52008PC0790

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 26.11.2008

COM(2008) 790 galīgā redakcija

2008/0231 (CNS)

Priekšlikums

PADOMES DIREKTĪVA (Euratom)

par Kopienas kodoldrošības sistēmas pamatstruktūru izveidošanu

{SEC(2008) 2892}{SEC(2008) 2893}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1. PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

1.1. Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Šī projekta direktīvai par Kopienas kodoldrošības sistēmas pamatstruktūru izveidošanu mērķis ir atsākt kopīgas ES kodoldrošības sistēmas izveides procesu, aktualizējot un aizstājot sākotnējā kodoldrošības dokumentu paketē ietverto Komisijas priekšlikumu Padomes (Euratom) Direktīvai, ar ko nosaka pamata pienākumus un vispārējos principus kodoliekārtu drošībai[1].

Interese par kodoldrošību, ko no jauna ir paudušas vairākas dalībvalstis, ņemot vērā gaidāmo darbības laika pagarināšanu daudzām atomelektrostacijām un jaunu staciju būvi, padara šo pārskatīto priekšlikumu īpaši aktuālu. Ir acīmredzams, ka radioloģisku negadījumu ietekme sniedzas pāri robežām, radot potenciālu kaitējumu strādājošo un iedzīvotāju veselībai, kā arī visdažādākās ekonomiska rakstura sekas enerģētikas nozarei. Starptautiski atzītu kodoldrošības principu iekļaušana saistošos Kopienas tiesību aktos, ar juridisku noteiktību nodrošina drošības garantiju papildu līmeni visiem ES iedzīvotājiem.

Šīs sistēmas ietvaros pārskatītais likumdošanas priekšlikums par kodoldrošību balstās uz: a) Rietumeiropas Kodolregulatoru asociācijas ( WENRA ) 2006. gadā pabeigto tehnisko darbu esošajām kodoliekārtām ar visu Eiropas kodoldrošības regulatoru līdzdalību, b) principu, ka tikai stipri un neatkarīgi regulatori var nodrošināt nepārtrauktu drošu atomelektrostaciju darbību ES, c) galveno pieejamo starptautisko juridisko instrumentu, proti, ar Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (SAEA) gādību noslēgtās Konvencijas par kodoldrošību[2] principu un SAEA drošības jomā paveiktā darba principu iekļaušanu Kopienas tiesību aktos[3].

Sistēmas pamata pieeja ir tāda, ka jau Konvencijā par kodoldrošību ietvertos kopējos principus reglamentē Kopienas līmenī, un tos papildina ar papildu drošības prasībām par jauniem kodolreaktoriem, ko dalībvalstis tiek aicinātas izstrādāt saskaņā ar drošības pastāvīgas paaugstināšanas principu un pamatojoties uz WENRA izstrādātajiem drošības robežlīmeņiem un ciešā sadarbībā ar Augstākā līmeņa grupu (HLG) kodoldrošības un kodolatkritumu apsaimniekošanas jautājumos. Pamatojoties uz tās pieņemtajiem kodoldrošības reglamentācijas desmit principiem, šī grupa kļuvusi par kontaktpunktu reglamentējošo iestāžu sadarbībai, kuru pienākumos ietilpst kodoliekārtu drošības jautājumi dalībvalstīs, un kas dos ieguldījumu ES kodoldrošības sistēmas izveidošanā.

Šā priekšlikuma vispārējais mērķis ir nodrošināt un pastāvīgi paaugstināt kodoldrošību Kopienā un palielināt reglamentējošo iestāžu nozīmi. Tās darbības joma attiecas uz kodoliekārtu projektēšanu, atrašanās vietas izvēli, būvniecību, uzturēšanu, darbību un ekspluatācijas izbeigšanu, kurām ir jāņem vērā drošības apsvērumi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumdošanas sistēmu. Pilnībā tiek ievērotas katras dalībvalsts tiesības pieņemt lēmumu par kodolenerģijas izmantošanu vai no tās atteikties.

Ar šīs Kopienas kodoldrošības sistēmas pamatstruktūru palīdzību ir paredzēts sasniegt vairākus mērķus, konkrēti: palielināt valstu reglamentējošo iestāžu nozīmi, nostiprināt licences turētāja galveno atbildību par drošību reglamentējošās iestādes uzraudzībā, nostiprināt reglamentējošo iestāžu neatkarību, nodrošināt augsta līmeņa pārskatāmību ar kodoliekārtu drošību saistītajos jautājumos, ieviest pārvaldības sistēmas, drošības regulāru uzraudzību, nodrošināt speciālo zināšanu pieejamību kodoldrošības jautājumos, drošības prioritāti.

1.2. Vispārīgais konteksts

Patlaban dažādu faktoru dēļ atdzimst interese par kodolenerģijas izmantošanu.

ES ir pasaulē lielākais elektrības ražotājs, izmantojot kodolenerģiju, ar labi attīstītu kodolnozari, kas aptver pilnu degvielas ciklu un kam ir pašai sava tehnoloģiju bāze un kvalificēts darbaspēks. Kodolenerģētika šobrīd ir galvenais zemu oglekļa emisiju enerģijas avots daudzās ES dalībvalstīs, tā no drošina vairāk nekā trešdaļu ES elektroenerģijas un ir apliecinājusi sevi kā stabilu, uzticamu avotu, kas, salīdzinot ar naftas un gāzes tirgiem, ir salīdzinoši labi pasargāts no cenu svārstībām. Tāpēc kodolenerģijas turpmāka izmantošana ne tikai dotu ieguldījumu CO2 emisiju ierobežošanā, bet arī palielinātu ES energoneatkarību un energoapgādes drošību, taču tā arī saskaras ar vairākām problēmām, kas jāatrisina. Kodolenerģētikai ir būtiska nozīme ES enerģētikas bilancē, un to nostiprina uz drošību un drošumu vērsti pētījumi un tehnoloģiskas izstrādes.

Pastāvīga kodoliekārtu drošības paaugstināšana ir priekšnoteikums kodolenerģijas turpmākas izmantošanas atbalstam. Balstoties uz jau SAEA vadībā paveikto darbu un to iekļaujot Kopienas pamatstruktūrā, atsevišķo valstu pieejām tiktu radīta pievienotā vērtība. Savstarpēji sasaistot valstu sistēmas un Kopienas sistēmu, ES tiks garantēta augsta drošības līmeņa uzturēšana kodoliekārtām, un arī tiks uzlabota Eiropas Savienības reglamentācijas mehānismu caurskatāmība. Ilgtermiņa perspektīvā tas vairos sabiedrības uzticību ES lēmumu pieņemšanas procesam kodoldrošības jautājumos un radīs juridisko noteiktību.

1.3. Spēkā esošie Kopienas juridiskie instrumenti kodoldrošības harmonizācijai ES līmenī

Attīstoties Eiropas kodolnozarei, kļuva nepieciešama konverģence Kopienas līmenī, lai atbalstītu dalībvalstu drošības prakses harmonizācijas centienus. Padomes 1975. gada 22. jūlija Rezolūcijā par kodoldrošības tehnoloģiskajām problēmām[4] tika atzīts, ka Komisijas pienākums ir darboties kā katalizatoram starptautiskā līmenī pieņemtām iniciatīvām kodoldrošības jomā. Šī rezolūcija, „ ņemot vērā prerogatīvas un pienākumus, ko uzņēmušās valstu iestādes ”, norāda uz drošības prasību saskaņošanu Kopienas līmeņa harmonizācijas pieejas vēlamības kontekstā.

Šajā kontekstā 1992. gadā tika pieņemta otra Padomes rezolūcija[5], kurā Padome vēlreiz apliecināja 1975. gada rezolūcijas nodomus un aicināja dalībvalstis turpināt un intensificēt saskaņotu darbu drošības jautājumu harmonizēšanā.

Papildus tam atbalsts Kopienas kodoldrošības tiesību aktu izstrādei ir gadu gaitā nemainīgi atspoguļots Padomes secinājumos[6] un Eiropas Parlamenta ziņojumos[7]. Tomēr līdz šim kodoldrošības jomā nav pieņemti saistoši Kopienas tiesību akti.

1.4. Priekšlikuma saskaņotība ar citiem Eiropas Savienības politikas virzieniem un mērķiem

Kodoldrošības saistību ar aizsardzību pret jonizējošā starojuma kaitīgo iedarbību atzinusi Eiropas Kopienu Tiesa spriedumā Lietā C-29/99, kurā teikts, ka „ nosakot Kopienas kompetences, nav ieteicams mākslīgi nodalīt atsevišķi iedzīvotāju veselības aizsardzību un jonizējošā starojuma avotu drošību ”. Tiesa apstiprinājusi arī, ka Komisijas kompetencē ir ieteikumi harmonizācijas pasākumiem saskaņā ar Konvencijas par kodoldrošību 18. un 19. pantu attiecībā uz kodoliekārtu projektēšanu, būvniecību un ekspluatāciju, kam var būt jāatbilst noteikumiem, kurus dalībvalstis pieņem, lai nodrošinātu pamatstandartu ievērošanu. Kopienas pieejas izstrādāšana kodoldrošības jomā var dot ieguldījumu Kopienas acquis noteikto mērķu pilnīgai sasniegšanai attiecībā uz radiācijas drošību, kas konkrēti ir strādājošo un iedzīvotāju aizsardzība pret jonizējošā starojuma bīstamās iedarbības risku, nevajadzīgi neierobežojot tādu lietderīgu paņēmienu izmantošanu, kas var būt radiācijas kaitīgās iedarbības avots.

1.5. Sākotnējā kodoldrošības dokumentu pakete

2003. gada 30. janvārī pēc saskaņā ar Euratom Līguma 31. pantu izveidotās ekspertu grupas atzinuma saņemšanas Komisija pieņēmusi priekšlikumus divām direktīvām attiecīgi par kodoliekārtu drošību un lietotās kodoldegvielas un kodolatkritumu apsaimniekošanu[8].

Pēc tam, kad Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2003. gada 26. martā deva tās atzinumu, abus priekšlikumus nosūtīja Padomei. Saskaņā ar Euratom Līguma 31. pantā noteikto kārtību Padome pieprasīja Eiropas Parlamenta atzinumu, kas 2004. gada 13. janvāra plenārsēdē pieņēma atzinumus par priekšlikumiem.

Tajā pašā laikā abi priekšlikumus Padomē apspriesti Itālijas un Īrijas prezidentūru laikā. Nebija iespējams nodrošināt vairākumu abu priekšlikumu pieņemšanai vai noraidīšanai, tāpēc tika panākta vienošanās, ka uz vienprātības principa pamata tiks izstrādāti Padomes secinājumi. Padome 2004. gada jūnijā pieņēma secinājumu projektus par kodoldrošību un lietotās kodoldegvielas un kodolatkritumu apsaimniekošanas drošību[9], kā rezultātā tika izveidota Padomes Kodoldrošības darba grupa (WPNS). Sīks pārskats par procedūras aspektiem saistībā ar sākotnējo kodoldrošības dokumentu paketi ir ietverts ietekmes novērtējuma ziņojumā[10], kas ir šīs iniciatīvas pavaddokuments.

Esošais priekšlikums direktīvai par kodoliekārtu drošību tiks atsaukts, un to aizstās ar šo jauno priekšlikumu.

2. APSPRIEšANāS AR IEINTERESēTAJāM PERSONāM UN IETEKMES NOVēRTēJUMS

2.1. Apspriešanās ar ieinteresētajām personām par vajadzību pēc Kopienas tiesiskas sistēmas kodoldrošības jomā

Pašreizējais pārskatītais likumdošanas priekšlikums ir rezultāts plašam un ilgstošam konsultāciju procesam, kas sākts 2004. gadā Īrijas Padomes prezidentūras laikā. WPNS, HLG un Eiropas Kodolenerģijas forums turpināja darbu šajā jautājumā.

Visā sākotnējās kodoldrošības dokumentu paketes izstrādes procesā pēc Komisijas iniciatīvas tika veikta plaša apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm par iespēju izveidot kodoldrošības tiesību aktu sistēmu, šī apspriešanās papildināja konsultācijas, kas notika Euratom Līgumā noteiktās likumdošanas procedūras ietvaros (saskaņā ar Līguma 31. pantu izveidotās ekspertu grupas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumi). Apspriešana notika arī ar starptautiskām organizācijām, piemēram, SAEA un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Kodolenerģijas aģentūru. Komisija tāpat izmantoja tās dalību dažādās starptautiskās sanāksmēs, lai iepazīstinātu ar tās plāniem par ES regulējumu kodoldrošības jomā.

2007. gadā izveidotais Eiropas Kodolenerģijas forums, kas no apvieno galvenos valstu un ES līmeņa lēmumu pieņēmējus un organizācijas, jau ir devis ieguldījumu, veicinot labāku izpratni par kopējām pieejām, kas vajadzīgas turpmākai kodoliekārtu drošības uzlabošanai. Foruma Prāgā un 2008. gadā Bratislavā notikušo sanāksmju secinājumos uzsvērts foruma stingrs atbalsts ES tiesību aktu pieņemšanai kodoldrošības jomā, pamatojoties uz „ kopīgiem pamatprincipiem par kodoliekārtu drošību” .

Papildus tam dažādu ekspertu grupu darbības rezultātā saistībā ar kodoldrošības jautājumiem tika izveidots tehniskais pamats šajā direktīvas pārskatītajā projektā ierosināto pamatprincipu atbalstam. ES līmenī ir izstrādāti vairāki dažādu līmeņu un veidu pasākumi, iesaistot ekspertu grupas, kurās ietilpst dalībvalstu kodoldrošības iestāžu pārstāvji, kas ir aktīvi piedalījušies kodoldrošības prakses harmonizācijā.

2.2. Pārskats par ekspertu grupām par kodoldrošības harmonizācijas pieejām ES līmenī

2.2.1. Kodolregulatoru darba grupa (NRWG) un Reaktoru drošības darba grupa (RSWG)

Lai sasniegtu Padomes 1975. gada Rezolūcijā par kodoldrošības tehnoloģiskajām problēmām noteiktos mērķus, Komisija izveidoja divas ekspertu grupas kodoliekārtu drošības jautājumu risināšanai. NRWG, kuras pēdējā sanāksme notikusi 2005. gada jūnijā, ietver ES dalībvalstu un Centrāleiropas un Austrumeiropas kandidātvalstu kodolnozares reglamentējošo iestāžu pārstāvjus. RSWG, kas ietvēra visas ES reglamentējošās iestādes un nozares pārstāvjus, 1998. gadā beigusi darbību.

2.2.2. Eiropas regulatoru uzdevumu saskaņošana (CONCERT)

1992. gadā izveidotā CONCERT grupa bija forums, kas apvienoja Eiropas Savienības, Centrāleiropas un Austrumeiropas un bijušās Padomju Savienības kodolregulatorus ar mērķi dalīties pieredzē un kopumā veicināt atbalsta un sadarbības programmu progresu. Grupas pēdējā sanāksme notikusi 2005. gadā.

2.2.3. WENRA

Īpaša uzmanība ir jāpievērš WENRA darbībai; šo organizāciju veido 17 Eiropas valstu kodolnozares reglamentējošo iestāžu vadītāji un vadoši darbinieki.

Drošības pieeju harmonizācijai tika izveidotas divas darba grupas ar uzdevumu analizēt esošo situāciju un dažādās drošības pieejas, salīdzināt atsevišķu valstu reglamentācijas pieejas ar SAEA drošības standartiem, identificēt atšķirības un ierosināt veidu, kā rīkoties tālāk, lai atšķirības novērstu, nepasliktinot gala rezultātā panākto drošības līmeni.

2006. gada janvārī tika publicēti ziņojumi par drošības robežlīmeņiem; pēc tam tie aktualizēti 2007. un 2008. gadā[11]. WENRA dalībnieki ir arī izstrādājuši vairākus kopīgos spēkstaciju drošības robežlīmeņus, lai 2010. gadam nodrošinātu valstu prakses saskaņotību. WENRA darbs palīdzēja likt pamatu turpmākai kodoldrošības pieeju harmonizācijai visā ES. Jebkurai Kopienas iniciatīvai kodoldrošības jomā ir jāizmanto tehniskie sasniegumi WENRA ietvaros. Turklāt WENRA ziņojumus par kodolreaktoru drošības pieeju harmonizāciju izvērtēja WPNS, kas secinājusi, ka „ WENRA metodika ir sistemātiska, dokumentēta un loģiska pieeja harmonizācijai” .

2.2.4. WPNS

Pēc 2004. gada Padomes secinājumiem par kodoldrošību un izlietotās degvielas un kodolatkritumu drošu apsaimniekošanu, kas aicina veikt „ plašu apspriešanu ” ar ieinteresētājām personām, tika uzsākts plaša mēroga apspriešanās process ar mērķi identificēt jaunu instrumentu (vai instrumentus), kas var efektīvāk sekmēt tālāku kodoldrošības un lietotās kodoldegvielas un kodolatkritumu apsaimniekošanas uzlabošanu Euratom Līguma ietvaros un saskaņā ar labākas likumdošanas principiem. Rezultātā tika izveidota WPNS[12].

Padome 2006. gada 13. decembrī apstiprināja WPNS gala ziņojumu[13], kas ietvēra vispārējos secinājumus un ieteikumus. Sīka metodika, darba un datu apkopošanas organizācija, detalizēti datu apkopošanas un analīzes rezultāti un šo secinājumu un ieteikumu pamatojums ir doti trīs izveidoto apakšgrupu[14] ziņojumos. WPNS darbā piedalījās 70 eksperti no dalībvalstīm un Komisijas. Šo ziņojumu secinājumi ir stingru tehnisku pamatu šīs direktīvas par Kopienas kodoldrošības pamatstruktūras izveidošanu priekšlikuma projektā paredzētajai pieejai.

2.2.5. Augstākā līmeņa grupa HLG

2007. gada 10. janvārī Komisija pieņēma Kodolenerģētikas paraugprogrammas projektu, kas ierosināja izveidot Augstākā līmeņa grupu kodoldrošības, kodolatkritumu apsaimniekošanas un ekspluatācijas izbeigšanas jautājumos. Vēlāk šis priekšlikums ir apstiprināts un atbalstīts visos augstākā līmeņa ES forumos (kā tas atspoguļots 2007. gada marta Briseles Eiropas Padomes secinājumos[15], 2007. gada maija Padomes secinājumos par kodoldrošību un lietotās kodoldegvielas un kodolatkritumu drošu apsaimniekošanu[16] un 2007. gada Eiropas Parlamenta ziņojumā saistībā Eiropas kodolenerģijas politikas 50. gadadienu[17]).

Augstākā līmeņa grupu formāli izveidoja ar Komisijas 2007. gada jūlija Lēmumu 2007/530/Euratom[18]. Lēmums uzdod HLG palīdzēt ES iestādēm tālāk veidot kopēju izpratni un, iespējams, izstrādāt papildu Eiropas noteikumus kodoliekārtu drošības un lietotās kodoldegvielas un kodolatkritumu apsaimniekošanas drošības jomā.

HLG ietver 27 dalībvalstu kodolnozares reglamentējošo iestāžu vai kodoldrošības iestāžu vadītājus. Izveidojot HLG, WENRA tehniskais darbs tiks paplašināts, piešķirot tam formālāku ietvaru, sadarbībā ar to ES valstu pārstāvjiem, kuras neizmanto kodolenerģiju.

Ierosinātais direktīvas projekts ietver konkrētus noteikumus par HLG īstenojamajiem pasākumiem, kurai būs ļoti svarīga loma juridisko instrumentu izveidošanas atbalstam attiecībā uz kodoldrošības uzturēšanu un pastāvīgu paaugstināšanu visā Kopienā. Šim nolūkam pēc tam, kad Padome būs pieņēmusi šo direktīvu, Komisija grozīs sākotnējo grupas uzdevumu, kas noteikts Komisijas Lēmumā 2007/530/Euratom, lai pareizi atspoguļotu tās pienākumus saistībā ar šīs direktīvas īstenošanu.

2.3. Ietekmes novērtējums

Pievienotais ietekmes novērtējums ir aktualizēts ietekmes novērtējums iepriekšējam priekšlikumam par kodoldrošību no kodoldrošības dokumentu paketes[19], un tas pamatojas uz WPNS ziņojumos identificētajiem tehniskajiem secinājumiem un ieteikumiem, Konvencijā par kodoldrošību paredzētajām saistībām un prasībām, kā arī principiem, kas noteikti SAEA drošības pamatprincipos.

Ietekmes novērtējumā ir analizētas četras politikas iespējas : 0. politikas iespēja paredz esošās situācijas saglabāšanu; 1. politikas iespēja paredz izstrādāt Kopienas tiesību aktus, kas izveido kopējus drošības standartus esošām kodoliekārtām; 2. politikas iespēja paredz izmantot Kopienas tiesību aktus, kas izveido tikai kopēju sistēmu ar mērķi nodrošināt un uzturēt augstu, vienādu kodoldrošības līmeni visā Kopienā, atgādinot plaši atzītus kodoldrošības principus, tiem nepieciešamos īstenošanas pasākumi jāizstrādā Augstākā līmeņa grupai; 3. politikas iespēja ir starptautiski atzītu kodoldrošības principu kopums (2. politikas iespējā ierosinātā pieeja), ko papildina ar prasībām attiecībā uz jaunām un esošām spēkstacijām, kuras dalībvalstis tiek aicinātas izstrādāt, ievērojot principu par drošības pastāvīgu paaugstināšanu, pamatojoties uz WENRA izstrādātajiem drošības līmeņiem, cieši sadarbojoties ar Augstākā līmeņa grupu (HLG). Iespēju novērtējums rāda, ka efektīvākais risinājums Kopienas kodoldrošības vienotas pieejas izveidei ir 3. politikas iespējā paredzētais risinājums.

3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

3.1. Ierosināto pasākumu kopsavilkums

Šī priekšlikuma mērķis ir atsākt kopējas ES kodoldrošības sistēmas pamatstruktūras izveides procesu ar mērķi sasniegt un uzturēt augstu salīdzināmu kodoldrošības līmeni visā Kopienā, aizstājot sākotnējā kodoldrošības dokumentu paketē ietverto attiecīgo priekšlikumu. Priekšlikums ir balstīts uz Konvencijas par kodoldrošību noteikumiem, kas nosaka precīzu tiesību sistēmu, kas veido pamatu harmonizētai kodoldrošības sistēmai un kuras līgumslēdzējas puses ir Euratom un visas ES dalībvalstis.

3.2. Juridiskais pamats

Šī priekšlikuma juridiskais pamats ir Euratom Līguma 31. pants saistībā ar tā 32. pantu. Euratom Līguma 31. pantā noteikta procedūru 30. pantā paredzēto drošības pamatstandartu pieņemšanai strādājošo un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma kaitīgo iedarbību. Tā 32. pantā skaidri noteikts, ka pamatstandartus var papildināt saskaņā ar 31. pantā paredzēto procedūru.

3.3. Subsidiaritāte un proporcionalitāte

Kodoldenerģētikai ir svarīga nozīme pārejā uz ekonomiku, kuras raksturīga iezīme ir oglekļa dioksīda emisiju samazināšanās, un tā mazina ES atkarību no energonesēju avotiem ārpus tās. Lēmumi par kodolenerģijas izmantošanas iekļaušanu valsts enerģētikas bilancē jāpieņem pašām dalībvalstīm. Eiropas Savienības uzdevums ir nodrošināt šā enerģijas avota attīstību, ievērojot pašus augstākos drošības standartus.

Visas ES dalībvalstis ir Konvencijas par kodoldrošību līgumslēdzējas puses, un Konvencija veido starptautiski atzītu kopēju platformu kodoldrošības attīstībai. ES dalībvalstis jau ir īstenojušas pasākumus, kas tām ļauj nodrošināt augstu kodoldrošības līmeni Eiropas Savienībā. Tomēr, ņemot vērā dažādo vēsturisko attīstību, tiesiskās sistēmas, reaktoru tipu un skaitu un dažādās pieejas regulējumam, vēl nav izveidoti kopēji uz visu Kopienu attiecināmi noteikumi kodoldrošības jomā.

Pašreizējā priekšlikuma pieeja ļauj dalībvalstīm pilnībā izmantot subsidiaritātes principu, jo tā izveido tiesību aktu sistēmu kodoldrošībai, bet vienlaikus nav preskriptīva attiecībā uz detaļām. Turklāt direktīvas projekta mērķis ir stiprināt valstu kodolnozares reglamentējošo iestāžu nozīmi un neatkarību, tādējādi izmantojot to esošo kompetenci, kā arī valsts iestāžu lomu saskaņoto pasākumu īstenošanā. Ar direktīvu pilnībā tiek ievērots valstu atbildības princips par kodoliekārtu drošību, jo dalībvalstis tiek rosinātas izstrādāt papildu drošības prasības drošības pastāvīgai paaugstināšanai saskaņā ar WENRA izstrādātajiem drošības robežlīmeņiem ciešā sadarbībā Augstākā līmeņa grupā HLG. Turklāt dalībvalstis patur tiesības noteikt valsts līmeņa prasības, kas ir stingrākas par šajā priekšlikumā direktīvai paredzētajām prasībām.

4. PRIEKŠLIKUMA GALVENIE NOTEIKUMI

4.1. Atbildība un kodoliekārtu drošības sistēmas pamatstruktūra (3. pants)

Pants par atbildību par kodoliekārtu drošību atspoguļo vienu no kodoldrošības pamatprincipiem, kas ir ietverts arī Konvencijas par kodoldrošību 9. pantā: galvenā atbildība par kodoliekārtas drošību visā tās aprites ciklā ir attiecīgās licences turētājam reglamentējošās iestādes uzraudzībā. Turklāt par kodoliekārtā īstenojamajiem drošības un kontroles pasākumiem lēmumus pieņem tikai reglamentējošā iestāde, bet tos īsteno licences turētājs.

Panta otrajā punktā noteikts dalībvalstu pienākums izveidot un uzturēt tiesisko un reglamentējošo sistēmu kodoldrošībai. Visas dalībvalstis jau ievēro šo noteikumu, un tā īstenošanā nevajadzētu rasties grūtībām.

4.2. Reglamentējošās iestādes (4. pants)

Noteikumi nostiprina valstu reglamentējošo iestāžu nozīmi un neatkarību, nosakot to kompetences. Lai vienkāršotu lēmumu autonomu pieņemšanu, kuru prioritāte ir kodoldrošība, jānodrošina reglamentējošo iestāžu efektīvu neatkarību no visām organizācijām, kuru uzdevums ir nodrošināt kodoliekārtu popularizāciju, ekspluatāciju, vai pamatot to izmantošanas sabiedrisko lietderību, un tām jābūt brīvām no jebkādas ietekmes, kas var samazināt kodoliekārtu drošību. Konvencijā par kodoldrošību (8. panta 2. punktā) jau ir noteikta līdzīga prasība. Reglamentējošajai iestādei, kurai piešķirtas tās atbildībai un pienākumu izpildei atbilstošas pilnvaras, kompetence, finanšu resursi un cilvēkresursi, uztic uzraudzīt un reglamentēt kodoliekārtu drošību, kā arī nodrošināt drošības prasību, nosacījumu un noteikumu piemērošanu.

Reglamentējošās iestādes atbild par licenču izdošanu un uzrauga to izmantošanu attiecībā uz kodoliekārtu atrašanās vietas izvēli, projektēšanu, būvniecību, nodošanu ekspluatācijā, darbību un ekspluatācijas izbeigšanu.

Reglamentējošās iestādes pienākums ir garantēt, ka licences turētāju rīcībā ir kodoliekārtu ekspluatācijai pietiekams skaits atbilstošas kvalifikācijas personāla.

Reglamentācijas infrastruktūras pastāvīgai pilnveidošanai periodiski jāveic reglamentējošās iestādes un valsts reglamentācijas sistēmas neatkarīgs starptautisks novērtējums.

Saskaņā ar šo noteikumu SAEA Starptautiskajam reglamentācijas pārbaudes dienestam (IRRS) jāveic dalībvalstu valstu reglamentējošo iestāžu un reglamentācijas sistēmu regulāras pārbaudes uz vietām, un reglamentējošajām iestādēm reizi desmit gados jāizdara savas darbības pašnovērtējums.

4.3. Pārskatāmība (5. pants)

Direktīvas 5. panta noteikumi attiecas uz nepieciešamību nodrošināt piekļuvi pareizai informācijai un nodrošināt sabiedrībai iespējas iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā, kas ir pārskatāms.

4.4. Drošības prasības un noteikumi par kodoliekārtām (6. pants)

Direktīvas 6. pantā atgādināts un nostiprināts dalībvalstu pienākums ievērot SAEA drošības pamatprincipus[20], kā arī ievērot Konvencijā par kodoldrošību paredzētās saistības un prasības.

Bez tam attiecībā uz jaunām spēkstacijām dalībvalstis tiek rosinātas izstrādāt papildus drošības prasības drošības pastāvīgai paaugstināšanai saskaņā ar WENRA izstrādātajiem drošības robežlīmeņiem ciešā sadarbībā Augstākā līmeņa grupā HLG.

Šajā sakarībā īpaši jāņem vērā, ka pēc tam, kad Padome direktīvas tekstu būs apstiprinājusi, Komisija saskaņā ar Komisijas lēmumu par Augstākā līmeņa grupas izveidošanu izdarīs tās mandāta attiecīgus grozījumus.

4.5. Licences turētāju pienākumi (7. pants)

Šajā pantā ir apkopoti licenču turētāju pienākumi, izpildot 6. pantā noteiktās prasības, kā arī uzsvērts pienākums izveidot un ieviest pārvaldības sistēmas un saistību izpildei izmantot atbilstošus finanšu un cilvēku resursus.

4.6. Uzraudzība (8. pants)

Reglamentējošā iestāde visā kodoliekārtu aprites ciklā, ieskaitot to ekspluatācijas izbeigšanu, veic ar kodoldrošību saistītus novērtējumus, izmeklēšanu, kontroles un izpildes pasākumus. Šis ir vēl viens princips, par ko ir panākta kopēja vienošanās. Lai nostiprinātu Eiropas regulatoru pilnvaras, šī direktīva paredz tās paplašināt drošības interešu vārdā. Ja notiek būtiski vai atkārtoti drošības noteikumu pārkāpumi, reglamentējošajai iestādei ir jābūt pilnvarām anulēt darbības licenci un likt apturēt darbību, ja tā uzskata, ka netiek pilnībā garantēta drošība. Pienākums veikt drošības novērtējumu un verifikāciju ir arī noteikts Konvencijas par kodoldrošību 14. pantā.

4.7. Speciālās zināšanas par kodoldrošību (9. pants)

Kodoldrošības ekspertu pieejamība ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, kas tiek uzdots katrā starptautiskā sanāksmē saistībā ar kodoldrošību. Pagājušajās desmitgadēs netika apmācīts pietiekami daudz speciālistu, tāpēc pastāv arī problēma saistībā ar drošības personāla un inspektoru novecošanu, daudzi no kuriem tuvojas pensijas vecumam. Šī ir joma, kurā Kopiena var rosināt starpvalstu sadarbību un apmācību. Pienākums nodrošināt pietiekami daudz kvalificēta personāla ir noteikts arī Konvencijas par kodoldrošību 11. panta 2. punktā.

4.8. Drošības prioritāte (10. pants)

Saskaņā ar principu par drošības prioritāti dalībvalstis var noteikt stingrākus drošības pasākumus nekā paredzēts šajā direktīvas projektā.

5. SECINĀJUMS

Tāpēc Padomi lūdz:

apstiprināt pievienoto priekšlikumu Padomes Direktīvai (Euratom) par Kopienas kodoldrošības sistēmas pamatstruktūru izveidošanu.

2008/0231 (CNS)

Priekšlikums

PADOMES DIREKTĪVA (Euratom)

par Kopienas kodoldrošības sistēmas pamatstruktūru izveidošanu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 31. un 32. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu, kas sagatavots pēc atzinuma saņemšanas no personu grupas, kuras no dalībvalstu zinātnisko ekspertu vidus izraudzījās Zinātnes un tehnikas komiteja[21],

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu[22],

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu[23],

tā kā:

(1) Līguma 2. panta b) punktā noteikts, ka Kopienai saskaņā jāievieš vienoti drošības standarti strādājošo un iedzīvotāju veselības aizsardzībai, kā arī jānodrošina to piemērošana.

(2) Līguma 30. pantā paredzēts Kopienā noteikt pamatstandartus strādājošo un sabiedrības veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma kaitīgās iedarbības risku.

(3) Tādēļ ar 1996. gada 13. maija Padomes Direktīvu 96/29/Euratom, kas nosaka drošības pamatstandartus darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām[24], noteikti drošības pamatstandarti. Šo direktīvu papildina vairāki specifiskāki tiesību akti.

(4) Padomes 1987. gada 14. decembra Lēmumā 87/600/Euratom par Kopienas noteikumiem par operatīvu informācijas apmaiņu radiācijas avāriju gadījumos[25] noteikti pasākumi operatīvai informācijas apmaiņai radioloģisku avāriju gadījumos, ziņošanas kārtība un informācija, kas dalībvalstīm jāsniedz, lai aizsargātu iedzīvotājus radioloģisku avāriju gadījumos. Padomes 1989. gada 27. novembra Direktīvā 89/618/Euratom par plašas sabiedrības informēšanu par veicamajiem veselības aizsardzības pasākumiem un par rīcību radiācijas avārijas gadījumā[26] dalībvalstīm noteikts pienākums informēt sabiedrību, notiekot radioloģiskām avārijām.

(5) Lai gan ar esošajiem drošības standartiem izveidotā sistēma aizsardzībai pret jonizējošo starojumu, ņemot vērā esošo zinātnes atziņu līmeni, nodrošina iedzīvotāju veselības augsta līmeņa aizsardzību, tomēr tā ir vēl jāpapildina, lai nodrošinātu, ka kodoliekārtu drošības līmenis tiek pastāvīgi uzturēts, pilnveidots un pastāvīgi paaugstināts. Augsta drošības līmeņa uzturēšana, sākot ar projektēšanu un beidzot ar ekspluatācijas izbeigšanu, ir obligāts nosacījums sina quo non , lai pilnībā sasniegtu Līguma 2. panta b) punktā noteiktos mērķus veselības aizsardzības jomā. Tādēļ jānodrošina efektīva aizsardzība pret radioloģiskajiem riskiem, nepieļaujot avārijas, kam varētu būt radioloģiskas sekas.

(6) Dalībvalstis var pašas pieņemt lēmumus par savu enerģētisko bilanci, un pēc pārdomu perioda atkal ir palielinājusies interese par jaunu atomelektrostaciju būvniecību, un vairākas dalībvalstis ir nolēmušas izdot licences jaunu atomelektrostaciju būvei. Turklāt turpmākajos gados sagaidāms, ka licenču turētāji iesniegs pieprasījumus pagarināt atomelektrostaciju ekspluatācijas termiņus.

(7) Tādēļ jānosaka labākie paņēmieni, lai dotu norādījumus reglamentējošajām iestādēm attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par kodoliekārtu ekspluatācijas termiņa pagarināšanu.

(8) Dalībvalstis jau ir īstenojušas pasākumus, kas tām ļauj Kopienā sasniegt augstu kodoldrošības līmeni.

(9) Kodoldrošības pastāvīgai paaugstināšanai ir labi izveidotas pārvaldības sistēmas, un licenču turētājiem ir jānodrošina iedzīvotāju augsta līmeņa drošība.

(10) Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) noteiktie pamatprincipi un prasības, kuru pilnveidošanā dalībvalstis devušas būtisku ieguldījumu, ir pamats praksei, uz kuras pamata jāveido valstu drošības prasības.

(11) To dalībvalstu kodoldrošības iestādes, kuru teritorijā atrodas atomelektrostacijas, Rietumeiropas Kodolregulatoru asociācijas ( WENRA ) kontekstā ir sadarbojušās un ir spēkstacijām definējušas daudzus kopējus drošības robežlīmeņus, lai līdz 2010. gadam panāktu to savstarpēju atbilstību.

(12) Patlaban esošajā kodoldrošības procedūru un prakses harmonizācijas pakāpē tās dažādās dalībvalstīs joprojām pastāv atšķirības. Patlaban pasākumu dažādības dēļ nav iespējams nodrošināt, ka Līguma 2. panta b) punkta prasības attiecībā uz veselības aizsardzību Kopienā tiek izpildītas vienveidīgi. Eiropas Atomenerģijas kopiena, pievienojoties Konvencijai par kodoldrošību, kas stājās spēkā 1996. gada 24. oktobrī, apņēmusies ievērot starptautiski atzītu augstu kodoldrošības līmeni[27]. Lai Kopiena varētu nodrošināt, ka Konvencijas principus ievēro Kopienas līmenī un ka tiek ievēroti vienoti drošības standarti, kā tas paredzēts Euratom līguma 2. panta b) punktā, radiācijas aizsardzības pamatstandarti ir jāpapildina ar kopējiem drošības principiem.

(13) Informācija par svarīgiem kodoldrošības jautājumiem iedzīvotājiem jāsniedz pareizi un laikus, un attiecībā uz kodoliekārtu drošību tai jābūt pārskatāmai.

(14) Dalībvalstu atbildība par kodoliekārtu drošību valsts līmenī ir pamatprincips, saskaņā ar kuru starptautiskā sabiedrība ir izstrādājusi kodoldrošības starptautiska līmeņa reglamentāciju, kas noteikta Konvencijā par kodoldrošību. Ar šo direktīvu jāpaplašina minētais valstu atbildības princips, kā arī princips par to, ka galvenā atbildība par kodoliekārtas drošību ir licences turētājam attiecīgās valsts reglamentējošās iestādes uzraudzībā.

(15) Lai nodrošinātu kodoliekārtu drošības prasību faktisku ieviešanu, dalībvalstīm savas reglamentējošās iestādes jāizveido kā neatkarīgas institūcijas. Reglamentējošajām iestādēm jāpiešķir tām uzticēto pienākumu izpildei nepieciešamā kompetence un resursi.

(16) Lai nodrošinātu šīs direktīvas faktisku ieviešanu, dalībvalstīm par tās ieviešanas gaitu regulāri jāziņo Komisijai. Ņemot vērā Konvencijā par kodoldrošību noteiktās prasības, ziņojumu sniegšanai ir lietderīgi noteikt trīs gadu laika periodu.

(17) Kodoldrošības pastāvīgai paaugstināšanai Komisija, ja tas ir lietderīgi, var iesniegt priekšlikumus pieņemšanai Padomē.

(18) Eiropas Augstākā līmeņa grupa kodoldrošības un kodolatkritumu apsaimniekošanas jautājumos tika izveidota[28], lai veicinātu Kopienas mērķu sasniegšanu kodoldrošības jomā. Tai jāsniedz atbalsts likumdošanas instrumentu izveidošanai, kas nepieciešami kodoldrošības uzturēšanai un pastāvīgai paaugstināšanai un attiecas uz kodoliekārtu projektēšanu, atrašanās vietas izvēli, būvniecību, uzturēšanu, darbību un ekspluatācijas izbeigšanu, attiecībā uz ko ir jānodrošina atbilstība drošības prasībām, ievērojot attiecīgās dalībvalsts likumdošanas sistēmu.

(19) Dalībvalstu reglamentējošajām iestādēm, kuru pienākumos ietilpst kodoliekārtu drošība, ir jāsadarbojas galvenokārt Eiropas Augstākā līmeņa grupā kodoldrošības un kodolatkritumu apsaimniekošanas jautājumos, kura ir izstrādājusi kodoldrošības reglamentācijas desmit principus. Eiropas Augstākā līmeņa grupai kodoldrošības un kodolatkritumu apsaimniekošanas jautājumos jādod savs ieguldījums Kopienas sistēmā kodoldrošībai, kas vērsts uz tās pastāvīgu paaugstināšanu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants Mērķis un darbības joma

1. Šīs direktīvas mērķis ir Kopienā nodrošināt, uzturēt un pastāvīgi paaugstināt kodoldrošību un palielināt valstu reglamentējošo iestāžu nozīmi.

2. Direktīva attiecas uz kodoliekārtu projektēšanu, atrašanās vietas izvēli, būvniecību, uzturēšanu, ekspluatāciju un ekspluatācijas izbeigšanu, attiecībā uz ko ir jānodrošina atbilstība drošības prasībām, ievērojot attiecīgās dalībvalsts likumdošanas sistēmu.

3. Šī direktīva neskar Padomes Direktīvu 96/29/Euratom.

4. Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības pieņemt lēmumus par savu kodolprogrammu izmantošanu civiliem mērķiem vai atteikšanos no tām.

2. pants Definīcijas

Šajā direktīvā izmanto šādas definīcijas:

(1) „kodoliekārta” ir kodoldegvielas ražošanas iekārta, pētniecības reaktors (t. sk. subkritiskie un kritiskie stendi), atomelektrostacija, lietotās kodoldegvielas glabātava, bagātināšanas vai pārstrādes iekārta;

(2) „kodoldrošība” ir piemērotu darbības apstākļu panākšana ar pasākumiem, kuru mērķis ir avāriju novēršana vai avāriju seku mazināšana, nodrošinot strādājošo un iedzīvotāju, un atmosfēras, ūdens un augsnes aizsardzību pret kodoliekārtu radītā jonizējošā starojuma kaitīgo iedarbību;

(3) „radioaktīvs materiāls” ir materiāls, kas satur vienu vai vairākus radionuklīdus, kuru radioaktivitāti vai koncentrāciju nevar neņemt vērā no radiācijas drošības viedokļa;

(4) „ekspluatācijas izbeigšana” ir administratīvi un tehniski pasākumi, kuru izmantošana rada iespējas pilnībā vai daļēji atcelt kodoliekārtām noteiktos reglamentētos kontroles pasākumus; izņēmums ir repozitāriji un kodoliekārtas, ko izmanto radioaktīvo materiālu ieguves un pārstrādes atlikumu noglabāšanai, kurus slēdz, bet kuru ekspluatācija netiek izbeigta;

(5) „radioaktīvie atkritumi” ir radioaktīvas gāzes, šķidrumi vai cietvielas, kuru turpmāku izmantošanu dalībvalsts neplāno, un kam saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem reglamentējoša iestāde veic kontroles pasākumus kā radioaktīviem atkritumiem;

(6) „lietota kodoldegviela” ir kodoldegviela, kas ir apstarota reaktora aktīvajā zonā un pastāvīgi izņemta no tās; lietoto kodoldegvielu var uzskatīt par pēc pārstrādes atkārtoti izmantojamu resursu vai arī, neplānojot tās turpmāku izmantošanu, apsaimniekot kā radioaktīvos atkritumus, paredzot tās galīgu noglabāšanu;

(7) „jonizējošais starojums” ir enerģijas pārnese daļiņu veidā vai ar elektromagnētiskajiem viļņiem, kuru viļņa garums ir 100 nm un mazāks vai frekvence 3(1015 Hz un lielāka un kura tieši vai netieši var izraisīt jonu rašanos;

(8) „reglamentējošā iestāde” ir iestāde vai iestādes, ko dalībvalsts pilnvarojusi izdot licences šajā dalībvalstī un uzraudzīt kodoliekārtu atrašanās vietas izvēli, projektēšanu, būvniecību, nodošanu ekspluatācijā, darbību vai ekspluatācijas izbeigšanu;

(9) „licence” ir pilnvara, kuru pretendentam izdod reglamentējošā iestāde, uzticot atbildību par kodoliekārtas atrašanās vietas izvēli, projektēšanu, būvniecību, nodošanu ekspluatācijā, darbību vai ekspluatācijas izbeigšanu;

(10) „jaunas spēkstacijas” ir jauni kodolreaktori, kuru darbības licences izdotas pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.

3. pants Atbildība un kodoliekārtu drošības sistēmas pamatstruktūra

1. Galvenā atbildība par kodoliekārtas drošību ir licences turētājam reglamentējošās iestādes uzraudzībā. Lēmumus par kodoliekārtā īstenojamajiem drošības un kontroles pasākumiem pieņem tikai reglamentējošā iestāde, bet tos īsteno licences turētājs.

Licences turētājam ir galvenā atbildība par kodoliekārtas drošību visā tās darbības laikā līdz reglamentētās kontroles pasākumu izbeigšanai. Šo licences turētāja atbildību nevar deleģēt.

2. Dalībvalstis izveido un uztur kodoliekārtu drošības likumdošanas sistēmu. Tajā ietilpst valsts drošības prasības un noteikumi, kodoliekārtu licencēšanas un kontroles sistēma un kodoliekārtu nelicencētas darbības aizliegums, reglamentētā uzraudzības sistēma, ieskaitot nepieciešamo piemērošanu.

4. pants Reglamentējošās iestādes

1. Dalībvalstis nodrošina reglamentējošo iestāžu faktisku neatkarību no visām organizācijām, kuru uzdevums ir nodrošināt kodoliekārtu lobēšanu, ekspluatāciju, vai pamatot to izmantošanas sabiedrisko lietderību, un tām jābūt brīvām no jebkādas ietekmes, kas var samazināt kodoliekārtu drošību.

2. Reglamentējošajai iestādei ir jāpiešķir tās atbildībai un pienākumu izpildei atbilstošas pilnvaras, kompetence, finanšu resursi un cilvēkresursi. Tā uzrauga un reglamentē kodoliekārtu drošību un nodrošina prasību, nosacījumu un drošības noteikumu īstenošanu.

3. Reglamentējošā iestāde izdod licences un uzrauga to ievērošanu attiecībā uz kodoliekārtu vietas izvēli, projektēšanu, būvniecību, nodošanu ekspluatācijā, darbību un ekspluatācijas izbeigšanu.

4. Reglamentējošās iestādes garantē, ka licences turētāju rīcībā ir pietiekams skaits atbilstošas kvalifikācijas personāla.

5. Vismaz reizi desmit gados reglamentējošajai iestādei jāsaņem savs un valsts reglamentācijas sistēmas neatkarīgs starptautisks novērtējums, kas vērsts uz reglamentācijas infrastruktūras pastāvīgu pilnveidošanu.

5. pants Pārskatāmība

Dalībvalstīm jāinformē sabiedrība par kodoldrošības uzraudzības pasākumu procedūrām un to rezultātiem. Tām jānodrošina arī tas, lai reglamentējošās iestādes savas kompetences jomā pareizi informētu sabiedrību. Piekļuve informācijai jānodrošina saskaņā ar attiecīgām valsts līmeņa un starptautiskām saistībām.

6. pants Drošības prasības un noteikumi par kodoliekārtām

1. Dalībvalstīm jāievēro SAEA drošības pamatprincipi ( IAEA Safety Fundamentals: Fundamental safety principles, IAEA Safety Standard Series No. SF-1 (2006) ). Tām jāievēro Konvencijā par kodoldrošību paredzētās saistības un prasības ( SAEA INFCIRC 449 5.7.1994.).

Tās jo īpaši nodrošina, ka tiek ievēroti attiecīgajos SAEA drošības pamatprincipos noteiktie principi, kas garantē kodoliekārtu augstu drošības līmeni, inter alia īstenojot reālus pasākumus jonizējošā starojuma bīstamības riska novēršanai, radioloģisku avāriju novēršanu un rīcību radioloģisku avāriju gadījumos, novecošanas pārvaldību, visu radušos radioaktīvo materiālu ilgtermiņa apsaimniekošanu, kā arī iedzīvotāju un kaimiņvalstu iestāžu informēšanu.

2. Drošības pastāvīgai paaugstināšanai, cieši sadarbojoties ar Eiropas augstākā līmeņa grupu kodoldrošības un kodolatkritumu apsaimniekošanas jautājumos un ņemot vērā Rietumeiropas Kodolregulatoru asociācijas ( WENRA ) izstrādātos Eiropas drošības robežlīmeņus, dalībvalstīm jāizstrādā papildu drošības prasības par jaunu spēkstaciju drošību.

7 . pants Licences turētāju pienākumi

1. Licences turētāji veic savu kodoliekārtu projektēšanu, būvniecību, tās ekspluatē un ekspluatāciju izbeidz, ievērojot 6. panta 1. un 2. punkta noteikumus.

2. Licences turētāji izveido un ievieš pārvaldības sistēmas, kuras reglamentējošā iestāde regulāri verificē.

3. Licences turētāju saistību izpildei piešķir atbilstošus finanšu līdzekļus un cilvēkresursus.

8 . pants Uzraudzība

1. Valsts reglamentējošā iestāde visā kodoliekārtu aprites ciklā, ieskaitot to ekspluatācijas izbeigšanu, veic ar kodoldrošību saistītus novērtējumus, izmeklēšanas darbības, kontroles pasākumus, un, vajadzības gadījumā, arī izpildes pasākumus.

2. Reglamentējošajai iestādei ir pilnvaras anulēt kodoliekārtu ekspluatācijas licenci gadījumos, kad tiek konstatēti atkārtoti vai nopietni drošības noteikumu pārkāpumi.

3. Reglamentējošajai iestādei ir pilnvaras likt apturēt kodoliekārtu darbību gadījumos, kad tā uzskata, ka netiek pilnībā garantēta drošība.

9. pants Speciālās zināšanas par kodoldrošību

Dalībvalst īs atsevišķi un starpvalstu sadarbībā pastāvīgi jānodrošina teorētisku un praktisku apmācību pieejamība kodoldrošības jautājumos.

10. pants Drošības prioritāte

Dalībvalstis var noteikt drošības pasākumus, kas ir stingrāki par šajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem.

11. pantsZiņošana

Dalībvalstis par šīs direktīvas ieviešanu sniedz ziņojumu Komisijai vēlākais līdz [trīs gadi pēc spēkā stāšanās dienas], un pēc tam reizi trijos gados. Pamatojoties uz dalībvalstu pirmo ziņojumu, Komisija sagatavo un iesniedz ziņojumu Padomei par šīs direktīvas ieviešanas gaitu, kuram, ja vajadzīgs, pievieno tiesību aktu priekšlikumus.

12. pants Transponēšana

Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz [divi gadi pēc 13. pantā minētā datuma]. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minēto noteikumu tekstus, kā arī minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

13. pants Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī .

14. pants Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

[1] COM 2003/32, galīgā redakcija un COM (2004)526, galīgā redakcija.

[2] INFCIRC/449.

[3] SAEA drošības pamatprincipi: Fundamental safety principles, IAEA Safety Standard Series No. SF-1 (2006).

[4] OV C 18514.8.1975., 1. lpp.

[5] OV C 172, 8.7.1992., 2. lpp.

[6] Padomes Secinājumi par kodoldrošību un izlietotās degvielas un kodolatkritumu apsaimniekošanas drošību (10823/04); Padomes Secinājumi par kodoldrošību un izlietotās degvielas un kodolatkritumu drošu apsaimniekošanu (8784/07).

[7] Maldeikis ziņojums saistībā ar Euratom līguma noslēgšanas 50. gadadienu (A6-0129/2007) un Reul ziņojums par konvencionālajiem enerģijas veidiem (A6-0348/2007).

[8] COM 2003/32 galīgā redakcija

[9] 10823/04

[10] SEC(2008) 2892

[11] http://www.wenra.org

[12] WPNS aktivizēja Atomenerģijas jautājumu darba grupa ( WPAQ ) saskaņā ar Padomes secinājumiem par kodoldrošību un lietotās kodoldegvielas un kodolatkritumu apsaimniekošanu (10823/04).

[13] 15475/2/06 REV2.

[14] 15475/2/06 REV 2 ADD 1, 15475/2/06 REV 2 ADD 2, 15475/2/06 REV 2 ADD 3.

[15] 7224/1/07 REV 1.

[16] 8784/07.

[17] A6-0129/2007.

[18] OV L 195, 27.7.2007., 44. – 46. lpp.

[19] COM 2003/32

[20] SAEA drošības pamatprincipi: Fundamental safety principles, IAEA Safety Standard Series No. SF-1 (2006).

[21] OV C […], […], […] lpp.

[22] OV C […], […], […] lpp.

[23] OV C […], […], […] lpp.

[24] OV L 159, 29.6.1996., 1. lpp.

[25] OV L 371, 30.12.1987., 76. lpp.

[26] OV L 357, 7.12.1989., 31. lpp.

[27] Šajā kontekstā jāpiemēro Iestāžu nolīgums par iestāžu sadarbību, kas izriet no starptautiskām konvencijām, kuru puses ir Eiropas Atomenerģijas kopiena un tās dalībvalstis.

[28] OV L 195, 27.7.2007., 44.-46. lpp.