52014DC0292

1. Ievads

Kā norādīts Komisijas 2011. gada 16. septembra paziņojumā par Šengenas pārvaldības stiprināšanu[1], ko 2012. gada 8. martā atbalstīja Padome, Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz pusgada pārskatus par Šengenas zonas darbību. Šis piektais pārskats aptver laikposmu no 2013. gada 1. novembra līdz 2014. gada 30. aprīlim.

2. Situācijas attēls 2.1. Situācija pie Šengenas zonas ārējām robežām

Laikposmā no 2013. gada novembra līdz 2014. gada februārim (mēneši, par kuriem dokumenta izstrādes laikā bija pieejami dati) ir samazinājies atklāto nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumu skaits salīdzinājumā ar četriem mēnešiem pirms pārskata perioda (2013. gada jūlijs–oktobris). To var uzskatīt par normālu parādību, ņemot vērā nelikumīgās migrācijas plūsmu sezonālās svārstības. Tomēr salīdzinājumā ar laikposmu no 2012. gada novembra līdz 2013. gada februārim atklāto nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumu skaits pieauga par 96 %, sasniedzot 25 936 atklātus gadījumus[2]. Laikposmā no 2012. gada novembra līdz 2013. gada februārim visvairāk personu tika aizturēts Itālijā, Grieķijā, Ungārijā, Spānijā un Bulgārijā. Kopumā 2013. gadā tika atklāti 107 365 nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumi, t. i., par 48 % vairāk nekā 2012. gadā. Tāpēc atklāto gadījumu skaits un to radītā spriedze pie robežas joprojām ir augsta, un turpmāk tā var pieaugt, ņemot vērā to, ka šajā pārskata periodā janvārī un februārī, kas parasti ir "klusie" mēneši, konstatētais nelikumīgo migrantu skaits bija viens no lielākajiem, kāds jebkad agrāk bijis šajā gada laikā. Kopējais 2013. gadā atklāto gadījumu skaits ir līdzīgs 2009.‒2010. gada līmenim, tomēr tas ir zemāks, nekā tika reģistrēts 2011. gadā Arābu pavasara laikā. Atklāto personu vidū (visa 2013. gada laikā) ir galvenokārt Sīrijas, Eritrejas, Afganistānas un Albānijas valstspiederīgie.

Vidusjūras reģiona centrālā daļa 2013. gadā bija galvenais 2013. gadā izmantotais maršruts, un tajā salīdzinājumā ar 2012. gadu gandrīz četrkārtīgi pieauga atklāto gadījumu skaits (sasniedzot vairāk nekā 40 000 gadījumu)[3]. Pārskata perioda pirmajos četros mēnešos, par kuriem ir pieejama statistika (2013. gada novembris ‒ 2014. gada februāris), bija vērojams četrkārtējs pieaugums salīdzinājumā ar šo pašu periodu pirms gada (9175 gadījumi salīdzinājumā ar 2177 gadījumiem). Lai gan 2013. gada novembrī atklāto gadījumu skaits bija mazāks nekā 2012. gadā, 2013. gada decembrī tas pārsniedza 2012. gada decembrī konstatēto skaitu gandrīz piecas reizes, bet 2014. gada janvārī un februārī šie skaitļi bija attiecīgi 58 un 61 reizi lielāki nekā iepriekšējā gada attiecīgajā mēnesī[4].

Komisija kā Vidusjūras reģiona darba grupas vadītāja 2013. gada 4. decembrī publicēja paziņojumu[5], kurā izklāstīja to darbību virzienus, kas jāveic dalībvalstīm, ES iestādēm un citām ES struktūrām. Paziņojumā arī ietverti pastiprinātas robežuzraudzības pasākumi, ar kuriem veicina jūras situācijas attēla uzlabošanos un migrantu dzīvību aizsardzību un glābšanu. Pasākumu īstenošanas mērķis ir nosargāt ES ārējo robežu integritāti Vidusjūras reģionā.

Vidusjūras austrumdaļas maršruts bija otrs visbiežāk izmantotais maršruts 2013. gadā. Lai gan šajā maršrutā 2013. gadā atklāto gadījumu skaits pie Bulgārijas robežām bija gandrīz septiņas reizes lielāks nekā 2012. gadā, atklāto gadījumu gada līmenis Vidusjūras austrumdaļas maršrutā samazinājās par vienu trešdaļu, pateicoties samazinājumam sauszemes robežas posmā starp Grieķiju un Turciju, ko var izskaidrot ar pastāvīgiem pasākumiem un operācijām pie Grieķijas robežas[6]. Pie Bulgārijas robežas 2013. gada pēdējā mēnesī, kā arī 2014. gada sākumā bija vērojams krass atklāto gadījumu skaita samazinājums, ko var izskaidrot ar sezonālo ietekmi, kā arī papildu resursu piešķiršanu Bulgārijai.

Tomēr katrā no pašreizējā pārskata perioda pirmajiem četriem mēnešiem atklāto gadījumu skaits Vidusjūras austrumdaļas maršrutā bija lielāks nekā pirms gada. Būs jāvēro, vai minētā tendence turpināsies un vai ir vajadzīga papildu rīcība situācijas risināšanai.

Komisija plāno sniegt ieteikumus Bulgārijai un Itālijai, aktivizējot agrīnās brīdināšanas, sagatavotības un krīžu pārvarēšanas mehānismu, pamatojoties uz Dublinas III regulas[7] 33. pantu, lai palīdzētu šīm dalībvalstīm sagatavoties tādu situāciju risināšanai, kuras saistītas ar spiedienu, kā arī lai demonstrētu solidaritāti un palīdzētu grūtībās nonākušiem patvēruma meklētājiem.

Rietumbalkānu maršruts bija trešais visbiežāk izmantotais maršruts, kurā robežšķērsošanas gadījumu skaits 2013. gadā pieauga vairāk nekā trīs reizes salīdzinājumā ar 2012. gadu. Joprojām vissaspringtākā situācija saglabājas pie Ungārijas robežas. Ciktāl tas attiecas uz pieejamiem datiem par pārskata periodu, atklāto gadījumu skaits Rietumbalkānu maršrutā bija gandrīz divreiz lielāks nekā pirms gada.

2.2. Situācija Šengenas zonā

Šā pārskata perioda pirmajos četros mēnešos, par kuriem ir pieejami dati, atklāto nelikumīgas uzturēšanās gadījumu īpatsvars[8] bija mazliet lielāks nekā tajā pašā laikposmā 2012.-2013. gadā (109 712 atklātie gadījumi, t. i., aptuveni par 9 % vairāk). Visvairāk gadījumu šajā laikposmā atklāja Vācijā, tai sekoja Zviedrija, Francija, Spānija un Beļģija.

Saskaņā ar plānu Frontex pēc Komisijas iniciatīvas un pamatojoties uz dalībvalstu iesniegto pieejamo informāciju, sagatavoja īpaši izstrādātu riska analīzi par migrācijas plūsmām ES iekšienē. Rezultāti liecina, ka lielākā daļa nelikumīgo migrantu nebeidz ceļojumu pēc ārējās robežas šķērsošanas, bet turpina pārvietoties tālāk Šengenas zonā. Analīzē galvenā uzmanība pievērsta informācijai par to, kuru valstu valstspiederīgie visbiežāk iesaistīti nelikumīgā migrācijā[9], norādot, ka katras valsts valstspiederīgajiem raksturīgs noteikts modelis attiecībā uz tālāku pārvietošanos.

Vēl viens svarīgs jaunums bija tas, ka, sākot no 2014. gada janvāra, Frontex riska analīzes tīkls sāka regulāri vākt informāciju par minētajām migrācijas plūsmām. Divpadsmit dalībvalstis nav iesniegušas savu skaitlisko informāciju, bet vairuma pārējo dalībvalstu iesniegtie dati nebija pilnīgi. Šā iemesla dēļ šajā posmā nevar izdarīt secinājumus par datiem.

Šajā saistībā būtiski ir arī tas, ka netiek iegūti dažu migrantu pirkstu nospiedumi, kas paredzēti Eurodac regulā. Iespējams, ka migranti tādējādi vēlas izvairīties no tā, ka saskaņā ar Dublinas procedūrām viņus vēlāk varētu nosūtīt atpakaļ no citas Šengenas zonas daļas uz to dalībvalsti, kurā tie ieceļojuši pirmajā. Tomēr šādos gadījumos migrantiem būtu nepārprotami jāizskaidro, ka viņu juridisks pienākums ir atļaut iegūt viņu pirkstu nospiedumus un ka atteikumam tos nodot ir konkrētas juridiskas sekas. Konkrēti, ja viņi iesniedz patvēruma pieteikumu, tas, ka viņi nav ļāvuši iegūt viņu pirkstu nospiedumus, nozīmē, ka viņu pieteikumu var izskatīt paātrinātā kārtībā. Ja viņi neiesniedz patvēruma pieteikumu, viņi būtu uzskatāmi par nelikumīgiem migrantiem un uz viņiem attiecas Atgriešanas direktīva. Tas, ka viņi neļāva iegūt viņu pirkstu nospiedumus, varētu liecināt, ka viņi varētu bēgt, tāpēc tas varētu būt par pamatojumu aizturēšanas piemērošanai, vispirms individuālā kārtā izskatot katra migranta apstākļus.

3. Šengenas acquis piemērošana 3.1. Robežkontroles pagaidu atjaunošanas gadījumi pie iekšējām robežām

Saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa[10] 23. pantu gadījumos, ja ir nopietns apdraudējums valsts politikai vai iekšējai drošībai, dalībvalsts var izņēmuma kārtā atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām. Laikposmā no 2013. gada 1. novembra līdz 2014. gada 30. aprīlim bija divi gadījumi, kad dalībvalstis īstenoja pagaidu robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām: Polijā 8.‒23. novembrī (saistībā ar ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) līgumslēdzēju pušu konferences 19. sesiju, kas bija arī Kioto protokola līgumslēdzēju pušu sanāksmes 9. sesija un palīgiestāžu 39. sesija) un Nīderlandē 2014. gada 14.‒28. martā (saistībā ar kodoldrošības samitu Hāgā). Pašlaik pagaidu atjaunošanas rezultāti ir pieejami par Poliju, kur tika pārbaudīta 38 491 persona, no kurām 65 personām atteica ieceļošanu un 54 personas aizturēja. Neviens no ieceļošanas atteikumiem nebija saistīts ar attiecīgajiem ANO pasākumiem.

3.2. Robežkontroles neveikšana pie iekšējām robežām

Vairums Šengenas acquis iespējamo pārkāpumu attiecas uz divām jomām, proti, uz to, ka tuvu pie iekšējās robežas veiktām policijas pārbaudēm varētu būt robežpārbaudēm līdzvērtīga ietekme (Šengenas Robežu kodeksa 21. pants), un pienākumu likvidēt šķēršļus netraucētām satiksmes plūsmām autoceļu robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām, piemēram, ātruma ierobežojumus (Šengenas Robežu kodeksa 22. pants). Laikposmā no 2013. gada 1. novembra līdz 2014. gada 30. aprīlim Komisija ir lūgusi sniegt informāciju par Šengenas Robežu kodeksa 21. un/vai 22. panta iespējamiem pārkāpumiem divās jaunās lietās (attiecībā uz Itāliju un Slovēniju), slēgusi divas lietas (attiecībā uz Spāniju un Zviedriju) un turpinājusi izmeklēt trīs pašreizējās lietas (attiecībā uz Austriju, Beļģiju un Vāciju).

Tajā pašā laikposmā pēc Austrijas un Slovākijas iestāžu veiktajiem pasākumiem Komisija slēdza divas pārkāpuma procedūras pret Austriju un Slovākiju par Šengenas Robežu kodeksa 22. panta pārkāpumiem. Komisija pašlaik uzskata, ka situācija pie robežšķērsošanas vietas Kittsee-Jarovce atbilst Savienības tiesību aktiem pēc tam, kad Austrija un Slovākija likvidēja atlikušos šķēršļus, kuri traucēja satiksmes plūsmu, īpaši ātruma ierobežojumus, kas nebija pamatoti vienīgi ar ceļu satiksmes drošības apsvērumiem.

Komisija 2014. gada 20. februārī izdeva pamatotu atzinumu, kurā lūdza Čehijas Republikai grozīt tiesību aktus, lai nodrošinātu naudas soda nepiemērošanu pārvadātājiem par ārvalstu valstspiederīgo pārvadāšanu bez attiecīgiem ceļošanas dokumentiem lidojumos Šengenas zonā. Ja šādus noteikumus (kas bija paredzēti lidojumiem, kuri šķērso ārējo robežu[11]) piemēro lidojumiem Šengenas zonas iekšienē, pārvadātāju pienākums ir veikt sistemātisku to personu pārbaudi, kuras šķērso iekšējās robežas, un tas neatbilst ES tiesību aktiem par robežkontroles atcelšanu pie iekšējām robežām.

3.3. Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas (EUROSUR) izveidošana

Eiropas Robežu uzraudzības sistēma 2013. gada 2. decembrī sāka darboties 19 Šengenas dalībvalstīs pie dienvidu un austrumu ārējām robežām. EUROSUR uzlabos dalībvalstu spēju dalīties ar resursiem un koordinēt tos, kā arī reaģēt uz incidentiem un situācijām pie ārējām robežām. Visās dalībvalstīs, kuras pievienojās EUROSUR 2013. gadā, ir pilnīgi izveidoti valsts koordinācijas centri. Frontex saslēdza šos centrus EUROSUR sakaru tīklā, un 2014. gadā tam pievienos pārējās 11 valstis. Frontex arī sāka sadarbību ar Eiropas Jūras drošības aģentūru (EMSA) un ES Satelītcentru, sniedzot pakalpojumus un informāciju ES līmenī, piemēram, kuģu ziņojumu sistēmas un satelītattēlus.

3.4. Citu Šengenas acquis daļu iespējamie pārkāpumi

Šengenas Robežu kodeksā paredzēts, ka robežkontroles pasākumi ir nediskriminējoši un samērīgi ar mērķiem. Robežsargiem, veicot pienākumus, pilnībā jāievēro cilvēku cieņa un jārīkojas atbilstīgi Pamattiesību hartai un attiecīgajām starptautiskajām tiesībām, tostarp attiecībā uz piekļuvi starptautiskai aizsardzībai, un neizraidīšanas principam. Komisija 2013. gada decembrī sāka izmeklēšanu attiecībā uz Grieķiju saistībā ar iespējamiem nopietniem pārkāpumiem saistībā ar sliktu izturēšanos robežuzraudzības darbību laikā un padzīšanas atpakaļ (push back) praksi pie ārējās robežas. Līdzīgi, Komisija 2014. gada februārī sazinājās ar Bulgāriju, lai novērtētu izteikumus par Bulgārijas iestāžu īstenoto padzīšanas atpakaļ praksi. Komisija 2014. gada aprīlī arī sazinājās ar Grieķiju un Bulgāriju attiecībā uz robežšķērsošanas punkta darbību pie Grieķijas un Bulgārijas robežas, par kuru saņemts ziņojums, ka tas, iespējams, neatbilst Šengenas Robežu kodeksā paredzētajām prasībām.

Pēc Šveicē 2014. gada 9. februārī notikušā referenduma par kvantitatīvu imigrācijas ierobežojumu noteikšanu Šveices iestādes iesniegs priekšlikumus par to, kā īstenot šā referenduma secinājumus. Pēc tam Komisija analizēs iespējamo ietekmi uz Šveices dalību Šengenas zonā.

Komisija 2013. gadā saņēma sūdzības par pārmērīgu gaidīšanas laiku, kas rodas, Spānijas iestādēm veicot pārbaudes pie robežas ar Gibraltāru. Ņemot vērā ievērojamo sūdzību skaitu, Komisija publicēja paziņojumu par to saņemšanu ES Oficiālajā Vēstnesī (2013/C 246/07). Pēc apmeklējuma uz vietas un atzīstot, ka robežšķērsošanas vietas La Línea de la Concepción pārvaldīšana ir sarežģīta, Komisija 2013. gada 15. novembrī sniedza ieteikumus gan Spānijai, gan Apvienotajai Karalistei, lai risinātu satiksmes situāciju pie šīs robežas, kā arī tabakas kontrabandas jautājumus. Proti, Apvienoto Karalisti un Gibraltāru aicināja veikt pasākumus, lai labāk cīnītos pret tabakas kontrabandu, tostarp pilnveidojot uz risku pamatotu profilēšanu un ieviešot nesistemātiskas un riska analīzē pamatotas pārbaudes pie izceļošanas no Gibraltāra, un optimizējot Gibraltāra tiesību aktus. Spāniju aicināja veikt pasākumus, lai uzlabotu satiksmes organizāciju, tostarp modernizējot robežšķērsošanas vietu, optimizētu uz risku pamatotu profilēšanu un pilnveidotu informācijas apmaiņu par tabakas kontrabandu ar Gibraltāra iestādēm. Komisija ir apņēmusies turpināt situācijas uzraudzību pie šīs robežas, tostarp uzraugot, kā abas dalībvalstis praktiski īsteno ieteikumus.

Atgriešanas direktīvas (2008/115/EK) transponēšana valstu tiesību aktos

Atgriešanas direktīvas (2008/115/EK) īstenošanas termiņš beidzās 2010. gada 24. decembrī. Visas attiecīgās valstis, izņemot Islandi, ir paziņojušas par direktīvas pilnīgu transponēšanu valsts tiesību aktos. Vairumu transponēšanas jautājumu atrisināja, grozot attiecīgās dalībvalsts attiecīgo tiesību aktu noteikumus. Komisija turpina sistemātiski pārbaudīt visus konstatētos trūkumus un vajadzības gadījumā sāk izmeklēšanu.

Komisija 2014. gada 27. martā iesniedza pirmo ziņojumu par direktīvas piemērošanu, kas ir daļa no paziņojuma par ES atgriešanas politiku, kurā secināts, ka ar direktīvu palīdz veicināt pamattiesību pilnīgu ievērošanu taisnīgās un cieņpilnās, kā arī efektīvās atgriešanas procedūrās. Tika samazināts to lietu skaits, kuru rezultātā migrantiem nepiešķir skaidri noteiktu juridisko statusu, un labprātīga izbraukšana tiek plaši pieņemta kā prioritārs atgriešanas veids. Visbeidzot, arvien vairāk veicot reintegrācijas pasākumus, atgriešanās ir kļuvusi ilgtspējīgāka.

Šīs pozitīvās pārmaiņas ir apstiprinājuši gan pilsoniskās sabiedrības pārstāvji (NVO, kas darbojas migrācijas jomā), gan starptautiskas struktūras (tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tiesību komisijas ziņojumos).

Regulas par vietējo pierobežas satiksmi ((EK) Nr. 1931/2006) īstenošana

Kopš vietējās pierobežas satiksmes režīma stāšanās spēkā 2006. gadā Komisija ir uzraudzījusi tā īstenošanu. Saistībā ar iepriekšējo ziņojumu Komisija pēc skaidrojumu saņemšanas no attiecīgajām dalībvalstīm pārtrauca izmeklēšanu attiecībā uz četrām dalībvalstīm par divpusējiem nolīgumiem, kurus šīs valstis (Ungārija, Slovākija, Latvija un Polija) ir noslēgušas ar kaimiņos esošām trešām valstīm, lūdzot attiecīgās dalībvalstis sniegt informāciju par turpmāko attīstību. Vienlaicīgi Komisija turpināja izmeklēšanu attiecībā uz Slovēniju, kā arī divas pārkāpumu lietas — vienu saistībā ar Latviju un otru saistībā ar Poliju.

Komisija 2014. gada 17. februārī pieņēma ziņojumu par izņēmuma kārtā veiktu tās zonas paplašināšanu Krievijas Federācijas Kaļiņingradas reģionā un dažos Polijas administratīvajos rajonos, kurā darbojas vietējās pierobežas satiksmes režīms[12]. Ziņojumā aplūkota pasākuma praktiskā īstenošana, tostarp to robežšķērsošanas gadījumu skaits, kuri notikuši saskaņā ar vietējās pierobežas satiksmes režīmu, organizatoriskie pasākumi un problēmas. Ziņojumā secināts, ka režīms, šķiet, darbojas labi, vienlaikus norādot, ka, ņemot vērā neilgo laiku, kas pagājis kopš minētā režīma ieviešanas, novērtēšanas iespējas ir ierobežotas. Padome atzinīgi vērtēja ziņojumu un gaida nākamo ziņojumu, kuru paredzēts iesniegt pēc diviem gadiem, kad būs pieejama plašāka informācija.

3.5. Šengenas novērtēšanas mehānisma ietvaros konstatētie trūkumi

Pašreizējā Šengenas novērtēšanas mehānisma[13] ietvaros dalībvalstu eksperti, Padomes Ģenerālsekretariāts un Komisija regulāri izvērtē, kā dalībvalstis piemēro Šengenas acquis.

Laikposmā no 2013. gada 1. novembra līdz 2014. gada 30. aprīlim Šengenas novērtējumi tika veikti attiecībā uz policijas sadarbību Šveicē, kā arī attiecībā uz SIS/SIRENE Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā un Polijā. Ciktāl tas attiecas uz SIS/SIRENE, kopumā novērtētās dalībvalstis ir sasniegušas apmierinošu progresu SIS II īstenošanā. Ziņojumu galīgā redakcija vēl tiek izstrādāta, bet tajos būs ietvertas gan pozitīvas, gan negatīvas piezīmes un ieteikumi, tostarp par jauno brīdinājumu kategoriju un funkciju visaptverošāku izmantošanu. Īpaša uzmanība tiek pievērsta SIS II efektīvākai izmantošanai pie ārējām robežām.

Turpinās sagatavošanas darbi attiecībā uz jauno Šengenas novērtēšanas mehānismu. Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1053/2013, ar ko izveido izvērtēšanas un uzraudzības mehānismu, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu[14], ir izveidota Šengenas komiteja, kuras pirmā sanāksme notika 2014. gada 17. janvārī un tajā kurā tika apspriesti praktiski jaunā Šengenas novērtēšanas mehānisma jautājumi. Saskaņā ar minēto regulu, līdz 2014. gada 27. maijam ir paredzēts izveidot daudzgadu novērtēšanas programmu. Paredzams, ka pirmos novērtējumus, izmantojot jauno mehānismu, sāks veikt no 2015. gada janvāra.

3.6. Kontroles atcelšana pie iekšējām robežām ar Bulgāriju un Rumāniju

Padome vēl nav varējusi pieņemt lēmumu par kontroles atcelšanu pie iekšējām robežām ar šīm valstīm. Komisija turpina pilnā mērā atbalstīt Rumānijas un Bulgārijas pievienošanos Šengenas zonai.

4. Papildu pasākumi 4.1. Šengenas informācijas sistēmas izmantošana

Daudzās dalībvalstīs SIS II darbības sākšana bija saistīta ar jaunu galalietotāju sistēmu ieviešanu vai būtisku jauninājumu ieviešanu esošajās sistēmās, kā rezultātā ievērojami uzlabojās lietotnes, ko izmanto valstu tiesībaizsardzības amatpersonas. Daudzas dalībvalstis ir īstenojušas risinājumus, kas ļauj vienlaicīgi veikt vairākus vaicājumus SIS II, izmantojot dažādus kritērijus (piemēram, zagta traktora gadījumā vienlaikus veic vaicājumus par transportlīdzekli un ražošanas iekārtu). Attiecībā uz atklāto pārkāpumu skaitu (vaicājuma SIS II sistēmā pozitīvs rezultāts) pēc ieviešanas perioda dalībvalstīs pašreizējā situācija liecina, ka vērojama vispārēja pozitīva tendence, jo atklāto pārkāpumu skaits ir par 3,5 % lielāks nekā rādītāji, kas tika iegūti, izmantojot SIS 1+ sistēmu.

Lai gan hakeru uzbrukums Dānijas N.SIS 2011. gadā bija vērsts pret sistēmu, kas darbojās pirms SIS II, Komisija kopā ar eu-LISA ekspertiem, dalībvalstīm un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju ir veikusi valstu drošības pasākumu efektivitātes pilnīgu novērtējumu. Ieteikumi būs pieejami 2014. gada otrajā ceturksnī.

Komisija ir turpinājusi cieši uzraudzīt, kā dalībvalstis īsteno SIS II, īpašu uzmanību pievēršot jaunajām brīdinājumu kategorijām un funkcijām, jo daudzām dalībvalstīm tās vēl ir pilnīgi jāievieš savās galalietotāju sistēmās. Īpašu uzmanību Komisija pievērš tam, lai dalībvalstis laikus dzēstu brīdinājumus SIS II, jo brīdinājumi, kuri vairs nav būtiski, var radīt ievērojamas neērtības un kaitējumu attiecīgajām personām. Galvenie kavējumu iemesli ir procedūru un atbildīgo valsts iestāžu kontroles trūkums, kā arī skaidru juridisku noteikumu neesamība attiecībā uz to, kad brīdinājums ir jādzēš. Turklāt Komisija konstatēja, ka dažas dalībvalstis sistemātiski nepievieno Eiropas apcietināšanas orderi brīdinājumiem par apcietināšanu, kā tas būtu jādara. Tas var apdraudēt brīdinājuma spēkā esību. Tāpēc Komisija vērsa attiecīgo dalībvalstu uzmanību uz šo jautājumu, lai tās labotu situāciju. Vajadzības gadījumā Komisija arī sāks izmeklēšanu pret dalībvalstīm, kuras neievēro juridiskās prasības.

Ir pierādīts, ka SIS II ir svarīgs rīks teroristu un ceļojošu noziedzīgu bandu maršrutu atklāšanai pat tajos gadījumos, kad tiek mainīta identitāte vai izmantoti viltoti personu apliecinoši dokumenti. Komisija un dalībvalstis cieši sadarbojas, lai pilnīgi izmantotu speciālo brīdinājumu kategoriju sniegtās priekšrocības SIS II sistēmā, kuras ļauj veikt personu un konkrētu objektu veidu diskrētas un īpašas pārbaudes. Kā liecina statistika, pēc Komisijas efektīvas iesaistīšanās risinājumu ierosināšanas procesā, lai intensīvāk izmantotu šo brīdinājumu kategoriju, šādu brīdinājumu skaits ir pieaudzis par vairāk nekā 30 %.

4.2. Vīzu informācijas sistēmas izmantošana

Kopš pēdējā pārskata perioda beigām (2013. gada 31. oktobrī) VIS 2013. gada 14. novembrī sāka darboties devītajā reģionā (Centrālāzija), desmitajā reģionā (Dienvidaustrumāzija) un vienpadsmitajā reģionā (okupētā Palestīnas teritorija)[15].

VIS ieviešanas secība trešajā reģionu kopumā tika noteikta 2013. gada septembrī[16]. Ir plānots, ka VIS sāks darboties divpadsmitajā, trīspadsmitajā, četrpadsmitajā un piecpadsmitajā reģionā (Centrālamerika, Ziemeļamerika, Karību jūras un Austrālijas-Āzijas reģions) 2014. gada 15. maijā un sešpadsmitajā reģionā (Rietumbalkāni un Turcija) 2014. gada 25. septembrī.

VIS darbojas labi, un līdz 2013. gada 1. oktobrim sistēma bija apstrādājusi 4,8 miljonus Šengenas vīzas pieteikumu un tika izsniegti gandrīz četri miljoni vīzu. Neraugoties uz dalībvalstu pastāvīgajiem pūliņiem, lielākās bažas joprojām rada tas, kāda ietekme vidējā termiņā un ilgtermiņā būs to (gan biometrisko, gan burtciparu) datu neoptimālai kvalitātei, kurus dalībvalstu konsulārās iestādes ievada VIS. Tai par iemeslu var būt nepilnīgi dati (piemēram, netiek sasaistīti dažādi vīzas pieteikumi attiecībā uz vienu un to pašu personu vai ģimenes locekļiem, kuri ceļo kopā) vai nestrukturēti dati (kas nav ievadīti atbilstīgā formātā), kā arī pirkstu nospiedumu nepietiekama kvalitāte. Tā rezultātā lēmumu pieņēmēji saņem neuzticamu informāciju, kā arī rodas grūtības veikt iepriekšēju apspriešanos ar citām dalībvalstīm, izsniedzot vīzu.

Pirkstu nospiedumu izmantošana nolūkā veikt vīzas turētāju verifikāciju Šengenas robežšķērsošanas vietā kļūs obligāta 2014. gada oktobrī. Lai arī dažas dalībvalstis jau ir veikušas vairākas šādas verifikācijas, būtiski, lai visas dalībvalstis ievērotu noteikto termiņu. eu-LISA pieejamie dati liecina, ka laikposmā no 2013. gada novembra līdz 2014. gada janvārim robežšķērsošanas vietās pie ārējām robežām ir kopumā veiktas 152 262 pirkstu nospiedumu verifikācijas VIS[17].

4.3. Vīzu politika un atpakaļuzņemšanas nolīgumi

Grozījums Regulā (EK) 539/2001, ar ko ievieš jaunu atcelšanas mehānismu un pārskatītu savstarpības mehānismu

Eiropas Parlaments un Padome 2013. gada 11. decembrī pieņēma grozījumu Regulā (EK) 539/2001, kurā cita starpā paredzēts jauns atcelšanas mehānisms un pārskatīts savstarpības mehānisms[18]. Grozījums stājās spēkā 2014. gada 9. janvārī.

Jauns atcelšanas mehānisms

Saskaņā ar jaunā atcelšanas mehānisma noteikumiem to varētu izmantot kā galējo risinājumu situācijās, kad bezvīzu režīma ar trešo valsti rezultātā būtiski pieaugtu attiecīgās trešās valsts nelikumīgo migrantu vai tādu patvēruma meklētāju skaits, kuru pieteikums tiek noraidīts, un līdz ar to palielinātos kādas dalībvalsts patvēruma sistēmas noslogojums. Mehānisma piemērošana nav automātiska – ja, pamatojoties uz skaidri noteiktiem un stingriem kritērijiem, dalībvalsts pieprasīs aktivizēt atcelšanas mehānismu, Komisijai būs jāpārbauda visi attiecīgie faktori, tostarp jebkura iespējamā ietekme uz ES attiecībām ar attiecīgo trešo valsti. Ja pēc visu faktu un attiecīgo elementu pārbaudes Komisija konstatēs, ka bezvīzu režīms ir jāatceļ attiecībā uz konkrētas trešās valsts valstspiederīgajiem, tā ierosinās komitejai, kurā ir pārstāvētas visas dalībvalstis, tāda lēmuma projektu, ar ko atceļ bezvīzu režīmu, un komitejai būs jāsniedz par to atzinums. Komisija arī apņemas organizēt politiskas debates ar Eiropas Parlamentu pirms jebkādu atcelšanas pasākumu ierosināšanas.

Pārskatīts savstarpības mehānisms

Likumdošanas sarunu gaitā Eiropas Parlaments un vairākas dalībvalstis aicināja pastiprināt savstarpības mehānismu, ko piemēro tad, ja trešās valstis, kuru pilsoņiem nav jābūt vīzām, ievieš vai saglabā vīzu prasību vienas vai vairāku dalībvalstu pilsoņiem, šāda aicinājuma mērķis ir padarīt minēto mehānismu efektīvāku un nodrošināt solidaritāti starp dalībvalstīm.

Galvenās izmaiņas, kas ieviestas ar pārskatīto savstarpības mehānismu, attiecas uz to, ka divus gadus no paziņojuma par situāciju, kad netiek piemērots savstarpības princips, Komisija var jebkurā laikā pieņemt īstenošanas aktu, lai apturētu bezvīzu režīmu konkrētām attiecīgās trešās valsts valstspiederīgo kategorijām uz periodu, kas nepārsniedz sešus mēnešus un ko ir iespējams pagarināt uz turpmākiem periodiem, kuri nepārsniedz sešus mēnešus; ja Komisija nolemj šādu aktu nepieņemt, tai jāiesniedz ziņojums, kurā izskaidroti iemesli, kāpēc tā nav ierosinājusi pasākumu. Turklāt, ja pēc diviem gadiem no paziņojuma par situāciju, kad netiek piemērots savstarpības princips, trešā valsts joprojām pieprasa vīzas vienas vai vairāku dalībvalstu pilsoņiem, Komisija pieņem deleģētu aktu, lai piemērotu vīzu režīmu visiem trešās valsts pilsoņiem uz 12 mēnešiem; vai nu Eiropas Parlaments, vai Padome var apstrīdēt šā deleģētā akta stāšanos spēkā.

Lai gan Komisija atzinīgi vērtē tāda grozījuma pieņemšanu, kura mērķis ir veicināt uzticību kopējai vīzu politikai un nodrošināt lielāku solidaritāti starp dalībvalstīm, tā uzskata, ka Komisijai piešķirtās pilnvaras attiecībā uz pārskatīto savstarpības mehānismu neatbilst LESD 290. un 291. pantam, un ir iesniegusi pieteikumu par dažu Regulas (ES) Nr. 1289/2013 noteikumu atcelšanu saskaņā ar Komisijas paziņojumiem, kas veikti laikā, kad Eiropas Parlaments[19] un Padome pieņēma grozījumu.

Uzraudzības mehānisms pēc vīzu režīma liberalizācijas attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm

Kā liecina Eurostat dati, 2013. gadā kopējais patvēruma pieteikumu skaits no piecām Rietumbalkānu valstīm, ar kurām ir bezvīzu režīms[20], Šengenas zonā un Šengenas kandidātvalstīs bija par aptuveni 12,5 % lielāks nekā 2012. gadā[21]. Līdz ar to situācija joprojām ietekmēja bezvīzu ceļošanas režīma darbību starp Rietumbalkāniem un ES. Patvēruma meklētāju pieplūduma tendence 2013. gadā bija līdzīga 2012. gadā vērojamajai tendencei.

To piecu Rietumbalkānu valstu valstspiederīgie, ar kurām ir spēkā bezvīzu režīms, 2013. gadā veidoja gandrīz 12 % no visiem patvēruma meklētājiem Šengenas valstīs un Šengenas kandidātvalstīs salīdzinājumā ar aptuveni 13,4 % 2012. gadā. Aptuveni 93 % šo pieteikumu 2013. gadā tika iesniegti sešās visvairāk skartajās Šengenas valstīs — Vācijā, Francijā, Zviedrijā, Beļģijā, Šveicē un Luksemburgā. Minēto piecu Rietumbalkānu valstu pilsoņu iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu kopējais atzīšanas īpatsvars pirmajā instancē[22] Šengenas zonā un Šengenas kandidātvalstīs 2013. gadā bija mazāks par 2 %.

Serbijas valstspiederīgie neapšaubāmi bija lielākā pieteikumu iesniedzēju grupa, savukārt būtiski pieauga Albānijas valstspiederīgo īpatsvars. Starp visvairāk skartajām uzņemošajām valstīm visbiežāk galamērķa valsts ir joprojām ir Vācija (tās daļa turpina palielināties), tai seko Francija un Zviedrija.

Komisija 2013. gada 28. novembrī iesniedza Ceturto ziņojumu par uzraudzību pēc vīzu režīma liberalizācijas attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm[23], kurā tā novērtē īstenotos pasākumus, pārskata darbību un sniedz ieteikumus attiecībā uz bezvīzu režīmu.

Atpakaļuzņemšanas un vīzu režīma atvieglošanas nolīgumi un vīzu režīma liberalizācija

Lai atvieglotu tādu personu atpakaļuzņemšanu, kuras kādā dalībvalstī uzturas neatļauti, 2013. gada 16. decembrī tika parakstīts atpakaļuzņemšanas nolīgums ar Turciju. Tajā pašā laikā tika sākts dialogs par vīzu režīma liberalizāciju. EP 2014. gada 26. februārī sniedza piekrišanu atpakaļuzņemšanas nolīgumam, un tagad Padomes uzdevums ir pieņemt lēmumu par nolīguma parakstīšanu.

Lai stātos spēkā nolīgumi ar Kaboverdi par atpakaļuzņemšanu un vīzu atvieglotu izsniegšanu, vēl ir nepieciešams Kaboverdes paziņojums par ratifikācijas procedūru pabeigšanu (ES ratifikācijas procedūras ir pabeigtas). EP piekrišana nolīgumiem par atpakaļuzņemšanu un vīzu atvieglotu izsniegšanu ar Armēniju tika saņemta 2013. gada 9. oktobrī, un abi nolīgumi stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī. Atpakaļuzņemšanas nolīgums ar Azerbaidžānu tika parakstīts 2014. gada 28. februārī (nolīgums par vīzu atvieglotu izsniegšanu jau bija parakstīts 2013. gada novembrī). EP sniedza piekrišanu 2014. gada 12. martā, un paredzams, ka nolīgumi stāsies spēkā vasaras sākumā. Sarunas par atpakaļuzņemšanu un vīzu atvieglotu izsniegšanu ar Baltkrieviju tika oficiāli sāktas 2014. gada 29. janvārī pēc sākotnējā uzaicinājuma sākt sarunas 2011. gadā. Paredzēts, ka pirmā tehnisko sarunu kārta notiks 2014. gada jūnija vidū. Sarunas par atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar Maroku tiks sāktas 11.-12. jūnijā līdztekus ar sarunām par nolīgumu par vīzu atvieglotu izsniegšanu.

Likumdevēji 2013. gada decembrī vienojās par vīzu režīma atcelšanu attiecībā uz Moldovas Republikas pilsoņiem, kuriem ir Moldovas biometriskās pases. Sākot no 2014. gada 28. aprīļa, viņi uz Šengenas teritoriju var ceļot bez vīzām. Likumdevēji 2014. gada februārī vienojās par grozījumiem Regulā 539/2001 nolūkā atcelt vīzas prasību 16 mazo Karību jūras un Klusā okeāna salu valstu, kā arī Apvienoto Arābu Emirātu, Peru un Kolumbijas pilsoņiem. Šis grozījums stāsies spēkā pirms jūnija vidus, taču reāli šo valstu valstspiederīgie varēs ceļot bez vīzām vienīgi pēc tam, kad būs stājušies spēkā nolīgumi par vīzu režīma atcelšanu starp ES un katru no šīm valstīm. Turklāt attiecībā uz Kolumbiju un Peru Komisijai, pirms tā lūgs atļauju risināt sarunas par šādiem nolīgumiem, būs jāiesniedz novērtējums par to, kā minētās valstis ievēro attiecīgos kritērijus.

[1]               COM(2011) 561 galīgā redakcija.

[2]               Ja nav norādīts citādi, dati 2. iedaļā iegūti no Frontex riska analīzes tīkla informācijas apmaiņas sistēmas un aptver gan Šengenas zonu, gan Šengenas kandidātvalstis. Dati aptver vienīgi tos trešo valstu valstspiederīgos, kuri ir atklāti pie ārējām robežām (izņemot pagaidu ārējās robežas), tiem nelikumīgi ieceļojot vai mēģinot nelikumīgi ieceļot starp robežšķērsošanas vietām. Skaitļi par Horvātiju attiecas uz laikposmu no tās pievienošanās datuma ES.

[3]               Jāņem vērā, ka skaitļi attiecībā uz šo maršrutu šeit un turpmāk neattiecas uz Apūliju un Kalabriju.

[4]               Lielāku atklāto gadījumu skaitu var daļēji saistīt ar operāciju Mare Nostrum, kuru Itālijas Jūras spēki sāka 2013. gada oktobrī.

[5]               Komisijas paziņojums par Vidusjūras reģiona darba grupas darbu, COM(2013) 869 final, 4.12.2013.

[6]               Nelikumīgo robežšķērsošanas gadījumu skaits pie Grieķijas robežām 2013. gadā tikai nedaudz pārsniedza pusi no 2012. gadā konstatēto gadījumu skaita, bet šajā konkrētajā maršrutā tas samazinājās par 12 %.

[7]         Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm.

[8]               Kā norādīts iepriekš, dati aptver Šengenas zonu, kā arī Šengenas kandidātvalstis.

[9]               Tie ir Sīrijas, Eritrejas, Somālijas, Afganistānas, Pakistānas, Alžīrijas, Marokas un Rietumbalkānu valstu valstspiederīgie, kā arī Ukrainas valstspiederīgie.

[10]             Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (ES) Nr. 610/2013.

[11]             Konvencija, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu, kā arī Padomes Direktīva 2001/51/EK.

[12]             COM(2014) 74 final, 17.2.2014., Ziņojums par to, kā tiek īstenota un darbojas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1342/2011, ar ko Regulu (EK) Nr. 1931/2006 groza attiecībā uz Kaļiņingradas apgabala un dažu Polijas administratīvo rajonu iekļaušanu atbilstīgajā pierobežas zonā, un uz tās pamata noslēgtais Polijas un Krievijas Federācijas divpusējais līgums.

[13]             SCH/Com-ex (98) 26 def.

[14]             OV L 295, 6.11.2013., 27. lpp.

[15]             Komisijas 2013. gada 8. novembra Īstenošanas lēmums, ar ko nosaka datumu, kurā Vīzu informācijas sistēma (VIS) sāk darbību devītajā, desmitajā un vienpadsmitajā reģionā (2013/642/ES).

[16]             Komisijas 2013. gada 30. septembra Īstenošanas lēmums, ar ko nosaka trešo — pēdējo — reģionu grupu Vīzu informācijas sistēmas (VIS) darbības sākšanai (2013/493/ES).

[17]             Lielāko daļu šo pārbaužu veica 6 dalībvalstis, pārējās dalībvalstis nav veikušas šādas pārbaudes vai to skaits nepārsniedz 100 pārbaudes mēnesī. Kā salīdzinājumu var minēt, ka šajā pašā laikposmā visā Šengenas zonā tika veiktas 6 159 564 pārbaudes VIS, izmantojot burtciparu datus (vīzas uzlīmes numuru).

[18]          Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1289/2013, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas, OV L 347, 20.12.2013.

[19]             Skatīt http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+CRE+20130910+ITEM-011+DOC+XML+V0//EN&language=EN

[20]             Kopš 2009. gada beigām uz bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas, Melnkalnes un Serbijas pilsoņiem, kuriem ir biometriskās pases, attiecas bezvīzu režīms ar ES dalībvalstīm saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001. Saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem uz Albānijas, kā arī Bosnijas un Hercegovinas pilsoņiem attiecas bezvīzu režīms ar ES dalībvalstīm kopš 2010. gada 15. decembra.

[21]             Lūdzu, ņemiet vērā, ka 2012. gada Eurostat datos nav ietverta Horvātija, jo tā vēl nebija ES dalībvalsts.

[22]             Atzīšanas īpatsvaru aprēķina kā daļu, kādu pirmajā instancē pieņemto lēmumu kopskaitā veido tie pirmās instances lēmumi, ar kuriem piešķir Ženēvas konvencijas vai alternatīvās aizsardzības statusu (pirmajā instancē pieņemto lēmumu kopskaits ietver pirmās instances lēmumus, ar kuriem piešķir Ženēvas konvencijas vai papildu aizsardzības statusu, kā arī lēmumus par cita statusa (piemēram, humānās aizsardzības) piešķiršanu un par pieteikuma noraidīšanu).

[23]             COM(2013) 836 final.