20.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 86/11

1)

Vai no Līguma par Eiropas Savienības darbību 78. panta 1. punkta un 2. punkta a), d) un f) apakšpunkta, kā arī no Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/32/ES (1) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (pārstrādāta versija) preambulas 12. apsvēruma un 1. panta izriet, ka šīs direktīvas 33. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētais pamatojums starptautiskās aizsardzības pieteikuma uzskatīšanai par nepieņemamu ir tiešas iedarbības norma, ko dalībvalstis nedrīkst atstāt nepiemērotu, piemēram, piemērojot labvēlīgākas valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām pirmais starptautiskās aizsardzības pieteikums – kā prasīts direktīvas 10. panta 2. punktā – vispirms ir jāizskata no tāda viedokļa, vai pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā bēglis, un pēc tam no viedokļa, vai viņš ir tiesīgs saņemt alternatīvo aizsardzību?

2)

Vai no Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunkta saistībā ar šīs direktīvas 7. panta 3. punktu un 2. panta a), c) un g) punktu, kā arī preambulas 60. apsvērumu izriet, ka pamatlietas apstākļos starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko pavadīta nepilngadīgā vārdā iesniedzis viens vecāks, nav pieņemams, ja pieteikums tiek pamatots ar to, ka bērns ir tādas personas ģimenes loceklis, kas ir pieprasījusi starptautisko aizsardzību ar pamatojumu, ka tā ir bēglis Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu 1.A panta izpratnē?

3)

Vai no Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunkta saistībā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu un 2. panta a), c) un g) punktu, kā arī preambulas 60. apsvērumu izriet, ka pamatlietas apstākļos starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas iesniegts pilngadīgas personas vārdā, nav pieņemams, ja kompetentās administratīvās iestādes procedūrā pieteikums tiek pamatots tikai ar to, ka pieteikuma iesniedzējs ir tādas personas ģimenes loceklis, kas ir pieprasījusi starptautisko aizsardzību ar pamatojumu, ka tā ir bēglis Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu 1.A panta izpratnē, un pieteikuma iesniedzējs tā iesniegšanas brīdī nav tiesīgs veikt algotu darbu?

4)

Vai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/95/ES (2) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta versija), 4. panta 4. punktu saistībā ar šīs direktīvas preambulas 36. apsvērumu ir nepieciešams, lai vērtējumā, vai pastāv pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest būtisku kaitējumu, tiktu ņemti vērā tikai fakti un apstākļi, kuri attiecas uz pieteikuma iesniedzēju?

5)

Vai saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. pantu saistībā ar tās preambulas 36. apsvērumu un Direktīvas 2013/32 31. panta 1. punktu ir pieļaujama dalībvalsts judikatūra, kurā:

vai šī judikatūra ir pieļaujama arī, ņemot vērā tādus apsvērumus kā bērna intereses, ģimenes vienotības saglabāšana un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī tiesības palikt dalībvalstī līdz pieteikuma izskatīšanai, proti, pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 18. un 47. pantu, Direktīvas 2013/32 preambulas 12. un 60. apsvērumu, kā arī 9. pantu, Direktīvas 2011/95 preambulas 16., 18. un 36. apsvērumu, kā arī 23. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/33/ES (3), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, preambulas 9., 11. un 35. apsvērumu, kā arī 6. un 12. pantu?

6)

Vai no Direktīvas 2011/95 preambulas 16., 18. un 36. apsvēruma, kā arī 3. panta saistībā ar šīs direktīvas preambulas 24. apsvērumu un 2. panta d) un j) punktu, 13. pantu un 23. panta 1. un 2. punktu izriet, ka ir pieļaujama tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotais Zakon za ubezhishteto i bezhantsite [Likuma par patvērumu un bēgļiem] 8. panta 9. punkts, kas pamato arī ārvalstnieka, kam piešķirts bēgļa statuss, ģimenes locekļu uzskatīšanu par bēgļiem, ja tas ir saderīgi ar viņa personīgo statusu un valsts tiesībās nav pamatojuma, kas liedz piešķirt bēgļa statusu?

7)

Vai no Direktīvas 2011/95 10. panta noteikumiem par vajāšanas iemesliem izriet, ka apstāklis, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā tiek iesniegta attiecīgās personas sūdzība pret izcelsmes valsti, pamato tās piederību īpašai sociālajai grupai šīs direktīvas 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, proti, vai sūdzības iesniegšana ir uzskatāma par politiskajiem uzskatiem direktīvas 10. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē?

8)

Vai no Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkta izriet, ka tiesai lietā ir jāpārbauda jauns starptautiskās aizsardzības pamatojums, kas tiek iesniegts tiesvedības laikā, bet nav norādīts prasībā par lēmumu, ar kuru atteikta starptautiskā aizsardzība?

9)

Vai no Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkta izriet, ka tiesas procesā par lēmuma, ar kuru atteikta starptautiskā aizsardzība, apstrīdēšanu tiesai ir jānovērtē starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamība, pamatojoties uz šīs direktīvas 33. panta 2. punkta e) apakšpunktu, ja pieteikums apstrīdētajā lēmumā – kā prasīts direktīvas 10. panta 2. punktā – vispirms ir novērtēts no tāda viedokļa, vai pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā bēglis, un pēc tam no viedokļa, vai viņš ir tiesīgs saņemt alternatīvo aizsardzību?