1.

Pasākumi, kas paredzēti, lai atvieglotu civilstāvokļa izmaiņu automātisku atzīšanu visā Eiropas Savienībā, ir neapšaubāms ieguvums ES pilsoņiem, kuri izmanto Līgumos viņiem piešķirtās tiesības brīvi pārvietoties. Tā kā ES likumdevējs paplašina jomu, uz kuru attiecas šādi pasākumi, to interpretācija un piemērošana skar personu civilstāvokļa tiesību aspektus dažādās dalībvalstīs. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka pastāv patiesas viedokļu atšķirības par to, kas ietilpst vai neietilpst konkrētā pasākuma darbības jomā. Šajā gadījumā runa ir par to, vai Vācijā automātiski tiek atzīta laulības šķiršana uz abpusējas vienošanās pamata, kas panākta ārpustiesas procedūrā saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) lūdz Tiesu precizēt, vai Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu ( 2 ) uzliek dalībvalstīm pienākumu bez papildu prasībām atzīt lēmumu par laulības šķiršanu, ko citas dalībvalsts civiltiesību iestādes ir pasludinājušas ārpustiesas procedūrā, pamatojoties uz laulāto vienošanos.

2.

Regulas Nr. 2201/2003 1. panta nosaukums ir “Darbības joma”. Tās 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka to neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu.

3.

Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 1., 2. un 4. punktā definēti šādi termini:

[..]

4.

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 21. panta 1. punktu “dalībvalstī pasludināts spriedums pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras”. Regulas 21. panta 2. punktā arī paredzēts, ka nekāda īpaša procedūra netiek pieprasīta civilstāvokļa aktu atjaunošanai sakarā ar spriedumu par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kas izsludināts citā dalībvalstī un saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem vairs nav pārsūdzams.

5.

Regulas Nr. 2201/2003 22. panta a) punktā ir noteikts, ka spriedumu par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu neatzīst, ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana.

6.

Visbeidzot, saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 46. pantu “Publiskie akti un nolīgumi” dokumentus, kas oficiāli sastādīti vai reģistrēti kā publiskie akti un kas ir izpildāmi vienā dalībvalstī, un arī nolīgumus starp pusēm, kas ir izpildāmi dalībvalstī, kurā tie tikuši noslēgti, atzīst un pasludina to izpildi ar tādiem pašiem nosacījumiem kā spriedumus.

7.

2008. gada 17. decembraGesetz über das Verfahren in Familiensachen und in den Angelegenheiten der freiwilligen Gerichtsbarkeit (Likums par tiesvedību ģimenes lietās un bezstrīdus tiesvedības lietās, turpmāk tekstā – “FamFG”) 97. panta 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēts:

“Eiropas Savienības tiesību aktos ietvertie noteikumi netiek skarti.”

8.

Saskaņā ar FamFG 107. panta 1. punktu:

“Nolēmumus, ar kuriem laulība tiek atcelta, atzīta par neesošu vai šķirtu, saglabājot vai nesaglabājot laulības saites ārvalstīs, vai ar kuriem tiek konstatēta laulības esamība starp pusēm vai tās neesamība, atzīst tikai tad, ja federālās zemes kompetentā tiesu iestāde ir konstatējusi, ka atzīšanas nosacījumi ir izpildīti. Ja nolēmumu ir pieņēmusi tās valsts tiesa vai iestāde, kuras pilsonība nolēmuma pieņemšanas brīdī bija abiem laulātajiem, atzīšana nav atkarīga no federālās zemes kompetentās tiesu iestādes konstatējuma.”

9.

2007. gada 19. februāraPersonenstandsgesetz (Likums par personas civilstāvokli (BGBl. 2007 I, 122. lpp., turpmāk tekstā – “PStG”) 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļa savas kompetences ietvaros uztur laulību reģistru. Saskaņā ar PStG 5. panta 1. punktu reģistra ierakstus papildina un labo saskaņā ar tā noteikumiem. Saskaņā ar PStG 16. panta 1. punkta pirmā teikuma 3. apakšpunktu ierakstā, kas attiecas uz laulību, norāda turpmākos aktus par laulības atzīšanu par neesošu vai laulības šķiršanu.

10.

2014. gada 12. septembraDecreto Legge No. 132 – Misure urgenti di degiurisdizionalizzazione ed altri interventi per la definizione dell'arretrato in materia di processo civile (Dekrētlikums Nr. 132 par steidzamiem ārpustiesas noregulējuma veicināšanas pasākumiem un citām intervencēm, lai samazinātu neizskatīto lietu skaitu civillietās, turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 132/2014”) ( 6 ), kas ar grozījumiem pārveidots par 2014. gada 10. novembra Legge n.162 (Likums Nr. 162), 12. pantā noteikts:

“1.   Laulātie saskaņā ar Republikas prezidenta 2000. gada 3. novembra Dekrēta Nr. 396 1. pantu var noslēgt vienošanos par laulāto atšķiršanu pie mēra kā civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas, pēc izvēles ar jurista palīdzību, viena laulātā dzīvesvietas pašvaldībā vai pašvaldībā, kurā laulība ir reģistrēta, vai 1970. gada 1. decembra Likuma Nr. 898 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta pirmajā daļā minētajos gadījumos – vienošanos par laulības izbeigšanos vai laulības civiltiesiskā spēka izbeigšanos, vai vienošanos, ar ko groza laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas nosacījumus.

2.   Šā panta noteikumus nepiemēro, ja laulātajiem ir nepilngadīgi bērni vai pilngadīgi bērni, kuri nav rīcībspējīgi, kuriem ir smaga invaliditāte 1992. gada 5. februāra Likuma Nr. 104 3. panta 3. punkta nozīmē vai kuri nav finansiāli patstāvīgi.

3.   Dzimtsarakstu nodaļas amatpersona no katras puses personīgi, pēc izvēles ar jurista palīdzību, saņem paziņojumu, ka tā vēlas laulāto atšķiršanu vai izbeigt laulības civiltiesisko spēku, vai šķirt laulību saskaņā ar nosacījumiem, par kuriem puses vienojušās. Tas pats attiecas arī uz jebkuriem grozījumiem laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas nosacījumos. Vienošanās nedrīkst ietvert noteikumus par mantas nodošanu. Dokumentu, kurā ietverta vienošanās, izveido un paraksta nekavējoties pēc šajā punktā minēto paziņojumu saņemšanas. Šā panta 1. punktā minētajos gadījumos vienošanās aizstāj tiesas nolēmumus, ar kuriem izbeidz tiesvedību par laulāto atšķiršanu, laulības civiltiesiskā spēka izbeigšanos, laulības šķiršanu un laulāto atšķiršanas vai laulības šķiršanas nosacījumu grozīšanu.

Vienošanās par laulāto atšķiršanu vai laulības civiltiesiskā spēka izbeigšanos, vai laulības šķiršanu gadījumā civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona pēc laulāto paziņojumu saņemšanas uzaicina laulātos ierasties pie tās ne ātrāk kā trīsdesmit dienas pēc paziņojumu saņemšanas, lai apstiprinātu vienošanos, kā arī 5. punktā minēto vienošanos iesniegšanas nolūkā. Ja laulātie neierodas, tas nozīmē, ka vienošanās nav apstiprināta.

[..]”

11.

No Decreto del Presidente della Repubblica No. 445/2000 – Testo unico delle disposizioni legislative e regolamentari in materia di documentazione amministrativa (Republikas prezidenta Dekrēts Nr. 445/2000 – Ar administratīvajiem dokumentiem saistīto normatīvo aktu konsolidētais teksts) 43. panta 1. punkta un 71. panta 2. punkta izriet, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai jāpārbauda, vai ir izpildīti piemērojamie juridiskie nosacījumi.

12.

No Decreto del Presidente della Repubblica No 396 – Regolamento per la revisione e la semplificazione dell’ordinamento dello stato civile, a norma dell’articolo 2, comma 12, della legge 15 maggio 1997, No 127 (Republikas prezidenta Dekrēts Nr. 396 – Noteikumi par civilstāvokļa likuma pārskatīšanu un vienkāršošanu saskaņā ar 1997. gada 15. maija Likuma Nr. 127 2. panta 12. punktu) 7. un 95. panta izriet, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona atsaka laulības šķiršanu, ja nav izpildīti piemērojamie juridiskie nosacījumi. Laulātie šo atteikumu var apstrīdēt tiesā.

13.

Saskaņā ar Circolare No°6/15 – Articoli 6 e 12 del decreto-legge 12 settembre 2014, No132 – Chiarimenti applicativi (Apkārtraksts Nr. 6/15 – 2014. gada 12. septembra Dekrētlikuma Nr. 132 6. un 12. pants – Piemērošanas precizējumi) Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. panta 3. punkta trešais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz laulātajiem šāda veida laulības šķiršanas procedūrā iekļaut jebkādus noteikumus par īpašuma tiesību nodošanu savā starpā.

14.

No iepriekš minētā izriet, ka saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantā noteikto procedūru laulātie katrs personīgi iesniedz civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai paziņojumu par to, ka vēlas šķirt laulību. Ne vēlāk kā trīsdesmit dienas pēc tam, kad ir pārbaudīts, ka ir izpildīti tiesību aktos paredzētie nosacījumi laulības šķiršanai, proti, ka laulātajiem nav nepilngadīgu bērnu vai pilngadīgu bērnu, kuri ir rīcībnespējīgi vai ar smagu invaliditāti, vai ir ekonomiski atkarīgi, un ka laulāto noslēgtajā vienošanās nav ietverti noteikumi par mantas nodošanu laulāto starpā, dzimtsarakstu nodaļas amatpersona apstiprina šo vienošanos. Civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas apstiprinātai laulības šķiršanai ir tāds pats juridiskais spēks kā kompetentas jurisdikcijas tiesas apstiprinātai laulības šķiršanai.

15.

TB ir Vācijas un Itālijas pilsone. Viņa 2013. gada 20. septembrī Berlīnē civilā ceremonijā apprecējās ar Itālijas pilsoni RD. Berlīnes dzimtsarakstu nodaļa šo laulību ierakstīja laulību reģistrā.

16.

Laulātie 2017. gada 30. martā Parmas (Itālija) civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai paziņoja par savu nodomu šķirties. Viņi apliecināja, ka viņiem nav nepilngadīgu bērnu vai pilngadīgu bērnu, kuri ir rīcībnespējīgi vai ar smagu invaliditāti, vai kuri ir ekonomiski atkarīgi. Turklāt viņi paziņoja, ka nav noslēguši nekādu vienošanos par mantas nodošanu laulāto atšķiršanas ietvaros. Pēc tam viņi apstiprināja savus attiecīgos paziņojumus civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai.

17.

Pamatojoties uz 2017. gada 30. marta paziņojumiem, laulātie 2018. gada 15. februārī vērsās pie civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas un paziņoja par savu nodomu šķirt laulību. Pēc tam viņi apstiprināja savus paziņojumus pie civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas, kura 2018. gada 2. jūlijā izdeva apliecību par laulības šķiršanu, kas bija stājusies spēkā 2018. gada 15. februārī.

18.

Pēc tam TB lūdza Berlīnes dzimtsarakstu nodaļu ierakstīt šo laulības šķiršanu laulību reģistrā. Šauboties, vai laulības šķiršana ir jāreģistrē laulību reģistrā, vai arī tai ir jāpiemēro atzīšanas procedūra saskaņā ar FamFG 107. panta 1. punktu, Berlīnes dzimtsarakstu nodaļa iesniedza prasību Amtsgericht Berlin (Berlīnes pirmās instances tiesa, Vācija). Amtsgericht Berlin (Berlīnes pirmās instances tiesa) 2019. gada 1. jūlijā nolēma, ka laulības šķiršanas ierakstīšana laulību reģistrā ir atkarīga no tās atzīšanas saskaņā ar FamFG 107. panta 1. punktā paredzēto procedūru. Tomēr Senatsverwaltung für Justiz, Verbraucherschutz und Antidiskriminierung Berlin (Berlīnes Tieslietu, patērētāju tiesību aizsardzības un diskriminācijas apkarošanas ministrija, Vācija) uzskatīja, ka laulības šķiršana bija atzīstama automātiski. Tādējādi tā atteicās izmantot FamFG 107. panta 1. punktā paredzēto procedūru ( 7 ).

19.

TB iesniedza apelācijas sūdzību Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa) par Amtsgericht Berlin (Berlīnes pirmās instances tiesa) 2019. gada 1. jūlija rīkojumu. Apelācijas tiesa apmierināja viņas apelācijas sūdzību un uzdeva Berlīnes dzimtsarakstu nodaļai ierakstīt laulības šķiršanu civilstāvokļa aktu reģistrā bez turpmākas procedūras. Senatsverwaltung für Inneres und Sport (Berlīnes Iekšlietu un sporta ministrija, Vācija), kas ir kompetentā iestāde civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļu uzraudzības jomā, iesniedza apelācijas sūdzību par Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa) nolēmumu Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa). Šķiet, ka Berlīnes Tieslietu, patērētāju tiesību aizsardzības un diskriminācijas apkarošanas ministrijai un Berlīnes Iekšlietu un sporta ministrijai šajā jautājumā ir atšķirīgi viedokļi.

20.

Lai lemtu par šo apelācijas sūdzību, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzskata, ka tai ir jāizlemj, vai laulības šķiršana, ko TB lūdz atzīt, ir spriedums Regulas Nr. 2201/2003 2. panta un 21. panta izpratnē, un tādā gadījumā FamFG 97. pants neparedz papildu atzīšanas procedūru, lai to varētu ierakstīt laulību reģistrā.

21.

No rīkojuma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Vācijas tiesību ekspertu viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Daži uzskata, ka Regula Nr. 2201/2003 ir piemērojama laulības šķiršanai, kas Itālijā notikusi saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantā paredzēto procedūru, un ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona ir “tiesnesis” Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē. Viņi atgādina, ka minētās regulas mērķis ir atvieglot laulības šķiršanas lēmumu savstarpēju atzīšanu Eiropas Savienībā un ka dalībvalstīs arvien vairāk pieaug tendence izmantot laulības šķiršanas procedūras, kurās nav jāiesaista tiesu iestādes ( 8 ). Citi eksperti uzskata, ka uz laulības šķiršanu uz abpusējas vienošanās pamata, ko veic civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona, kā tas ir šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, neattiecas Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas joma.

22.

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) piekrīt otrajam viedoklim. Tā norāda, ka laulības šķiršana, ko saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantu veic civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona, ir privāta laulības šķiršana, uz kuru neattiecas Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas joma. Pamatojot šo apgalvojumu, iesniedzējtiesa norāda, ka tikai valsts iestādes izdots lēmums par laulības šķiršanu, kuram ir konstitutīvas sekas, var aizsargāt “vājāko laulāto” no laulības šķiršanas radītajām nelabvēlīgajām sekām, jo lēmuma pieņēmējs var atteikties izdot lēmumu. Civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas, kurai nav pilnvaru mainīt laulības šķiršanas nosacījumus, pilnīgi formāla iejaukšanās nevar nodrošināt šādu aizsardzību. Tādējādi šāds lēmums par laulības šķiršanu nav “spriedums” Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē.

23.

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību. Tā iesniedza Tiesai divus prejudiciālus jautājumus:

24.

Vācijas, Igaunijas, Francijas un Itālijas valdības un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Vācijas, Francijas un Polijas valdības un Komisija 2022. gada 8. februāra tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

25.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai laulības izbeigšanās ar tiesību aktos paredzētu procedūru, saskaņā ar kuru laulātie katrs personiski iesniedz paziņojumu par laulības šķiršanu civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai, kura ne vēlāk kā trīsdesmit dienu laikā apstiprina šo vienošanos laulāto klātbūtnē pēc tam, kad ir pārbaudījusi, vai ir izpildīti tiesību aktos paredzētie laulības izbeigšanās nosacījumi, proti, ka laulātajiem nav nepilngadīgu bērnu vai pilngadīgu bērnu, kuri ir rīcībnespējīgi vai ar smagu invaliditāti, vai ir ekonomiski atkarīgi, un laulāto vienošanās neietver noteikumus par mantas nodošanu, ir spriedums par laulības šķiršanu Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē.

26.

Vācijas valdība, kuru tiesas sēdē atbalstīja Polijas valdība, norāda, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši, atsaucoties uz Regulas Nr. 2201/2003 tekstu, struktūru un mērķi, kā arī uz Savienības likumdevēja nodomu.

27.

Vācijas valdība, pirmkārt, norāda, ka Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 4. punktā sniegtajā sprieduma definīcijā nav precīzi norādīts valsts iestādes iejaukšanās veids vai intensitāte, kad tā veic laulības šķiršanu. Tomēr no tā, ka, aprakstot laulības šķiršanas veidu, ir lietoti vārdi “pasludināts tiesā”, izriet, ka valsts iestādes iejaukšanās darbībai ir jāizraisa tas, ko Vācijas valdība dēvē par konstituējošām sekām, proti, ka valsts iestādes iejaukšanās ir jaunās tiesiskās situācijas avots. Šis nosacījums nav izpildīts, ja valsts iestādes funkcija procedūrā aprobežojas ar laulības šķiršanas uz abpusējas vienošanās pamata atzīšanu un reģistrāciju.

28.

Otrkārt, lai spriedumu par laulības šķiršanu atzītu citās dalībvalstīs bez īpašas procedūras saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 21. panta 1. punktu, no Regulas Nr. 2201/2003 struktūras izriet, ka šim spriedumam ir jābūt tiesas vai valsts iestādes aktam ar konstitutīvām sekām. Pretējā gadījumā Regula Nr. 2201/2003 paredz, ka dalībvalstīm ir automātiski jāatzīst citās dalībvalstīs noslēgtās vienošanās par privātu laulības šķiršanu bez valsts iestādes iejaukšanās.

29.

Attiecībā uz Regulas Nr. 2201/2003 mērķi Vācijas valdība, treškārt, norāda, ka savstarpēja atzīšana un savstarpēja uzticēšanās, kas ir šīs regulas pamatā, paredz, ka tiesas vai valsts iestādes aktam ir jābūt saistītam ar valsts varas īstenošanu un tam ir jābūt ar konstituējošām sekām, lai tas tiktu automātiski atzīts citā dalībvalstī. Šīs prasības nav izpildītas, ja valsts iestāde tikai atzīst un reģistrē vienošanos par privātu laulības šķiršanu.

30.

Ceturtkārt, ES likumdevējs nebija paredzējis Regulas Nr. 2201/2003 darbības jomā iekļaut laulības šķiršanu, ko veic civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona, jo laikā, kad šis pasākums tika pieņemts, dalībvalstu tiesību akti neparedzēja laulības šķiršanu ārpustiesas procedūrā. Šo nostāju apstiprina fakts, ka Padomes Regulā (ES) 2019/1111 (2019. gada 25. jūnijs) par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par bērnu starptautisko nolaupīšanu ( 9 ) ir skaidri paredzēta ārpustiesas laulības šķiršanas procedūru automātiska atzīšana. Minētie grozījumi nebūtu bijuši nepieciešami, ja Regulā Nr. 2201/2003 jau būtu paredzēta saskaņā ar šādu procedūru izdotu lēmumu par laulības šķiršanu automātiska atzīšana. Tomēr Regula 2019/1111 nav piemērojama šīs lietas faktiem ratione temporis.

31.

Itālijas valdība, ko atbalsta Igaunijas valdība un Komisija, uzskata, ka atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, jo laulības šķiršana, kuras atzīšana tiek prasīta Vācijā, nav privāta laulības šķiršana. Jo īpaši Komisija norāda, ka Regulas Nr. 2201/2003 galvenais mērķis ir nodrošināt tiesas nolēmumu savstarpēju atzīšanu, kas ir patiesas tiesiskās telpas izveides stūrakmens. Šā iemesla dēļ visi kādā dalībvalstī pieņemtie nolēmumi, kas ietilpst Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomā, ir jāatzīst visā dalībvalstu teritorijā, un šim nolūkam nav nepieciešama formāla atzīšanas procedūra.

32.

Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, ir svarīgi, kāda nozīme ir piešķirama jēdzieniem “tiesa”, “tiesnesis” un “spriedums” Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē, kā tie definēti tās 2. pantā.

33.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normas, ir jāņem vērā šo normu teksts, konteksts, kurā tās ir ietvertas, un ar tiesisko regulējumu, kurā tās ir iekļautas, izvirzītie mērķi ( 10 ).

34.

Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 1. punktā “tiesa” ir definēta kā visas dalībvalstu iestādes, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko attiecas minētās regulas darbības joma. Šo vārdu skaidrā nozīmē ir tāda, ka “tiesa” ir jebkura iestāde, kurai dalībvalsts tiesību akti piešķir jurisdikciju civillietās, tostarp laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu lietās.

35.

Šādu interpretāciju apstiprina “tiesneša” definīcija Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 2. punktā, kas ietver amatpersonu, kurai ir tiesneša pilnvaras civillietās, kas saistītas ar laulības šķiršanu. No tā izriet, ka, ja dalībvalsts piešķir tiesnešiem jurisdikciju lietās, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, proti, civillietās par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, un piešķir līdzvērtīgas pilnvaras citām valsts amatpersonām, šīs amatpersonas atbilst “tiesneša” definīcijai Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē.

36.

Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 4. punkts, kurā definēts jēdziens “spriedums”, papildina šo ainu; saskaņā ar minēto regulu dekrēts, rīkojums vai lēmums, ko pieņēmusi iestāde, kurai dalībvalsts piešķir jurisdikciju šķirt laulību, ir šajā dalībvalstī pieņemts spriedums. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 21. panta 1. punktu šis spriedums tiek atzīts citās dalībvalstīs un šim nolūkam nav nepieciešama īpaša procedūra. Tādējādi spriedumi, uz kuriem attiecas automātiska atzīšana visā Eiropas Savienībā, ietver spriedumus par laulības šķiršanu, ko pasludinājusi amatpersona, kurai dalībvalsts ir piešķīrusi jurisdikciju civillietās saistībā ar laulības šķiršanu.

37.

Regulas Nr. 2201/2003 darbības joma, kas aprakstīta tās 1. pantā, ir konteksts, kurā jālasa tās 2. pants. Regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka Regula Nr. 2201/2003 ir piemērojama civillietās, kas cita starpā attiecas uz laulības šķiršanu. Tā kā šajos nolūkos “tiesa” ir definēta, kā aprakstīts tās 2. panta 1. punktā, ir skaidrs, ka iepriekš minētās definīcijas ir piemērojamas saistībā ar laulības šķiršanas dekrētu, rīkojumu vai lēmumu atzīšanu, kas pieņemti citās dalībvalstīs, nevis tajās, kurās tiek lūgts atzīt šādus dekrētus.

38.

No Regulas Nr. 2201/2003 apsvērumiem izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kas saistītas ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, un tās pamatā ir tiesu nolēmumu savstarpējas atzīšanas princips, kas ir patiesas tiesiskās telpas izveides stūrakmens ( 11 ). Kā ir nospriedusi Tiesa, Regula Nr. 2201/2003 ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos, kas prasa tiesu nolēmumu savstarpēju atzīšanu ( 12 ). Turklāt tiesu nolēmumu savstarpēja atzīšana ir nepieciešama, lai izvairītos no šķēršļiem iekšējā tirgus pareizai darbībai ( 13 ), jo atteikšanās atzīt tiesu nolēmumus civillietās, tostarp laulības šķiršanas lietās, var kavēt vai atturēt ES pilsoņus no Savienības tiesībās paredzēto brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanas.

39.

Līdz ar to Regulas Nr. 2201/2003 21. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstī pasludināts spriedums pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras”. Tādējādi ar Regulu Nr. 2201/2003 tiek ieviesta sistēma, kas paredz, ka dalībvalstis automātiski atzīst tajā definēto aktu kategoriju. Tādējādi, lai gan laulības šķiršanas tiesības dalībvalstu starpā nav saskaņotas, saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 dalībvalstī noslēgta laulības šķiršana, kas atbilst tajā ietvertajām definīcijām, tiek automātiski atzīta visās pārējās dalībvalstīs, ņemot vērā ierobežotu skaitu izņēmumu.

40.

Tā kā šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, ir pirmā iespēja Tiesai interpretēt Regulas Nr. 2201/2003 2. pantu, lai piemērotu tās 21. panta 1. punktu, ir vērts izskatīt spriedumu lietā Sahyouni ( 14 ). Minētais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar laulības šķiršanas atzīšanu Vācijā, kas tika panākta ar vienpusēju paziņojumu par nodomu, ko vīrs bija izteicis reliģiskajā tiesā Sīrijā ( 15 ). Lietā tika uzdoti jautājumi par to, kā interpretēt Regulu (ES) Nr. 1259/2010 (2010. gada 20. decembris), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai ( 16 ), kas ir piemērojama laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai apstākļos, kas izraisīja tiesību normu kolīziju ( 17 ). Savā spriedumā Tiesa norādīja uz Regulas Nr. 1259/2010 10. apsvērumu, kurā ir paredzēts, ka tās materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 ( 18 ). Izvērtējusi Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. panta 4. punktu, Tiesa secināja, ka būtu nekonsekventi abās regulās lietoto terminu “laulības šķiršana” definēt atšķirīgi, tādējādi radot šo regulu attiecīgo piemērošanas jomu atšķirības ( 19 ). Tā kā Regulā Nr. 2201/2003 ietvertais laulības šķiršanas jēdziens attiecas uz laulības šķiršanu, ko pasludina valsts tiesa vai valsts iestāde tās uzraudzībā, Tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 1259/2010 piemērošanas joma ir tikpat ierobežota, proti, laulības šķiršana, ko pasludina bez valsts iestādes iesaistīšanās, neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā ( 20 ).

41.

Spriedumā lietā Sahyouni ir skaidri norādīts, ka ar Regulu Nr. 2201/2003 ieviestā automātiskās atzīšanas sistēma attiecas tikai uz laulības šķiršanu, ko pasludinājusi valsts tiesa vai valsts iestāde tās uzraudzībā. Tādējādi tajā ir apstiprināts, ka saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, lai laulības šķiršana tiktu automātiski atzīta citā dalībvalstī, to var pasludināt valsts iestāde, kurai nav piešķirtas tiesu varas pilnvaras, vai arī tā var tikt pasludināta tās uzraudzībā. Es vēlos piebilst, ka, manuprāt, Tiesai nav iesniegts neviens arguments, kas pamatotu atšķirību starp laulības šķiršanas procedūru, ko veic valsts tiesa, un laulības šķiršanas procedūru, ko veic valsts amatpersona, piemēram, dzimtsarakstu nodaļas amatpersona, ja laulātie vēlas šķirt laulību pēc abpusējas piekrišanas. Visos šādos gadījumos personas, kas vada procedūru, uzdevums ir pārbaudīt, vai katrs no laulātajiem likumīgi piekrīt laulības šķiršanai un vai ir izpildītas visas juridiskās prasības, lai varētu izdot lēmumu par laulības šķiršanu.

42.

Šajā kontekstā es vēlos norādīt, ka Itālijā civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas veikta procedūra saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantu ir pieejama situācijās, kurās civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai, visticamāk, nebūs jāveic līdzsvarošana, jo pilnvaras pasludināt laulības šķiršanu var īstenot tikai tad, ja ir konstatēts, ka nav nepilngadīgu bērnu vai pilngadīgu bērnu, kuri ir rīcībnespējīgi vai ar smagu invaliditāti, vai kuri ir ekonomiski atkarīgi, un laulāto vienošanās neietver noteikumus par mantas nodošanu. Šādos apstākļos faktam, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai nav tiesību grozīt laulāto vienošanās noteikumus, nav lielas nozīmes, jo, ņemot vērā laulāto savstarpējo piekrišanu, civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai ir jāizdara spriedums par laulības šķiršanu, tiklīdz ir izpildīti tiesību aktos paredzētie nosacījumi. Lai gan “vājākā laulātā” aizsardzība, kā norāda iesniedzējtiesa, var radīt pamatotas bažas, tomēr nav pilnīgi skaidrs, ka Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantā noteiktajā procedūrā, ņemot vērā ierobežotos apstākļus, kādos tā ir pieejama, prasību par laulāto savstarpējo piekrišanu un civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas pienākumu pārbaudīt laulāto sniegtos faktus, šīs bažas netiek ņemtas vērā.

43.

Vācijas valdība apgalvo, ka, pat ja laulības šķiršana, ko pasludinājusi valsts iestāde, kas nav tiesa, kura īsteno tiesu varu, var tikt automātiski atzīta saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003, šim lēmumam ir jāpiemīt, kā tā to dēvē, konstitutīvam spēkam. Vācijas valdība uzskata, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas loma laulāto laulības šķiršanā ir tikai pasīva, proti, tā tikai reģistrē privāta rakstura vienošanos, ko laulātie ir noslēguši par laulības šķiršanu. Tādējādi uz šādu gadījumu neattiecas Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas joma, kā Tiesa nedaudz citos faktiskos apstākļos konstatēja lietā Sahyouni ( 21 ).

44.

Ņemot vērā Regulas Nr. 2201/2003 2. panta un 21. panta tekstu un Tiesas pieeju laulības šķiršanas jēdziena definīcijai Regulas Nr. 1259/2010 kontekstā, var droši secināt, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas loma laulības šķiršanā Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantā aprakstītajā procedūrā nozīmē, ka saskaņā ar to veiktās laulības šķiršanas ietilpst Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomā.

45.

Šajā ziņā var norādīt, ka nekas Regulas Nr. 2201/2003 21. pantā neatbalsta ideju, ka, lai spriedums varētu tikt automātiski atzīts citā dalībvalstī, tam ir jābūt kādai īpašībai, kas papildina tajā ietvertās prasības. Tā kā Vācijas valdība atsaucas uz darbības vārda “pasludināt” lietojumu “sprieduma” definīcijā Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 4. punktā, viena no šā darbības vārda nozīmēm, proti, “paziņot”, man šķiet atbilstoša. Paziņot, ka pastāv kāds stāvoklis, nozīmē atzīt tā esamību. Turklāt paziņošanas būtībai nav raksturīgi, ka personai, kas to sniedz, vienmēr ir jārada šīs paziņošanas priekšmets. Tas, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona atzīst laulāto savstarpējo vēlmi izbeigt laulību, ja ir izpildīti konkrēti tiesību aktos paredzētie nosacījumi, nepārprotami ir paziņojums par laulības izbeigšanos un līdz ar to arī pasludināšana.

46.

Jebkurā gadījumā, lai civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona varētu izbeigt laulību saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantu, tai ir jāpārliecinās, ka ir izpildītas tajā ietvertās juridiskās prasības, pretējā gadījumā laulības izbeigšanās ir jāatsaka. Lai laulību izbeigtu, civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai ir jāpārliecinās, vai ir izpildītas tiesību aktos noteiktās prasības, kas ļauj īstenot tai piešķirtās pilnvaras. Manuprāt, šī izpilde nozīmē, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona pieņem lēmumu par tiesību aktos noteikto prasību kopuma esamību, kura sekas ir laulības šķiršana, un šis lēmums pēc savas būtības rada konstitutīvas sekas attiecīgo personu civilstāvoklim.

47.

No tā izriet, ka lēmums par laulības šķiršanu, kas pieņemts saskaņā ar procedūru, kura aprakstīta šo secinājumu 14. punktā, nav privāta laulības šķiršana. Lai gan laulības izbeigšanās ir balstīta uz tās pušu vienošanos, laulība netiek izbeigta, ja civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona nav pārliecinājusies, ka ir izpildītas piemērojamās juridiskās prasības. Ja šāda atzinuma nav, laulātie paliek likumīgi laulāti neatkarīgi no jebkādas vienošanās, ko viņi varētu būt panākuši savā starpā. Tādējādi tam, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona atzīst, ka piemērojamie nosacījumi ir izpildīti, un izdod laulības šķiršanas apliecību, kas to apliecina, rada konstitutīvas sekas.

48.

Turklāt var atzīmēt, ka visās dalībvalstīs, tostarp Vācijā, par laulību apliecinošu tiek uzskatīts fakts, ka civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersona atzīst, ka pāris vēlas stāties laulībā, ja vien ir izpildītas nepieciešamās juridiskās prasības. Laulības gandrīz vienmēr atzīst vai nodibina valsts amatpersonas, kas īsteno valsts izpildvaru, nevis tiesneši, kas īsteno tiesu varu. Ja valsts amatpersonas oficiāla atzīšana, kas apliecina pušu piekrišanu savienoties laulībā, saskaņā ar likumu veido laulību, tad es neredzu loģisku iemeslu, kāpēc šīs pašas amatpersonas oficiāla atzīšana, kas apliecina pušu piekrišanu izbeigt laulību, nevarētu tikpat labi veidot laulības šķiršanu.

49.

Savas nostājas pamatojumam Vācijas un Polijas valdības centās izdarīt analoģijas ar Tiesas spriedumiem lietās Mærsk Olie & Gas ( 22 ) un Solo Kleinmotoren ( 23 ), kas bija saistīti ar Briseles konvencijas interpretāciju ( 24 ). Spriedumā Mærsk Olie & Gas ( 25 ) līgumslēdzējā valstī tika celta prasība par zaudējumu atlīdzību, kuras priekšmets bija pagaidu rīkojums, ar kuru atbildētājam tika uzdots izveidot atbildības ierobežošanas fondu, ko bija pieņēmusi citas līgumslēdzējas valsts tiesa. Tiesa nolēma, ka Briseles konvencijas izpratnē “spriedumam” ir jānāk no līgumslēdzējas valsts tiesu iestādes, kas, īstenojot savas pilnvaras, izlemj jautājumus starp pusēm ( 26 ). Spriedumā Solo Kleinmotoren ( 27 ) izvirzīja jautājumu par to, vai līgumslēdzējas valsts tiesā panāktu komerclīgumu var uzskatīt par “spriedumu”, ko var atzīt citā līgumslēdzējā valstī. Tiesa nolēma, ka izlīgums nav spriedums, pat ja tas ir panākts tiesā un ar to tiek izbeigta tiesvedība, jo šādiem izlīgumiem ir līgumisks raksturs ( 28 ).

50.

Ne faktiskie apstākļi, ne tiesību normas iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā nav analogas tām, kas tika aplūkotas iepriekš minētajos spriedumos. Attiecībā uz spriedumu Mærsk Olie & Gas ( 29 ) ir skaidri noteikts, ka saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 atzīstamie akti ir plašāka darbības joma nekā tie, kurus var atzīt saskaņā ar Briseles konvenciju. Attiecībā uz spriedumu Solo Kleinmotoren ( 30 ) laulības šķiršanu uz abpusējas vienošanās pamata nevar pielīdzināt izlīgumam tiesas procesa ietvaros. Pēdējā gadījumā līgums starp pusēm noslēdz tiesvedību tiesā, un tiesa tikai ņem vērā šo juridiski saistošo vienošanos, lai izbeigtu tiesvedību tiesā. Turpretī laulātajiem, kuri vēlas šķirt laulību uz abpusējas vienošanās pamata, ir nepieciešams, lai valsts iestāde pieņemtu aktu, lai šī šķiršanās būtu ar juridiski saistošu spēku.

51.

Polijas valdība arī centās atsaukties uz spriedumu lietā WB ( 31 ), kurā Tiesa nolēma, ka notāri nav “tiesneši” Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi ( 32 ) izpratnē. Noteikumi, kuru dēļ tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā WB, būtiski atšķiras no noteikumiem, kuru interpretācija ir lūgta šajā lietā. Pirmkārt, Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā un 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka kompetentajām iestādēm ir jāsniedz garantijas attiecībā uz to objektivitāti un tiesībām tikt uzklausītām, un to lēmumi ir pārsūdzami vai pārsūdzami tiesā. Regulā Nr. 2201/2003 nav noteiktas līdzīgas prasības, no kurām dažas jebkurā gadījumā būtu grūti attiecināt uz laulības šķiršanas uz abpusējas vienošanās pamata apstākļiem. Otrkārt, WB iesaistīja notāru, kas sastādīja mantojuma apliecinājuma aktu, kurš gan pēc būtības, gan sekām atšķiras no civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonas pasludināta lēmuma par laulības šķiršanu. Treškārt, šajā spriedumā Tiesa norādīja, ka notāri ir pašnodarbināti profesionāļi, kas par atlīdzību sniedz dažādus pakalpojumus ( 33 ), atšķirībā no šīs lietas, kurā ir iesaistītas valsts amatpersonas, kas īsteno tiesneša pilnvarām līdzvērtīgas pilnvaras.

52.

Vācijas valdība arī apgalvo, ka Regula Nr. 2201/2003 neietver tādu laulības šķiršanas procedūru, kāda noteikta Dekrētlikuma Nr. 132/2014 12. pantā, jo Regulas Nr. 2201/2003 pieņemšanas laikā dalībvalstu tiesību akti neparedzēja šāda veida ārpustiesas laulības šķiršanas procedūras. Kā norādīts šo secinājumu 32. un 38. punktā, nekas no Regulas Nr. 2201/2003 teksta, konteksta vai tās mērķiem neattaisno secinājumu, ka ES likumdevējs būtu vēlējies izslēgt šādas procedūras no automātiskās atzīšanas sistēmas, kas izveidota ar Regulu Nr. 2201/2003: ja ne citādi, tad visi šie rādītāji liecina par pretējo.

53.

Tāpat Vācijas valdība apgalvo, ka, tā kā ar Regulu Nr. 2019/1111 ieviestie grozījumi Regulā Nr. 2201/2003 bija nepieciešami, lai ārpustiesas laulības šķiršanas procedūras iekļautu iepriekšējā regulējuma jomā, un šie grozījumi ir piemērojami no 2022. gada 1. augusta, tie ratione temporis nav piemērojami iesniedzējtiesas izskatāmās lietas faktiem.

54.

Attiecībā uz šiem argumentiem man ir trīs apsvērumi. Pirmkārt, likumdevējs runā caur tekstiem, ko tas pieņem. Ja tā lietotie termini nepārprotami pieļauj noteiktu interpretāciju, tiesu varas iestādes pienākums ir tos interpretēt. Otrkārt, nav nekas neparasts, ka Savienības tiesām tiek lūgts interpretēt tiesību aktus, ņemot vērā faktiskos vai juridiskos apstākļus, kas radušies pēc šo tiesību aktu pieņemšanas. Kā atgādināja ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet], atsaucoties uz vairāku savu priekšgājēju atzinumiem, Savienības tiesības ir jāinterpretē, ņemot vērā pašreizējos apstākļus. Tiesību akti nevar atrauties no sabiedrības, kāda tā ir, un tie nedrīkst pēc iespējas ātrāk tai pielāgoties, jo pretējā gadījumā tie riskētu uzspiest novecojušus uzskatus un ieņemt statisku lomu ( 34 ). Saskaņā ar šo viedokli Savienības tiesības ir jāinterpretē dinamiski, lai tās nekļūtu “fosilas”. Treškārt, nav iespējams interpretēt Savienības tiesību normas, ņemot vērā vēlāk pieņemtajos tiesību aktos ietvertos grozījumus ( 35 ). Kā atzīst pati Vācijas valdība, Regula 2019/1111 nav piemērojama šajā lietā ratione temporis. Līdz ar to no tās nav iespējams izdarīt nekādus secinājumus, lai interpretētu Regulu Nr. 2201/2003.

55.

Pilnīguma labad es pievērsīšos sabiedriskās kārtības izņēmuma darbības jomai attiecībā uz citās dalībvalstīs pieņemtu laulības šķiršanas lēmumu automātisku atzīšanu, ko reglamentē Regula Nr. 2201/2003 un uz kuru Polijas valdība paļāvās uzklausīšanas laikā. Regulas Nr. 2201/2003 22. pantā ir ietverts izsmeļošs 21. pantā noteiktā savstarpējas atzīšanas principa izņēmumu saraksts. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 22. panta a) punktu spriedumu par laulības šķiršanu neatzīst, ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana.

56.

Tiesa ir norādījusi, ka Regulas Nr. 2201/2003 pamatā ir ideja, ka dalībvalstu spriedumu atzīšana un izpilde balstās uz savstarpējas uzticēšanās principu ( 36 ). No tā izriet, ka spriedumu neatzīšanas iemesliem jābūt pēc iespējas ierobežotiem ( 37 ). Tādējādi sprieduma neatzīšana, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību, ir jāinterpretē šauri, ciktāl šāda neatzīšana ir šķērslis viena no Regulas Nr. 2201/2003 pamatmērķiem sasniegšanai ( 38 ). Līdz ar to sabiedriskā kārtība ir pamats, lai atteiktu sprieduma atzīšanu tikai izņēmuma gadījumos ( 39 ).

57.

Lai gan dalībvalstis principā var brīvi noteikt sabiedriskās kārtības saturu, šā jēdziena robežas ir noteiktas, atsaucoties uz Regulas Nr. 2201/2003 22. panta a) punktu ( 40 ). Tādējādi Tiesa var pārskatīt robežas, kurās dalībvalstu iestādes var izmantot šo jēdzienu, lai atteiktos atzīt citas dalībvalsts kompetentās tiesas vai iestādes spriedumu ( 41 ). Tādējādi sabiedriskās kārtības izņēmuma izmantošana ir paredzēta tikai tad, ja citā dalībvalstī pieņemta sprieduma atzīšana nepieņemamā mērā neatbilstu tās dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kurā tiek lūgta atzīšana, vai, citiem vārdiem sakot, tas ir acīmredzams tiesību normas, kas tiek uzskatīta par būtisku tās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, kurā tiek lūgta atzīšana, pārkāpums ( 42 ). Sabiedriskās kārtības izņēmuma piemērošanas jomu ierobežo arī Regulas Nr. 2201/2003 25. pants, saskaņā ar kuru sprieduma atzīšanu nedrīkst atteikt, pamatojoties uz to, ka tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir lūgta šāda atzīšana, tādu pašu faktu dēļ nepieļauj laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu.

58.

Šajā kontekstā var būt noderīgs Tiesas spriedums lietā Coman ( 43 ). Dalībvalsts pienākums atzīt laulību starp viena dzimuma personām, kas likumīgi noslēgta citā dalībvalstī, lai trešās valsts pilsonim piešķirtu uzturēšanās tiesības, nekaitē laulības institūtam pirmajā dalībvalstī, pieprasot tai atvieglot laulību noslēgšanu starp viena dzimuma personām. Pienākums atzīt laulības, kas likumīgi noslēgtas citā dalībvalstī, pastāv, lai personas varētu izmantot savas tiesības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ( 44 ). Tādējādi dalībvalsts pienākums atzīt šādas laulības nevar apdraudēt tās sabiedrisko kārtību, pat ja šīs dalībvalsts tiesību akti aizliedz viendzimuma laulības ( 45 ).

59.

Tādējādi šķiet, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz Regulas Nr. 2201/2003 22. pantā paredzēto sabiedriskās kārtības izņēmumu, lai attaisnotu citā dalībvalstī pieņemta lēmuma par laulības šķiršanu neatzīšanu ar to, ka procedūra, kurā šis lēmums bija pieņemts, nepastāv līdzīgā vai identiskā formā tās dalībvalsts tiesību sistēmā, kurā tiek lūgta atzīšana.

60.

Visbeidzot, jāuzsver, ka iepriekš minētais nenozīmē, ka dalībvalstīm ir pienākums paredzēt laulības šķiršanu ārpustiesas procedūrā.

61.

Līdz ar to es ierosinu Tiesai atbildēt uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu, ka laulības izbeigšanās ar likumīgi noteiktu procedūru, saskaņā ar kuru laulātie katrs personiski iesniedz paziņojumu par savu vēlmi šķirt laulību civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai, kura šo vienošanos apstiprina laulāto klātbūtnē ne vēlāk kā trīsdesmit dienas pēc tam, kad ir pārbaudīts, vai ir izpildīti tiesību aktos paredzētie laulības izbeigšanās nosacījumi, proti, ka laulātajiem nav nepilngadīgu bērnu vai pilngadīgu bērnu, kuri ir rīcībnespējīgi vai ar smagu invaliditāti, vai ir ekonomiski atkarīgi, un laulāto vienošanās neietver noteikumus par mantas nodošanu, ir spriedums par laulības šķiršanu Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē.

62.

Gadījumā, ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu noliedzoši, iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 2201/2003 46. pantā paredzētais noteikums par publiskajiem aktiem un nolīgumiem var tikt piemērots lēmumam par laulības šķiršanu, kas pieņemts saskaņā ar šo secinājumu 14. punktā aprakstīto procedūru.

63.

Vācijas valdība uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāsniedz noliedzoša atbilde, jo laulāto vienošanās par laulības šķiršanu nav izpildāma vienošanās saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem, kā to paredz Regulas Nr. 2201/2003 46. pants, lai tā varētu izmantot tajā paredzēto automātiskās atzīšanas sistēmu.

64.

Francijas valdība, kas savus apsvērumus attiecināja tikai uz otro jautājumu un ko atbalstīja Igaunijas valdība, norāda, ka attiecīgais nolīgums ir publisks akts vai pušu vienošanās, kas, ja vien tas ir izpildāms saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem, ir jāatzīst kā tāds. Ņemot vērā tās ierosināto atbildi uz pirmo jautājumu, Komisija uzskata, ka nav vajadzības atbildēt uz otro jautājumu.

65.

Kā norādīts manā piedāvātajā atbildē uz pirmo jautājumu, es uzskatu, ka lēmums par laulības šķiršanu, kas pieņemts saskaņā ar procedūru, kura aprakstīta šo secinājumu 14. punktā, ir spriedums par laulības šķiršanu Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē. No tā izriet, ka laulības šķiršana, kas ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, nav nedz publisks akts, nedz pušu vienošanās Regulas Nr. 2201/2003 46. panta izpratnē.

66.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Laulības izbeigšanās ar likumīgi noteiktu procedūru, saskaņā ar kuru laulātie katrs personiski iesniedz paziņojumu par savu vēlmi šķirt laulību civilstāvokļa aktu reģistrācijas amatpersonai, kura šo vienošanos apstiprina laulāto klātbūtnē ne vēlāk kā trīsdesmit dienas pēc tam, kad ir pārbaudīts, vai ir izpildīti tiesību aktos paredzētie laulības izbeigšanās nosacījumi, proti, ka laulātajiem nav nepilngadīgu bērnu vai pilngadīgu bērnu, kuri ir rīcībnespējīgi vai ar smagu invaliditāti, vai ir ekonomiski atkarīgi, un laulāto vienošanās neietver noteikumus par mantas nodošanu, ir spriedums par laulības šķiršanu Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību izpratnē.