, kā pamatoti norāda apelācijas sūdzības iesniedzējs. Tieši šī iemesla dēļ dažu ierēdņa pienākumu saturs ir izklāstīts un precizēts iestāžu pieņemtajos labas uzvedības kodeksos ( 13 ).

72.

Civildienesta noteikumu 12. pantu, kas ir Vispārējās tiesas pārbaudes pamatā, Savienības tiesas ir interpretējušas tādējādi, ka šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt, lai ierēdņi ar savu rīcību demonstrē cieņas pilnu tēlu, ar ko ir īpaši saderīga pareiza un cieņpilna rīcība, kādu var sagaidīt no starptautiskā civildienesta ierēdņiem, un ka minētā tiesību norma tāpat kā Civildienesta noteikumu 11. un 21. pants ir viena no visiem ierēdņiem noteiktā lojalitātes pienākuma īpašajām izpausmēm. Proti, lojalitātes pienākums nozīmē ne tikai to, ka ierēdnis atturas no rīcības, kura kaitē amata cieņai un cieņai, kas pienākas iestādei un tās vadībai, bet arī to, ka viņš – it īpaši, ja viņam ir augsta pakāpe –, demonstrē rīcību, kas paceļas pāri visām aizdomām, vienmēr saglabājot starp iestādi un ierēdni pastāvošās uzticības saites ( 14 ). Lai cik šī judikatūra būtu noderīga, lai saprastu šīs tiesību normas jēgu, tā nevar aizstāt darba pienākumus, kurus iestāde precīzi definējusi iekšējos tiesību aktos.

73.

Proti, augstākam precizitātes līmenim ierēdņa pienākumu noteikšanā ir būtiska nozīme, lai novērstu administrācijas ļaunprātīgas rīcības risku. Ņemot vērā administrācijas pilnvaras piemērot ierēdnim disciplinārus pasākumus, ierēdnim ir jānodrošina iespēja lūgt veikt šādu pasākumu pārbaudi tiesā. Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan lēmums par disciplinārlietas ierosināšanu nav uzskatāms par nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 91. panta izpratnē, tomēr to var netieši apstrīdēt, ceļot prasību par ierēdnim nelabvēlīgu galīgo lēmumu, kas pieņemts disciplinārlietā ( 15 ).

74.

Turklāt no judikatūras izriet, ka tas, ka disciplinārlieta tika izbeigta, nepiemērojot attiecīgajam ierēdnim disciplinārsodu, nevar liegt Savienības tiesai pārbaudīt lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu pret attiecīgo personu tiesiskumu ( 16 ). Taču Hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā tiktu nopietni apdraudētas, ja Savienības tiesa nevarētu pārbaudīt, vai attiecīgais ierēdnis faktiski nav pildījis viņam Civildienesta noteikumos paredzētos pienākumus, kas attiecīgā gadījumā ir noteikti iekšējos tiesību aktos. Tādējādi tas, ka ierēdņa pienākumi ir definēti iepriekš un pietiekami detalizēti, palīdz nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

75.

Izskatāmajā lietā jāatzīmē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 16. punktā norādīja, ka izmeklēšanas mērķis bija noteikt, vai ir pārkāpti Civildienesta noteikumi vai intelektuālā īpašuma tiesības. Šajā ziņā konstatēju, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi ne par Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punkta piemērošanas jomu, ne par to, vai šī tiesību norma var liegt jebkādu iespēju saukt pie atbildības par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu disciplinārlietā, kā esmu to paskaidrojis iepriekšējos punktos. Lai arī Vispārējā tiesa atsaucas uz Civildienesta noteikumu 11., 12. vai 21. pantu, tomēr pārsūdzētā sprieduma 65. punktā tā atzīst, ka šajās tiesību normās “plaģiāts” nav minēts kā prettiesiska rīcība. Tādējādi Vispārējās tiesas argumentācija neļauj skaidri noteikt, vai apelācijas sūdzības iesniedzējs tiek apsūdzēts par Austrijas tiesībās reglamentēto autortiesību pārkāpumu vai Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu neizpildi.

76.

Turklāt jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. un nākamajos punktos ir pārbaudījusi, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcība varēja kaitēt viņa amata cieņai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 12. pantu. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 68. punktā izklāstītajā argumentācijā nav norādīts, ar kādu tiesību aktu Vispārējā tiesa pamato šo secinājumu. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa sniedz vispārējus apsvērumus par jēdzienu “plaģiāts” mākslas un literatūras jomā, lai turpinājumā pārmestu apelācijas sūdzības iesniedzējam profesionālisma trūkumu. Tas, ka nav precīzi identificēts pienākums, kuru, iespējams, ir pārkāpis apelācijas sūdzības iesniedzējs, ļauj pieņemt, ka faktiski runa ir par autortiesību pārkāpumu sodīšanu.

77.

Pārsūdzētā sprieduma 70. punktā Vispārējā tiesa balstās uz ierēdņa pakāpi, kā arī uz to, ka viņš ieņēma atbildīgu amatu un ka FRA viņam bija uzticējusi veikt juridisku izpēti un analīzi un sniegt padomus par politikas veidošanu. Tomēr Vispārējā tiesa nav minējusi nevienu konkrētu Civildienesta noteikumu vai FRA iekšējo tiesību aktu normu, kurā ir apstiprināts, ka neatsaukšanās uz dokumenta avotiem ir uzskatāma par nesaderīgu ar Civildienesta noteikumu 12. pantā noteiktajām prasībām. Šī nolaidība ir it īpaši smaga, jo apelācijas sūdzības iesniedzējam bija smagas profesionālās sekas. Jāatgādina, ka disciplinārlietā tika noteikts disciplinārsods – atstādināšana no amata, kas tiek piemērots tikai vissmagākajos gadījumos ( 17 ).

78.

Pārsūdzētā sprieduma 72. punktā Vispārējā tiesa atsaucas uz “iekšējiem noteikumiem par darbu sagatavošanu un publicēšanu”, tomēr tā nenorāda, kāds ir šī dokumenta juridiskais spēks FRA iekšējā tiesību sistēmā. Vispārējā tiesa apgalvo, ka no šiem noteikumiem skaidri izriet, cik svarīgi ir atsaukties uz avotiem. Tomēr Vispārējā tiesa nenorāda precīzu attiecīgā noteikuma formulējumu un nepaskaidro, vai par šo noteikumu pārkāpumu automātiski ir piemērojami disciplinārsodi. Pamatojoties uz Vispārējās tiesas atbalstīto šauro interpretāciju, šķiet, tas tā ir. Tomēr, lai šāds dokuments varētu būt juridiskais pamats, kas ļauj piemērot ierēdnim šādus pasākumus, ir precīzi jānosaka tā juridiskais spēks, un šādu skaidrojumu Vispārējā tiesa acīmredzami nesniedz.

79.

Savukārt Vispārējā tiesa, šķiet, ir balstījusies uz argumentu, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēja amata raksturu, un tas nozīmējot, ka viņš noteikti apzinājās, ka viņš, iespējams, nepildīja savus Civildienesta noteikumos paredzētos pienākumus. Tā kā šī argumenta mērķis, šķiet, ir atbrīvot Vispārējo tiesu no pienākuma precīzi noskaidrot šī pienākuma izcelsmi, uzskatu, ka pārsūdzētā sprieduma 53.–76. punktā izklāstītā argumentācija nav saskanīga. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja kritika par Vispārējās tiesas izmantoto pieeju, manuprāt, ir pamatota.

80.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šajā analīzes posmā jāņem vērā, ka Vispārējā tiesa nav norādījusi, ka administratīvo izmeklēšanu var uzsākt tikai par Civildienesta noteikumos paredzēto ierēdņa pienākumu neievērošanu. Vispārējai tiesai bija jāpaskaidro, ka šis apstāklis neizslēdz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumus, ciktāl šo noteikumu ievērošana ietilpst ierēdņa pienākumos, kas tomēr ir skaidri jāparedz juridiskajos instrumentos, kuri reglamentē darba tiesiskās attiecības starp ierēdni un viņa iestādi ( 18 ).

81.

Tomēr Vispārējā tiesa nelēma par “iekšējo noteikumu par darbu sagatavošanu un publicēšanu”, kuros noteikts pienākums atsaukties uz dokumenta avotiem, juridisko būtību. Ciktāl Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā civildienesta tiesību prasības, it īpaši to, ka ierēdnim pirms disciplinārlietas ierosināšanas ir jāapzinās savu pienākumu apjoms pret savu iestādi, tās argumentācijā, manuprāt, ir pieļauta tiesību kļūda.

82.

Cits izskatāmais juridiskais jautājums attiecas uz “prima facie pierādījumiem”, kas pamato šādas izmeklēšanas uzsākšanu. Kā esmu norādījis, izklāstot atbilstošo tiesisko regulējumu par administratīvo izmeklēšanu, ir jāpastāv saprātīgām aizdomām par disciplinārpārkāpuma izdarīšanu. Pirms izmeklēšanas administrācijai ir jāpārliecinās, ka tai ir netieši pierādījumi, kas ļauj pieņemt, ka attiecīgā persona nav izpildījusi savus Civildienesta noteikumos paredzētos pienākumus. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ procedūras sākotnējā stadijā tai ir jāpiešķir zināma novērtējuma brīvība ( 19 ). Visbeidzot, katrā atsevišķā gadījumā noteikti ir jāpārbauda, vai ir izpildīti šādas izmeklēšanas uzsākšanas nosacījumi.

83.

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz to, ka nav prima facie pierādījumu, kas pamatotu izmeklēšanas uzsākšanu pret viņu. Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa faktiski nav lēmusi ne par Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punkta piemērošanas jomu, ne par iespējamību, ka ar šo tiesību normu varētu izslēgt jebkādu iespēju par autortiesību pārkāpumu saukt pie atbildības disciplinārlietas ietvaros. Tomēr, ja Vispārējā tiesa būtu ieņēmusi nostāju šajā jautājumā, būtu iespējams izslēgt prima facie pierādījumus, kas pamato izmeklēšanas uzsākšanu, vismaz attiecībā uz Austrijas tiesībās paredzēto autortiesību pārkāpumu.

84.

Proti, kā pamatoti norāda apelācijas sūdzības iesniedzējs, jēdziens “prima facie pierādījumi” loģiski prasa sniegt juridisku kvalifikāciju. Šī iemesla dēļ Vispārējā tiesai bija jākonstatē, ka FRA ir pārkāpusi noteikumus par disciplinārajiem pasākumiem, ievējoto to, ka ar Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punktu principā nav atļauts saukt pie atbildības par autortiesību pārkāpumu. Šāda konstatējuma neesamība liecina par to, ka Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi pret apelācijas sūdzības iesniedzēju uzsāktās izmeklēšanas procedūras tiesiskumu, un tā ir kļūda vērtējumā.

85.

Otrkārt, jākonstatē, ka, Vispārējā tiesa savu pārbaudi fokusēja uz FRA apgalvoto Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu neizpildi. Precīzāk, Vispārējā tiesa minēja Civildienesta noteikumu 11., 12. vai 21. pantu, un it īpaši aplūkoja Civildienesta noteikumu 12. pantu, lai pārbaudītu, vai bija pietiekami netieši pierādījumi, lai secinātu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcība varēja kaitēt viņa amata cieņai. Tomēr, kā jau esmu norādījis iepriekšējos punktos, Vispārējā tiesa nepārbaudīja, kāds ir “iekšējo noteikumu par darbu sagatavošanu un publicēšanu” juridiskais spēks un vai minēto noteikumu pārkāpumi ir pietiekami, lai pamatotu izmeklēšanas uzsākšanu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju. Tomēr šāda pieeja bija it īpaši nepieciešama, jo Civildienesta noteikumu 12. pants ir formulēts diezgan vispārīgi un tajā ir lietoti nenoteikti juridiski jēdzieni. Tas, ka Civildienesta noteikumos paredzētais pienākums, ko neesot ievērojis apelācijas sūdzības iesniedzējs, nav precīzi identificēts, manuprāt, liecina par to, ka Vispārējā tiesa nav rūpīgi izvērtējusi, vai ir izpildīti nosacījumi, lai FRA uzsāktu šādu izmeklēšanu.

86.

Manuprāt, pat zināmas novērtējuma brīvības atzīšana neatbrīvo administrāciju no pienākuma pierādīt, ka tās rīcībā ir pietiekami pierādījumi, kuri ļauj uzskatīt, ka ir notikusi pienākumu neizpilde. Proti, jo smagāka ir ierēdnim izvirzītā apsūdzība, jo ir svarīgāk izpildīt šo pienākumu. Tas, protams, it īpaši attiecas uz iepriekšēju pienākumu pēc iespējas precīzāk definēt izmeklēšanas priekšmetu, ņemot vērā attiecīgā ierēdņa goda un profesionālās reputācijas apdraudējuma risku. Tiesību uz aizstāvību, kā arī tiesiskās drošības ievērošana prasa, lai ierēdnim tiktu dota iespēja saprast pret viņu izvirzīto apsūdzību un iesniegt attaisnojošus pierādījumus ( 20 ).

87.

Tomēr, šķiet, ka Vispārējās tiesas spriedumā šie apsvērumi nav ievēroti. Tajā drīzāk ir ņemta vērā FRA nostāja, un nav izvērtēti fakti, ņemot vērā disciplinārās kārtības noteikumus. Tādējādi, ciktāl Vispārējā tiesa nav ievērojusi Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punkta prasības par pierādījumu līmeni, lai pamatotu administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu, jāatzīst, ka tās argumentācijā ir pieļauta tiesību kļūda.

88.

Turpinājumā jāpārbauda, vai, uzsākot administratīvo izmeklēšanu, administrācijai ir pienākums precizēt, kādas tieši Civildienesta noteikumu normas ir pārkāptas. Šis jautājums ir saistīts ar Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 106. punktā pausto apgalvojumu, ka Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1. un 2. pantā šāds pienākums neesot noteikts.

89.

Tomēr man šķiet, ka ar šo argumentu vien nepietiek, lai atbrīvotu administrāciju no pienākuma pēc iespējas precīzāk informēt attiecīgo ierēdni par izmeklēšanas priekšmetu un it īpaši par viņam izvirzītajām apsūdzībām. Lai atbildētu uz šo jautājumu, drīzāk ir jāaplūko noteikumi par disciplinārajiem pasākumiem kopumā. No šo tiesību normu pārbaudes izriet, ka pirms izmeklēšanas uzsākšanas administrācijas rīcībā ir jābūt pietiekamiem netiešiem pierādījumiem, kas ļauj pieņemt, ka attiecīgā persona nav izpildījusi Civildienesta noteikumos tai paredzētos pienākumus. Tā kā jēdziens “prima facie pierādījumi” prasa juridisko kvalifikāciju, var loģiski pieņemt, ka administrācijai arī jāsasniedz zināms pārliecības līmenis attiecībā uz tiesību normām, kas, pēc tās domām, ir pārkāptas. Citiem vārdiem, šķiet, neiedomājami, ka administrācija var uzsākt izmeklēšanu, ja tai nav vismaz aptuvena priekšstata par konkrētajā lietā piemērojamām tiesību normām. Tas, protams, neizslēdz to, ka administrācijai, ņemot vērā izmeklēšanas gaitā iegūto informāciju, vēlāk var nākties mainīt savu juridisko viedokli, bet nekas neliecina, ka tas tā būtu bijis izskatāmajā lietā.

90.

Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 106. punktā atgādināja, ka saskaņā ar tās judikatūru tas, ka disciplinārlietas ierosināšanas brīdī netika skaidri norādītas Civildienesta noteikumu normas, kuru pārkāpums beigu beigās tika konstatēts, nekaitē attiecīgā ierēdņa vai darbinieka aizstāvībai, ja šīs lietas ierosināšanas brīdī izteiktie iebildumi ļāva viņam precīzi noskaidrot, kuru tiesību normu neievērošana viņam tiek pārmesta. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šāds risinājums a fortiori ir attiecināms uz lēmumiem par izmeklēšanas uzsākšanu. Tomēr šī judikatūra, manuprāt, nav pretrunā iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem par ierēdņa tiesību uz aizstāvību aizsardzību, jo tā attiecas uz īpašu situāciju, proti, situāciju, kurā attiecīgais ierēdnis, pat ja viņš nebija skaidri informēts par viņam pārmestajiem pārkāpumiem, vismaz varēja saprast, par kādām tiesību normām ir runa.

91.

Atšķirībā no lietas Rasmussen/Komisija (T‑203/03), kas attiecās uz nepatiesiem ierēdņa apgalvojumiem, kuri tika pamatoti atzīti par rīcību, kas var kaitēt viņa amata cieņai Civildienesta noteikumu 12. panta izpratnē, šī lieta attiecas uz situāciju, kurā darbinieks nav norādījis atsauci uz dokumenta avotiem. Šajā ziņā jākonstatē, ka lietas dalībnieku viedokļi par saistoša pienākuma esamību šajā nozīmē būtiski atšķiras. Ņemot vērā šo konstatējumu, man šķiet, ka dažu attiecīgo Civildienesta noteikumu normu piemērojamība nav tik skaidra, kā to apgalvo Vispārējā tiesa.

92.

It īpaši tas, ka pret apelācijas sūdzības iesniedzēju uzsākto izmeklēšanu FRA pamatoja ar Austrijas tiesību normām autortiesību jomā un vienlaikus vairākiem Civildienesta noteikumu normu pārkāpumiem, parāda, ka FRA nebija pārliecināta par apgalvoto pārkāpumu juridisko kvalifikāciju. Pieņemot, ka šis pieņēmums ir pareizs, šķiet, ir nepamatoti pieprasīt attiecīgajam ierēdnim pašam sniegt nepieciešamo juridisko kvalifikāciju, lai gan vienīgi iestāde ir atbildīga par šī uzdevuma veikšanu. Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka judikatūra, kuru ir minējusi Vispārējā tiesa, nav attiecināma uz izskatāmo lietu.

93.

No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida Vispārējās tiesas argumenti, kas izvirzīti, lai pamatotu apgalvojumu, ka administratīvās izmeklēšanas brīdī administrācijai nav jāprecizē, kādas tieši Civildienesta noteikumu tiesību normas, pēc administrācijas domām, ir pārkāptas. Kā esmu norādījis manā analīzē, šis pienākums ir jānosaka, lai nodrošinātu attiecīgā ierēdņa tiesību uz aizstāvību aizsardzību disciplinārlietas ietvaros, kā arī efektīvu pārbaudi tiesā, ko veic Savienības tiesa.

94.

Lai gan administrācijai ir jāpiešķir zināma diskrecionāra vara, it īpaši procedūras sākotnējā stadijā, ņemot vērā iespējamo nedrošību attiecībā uz faktiem, tas nenozīmē, ka administrāciju var atbrīvot no pienākuma ņemt vērā ierēdņa intereses netikt prettiesiski sauktam pie atbildības, kas var kaitēt viņa profesionālajai reputācijai. Gluži pretēji, administrācijai ir liela atbildība, kad tā lemj par izmeklēšanas uzsākšanu vai neuzsākšanu. Ja administrācijai atļautu veikt šādu izmeklēšanu pret ierēdni, kurš nenoteiktu laiku, iespējams, nezinātu, kas tieši viņam tiek pārmests, tas, manuprāt, pavērtu ceļu patvaļīgai rīcībai. Tādējādi ierēdnis būtu pakļauts vispārējām aizdomām, nedodot viņam iespēju tās atspēkot. Šāda pieeja, manuprāt, ir nesaderīga ar Savienības tiesībās paredzētajām procesuālajām garantijām.

95.

Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pantā ir paredzētas ierēdņa tiesības tikt uzklausītam izmeklēšanas beigās, kas principā nozīmē iespēju iepazīties ar visām pret viņu vērstām apsūdzībām un izvirzīt argumentus savai aizstāvībai. Tomēr es uzskatu, ka iepriekš minēto risku dēļ būtu nepieņemami prasīt, ka ierēdnis gaida līdz izmeklēšanas beigām, lai noskaidrotu, kādi pārkāpumi viņam tiek pārmesti. Gluži pretēji, tiesiskā drošība tiek labāk nodrošināta, ja attiecīgais ierēdnis par to tiek informēts pēc iespējas ātrāk un precīzāk. Tas loģiski nozīmē, ka piemērojamās Civildienesta noteikumu normas viņam tiek norādītas procedūras sākotnējā stadijā. Tas it īpaši jādara tādos salīdzinoši vienkāršos apstākļos kā izskatāmajā lietā, kurā nav īpaši jāprecizē fakti.

96.

Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 104. punktā, šķiet, piekrīt šiem apsvērumiem, tomēr beigu beigās tā balstās uz nederīgiem argumentiem, lai nepārbaudītu izmeklēšanas uzsākšanas tiesiskumu. Konkrētāk – Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi, vai FRA bija pareizi identificējusi izskatāmajā lietā piemērojamās Civildienesta noteikumu normas. Tā tikai atsaucās uz iepriekš minēto judikatūru, lai pamatotu to, ka FRA savā lēmumā par administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu sakarā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcību nebija minējusi Civildienesta noteikumu 21. pantu, lai gan šai judikatūrai nebija nozīmes. Līdz ar to, attiecībā uz apelācijas sūdzības ceturto pamatu ir jāuzskata, ka tās argumentācijā ir pieļauta tiesību kļūda.

97.

Tiesību kļūdas, kuras ir pieļāvusi Vispārējā tiesa un kuras tika konstatētas šajos secinājumos veiktajā analīzē, var apkopot šādi. Pirmkārt, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka administratīvā izmeklēšana principā var attiekties tikai uz Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu neizpildi. Otrkārt, Vispārējā tiesa nav ievērojusi Civildienesta noteikumu 86. panta 2. punktā paredzētās prasības par pierādījumu līmeni, lai pamatotu šādas izmeklēšanas uzsākšanu. Treškārt, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka administrācijai šajā procedūras posmā ir jāprecizē, kuras tieši Civildienesta noteikumu normas attiecīgais ierēdnis ir pārkāpis.

98.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai apelācijas sūdzības ceturto pamatu atzīt par pamatotu.