3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/117

—

ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi (1),

—

ņemot vērā dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2011. gada 27. oktobra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (3),

—

ņemot vērā praktiskos pasākumus, par kuriem Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas atbildīgie dienesti panāca vienošanos 2011. gada 22. jūlijā, attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 294. panta 4. punkta īstenošanu pirmajā lasījumā panāktas vienošanās gadījumā,

—

ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi, subsidiaritāti un proporcionalitāti un lietpratīgu regulējumu (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par divdesmit septīto gada pārskatu par Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ietekmes novērtējumu neatkarīguma nodrošināšanu (6),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par subsidiaritāti un proporcionalitāti (18. ziņojums par tiesību aktu labāku izstrādi, 2010. gads) (COM(2011)0344),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par regulatīvā sloga mazināšanu MVU — ES regulējuma pielāgošanu mikrouzņēmuma vajadzībām (COM(2011)0803),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par divdesmit astoto. gada pārskatu par Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2010. gads) (COM(2011) 0588),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par lietpratīgu regulējumu Eiropas Savienībā (COM(2010) 0543),

—

ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2011. gada 5. decembra secinājumus par ietekmes novērtējumu,

—

ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2011. gada 30. maija secinājumus par lietpratīgu regulējumu,

—

ņemot vērā augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupas ar administratīvo slogu saistītiem jautājumiem 2011. gada 15. novembra ziņojumu „Eiropa var labāk: ziņojums par paraugpraksi dalībvalstīs, lai ES tiesību aktus īstenotu vismazāk apgrūtinošā veidā”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A7-0251/2012),

A.

tā kā ieteikumu skaits, kurus 2010. gada laikā saņēma Eiropas Parlaments, septiņas reizes pārsniedza dalībvalstu parlamentu argumentēto atzinumu skaitu;

B.

tā kā lietpratīga regulējuma programma ir mēģinājums nostiprināt centienus saistībā ar labāku tiesību aktu izstrādi, ES tiesību aktu vienkāršošanu un administratīvā un regulatīvā sloga mazināšanu, kā arī virzīties uz labu pārvaldību, kuras pamatā ir uz pierādījumiem balstīta politikas veidošana un kurā būtiska nozīme ir ietekmes novērtējumiem un ex-post kontroles pasākumiem;

C.

tā kā 2003. gada Iestāžu nolīgums par tiesību aktu labāku izstrādi vairs nav piemērots pašreizējai ar Lisabonas līgumu radītajai leģislatīvajai videi, tostarp ņemot vērā ES iestāžu īstenoto pakāpenisko pieeju attiecībā uz kopīgu politisko deklarāciju pieņemšanu par skaidrojošajiem dokumentiem un sekretariāta līmeņa praktiskos pasākumus Līguma par Eiropas Savienību (LESD) 294. panta īstenošanai;

D.

tā kā nepareiza izvēle starp deleģēto aktu izmantošanu saskaņā ar LESD 290. pantu vai īstenošanas aktu izmantošanu saskaņā ar LESD 291. pantu attiecībā uz tiesību aktu rada risku, ka Eiropas Savienības Tiesa šo tiesību aktu anulēs,

1.

uzsver visaptverošo vajadzību nodrošināt skaidru, vienkāršu, viegli uztveramu un visiem pieejamu tiesisko regulējumu;

2.

uzsver, ka, pieņemot tiesību aktus, Eiropas Savienības iestādēm ir jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

3.

pauž dziļas bažas par Ietekmes novērtējuma padomes pārstāvju viedokli, ka Komisija savos ietekmes novērtējumos nepietiekami ņem vērā šos principus; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisija novērstu visus šajā jomā konstatējamos trūkumus nolūkā nodrošināt šo principu ievērošanu;

4.

atkārto savus vairākkārtējos aicinājumus vēlreiz apspriest 2003. gada Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi, lai ņemtu vērā ar Lisabonas līgumu radīto jauno leģislatīvo vidi, nostiprinātu pašreizējo paraugpraksi un atjauninātu nolīgumu atbilstoši lietpratīga regulējuma programmai; iesaka šajā kontekstā vienoties par noteikumiem saistībā ar deleģēto un īstenošanas aktu nošķiršanu; lūdz priekšsēdētāju veikt nepieciešamos pasākumus, lai sāktu sarunas ar pārējām iestādēm;

5.

atzinīgi vērtē valstu parlamentu ciešāku iesaistīšanos Eiropas likumdošanas procesā, it īpaši attiecībā uz tiesību aktu priekšlikumu kontroli no subsidiaritātes un proporcionalitātes viedokļa;

6.

atzīmē, ka 2010. gadā no valstu parlamentiem tika saņemti 211 atzinumi, taču tikai mazs to skaits, proti, kopā 34, attiecās uz subsidiaritātes jautājumiem; norāda, ka Protokola par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu 2. panta pirmā teikuma nosacījumi pirmo reizi tika izpildīti 2012. gada maijā saistībā ar priekšlikumu Padomes regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus (COM(2012)0130); šajā sakarībā aicina Komisiju veikt nepieciešamo šā projekta pārskatīšanu, vislielāko vērību pievēršot konkrēti paustajai valstu parlamentu gribai, jo jaunā kontroles procedūra ir paredzēta, lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanu pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem;

7.

aicina Komisijas vārdā veikt neatkarīgu analīzi, lai noskaidrotu reģionālo un vietējo parlamentu lomu, veicot subsidiaritātes kontroles; šajā sakarībā norāda uz Starpparlamentu ES informācijas sistēmas (IPEX) platformu, ko finansē Eiropas Parlaments un valstu parlamenti un kas ir īpaši noderīga, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu saistībā ar kontroles procedūrām;

8.

iesaka, lai likumdošanas procesā iesaistītajām iestādēm atgādinātu par vajadzību nodrošināt subsidiaritātes un proporcionalitātes principu pareizu piemērošanu saskaņā ar Līgumam par Eiropas Savienību pievienoto 2. protokolu;

9.

norāda, ka kritisku vērtējumu par subsidiaritātes ievērošanu, kādu sniedza Ietekmes novērtējuma padome, pauda arī vairāki dalībvalstu parlamenti savos dokumentos, kurus tie iesniedza ar Lisabonas līgumu ieviestā subsidiaritātes kontroles mehānisma ietvaros, tomēr norāda, ka 2010. gadā nevienu reizi netika sasniegta robežšķirtne, lai sāktu formālās procedūras saskaņā ar Līgumiem pievienoto 2. protokolu;

10.

tomēr norāda, ka 2012. gada 22. maijā pirmo reizi kopš brīža, kad spēkā stājās Lisabonas līgums, valstu parlamenti izmantoja „dzeltenās kartes” procedūru, pieņemot pamatotus atzinumus, kuros bija izteikti iebildumi Komisijas priekšlikumam Padomes regulai par to, kā īstenojamas tiesības uz kolektīvu rīcību saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus (COM(2012)0130);

11.

norāda ar bažām, ka no dažiem valstu parlamentu atzinumiem uzskatāmi izriet tas, ka vairākos Komisijas priekšlikumos subsidiaritātes pamatojums ir nepietiekams vai nav sniegts vispār;

12.

uzsver vajadzību Eiropas iestādēm nodrošināt valstu parlamentiem iespēju kontrolēt likumdošanas priekšlikumus, garantējot, ka Komisija sīki un visaptveroši pamato savus lēmumus par subsidiaritāti un proporcionalitāti saskaņā ar LESD 2. protokola 5. punktu;

13.

iesaka veikt novērtējumu, lai noteiktu nepieciešamību noteikt atbilstošus kritērijus ES līmenī nolūkā novērtēt subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu;

14.

uzskata, ka Līgumos noteiktie pašreizējie termiņi attiecībā uz dalībvalstu veiktām subsidiaritātes pārbaudēm būtu jāpārskata, lai noteiktu, vai tie ir pietiekami; iesaka, lai EP, Komisija un dalībvalstu parlamentu pārstāvji veiktu izmeklēšanu par iespējām mazināt visus traucēkļus dalībvalstu parlamentu līdzdalībai subsidiaritātes kontroles mehānismā;

15.

atgādina, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu ES rīkojas ārpus savas ekskluzīvās kompetences robežām tikai tad un tajā mērā, ja plānotā pasākuma mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī nekā valstu, reģionālā vai vietējā līmenī; tāpēc subsidiaritātes principa piemērošanas rezultātā Savienības darbību apjoms var tikt paplašināts, ievērojot tās pilnvaras, ja tas nepieciešams atbilstoši apstākļiem, un tas var attiecīgi tikt ierobežots vai samazināts, ja tas konkrētajos apstākļos vairs nav nepieciešams; uzsver, ka subsidiaritāte šajā kontekstā attiecas ne tikai uz Eiropas Savienības un dalībvalstu attiecībām, bet aptver arī reģionālo un vietējo līmeni;

16.

mudina Komisiju uzlabot paziņojumus, kuros tās likumdošanas iniciatīvas pamatotas ar subsidiaritātes principa ievērošanu, kā arī sniegt tos regulāri; atgādina, ka ES administratīvo tiesību akti būtu jāpielāgo un jāvienkāršo, lai samazinātu administratīvās un tiesību aktu izpildes izmaksas; konstatē, ka šajā saistībā būtu atbilstoši jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi;

17.

pauž nožēlu, ka Komisija nav pienācīgi ziņojusi par proporcionalitātes principa piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz to, kā tiek izmantots LESD 290. un 291. pants par deleģētajiem un īstenošanas aktiem; brīdina Padomi nejaukt precīzi nošķirtos deleģētos un īstenošanas aktus; mudina Komisiju nodrošināt pareizu šo abu pantu piemērošanu;

18.

atzīst, ka Eiropas Savienības Tiesa pārskatāmajā periodā ir pieņēmusi tikai vienu spriedumu par proporcionalitāti un subsidiaritāti (par viesabonēšanas mobilajiem telefona sakariem), norādot uz Tiesas secinājumu par to, ka neviens no šiem abiem principiem konkrētajā lietā nav pārkāpts, jo bija jāierobežo galīgajiem patērētājiem paredzētā cena, lai aizsargātu viņu intereses, un ka šo mērķi vislabāk varēja sasniegt Savienības līmenī;

19.

šajā kontekstā atzinīgi vērtē pārstrādātās iepriekš minētās IPEX tīmekļa vietnes darbības sākšanu, kas var kalpot kā katalizators turpmākiem uzlabojumiem un līdzdalībai subsidiaritātes kontroles mehānisma darbībā, kā arī uzsver, ka šī vietne ir jāveicina tālāk;

20.

uzsver, ka ir svarīgi paplašināt subsidiaritātes principa kontroli, to dalībvalstīs īstenojot arī reģionālā un vietējā līmenī; saistībā ar šo atzinīgi vērtē gada ziņojumu par subsidiaritātes principa piemērošanu, ko publicējusi Reģionu komiteja un komitejas izveidotā REGPEX tīmekļa vietne, kas abas atbalsta informācijas apmaiņu un nodrošinās turpmākos uzlabojumus subsidiaritātes uzraudzībā;

21.

aicina valstu parlamentus saskaņā ar Subsidiaritātes protokolu apspriesties ar reģionālajiem parlamentiem, kuriem ir likumdošanas pilnvaras; aicina Komisiju subsidiaritātes kontrolē un jo īpaši gada ziņojumos par subsidiaritātes un proporcionalitātes piemērošanu veltīt uzmanību reģionālajiem parlamentiem, kuriem ir likumdošanas pilnvaras;

22.

uzsver lietpratīga regulējuma programmas un jaunu regulējošo pieeju izstrādes nozīmi, lai nodrošinātu ES tiesību aktu atbilstību to mērķiem un spēju sniegt efektīvu ieguldījumu turpmāko ar konkurētspēju un izaugsmi saistīto problēmu risināšanā;

23.

norāda uz lielo nozīmi, kāda ir ietekmes novērtējumam kā instrumentam, ar kuru palīdz lēmumu pieņemšanā saistībā ar likumdošanas procesu, un uzsver nepieciešamību šajā sakarībā pienācīgi apsvērt jautājumus, kas skar subsidiaritāti un proporcionalitāti;

24.

uzsver Parlamenta saistības saskaņā ar lietpratīga regulējuma programmu un iesaka tiesību aktu izstrādē iesaistītajām komitejām regulāri izmantot Parlamenta Ietekmes novērtēšanas direktorātu; atgādina saistības, kuras Parlaments un Padome uzņēmās Iestāžu 2005. gada dokumentā „Vienota pieeja ietekmes novērtējumam” — veikt ietekmes novērtējumu pirms būtisku grozījumu pieņemšanas —, un aicina komitejas šo saistību izpildē izmantot jauno Ietekmes novērtēšanas direktorātu;

25.

ierosina, lai saistībā ar sistemātiskāku pieeju ietekmes novērtējumu izskatīšanai Parlamentā komitejas pirmajā viedokļu apmaiņā aicinātu Ietekmes novērtēšanas direktorātu sagatavot īsu katra izskatāmā ietekmes novērtējuma kopsavilkumu; ierosina šajā kopsavilkumā iekļaut kodolīgus secinājumus par ietekmes novērtējuma kvalitāti, kā arī nelielu ziņojumu par svarīgākajiem rezultātiem un visām analīzes jomām, kurām Komisija nav pievērsusies; uzskata, ka tas ievērojami uzlabotu Parlamenta veikto tiesību aktu projektu pārbaudi;

26.

uzskata, ka ir svarīgi, lai Ietekmes novērtēšanas direktorāta izmantotās metodes būtu savietojamas un salīdzināmas ar Komisijas piemēroto pieeju, un aicina Parlamentu un Komisiju šajā jomā īstenot visaptverošu sadarbību;

27.

atgādina par 2003. gada Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi un mudina Padomi pabeigt darbu pie sava mehānisma izveides ietekmes novērtējumu veikšanai bez nevajadzīgas kavēšanās — atbilstīgi 2003. gada nolīgumā paredzētajām saistībām;

28.

mudina Komisiju turpināt uzlabot savu pieeju ietekmes novērtējumiem un aicina to nostiprināt Ietekmes novērtējuma padomes nozīmi un — jo īpaši — pabeigt un iesniegt tikai tādus tiesību aktu priekšlikumus, par kuriem Ietekmes novērtējuma padome ir sniegusi labvēlīgu atzinumu;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par regulatīvo slogu mazināšanu MVU; uzskata, ka ir svarīgi, lai Komisija, izstrādājot tiesību aktus, ievērotu principu „Vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, un ir gandarīts par Komisijas pausto apņēmību un vēlēšanos paplašināt pašreizējās pieejas un piemērot mazākiem uzņēmumiem atvieglotu kārtību un atbrīvojumus;

30.

atgādina Parlamenta nostāju jautājumā par atbrīvojumiem no tiesību aktu piemērošanas un mudina Komisiju attiecināt šos atbrīvojumus arī uz MVU gadījumos, ja regulējošie noteikumi tos ietekmētu nesamērīgi un nebūtu pamatota iemesla tos iekļaut tiesību aktu piemērošanas jomā; atzinīgi vērtē MVU pārbaudes stingras piemērošanas aktualizāciju no jauna un uzskata, ka mikrodimensija ir būtiska šīs pārbaudes daļa, kurā tiek sistēmiski novērtētas visas reālās iespējas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas nostāju par mikrovienību iekļaušanu tiesību akta projektā, kas būtu attaisnoti pilnā mērā tikai tad, ja ar tiem tiek stiprināta MVU pārbaude;

31.

tomēr atgādina Komisijai, ka pierādīšanas pienākuma atcelšanai nevajadzētu automātiski novest pie sarežģītākiem tiesību aktiem, kuru izstrādē nav ņemti vērā MVU; aicina Komisiju, kad vien iespējams, censties panākt tiesību aktu vienkāršošanu un turpināt sagatavot un iesniegt priekšlikumus, kā pamatprincipus tiesību aktu izstrādē ievērojot pieejamību un vienkāršu īstenošanu attiecībā uz MVU — pat tad, ja varētu tikt piemērots atbrīvojums;

32.

uzsver, ka Komisijai tās direktorātos jānodrošina konsekvents uzlabota MVU testa piemērojums, un aicina dalībvalstis iekļaut līdzīgus apsvērumus valsts līmeņa lēmumu pieņemšanas procesos;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto īpaši pielāgoto pieeju tiesību aktu izstrādei; aicina apsvērt turpmāku īpaši pielāgotas pieejas piemērošanu, pārskatot spēkā esošos tiesību aktus;

34.

atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija pieņēma Parlamenta ieteikumus par informācijas publicēšanu saistībā ar īstenošanu, tādējādi risinot tiesību aktu „uzlabošanas” („gold-plating”) problēmu; atgādina Komisijai un Padomei, ka, lai nodrošinātu spēkā esošo un turpmāko programmu, kas paredzētas slogu mazināšanai, sekmes, ir vajadzīga aktīva Komisijas un dalībvalstu sadarbība, lai izvairītos no neatbilstībām tiesību aktu interpretācijā un īstenošanā; mudina dalībvalstis līdz 2015. gadam samazināt administratīvo slogu vēl par 25 %;

35.

uzskata, ka ierosinājumu publiskot un nosodīt Eiropas Savienības iestādes, kuras neievēro vienkāršošanas principu, pamatā ir labi nodomi; tomēr uzskata, ka konstruktīvāka sadarbība ar atbilstīgajām ieinteresētajām personām un iestādēm pirmslikumdošanas procesā, kā arī vispārēju vienkāršošanas un lietpratīga regulējuma saistību ievērošana novērstu vajadzību pēc šādas publicitātes; tomēr ierosina, ka būtu jānosauc tās dalībvalstis, kuras visaktīvāk iesaistās direktīvu „uzlabošanā”, kā arī dalībvalstis, kuras ir vislielākās pārkāpējas saistībā ar novēlotu, neprecīzu vai nepilnīgu ES tiesību aktu transponēšanu;

36.

atgādina tā iepriekšējos paziņojumus par vajadzību veikt visaptverošu Komisijas īstenotā konsultāciju procesa pārskatīšanu un cer, ka Komisija pieņems Parlamenta ieteikumus šajā jomā pirms 2012. gada beigām;

37.

uzsver šo pasākumu kā galvenā elementa nozīmi ekonomikas izaugsmes atjaunošanas nodrošināšanai Eiropā; šajā saistībā atgādina par savu rezolūciju par lietpratīgu regulējumu un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par regulatīvās kompensēšanas īstenošanu, kurai būtu vajadzīga ekvivalentu izmaksu kompensāciju noteikšana pirms jauno tiesību aktu pieņemšanas, kas paredzētu radīt izmaksas; turklāt atgādina par tā atbalstu administratīvā sloga samazināšanas programmas piemērošanas jomas paplašināšanai un mudina Komisiju tās 2013. gada darba programmā iekļaut programmu, ar kuras palīdzību tiek risināta vajadzība samazināt vispārējo regulatīvo slogu;

38.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.