52008DC0042

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 30.1.2008

COM(2008) 42 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Priekšlikums kopīgajam ziņojumam par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu 2008. gadā {SEC(2008)91}

GALVENIE ASPEKTI

– Sociālās un ekonomikas politikas virzieni var savstarpēji viens otru var papildināt, un tiem ir jābūt savstarpēji atbalstošiem. Pēdējo gadu laikā sociālās aizsardzības reformas un aktīvas integrācijas politikas virzieni ir veicinājuši lielāku izaugsmi un vairāk darba vietu izveidi. Tomēr jāveic vēl vairāk, lai nodrošinātu, ka uzlabotā ekonomikas sistēma dotu priekšrocības arī tiem, kuri ir atstumti no sabiedrības. Tāpēc nabadzības un sociālās atstumtības novēršana un apkarošana, vēl vairāk modernizējot sociālo aizsardzību, saistībā ar pamatotiem fiskālās politikas virzieniem, apvienojot gan sociālo atbilstību, gan ekonomikas ilgtspēju, ir būtiska Eiropas noturīgai attīstībai. Runājot vispārīgāk, jāīsteno rūpīgi izstrādāti politikas virzieni, turklāt dzimumu līdztiesības principa integrācija, ņemot vērā mērķi – sabiedrībā pilnībā iesaistīt visneaizsargātākos. Lisabonas stratēģijas turpmākajā ciklā un pēc tam būs vajadzīgi ilgtspējīgi centieni.

– Ir palielinājies visu gados vecāku darba ņēmēju kategoriju nodarbinātības līmenis. Veicot aktīvas integrācijas pasākumus, pensiju un darba tirgus reformas, ir uzlabojušies nodarbinātības stimuli, taču ir nepieciešams, lai strādātu aizvien vairāk cilvēku. Turklāt šo cilvēku ekonomiskajai aktivitātei jābūt ilgākai. Vienlīdz cenšoties uzlabot ražīgumu, tā veicinās, ka sociālās aizsardzības sistēmām, pensiju atbilstībai un noturībai ir stabilāks pamats. Ar pensiju reformu var īpaši veicināt aktīvu novecošanos, paaugstinot nodarbinātības spēju, samazinot pirmstermiņa pensionēšanās shēmas, palielinot elastīgumu saistībā ar aiziešanu pensijā un pastiprinot stimulus attiecībā uz ilgāku nodarbinātību ar nosacījumu, ka darba tirgi ir atvērti gados vecākiem darba ņēmējiem.

– Patlaban notiek pensiju reformas, tāpēc regulāri jāuzrauga to ietekme uz turpmāku atbilstību, nabadzības risku un noturību. Jāpadziļina izpratne par riskiem saistībā ar atšķirīgajām pensiju shēmām, tādējādi veicinot informētu izvēli.

– No 78 miljoniem eiropiešu, kas dzīvo uz nabadzības riska sliekšņa, 19 miljoni ir bērni. Lai novērstu nabadzības un atstumtības pārmantošanu no paaudzes paaudzē, jānodrošina, ka visiem ir vienlīdzīgas iespējas un katram bērnam – sekmīgi mācību rezultāti. Šajā jomā jāpastiprina integrācija un pret diskrimināciju vērsti politikas virzieni, un tas jāveic ne tikai attiecībā uz imigrantiem un šo personu pēcnācējiem, un mazākumtautībām.

– Bērni ir nabadzīgi tad, ja viņu vecāki ir bezdarbnieki un mājsaimniecībām nav pietiekams ienākumu atbalsts vai ja viņu vecāki ir nodarbināti, bet darba samaksa ir nepietiekama, lai novērstu nabadzību vai risinātu ar to saistītos jautājumus. Tāpēc netiešs, bet būtisks elements bērnu un jauniešu labklājības veicināšanā ir līdzsvarotas, visaptverošas stratēģijas [šo personu] aktīvai integrācijai. Jārod atbilstīgs līdzsvars starp atbalstu ģimenēm un pasākumiem bērnu labā. Visveiksmīgākie [šajā ziņā] ir tie, kuri, izmantojot visaptverošu pieeju, pievēršas bērniem, kas atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā.

– Sociālās politikas virzieni būtiski ietekmē veselības jomu, un veselība ir svarīgs dzīves iespēju faktors. Jārīkojas, lai mazinātu pastāvīgās un būtiskās veselības stāvokļa atšķirības. Intervences jāpielāgo tā, lai veselības jomu iekļautu visos politikas virzienos; sociālā aizsardzība var nodrošināt taisnīgu piekļuvi veselības aprūpei un vajadzībām atbilstīgiem profilakses pakalpojumiem, arī tām personām, kuras ir visgrūtāk sasniedzamas.

– Palielinās pieprasījums pēc ilgtermiņa aprūpes. Dalībvalstis ir apņēmušās palielināt pieejamību kvalitatīviem pakalpojumiem. Ir jāatrod pareizais līdzsvars starp publiskā un privātā sektora atbildību un starp formālo un brīvprātīgo aprūpi. Priekšroka tiek dota mājas aprūpei vai sabiedriskajai aprūpei, nevis aprūpes iestāžu nodrošinātiem pakalpojumiem, taču sniegt šādus pakalpojumus – tā joprojām ir problēma, ar ko saskaras daudzas dalībvalstis. Tas pats attiecas uz uzlabotu aprūpes koordinēšanu un atbalsta nodrošināšanu neformālās aprūpes sniedzējiem.

– Racionalizētās atklātās koordinācijas metodes (AKM) pirmais cikls ir parādījis, ka 2006. gadā saskaņotie kopīgie sociālie mērķi ir palīdzējuši, dalībvalstīm izstrādājot savus politikas virzienus. Šie ilgtermiņa mērķi joprojām ir pamatoti, un ir izšķirīgi šos mērķus nepārtraukti īstenot, lai Lisabonas stratēģija būtu sekmīga.

– Jauns AKM aspekts 2007. gadā bija – pievērst uzmanību galvenajiem tematiem. Tādējādi tika palielināta izpratne, sekmētas savstarpējas mācības un veicināta labāka uzraudzība, un panākta motivācija sniegt precīzākus pārskatus. Dalībvalstis un Komisija izmantos uzlabotas darba metodes, lai ar Eiropas un valstu līmeņa stratēģijām, ņemot vērā AKM 2008. –2011. gadam, varētu sasniegt vēl labākus rezultātus.

1. IEVADS

Pēc reformām, ko veic saskaņā ar Lisabonas stratēģiju, ir paātrinājusies izaugsme un joprojām tiek radītas jaunas darba vietas, turpretim bezdarbs samazinās visā Eiropā. Kļūst redzami arī pozitīvi rezultāti, piemēram, ilgstoša bezdarba samazināšanās. Kaut gan dzimumu nevienlīdzība samazinās, tā kopumā joprojām ir būtiska. Pašlaik ES gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmenis ir aptuveni 44 % (sievietes –34,8 %, vīrieši – 52,6 %); deviņas valstis ir sasniegušas 2010. gada mērķi – 50 %. Reformas sociālās aizsardzības jomā un sociālās integrācijas politikas virzieni sāk nest augļus: šīs norises ne vien tieši veicina sociālo kohēziju, bet arī atbalsta izaugsmi, palielinot piedāvājumu darba tirgū un uzlabojot noturīgākas fiskālās pozīcijas. Sociālās aizsardzības jomas finansējums ir atkarīgs no tā, kā paplašinās finansiālais pamats, kam piesaista gan no darba gūtā ienākuma nodokļus, gan cita veida nodokļus. Jāoptimizē sociālās jomas izdevumu kvalitāte, lai saglabātu atbilstīgu sociālas aizsardzības līmeni un stabilas publiskā sektora finanses.

Taču veselīga izaugsme un darba vietu izveide automātiski neuzlabo to personu situāciju, kurām sabiedrībā ir visnelabvēlīgākie apstākļi. Nodarbinātība sniedz vislabāko iespēju izvairīties no atstumtības, taču vienmēr tā nav garantija. Apmēram 8 % ES iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības sliekšņa, lai gan šīs personas ir nodarbinātas. Pat labi funkcionējošos darba tirgos bezdarbnieku mājsaimniecību daļa var palikt nemainīga, un daži subjekti rod risinājumu, periodiski strādājot par zemu darba samaksu vai negūstot ienākumus. Aplūkojot rādītājus par iedzīvotājiem kopumā, 16 % ES pilsoņu, t.i., gandrīz 80 miljoni cilvēku, dzīvo uz nepietiekamu ienākumu riska sliekšņa, turklāt, salīdzinot ar vīriešu ienākumiem, sievietes ir vairāk apdraudētas. Lielākajā daļā dalībvalstu bērni un jaunieši pieder pie visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, kas saskaras pat ar vēl lielāku risku.

2007. gada Kopīgajā ziņojumā tika analizēts pirmais nacionālo ziņojumu kopums, kurā sniegtas [dalībvalstu] politiskās stratēģijas sociālās integrācijas, pensiju un veselības un ilgtermiņa aprūpes jomā[1]. Ziņojumos uzskatāmi atspoguļots, cik ļoti politikas efektivitāti un publiskā sektora izdevumu kvalitāti kāpina visu, ar mērķiem saistīto faktoru iekļaušana un pastiprināta stratēģiska un uz mērķi vērsta pieeja. 2007. gadā nebija jāsniedz nacionālie ziņojumi, tādējādi bija iespējams koncentrēties uz īpašiem tematiem, kas uzsver Eiropas stratēģijas ilgtermiņa dimensiju. 2. sadaļā ir apkopota pieredze, kas gūta attiecībā uz izraudzītiem tematiem, turpretim 3. sadaļā skatījums vērsts uz turpmāko. Turklāt 2007. gads iezīmēja jauna plānošanas perioda sākumu attiecībā uz struktūrfondiem (SF). Lielākā daļa dalībvalstu ir ievērojami centušās izmantot SF, lai plānotu ne tikai prioritātes „Izaugsme un nodarbinātība”, bet arī – kopējos mērķus sociālajā jomā. No Eiropas Sociālā Fonda (ESF) budžeta 2007.–2013. gadam gandrīz 10 miljardu euro, t.i., 12,4 %, tiks paredzēti sociālās integrācijas prioritātei. Neatkarīgi no šā tiešā finansējuma ar citiem ESF pasākumiem atbalstīs to iedzīvotāju integrāciju, kuri atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā. Turklāt būtisku ieguldījumu sociālajā infrastruktūrā (izglītībā, bērna aprūpē, sociālo mājokļu izveidē) veiks Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), proti, apmēram 17 miljardus euro. Dalībvalstis izmanto SF, lai efektīvi papildinātu valsts, reģionālā un pašvaldību līmeņa finansējumu un pasākumus.

Sīkāks novērtējums, kurā aplūkoti visi temati, un visaptveroša analīze par kopīgajiem sociālajiem mērķiem[2] paredzētā SF finansējuma izmantojumu ir sniegti pavaddokumentā.

2. SAVSTARPēJA MIJIEDARBīBA STARP ATKLāTO KOORDINāCIJAS METODI UN LISABONAS STRATēģIJU IZAUGSMEI UN NODARBINāTīBAI

Eiropadome 2007. gada martā uzsvēra, ka Lisabonas programmā labāk jāatspoguļo ES kopīgie sociālie mērķi. Eiropadomes neoficiālajā sanāksmē atkārtoti uzsvēra to, ka jāuzlabo sociālo prioritāšu integrācija un sociālā redzamība plašākā Eiropas stratēģisko reformu programmā. Ministri uzsvēra, ka viens no svarīgākajiem instrumentiem, lai panāktu ES līmeņa progresu nodarbinātības un sociālo jautājumu jomā, ir politikas virzienu koordinācija, kas ir izšķirīga gan politikas virzienu kvalitātes uzlabošanā, gan ceļā uz kopīgiem mērķiem. Uz to atsaucās Sociālās aizsardzības komiteja (SAK), nosakot darba grupai uzdevumu – identificēt piemērus, kas liecina par pozitīvu savstarpēju mijiedarbību starp kopīgajiem mērķiem sociālajā jomā un apņemšanos panākt lielāku ekonomisko izaugsmi un vairāk un labākām darba vietām.

Darba grupas ziņojumā ir uzsvērts, cik cieša ir mijiedarbība starp ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas virzieniem un kā tie atbalsta viens otru. Labi plānotas sociālās aizsardzības sistēmas un atbilstīgi izstrādāti sociālās integrācijas politikas virzieni ir faktori, kas būtiski veicina un labvēlīgi ietekmē katras dalībvalsts ekonomikas sasniegumus. Pašreizējās pensiju un veselības aprūpes reformas pozitīvi ietekmē gan valsts finanšu ilgtspēju, gan [cilvēku] izturēšanos darba tirgū. Veiksmīgi pasākumi veselības aprūpes jomā uzlabo dzīves kvalitāti un [darba] ražīgumu. Visaptveroši pasākumi, kas atbilstīgi aktīvas integrācijas politikas virzieniem paredzēti no darba tirgus atstumtām personām, vairo cilvēkkapitālu un piedāvājumu darba tirgū, kā arī vienlaikus stiprina sabiedrības kohēzijas spēju. Paaugstinot bērnu un jauniešu labklājību, tiek sniegta palīdzība turpmākajām paaudzēm, lai attīstītu pilnu potenciālu, tādējādi dodot tām iespēju dot lielāku ieguldījumu sabiedrībā un ekonomikā.

2.1. Centieni mazināt bērnu nabadzību

ES 19 % bērnu skar nabadzības risks, un šis rādītājs ir augstāks nekā kopējais iedzīvotāju nabadzības rādītājs. Valstīs, kuras šī problēma skar visvairāk, bērnu nabadzības līmenis sasniedz 30 %. Apmēram 10 % no visiem bērniem dzīvo mājsaimniecībās, kurās nav neviena strādājošā, un 60 % bērnu ir uz nabadzības riska sliekšņa. Lai gan darba tirgū kopumā vērojams progress, šis rādītājs nav mainījies kopš 2000. gada. Ja abi vecāki ir strādājošie, tikai 7 % bērnu dzīvo uz nabadzības riska sliekšņa, turpretim, ja strādā tikai viens no vecākiem, šis līmenis sasniedz 25 %. Citi faktori, kas saistīti ar zemu nodarbinātības intensitāti, ir dzīvošana ģimenē, kurā bērnu audzina tikai viens no vecākiem, vai lielā [daudzbērnu] ģimenē. Ar sociālajiem pabalstiem nabadzības risku bērnu vidū samazina vidēji par 44 %. Bērnu nabadzība rodas šo faktoru sarežģītas mijiedarbības rezultātā. Ir tendence, ka labākos rezultātus gūst tās valstis, kurās minēto jautājumu risina visās jomās un tiecās rast atbilstīgu līdzsvaru starp ģimenei paredzētiem pasākumiem un pasākumiem bērnu labā. Šī tendence ir saistīta ar stratēģiju apvienošanu, lai palielinātu [bērna] vecāku piekļuvi nodarbinātībai un, izmantojot ienākumu atbalstu, veicinātu šo personu ilgāku darbību darba tirgū, tādējādi mazinot nabadzības pārmantojamības risku. Lai šie pasākumi būtu veiksmīgi, jāveido labi līdzsvarotu pasākumu komplekss, pievēršot uzmanību savlaicīgai intervencei, kas nodrošināta ar atbilstīgiem līdzekļiem un kuras pamatā ir skaidri mērķi.

Bērnu nabadzības galvenais iemesls ir tas, ka viņi dzīvo nabadzīgās mājsaimniecībās. Uzlabot bērnu materiālo stāvokli – tas nozīmē palielināt ģimenes ienākumus, izmantojot tiešu atbalstu vai nu finansiālā veidā vai sniedzot sociālos pamatpakalpojumus, kā arī veicot pasākumus, lai veicinātu abu [bērna] vecāku piekļuvi darba tirgum. Darba un ģimenes dzīves saskaņošanai var būt būtiska nozīme, piemēram, vecinot kvalitatīvas un kvantitatīvas bērna aprūpes sniegšanu. Tomēr visas darbības, lai pastiprinātu [bērna] vecāku saikni ar darba tirgu, jāsavieno ar pasākumiem, kas vērsti uz to, lai nodrošinātu pietiekamu atbalstu personām, kuras ir darbnespējīgas vai kurām nav iespēju strādāt, tādējādi dodot iespēju šīm personām un viņu ģimenes locekļiem dzīvot [cilvēka] cienīgu dzīvi. Fakts, ka bērni dzīvo uz nabadzības riska sliekšņa, pat ja vecāki strādā, skaidri liecina par to, ka ir vajadzīgas kvalitatīvākas darba vietas, attiecīga vide, kas veicina darba vietas saglabāšanu un profesionālās izaugsmes iespējas. Vērojot norises saistībā ar šo, uzmundrina fakts, ka dalībvalstu priekšlikumos par ESF [finansējuma] izmantošanu īpaša uzmanība tiek pievērsta aktīvai integrācijai, lai novērstu šķēršļus tādu cilvēku līdzdalībai, kuri atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā.

Dalībvalstis, kurām šajā ziņā ir vislabākie rezultāti, nodrošina piemērotu vispārēju un mērķtiecīgu pabalstu apvienojumu. Ar vispārējiem pasākumiem rada galvenokārt ģimenēm labvēlīgu vidi, un tie neveicina nabadzības pārmantojamības risku un tiem nav nabadzības radīto stigmu. Tomēr, lai sasniegtu personas, kurām tas ir vajadzīgs visvairāk, atbilstīgi mērķim jāparedz pabalsti, ko plāno tā, lai persona neatteiktos strādāt. Lai kompensētu nelabvēlīgos sociāli ekonomiskos aspektus un lai efektīvi pavērtu ceļu bērna sekmīgai attīstībai, būtiska nozīme var būt izglītībai. Dalībvalstis atzīst, ka attiecībā uz bērna aprūpi un pirmskolas izglītību jānodrošina vienlīdzīgas iespējas visiem bērniem, vienlaikus aizvien vairāk veic profilakses pasākumus, lai risinātu skolas pāragras pamešanas problēmu.

Tomēr jāveic vēl vairāk pasākumu, lai novērstu sociālās atstumtības risku, ar ko saskaras bērni un jaunieši, kas daudzējādā ziņā atrodas nelabvēlīgā situācijā, piemēram, bieži vien atstumtību izjūt čigānu bērni. Aizvien vairāk jāatbalsta tādas mērķtiecīgi plānotas izglītības programmas, kurās galvenā uzmanība pievērsta grupām, kas atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā, un kurās tādējādi nepieciešama aktīva vecāku sadarbība.

Joprojām nopietna problēma ir plaši izplatītā tādu jauniešu sociālās atstumtība, kuri bērnību ir pavadījuši [bērna] aprūpes iestādē. Daudzās dalībvalstīs ir vērojama tendence, ka bērnus ievieto nevis aprūpes iestādēs, bet gan audžuģimenēs, lai viņiem nodrošinātu ģimenes apstākļus. Šī ir viena no daudzajām jomām, kur vēl ir plašas iespējas politikas pilnveidošanai un savstarpējām mācībām (audžuvecāku novērtēšana un apmācība, personāla pieņemšana darbā saistībā ar sagaidāmo aprūpējamo skaita palielināšanos utt.).

Kvalitatīvie valsts līmeņa mērķi apvienojumā ar stingru politisku apņemšanos var veicināt sekmīgu īstenošanas gaitu. Izšķirīga ir pareiza uzraudzība, un tādēļ tiek veidoti mehānismi, ja to vēl nav. Taču būtiski ir atzīt, ka ar standarta apsekošanas instrumentiem nav iespējams uzraudzīt tos bērnus, kuri ir visnelabvēlīgākajā situācijā, piemēram, bērnu namu audzēkņus vai ielas bērnus, tāpēc ir vajadzīgi īpaši uzraudzīšanas instrumenti. Pamatojoties uz darbu, ko veikusi ISG darba grupa bērna nabadzības un bērna labklājības jautājumos, SAK ir atbalstījusi ierosinātu priekšlikumu kopumu, kas paredzēts uzlabotai analīzei un uzraudzībai.

Visbeidzot jānorāda, ka ir neizmantotas sinerģijas starp stratēģijām, kas vērstas pret nabadzību, politikas virzieniem bērnu tiesību jomā un centieniem cīņā pret diskrimināciju. Atzīts, ka bērna nabadzības problēma jāaplūko plašākā skatījumā, neaprobežojoties tikai ar finansiālu nabadzību, bet skarot, piemēram, materiālā nodrošinājuma nepietiekamību, sociālās līdzdalības trūkumu un riska faktoru, piemēram, uzvedības riska radītos apdraudējumus.

2.2. Veicināt ilgāku darba dzīvi

Pagājušajā desmitgadē lielākajā daļā dalībvalstu veica plašas strukturāla darba tirgus un pensiju reformas, un dažās valstīs tās joprojām norisinās. Minēto reformu pamatā ir uz dzīves ciklu orientēta pieeja, padarot stiprāku saikni starp iemaksām pensiju fondā un pabalstiem, kā arī aktīvas novecošanās stratēģijas, samazinot piekļuvi pirmstermiņa pensionēšanās shēmām, pastiprinot stimulus attiecībā uz ilgāku nodarbinātību un uzlabojot gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības spēju. Lai uzlabotu gan darba vietu kvalitāti, gan kvantitāti, šīs reformas visā dzīves ciklā jāpapildina, veicot elastīguma un sociālās drošības pasākumus, kas paredzēti īpaši tām personām, kuru karjera nav stabila, kuru atalgojums ir zems un kuras saskaras ar grūtībām saņemt pienācīgu pensiju. Iedzīvotāju vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem bieži ir apmēram 20 % personu, kam ir tiesības uz pirmspensionēšanās pabalstiem. Samazinot šo radītāju, tādējādi ir iespējams būtisks ieguldījums attiecībā uz ilgāku darba dzīvi.

Nesenie nodarbinātības līmeņa uzlabojumi iedzīvotāju vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem sniedz labumu visām darba ņēmēju grupām, ieskaitot zemas kvalifikācijas darbiniekus. Turklāt pašreiz tiek īstenotas pirmspensionēšanas shēmu reformas, un tajās uzmanība ir pievērsta minētajai grupai.

Lielākā daļa dalībvalstu veic reformas, lai samazinātu to gadījumu skaitu, kad pieprasa pirmspensionēšanas pabalstus, un tajās galvenā uzmanība ir pievērsta bezdarbnieka pabalsta un pirmspensionēšanas pabalsta plānošanai un invaliditātes pensiju un rehabilitācijas pieejamībai. Dažās dalībvalstīs pārskata arī nodokļu sistēmu un izstrādā privāto pensiju shēmas.

Šo reformu galvenie mērķi ir šādi: ierobežot nosacījumus attiecībā uz tiesībām pieprasīt pabalstus un vienlaikus radīt piemērotu sistēmu, lai gados vecāki darba ņēmēji piedalītos darba tirgū, ņemot vērā izņēmumus gadījumos, kad darbs ir īpaši smags un bīstams; palielināt stimulus, lai darbinieki ilgāk paliktu darba tirgū, un pieņemt darbā gados vecākus darba ņēmējus vai nodrošinātu šādu darbinieku nodarbināšanu; uzlabojot darba apstākļus, vairot darba iespējas invalīdiem un zemas kvalifikācijas darba ņēmējiem, kā arī legalizējot neformālo izglītību un paredzot [profesionālo] prasmju, ieskaitot IKT prasmju, pilnveidošanas iespējas, nodrošinot pārkvalificēšanās un mūžizglītības iespējas, un bieži vien šajās jomā tiek izmantots ESF finansējums.

Tomēr dažās dalībvalstīs pirmspensionēšanās pabalstu pieprasīšanas gadījumu skaits joprojām palielinās. Tādējādi jāveic vēl vairāk sistemātisku reformu, lai būtiski samazinātu periodu, kad izbeigtas pēdējās darba attiecības un piešķirta likumā noteiktā pensija. Vairums pasākumu pastiprina to, ka mazinās gaidas attiecībā uz valsts pensiju paredzēto nodrošinājumu konkrētā vecumā, un tādējādi palielina bažas par taisnīgumu turpmāk. Attiecīgi reaģējot uz šo problēmu, būtu jānodrošina, ka strādā aizvien vairāk cilvēku un ka cilvēku nodarbinātība ir ilgāka, un tāpēc darba tirgū aktīvi jācenšas samazināt diskrimināciju, kas vērsta pret gados vecākiem darba ņēmējiem. Ir arī uzsvērts, ka būtiska nozīme ir papildu privāti fondētu pensiju shēmai.

2.3. Nodrošināt privāti fondētas pensiju shēmas

Privāti fondētu pensiju shēmu nozīme aizvien palielinās. Tas galvenokārt nozīmē, ka mainās riska sadalījums starp saņēmējiem, valsts iestādēm, sponsoru uzņēmumiem un pensiju fondiem, kas rūpīgi jāizvērtē un jānodrošina atbilstīgs regulējums.

Nav viegli novērtēt pilnīgu [un taisnīgu] ietekmi uz pensiju atbilstību turpmāk, un tā ir atkarīga no fondēto pensiju shēmām novirzīto iemaksu apmēra un faktiskā seguma. Kamēr ir lielāks ražīgums un palielinās nodarbinātība, pieaug tādu darba ņēmēju pensiju apdrošināšanas segums, kuriem ir piekļuve privātajiem pensiju fondiem, šķiet, patlaban esošā seguma – vidēji 50–60 % – palielināšanai ir vajadzīgi politikas pasākumi, lai nodrošinātu, ka pilnīgi visi strādājošie iedzīvotāji uzkrāj pietiekamas privāto pensiju tiesības – šādu mērķi ir izvirzījušas daudzas dalībvalstis. Turpmākie pensiju pabalsti būs atkarīgi arī no faktiskās uzkrātā kapitāla peļņas, kā arī no faktiskajām izmaksām un maksājumiem, kas lielā mērā var ietekmēt mazākas pensijas.

Tajās dalībvalstīs, kurās lielāka vērība ir pievēsta privāti fondēto pensiju shēmām, pārejas mehānismi joprojām attīstās. Turklāt turpmāk pensiju pabalstus būtiski var ietekmēt tādi faktori kā, piemēram, vecums, kuru sasniedzot obligāti jāpievienojas likumā noteiktajām fondētajām shēmām, attieksme pret periodiem, kuros nav veiktas iemaksas, indeksācijas noteikumi, garantiju plānošana un pensionēšanās vecums.

Turklāt fondētās shēmas arī jāpielāgo dzīves ilguma pieaugumam. Palielinoties paļāvībai uz [privāti] fondētajām pensijām, skaidri jānosaka, kāda ir valsts iestāžu loma. Tas ir saistīts ar izmaksu nosacījumiem, attiecību pārraudzību, publiski pieejamu informāciju un zināšanām finanšu jomā.

2.4. Mazināt atšķirības veselības jomā

Lai gan veselības jomā kopumā ir vērojami uzlabojumi, joprojām ir būtiskas atšķirības atkarībā no sociāli ekonomiskā statusa, dzīvesvietas, piederības etniskajai grupai un dzimumam, un tās ir ne vien visas dalībvalstīs, bet arī katrā dalībvalstī starp dažādām iedzīvotāju grupām. Cilvēkiem, kam ir zemāks izglītības, labklājības līmenis vai nodarbinātības statuss, dzīve ir īsāka, un viņi slimo biežāk nekā turīgi iedzīvotāji, un šīs atšķirības nemazinās. Ienākumu nevienlīdzība, nabadzība, bezdarbs, stress, neapmierinoši darba apstākļi un slikti mājokļi, kā arī individuālā uzvedība, gatavība un spēja segt izmaksas, ir būtiski faktori, kas nosaka atšķirības veselības jomā.

Veselības aprūpes sistēmas visā ES ir veicinājušas būtiskus uzlabojumus veselības jomā, taču pieejamība veselības aprūpei sociālo grupu vidū joprojām ir atšķirīga. Nodrošinot ilgtspēju, būtisks uzdevums ir dod visiem iespēju piekļūt kvalitatīviem, jaunākajiem tehnoloģiju sasniegumiem atbilstīgiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Tādējādi, lai šīs atšķirības samazinātu, dalībvalstis īsteno politikas virzienus, piemēram, šādi: izmanto veselību veicinošas akcijas, kas vērstas uz riska faktoru novēršanu; samazina konkrētu slimību izplatību un uzliesmošanas gadījumu skaitu; un dažādos objektos (mājokļos, skolās, darba vietās) nodrošina efektīvākus profilakses pasākumus. Nozīmīgi arī ir pasākumi, lai palielinātu iedzīvotāju aprūpi, likvidētu finansiālus šķēršļus attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei, uzsvērtu, ka lielāka loma ir veselības veicināšanas un profilakses darbībām, nevis ārstēšanai, un pārvarētu ar kultūru saistītās barjeras, izmantojot veselības aprūpes pakalpojumus. SF tiks izmantoti, lai atbalstītu reformas un palielinātu resursus, galvenokārt konverģences reģionos, un lai uzlabotu pieejamību veselības aprūpei, un attīstītu cilvēkresursus.

Tomēr vispārīgi politikas virzieni ir jāapvieno ar sociāli ekonomiskajā ziņā nabadzīgākām iedzīvotāju grupām piemērotiem politikas virzieniem. Visas dalībvalstis praktiski ir īstenojušas vispārīgas vai gandrīz vispārīgas tiesības uz veselības aprūpi un ir pielāgojušas pakalpojumus, lai sasniegtu personas, kurām fiziskas vai garīgas invaliditātes dēļ vai valodas vai kultūras atšķirību dēļ ir sarežģīti piekļūt tradicionālajiem veselības pakalpojumiem. Samazinot atšķirības sociālajā jomā, vēršoties pret nevienlīdzību veselības aprūpes nodrošināšanā vai risinot no minētajām problēmām izrietošos jautājumus par cilvēku neapmierinošo veselības stāvokli, nedaudzas dalībvalstis ir sākušas sistemātiski un visaptveroši novērst atšķirības veselības jomā. Praksē tas nodrošinātu to, ka cilvēkiem ar vienādam vajadzībām būtu vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei. Visbeidzot jāatzīmē, ka iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanā un veselības aprūpes pašreizējo nepilnību mazināšanā būtiski ir arī tādi politikas virzieni, kuri nav iekļauti veselības jomā.

2.5. Ilgtermiņa aprūpe

Demogrāfiskā novecošanās un sociāli ekonomiskās pārmaiņas kopumā jāuzskata par galvenajiem dzinējspēkiem, turpmāk pieaugot pieprasījumam pēc ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem. Faktiski pieprasījums pieaug galvenokārt tādēļ, ka palielinās dzīves ilgums un tādējādi – invaliditāte un atkarība. Dalībvalstis ir atzinušas, ka ilgtermiņa aprūpe ir jauns sociālais risks, kas uz ko jāattiecina sociālā aizsardzība, kurai tās ir apņēmušās nodrošināt gandrīz vispārīgu piekļuvi. Ja ir paredzamas grūtības, no kurām nav iespējams izvairīties, personu maksātspējai vai spējai iesaistīties privāta finansējuma shēmā nav jābūt par šķērsli pieejamībā kvalitatīviem pakalpojumiem. Ja arī vajadzības tiek atzītas, pašreizējais piedāvājums nav visaptverošs un universāls pamats ilgtermiņa aprūpes sniegšanai. Dalībvalstis cenšas nodrošināt ilgtspējīgu apvienojumu starp publiskā un privātā sektora finansējuma avotiem. Daudzās valstīs tiek veikti pasākumi, lai mēģinātu izmainīt finansēšanas mehānismus, taču ilgtermiņa aprūpes finansēšanas nodrošināšana vēl joprojām ir neatrisināts uzdevums.

Nacionālie ziņojumi liecina, ka priekšroka tiek dota nevis aprūpes iestāžu nodrošinātiem pakalpojumiem, bet gan attiecīgās personas vajadzībām piemērotai mājas vai sabiedriskai aprūpei. Atbalsts neformālās aprūpes sniedzējiem un jaunu tehnoloģiju izmantošana var palīdzēt cilvēkiem pēc iespējas ilgāk aprūpi saņemt mājās. SF izmantos, lai veicinātu decentralizāciju un pastiprinātu pakalpojumu sniegšanu sabiedriskā kārtā. Stingrāka koordinācija starp veselības aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumiem uzskatāma par izšķirīgu, lai panāktu attiecīgu aprūpes nepārtrauktību, dodot iespēju ilgtermiņa veselības aprūpē, ko nodrošina sabiedriskā kārta vai aprūpes iestādē, sniegt kvalitatīvus pakalpojumus un efektīvi izmantot resursus. Lai nodrošinātu kvalitāti, paredzēts ieviest vienotus standartus un kvalitātes akreditācijas mehānismus, kas saistīti ar likumīgi atzītām novērtēšanas metodēm.

Līdzvērtīgas nozīmes jautājums ir darbaspēks, kas sniedz ilgtermiņa aprūpi, un tās galvenokārt ir sievietes. Īpaši tajās valstīs, kurās trūkst darbaspēka, darbinieku pieņemšana darbā, apmācība un pārvalificēšana joprojām ir problēma, un ESF to, iespējams, var palīdzēt to atrisināt, turklāt tāda pati problēma ir formālā un neformālā aprūpe. Darba apstākļu uzlabošana un neformālās aprūpes sniedzēju oficiāla atzīšana sociālā nodrošinājuma shēmās – tas ir veids, kā nodrošināt kvalitatīvus neformālās aprūpes pakalpojumus.

3. ATKLāTāS KOORDINāCIJAS METODES TURPMāKā PILNVEIDOšANA

Galvenā uzmanība 2007. gadā bija pievērsta izraudzītiem tematiem, tāpēc bija iespēja veikt attiecīgo jautājumu un politikas pasākumu padziļinātu analīzi. Īpaši uzmanību pievēršot bērnu nabadzībai, ir palielinājusies kopīga izpratne par dažādajiem faktoriem, kuri nosaka bērnu un jauniešu sociālo integrāciju un labklājību. Balstoties uz to arī turpmāk un attiecīgam tematam veltītos nākamajos gados nodrošinot tādu pašu progresu, tiks pastiprināta AKM ietekme uz kopīgajiem sociālajiem mērķiem.

Ar AKM veicina vienotu izpratni par prioritātēm sociālās politikas jomā. Tā ir pamats savstarpējām mācībām, un pieredzes apmaiņas rezultātā ir noteiktas efektīvākas politikas stratēģijas. Līdz šim gūtie panākumi apstiprina sociālajā jomā noteikto kopīgo mērķu pamatotību. Tie veido visaptverošu sistēmu integrētai darbībai, un ilgtermiņa uzdevumu analīze uzskatāmi parāda, ka steidzami ir jāpastiprina centieni.

2007. gada darba programmā prioritārs uzdevums bija rast veidus, lai turpmāk attīstītu sadarbību. Pārdomas bija par to, kā vairot savstarpējo mācību potenciālu. Tika panākta vienošanās par virkni šādu uzlabojumu, kas jāveic laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam.

– Pāreja uz saturiski bagātāku pieeju, kura ir orientēta uz darbību, un, atsaucoties uz konstatētajiem šķēršļiem, pievēršanās arī ne tik veiksmīgiem politikas virzieniem un to mijiedarbīgai attīstībai.

– Integrētāka un stratēģiska visu pieejamo instrumentu izmantošana, lai atbalstītu AKM (īpaši PROGRESS ) īstenošanu.

– To galveno rezultātu sistemātiskāka iestrādāšana politikas veidošanā, kuri izriet no pastiprinātas uzraudzības.

– Analītiskās sistēmas nostiprināšana, ieskaitot sociālās ietekmes novērtējumu.

– Uzlabojumu turpmāka pārvaldība, nodrošinot, ka visā AKM ciklā nepārtraukti tiek iesaistītas ieinteresētās personas, tostarp, pašvaldības.

– Savstarpēji pozitīvas mijiedarbības pastiprināšana starp AKM sociālajā jomā un citiem attiecīgajiem procesiem, kas ES noris saskaņā ar Lisabonas stratēģiju.

– Ātra rezultātu izplatīšana.

Ar savu iniciatīvu par aktīvu integrāciju[3] Komisija ir aicinājusi dalībvalstis un citas ieinteresētās personas apsvērt priekšlikumu, kas paredzēts, lai pastiprinātu ar AKM saistītos papildu resursus, lai atbalstītu dalībvalstu centienus īstenot kopīgus mērķus sociālajā jomā. Jāņem vērā subsidiaritātes princips un atšķirīgās situācijas dažādās dalībvalstīs. Taču mērķis ir balstīties uz kopēju izpratni par galvenajiem saskaņotajiem uzdevumiem, lai vienprātīgi izstrādātu īstenošanas pamatnostādnes. Tādējādi AKM būtu efektīvāka, veicinot paraugpraksi un uzraudzības procesu.

[1] Savas stratēģijas 2007. gada laikā modernizēja šādas dalībvalstis: AT, FR, NL, RO, FI, SE, SI un UK.

[2] Sociālo integrāciju veicina arī daži citi ES finanšu instrumenti, piemēram, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA).

[3] Apspriešanās sākta 2007. gada 17. oktobrī par tematu „Sociālās aizsardzības modernizēšana, lai panāktu lielāku sociālo taisnīgumu un ekonomisko kohēziju – no darba tirgus atstumtu cilvēku aktīvas sociālās integrācijas pastiprināšana”, COM(2007)620.