1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2012. gada 22. maija spriedumu lietā T‑344/08 EnBW Energie Baden‑Württemberg/Komisija, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2008. gada 16. jūnija Lēmumu SG.E.3/MV/psi D(2008) 4931, ar kuru EnBW Energie Baden‑Württemberg AG (turpmāk tekstā – “EnBW”) tika atteikta piekļuve Procesa COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas lietas materiāliem (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) ir definēti tiesību piekļūt šo iestāžu dokumentiem principi, nosacījumi un robežas.

3

Regulas 4. pants “Izņēmumi” ir formulēts šādi:

“[..]

2.   Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

3.   Var atteikt piekļuvi dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Var atteikt piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

[..]

6.   Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas tiek publiskotas.

7.   Izņēmumi, kas noteikti 1. līdz 3. punktā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu. Izņēmumi var būt spēkā ne ilgāk kā 30 gadus. Ja dokumentiem ir piemērojami izņēmumi, kas skar privāto dzīvi vai komerciālās intereses, kā arī ja tie ir slepeni dokumenti, izņēmumus vajadzības gadījumā drīkst piemērot, arī pēc šā termiņa.”

4

Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL 81. un 82.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 17.–22. pantā ir definētas Komisijas izmeklēšanas pilnvaras. Šajās pilnvarās tostarp ietilpst informācijas pieprasījumi (18. pants), kā arī pārbaudes pie attiecīgajiem uzņēmumiem (20. pants) vai citās telpās (21. pants).

5

Šīs regulas 27. panta “Pušu, sūdzību iesniedzēju un citu uzklausīšana” 2. punktā ir paredzēts:

“Tiesas procesos pilnībā respektē attiecīgo pušu aizstāvības tiesības. Tās ir tiesīgas piekļūt Komisijas lietas materiāliem, uz ko attiecas uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā. Tiesības piekļūt lietas materiāliem neattiecas uz Komisijas vai dalībvalstu konkurences iestāžu slepenu informāciju un iekšējiem dokumentiem. Piekļuves tiesības jo īpaši neattiecas uz saraksti starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm vai uz savstarpējo saraksti starp dalībvalstu konkurences iestādēm, tajā skaitā dokumentiem, kas sagatavoti atbilstoši 11. un 14. pantam. Šajā punktā nekas neliedz Komisijai atklāt un izmantot informāciju, kas vajadzīga, lai pierādītu pārkāpumu.”

6

Atbilstoši minētās regulas 28. pantā “Dienesta noslēpums” noteiktajam:

“1.   Neierobežojot 12. un 15. pantu, informāciju, kas savākta atbilstoši 17. līdz 22. pantam, izmanto tikai nolūkā, kādā tā iegūta.

2.   Neierobežojot informācijas apmaiņu un izmantošanu, kas paredzēta 11., 12., 14., 15. un 27. pantā, Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes, to ierēdņi, darbinieki un citas personas, kas strādā šo iestāžu uzraudzībā, kā arī dalībvalstu citu iestāžu darbinieki un ierēdņi neatklāj informāciju, ko tie ieguvuši vai iemainījuši atbilstoši šai regulai, un kas ir tāda veida, uz kuru attiecas dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums. Šis pienākums arī attiecas uz visiem dalībvalstu pārstāvjiem un ekspertiem, kas saskaņā ar 14. pantu apmeklē padomdevējas komitejas sanāksmes.”

7

Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL 81. un 82.] pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 6. pantā “Sūdzību iesniedzēju līdzdalība lietas izskatīšanā” ir paredzēts:

“1.   Ja Komisija izdod paziņojumu par iebildumiem, kas saistīti ar lietu, par kuru tā saņēmusi sūdzību, tā dara sūdzības iesniedzējam pieejamu iebildumu nekonfidenciālā varianta kopiju un nosaka termiņu, līdz kuram sūdzības iesniedzējs var rakstiski paust savu viedokli.

[..]”

8

Šīs regulas 8. pantā “Pieeja informācijai” ir noteikts:

“1.   Ja Komisija ir informējusi sūdzības iesniedzēju par tās nodomu noraidīt sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar 7. panta 1. punktu, sūdzības iesniedzējs var lūgt pieeju dokumentiem, uz kuriem Komisija balsta tās provizorisko novērtējumu. Tomēr arī šajā gadījumā sūdzības iesniedzējam nedrīkst būt pieeja komercnoslēpumiem un citai konfidenciālai informācijai, kas pieder citām lietas izskatīšanā iesaistītajām pusēm.

2.   Dokumentus, kuriem sūdzības iesniedzējs piekļuvis Komisijas vadītās lietas izskatīšanas sakarā saskaņā ar [EKL 81. un 82.] pantu, sūdzības iesniedzējs var izmantot vienīgi tiesvedībā vai izskatot lietu administratīvā kārtā, lai piemērotu minētos Līguma noteikumus.”

9

Minētās regulas 15. pants “Piekļuve lietas materiāliem un dokumentu izmantošana” ir formulēt šādi:

“1.   Pēc attiecīga pieprasījuma Komisija nodrošina lietas materiālu pieejamību tām pusēm, kurām tā adresējusi iebildumus. Piekļuvi šiem materiāliem nodrošina pēc tam, kad paziņots par iebildumiem.

2.   Tiesības piekļūt lietas materiāliem neattiecas uz komercnoslēpumiem, citu konfidenciālu informāciju un uz Komisijas vai dalībvalstu konkurences institūciju iekšējiem dokumentiem. Tiesības piekļūt lietas materiāliem neattiecas arī uz saraksti starp Komisiju un dalībvalstu konkurences institūcijām vai arī minēto konkurences institūciju savstarpējo saraksti, ja šāda sarakste ir ietverta Komisijas lietas materiālos.

3.   Nekas šajā regulā neliedz Komisijai izpaust vai izmantot vajadzīgo informāciju, lai pierādītu [EKL 81.] un [82.] panta pārkāpumu.

4.   Dokumentus, kas iegūti, saskaņā ar šo pantu piekļūstot lietas materiāliem, izmanto vienīgi tiesvedībā vai izskatot lietu administratīvā kārtā, lai piemērotu [EKL 81.] un [82.] pantu.”

10

Šīs pašas regulas 16. panta “Konfidenciālas informācijas identificēšana un aizsardzība” 1. punktā ir paredzēts:

“Komisija neizpauž vai liedz pieejamību informācijai, tai skaitā dokumentiem, ciktāl tie ietver jebkuras personas komercnoslēpumus vai citu konfidenciālu informāciju.”

11

EnBW ir enerģijas piegādes uzņēmums, kurš uzskata, ka to ir ietekmējusi starp gāzes izolācijas slēgiekārtu (turpmāk tekstā – “GIS”) ražotājiem īstenotā aizliegtā vienošanās, par kuru ir piemērots sods ar Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL 81.] panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) (turpmāk tekstā – “GIS lēmums”). Starp šiem ražotājiem ir Siemens AG (turpmāk tekstā – “Siemens”) un ABB Ltd (turpmāk tekstā – “ABB”).

12

GIS lēmumā Komisija konstatēja, ka vairāki uzņēmumi, būdami aizliegtās vienošanās dalībnieki GIS tirgū, kuras ietvaros tie ir manipulējuši ar konkursiem, noteikušu cenas un sadalījuši GIS projektus un tirgus Eiropā, ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. pantu. Līdz ar to Komisija šiem uzņēmumiem, kas bijuši šīs aizliegtās vienošanās dalībnieki, uzlika naudas sodus, kuru kopējā summa sasniedz EUR 750 miljonus.

13

2007. gada 9. novembrīEnBW saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 lūdza Komisijai atļauju piekļūt visiem dokumentiem lietas materiālos saistībā ar procedūru, kuras rezultātā tika pieņemts GIS lēmums.

14

Pēc sarunām starp EnBW un Komisiju EnBW atsauca šo pieteikumu, kā arī atkārtoto 2007. gada 10. decembra pieteikumu un 2007. gada 13. decembrī iesniedza jaunu piekļuves pieteikumu dokumentiem saistībā ar attiecīgo lietu. Ar 2008. gada 11. janvāra faksu prasītāja precizēja, ka tā savā pieteikumā svītro trīs kategoriju dokumentus, proti, visus dokumentus, kas attiecas vienīgi uz iesaistīto uzņēmumu struktūru, visus dokumentus, kas attiecas vienīgi uz GIS lēmumu adresātu identificēšanu, un visus pilnībā japāņu valodā sagatavotos dokumentus.

15

2008. gada 16. jūnijā Komisija noraidīja šo lūgumu, pieņemot apstrīdēto lēmumu.

16

Šī lēmuma 2. punktā Komisija klasificēja attiecīgajos lietas materiālos esošos dokumentus piecās kategorijās:

17

Apstrīdētā lēmuma 3. punktā Komisija ir norādījusi, ka uz katru no šīm kategorijām attiecas izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, un ka arī uz 5. kategorijas a) apakšpunkta dokumentiem attiecas izņēmums, kas paredzēts šīs regulas 4. panta 3. punktā.

18

Šī lēmuma 4. punktā Komisija ir norādījusi, ka uz dokumentiem, kas pieder pie 1.–4. kategorijas, attiecas izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā.

19

Minētā lēmuma 5. punktā Komisija ir norādījusi, ka tā nav varējusi konstatēt nevienu sevišķo sabiedrisko interešu apsvērumu, kas attaisnotu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu lūgto piekļuvi dokumentiem.

20

Visbeidzot, šī paša lēmuma 6. punktā Komisija savu atteikumu sniegt daļēju piekļuvi lietas materiāliem ir pamatojusi ar to, ka uz visiem dokumentiem, kas ietilpst lietas materiālos, pilnībā attiecas Regulā Nr. 1049/2001 paredzētie izņēmumi.

21

Ar 2008. gada 25. augustā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto prasības pieteikumu EnBW cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Zviedrijas Karaliste iestājās lietā šī prasības atbalstam, taču Komisiju atbalstīja Siemens un ABB.

22

Savas prasības atbalstam EnBW izvirzīja četrus pamatus. Pirmais no tiem bija par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma, kā arī šīs pašas regulas 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu, savukārt ceturtais pamats bija par acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar piekļuves lūguma apjomu.

23

Pirmkārt, Vispārējā tiesā pārsūdzētā sprieduma 32.–37. punktā izvērtēja ceturto pamatu. Vispārējā tiesa to akceptēja, jo Komisija bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, interpretējot EnBW iesniegto piekļuves lūgumu tādējādi, ka tas neattiecas uz lietas materiālu dokumentiem, kuri ietilpst 5. kategorijas b) apakšpunktā. Tādēļ tā pārsūdzētā sprieduma 37. un 171. punktā nosprieda, ka ir jāatceļ apstrīdētais lēmums, ciktāl ar to ir atteikta piekļuve šiem dokumentiem.

24

Otrkārt, Vispārējā tiesa izvērtēja pirmo pamatu. Šajā sakarā tā vispirms izvērtēja, vai nosacījumi, lai Komisija varētu neveikt šādu konkrētu un individuālu vērtējumu, šajā lietā ir izpildīti.

25

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54.–63. punktā uzskatīja, ka Komisija, neveicot konkrētu katra dokumentu analīzi, nevarēja prezumēt, ka visus lūgtos dokumentus acīmredzami aptver izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā.

26

Turklāt Vispārējā tiesa minētā sprieduma 64.–110. punktā nosprieda, ka Komisija varējusi veikt vērtējumu pa kategorijai vienīgi saistībā ar 3. kategorijā ietilpstošajiem dokumentiem, lai piemērotu izņēmumu, kas izriet no izmeklēšanas darbību aizsardzības mērķiem, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2011 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā. Līdz ar to minētā sprieduma 111. un 172. punktā Vispārēja tiesa nosprieda, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl ar to ir atteikta piekļuve dokumentiem, kuri ietilpst 1., 2. un 4. kategorijā un 5. kategorijas a) apakšpunktā.

27

Pēc tam pārsūdzētajā spriedumā, izvērtējot – pilnības labad saistībā ar dokumentiem, kas ietilpst šajās pēdējās kategorijās, – piekļuves tiesību izņēmumu pamatotību apstrīdētajā lēmumā, tā akceptēja pirmā pamata trīs daļas. Vispirms pārsūdzētā sprieduma 113.–130. un 173. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja šī pamata daļu, ar ko tiek apgalvots Regulas Nr. 1049/2011 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpums, saistībā ar izmeklēšanas darbībām. Pēc tam šī sprieduma 131.–150. un 174. punktā tā izvērtēja šī pamata daļu, ar kuru apgalvots minētās regulas 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma pārkāpums, saistībā ar attiecīgo uzņēmumu komerciālajām interesēm. Visbeidzot, minētā sprieduma 151.–170. un 175. punktā tā izvērtēja šī paša pamata daļu, ar kuru tiek apgalvots minētās regulas 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpums, saistībā ar atzinumiem šīs tiesību normas nozīmē.

28

Šajos apstākļos, neizvērtējot pārējos izvirzītos pamatus, Vispārējā tiesa pilnībā atcēla apstrīdēto lēmumu.

29

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 19. februāra rīkojumu HUK-Coburg Haftpflicht-Unterstützungs-Kasse kraftfahrender Beamter Deutschlands a. G., LVM Landwirtschaftlicher Versicherungsverein Münster a. G., VHV Allgemeine Versicherung AG, kā arī Württembergischen Gemeinde-Versicherung a. G. pieteikumi par iestāšanos lietā EnBW prasījumu atbalstam tika noraidīti, jo šīm sabiedrībām nav intereses strīda risinājumā.

30

Komisija savā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

31

EnBW lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32

Siemens un ABB atbalsta Komisijas prasījumus. Zviedrijas Karaliste atbalsta EnBW prasījumus.

33

Savas apelācijas atbalstam Komisija norāda piecus pamatus. Šie pamati ir, pirmkārt, par to, ka nav ņemts vērā, ka Regula Nr. 1049/2001 ir jāinterpretē saskaņoti, lai nodrošinātu tiesību normu, kas attiecas uz citām nozarēm, pilnīgu efektivitāti, otrkārt, par kļūdu tiesību piemērošanā, pārbaudot, vai pastāv vispārīga prezumpcija, kas attiecināma uz visiem procedūras aizliegtu vienošanos jomā dokumentiem, treškārt, par minētās regulas 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu saistībā ar izņēmumu sakarā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, ceturtkārt, par minētās regulas 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma pārkāpumu saistībā ar izņēmumu sakarā ar komerciālo interešu aizsardzību un, piektkārt, par minētās regulas 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu saistībā ar izņēmumu sakarā ar Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību.

34

Šie pamati ir jāizvērtē kopā.

35

Komisija, ko šajā ziņā atbalsta Siemens un ABB, apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav ņemts vērā, ka Regula Nr. 1049/2001 un Regula Nr. 1/2003, kā arī Regula Nr. 773/2004 aizliegto vienošanos jomā ir jāinterpretē saskaņoti. Vispārējā tiesa esot paredzējusi vienīgi piekļuves tiesību izņēmumu šauras interpretācijas principu un tādējādi esot paredzējusi Regulas Nr. 1049/2001 pārākumu pār šīm regulām.

36

Komisija uzsver, ka ir būtiski aizsargāt gan tās uzdevumu piemērot aizliegto vienošanos regulējumu, gan aizsargāt procesā iesaistītos uzņēmumus. No konfidenciālās informācijas aizsardzības var notikt atkāpe vienīgi, ja piekļuvi šiem dokumentiem pamato augstākas intereses, tādas kā tiesību uz aizstāvību, kuras ir attiecīgajiem uzņēmumiem, ievērošana. Plaša piekļuve lietas materiāliem radītu risku, ka tiek apieta piekļuves lietas materiāliem kārtība, kas ir piemērojama aizliegtu vienošanos lietām, un tiktu radīts risks, ka uzņēmumi samazina savu sadarbību.

37

Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas sniegtā kļūdainā interpretācija izriet no konstatācijām, ar kurām tā uzsver, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir garantēt cik vien iespējams plašu piekļuvi dokumentiem. Šī pieeja esot kļūdaina, jo šīs regulas tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tiek nodrošināta dažādu regulējumu pilnīga piemērošana.

38

EnBW, ko šajā ziņā atbalsta Zviedrijas Karaliste, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti konstatējusi, ka tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumi, kas izklāstīti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri. Komisija vēloties iekļaut šajā regulā papildu nerakstītu izņēmuma kritēriju. Šādi rīkojoties, tā vēloties uz Regulas Nr. 1/2003 pamata izveidot mākslīgu izņēmumu attiecībā pret visiem dokumentiem saistībā ar tās izmeklēšanas darbībām un tādējādi izslēgt visu savu darbību konkurences jomā no Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas.

39

EnBW uzskata, ka 2013. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑404/10 P Komisija/Éditions Odile Jacob un spriedums lietā C‑477/10 P Komisija/Agrofert Holding nav piemērojams šajā lietā. Koncentrācijas darījumi paši par sevi neesot aizliegti. Taču procedūra, kas īstenota saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003, esot vērsta pret uzņēmumiem, kas ir pārkāpuši EKL 81. un 82. pantu. Labprātīga informācijas paziņošana Komisijai pieteikumu iecietības programmas piemērošanai ietvaros tādējādi esot domāta vienīgi, lai attiecīgie uzņēmumi varētu izvairīties no saukšanas pie atbildības par Savienības tiesību pārkāpumu. Neviena Savienības tiesību norma neliekot uzņēmumam, kas ir pārkāpis Savienības tiesības, paziņot par šo rīcību Komisijai un sniegt informāciju, lai pierādītu izdarīto pārkāpumu.

40

EnBW uzskata, ka Komisijas aizstāvētā interpretācija nav saderīga ar EKL 81. pantu. Šīs tiesību normas pilnā efektivitāte tiktu apdraudēta, ja visām trešajām personām būtu liegta iespēja pieprasīt zaudējumu atlīdzību, ko tām esot izraisījusi rīcība, kas var ierobežot konkurenci. Prasībai par zaudējumu atlīdzību būtu labvēlīga iznākuma iespēja vienīgi tad, ja šī cietusī persona varētu pierādīt radušos zaudējumu raksturu un lielumu.

41

Komisija, ko šajā ziņā atbalsta Siemens un ABB, apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini secinājusi, ka nepastāv vispārēja prezumpcija, kas saistīta ar aizsardzību un kura principā attiecas uz visiem lietas materiālos, kas saistīti ar procedūru aizliegto vienošanos jomā, ietilpstošajiem dokumentiem.

42

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā ir nepareizi uzskatījusi, ka Tiesas veiktās konstatācijas 2010. gada 29. jūnija spriedumā lietā C-139/07 P Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (Krājums, I-5885. lpp.) nav piemērojamas šajā lietā, jo lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, lūgtie dokumenti attiecās uz procedūru, kas vēl nebija pabeigta. Šim apstāklim neesot nozīmes, lai definētu aizsardzības jomu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta nozīmē. Svarīga ir vienīgi aizsargāto interešu būtība. Turklāt iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Éditions Odile Jacob un spriedumā lietā Komisija/Agrofert Holding Tiesa starplaikā esot šo vispārējo prezumpciju attiecinājusi uz koncentrāciju kontroles jomu. Noteikumi piekļūšanai lietas materiāliem aizliegto vienošanos regulējuma jomā esot praktiski identiski noteikumiem, kas piemērojami koncentrāciju kontroles jomā.

43

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka katra individuālā gadījuma izvērtēšana, kuru pieprasa ierobežojumi, kas piemērojami procedūrā iesaistītajiem uzņēmumiem vai sūdzības iesniedzējiem, izslēdz vispārējas prezumpcijas pastāvēšanu. Gan valsts atbalsta kontroles jomā, gan konkurences tiesību jomā trešās personas, kas nav iesaistītas, katrā ziņā nekādā veidā nevar pretendēt uz tiesībām piekļūt lietas materiāliem saistībā ar procedūru aizliegto vienošanos jomā.

44

EnBW uzskata, ka iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau nav piemērojams šajā lietā. Lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, attiecīgā valsts atbalsta procedūra vēl nebija pabeigta ar Komisijas galīgo lēmumu, savukārt šajā lietā, pieņemot lēmumu, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, Komisija ir padarījusi šādu lēmumu par galīgu. Turklāt valsts atbalsta procedūra ir vērsta nevis pret uzņēmumu, bet pret dalībvalsti. Visbeidzot, arī Tiesas norādītā vispārējā prezumpcija neesot piemērojama šajā lietā, jo ar lūgto dokumentu klasificēšanu kategorijās, kā to ir veikusi Komisija, lielākoties netiek pildīta nekāda noderīga funkcija saistībā ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu.

45

Zviedrijas Karaliste uzsver, ka, lai gan Komisija pamatojas uz vispārējām prezumpcijām, tai tomēr katrā gadījumā ir jāpārbauda, vai sabiedrisko interešu apsvērumi, kas ir parasti piemērojami šāda noteikta veida dokumentiem, ir patiešām piemērojami konkrētam dokumentam, kuru ir lūgts atklāt. Pieteicējam, kuram nav nekādu zināšanu par attiecīgo dokumentu saturu, nebūtu iespējams pierādīt, ka šo dokumentu atklāšana nevar kaitēt leģitīmām interesēm.

46

Komisija, ko šajā ziņā atbalsta Siemens un ABB, apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto aizsardzības jomu, neņemot vērā, ka izmeklēšanas darbību mērķis ne tikai ietver katras izmeklēšanas procedūras pabeigšanu, bet arī konkurences tiesību efektīvu piemērošanu. Turklāt Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka minētās regulas izņēmumus saturošās tiesību normas ir jāinterpretē no speciālo tiesību normu, kuras ir saistītas ar citām tiesību jomām, skatupunkta.

47

Komisija arī norāda, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā to, ka dokumentiem, kas iesniegti pieteikuma iecietības programmas piemērošanai ietvaros, ir jāpiemēro īpaša aizsardzība, un tas jāveic, pat pārsniedzot katras procedūras ietvarus. Konkrētāk, tas, ka uzņēmumi baidās par šādu dokumentu atklāšanu sabiedrībai, izraisot to mazāku motivāciju sadarboties ar Komisiju. Lai arī kāds būtu pienesums konkurences tiesību ievērošanai no privātām prasībām par zaudējumu atlīdzību, tas nevarot ne pamatot, ne attaisnot sabiedrības interešu aizskārumu. Šādu prasību eventuālā lietderība turklāt būtu atkarīga no Komisijas spējas atklāt konkurences noteikumu pārkāpumus.

48

Pakārtoti, Komisija arī pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā nepieciešamību aizsargāt dokumentus, pat ja tās lēmums ir kļuvis galīgs. Gadījumā, ja Tiesa veiktu atcelšanu procesuālo pārkāpumu dēļ, Komisija varētu atsākt procedūru un pieņemt galīgo lēmumu, pamatojoties uz lietas materiāliem.

49

EnBW vispirms apgalvo, ka Komisijai neesot nekādas novērtējuma brīvības, lai novērtētu, vai un kādā mērā pieteikumi par piekļuvi dokumentiem, kas nāk no iecietības kandidātiem, var kaitēt iecietības programmas pilnai efektivitātei.

50

Pēc tam EnBW norāda, ka Komisija nav norādījusi nevienu apstākli, kas pamatotu vai pierādītu bailes, kuras tā pauž saistībā ar risku, kas varētu tikt demotivēta sadarbība ar to. Īstenībā katrs iecietības kandidāts, līdzko tas ir izlēmis iesniegt pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, ietver savā aprēķinā konkrētu risku būt pakļautam prasībām no tā upuriem sakarā ar savu paša atzīšanos. Ņemot vērā Komisija uzlikto naudas sodu absolūto daudzumu, motivācija atzīties esot tik liela, ka to nevarot jūtami ietekmēt iespēja, ka upuri iegūst piekļuvi lietas materiāliem.

51

Visbeidzot, EnBW apgalvo, ka lēmuma uzlikt naudas sodu par EKL 81. panta pārkāpumu atcelšana parasti neizraisot jaunas procedūras sākšanu, jo Savienības tiesa var atcelt, samazināt vai palielināt uzliktā naudas soda summu.

52

Komisija, ko šajā ziņā atbalsta Siemens un ABB, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini secinājusi, ka tā nav pietiekami juridiski pierādījusi, ka tiesības piekļūt lūgtajiem dokumentiem varētu radīt risku konkrēti un efektīvi ietekmēt uzņēmumu, kas bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki, komerciālās intereses. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka tiesību norma, kurā paredzēts izņēmums par komerciālo interešu aizsardzību, un tiesību norma, kurā ir paredzēts izņēmums saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, ir cieši saistītas, līdz ar ko vispārējā prezumpcija ir vienlīdz piemērojama Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajam un trešajam ievilkumam.

53

Komisija uzskata, ka komerciālo interešu jēdziens ir jāsaprot kā tāds, kurā tiek ņemtas vērā aizliegto vienošanos regulējuma īpašās tiesību normas, t.i., plašākā nozīmē, kā to ir sapratusi Vispārējā tiesa. Šajā ziņā ir jāņem vērā, ka pārsūtītajos dokumentos ir informācija par attiecīgo uzņēmumu komercdarbību, kurai šie uzņēmumi neesot snieguši piekļuvi šādā formā ārpus procedūras aizliegto vienošanos jomā. Ir arī jāņem vērā, ka piekļuve dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 ļautu pat trešajām personām, kas nav iesaistītas aizliegtajā vienošanās, iepazīties ar dokumentiem, kuriem tajā iesaistītajiem uzņēmumiem nebija piekļuves administratīvas procedūras ietvaros.

54

Komisija arī uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pieprasot konkrētu izvērtēšanu, lai noteiktu, kādā mērā attiecīgā informācija vēl varēja būtu konfidenciāla. Tas, ka uzņēmumiem ir pienākums tai sniegt eventuāli jūtīgu komerciālo informāciju, esot pietiekami.

55

EnBW apgalvo, ka uzņēmumi, kas vēlas izmantot iecietības programmu, labprātīgi paziņo inkriminējušo jūtīgu informāciju. Šajā sakarā Vispārējā tiesa esot pamatoti nospriedusi, ka intereses, kas ir attiecīgajām pusēm, lai netiktu veikta publiskošana, nevar tikt kvalificētas par komerciālām interesēm kā tādām, jo uzņēmumu mērķis ir izvairīties no tā, ka valsts tiesās tiek celtas prasības par zaudējumu atlīdzību.

56

Komisija, ko šajā ziņā atbalsta Siemens un ABB, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, neņemot vērā, ka vispārējā prezumpcija attiecas uz visiem lietas materiālu iekšējiem dokumentiem saistībā ar procedūru aizliegto vienošanos jomā, un tas tā ir neatkarīgi no šo dokumentu kvalificēšanas par “dokumentiem, kuros ietverts atzinums” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē.

57

Šī paša iemesla dēļ Komisija apgalvo, ka, pat atzīstot, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, interpretējot tai iesniegto lūgumu, ar šo konstatāciju nevar pamatot apstrīdētā lēmuma spēkā neesamību šajā sakarā. Dokumenti, kas ietilpst 5. kategorijas b) apakšpunktā, esot iekšējie dokumenti, kas kā tādi ir izslēgti no lietas materiāliem saskaņā ar speciālajiem noteikumiem piekļuves lietas materiāliem jomā, līdz ar ko, pat ja uz tiem attiecās šis lūgums, pret EnBW vērstais piekļuves atteikums esot pamatots. Līdz ar to Vispārējai tiesai būtu bijis jānoraida tai iesniegtais ceturtais pamats kā neefektīvs.

58

Pakārtoti, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pierādījusi, kādā mērā tās veiktais vērtējums saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu esot kļūdains. Vispārējā tiesa esot arī nepamatoti uzskatījusi, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, kādā mērā dokumentos, kas ietilpst 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir ietverts “atzinums”. Visbeidzot, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka attiecīgo dokumentu publiskošana nopietni nekaitētu lēmumu pieņemšanas procesam.

59

EnBW apgalvo, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau izklāstītā argumentācija nevar tikt piemērota šajā lietā. Minētajā spriedumā norādītā vispārējā prezumpcija paredz, ka Komisija pierāda, ka nosacījumi, kuri ir jāizpilda izņēmumam, kas paredzēts Regulā Nr. 1049/2001, ir izpildīti saistībā ar noteiktu dokumentu kategoriju. Šajā lietā materiālie nosacījumi, kas paredzēti minētās regulas 4. panta 3. punkta otrajā daļā, neesot izpildīti. Turklāt apstrīdētajā lēmumā nav nekādas norādes uz pamatojumu, kādēļ visos lietas materiālu iekšējos dokumentos ir ietverts atzinums. Visbeidzot, Komisija neesot sniegusi nekādus pierādījumus, ka šo attiecīgo dokumentu publiskošana smagi kaitētu šīs iestādes lēmumu pieņemšanas procesam saistībā ar lēmumu, kas pieņemts vairāk nekā pirms pieciem gadiem.

60

Ar saviem pamatiem Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, pārkāpjot Regulas Nr. 1/2003 un Regulas Nr. 773/2004 par piekļuvi dokumentiem, kas ietilpst lietas materiālos saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru, tiesību normas, ir izslēgusi to, ka Komisija, neveicot šādu lietas materiālu katra dokumenta konkrētu un individuālu analīzi, varētu uzskatīt, ka visiem šiem dokumentiem ir piemērojama vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru uz šiem dokumentiem attiecas izņēmumi saistībā ar piekļuves tiesībām, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un 4. panta 3. punkta otrajā daļā un kas būtībā attiecas uz attiecīgi komerciālo interešu, izmeklēšanas mērķu un Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību.

61

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 255. panta 1. un 2. punktu ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Eiropas Savienības iestāžu dokumentiem, ievērojot EKL 251. pantā paredzēto procedūru. Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts piešķirt sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi iestāžu dokumentiem. No šīs regulas, un it īpaši tās 4. panta, kurā ir paredzēta izņēmumu kārtība šajā sakarā, izriet arī, ka šīs piekļuves tiesības var tomēr ierobežot kā publisku, tā privātu interešu apsvērumu dēļ (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 51. punkts; 2010. gada 21. septembra spriedumu lietā C-514/07 P, C-528/07 P un C-532/07 P Zviedrija u.c./API un Komisija, Krājums, I-8533. lpp., 69. un 70. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 111. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 53. punkts, kā arī 2013. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑514/11 LPN un Somija/Komisija, 40. punkts).

62

Saskaņā ar Komisijas izvirzītajiem izņēmumiem, proti, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, kā arī 4. panta 3. punkta otrajā daļā ietvertajiem izņēmumiem, iestādes var atteikt piekļuvi attiecīgajam dokumentam, pirmkārt, ja iepazīšanās ar to var kaitēt noteiktu fizisku vai juridisku personu komerciālu interešu aizsardzībai vai pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm, kā arī, otrkārt, ja dokumentā ir ietverts viedokļu izklāsts iekšējām vajadzībām saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgajā iestādē, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanas procesam iestādē.

63

No minētā izriet, ka šajā 4. pantā paredzētā izņēmumu sistēma ir balstīta uz šajā situācijā esošo pretējo interešu izsvēršanu, proti, pirmkārt, interešu par labu attiecīgo dokumentu izpaušanai un, otrkārt, interešu, kuras šī izpaušana apdraudētu, izsvēršanu. Lēmums, kas tiek pieņemts uz pieteikuma par piekļuvi dokumentiem pamata, ir atkarīgs no jautājuma par to, kādām interesēm šajā gadījumā ir dodama priekšroka (iepriekš minētais spriedums lietā LPN un Somija/Komisija, 42. punkts).

64

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pamatotu atteikumu piekļūt pieprasītajam dokumentam, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā minētajām darbībām. Attiecīgajai iestādei ir arī jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar minētajā pantā paredzēto izņēmumu (skat. 2008. gada 30. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-39/05 P un C-52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, Krājums, I-4723. lpp., 49. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 53. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 116. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 57. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā LPN un Somija/Komisija, 44. punkts).

65

Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgā Savienības iestāde principā var pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, jo līdzīgi vispārīgi apsvērumi ir attiecināmi uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, 50. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 54. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 116. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 57. punkts; 2013. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑280/11 P Padome/Access Info Europa, 72. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā LPN un Somija/Komisija, 45. punkts).

66

Tiesa jau ir atzinusi šādu vispārēju pieņēmumu esamību četros konkrētos gadījumos, proti, administratīvas lietas materiālu saistībā ar valsts atbalsta kontroles procedūru gadījumā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 61. punkts), dokumentu apmaiņas starp Komisijas un lietas dalībniekiem, ziņotājiem, vai trešajām personām uzņēmumu koncentrācijas darbību kontroles procedūras ietvaros gadījumā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 123. punkts, un lietā Komisija/Agrofert Holding, 64. punkts), procesuālo rakstu, kurus iestāde iesniegusi tiesvedības ietvaros, gadījumā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zviedrija u.c./API un Komisija, 94. punkts), kā arī ar procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi saistīto dokumentu izpaušanas šīs procedūras pirmstiesas stadijā gadījumā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā LPN un Somija/Komisija, 65. punkts).

67

Visām šīm lietām ir raksturīgs, ka attiecīgā piekļuves pieteikuma mērķis bija nevis viens dokuments, bet dokumentu kopums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā LPN un Somija/Komisija, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Šāda veida situācijā vispārējās prezumpcijas atzīšana, saskaņā ar kuru noteikta veida dokumentu publiskošana negatīvi ietekmētu Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitīto interešu aizsardzību, ļauj attiecīgajai iestādei izskatīt vispārēju prasību un atbilstoši uz to atbildēt (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā LPN un Somija/Komisija, 48. punkts)

69

Šāda veida situācija ir šajā lietā. Kā izriet no šī sprieduma 13. un 14. punkta, EnBW saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 lūdza Komisijai atļauju piekļūt visiem dokumentiem lietas materiālos saistībā ar procedūru, kuras rezultātā tika pieņems GIS lēmums.

70

Turklāt nav strīda par to, ka šajā lietā datumā, kurā EnBW lūdza Komisijai piekļuvi visiem tās lietas materiālu dokumentiem saistībā ar šo procedūru, prasības atcelt GIS lēmumu jau bija celtas Vispārējā tiesā un, kā to Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 118. punktā, ka tās tas vēl bija apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.

71

Ņemot vērā šos ievada apsvērumus, ir jāizvērtē, vai pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumus, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, kā arī 4. panta 3. punkta otrajā daļā, izslēdzot vispārējas prezumpcijas, kāda tā ir norādīta šī sprieduma 65. un 66. punktā, saistībā ar pieteikumu par piekļuvi visiem dokumentiem, kas iekļauti attiecīgajos lietas materiālos saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru, pastāvēšanu.

72

Norādījusi tostarp pārsūdzētā sprieduma 41. punktā, ka, ja ar izņēmumiem tiek izdarīta atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, šie izņēmumi, kas ir izklāstīti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 62. un 172. punktā secināja, ka, Komisija, neveicot šādu lietas materiālu katra dokumenta konkrētu un individuālu analīzi, nevarēja uzskatīt, ka uz visiem šiem dokumentiem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību.

73

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā ir uzskatījusi, ka šajā lietā šādu prezumpciju nevar pamatot ar analoģisku argumentāciju tai, kuru Tiesa izmantoja lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, kurā saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem procedūrā valsts atbalsta jomā tika nospriests, ka vispārīgā prezumpcija, ka visus lūgtos dokumentus aptver izņēmums, var izrietēt it īpaši no Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).

74

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka piekļuves konkrētas procedūras lietas materiāliem kārtība vai nu valsts atbalsta jomā, vai aizliegto vienošanos jomā ir piemērojama vienīgi attiecīgās procedūras laikā, nepastāvot pienākumam ņemt vērā iespējamo vēlāko Savienības tiesu veikto atcelšanu; tas izslēdz tās piemērošanu šajā lietā, jo ar GIS lēmumu tika pabeigta procedūra.

75

Šī iemesla dēļ, un minētā sprieduma 78., 92., 109. un 172. punktā atzīstot, ka Komisija principā varēja izvērtēt pa kategorijai lietas materiālu dokumentus, kas ietilpst 3. kategorijā, proti, tos, kas iegūti inspekcijas laikā, saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 113.–130. un 173. punktā ir šajā lietā izslēgusi minētā izņēmuma piemērošanu visiem attiecīgo lietas materiālu dokumentiem.

76

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58.–62. punktā ir konstatējusi, ka neviena vispārēja prezumpcija par piekļuves dokumentiem atteikumu neizriet no Regulas Nr. 1/2003 un Regulas Nr. 773/2004, jo šīs regulas pakļauj uzņēmumu, uz kuriem attiecas EKL 81. panta piemērošanas procedūra, un sūdzības iesniedzēju tiesības iepazīties ar Komisijas lietas materiālu noteiktiem dokumentiem noteiktiem ierobežojumiem, kuri atsevišķi ir jāizvērtē katrā konkrētajā gadījumā.

77

Turklāt no minētā sprieduma 131.–150. un 174. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir izslēgusi šādas prezumpcijas piemērošanu dokumentiem, uz kuriem attiecas izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību. Kā izriet no šī paša sprieduma 142. un 149. punkta, Vispārējā tiesa būtībā ir pārmetusi Komisijai, ka tā, neskatoties uz lielākās daļas komerciāli jūtīgas informācijas, kas ietverta lietas materiālos, vecumu, ir veikusi vienīgi vispārējus vērtējumus par visiem šo lietas materiālu dokumentiem, kas ietilpst 1.–4. kategorijā, neveicot to konkrētu un individuālu izvērtēšanu, kas varētu pierādīt, kādā ziņā to publiskošana kaitētu attiecīgo personu komerciālo interešu aizsardzībai.

78

Nav strīda par to, ka šajā lietā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 115. un 136. punkta, dokumenti, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar attiecīgo EKL 81. panta piemērošanas procedūru, attiecas uz izmeklēšanas darbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma nozīmē, un ka tajos var būtu jūtīga komerciāla informācija minētās regulas 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma nozīmē.

79

Ņemot vērā EKL 81. panta piemērošanas procedūras mērķi, kas ir pārbaudīt, vai vienošanās starp uzņēmumiem ir saderīga ar kopējo tirgu, Komisija šādā procesā var savākt jūtīgu komerciālu informāciju tostarp par iesaistīto uzņēmumu komerciālo stratēģiju, to pārdošanas daudzumu summām, tirgus daļām vai komerciālajām attiecībām, kas nozīmē, ka iespēja iepazīties ar šāda kontroles procesa datiem var apdraudēt minēto uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību. Tādējādi izņēmumi saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību šādā procedūrā ir cieši saistīti (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 115. punkts, un spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 56. punkts).

80

Tiesa jau ir nospriedusi, atzīstot, ka pastāv šī sprieduma 65. un 66. punktā minētā vispārējā prezumpcija saistībā ar pieteikumiem par piekļuvi dokumentiem, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar valsts atbalsta pārbaudes procedūru vai lietas materiālos saistībā ar koncentrācijas darījumu pārbaudi, ka Komisija ir tiesīga prezumēt, ka šo dokumentu publiskošana principā kaitē uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzībai, kuri ir iesaistīti šajā procedūrās, kā arī kaitē izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma nozīmē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 61. punkts; spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 123. punkts, un spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 64. punkts).

81

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, analoģiska vispārēja prezumpcija attiecas uz lūgumu par piekļuvi visiem dokumentiem, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru.

82

Protams, kā tika atgādināts šī sprieduma 61. punktā un kā Vispārējā tiesa ir norādījusi tostarp 41. punktā, Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts piešķirt sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi iestāžu dokumentiem.

83

Tomēr tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumi, kas tostarp ir izklāstīti minētās regulas 4. pantā, nevar, ja, kā šajā lietā, dokumenti, uz kuriem attiecas piekļuves lūgums, ietilpst īpašā Savienības tiesību jomā, t.i., šajā lietā – EKL 81. panta piemērošanas procedūrā, tikt interpretēti, neņemot vērā specifiskos noteikumus, kas regulē piekļuvi šiem dokumentiem un kuri šajā gadījumā ir paredzēti Regulā Nr. 1/2003 un Regulā Nr. 773/2004. Šīm abām pēdējām minētajām regulām attiecīgajā jomā ir mērķi, kas ir atšķirīgi no Regulas Nr. 1049/2001 mērķiem, jo tās ir vērstas uz to, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kuras ir attiecīgajām pusēm, un sūdzību rūpīgu izskatīšanu, nodrošinot dienesta noslēpuma ievērošanu EKL 81. panta piemērošanas procedūrās, nevis, lai maksimāli veicinātu tiesību piekļūt dokumentiem ievērošanu, kā arī veicinātu labu administratīvo praksi, nodrošinot publisko iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu, kā arī informācijas, kas ir to pamatā, visplašāko iespējamo pārskatāmību (pēc analoģijas skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 109. punkts, un Komisija/Agrofert Holding, 51. punkts).

84

Tā kā minētajās regulās nav tiesību normu, kurās būtu skaidri paredzēts vienas regulas pārākums pār otru, ir jānodrošina katras šīs regulas piemērošana veidā, kas atbilst otrai regulai un ļauj tās piemērot saskaņoti (pēc analoģijas skat. 2010. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-28/08 P Komisija/Bavarian Lager, Krājums, I-6055. lpp., 56. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 110. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 52. punkts).

85

Pirmkārt, saskaņā ar šī sprieduma 61. punktā atgādināto judikatūru, lai gan Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts sniegt sabiedrībai cik vien iespējams plašas tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, šīs tiesības ir pakļautas noteiktiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedriskām vai privātām interesēm.

86

Otrkārt, Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktā un 28. pantā, kā arī Regulas Nr. 773/2004 6., 8., 15. un 16. pantā ierobežojošā veidā ir regulēta dokumentu, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru, izmantošana, sniedzot piekļuvi vienīgi “attiecīgajām pusēm” vai “sūdzības iesniedzējiem” – kuru sūdzību Komisija paredz noraidīt – ar nosacījumu, ka netiek izpausti uzņēmumu komercnoslēpumi un cita konfidenciāla informācija, kā arī Komisijas un dalībvalstu konkurences iestāžu iekšējie dokumenti, un ka dokumenti, pie kuriem sniegta piekļuve, tiek izmantoti vienīgi tiesvedībām vai administratīvām procedūrām saistībā ar EKL 81. panta piemērošanu.

87

No tā izriet, ka ne tikai pusēm procedūrā par EKL 81. panta piemērošanu nav neierobežotu tiesību piekļūt dokumentiem, kas ietverti Komisijas lietas materiālos, bet turklāt trešajām personām, izņemot sūdzības iesniedzējus, nav šādas procedūras ietvaros tiesību piekļūt dokumentiem Komisijas lietas materiālos (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 58. punkts).

88

Šie apsvērumi ir jāņem vērā, lai interpretētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, kā arī 4. panta 3. punkta otro daļu. Ja personas, kas nav personas, kurām ir tiesības piekļūt lietas materiāliem saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003 un Regulu Nr. 773/2004, vai personas, kurām principā ir šādas tiesības, bet kuras nav izmantojušas savas tiesības piekļūt informācijai, vai kurām ir sniegts atteikums, varētu saņemt piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, tad tiktu apdraudēta ar Regulu Nr. 1/2003 un Regulu Nr. 773/2004 ieviestā sistēma (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 58. punkts; spriedumu lietā Zviedrija u.c./API un Komisija, 100. punkts; spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 122. punkts; spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 63. punkts, kā arī spriedumu lietā LPN un Somija/Komisija, 58. punkts).

89

Protams, tiesības iepazīties ar administratīvās lietas materiāliem EKL 81. panta piemērošanas procedūras ietvaros un tiesības piekļūt dokumentiem atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 ir juridiski atšķirīgas. Tomēr tās ir attiecināmas uz funkcionāli līdzvērtīgām situācijām. Neatkarīgi no piekļuves lietas materiāliem juridiskā pamata, tā ieinteresētajām personām ļauj iegūt apsvērumus un dokumentus, kurus Komisijai iesnieguši attiecīgie uzņēmumi un trešās personas (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 59. punkts; spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 120. punkts; spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 61. punkts).

90

Šādos apstākļos vispārināta piekļuve, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, dokumentiem, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru, apdraudētu līdzsvaru, kuru Savienības likumdevējs Regulā Nr. 1/2003 un Regulā Nr. 773/2004 vēlējās nodrošināt starp attiecīgo uzņēmumu pienākumu paziņot Komisijai, iespējams, konfidenciālu komercinformāciju, lai tā varētu atklāt aizliegtās vienošanās pastāvēšanu un noteikt tās atbilstību šim pantam, no vienas puses, un paaugstinātas aizsardzības garantiju, kas, pamatojoties uz dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu, tiek nodrošināta informācijai, kas šādi tiek nodota Komisijai, no otras puses (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 121. punkts, un spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 62. punkts).

91

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru saistībā ar Komisijas administratīvo darbību netiek prasīta tāda paša apjoma piekļuve dokumentiem kā saistībā ar Savienības iestādes likumdošanas darbību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 60. punkts; Zviedrija u.c./API un Komisija, 77. punkts, kā arī 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C-506/08 P Zviedrija/MyTravel un Komisija, Krājums, I-6237. lpp., 87. punkts).

92

No tā izriet, ka saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūrām vispārēja prezumpcija, kāda tā ir norādīta šī sprieduma 65., 66. un 80. punktā, var izrietēt no Regulas Nr. 1/2003 un Regulas Nr. 773/2004 tiesību normām, kas tieši regulē piekļuvi dokumentiem, kuri ietverti Komisijas lietas materiālos saistībā ar šīm procedūrām (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 55.–57. punkts; spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 117. punkts, un spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 58. punkts).

93

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Komisija, lai piemērotu izņēmumus, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, ir tiesīga, neveicot katra dokumenta, kas iekļauts lietas materiālos saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru, konkrētu un individuālu pārbaudi, prezumēt, ka šo dokumentu publiskošana principā kaitē šādā procedūrā iesaistīto uzņēmumu komerciālajām interesēm, kā arī ar to saistīto izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzībai (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 61. punkts; spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 123. punkts; spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 64. punkts, kā arī spriedumu lietā LPN un Somija/Komisija, 64. punkts).

94

Šajā lietā no tā izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 59.–61. punktā pamatoti konstatējusi, ka Regula Nr. 1/2003 un Regula Nr. 773/2004 pakļauj tiesības piekļūt dokumentiem, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru, ierobežojošiem nosacījumiem un ka tajos nav paredzētas piekļuves tiesības trešajām personām, izņemot sūdzības iesniedzējus, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, minētā sprieduma 61., 62., 142. un 149. punktā secinot, ka Komisija nevarēja prezumēt, ka uz visiem attiecīgajiem dokumentiem attiecas uzņēmumi, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā.

95

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, šajā ziņā nav nozīmes tam, ka piekļuves tiesību ierobežojumi, kas paredzēti Regulā Nr. 1/2003 un Regulā Nr. 773/2004, paši pieprasa izvērtēšanu katrā gadījumā atsevišķi. Taču ir būtiski, kā Tiesa to jau nospriedusi, ka šajās regulās ir paredzēti stingrāki noteikumi saistībā ar informācijas apstrādi, kura iegūta vai konstatēta EKL 81. panta piemērošanas procedūras ietvaros (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 118. punkts, un Komisija/Agrofert Holding, 59. punkts).

96

Katrā ziņā ir jākonstatē, ka attiecībā – kā šajā lietā – uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kuru iesniegusi trešā persona, kurai nav sūdzības iesniedzēja statusa, minētajās regulās nav paredzētas nekādas piekļuves tiesības, līdz ar ko šāda izvērtēšana katrā individuālā gadījumā ir izslēgta jebkurā gadījumā.

97

Pretēji tam, ko apgalvo EnBW, šajā ziņā arī nav nozīmes tam, ka noteiktus dokumentus puses iesniedza Komisijai labprātīgi, lai saņemtu atbrīvojumu no uzliktajiem naudas sodiem vai to samazinājumu, līdz ar ko nav strīda par to, ka piekļuve šādiem dokumentiem neatkarīgi no tā, vai to iesniegšana ir piespiedu vai labprātīga, katrā ziņā ir stingri regulēta ar Regulu Nr. 1/2003 un Regulu Nr. 773/2004.

98

Šajos apstākļos, pārsūdzētā sprieduma 118. punktā konstatējusi, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā vēl notika tiesvedības par GIS lēmumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, minētā sprieduma 122. punktā nospriežot, ka lūgto dokumentu publiskošana nevar kaitēt izmeklēšanas darbību, kas saistītas ar attiecīgo EKL 81. panta piemērošanas procedūru, aizsardzībai.

99

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētā sprieduma 119. punktā, EKL 81. panta piemērošanas procedūra nevar tikt uzskatīta par pabeigtu ar Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanu, neņemot vērā to, ka, iespējams, vēlāk to atceļ Savienības tiesas. Saskaņā ar EKL 233. pantu šāda lēmuma atcelšana var izraisīt to, ka Komisija atsāk savu darbību, lai attiecīgajā gadījumā pieņemtu jaunu lēmumu saistībā ar EKL 81. panta piemērošanu, kā tas turklāt ir bijis šajā lietā saistībā ar divām attiecīgajām pusēm, kā to Komisija ir norādījusi tiesas sēdē, un līdz ar to izraisīt to, ka iestādēm atkārtoti jāizmanto lietas materiālu, kas saistīti ar apstrīdēto lēmumu, elementi vai jāpapildina šie lietas materiāli ar citiem elementiem, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulu Nr. 1/2003. Līdz ar to izmeklēšanas darbības saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru var tikt uzskatītas par pabeigtām vienīgi tad, kad Komisijas pieņemtais lēmums šīs procedūras ietvaros ir galīgs.

100

Tomēr ir jāuzsver, ka minētā vispārējā prezumpcija neizslēdz minēto ieinteresēto personu tiesības pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktam (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 62. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 126. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Agrofert Holding, 68. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā LPN un Somija/Komisija, 66. punkts).

101

Turpretim prasību pārbaudīt, vai attiecīgā vispārējā prezumpcija patiešām ir piemērojama, nedrīkst interpretēt tādējādi, ka Komisijai šajā gadījumā ir individuāli jāpārbauda visi pieprasītie dokumenti. Šāda prasība atņemtu šai vispārējai prezumpcijai tās lietderīgo iedarbību, proti, ļaut Komisijai uz vispārēju piekļuves pieteikumu arī atbildēt vispārīgā veidā (iepriekš minētais spriedums lietā LPN un Somija/Komisija, 68. punkts).

102

Šajā lietā ir jākonstatē, ka no pārsūdzētā sprieduma neizriet neviens apstāklis, ar kuru varētu atspēkot šo prezumpciju.

103

Protams, no šī sprieduma, it īpaši no tā 1. punkta izriet, ka EnBW sava pieteikuma piekļūt attiecīgajiem dokumentiem iesniegšanas laikā, šķiet, bija nodoms prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas esot radušies aizliegtās vienošanās dēļ, par kuru ir pieņemts GIS lēmums.

104

Kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 128. punktā, visām personām ir tiesības prasīt atlīdzināt zaudējumus, kurus tām esot izraisījis EKL 81. panta pārkāpums. Šādas tiesības pastiprina Savienības konkurences noteikumu darbības raksturu, tādējādi sniedzot pienesumu efektīvas konkurences uzturēšanai Savienībā (šajā ziņā skat. 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C-453/99Courage un Crehan, Recueil, I-6297. lpp., 26. un 27. punkts; 2006. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C-295/04 līdz C-298/04 Manfredi u.c., Krājums, I-6619. lpp., 91. punkts; 2011. gada 14. jūnija spriedums lietā C-360/09 Pfleiderer, Krājums, I-5161. lpp., 28. punkts, kā arī 2013. gada 6. jūnija spriedumu lietā C‑536/11 Donau Chemie u.c., 23. punkts).

105

Tomēr vispārēji apsvērumi paši par sevi nevar būt pārāki par iemesliem, kas pamato atteikumu publiskot attiecīgos dokumentus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zviedrija u.c./API un Komisija, 158. punkts).

106

Lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzēja tiesību saņemt zaudējumu atlīdzību efektīvu aizsardzību, nav nepieciešams, ka visi dokumenti, uz kuriem attiecas EKL 81. panta piemērošanas procedūra, tiek paziņoti šādam pieteicējam tāpēc, ka tas paredz celt prasību par zaudējumu atlīdzību, jo ir maz iespējams, ka prasībai par zaudējumu atlīdzību ir jābūt balstītai uz visiem pierādījumiem, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar šo tiesvedību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Donau Chemie u.c., 33. punkts).

107

Tādēļ visām personām, kas vēlas saņemt zaudējumu atlīdzību, kuri radušies EKL 81. panta pārkāpuma dēļ, ir jāpierāda nepieciešamība piekļūt vienam vai otram dokumentam Komisijas lietas materiālos, lai Komisija varētu līdzsvarot intereses, kas pamato informācijas izpaušanu un tās aizsardzību, katrā atsevišķajā gadījumā, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Bavarian Lager, 77. un 78. punkts, kā arī spriedumu lietā Donau Chemie u.c., 30. un 34. punkts).

108

Nepastāvot šādai nepieciešamībai, intereses saņemt zaudējumu atlīdzību, kuri radušies EKL 81. panta pārkāpuma dēļ, nevar būt sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta nozīmē (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Agrofert Holding, 86. punkts).

109

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētajā spriedumā, konkrētāk, tā 56.–63, 118.–122., kā arī 172. un 174. punktā, ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, nepastāvot nevienam elementam, kas varētu atspēkot šī sprieduma 92. un 93. punktā izklāstīto prezumpciju, ka Komisijai bija jāveic attiecīgo lietas materiālu dokumentu konkrēta un individuāla izvērtēšana saistībā ar EKL 81. panta piemērošanas procedūru, kura nebija pabeigta, lai pārbaudītu vai, ņemot vērā to specifisko raksturu, to publiskošana kaitētu komerciālo interešu un izmeklēšanas mērķu aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma nozīmē.

110

Pirmām kārtām, saistībā ar dokumentiem, kas ietilpst lietas materiālu par EKL 81. panta piemērošanas procedūru 5. kategorijas a) apakšpunktā, ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 151.–170. un 175. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija varēja uzskatīt, ka piekļuve šiem dokumentiem varēja smagi kaitēt tās lēmumu pieņemšanas procesam Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē.

111

Pirmkārt, Vispārējā tiesa, minētā sprieduma 160. punktā uzskatot, ka ir ticams, ņemot vērā Komisijas šajā tiesā sniegtos skaidrojumus, ka šajā kategorijā ietilpstošos daudzos dokumentos ir ietverts atzinums šīs tiesību normas nozīmē, minētā sprieduma 159. un 161. punktā secināja, ka Komisija nav juridiski pietiekami apstrīdētajā lēmumā pierādījusi, kas visos šajos dokumentos ir ietverts šāds atzinums.

112

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 162. punktā norāda, ka Komisijai bija jāpierāda, ka piekļuve šiem dokumentiem varēja konkrēti un faktiski kaitēt tās lēmumu pieņemšanas procesam. Taču Vispārējā tiesa minētā sprieduma 166. punktā konstatēja, ka Komisija šajā ziņā vienīgi vispārēji un abstrakti, neņemot vērā minēto dokumentu saturu, pamatoja, ka piekļuve tiem smagi ietekmēšot tās lēmumu pieņemšanas procesu.

113

Šajā lietā nav strīda par to, kā tas ir jau norādīts šī sprieduma 70. punktā, ka gan pieteikuma par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Vispārējā tiesā notika tiesvedības, lai panāktu GIS lēmuma atcelšanu.

114

Šajos apstākļos, – kā jau tika norādīts šī sprieduma 99. punktā – tā kā Komisijai atkarībā no tiesvedības iznākuma varēja nākties atsākt darbības, lai, iespējams, pieņemtu jaunu lēmumu par EKL 81. panta piemērošanas procedūru, ir jāatzīst vispārējas prezumpcijas pastāvēšana, saskaņā ar kuru minētās iestādes pienākums šī procesa laikā izpaust atzinumus Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta trešās daļas nozīmē būtiski apdraudētu šīs iestādes lēmumu pieņemšanas procesu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 130. punkts).

115

Līdz ar to Vispārējā tiesa, konstatējusi, ka bija “ticams”, ka, ņemot vērā Komisijas sniegtos skaidrojumus šajā lietā, daudzi dokumenti ietilpst attiecīgo lietas materiālu 5. kategorijas a) apakšpunktā, nevarēja, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pārmest Komisijai, ka tā nav pierādījusi, kādā ziņā konkrēti šiem dokumentiem varēja tikt piemērots izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā.

116

Šīs pašas vispārējās prezumpcijas, kas izklāstīta šī sprieduma 114. punktā, dēļ Komisijai nevar tikt uzdots savā lēmumā pierādīt, ka katrs attiecīgais dokuments ir atzinums šīs tiesību normas nozīmē. Tā kā Komisija šajā lietā bija Vispārējā tiesā izklāstījusi, kādēļ attiecīgajiem dokumentiem ir šāds raksturs, un šī tiesa pati ir uzskatījusi, ka ir ticams, ka daudziem no šiem dokumentiem ir šāds raksturs, Vispārējai tiesai no tā bija jāsecina, ka uz šiem dokumentiem attiecas šī vispārējā prezumpcija, līdz ar ko Komisijai nebija konkrēti un individuāli jāpierāda, ka piekļuve tiem varēja smagi kaitēt tās lēmumu pieņemšanas procesam.

117

Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 100. punktā atgādināto judikatūru minētā vispārējā prezumpcija neizslēdz minēto ieinteresēto personu tiesības pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktam.

118

Tomēr ir jākonstatē, ka no pārsūdzētā sprieduma neizriet neviens apstāklis, kas varētu atspēkot šo prezumpciju.

119

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 159.–166. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisijai, nepastāvot nevienam apstāklim, ar kuru varētu atspēkot minēto prezumpciju, bija konkrēti un individuāli jāizvērtē katrs dokuments, kas ietilpst attiecīgo lietas materiālu, kuri attiecas uz EKL 81. panta piemērošanas procedūru, kura nav beigusies, 5. kategorijas a) apakšpunktā, lai pārbaudītu, vai, ņemot vērā tā konkrēto saturu, tā publiskošana kaitētu atzinumu aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē.

120

Otrām kārtām, saistībā ar dokumentiem, kas ietilpst 5. kategorijas b) apakšpunktā, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32.–37. un 171. punktā uzskatīja, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka šos dokumentus neaptvēra EnBW iesniegtais pieteikums par piekļuvi dokumentiem. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo ar to EnBW ir atteikts piekļūt šajā kategorijā ietilpstošajiem dokumentiem.

121

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, tā kā Vispārējā tiesa faktu neatkarīgas izvērtēšanas ietvaros, kura nav apstrīdēta šīs apelācijas sūdzības ietvaros, ir uzskatījusi, ka Komisija nepamatoti uzskatīja, ka dokumentus, kas ietilpst attiecīgo lietas materiālu 5. kategorijas b) apakšpunktā, neaptvēra šis piekļuves pieteikums, Vispārējā tiesa varēja tiesiski uzskatīt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā šajā sakarā.

122

Tomēr, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 37. un 171. punktā, šī tiesa nevarēja no tā izsecināt, ka ar apstrīdēto lēmumu Komisija ir atteikusi piekļuvi šiem dokumentiem. Tā kā Vispārējā tiesa konstatēja, ka šos dokumentus aptvēra minētais piekļuves pieteikums, tā varēji vienīgi no tā secināt, ka šis lēmums ir jāatceļ, jo Komisija ar šo lēmumu nebija lēmusi par šo pieteikuma daļu.

123

No šiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 37. un 171. punktā secinot, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo ar to Komisija ir atteikusi piekļuvi dokumentiem, kas ietilpst attiecīgo lietas materiālu 5. kategorijas b) apakšpunktā.

124

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāapmierina šī apelācijas sūdzība un līdz ar to pilnībā jāatceļ pārsūdzētais spriedums.

125

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu, ja pārsūdzētais spriedums tiek atcelts, šī tiesa pati var pieņemt spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir šajā gadījumā.

126

Savas prasības atbalstam EnBW izvirzīja četrus pamatus, pirmkārt, par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma un šīs pašas regulas 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu saistībā ar komerciālu interešu, izmeklēšanas mērķu un atzinumu, kas paredzēti iekšējai lietošanai, aizsardzību, otrkārt, par minētās regulas 4. panta 2. punkta pēdējās frāzes daļas pārkāpumu saistībā ar sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, kura pamato attiecīgo dokumentu publiskošanu, treškārt, par šīs pašas regulas 4. panta 6. punkta pārkāpumu saistībā ar daļēju piekļuvi dokumentiem un, ceturtkārt, par acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar piekļuves pieteikuma apjomu. Turklāt Zviedrijas Karaliste izvirzīja pamatu par to, ka nav konkrēti un individuāli izvērtēti attiecīgie dokumenti.

127

Saistībā ar šo pēdējo pamatu, kā arī pirmo un otro pamatu no šī sprieduma 60.–124. punkta izriet, ka šajā lietā Komisija varēja saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, kā arī saskaņā ar šīs regulas 4. panta 3. punkta otro daļu atteikt piekļuvi visiem dokumentiem, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar attiecīgo EKL 81. panta piemērošanas procedūru, iepriekš konkrēti un individuāli neizvērtējot šos dokumentus.

128

Nepastāvot apstākļiem, kas izriet no prasības un ar kuriem var atspēkot vispārējās prezumpcijas, kas izklāstītas šī sprieduma 92., 93. un 114. punktā, EnBW nevar apgalvot, ka Komisijai bija konkrēti un individuāli jāizvērtē apstrīdētie dokumenti.

129

Pirmkārt, savā prasībā Vispārējā tiesā EnBW nekādi nav pierādījusi, ka noteiktus individuālos dokumentus, kurus tika lūgts publiskot, neaptvēra šī prezumpcija, un EnBW būtībā vienīgi pārmeta Komisijai, ka tā bija atteikusi piekļuvi visiem dokumentiem tās lietas materiālos, pamatojoties uz vispārējiem un abstraktiem apsvērumiem, kā arī pieņēmumiem, jo, tā kā Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts piešķirt sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi iestāžu dokumentiem, Komisijai bija jādod tai šī piekļuve vai vismaz jāpierāda, konkrēti kādēļ uz noteiktiem dokumentiem attiecas šīs regulas 4. panta 2. un 3. punktā paredzētie izņēmumi.

130

Otrkārt, EnBW arī nav pierādījusi sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, kas pamatotu šo dokumentu publiskošanu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktu.

131

Protams, EnBW norāda savu nodomu celt valsts tiesās prasību saņemt zaudējumu atlīdzību, kas tai esot radušies no aizliegtās vienošanās, par kuru tika īstenota EKL 81. panta piemērošanas procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts GIS lēmums.

132

Tomēr EnBW nekādi nav pierādījusi, kādēļ piekļuve visiem dokumentiem saistībā ar attiecīgo procedūru bija nepieciešama šim nolūkam tādējādi, ka sevišķas sabiedrības intereses pamato to publiskošanu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktu. Konkrētāk, EnBW ir vienīgi apgalvojusi, ka “obligāti nepieciešams” piekļūt attiecīgo lietas materiālu dokumentiem, taču nepierādot, ka piekļuve šiem dokumentiem būtu tai sniegusi nepieciešamos pierādījumus, lai pamatotu savu prasību par zaudējumu atlīdzību, jo tās rīcībā nebija nevienas citas iespējas, kā iegūt šos pierādījumus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Donau Chemie u.c., 32. un 44. punkts).

133

Tādēļ EnBW divi pirmie pamati, kā arī Zviedrijas Karalistes izvirzītais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

134

Saistībā ar EnBW trešo pamatu ir jānorāda, ka vispārējās prezumpcijas, kas izklāstītas šī sprieduma 92., 93. un 114. punktā, nozīmē, ka uz dokumentiem, uz kuriem tās attiecas, neattiecas pienākums izpaust visu vai daļēju to saturu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 133. punkts).

135

No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pienācīgi pamatojusi savu atteikumu piešķirt EnBW daļēju piekļuvi lietas materiāliem, jo uz tajos ietilpstošajiem dokumentiem pilnībā attiecas Regulā Nr. 1049/2001 izklāstītie izņēmumi.

136

Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

137

Saistībā ar EnBW ceturto pamatu no šī sprieduma 120.–122. punkta izriet, ka šis pamats ir jāakceptē un ka līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo Komisija ar to nav lēmusi par EnBW pieteikumu, ciktāl ar to lūgta piekļuve dokumentiem, kas ietilpst lietas materiālu 5. kategorijas b) apakšpunktā.

138

Kā izriet no šī sprieduma 127.–136. punkta, EnBW prasība Vispārējā tiesā pārējā daļā ir jānoraida.

139

Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta, kas saskaņā ar 184. panta 1. punktu piemērojams apelācijas tiesvedībā, 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

140

Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Saskaņā ar 140. panta 3. punktu Tiesa var nolemt, ka personām, kas iestājušās lietā un kas nav šā panta iepriekšējos punktos minētās personas, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām.

141

Tā kā Komisijas apelācijas sūdzība ir daļēji apmierināta un EnBW prasība Vispārējā tiesā ir daļēji apmierināta, jānolemj, ka katra lietas dalībniece sedz savus tiesāšanās izdevumus pati gan pirmajā instancē, gan šajā apelācijas tiesvedībā.

142

Zviedrijas Karaliste, Siemens AG un ABB Ltd sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: