52009DC0192

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 24.04.2009.

COM(2009) 192, galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Progresa ziņojums par atjaunojamiem energoresursiem:Komisijas ziņojums atbilstīgi Direktīvas 2001/77/EK 3. pantam, Direktīvas 2003/30/EK 4. panta 2. punktam un par to, Kā īstenot ES Rīcības plānu par biomasas izmantošanu (COM(200 5)628)

{SEC(2009) 503 galīgā redakcija}

1. ievads

Komisija 1997. gadā publicēja Balto grāmatu par atjaunojamiem energoresursiem[1], kurā tika izvirzīts mērķis līdz 2010. gadam dubultot atjaunojamo energoresursu īpatsvaru Eiropas Savienības energobilancē, sasniedzot 12 %. Šādas atjaunojamo energoresursu politikas pamatā ir nepieciešamība risināt ilgtspējības jautājumus saistībā ar klimata pārmaiņām un gaisa piesārņojumu, uzlabot Eiropas energoapgādes drošību, veicināt Eiropas konkurētspēju un rūpnieciskās un tehnoloģiskās inovācijas. Baltajā grāmatā tika izklāstīta arī atjaunojamo energoresursu stratēģija un rīcības plāns, uzsverot nepieciešamību attīstīt visus atjaunojamo energoresursu avotus, izveidot stabilas politikas sistēmas un uzlabot plānošanas kārtību un no atjaunojamajiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas piekļuvi elektrotīklam.

Rīcības plāna svarīgs elements bija Eiropas tiesību aktu pieņemšana, lai nodrošinātu stabilu politikas sistēmu un precizētu atjaunojamo energoresursu jomas paredzamo attīstību katrā dalībvalstī. Divos galvenajos tiesību aktos (Direktīva 2001/77/EK un Direktīva 2003/30/EK) visām dalībvalstīm tika noteikti orientējoši mērķi 2010. gadam un izvirzītas prasības īstenot pasākumus, lai uzlabotu atjaunojamo energoresursu izmantošanas pieaugumu, attīstību un to pieejamību. Turklāt 2005. gadā tika pieņemts Rīcības plāns par biomasas izmantošanu[2], lai vērstu uzmanību uz nepieciešamību dalībvalstīm attīstīt Eiropas biomasas resursus.

Par ES virzību uz 2010. gadam noteikto mērķu sasniegšanu un par rīcību kopumā, lai attīstītu atjaunojamo energoresursu jomu, regulāri ir sagatavoti novērtējumi un ziņojumi. 2007. gadā sagatavotajos ziņojumos, kā arī Atjaunojamo energoresursu ceļvedī[3] uzsvērta dalībvalstu lēnā virzība uz mērķu sasniegšanu un iespēja, ka ES kopumā nespēs sasniegt 2010. gadam noteikto mērķi. Minētajā ceļvedī tika izskaidroti šādas varbūtības iespējamie iemesli, tostarp valstīm noteikto mērķu orientējošais raksturs un nedrošā ieguldījumu vide, kuru rada spēkā esošais tiesiskais regulējums. Tāpēc Komisija ierosināja jaunas, stingrākas sistēmas izveidošanu, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu attīstību un noteiktu stabilākus, juridiski saistošus mērķus 2020. gadam. Pēc plašas sabiedriskās apspriešanas 2007. gadā un apstiprināšanas Eiropadomē[4] un Eiropas Parlamentā[5] Komisija ierosināja jaunus tiesību aktus, aptverot visus atjaunojamos energoresursus un nosakot jaunus mērķus 2020. gadam, lai nodrošinātu stabilu normatīvo bāzi nākamajai desmitgadei. Šī jaunā Direktīva par atjaunojamiem energoresursiem tagad ir pieņemta[6].

Šā ziņojuma mērķis ir sniegt informāciju par panākumiem kopš 2007. gada ziņojumiem, kā paredzēts abās pašlaik spēkā esošajās direktīvās (2001/77/EK un 2003/30/EK), galveno uzmanību pievēršot datiem no 2004. gada līdz 2006. vai 2007. gadam[7]. Ziņojumā ieskicētas arī nākotnes tendences, iztirzājot pašreizējos panākumus atjaunojamo energoresursu attīstīšanā un skaidrojot, kā jaunā sistēma uzlabos atjaunojamo energoresursu, tostarp biomasas, izmantošanas pieaugumu tuvākajā nākotnē.

2. No atjaunojamiem energoresursiem ražota elektroenerģija

Direktīvas 2001/77/EK 3. panta 4. punktā paredzēts, ka Komisijai reizi divos gados jāpublicē novērtējuma ziņojums par dalībvalstu panākumiem, lai sasniegtu tām noteiktos orientējošos atjaunojamo energoresursu mērķus. Jaunākajā ziņojumā[8] uzsvērts, ka, lai gan pēdējos gados gūti labi panākumi, ir bijis paredzēts, ka ES līdz 2010. gadam sasniegs no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas 19 % īpatsvaru, nevis 21 %[9] mērķi. Tajā norādīts, ka līdz šim lielākais pieaugums gūts no vēja enerģijas izmantošanas nelielā skaitā dalībvalstu. Turklāt ziņojumā minēts, ka pret dažām dalībvalstīm ir bijis nepieciešams uzsākt pienākumu neizpildes procedūras.

Kopš minētā ziņojuma publicēšanas ir palielinājies no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas īpatsvars. Eurostat dati liecina, ka Eiropas Savienībā 2006. gadā šādā veidā ir saražoti 15,7 %[10] elektroenerģijas salīdzinājumā ar 14,5 % 2004. gadā. Tomēr Komisijas veiktā analīze liecina, ka 2010. gada 21 % mērķi nevarēs sasniegt, ja netiks veiktas ievērojamas papildu darbības.

Virzība uz 2010. gada mērķa sasniegšanu (stabiņi un ass kreisajā pusē) un izmaiņas dalībvalstu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas bilancē 2004.–2006. gadā (punkti, ass labajā pusē).

[pic] Avots. Izmantoti normalizēti Eurostat 2006. gada dati un 2010. gada mērķi.

Grafikā redzams, ka dalībvalstu panākumi ir ļoti atšķirīgi: Ungārija un Vācija[11] savus mērķus jau ir sasniegušas, bet vairākām citām valstīm nākamajos divos gados vēl jāpieliek visas pūles savu mērķu sasniegšanai. Tas nozīmē, ka nepieciešamas operatīvas un efektīvas darbības šīs jomas attīstīšanai. Tā kā sešas dalībvalstis ir palielinājušas savu no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas īpatsvaru par vairāk nekā 2 procentpunktiem (piemēram, Vācija no 10,6 % līdz 12,6 %), pēdējos divos gados ES no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas īpatsvars ir pieaudzis par gandrīz 1,5 procentpunktiem (no 14,4 % līdz 15,7 %). Tomēr, neraugoties uz kopējo pieaugumu, septiņās citās valstīs pēdējā laikā tas nav palielinājies vai pat ir samazinājies[12].

No atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas pieaugumu ir veicinājis neliels dalībvalstu skaits, un izmantoto tehnoloģiju[13] diapazons ir bijis ierobežots.

[pic]

Avots. „Atjaunojamo enerģijas avotu un sistēmu veicināšana un izaugsme”, galīgais ziņojums, Ecofys u.c. (neiekļaujot hidroenerģiju).

Ir skaidrs, ka lielākais pieaugums ir vērojams cietās biomasas un vēja enerģijas izmantojumā. Izanalizējot šo tehnoloģiju izmantojumu pa valstīm, atkal ir skaidri redzams, ka ES panākumu stūrakmens ir dažas dalībvalstis, bet citās dalībvalstīs ir vērojama vāja vai pat nekāda attīstība.

[pic] Avots. „Atjaunojamo enerģijas avotu un sistēmu veicināšana un izaugsme”, galīgais ziņojums, Ecofys u.c.

2.1. Attīstības ātruma atšķirību iemesli

Iepriekš veikta analīze par dalībvalstu atšķirīgajām atbalsta shēmām 14 liecina, ka ļoti svarīgs efektīvas sistēmas faktors ir stabilitāte, lai veicinātu ieguldījumus. Tādējādi no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas attīstību kavē lēcienveidīgas atbalsta shēmas, kurām pēkšņi beidzas līdzekļi, kā arī politikas un noteikumu izmaiņas. Neraugoties uz dažiem uzlabojumiem, piemēram, izdevīgāku piegādes tarifu noteikšanu un detalizētāku subsīdiju diferencēšanu atkarībā no tehnoloģijas, joprojām ir būtiski uzlabot atbalsta shēmas, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kuras progresē lēnām.

No atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas attīstību ievērojami ierobežo arī vairāki ar izmaksām nesaistīti šķēršļi. Tieši šāda iemesla dēļ Direktīvā 2001/77/EK noteikts, ka jāīsteno darbības, lai uzlabotu informāciju patērētājiem (izcelsmes apliecinājuma ieviešana), reformētu administratīvās procedūras un nodrošinātu no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas labāku piekļuvi energoapgādes tīklam.

Izcelsmes apliecinājuma režīma izpēte ļauj secināt, ka visas dalībvalstis to pilnībā vēl nav ieviesušas, un rodas problēmas ar uzticamību, dubultu uzskaiti un risku, ka šī enerģija varētu tikt piegādāta divām dažādām patērētāju grupām. Tas kopumā ir nelabvēlīgi ietekmējis no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas patērētāju tirgu, kas būtu varējis kļūt par papildu ieņēmumu avotu un tādējādi arī investīciju objektu.

Lai gan Direktīva 2001/77/EK ļauj dalībvalstīm vienoties par izcelsmes apliecinājuma nodošanu, lai no atjaunojamiem energoresursiem ražotu elektroenerģiju varētu ņemt vērā citas dalībvalsts mērķa sasniegšanā (ļaujot šai dalībvalstij izmaksu ziņā efektīvāk sasniegt savu mērķi), šādas vienošanās nav noslēgtas un šādas nodošanas nav notikušas.

Administratīvās procedūras , kas saistītas ar atjaunojamo energoresursu jaudu plānošanu un attīstīšanu, ir rūpīgi pētītas iepriekšējos Komisijas ziņojumos[14]. Tomēr šķiet, ka ir ticis darīts maz, lai izpildītu Komisijas ieteikumus par administratīvajām reformām. Procedūras joprojām ir sarežģītas, joprojām ir nepieciešamas konsultācijas ar daudzām iestādēm, lai saņemtu būvniecības, attīstības vai vides atļaujas. Apsekojumi liecina, ka nopietns kavējošais faktors ir gaidīšanas laiks un procesa neskaidrība.

Problēmas saistībā ar pieslēgumu elektrotīklam bieži vien izraisa piemērotu noteikumu trūkums, kā arī nepietiekami administratīvie resursi pieteikumu izskatīšanai. Traucējošas ir arī tehniskās problēmas, piemēram, elektrotīkla ierobežotā kapacitāte pieslēgt vairāk dažādus no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas avotus un stratēģijas trūkums problēmas risināšanai. Ir arī finansiāli traucēkļi, piemēram, dažādi, bieži vien neskaidri noteikumi par pieslēguma maksu un risks par diskrimināciju attiecībā pret mazākiem attāli izvietotiem elektroenerģijas ražotājiem salīdzinājumā ar lielajiem un ilgstoši pastāvošajiem tradicionālās enerģijas ražotājiem.

Ar piekļuvi tīklam saistītās problēmas norāda uz to, cik liela ietekme lielajiem enerģijas ražotājiem ir iekšējā tirgū , kurā ir tālu līdz ideālai konkurencei. Enerģijas tirgus nepilnības, kas uzsvērtas Komisijas nesenajā trešajā iekšējā enerģijas tirgus ierosinājumu paketē[15], arī ir radījušas grūtības no atjaunojamiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas ražotājiem gūt pieeju tirgum un godīgi konkurēt tajā. Šim jautājumam ir pievērsusies arī Komisija, un minētās ierosinājumu paketes savlaicīgai pieņemšanai un īstenošanai būs ievērojama ietekme uz vienādu noteikumu izveidošanu enerģijas tirgū.

2.2. Pienākumu neizpildes procedūras

Iepriekš minētie iemesli vājajiem panākumiem, attīstot no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas nozari, nav jauni. To risināšana ir nepārprotami paredzēta Direktīvā 2001/77/EK. Tomēr, neraugoties uz minēto direktīvu un Eiropas Komisijas īstenoto uzraudzību un vadlīnijām, dažas dalībvalstis nav īstenojušas atbilstošus pasākumus. Kopš 2004. gada Komisijai ir vajadzējis uzsākt 61 tiesvedības procesu pret dalībvalstīm par minētās direktīvas neievērošanu. Vislielākais skaits tiesvedību, 13, ierosināts pret Itāliju, 6 pret Spāniju, 4 pret Austriju un 3 pret Čehijas Republiku, Franciju, Latviju un Poliju. No šīs 61 lietas 16 vēl nav atrisinātas. Eiropas Komisija turpinās uzraudzīt to, kā dalībvalstis ievēro direktīvā noteiktās prasības, un nepieciešamības gadījumā uzsāks pienākumu neizpildes procedūras. Tomēr lēnā virzība uz priekšu un pienākumu neizpildes procedūru skaits arī norāda, ka tiesiskais regulējums nav pietiekami spēcīgs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nepieciešama jaunā Direktīva par atjaunojamiem energoresursiem.

3. Atjaunojamie energoresursi transporta nozarē

Direktīvā par atjaunojamajiem energoresursiem transporta nozarē (Direktīva 2003/30/EK) izvirzīta prasība dalībvalstīm noteikt mērķus benzīna un dīzeļdegvielas aizvietošanai ar atjaunojamiem energoresursiem transporta nozarē līdz 2005. un 2010. gadam, par sākumpunktu nosakot atsauces vērtību attiecīgi 2 % un 5,75 %. Minēto direktīvu sauc arī par „Biodegvielu direktīvu”, jo sagaidāms, ka faktiski tieši biodegvielas šajā nozarē līdz 2010. gadam nodrošinās vislielāko ieguldījumu saistībā ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

2007. gada janvāra progresa ziņojumā[16] norādīts, ka 2005. gadā biodegvielu īpatsvars ES bija 1 %, un tikai Vācija un Zviedrija sasniedza atsauces mērķus.

Virzība uz 2010. gada mērķu sasniegšanu (stabiņi un ass kreisajā pusē) un izmaiņas dalībvalstu atjaunojamo energoresursu degvielas bilancē 2004.–2006. gadā (punkti un ass labajā pusē).

[pic]

Avots. Dalībvalstu 2006. un 2007. gada ziņojumi un EurObserver Biofuels Barometer.

Biodegvielu ražošanas apjoms 2006. un 2007. gadā pieauga daudz straujāk nekā iepriekšējos gados. 2007. gadā biodegvielu izmantošanas īpatsvars autotransportā bija 2,6 % (8,1 milj. tonnu). Biodegvielu īpatsvars laikposmā starp 2005. un 2007. gadu pieauga par 1,6 procentpunktiem salīdzinājumā ar 0,5 procentpunktiem laikposmā no 2003. līdz 2005. gadam. Ja biodegvielu izmantošana turpinās palielināties tikpat strauji, 5 % īpatsvars tiks sasniegts 2010. gadā.

2007. gadā biodīzeļdegvielas īpatsvars no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtu transporta nozares degvielu bilancē bija 75 % (6,1 milj. tonnu), un 26 % šādas degvielas tika importēti. Bioetanola īpatsvars bija 15 % (1,24 milj. tonnu), no kura 31 % importēja. Atlikušie 10 % bija tīra augu eļļa, ko izmantoja Vācijā, Īrijā un Nīderlandē, un biogāze Zviedrijā. Saskaņā ar ziņojumiem citu veidu atjaunojamie energoresursi transporta nozarē netika izmantoti. Ūdeņraža izmantošana, neatkarīgi no iegūšanas veida, joprojām ir nenozīmīga. Autotransportā izmanto maz elektroenerģijas, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem.

Importētam bioetanolam ievērojamu laiku ir bijusi svarīga nozīme Eiropas tirgū, jo izmaksas ir zemākas, to iegūstot no tropu joslā, jo īpaši Brazīlijā, audzētām cukurniedrēm. Bioetanola neto imports palielinājās no 171 tūkst. tonnu 2005. gadā līdz 397 tūkst. tonnu 2007. gadā. Eiropas Savienības biodīzeļdegvielas tirdzniecības bilance mainījās no pozitīvas 2005. gadā (eksportēti 355 tūkst. tonnu) uz negatīvu 2007. gadā (importēti 1,8 milj. tonnu). Svarīgs šādu pārmaiņu iemesls bija lētāks sojas eļļas metilesteris no ASV. Bija iemesls uzskatīt, ka šāda cenu noteikšana saistīta ar biodegvielas subsidēšanu ASV. Tādējādi to varēja pārdot par zemākām cenām (kuras pat bija zemākas nekā ražošanas izmaksas Eiropā), nekā spēja piedāvāt ražotāji Eiropā. Pēc tam, kad no Eiropas biodīzeļdegvielas nozares tika saņemta oficiāla sūdzība, Eiropas Komisija 2008. gada jūnijā uzsāka oficiālu izmeklēšanu un 2009. gada martā noteica antidempinga pagaidu maksājumus un kompensācijas maksājumus.

3.1 Attīstības ātruma atšķirību iemesli

Straujāka biodegvielu nozares attīstība kopš 2005. gada atspoguļo plašo atbalsta sistēmu ieviešanu dalībvalstu līmenī. Nodokļu atvieglojumi un biodegvielu saistības joprojām ir divi visplašāk izplatītie instrumenti, kurus dalībvalstis izmanto, lai veicinātu biodegvielu izmantošanu. 2005.–2006. gadā visas dalībvalstis, izņemot Somiju, kā galveno atbalsta pasākumu izmantoja atbrīvojumu no akcīzes nodokļa , bet saistības biodegvielas jomā izmantoja tikai 3 valstis. Kopš 2007. gada vairāk nekā puse dalībvalstu ir ieviesušas biodegvielu piejaukšanas saistības, vairumā gadījumu apvienojot tās ar daļēju, tomēr pieaugošu, aplikšanu ar nodokļiem. Dažas valstis izmanto kvotu mehānismu un piedāvājumu konkursus. Šāds mehānisms ļauj valdībām pieņemt lēmumu par biodegvielu daudzumu, kas katru gadu jāpiegādā, tādējādi zināmā mērā regulējot tirgu.

Labie panākumi, pateicoties atbrīvojumam no nodokļiem un jauniem pasākumiem, piemēram, biodegvielu izmantošanas saistībām, ir redzami vēl joprojām. Tas redzams piemērā ar dalībvalstīm, kurās biodegvielas izmantošanas pieaugums laikposmā starp 2005. un 2007. gadu bija virs vidējā pieauguma (sk. grafiku). Aplūkojot grafiku, var secināt arī, ka deviņām dalībvalstīm ir mazi panākumi virzībā uz nacionālo mērķu sasniegšanu vai pat tādu nav nemaz, kas izraisa bažas par to, vai šie mērķi vispār tiks sasniegti.

3.2. Pienākumu neizpildes procedūras

Kopš 2005. gada Komisija ir uzsākusi 62 tiesvedības procesus pret dalībvalstīm par direktīvā noteikto prasību neievērošanu. Daudzi no minētajiem tiesvedības procesiem ierosināti, jo dalībvalstis nav izpildījušas ziņošanas pienākumus vai arī tās nav noteikušas nacionālos mērķus atbilstīgi minētajā direktīvā noradītajām atsauces vērtībām. Vislielākais skaits šādu procesu, 5, ir vērsti pret Itāliju, Grieķiju un Somiju, 4 pret Franciju, Dāniju un Īriju un 3 pret Ungāriju, Austriju, Luksemburgu, Portugāli un Slovākijas Republiku. Minētās lietas ir veiksmīgi atrisinātas. Eiropas Komisija turpinās uzraudzīt dalībvalstu panākumus virzībā uz mērķu sasniegšanu.

3.3. Ietekme uz ekonomiku un vidi

Kā noteikts Direktīvā 2003/30/EK, šajā progresa ziņojumā apskatāmi vairāki aspekti saistībā ar biodegvielas ieviešanas ietekmi uz ekonomiku un vidi.

Raugoties no ekonomikas aspekta, biodegvielu aizvien plašākā izmantošana ir uzlabojusi energoapgādes drošumu , samazinot fosilās degvielas īpatsvaru un dažādojot degvielas patēriņu ES. Izmantojot biodegvielu, 2007. gadā ES aizstāja 1593 milj. litru benzīna un 7730 milj. litru dīzeļdegvielas. Tie ir gandrīz 3 % no ES kopīgā degvielas patēriņa autotransportā. Īstenojot 2010. gada (un 2020. gada) mērķus, šis īpatsvars neapšaubāmi palielināsies.

Biomasas un biodegvielas nozares devums ES ekonomikā ir arī papildu darbavietu radīšana. 2005. gadā biomasas izmantošanā ārpus energoapgādes tīkla tika nodarbināti 600 000 strādājošo, biomasas energoapgādes tīklā un biodegvielas nozarē —100 000 strādājošo, bet biogāzes nozarē — aptuveni 50 000. Turklāt lauksaimniecībai un mežsaimniecībai ir nozīmīga vieta degvielas piegādē biomasas tehnoloģiju vajadzībām. Lauksaimnieciskā darbība saistībā ar atjaunojamo energoresursu nozari rada bruto pievienoto vērtību, kas ievērojami pārsniedz 9 miljardus euro gadā[17].

Siltumnīcefekta gāzu neto ietaupījums , ko radījusi 2006. un 2007. gadā ES tirgū laistā un patērētā biodegviela, attiecīgi veidoja 9,7 un 14,0 milj. tonnu CO2 ekvivalenta[18]. Šajos aprēķinos ņemts vērā tas, ka lielāko daļu ES biodegvielas patēriņa apmierina, atkārtoti izmantojot nesen pamestās lauksaimniecības zemes platības vai palēninot zemes pamešanas tempu ES. Tas ne vienmēr ir taisnība attiecībā uz importēto biodegvielu vai biodegvielu, kas ražota no importētiem izejmateriāliem, un importētās biodegvielas īpatsvaram ir tendence palielināties (lai gan lielā mērā tā iemesls ir ASV subsīdijas biodīzeļdegvielas eksportam). Šādā kopskatā Komisija šobrīd analizē jautājumu par zemes izmantojuma netiešajām izmaiņām un iespējamiem politikas risinājumiem.

Biodegvielas ražošana arī veicina lauksaimnieciskās ražošanas intensitātes pieaugumu ES, kas var palielināt uzsvaru uz tādas zemes izmantošanu, kam ir liela bioloģiskās daudzveidības vērtība un ievērojami augsnes oglekļa krājumi, kā arī uz mēslojuma izmantošanu. Tomēr tas var arī palēnināt zemes pamešanas tempu, labvēlīgi ietekmējot eroziju un ugunsdrošību, ainavas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Atbilstīgi jaunajai Direktīvai par atjaunojamiem energoresursiem un Degvielas kvalitātes direktīvai uzņēmējiem un dalībvalstīm jāsniedz detalizētāki ziņojumi par zemes izmantojuma izmaiņām un citu ietekmi uz vidi, ko rada biodegvielas ražošanas apjoma pieaugums. Turpmāka informācija par analīzi saistībā ar ietekmi uz ekonomiku un vidi atrodama pievienotajā dienestu darba dokumentā.

Lai gan minētā analīze apliecina politikas pašreizējo pozitīvo ietekmi, ir ļoti svarīgi turpmāko plānoto biodegvielas ražošanas apjoma pieaugumu papildināt ar ilgtspējības kritērijiem. Šādi kritēriji ir iekļauti jaunajā Direktīvā par atjaunojamiem energoresursiem un Degvielas kvalitātes direktīvā un ietver prasību minimumu attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu ietaupījumu, kā arī prasību izvairīties no kaitējošām zemes izmantojuma izmaiņām.

3.4. Turpmākie transporta nozarē vajadzīgie pasākumi

Papildus biodegvielas politikai Komisija pēdējos divos gados ir uzsākusi vairākas citas iniciatīvas, lai padarītu Eiropas transporta nozari videi nekaitīgāku. Tās ietver Regulu par CO2 emisijām no automobiļiem[19] (nolūkā samazināt emisijas no vieglajiem automobiļiem) un Direktīvu par „tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu[20] (izstrādājot automobiļu „zaļā” publiskā iepirkuma noteikumus). Komisija 2008. gadā pieņēma "zaļāka" transporta stratēģiju[21], kam būtu jāveicina videi nekaitīgāku automobiļu izmantošana un loģistikas uzlabojumi.

Lai mazinātu transporta nozares ievērojamo atkarību no naftas produktiem, ES galvenās prioritātes vēl aizvien būs atjaunojamo energoresursu izmantojuma palielināšana transportā un dzinēju un transportlīdzekļu tehnoloģiju energoefektivitātes uzlabošana. Lai gan visstraujākais progress ir vajadzīgs autotransporta nozarē (tās lieluma un ātrās izaugsmes dēļ), tomēr svarīgi ir panākt uzlabojumus arī citās transporta nozarēs, it sevišķi aviācijā.

4. ATJAUNOJAMO ENERGORESURSU IZMANTOJUMS SILTUMAPGāDē UN DZESēšANā

EIROPAS TIESīBU AKTI UZ SILTUMAPGāDES UN DZESēšANAS NOZARI NEATTIECAS, TOMēR, LAI PILNīBā NOVēRTēTU ATJAUNOJAMO ENERGORESURSU IZMANTOšANU EIROPā, BūTU JāņEM VēRā ARī šī NOZARE, jo enerģijas patēriņš tajā ir aptuveni 50 % no kopējā galīgā enerģijas patēriņa un 60 % no kopējā galīgā no atjaunojamiem energoresursiem ražotas enerģijas patēriņa. Šajā nozarē galvenokārt izmanto biomasu, bet tā ietver arī saules termālo enerģiju un ģeotermālo enerģiju.

Neraugoties uz to, ka atjaunojamo energoresursu izmantojums nozarē ir samērā liels, tomēr vēl ne tuvu nav īstenots viss potenciāls. Šķiet, ka iespēja palielināt atjaunojamo energoresursu izmantojumu siltumapgādes un dzesēšanas nozarē vairākumā dalībvalstu ir atstāta novārtā — daļēji tāpēc, ka nav skaidra tiesiskā regulējuma un motivācijas, kā arī tāpēc, ka pastāv ar tirgu nesaistīti šķēršļi.

No atjaunojamiem energoresursiem ražotas enerģijas īpatsvars siltumapgādes nozarē 2006. gadā (stabiņi un ass kreisajā pusē) un (nelielā) izaugsme laikā no 2004. gada līdz 2006. gadam visās dalībvalstīs, izņemot trīs dalībvalstis (punkti un ass labajā pusē).

[pic]

Avots: Eurostat.

4.1. ES bioenerģijas nozares nozīme

Siltumapgādes un dzesēšanas nozare ir atkarīga no dažādiem atjaunojamiem energoresursiem, tomēr to galvenokārt raksturo biomasas izmantošana. Biomasa absolūtā izteiksmē ir lielākais no atsevišķiem atjaunojamiem energoresursiem, un gaidāms, ka 2020. gadā tā veidos aptuveni divas trešdaļas no plānotā atjaunojamo energoresursu īpatsvara ( PRIMES [22] prognozes) primārā enerģijas patēriņa[23] izteiksmē. Turklāt ir svarīgi atzīmēt, ka biomasu var izmantot gan siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai, gan kā "biodegvielu", t.i., biomasas izmantošana transporta nozarē. Tāpēc ES 2005. gadā ir izstrādāts Rīcības plāns par biomasas izmantošanu, kurā uzsvērta saskaņotas politikas nepieciešamība, un tāpēc šajā ziņojumā tiek vērtēts progress biomasas izmantošanā.

ES 27 valstīs 2006. gadā 88 milj. tonnu biomasas patērēja enerģijas ražošanai (primārais enerģijas patēriņš), un tas veidoja 8 % pieaugumu salīdzinājumā ar 2005. gadu. Šie panākumi tomēr vēl aizvien ne tuvu nesasniedz biomasas izmantošanas potenciālu ES , kas apzināts Rīcības plānā par biomasas izmantošanu, kurā tika lēsts, ka 2010. gadā biomasas patēriņš enerģijas pieprasījuma apmierināšanai varētu būt aptuveni 150 milj. tonnu.

Rīcības plānā par biomasas izmantošanu ietvertas 33 darbības, kuru mērķis ir palielināt biomasas izmantošanu, tostarp tiek plānoti starpnozaru pasākumi, kas skar biomasas piegādi, finansēšanu un pētniecību[24], kā arī tiek izstrādāti valstu rīcības plāni par biomasas izmantošanu. Lai gan nedaudzajos līdz šim iesniegtajos plānos[25] ir atzīts biomasas izmantošanas svarīgums, tomēr tie būtiski atšķiras, tādējādi apgrūtinot stratēģijas salīdzināšanu, un tajos tikai daļēji apsvērta jaunu biomasas resursu piesaistīšana[26].

Problēmas, ar ko nākas saskarties biomasas nozares izaugsmē, ietver administratīvus un ar tirgu nesaistītus šķēršļus, tādus kā, piemēram, precīzāku un labāk saskaņotu terminu (it sevišķi "biomasa" un "atkritumi") definīciju nepieciešamība un kavēšanās, ko rada ilgstošas un juridiski sarežģītas procedūras pārstrādes atļauju saņemšanai (detalizētāka informācija izklāstīta pievienotajā dienestu darba dokumentā). Šie jautājumi tiks risināti jaunajā Direktīvā par atjaunojamiem energoresursiem. Tāpēc dalībvalstīm, izmantojot standartizētus datus, jāziņo par plāniem biomasas resursu izmantošanā, un Komisijai jāziņo par prasībām ilgtspējības shēmai saistībā ar biomasas izmantošanu enerģijas ražošanā un vajadzības gadījumā jāierosina šādas shēmas izveide.

5. SECINāJUMS

Šobrīd vairāk nekā jebkad ir skaidrs, ka Eiropas atjaunojamo energoresursu attīstība ir būtisks elements klimata pārmaiņu apkarošanā. Tā ir daļa no risinājuma Eiropas energoapgādes drošuma un uzticamības uzlabošanai. Situācijā, kādā šobrīd atrodas ekonomika, atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju nozares attīstība būs apsveicama iespēja radīt labklājību un darbavietas. Šo iemeslu dēļ Eiropas Savienībā ir izstrādāta atjaunojamo energoresursu politika un pieņemti tiesību akti atjaunojamo energoresursu jomā.

Šajā ziņojumā ir pārskatīti panākumi atjaunojamo energoresursu nozares pilnveidošanā. Rezultātu analīze ir atklājusi nepieciešamību pēc stingrāka tiesiskā regulējuma — tāda, kādu Kopiena nesen nolēmusi ieviest ar Direktīvu par atjaunojamiem energoresursiem.

Vēl aizvien šķiet, ka, neraugoties uz tiesību aktiem, ieteikumiem, veicinošiem pasākumiem un pat tiesvedību pret dažām dalībvalstīm, Eiropā neizdosies īstenot atjaunojamo energoresursu jomā izvirzītos mērķus 2010. gadam. Tomēr pēdējā laikā ir bijis vērojams neliels progress. Elektroenerģijas nozarē jaunu politikas pasākumu rezultātā ir notikusi būtiska izaugsme dažās dalībvalstīs, un sešās no tām atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopš 2004. gada ir palielinājies par vismaz 2 procentpunktiem. Tajā pašā laikā septiņās dalībvalstīs atjaunojamo elektroenerģijas resursu īpatsvars kopš 2004. gada faktiski nav mainījies vai pat sarucis. Visai plašās izmaiņas transporta nozarē, līdz ar nodokļu režīmu ieviešot arī saistības, kopš 2004. gada ir veicinājušas ES īpatsvara pieaugumu par 1,6 procentpunktiem, kura galvenais virzītājspēks bija īpatsvara palielināšanās par vairāk nekā 2 % septiņās dalībvalstīs.

Lai gan pēdējā laikā ir panākts zināms progress, tomēr pieauguma temps vēl aizvien ir neliels un vairākumā dalībvalstu izaugsmi joprojām kavē ievērojami šķēršļi visās nozarēs. Visticamāk, ka Eiropā netiks īstenots ne mērķis no atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas īpatsvara izteiksmē, ne mērķis no atjaunojamiem energoresursiem ražotas enerģijas īpatsvara izteiksmē transporta nozarē. Eiropas Komisija turpinās veikt tiesiskus pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību spēkā esošajām direktīvām un tādējādi uzlabotu panākumus 2010. gadam izvirzīto mērķu īstenošanā.

KOPSAVILKUMS PAR DALĪBVALSTU PANĀKUMIEM ATJAUNOJAMO ENERGORESURSU ATTĪSTĪBĀ

Elektroenerģija | Biodegvielas |

Pieaugums 2004. – 2006./07. gadā | Izmaiņas par ≤ 0 procentpunktiem | Izmaiņas par > 0 – 1 procentpunktiem | Izmaiņas par > 1 procentpunktiem |

Λ | Κ | ϑ |

Ņemot vērā iepriekš izklāstītās problēmas un atjaunojamo energoresursu ievērojamo potenciālu veicināt ES mērķu īstenošanu klimata un enerģijas jomā, ar jauno Eiropas Direktīvu par atjaunojamiem energoresursiem, kas stāsies spēkā 2009. gada sākumā[28], tiks veikta tiesiskā regulējuma gaidītā nostiprināšana. Valstu rīcības plāni, kas dalībvalstīm būs jāsagatavo līdz 2010. gadam, paredz to, ka visām dalībvalstīm — arī tām, kuru panākumi ES nosprausto mērķu īstenošanā pagaidām ir bijuši visai ierobežoti — būs jāizstrādā precīzs plāns, izklāstot, kā tās grasās īstenot mērķus saistībā ar atjaunojamiem energoresursiem un atjaunojamo energoresursu izmantošanu transporta nozarē. Dalībvalstīm būs jāpaskaidro, kā tās plāno veikt celtniecības normu un noteikumu un plānošanas režīmu reformu, lai palielinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu un uzlabotu piekļuvi elektroapgādes tīklam. Tām būs jāizvirza valsts mērķi konkrētās nozarēs, jānosaka pasākumi un atbalsta shēmas šo mērķu īstenošanai un konkrēti pasākumi, lai popularizētu no biomasas ražotas enerģijas izmantošanu, jāprecizē, kā tās plāno izmantot no atjaunojamiem energoresursiem ražotas enerģijas nodošanu (statistisko) starp dalībvalstīm, un jānovērtē, kā dažādas tehnoloģijas veicinās mērķu īstenošanu. Lai nodrošinātu biodegvielas nepārprotamu devumu vides mērķu īstenošanā, dalībvalstīm būs jāievieš un jāpārrauga biodegvielas ilgtspējības kritēriji.

Direktīva ar visiem šiem elementiem izveidos stabilu politikas sistēmu atjaunojamo energoresursu izmantošanas straujai izaugsmei ES turpmākajos divpadsmit gados. Eiropa šobrīd ir daudz labākā un stabilākā situācijā, lai veicinātu savu atjaunojamo energoresursu izmantošanu, tādējādi tieši risinot 21. gadsimta galvenās enerģētikas problēmas.

[1] COM(1997)599 “Enerģija nākotnei: atjaunojamie enerģijas avoti”.

[2] COM(2005)628 “Rīcības plāns par biomasas izmantošanu”.

[3] COM(2006)848 “Atjaunojamo enerģijas avotu ceļvedis”.

[4] Eiropas Savienības Padomes secinājumi, dokuments 7224/1/07 REV 1, 2007. gada 2. maijs.

[5] Eiropas Parlamenta ziņojums A6-0287/2007, 20.07.2007.

[6] Vienlaicīgi Komisija grozīja Kopienas vadlīnijas par valsts atbalstu vides aizsardzībai (OV C 82, 1.4.2008., 1. lpp.). Turklāt Vispārējā grupu atbrīvojuma regula (OV L 214, 9.8.2008., 3. lpp.) ļauj zināmos apstākļos noteikt grupu atbrīvojumus. Abi pasākumi attiecas uz valsts atbalstu atjaunojamajiem energoresursiem.

[7] 2007. gadam ir pieejami dati par biodegvielu, bet saskaņoti 2007. gada dati par elektroenerģiju visās dalībvalstīs vēl nav pieejami. Šā iemesla dēļ elektroenerģijai tiek izmantoti jaunākie (2006. gads) Eurostat dati.

[8] COM(2006)849 „Ziņojums par sasniegumiem atjaunojamās elektroenerģijas jomā”.

[9] Tas ir 21 % mērķis elektroenerģijai no atjaunojamiem energoresursiem 2010. gadā. To nedrīkst sajaukt ar 2020. gada mērķi, kas noteikts jaunajā Direktīvā par atjaunojamajiem energoresursiem, kas ir 20 % no visas enerģijas (nevis tikai elektroenerģijas). Komisijas aplēses liecina, ka, lai 2020. gadā sasniegtu kopējo īpatsvaru 20 % apmērā, būs vajadzīgs aptuveni 33 % atjaunojamo energoresursu īpatsvars elektroenerģijas ražošanas nozarē.

[10] Pamatojoties uz normalizētu hidroenerģiju un izmantojot Eurostat metodes (kas var atšķirties no dažās dalībvalstīs izmantotajām metodēm).

[11] Tomēr Ungārijā no atjaunojamiem energoresursiem iegūtās elektroenerģijas īpatsvars laikposmā starp 2005. un 2006. gadu faktiski samazinājās.

[12] Tomēr Latvijas gadījumā cēlonis pārsvarā ir nevis nelielais samazinājums elektroenerģijas ražošanā no atjaunojamiem energoresursiem, bet straujais elektroenerģijas pieprasījuma pieaugums.

[13] Hidroenerģijas īpatsvars ir bijis gandrīz konstants, un tā nav iekļauta pieauguma grafikā.

[14] SEC(2008)57 “Atbalsts elektroenerģijai no neizsīkstošiem enerģijas avotiem”.

[15] Tostarp COM(2007)531 „Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1228/2003 par nosacījumiem attiecībā uz pieeju tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā.”

[16] COM (2006)845 Biodegvielu nozares progresa ziņojums.

[17] Employ RES project , Fraunhofer ISI u.c., tiek izstrādāts (pasūtījusi Eiropas Komisija).

[18] Skaitlis iegūts ar JEC metodi.

[19] Sarunas par to, lai pieņemtu Regulu par CO2 emisijām no automobiļiem, 2008. gada 17. decembrī tika sekmīgi noslēgtas pirmajā lasījumā.

[20] Eiropas Padome un Parlaments to pieņēma 2008. gada oktobrī.

[21] COM(2008) 433. Paziņojums par "zaļāku" transportu.

[22] SEC(2008)85. Pielikums ietekmes novērtējumam, kas pievienots 2008. gada enerģijas un klimata dokumentu paketei.

[23] Primārais enerģijas patēriņš ir tādu enerģijas avotu kā biomasa patēriņš pirms konversijas; galīgais enerģijas patēriņš ir enerģijas patēriņš pēc konversijas (elektroenerģija, siltumenerģija, transporta degviela).

[24] Šis jautājums sīkāk izklāstīts šim ziņojumam pievienotajā dienestu darba dokumentā.

[25] http://ec.europa.eu/energy/renewables/bioenergy/national_biomass_action_plans_en.htm

[26] Ir svarīgi piesaistīt lielāku biomasas apjomu, ņemot vērā konkurenci, ko biomasas, it sevišķi koksnes, izmantošanā rada kokrūpniecība.

[27] Šis skaitlis ir provizorisks. Bulgārijas pieauguma temps nav apstiprināts, tāpēc to neuzskata par vienu no dalībvalstīm, kurās biodegvielas izmantošanas pieauguma temps pārsniedz vidējo.

[28] Jaunā direktīva http://www.europarl.europa.eu/sce/data/amend_motions_texts/doc/P6_AMA%282008%290369%28210-210%29_EN.doc