52008DC0593

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 30.9.2008

COM(2008) 593 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Otrais ziņojums par to, kā īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. novembra Direktīva 98/84/EK par tiesisku aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to {SEC(2008)2506}

SATURS

1. Ievads 3

2. Direktīvas īstenošana 3

2.1. Transponēšana 3

2.1.1. Saturs 3

2.1.2. Transponēšana dalībvalstu tiesību aktos 4

2.2. Direktīvas piemērošanas joma — „pelēkais” tirgus 4

2.3. Valstu īstenošanas pasākumu atšķirības 5

2.3.1. Valstu sankciju līmenis 5

2.3.2. Jautājums par sankcijām, kas piemērojamas par iekārtu privātu valdījumu 5

2.3.3. Valsts iestāžu rīcības efektivitāte 6

2.4. Starptautiskā dimensija 6

3. Direktīvas piemērotība konverģences kontekstā 7

3.1. Jaunie izplatīšanas veidi 7

3.2. Jaunie pirātisma veidi 7

3.3. Autortiesību aizsardzības veicināšana 8

3.3.1. Aizsardzības attiecināšana uz tiesību turētājiem 8

3.3.2. Digitālās tiesību pārvaldības sistēmas 9

3.4. Atlīdzības aizsardzība — vienīgais aizsardzības kritērijs 10

4. Secinājumi un turpmākie pasākumi 11

4.1. Direktīvas 98/84/EK novērtējums 11

4.2. Turpmākie pasākumi nolūkā uzlabot direktīvas piemērošanu un ņemt vērā konverģenci 11

4.2.1. Ekspertu grupas izveide 11

4.2.2. „Pelēkā” tirgus jautājumu darba grupa 12

4.2.3. Informācijas vākšana 12

4.2.4. Eiropas Padomes Konvencijas par tiesisku aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to, ratifikācija 12

1. IEVADS

Eiropas Parlaments un Padome 1998. gadā ar mērķi dot iespēju iekšējā tirgū attīstīt maksas televīzijas pakalpojumus pieņēma Direktīvu 98/84/EK[1] par tiesisku aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to. Komisija 2003. gadā iesniedza pirmo ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu[2].

Tagad, kad pagājuši desmit gadi kopš direktīvas pieņemšanas, Komisija iesniedz otro ziņojumu par piemērošanu. Konkrētajā tirgū notikušās krasās pārmaiņas aprakstītas pētījumā, ko par direktīvas ietekmi 2007. gadā Komisijas vārdā sagatavoja KEA un Cerna [3].

Šobrīd ir jāatbild uz jautājumu par to, vai direktīva tās pašreizējā redakcijā joprojām ir lietderīga un piemērota. Pašreizējo situāciju nosaka tirgus iespējas, ko rada jaunās satura izplatīšanas platformas: interneta televīzija, interneta protokola televīzija, mobilā televīzija un video pēc pieprasījuma. Vai šie tirgi būtu jāaizsargā tāpat kā maksas televīzijas tirgus? Vai direktīvas nodrošinātā aizsardzība šiem tirgiem ir lietderīga un vai tā vispār ir vajadzīga? Protams, uz šiem jautājumiem jāatbild tikai tādā gadījumā, ja var apstiprinoši atbildēt uz sākotnējo jautājumu par direktīvas efektivitāti.

Jākonstatē, ka pirātisms, pret ko cīnās minētā direktīva, ļoti labi pielāgojas tehnoloģiju attīstībai un jauno iespēju kontekstā pat piedzīvo uzplaukumu.

Lai iegūtu direktīvas līdzšinējās īstenošanas analīzei vajadzīgo informāciju, Komisija papildus iepriekš minētajam pētījumam laikā no 2008. gada 11. februāra līdz 4. aprīlim organizēja publisku apspriešanu, kurā saņēma 54 atsauksmes[4]. Šim ziņojumam ir pievienots Komisijas dienestu darba dokuments, kurā raksturota šo atsauksmju ievirze. Komisijas dienestu pārstāvjiem bija arī tiešas tikšanās ar attiecīgās nozares pārstāvjiem.

2. DIREKTīVAS īSTENOšANA

2.1. Transponēšana

2.1.1. Saturs

Lai dotu iespēju iekšējā tirgū attīstīt pakalpojumus, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi, direktīvā definēti aizsargātie pakalpojumi un sniegts saraksts ar nelikumīgām komercdarbībām, par kuru veikšanu dalībvalstīm ir jāsoda. Dalībvalstīm ir pienākums paredzēt sankcijas likumpārkāpējiem, kā arī tiesiskās aizsardzības līdzekļus cietušajiem.

2.1.2. Transponēšana dalībvalstu tiesību aktos

Direktīvu ir transponējušas visas dalībvalstis[5]. Jaunajām dalībvalstīm direktīva bija jātransponē līdz iestāšanās brīdim, pārņemot acquis communautaire.

2.2. Direktīvas piemērošanas joma — „pelēkais” tirgus

Neraugoties uz direktīvu un ar to saistīto Kopienas līmeņa saskaņošanas procesu, Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri izmanto tiesības brīvi pārvietoties ES teritorijā, ir liegta likumīga pieeja viņu piederības valsts televīzijas kanāliem. Protams, tādējādi ir izveidojies „pelēkais” tirgus, ko veido likumīgi abonementi, kas iegūti, izmantojot neīstu adresi. Šis tirgus nav „melns”, jo par abonēšanu tiek maksāts, bet nav arī „balts”, jo atsevišķas attiecīgā kanāla iegūtās apraides tiesības attiecas tikai uz konkrētās valsts, nevis citu dalībvalstu teritoriju.

Tomēr ir pieejami daži maksas televīzijas pārrobežu piedāvājumi — tie ļauj mīkstināt negatīvo vērtējumu par direktīvas ietekmi uz iekšējo tirgu. Šie piemēri ir klasiski apraides tiesību un ekskluzīvo tiesību izmantošanas gadījumi — televīzija pērk tiesības visām to valstu teritorijām, kurās runā vienā valodā, bet retos gadījumos cenšas aptvert kādas valodas lietotāju diasporu vairākās vai visās dalībvalstīs.

Ārpus šīs tradicionālās struktūras iespēja ieviest „pelēkā” tirgus tiesību aktus vairumā tirgus dalībnieku rada uztraukumu, jo tā, protams, apdraud tiesību — autortiesību vai sporta pasākumu translācijas tiesību — pārdošanas organizēšanu pa valstu teritorijām. Ir skaidrs, ka tiesību turētāji vēlas maksimizēt savus ienākumus, pārdodot tiesības katrā teritorijā atsevišķi, savukārt audiovizuālo pakalpojumu sniedzēji baidās no piedāvājuma pievilcības mazināšanās, jo tas vairs nebūs ekskluzīvs gadījumā, ja to teritorijā ienāktu konkurenti ar līdzīgu piedāvājumu.

Šajā jautājumā ir svarīgi uzsvērt, ka vienīgais pārrobežu tirgus, kura attīstību Komisija vēlas veicināt, ir ES pilsoņu mobilitātei un leģitīmajām vēlmēm atbilstīgs piedāvājums, kas būtu likumīgi pieejams viņu dzimtajā valodā un no viņu dzimtās zemes.

Lai attīstītu šādu piedāvājumu, būtu vajadzīga elastīga pieeja attiecībā uz tiesību pirkšanu, piemēram, ņemot vērā attiecīgajā dalībvalstī identificēto patērētāju skaitu, taču šāds pavērsiens ir iespējams vienīgi tad, ja aktīvi sadarbotos visi nozares pārstāvji, un tas pašlaik, motivācijas trūkuma dēļ, šķiet grūti sasniedzams mērķis. Šajā nolūkā būtu jāizpēta arī valstu dažādais tiesiskais regulējums filmu izplatīšanas ceļu jomā, jo attiecīgās atšķirības, iespējams, liedz filmas vienlaikus demonstrēt vairākās teritorijās.

Kā risinājums varētu būt tas, ka ir parādījušies jauni tāda veida pakalpojumi kā interneta televīzija vai mobilā televīzija, kam izplatīšanas un ierobežotās piekļuves sistēmu izmaksas ir salīdzinoši mazākas, nekā lietojot dekoderus. Tomēr tādā gadījumā nepieciešams, lai šiem pakalpojumiem pēc tiesību turētāju pieprasījuma atkal netiktu noteikti teritoriāli ierobežojumi — Komisija jau ir saņēmusi vairākas sūdzības, kurās minēts, ka konkrēta televīzijas kanāla programmas nav iespējams skatīties internetā, ja dators atrodas dalībvalstī, kas nav attiecīgā kanāla valsts.

Jāuzsver, ka šodien vairāk nekā 8,7 miljoni ES pilsoņu[6] nedzīvo viņu piederības valstī, bet kādā citā dalībvalstī, un šis skaits turpina pieaugt. Vieni no Eiropas Savienības veidošanas pamatprincipiem ir personu pārvietošanās brīvība un pakalpojumu sniegšanas brīvība, un, nodrošinot ikvienam ES pilsonim piekļuvi audiovizuālo pakalpojumu piedāvājumam, kas ir viņa valodā un kas pārstāv viņa valsts kultūru, tiktu veicināta minēto brīvību izmantošana[7].

Lai turpinātu šā temata analīzi, būtu svarīgi ievākt iespējami daudz informācijas par dažādiem tādiem jautājumiem kā jauno pakalpojumu veidu iespējas attiecībā uz mērķorientētiem pārrobežu audiovizuālajiem piedāvājumiem un potenciālais tirgus, ko rada ES pilsoņu mobilitāte.

2.3. Valstu īstenošanas pasākumu atšķirības

Direktīvā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāievieš sankcijas, kurām jābūt „efektīvām, preventīvām un proporcionālām” , un jānodrošina, ka aizsargāto pakalpojumu sniedzējiem ir pieejami attiecīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

Lai gan KEA un Cerna pētījumā bija sīki analizēti tikai 11 dalībvalstu tiesību akti un apspriešanā gūtajās atsauksmēs nav informācijas par visām 27 dalībvalstīm, šie divi informācijas avoti ļauj gūt priekšstatu par valstu transponēšanas pasākumu tendencēm. Daži atsauksmju iesniedzēji ir pauduši apmierinātību ar valsts īstenošanas pasākumiem, tomēr vairāk ir tādu, kuri norādījuši uz savas valsts tiesību aktu ierobežotajām iespējām.

2.3.1. Valstu sankciju līmenis

Ja vien tiek ievēroti trīs iepriekš minētie kritēriji, dalībvalstis var pilnīgi brīvi izvēlēties ieviešamo sankciju veidu un līmeni. Sankciju diapazons ir ļoti plašs — naudas sodu minimālais apmērs svārstās no EUR 25 līdz EUR 7500 un maksimālais apmērs no EUR 1158 līdz EUR 50 000, bet brīvības atņemšanas sodi, ja tādi ir noteikti, var būt no 8 dienām līdz pieciem gadiem.

Ar šīm ievērojamajām atšķirībām arī skaidrojami dalībvalstu pakalpojumu sniedzēju atšķirīgie vērtējumi par sankciju efektivitāti. Protams, ir jāņem vērā Eiropas Savienībā vērojamās dzīves līmeņa atšķirības, un šķiet, ka sankciju saskaņošana Kopienas līmenī nav vēlama. Savukārt katras dalībvalsts sankciju preventīvās iedarbības izvērtēšana varētu būt lietderīga.

2.3.2. Jautājums par sankcijām, kas piemērojamas par iekārtu privātu valdījumu

Kopienas līmeņa saskaņošana attiecas tikai uz komercdarbībām, kas saistītas ar nelegālajām iekārtām, un dalībvalstu ziņā ir noteikt vai nenoteikt sankcijas par nelegālo iekārtu privātu valdījumu. Par šo ārkārtīgi delikāto pirātisma apkarošanas aspektu joprojām notiek intensīvas diskusijas, kas sākās jau pirms direktīvas pieņemšanas.

Sankcijas par iekārtu privātu valdījumu atbalsta pakalpojumu sniedzēji, kas tajās saskata didaktisku instrumentu attiecībā uz patērētājiem, kurus vilina nelikumīgie pakalpojumi. Turklāt tās varētu radīt iespēju noteikt sodus par jauniem pirātisma veidiem, kuri balstās uz dažādu darbību kopumu, no kurām dažas ir privātas, piemēram, kodu izplatīšana internetā un šo kodu izmantošana, lai patērētājs pats ieprogrammētu viedkarti, kura ir bez programmām un kuras pārdošana (komerciāla darbība) pati par sevi ir likumīga.

Šķiet, ka dalībvalstīs pieaug atbalsts sankcijām par iekārtu privātu valdījumu. Piemēram, Itālija tās atjaunoja 2003. gadā, un Zviedrija pašlaik pēta iespēju iesviest tās attiecībā uz nelegālo iekārtu pirkšanu un lietošanu.

Tādējādi būtu interesanti turpināt šā temata analīzi, un par to varētu noorganizēt dalībvalstu pieredzes apmaiņu.

2.3.3. Valsts iestāžu rīcības efektivitāte

Pētījumā un atsauksmēs minēta vispārīga problēma, ka iestādēm, kuras atbild par attiecīgo tiesību aktu īstenošanu, trūkst tehnisko zināšanu.

Abos avotos minētas arī īpašās grūtības, ko rada jauno pirātisma veidu augstais tehniskuma līmenis, jo šie pirātisma veidi prasa perfekti pārzināt jaunās tehnoloģijas.

Tāpēc, lai izplatītu tehnisko informāciju par pirātismu un apmainītos ar paraugpraksi, īpaši piemērots līdzeklis būtu ekspertu grupas izveide, kurā piedalītos dalībvalstu atbildīgās iestādes.

2.4. Starptautiskā dimensija

Eiropas Savienības paplašināšanās ir mainījusi pirātisma ģeogrāfiju — agrāk pirātisms bija izteikts dažās Austrumeiropas valstīs. Tagad šīs valstis ir Eiropas Savienības dalībvalstis, un direktīva ir organizējošais elements pirātisma apkarošanā.

Turklāt kandidātvalstis (Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika), pievienošanās valstis (Horvātija un Turcija), potenciālās kandidātvalstis (Albānija, Bosnija-Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Kosova) tuvina savus tiesību aktus, pamatojoties uz acquis communautaire . Visbeidzot, ar Ukrainu notiek sarunas par brīvās tirdzniecības līgumu, un tādējādi šai valstij ir jāpielāgo attiecīgo jomu tiesību akti.

Papildus Eiropas Savienības paplašināšanās ietekmei jāmin, ka ar Eiropas Ekonomikas zonas Apvienotās komitejas 2001. gada 28. februāra Lēmumu Nr. 17/2001 Direktīva 98/84/EK ir iestrādāta EEZ līgumā, un tādējādi tā tagad ir piemērojama Īslandē, Lihtenšteinā un Norvēģijā.

Tālāk Komisijas rīcības iespējas nesniedzas. Tomēr ar Eiropas Padomes 2001. gada 24. janvāra Konvenciju par tiesisku aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to[8], tiek ieviesta aizsardzība, kas līdzīga direktīvā noteiktajai, un šo konvenciju paredzēts ratificēt visās 47 minētās iestādes dalībvalstīs, kā arī Baltkrievijā un Svētajā Krēslā.

Pašlaik šo konvenciju ir parakstījušas 11 valstis[9], bet ratificējušas — 8. Ir sākta konvencijas ratificēšana Eiropas Kopienā. Šī ratifikācija varētu dot jaunu impulsu ratifikācijas procesam citās valstīs un tādējādi nodrošināt attiecīgo pakalpojumu sniedzēju aizsardzību ārpus Eiropas Savienības teritorijas.

3. DIREKTīVAS PIEMēROTīBA KONVERģENCES KONTEKSTā

3.1. Jaunie izplatīšanas veidi

Jauno tehnoloģiju kontekstu var rezumēt vienā vārdā — „konverģence” —, ar to apzīmējot iespēju piekļūt saturam, izmantojot daudzas dažādas platformas. Jau kopš direktīvas izstrādes pirmsākumiem ES likumdevēja nodoms bija izstrādāt tehnoloģiski neitrālus noteikumus, kas dotu iespēju novērst direktīvas novecošanu, ņemot vērā jau tobrīd jaušamās inovācijas. Ar šo sākotnējo nodomu skaidrojams, kāpēc „aizsargātu pakalpojumu” definīcijā ir ietverti televīzijas apraides un radioapraides pakalpojumi un informācijas sabiedrības pakalpojumi. Turklāt pieņemtajā definīcijā nav ņemti vērā minēto pakalpojumu izplatīšanas veidi.

Tādējādi „aizsargātu pakalpojumu” definīcija aptver visus televīzijas apraides un radioapraides pakalpojumus neatkarīgi no izplatīšanas veida (ADSL, internets, mobilais tālrunis), kā arī visus pakalpojumus, kuri pieejami attālināti pēc patērētāja pieprasījuma un kuri tādējādi atbilst informācijas sabiedrības pakalpojumu definīcijai[10], piemēram, video pēc pieprasījuma. Vienīgais, kas ierobežo šo aizsardzību, ir nosacījums, ka pakalpojuma samaksas nodrošināšanai izmanto ierobežotas piekļuves sistēmu.

3.2. Jaunie pirātisma veidi

Arvien pieaugošais viedkaršu izmantojums signālu dekodēšanai ir izraisījis pirātisma veidu dažādošanos. Dekoderi un tukšas viedkartes ir brīvā pārdošanā, jo tie var tikt izmantoti likumīgi. Neatkarīgi no tā šo karšu kodi tiek izplatīti internetā, un to pārsvarā dara pirāti, kuri gūst ekonomisku labumu no dekodera un tukšās viedkartes pircēja par viedkartes programmēšanu, lai nelikumīgi piekļūtu pakalpojumiem.

Šis darbību nodalījums ir radījis jaunu veidu, kā nelikumīgi piekļūt attiecīgajiem pakalpojumiem, un ir grūti panākt sodīšanu tiesas ceļā. Tas skaidrojams ar to, ka komercdarbības attiecas uz produktiem, kuri var tikt izmantoti likumīgi, un kodu izplatīšanu internetā ir grūti sasaistīt ar šo tirdzniecību. Galu galā tukšo karti ieprogrammē pats patērētājs, nevis pārdevējs.

Šajā kontekstā šķiet, ka direktīvas noteikumus nav iespējams tieši piemērot, jo ir grūti pierādīt nelikumīgu komercdarbību. Protams, pakalpojumu sniedzēji var izvirzīt argumentu, ka šīs viedkartes, kuras tiek ļaunprātīgi izmantotas, nav piemērotas likumīgai lietošanai, jo to sastāvdaļu sarežģītība un līdz ar to arī cena liedz tām būt konkurētspējīgām attiecībā uz biežākajiem lietošanas veidiem (piemēram, lai lietotu kā caurlaidi).

Tomēr tādā gadījumā tiesu iestādēm būtu jāveic tāds tehniskais novērtējums, kas bieži vien pārsniegtu kompetento ierēdņu zināšanas.

Pakalpojumu sniedzēji uzsver, ka jābūt iespējai sodīt par kodu izplatīšanu internetā, ja trešā persona to veic bez atlīdzības. Šķiet, ka direktīvas noteikumi šajā gadījumā nav piemērojami, jo minētā darbība nav komerciāla — ir praktiski neiespējami pierādīt saikni starp tukšas kartes pārdošanu un kodu izplatīšanu internetā. Pat tad, ja būtu noteiktas sankcijas par nelegālo iekārtu privātu valdījumu, ļaujot sodīt patērētāju, kas izmanto šādus paņēmienus, netiktu tiešā veidā atrisināts jautājums par kodu pieejamību internetā.

Šajā jautājumā problēmu varētu atrisināt vienīgi ar tiesas prasībām par negodīgu konkurenci, taču tās var atdurties pret pārkāpuma eksteritorialitātes šķērsli. Tāpēc būtu lietderīgi veikt analīzi, lai izpētītu likumīgās iespējas vērsties pret šādu praksi.

Ir radušies arī citi pirātisma veidi, piemēram, dalīšanās ar kartēm — ar likumīgi iegūtu karti pakalpojumu var piedāvāt tālāk citiem patērētājiem, izmantojot bezvadu tīklu vai WiMAX piekļuves tehnoloģiju. Visbiežāk šī tālākizplatīšana ir par maksu, tātad uz to attiecas direktīvas noteikumi. Šā pirātisma veida problēma ir tā, ka pārkāpumu ir grūti atklāt, tāpēc policijas darbinieki būtu īpaši jāapmāca.

Līdz ar to būtu vēlams veicināt efektīvāku informācijas apmaiņu valstu pārvaldes iestāžu starpā.

3.3. Autortiesību aizsardzības veicināšana

Direktīva 98/84/EK nedod iespēju satura tiesību turētājiem atsaukties uz tās noteikumiem. Jautājums par aizsardzības jomas paplašināšanu tika ilgi apspriests direktīvas pieņemšanas procesā, tomēr tas tika noraidīts, paredzot, ka tiks pieņemts atsevišķs tiesību akts par autortiesību aizsardzību informācijas sabiedrībā. Trīs gadus pēc Direktīvas 98/84/EK pieņemšanas šīs direktīvas nodrošinātā aizsardzība tika papildināta ar 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK[11] par autortiesībām informācijas sabiedrībā.

Tomēr nevar noliegt, ka Direktīva 98/84/EK netieši, bet ievērojami veicina autortiesību aizsardzību, jo tā aizsargā no pirātisma saturu, uz kuru attiecas autortiesības, un tātad aizsargā arī tiesību īpašnieku ienākumus.

3.3.1. Aizsardzības attiecināšana uz tiesību turētājiem

Tiesību turētāji, tiesību īpašnieki un sporta pasākumu tiesību turētāji ir izrādījuši interesi par to, lai tiktu iekļauti direktīvas piemērošanas jomā.

Tomēr šķiet, ka direktīvas piedāvātās aizsardzības saturs ir pārprasts. Sankcijas, kas ieviestas saskaņā ar direktīvu, var attiekties vienīgi uz darbībām, kuras saistītas ar nelegālo iekārtu lietošanu. Tādējādi šo sankciju ieviešana neattiecas uz citām darbībām, piemēram, legālu iekārtu lietošanu, neievērojot noteiktos teritoriālos ierobežojumus, kā iepriekš aprakstītajā „pelēkā” tirgus gadījumā.

Šis precizējums ir būtisks, jo tiesību turētāji (attiecībā uz radioapraides nodrošinātāju autortiesībām vai blakustiesībām uz sporta pasākumu translēšanu) savās atsauksmēs pārsvarā pievērsušies tiesību teritoriālajam principam un tiesību vērtības mazināšanās riskiem gadījumā, ja netiktu ievēroti teritoriālie ierobežojumi.

Šajā kontekstā būtu absolūti nelietderīgi paplašināt direktīvas piemērošanas jomu, attiecinot to uz vēl citiem tirgus dalībniekiem. Jāuzsver, ka direktīvā pirātisms noteikts kā darbība, kas balstās uz nelegālu iekārtu lietošanu, tas ir, satura izplatītāja neatzītu iekārtu lietošanu. Piemēram, uzskatāms, ka „pelēkajā” tirgū izmantotie dekoderi ir televīzijas programmu izplatītāju atzīti, jo izplatītāji regulāri saņem atlīdzību par pakalpojumiem.

Viena no ierosinātajām iespējām, lai atrisinātu tiesību turētāju problēmu, būtu labāk integrēt un ņemt vērā potenciālos „pelēkā” tirgus ienākumus. Tomēr, izvēloties šo risinājumu, būtu jāveic plašāka analīze un jāiegūst pamatīgāka informācija par pārrobežu tirgu iespējām.

Jebkurā gadījumā šķiet, ka sporta pasākumu tiesību turētājiem ir tiesības prasīt labāku aizsardzību, ņemot vērā, ka nav tiem tieši piemērojamu noteikumu, tomēr vienlaikus jāņem vērā patērētāju leģitīmās vēlmes likumīgi piekļūt pakalpojumiem pārrobežu līmenī un nepieciešamība nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt sabiedrībai svarīgu pasākumu reportāžas. Komisija plāno sākt darbu, lai izvērtētu papildu pasākumu nepieciešamību nolūkā novērst šo trūkumu. Analīzei vajadzīgo sākotnējo informāciju varētu iegūt no Komisijas Baltajā grāmatā par sportu[12] minētā plānotā pētījuma par sporta finansēšanu.

3.3.2. Digitālās tiesību pārvaldības sistēmas

Sākot izplatīt saturu internetā, ir sākts izmantot jaunu satura aizsardzības veidu, proti, digitālās tiesību pārvaldības sistēmas, ko parasti apzīmē kā DRM (no angļu val.: Digital Rights Management systems ).

Šo tehniskās aizsardzības pasākumu mērķis ir nodrošināt autortiesību ievērošanu, izplatot saturu internetā. Šis kopējais mērķis tiek īstenots ar ļoti dažādiem konfigurācijas un lietošanas pasākumiem, ar kuriem tiek ieviesti dažādi ierobežojumu veidi: darba lasīšanas kvantitatīvie ierobežojumi, piekļuves ģeogrāfiskie ierobežojumi, lasīšanai nepieciešamo iekārtu vai programmatūras ierobežojumi, ierobežojumi darba pārsūtīšanai uz citu iekārtu, digitālās izguves ierobežojumi (šis uzskaitījums nav izsmeļošs).

Līdz ar to daži no šiem pasākumiem var atbilst ierobežotas piekļuves sistēmu definīcijai: „jebkurš tehnisks līdzeklis un/vai vienošanās, saskaņā ar kuru piekļuve aizsargātajam pakalpojumam saprotamā formā ir atkarīga no tā, vai ir dota iepriekšēja individuāla atļauja” (direktīvas 2. panta b) apakšpunkts). Tādējādi uz pasākumiem, kurus izmanto, lai nodrošinātu atlīdzību par darbu, jo īpaši pasākumiem, kuri dod iespēju diferencēt samaksu atkarībā no patērētāja izvēlētā lietošanas veida (vienreizēja vai vairākkārtēja skatīšanās, ierakstīšanas kvalitātes varianti), noteikti attiecas Direktīvas 98/84/EK nodrošinātā aizsardzība.

Protams, iepriekš minētās Direktīvas 2001/29/EK par autortiesībām informācijas sabiedrībā 6. pantā ir tiešā viedā paredzēta tehnoloģisko pasākumu aizsardzība. Tomēr šī aizsardzība attiecas uz autortiesību ievērošanu, un dalībvalstu transponēšanas pasākumos var būt noteikts, ka prasību tiesā var celt tikai pret tiesību subjektiem, nevis satura izplatītājiem. Šajā ziņā Direktīva 98/84/EK joprojām ir noderīga digitālā satura izplatītājiem, kuriem tādējādi ir nodrošināts tiesiskās aizsardzības līdzeklis pret pirātismu attiecībā uz aizsardzības pasākumiem, ko izmanto, izplatot saturu internetā.

3.4. Atlīdzības aizsardzība — vienīgais aizsardzības kritērijs

Direktīvas aizsardzība pret ierobežotas piekļuves pakalpojumu pirātismu attiecas vienīgi uz pakalpojumiem, kuri tiek sniegti, lai saņemtu atlīdzību — maksai par pakalpojumu (abonēšanas maksai vai maksai par atsevišķu pirkumu) jābūt priekšnosacījumam, lai piekļūtu saturam.

Tomēr ierobežotas piekļuves sistēmas papildus pakalpojumu sniedzēja atlīdzības aizsardzībai var izmantot arī citiem mērķiem, konkrēti, lai izpildītu līgumsaistības vai tiesiski noteiktus pienākumus, piemēram, samazinātu potenciālo auditoriju (vai nu valsts līmenī saistībā ar tiesību pārdošanu, vai atkarībā no vecuma, lai pasargātu nepilngadīgos no satura, kas paredzēts pieaugušajiem), īstenotu komerciālās un reklāmas stratēģijas, ņemtu vērā drošības apsvērumus vai gūtu netiešu atlīdzību[13]. Tādējādi vairāki pakalpojumu sniedzēji ir izrādījuši interesi, lai aizsardzības joma tiktu paplašināta.

Neraugoties uz to, ir jāpaskaidro, ka atlīdzības jēdziens ir plašāks par tieša maksājuma jēdzienu. Sniedzot informācijas sabiedrības pakalpojumus, var tikt izmantoti tādi tehniskie pasākumi, ar kuriem tiek ierobežota par brīvu pieejamā satura izplatīšana, taču šis saturs tiek netieši finansēts no reklāmas vai sponsoru līdzekļiem. Arī šādi pakalpojumi ietilpst direktīvas darbības jomā.

Var secināt, ka nepārprotami ir pieprasījums pēc aizsardzības jomas paplašināšanas. Tomēr joprojām ir jautājumi par to, vai šāda paplašināšana, kuras īstenošanai būtu jāpārskata direktīva, būtu lietderīga. Pašlaik direktīvas piemērošanas joma aprobežojas ar komerciālām pirātisma darbībām. Vai šāds komerciālais pirātisms pastāv attiecībā uz ierobežotu piekļuvi, ko izmanto šiem citiem mērķiem? Turklāt attiecībā uz ierobežotas piekļuves sistēmu lietošanu nolūkā izpildīt tiesību aktu noteikumus aizsardzība būtu jānodrošina ar tiem pašiem tiesību aktiem, kuru ievērošanu vēlas panākt, konkrēti, ar noteikumiem par nepilngadīgo aizsardzību, kibernoziegumiem un datu un privātās dzīves aizsardzību. Jāveic padziļināta šo jautājumu analīze, un pirmais posms varētu būt diskusijas ekspertu grupā, ko ierosināts izveidot.

4. SECINāJUMI UN TURPMāKIE PASāKUMI

4.1. Direktīvas 98/84/EK novērtējums

Šajā ziņojumā ir aplūkoti tie direktīvas piemērošanas aspekti, kuri ir radījuši grūtības vai jautājumus. Šāds novērtējums bija nepieciešamais priekšnoteikums, lai varētu izvērtēt direktīvas ietekmi tās darbības jomās un lai Komisija tādējādi varētu izdarīt secinājumus par direktīvas darbību no tās pieņemšanas brīža līdz šim brīdim.

Pirmais konstatējums attiecas uz direktīvas vispārējo transponēšanu dalībvalstu tiesību aktos, kas ir devusi iespēju mazināt pirātismu Eiropas Savienībā un mainīt pirātisma ģeogrāfiju līdz ar atsevišķu agrāk šajā jomā aktuālu valstu iestāšanos ES, kā rezultātā pirātisma centri tagad ir meklējami ārpus direktīvas darbības teritorijas.

Otrais konstatējums ir tāds, ka direktīvas īstenošanas efektivitāte dažkārt šķiet diskutabla, un tas mazina tiesisko noteiktību audiovizuālo pakalpojumu sniedzējiem. Konkrēti, īstenošanu valstu līmenī negatīvi ietekmē attiecīgi vai nu zemais sankciju līmenis, vai šīs jomas tehnisko aspektu nepārzināšana valsts iestādēs. Attiecībā uz šo pēdējo problēmu jāatgādina, ka tehnoloģiju pastāvīgā attīstība šo jomu padara arvien sarežģītāku, jo parādās gan jauni pirātisma veidi, gan jaunas izplatīšanas platformas, gan jaunas ierobežotas piekļuves sistēmas, piemēram, digitālās tiesību pārvaldības sistēmas.

Treškārt, attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību pilnīgi likumīgi pārrobežu pakalpojumi ir attīstījušies pavisam niecīgā apjomā, neraugoties uz to, ka tiek īstenots Kopienas tiesiskais regulējums, kura mērķis bija sekmēt attiecīgo pakalpojumu iekšējā tirgus attīstību. Šķiet, ka pārrobežu pakalpojumu jomā vissekmīgāk attīstījies „pelēkais” tirgus, taču pakalpojumu sniedzēji to tikai piecieš, lai gan savas piederības valsts audiovizuālo pakalpojumu pieejamība ir būtisks labklājības faktors tiem ES pilsoņiem, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties Eiropas Savienības teritorijā.

Visbeidzot, Komisija konstatē, ka attiecībā uz dažiem direktīvas nodrošinātās aizsardzības īstenošanas ierobežojumiem jāveic pamatīgāka analīze. Tā varētu attiekties, pirmkārt, uz iespēju noteikt sankcijas par nelegālu sistēmu privātu valdījumu, ko ierosinājuši pakalpojumu sniedzēji, bet ko nav vienkārši īstenot, un, otrkārt, uz to pakalpojumu sniedzēju situāciju, kuriem nav nodrošināta pienācīga aizsardzība, piemēram, attiecībā uz sporta pasākumu tiesību turētājiem.

4.2. Turpmākie pasākumi nolūkā uzlabot direktīvas piemērošanu un ņemt vērā konverģenci

4.2.1. Ekspertu grupas izveide

Komisija plāno izveidot ierobežotas piekļuves jautājumu ekspertu grupu, kurā piedalītos dalībvalstu eksperti. Šī grupa darbotos pēc līdzīga modeļa un ar līdzīgām pilnvarām kā elektroniskās tirdzniecības ekspertu grupa.

Konkrēti, ierobežotas piekļuves jautājumu grupai būtu jāstiprina un jāsekmē administratīvā sadarbība starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un Komisiju, jādiskutē par problēmām, kas saistītas ar Direktīvas 98/84/EK piemērošanu, un jādiskutē par aktuālām problēmām saistībā ar ierobežotas piekļuves sistēmu lietošanu.

Temati, kuriem jāpievēršas prioritārā kārtā, ir šajā ziņojumā minētie temati, galvenokārt šādi: jaunie pirātisma veidi, ieviesto sankciju preventīvās iedarbības izvērtēšana, sankciju par iekārtu privātu valdījumu vieta ierobežotas piekļuves sistēmu aizsardzībā, saikne ar noteikumiem par autortiesību aizsardzību, DRM iekļaušana ierobežotas piekļuves sistēmu vidū un ierobežotas piekļuves sistēmu lietošanas aizsardzība gadījumā, ja tās izmanto citiem mērķiem, nevis atlīdzības aizsardzībai.

Grupai būs jāņem vērā potenciālās priekšrocības, kādas ir novatorisku ierobežotas piekļuves sistēmu un DRM lietošanai, īpaši izvērtējot to potenciālu ierobežot preventīvāku sankciju nepieciešamību. Šajā kontekstā grupai būs jāņem vērā arī visi tie aspekti, kas varētu veicināt personas datu un privātās dzīves aizsardzību.

Pieņemot šo ziņojumu, Komisija nolemj šo grupu izveidot līdz 2008. gada beigām.

4.2.2. „Pelēkā” tirgus jautājumu darba grupa

Komisija ekspertu grupai ierosinās arī pilnvarot īpašu darba grupu par „pelēkā” tirgus jautājumiem.

Šai darba grupai pirmām kārtām būtu jāstrādā pie tā, lai savāktu iespējami daudz informācijas par ES pilsoņu pārvietošanos Kopienas teritorijā un par viņu paradumiem audiovizuālo pakalpojumu lietošanā. Pēc tam šī grupa varētu pētīt iespējamos risinājumu veidus, kā ieinteresētajiem pilsoņiem nodrošināt piekļuvi viņu piederības dalībvalsts pakalpojumiem.

4.2.3. Informācijas vākšana

Šajā ziņojumā ir konstatēts zināms informācijas trūkums, īpaši par to, kā ES pilsoņi izmanto tiesības brīvi pārvietoties, un par audiovizuālo pakalpojumu pārrobežu pieprasījumu un piedāvājumu. Šai informācijai vajadzētu dot iespēju noteikt pārrobežu tirgu iespējas un dot ieguldījumu analīzē par autortiesībām un sporta pasākumu tiesībām.

Komisija ierosina 2009. gada sākumā sākt aptauju par šo tematu.

Citā jomā informācija par sporta pasākumu tiesību pārdošanu tiks ievākta, veicot pētījumu par sporta finansēšanu, kas minēts Komisijas Baltajā grāmatā par sportu[14]. Šī informācija būtu pirmais posms informācijas vākšanā par sporta pasākumu tiesību turētāju situāciju šo pasākumu reportāžu pirātisma kontekstā.

4.2.4. Eiropas Padomes Konvencijas par tiesisku aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to, ratifikācija

Minētajai Eiropas Padomes konvencijai ir liels potenciāls nodrošināt ierobežotas piekļuves pakalpojumu aizsardzību starptautiskā mērogā, pārsniedzot Eiropas Savienības robežas. Šīs konvencijas ratifikācija Eiropas Kopienā dotu jaunu impulsu starptautiskai rīcībai Eiropas Padomes 47 dalībvalstu vidū.

Tāpēc Komisija drīzumā ierosinās Padomei ratificēt šo konvenciju Eiropas Kopienas vārdā.[pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic]

[1] OV L 320, 28.11.1998., 54.–57. lpp., sk.http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:31998L0084:LV:NOT.

[2] COM (2003) 198 galīgā redakcija, 24.4.2003., sk.http://ec.europa.eu/internal_market/media/docs/elecpay/com-2003-198_fr.pdf.

[3] http://ec.europa.eu/internal_market/media/elecpay/index_fr.htm

[4] http://ec.europa.eu/internal_market/media/elecpay/index_fr.htm

[5] http://ec.europa.eu/internal_market/media/elecpay/natimpl/index-map_fr.htm

[6] Eurostat tabulas 18.–19. lpp.:http://www.interculturaldialogue2008.eu/fileadmin/downloads/documents/630-factsfigures/KS-EP-07-001-EN.PDF.

[7] Sk. arī paziņojumu par paraboliskajām antenām:http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:52001DC0351:FR:NOT.

[8] http://conventions.coe.int/Treaty/Commun/QueVoulezVous.asp?NT=178&CM=1&DF=4/29/2008&CL=FRE

[9] Bulgārija, Francija, Horvātija, Kipra, Krievija, Luksemburga, Moldova, Nīderlande, Norvēģija, Rumānija un Šveice, no kurām Luksemburga, Norvēģija un Krievija konvenciju ir parakstījušas, bet nav ratificējušas.

[10] Informācijas sabiedrības pakalpojumu definīcija sniegta 1. pantā Direktīvā 98/34/EK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 98/48/EK: „jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” .

[11] OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.

[12] http://ec.europa.eu/sport/whitepaper/wp_on_sport_lv.pdf

[13] Sk. 2000. gada aprīļa pētījumu, ko pēc Komisijas pasūtījuma veica Amsterdamas Universitātes Institute for Information Law (IVR): http://ec.europa.eu/internal_market/media/elecpay/background_fr.htm.

[14] http://ec.europa.eu/sport/whitepaper/wp_on_sport_lv.pdf