52007DC0185

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 18.4.2007

COM(2007) 185 galīgā redakcija

ZAĻĀ GRĀMATA

Publiska piekļuve Eiropas Kopienas rīcībā esošajiem dokumentiem Pārskats

ZAĻĀ GRĀMATA

Publiska piekļuve Eiropas Kopienas rīcībā esošajiem dokumentiem Pārskats

IEVADS

Pēdējo piecpadsmit gadu laikā Eiropas Savienības iestādes pamazām kļuvušas sabiedrībai atvērtākas. Atvērtības principu ieviesa līdz ar Māstrihtas līgumu 1991. gadā, lai stiprinātu iestāžu demokrātisko būtību. Padome un Komisija vēlāk pieņēma Rīcības kodeksu par publisku piekļuvi to dokumentiem kā būtisku informācijas sniegšanas un saziņas politikas papildu daļu. EK Līguma 255. pantā, kurā grozījumi izdarīti ar Amsterdamas līgumu, tika paredzētas pilsoņu tiesības piekļuvei dokumentiem. Regula (EK) Nr. 1049/2001[1] dod tiesības pilsoņiem iegūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentus.

Kā to rāda triju iestāžu publicētie gada pārskati, pieņemot regulu, kas piemērojama no 2001. gada 3. decembra, strauji un nepārtraukti pieaug pieprasījumu skaits piekļuvei dokumentiem[2]. Komisija 2004. gada janvārī publicēja ziņojumu par regulas īstenošanu, kurā sniegts pirmais pārskats par to, kā ES režīms attiecībā uz publisko piekļuvi dokumentiem darbojas praksē[3]. Izrādās, ka piekļuves pieprasījumu skaits katru gadu pieauga par 50%. Tā kā vidēji divas trešdaļas pieprasījumu tika apmierinātas, šī regula ir ļāvusi sabiedrībai saņemt nozīmīgu iepriekš nepublicētu dokumentu apjomu. No otras puses, regulā noteiktie izņēmumi sniedza likumīgo interešu pietiekamu aizsardzību. Pat ja regulas īstenošana ir palielinājusi iestāžu slodzi, kopumā regulas īstenošana ir notikusi ļoti sekmīgi. Tādēļ Komisija uzskata, ka nav vajadzības tuvākajā laikā grozīt regulu, taču uzlabojumu varētu panākt, nemainot normatīvos aktus.

Kopš pirmā novērtējuma ir pagājuši trīs gadi, kuru laikā iegūta lielāka pieredze, izveidojusies tiesu prakse un ombuds ir izskatījis vairākas sūdzības. Turklāt Eiropas Parlaments un Padome ir pieņēmuši jaunu Regulu, kas piemēro Orhūsas konvenciju[4] Eiropas Kopienas iestādēm, kas ietekmēs piekļuvi dokumentiem, kuros ir informācija par vidi.

Šo iemeslu dēļ, šķiet, ir pienācis īstais laiks izvērtēt, vai regulu vajadzētu grozīt. Tādēļ Komisija 2005. gada 9. novembrī nolēma laist klajā "Eiropas pārredzamības iniciatīvu"[5], tajā iekļauts Regulas 1049/2001 pārskats, kas atbilst nodomam veicināt pārredzamību. Eiropas parlaments 2006. gada 4. aprīļa rezolūcijā aicināja Komisiju piedāvāt priekšlikumus Regulas grozījumiem[6].

Tiesības piekļūt dokumentiem ir viens no pārredzamības politikas aspektiem, un regula uztverama uz iestāžu informēšanas un saziņas politikas fona. Šajā kontekstā Padomes atklātās sanāksmes ir jo īpaši nozīmīgas.

Šajā apspriežu dokumentā Komisija pirmkārt apskata esošos noteikumus, kas nosaka sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem, kā arī šo noteikumu īstenošanu, Komisija arī apraksta vairākas iespējas uzlabot normatīvos aktus un praktiskos pasākumus, lai nodrošinātu labāku piekļuvi iestāžu dokumentiem.

Sabiedrība tiek aicināta sniegt apsvērumus par Eiropas Savienības dokumentu iegūšanas režīmu, kā arī atsaukties uz Zaļajā grāmatā minētajām iespējām. Ar aptaujas palīdzību Komisija vēlas uzzināt to pilsoņu, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tautsaimniecības uzņēmumu, valsts iestāžu un citu organizāciju viedokļus, kas interesējas Eiropas jautajumiem.

Sabiedriskā apspriešana sākas ar šīs Zaļās grāmatas publicēšanu un turpināsies trīs mēnešus. Komisija paredz uzmanīgi analizēt saņemtās atbildes un vēlāk publicēs ziņojumu, kurā apkopoti sabiedriskās apspriešanas rezultāti un iezīmēta turpmākā rīcība. Pamatojoties uz šo ziņojumu, Komisija iesniegs priekšlikumus Regulas 1049/2001 grozījumiem.

Paredzamais grafiks:

Apspriešanās ar sabiedrību: Ziņojums par rezultātu: Priekšlikumi regulas grozījumiem: | no 2007. gada aprīļa vidus līdz 2007. gada jūlija vidum 2007. gada septembris 2007. gada oktobris |

PIRMā DAļA: ESOšO NOTEIKUMU PAR SABIEDRīBAS TIESīBāM PIEKļūT DOKUMENTIEM PIEMēROšANA |

- 1. REGULAS īSTENOšANA

Statistika liecina, ka visumā Padome un Komisija piekrīt piešķirt piekļuvi dokumentiem divos no trim gadījumiem. Parlaments apmierina 80 procentus no saņemtajiem iesniegumiem, pamatojoties uz sēžu atklāto raksturu.

Joprojām pieaug sākotnējo pieteikumu skaits, kas iesniegti Parlamentam un Komisijai. Padomei iesniegto ieteikumu skaits saglabājas nemainīgs. Tas lielā mērā izskaidrojams ar pieaugošu dokumentu skaitu, kas ir tieši pieejami Padomes dokumentu reģistrā. No otras puses, apliecinājuma pieprasījumu (t.i., pieteikumi iestādēm pārskatīt piekļuves atteikumu) skaits ir vairāk vai mazāk nemainīgs[7]. Kopumā tikai 4% no visiem sākotnējiem pieteikumiem, kas iesniegti trīs iestādēm, bija apliecinājuma pieprasījumi. Pieteikumi tiesai un sūdzības Eiropas Ombudam ir tikai maza daļa no visiem izskatītajiem pieteikumiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ziņojumā par regulas īstenošanu, kas publicēts 2004. gada 30 janvārī, secināts, ka noteikumi par publisku piekļuvi ir ļoti labi darbojušies. Nesenā pieredze lielā mērā apstiprina šā ziņojuma secinājumus, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz likumdošanas procedūrām un uz aktīvāku informācijas sniegšanu no iestāžu puses. . Tomēr vajadzīga lielāka skaidrība attiecībā uz vispārējo tiesību piekļuvei dokumentiem piemērošanu gadījumos, kad tās piemēro vienlaikus ar to interešu līdzsvarošanu, kuras izriet no darba, kas saistīts ar konkrētām lietām, piemēram, datu aizsardzību vai īpašām piekļuves tiesībām.

1.1. Informācijas saņēmēji un pieprasīto dokumentu veidi

- Pat ja arvien vairāk iedzīvotaju izmanto piekļuves tiesības, vairums iesniegumu tiek saņemti no speciālistiem ES lietās: uzņēmēji, juristu biroji, NVO un akadēmisko aprindu pārstavji.

- Galvenie interesējošie jautājumi ir konkurences lietas [8], nodokļi, iekšējais tirgus, vide, publiskais iepirkums (Komisija), tiesiskums un drošība (Padome).

- Komisijai iesniegtie pieteikumi bieži attiecas uz visiem tiesību aktiem kādā jomā vai "visiem dokumentiem" par kādu tēmu, kas prasa ļoti daudzu dokumentu caurskatīšanu.

- Daudzi piekļuves pieprasījumi, jo īpaši tie, kas adresēti Komisijai, attiecas uz tiesvedību. Daži pieprasījumu iesniedzēji lūdz piekļuvi dokumentiem, kurus var izmantot sūdzību iesniegšanai vai lietu nodošanai tiesā.

1.2. Piekļuves tiesību ierobežojumi

Pastāv ierobežots skaits izņēmumu. Vairumā gadījumu izņēmumi saistīti ar:

lēmumu pieņemšanas procesu | Padome Komisija |

pārbaudēm un izmeklēšanu (t.i., noteikumu pārkāpumi, karteļi, apvienošanās kontrole, valsts atbalsti, tirdzniecības aizsardzības lietas, Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai OLAF izmeklēšanas) | Komisija |

To trešo personu intereses, kas iesaistītas administratīvajā procesā (komerciālās intereses, datu aizsardzība) | Komisija, Parlaments |

1.3. Publiska piekļuve un datu aizsardzība

Piekļuves tiesības dokumentiem un indivīdu tiesības attiecībā uz viņu personisko datu aizsardzību ir noteiktas EK Līgumā (attiecīgi 255. un 286. pants). Šīs tiesības īsteno ar divām regulām:Nr. 45/2001 par datu aizsardzību[9] un Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi dokumentiemDažās situācijās abas tiesības var nonākt konfliktā, ja piekļuve vajadzīga saistībā ar informāciju, kas attiecas uz indivīdu. Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs savā dokumentā risināja šo situāciju, sniedzot lietderīgu praktisku informāciju par šāda veida pieprasījumu izskatīšanu[10]. Trīs lietas, kas attiecas uz Komisijas atteikumu atklāt personas datus, pašlaik gaida izskatīšanu pirmās instances tiesā[11]. Divas citas izskatīšanā esošas lietas attiecas uz datu aizsardzību[12].

1.4. Vispārējas un īpašas piekļuves tiesības.

Regulas 1049/2001 mērķis ir nodrošināt sabiedrībai iespējami plašāku piekļuvi Kopienas iestāžu dokumentiem.

Īpaši noteikumi piešķir konkrētajā procedūrā iesaistītām personām priviliģētas tiesības piekļūt attiecīgajiem dokumentiem, kurus nevar darīt pieejamus sabiedrībai. Saskaņā ar šiem noteikumiem piekļuvi nosaka konkrēti nosacījumi un procedūras, kas veido grūti sasniedzamu līdzsvaru starp aizstāvības tiesībām un procedūru efektivitātes aizsardzību.

Iespējams, attiecību starp publisku piekļuvi un priviliģētu piekļuvi vajadzētu precizēt, lai izvairītos no nekonsekvences.

1.5. Aktīva informācijas sniegšana

Publiskie dokumentu reģistri dod pilsoņiem iespēju noteikt, kuri dokumenti tos varētu interesēt, kā arī nodrošina efektīvu piekļuvi šiem dokumentiem. Ja dokumenti var būt pieejami sabiedrībai, iestādes tos publisko internetā.

Procedūru iespējams uzlabot attiecībā uz:

- reģistru apjomu, jo īpaši Komisijas reģistru;

- dokumentu skaitu vai pieejamo informāciju, kas ir tiešā veidā publiski pieejama;

- lietotājiem draudzīgām elektroniskās informācijas sistēmām.

Parlaments, Padome un Komisija jau meklē iespējas uzlabot informācijas izplatīšanu internetā. Šādus uzlabojumus var panākt, neizdarot grozījumus normatīvajos aktos.

2. TIESU PRAKSE ATTIECīBā UZ REGULU 1049/2001

Pat, ja salīdzinājumā ar piekļuves pieprasījumiem pirmās instances tiesā izskatāmo lietu skaits ir ļoti neliels, tiesa vairākos pēdējā laika spriedumos precizēja dažus regulas nosacījumus, jo īpaši dažu piekļuves tiesību izņēmumu apjomu. Tas ir ievērojami uzlabojis pašreizējo noteikumu īstenošanu. Obligātās tiesvedības iekļušana jaunajā juridiskajā tekstā nodrošinātu pilsoņiem lielāku juridisko skaidrību un labākus padomus iestādēm, izskatot piekļuves pieprasījumus.

2.1. Vispārīgs regulas raksturojums

Pirmās instances tiesa ir skaidri noteikusi, ka regulas mērķis ir nodrošināt piekļuvi publiskiem dokumentiem vairākām personām. Personas īpašā interese iegūt piekļuvi dokumentam, piemēram, lai sagatavotos aizstāvībai tiesas prāvā, nav būtiska attiecībā uz lēmumu par dokumenta nodošanu vai nenodošanu atklātībai, ja iestāde piemēro obligātos izņēmumus saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai ja dalībvalsts nepiekrīt nodošanai atklātībai saskaņā ar 4. panta 5. punktu[13]. Nesenajā spriedumā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka saistībā ar Regulas 6. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda pieteikuma iesniegšanas iemesli, piekļuves pieprasījums jāizskata, neskatoties uz to, kura persona iesniedza pieteikumu[14]. Tajā pašā spriedumā Tiesa noteica pieteikuma iesniedzēja tiesības uz aizstāvību privātas dabas lietā. Tādēļ dokumenta nodošana atklātībai var nebūt sabiedrības interešu pārkāpums[15].

2.2. Procedūras jautājumi

2.2.1. Nepieciešamība veikt konkrētu pieprasīto dokumentu analīzi.

Atteikumam piešķirt piekļuvi dokumentiem pēc būtības jābūt pamatotam ar konkrētu šo dokumentu satura analīzi, lai novērtētu apjomu, kādā izņēmums tiesībām piešķirt piekļuvi ir piemērojams, un izvērtēt iespējas piešķirt daļēju piekļuvi dokumentiem. Taču šāda pārbaude var būt lieka, ja noteiktu apstākļu dēļ konkrētā lietā ir skaidrs, ka piekļuve jāatsaka vai – gluži pretēji – tā jāpiešķir[16].

2.2.2. Apjomīgu pieprasījumu izskatīšana

Saskaņā ar tiesu praksi, kas minēta iepriekšējā punktā, pats fakts, ka pieprasījums par publisku piekļuvi attiecas uz daudziem dokumentiem, neatbrīvo iestādes no pienākuma veikt dokumentu sīku analīzi. Tajā pašā spriedumā Tiesa norādīja, ka atsevišķos gadījumos, kad administratīvais slogs, kas radies dēļ dokumentu sīkas un individuāla analīzes, būtu nesamērīgs ar gaidāmajiem rezultātiem, ir pieļaujamas atkāpes no saistībām dokumentu analizēt. Iestādēm jāizskata visi iespējamie risinājumi, lai ierobežotu darba apjomu, sniedzot vismaz daļu no pieprasītajiem dokumentiem[17].

2.3. Izņēmumu skaidrojums

2.3.1. Juridiskās konsultācijas aizsardzība – 4. panta 2. punkta 2. ievilkums

Pirmās instances tiesa norādīja, ka izņēmums, kas aizsargā "juridisku konsultāciju", kā noteikts regulas 4. panta 2. daļas 2. ievilkumā, attiecas uz jebkuru juridisko konsultāciju, ko sniedz iestāžu Juridiskais dienests, un tas neattiecas tikai uz konsultāciju, kas tiek sniegta lietas izskatīšanas gaitā. Tomēr, kā gadījumā ar citiem dokumentiem, kas attiecas uz interešu aizstāvību, atteikums nodot dokumentu atklātībai, kurā ietvert juridisks atzinums, jāpamato ar konkrētu un individuālu pārbaudi[18]. Iepriekš minētais spriedums ir pārsūdzēts Eiropas Kopienu Tiesā un vel nav izskatīts.

2.3.2. Izmeklēšanas aizsardzība – 4. panta 2. punkta 3. ievilkums

Pirmās instances tiesa ir precizējusi faktu, ka dažu veidu dokumenti, kas attiecas uz nepabeigtām izmeklēšanām, ietilpst šo izmeklēšanu mērķos. Attiecībā uz pārkāpumu izmeklēšanu, pēc Tiesas domām, dalībvalstis ir tiesīgas no Komisijas saņemt izmeklēšanas konfidencialitātes garantijas tajās lietās, kas var kļūt par pārkāpumu izmeklēšanu. Šī konfidencialitātes prasība saglabājas arī pēc lietas nodošanas Tiesā[19].

Nesen Pirmās instances tiesa norādīja, ka uz pārbaužu vai izmeklēšanu laiku, izmeklēšanas vai pārbaudes var palikt iekļautas izņēmuma kategorijā, kas pamatota ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju aizsardzību, pat ja konkrēta pārbaude vai izmeklēšana, kas bija par iemeslu ziņojumam, ir pabeigta. Tomēr iespēja piešķirt piekļuvi šādiem dokumentiem var nebūt atkarīga no neskaidra, nākotnes vai, iespējams, tāla notikuma[20]. Šo principu piemērošanai var būt nepieciešama precizēšana.

2.3.3. Dalībvalstu iespējas atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī – regulas 4. panta 5. punkts

Amsterdamas Līguma Nobeiguma aktam pievienotā Deklarācija Nr. 35 paredz, ka dalībvalsts var pieprasīt Komisijai vai Padomei bez tās iepriekšējas piekrišanas nenodot trešām personām dokumentus, kas izdoti šajā valstī. Šī deklarācija ir atspoguļota regulas 4. panta 5. punktā. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ja dalībvalsts ir lūgusi dokumentu nenodot atklātībai, pieprasījumu par piekļuvi dokumentam nosaka šīs valsts likumi un nevis regula[21]. Saskaņā ar šo tiesu praksi, iestādes vienmēr konsultējas ar dalībvalsts pārstāvētam iestādēm, kad saņem pieprasījumu piekļuvei dokumentiem, kas ir izdoti minētajā dalībvalstī. Jāpiezīmē, ka spriedums lietā T-168/02 Internationaler Tierschutz-Fonds GmbH pret Komisiju ir pārsūdzēts Eiropas Kopienu Tiesā.

2.3.4. Attiecība starp regulu un specifiskiem konfidencialitātes noteikumiem

Divos spriedumos Pirmās instances tiesa nolēma, ka atlases komisiju darba noslēpums, kā tas ir noteikts Civildienesta noteikumu 6. panta III pielikumā, jāuzskata par lex specialis, atkāpjoties no vispārīgajiem noteikumiem piekļuvei dokumentiem[22]. Līdz šim šāda pieeja netika attiecināta uz citām jomām, kurās pastāv īpaši noteikumi attiecībā uz konfidencialitāti. Turklāt iestādes darba procesa slepenība automātiski nenozīmē, ka uz galīgajiem dokumentiem arī attiektos šāda slepenība. Tomēr ir jāprecizē attiecība starp vispārējo režīmu publiskai piekļuvei dokumentiem un specifiskiem noteikumiem, ko noteikuši Kopienas likumdevēji, lai nodrošinātu informācijas vācēju darbības efektivitāti, kas ir būtiski minētajiem procesiem.

2.3.5. Pārredzamība un dienesta noslēpums

EK Līguma 255. pantā noteikto pārredzamības principu līdzsvaro dienesta noslēpumu, kas noteikts 287. pantā, kas ir skaidri minēts vairākos sekundārajos tiesību aktos. Regulas 1/2003 28. pants paredz, ka informācija, kas iegūta pārbaužu un izmeklēšanu laikā vai kas iegūta pēc informācijas pieprasījuma, jāizmanto tikai paredzētajiem mērķiem[23] un informācija, uz kuru attiecas dienesta noslēpums, netiek izpausta. Lai arī ne EK Līguma 287. pants, ne Regulas 1/2003 28. pants skaidri nenorāda, uz kāda veida informāciju šādas saistības attiecas, Pirmās instances tiesa jau ir izskaidrojusi "biznesa noslēpuma" jēdzienu, nosakot, ka tas attiecas uz informāciju, kuras ne tikai publiskošana, bet arī nododošana citai personai, kas nav šīs informācijas sniedzēja, var nopietni ietekmēt informācijas devēja intereses[24]. Taču dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums var novērst tādas informācijas atklāšanu sabiedrībai, kurai nav vajadzīga īpaša aizsardzība, kāda ir piešķirta dienesta noslēpumiem. Šim jautājumam var būt nepieciešams turpmāks skaidrojums.

3. TURPMāKā ATTīSTīBA

3.1. Orhūsas konvencijas piemērošana Kopienas iestādēm un struktūrām

Parlaments un Padome 2006. gada 6. septembrī pieņēma Regulu 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem[25]. Šo regulu piemēro no 2007. gada 28. jūnija.

Šī jaunā regula attiecas uz vairākiem aspektiem, kas saistīti ar pilsoņu iesaistīšanos vides politikā:

- piekļuve informācijai pēc pieprasījuma,

- aktīva informācijas izplatīšana,

- konsultācijas par plāniem un programmām,

- tiesības pieprasīt lēmuma vai nepieņemta lēmuma administratīvu pārskatīšanu.

Šīs grāmatas kontekstā izskata vienīgi noteikumus, kas attiecas uz piekļuvi informācijai.

Regula 1049/2001 nosaka vispārējo režīmu piekļuvei dokumentiem.Ņemot vērā tās tiesisko pamatu – EK Līguma 255. pantu, - Regula 1049/2001 attiecas tikai uz Parlamentu, Padomi un Komisiju un tādējādi arī uz Kopienu aģentūrām.No otras puses, Regulas 1367/2006 noteikumi attiecībā uz piekļuvi vides informācijai attiecas uz visam Kopienas iestādēm un struktūrām.Pastāv zināma Regulas 1049/2001, jaunās Regulas 1367/2006 un citu iestāžu un struktūru pieņemto noteikumu pārklāšanās.Jāatzīmē, ka izņēmumi piekļuves tiesībām, kas minēti abās regulās, nesakrīt pilnībā.

Attiecībā uz tiesību izmantotājiem un piemērošanas jomu situācija ir šāda.

Piemērošanas joma un tiesību izmantotāji |

Tiesiskais pamats | Iestādes un struktūras | ES pilsoņi un rezidenti | Visas fiziskās vai juridiskās personas |

Regula 1049/2001 + 1367/2006 | Parlaments Padome Komisija Aģentūras | Visi dokumenti |

Nesaistošie noteikumi + Regula 1367/2006 | Revīzijas palāta Eiropas Centrālā banka Eiropas Investīciju banka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja Reģionu komiteja Eiropas ombuds | Visi dokumenti | Tikai informācija par vidi |

Regula 1367/2006 | Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs Eiropas Kopienu Tiesa (izņemot gadījumu, kad tā īsteno tiesu vai likumdevēju varu) | Tikai informācija par vidi |

3.2. Padomes sanāksmju pārskatāmība

Eiropadome 2006. gada 15. un 16. jūnija sanāksmē uzsvēra cik svarīgi ir dot iedzīvotājiem ieskatu ES darba no pirmavotiem, jo īpaši veicinot pārskatāmību. Padome 2006. gada 15. septembrī grozīja noteikumus par procedūru, lai īstenotu šo jauno politiku. Saskaņā ar jaunajiem pasākumiem Padomes publiskās apspriedes tiks pārraidītas internetā visās ES oficiālajās valodās. Padomes sanāksmju atvērtība pārsniedz EK Līguma 255. panta un Regulas 1049/2001 darbības jomu. Fakts, ka sanāksmēs notiek publiski, ietekmēs to dokumentu nodošanu atklātībai, par kuriem tiek sanāksmē runāts.

OTRā DAļA. IESPēJAS UZLABOT PIEKļUVES NOTEIKUMUS |

4. VISPāRēJS NOVēRTēJUMS

Ņemot vērā gūto pieredzi, īstenojot Regulu 1049/2001, Pirmās instances tiesas un Eiropas Kopienu tiesas tiesu praksi, kā arī neseno attīstību attiecībā uz Eiropas iestāžu pārskatāmību, ir lietderīgi apsvērt grozījumus publiskas piekļuves dokumentiem režīmam, lai

- uzlabotu piekļuvi reģistriem un tiešu piekļuvi dokumentiem,

- labāk informētu sabiedrību par Eiropas iestāžu darbu,

- precizētu tiesisko regulējumu,

- ievērotu līdzsvaru starp sabiedrības tiesībām zināt un likumīgu sabiedrisko un privāto interešu aizsardzību.

5. AKTīVāKA IZPLATīšANAS POLITIKA

5.1. Pārskatāmība likumdošanas procesā

Galvenais likumu, kuri attiecas uz informācijas brīvību, uzdevums ir rosināt pilsoņus ciešāk sekot lēmumu pieņemšanas procesam un tajā piedalīties. Tādēļ pirmā prioritāte attiecībā uz Regulas 1049/2001 īstenošanu ir padarīt ES iestāžu likumdošanas procesu pārredzamāku un sabiedrībai vieglāk pieejamu. Trīs iestāžu publiskajos datu reģistros ir daudzas atsauces uz dokumentiem, kar kuriem apmainījās tiesību aktu izstrādāšanas gaitā. Daudzu šo dokumentu pilns teksts ir pieejams. Šāda prakse atbilst Regulas 1049/2001 12. pantam, kas paredz, ka iestādes, "ciktāl iespējams, nodrošina dokumentu publiskumu", jo īpaši pieejamiem jābūt "likumdošanas dokumentiem".

Tā kā "likumdošanas dokumentu" definīcija Regulas 12. pantā nav precīza, regulu varētu grozīt, lai noteiktu, kuri dokumentu veidi ir daļa no likumdošanas procesa un kuri pēc būtības ir tieši pieejami pilnā apjomā un kurā procedūras stadijā. EUR-LEX vietnē ir paredzēts ievietot likumu projektus.

No otras puses, ne visa piedāvātā informācija ir sabiedrībai viegli pieejama. Pašlaik Parlaments, Padome un Komisija meklē iespējas, lai atvieglotu piekļuvi likumdošanas dokumentiem.

5.2. Aktīva informācijas izplatīšana citas jomās

Iestādes izplata plaša apjoma informāciju savās tīmekļa vietnēs. Paziņojumi presei, kas izskaidro sarežģītas un tehniskas lietas vienkāršā valodā, ir vērtīgi informācijas avoti sabiedrībai.

Izplatīšana lielā mērā ir brīvprātīga, lai arī jaunajā regulā, kas piemēro Orhūsas konvenciju ES iestādēm un struktūrām, ir noteikumi attiecībā uz ar vidi saistītas informācijas aktīvu izplatīšanu, kas saistīta ar vidi[26].

Iestādes var ieviest sistemātiskāku pieeju attiecībā uz dokumentu tiešu pieejamību sabiedrībai lietotājiem draudzīgā veidā. Tam būs nepieciešami papildu cilvēki un finansu līdzekļi, lai pārvaldītu darba plūsmu, datubāzes un tīmekļa vietnes. Turpretim no Padomes pieredzes redzams, ka šāda pieeja var samazināt piekļuves pieprasījumu skaitu vai vismaz padarīt pieprasījumu izskatīšanu mazāk apgrūtinošu.

Galvenās ES iestāžu tīmekļa vietnes:

EUR-LEX (ES normatīvie akti):http://eur-lex.europa.eu/en/index.htm

Sagatavošanā esoši normatīvie akti:http://ec.europa.eu/prelex/apcnet.cfm?CL=en

EP Likumdošanas observatorija:http://www.europarl.europa.eu/oeil/

Eiropas Parlamenta dokumentu reģistrs:http://www.europarl.europa.eu/registre/recherche/RechercheSimplifiee.cfm?langue=EN

Padomes dokumentu reģistrs:http://www.consilium.europa.eu/cms3_applications/showPage.asp?lang=en&id=549&mode=g&name=

Komisijas dokumentu reģistrs:http://ec.europa.eu/transparency/regdoc/registre.cfm?CL=en&testjs=1

Komitoloģijas reģistrs:http://ec.europa.eu/transparency/regcomitology/registre.cfm?CL=en

1. jautājums: Vai iestāžu reģistros un tīmekļa vietnēs pieejamo informāciju Jūs vērtējat kā |

A | saprotamu un viegli pieejamu? |

B | saprotamu, bet grūti atrodamu? |

C | viegli pieejamu, bet nepilnīgu? |

D | nepietiekamu un grūti pieejamu? |

Citas piezīmes par reģistriem un tīmekļa vietnēm: |

2. jautājums: Vai būtu jāliek lielāks uzsvars uz aktīvu informācijas izplatīšanu, iespējams, pievēršot lielāku uzmanību konkrētām jomām? |

JĀ | NĒ | Nav viedokļa |

Paskaidrojumi un piezīmes: |

6. NOTEIKUMU PAR PIEKļUVI INFORMāCIJAI PAR VIDI IEKļAUšANA VISPāRēJā DOKUMENTU PIEKļUVES SISTēMā

Kā minēts 3.1. punktā, pastāv dažas atšķirības starp regulu un Orhūsas konvenciju. Attiecībā uz piekļuvi informācijai Konvencijā ir vairāki īpaši noteikumi par aktīvu vides informācijas izplatīšanu, kas pārsniedz saistības sniegt informāciju pēc pieprasījuma. Regulas 1049/2001 un Regulas 1367/2006 līdzāspastavēšana veido divus lielā mērā vienotus un saskaņotus režīmus, lai arī joprojām pastāv dažas atšķirības, kas var izraisīt atšķirīgu interpretāciju.

Šīs atšķirības var novērst vai nu ar īpašu režīmu, kas nosaka piekļuves tiesībasinformācijai par vidi, grozot Regulas 1049/2001 noteikumus, lai varētu precizēt to pilnu atbilstību Regulas 1367/2006 noteikumiem, tādējādi saglabājot vienotu režīmu piekļuvei vides un citai informācijai, kas ir Parlamenta, Padomes un Komisijas rīcībā. Otrā iespēja būtu ieviest lielāku juridisko skaidrību pilsoņiem, neskatoties uz to, ka pastāv dažādi režīmi Kopienas iestādēm un struktūrām.

Lai pieņemtu vienotu piekļuves režīmu, ir jāpārskata sistēma izņēmumiem piekļuves tiesībām, kas noteikta Regulā 1049/2001 . Jāapsver šādi punkti:

- Gadījumos, kad piemēro izņēmumus, jāņem vērā sabiedrības intereses dokumenta nodošanai atklātībā, jo īpaši tad, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē.

- Ja uz dokumentiem attiecas izņēmumi, kuru mērķis ir aizsargāt Kopienas vai kādas dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku [Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtais ievilkums], izņēmums neattiektos uz informāciju par vidi šajos dokumentos.

- Īpašs izņēmums tiktu pievienots, lai aizsargātu vidi, uz ko pieprasītā informācija attiecas (piemēram, reti sastopamu sugu vairošanās vietas).

- Tā kā Orhūsas konvencija un direktīva par vides informācijas pieejamību[27] ir dalībvalstīm saistoša, tas būtu pretrunā šiem noteikumiem, ja tie nepieļautu tādu dokumentu nodošanu atklātībai, kuri minēti jānodod atklātībai saskaņā ar valstu normatīvajiem aktiem. No otras puses, regulā jāņem vērā Amsterdamas Līguma Deklarācija Nr. 35. Dalībvalstis, kas ir pret to, ka iestādes nodod atklātībai tos dokumentus, kuru izcelsme ir konkrētajā valstī, tiks aicinātas pamatot savu nostāju, ņemot vērā izņēmumus, kas noteikti Regulā 1049/2001 vai dalībvalsts tiesību aktā.

3. jautājums: Vai vienots noteikumu kopums piekļuvei dokumentiem, ieskaitot informāciju par vidi, sniegtu pilsoņiem lielāku skaidrību? |

JĀ | NĒ | Nav viedokļa |

Paskaidrojumi un piezīmes: |

7. DAžāDU INTEREšU SASKAņOšANA

7.1. Publiska piekļuve un personas datu aizsardzība

Ieteicams sagaidīt tiesu prakses pieredzi attiecībā uz šīm divām tiesībām[28], pirms paredz praktiskus noteikumus pieteikumiem par piekļuvi personas datiem. Tomēr, ņemot vēra spēkā esošos normatīvos aktus, iestādes varētu noteikt, pēc kādiem kritērijiem personas dati tiek nodoti atklātībai, pamatojoties uz šādiem principiem:

- pastāv sabiedrības interese nodot personas datus atklātībai; ja persona ir amatpersona, kas pilda dienesta pienākumus un atklātībai nododamā informācija attiecas tikai uz amatpersonas tiešajiem darba pienākumiem, ja vien nepastāv īpaši iemesli, kas paredz šīs personas identitātes aizsardzību (piemēram, izmeklētāji);

- acīmredzami personas datu nodošana atklātībai neietekmē personas privāto dzīvi un to neaizskar.

4. jautājums: Kā vajadzētu precizēt izņēmuma gadījumu, kas minēts Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, lai nodrošinātu pietiekamu personas datu aizsardzību? |

A | Daļējas piekļuves piešķiršana dokumentiem, no kuriem izņemti dati par personu, ir pieņemams veids, kā saskaņot pārskatāmību un personas datu aizsardzību. |

B | Personas datu nodošana atklātībai vienmēr jāizvērtē saskaņā ar regulā minētajiem kritērijiem par indivīdu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi (Regula 45/2001). |

C | Regulā 1049/2001 jābūt ietvertiem kritērijiem par dažu veidu personas datu nodošanu atklātībai, jo saskaņā ar Regulu 45/2001 nav jāpārbauda katra dokumentu publiskošanas gadījuma tiesiskums. |

Paskaidrojumi un piezīmes: |

7.2. Publiska piekļuve un komerciālās vai ekonomiskās intereses

EK Līgums paredz līdzsvaru starp pārskatāmības principu, kas noteikts 255. pantā, un dienesta noslēpuma ievērošanas pienākumu, kas minēts 287. pantā, kas jo īpaši saistīts ar informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām vai izmaksu sastāvdaļām.

Līdzsvars starp pārskatāmību un dienesta noslēpuma ievērošanas pienākumu ir īpaši nozīmīgs saistībā ar Komisiju, kuras rīcībā ir informācija, ko tā ieguvusi no privātpersonām, izmeklējot valsts atbalsta, antimonopola, apvienošanās, tirdzniecības aizsardzības un krāpšanas apkarošanas lietas, kā arī publiskā iepirkuma procedūras. Atbilstīga minētās informācijas aizsardzība ir ļoti būtiska pušu sadarbībai šajās lietās un līdz ar to arī attiecīgo Kopienas nostādņu īstenošanas efektivitātei. Tādēļ attiecībā uz šādu informāciju Kopienas likumdevēji ir noteikuši īpašus piekļuves noteikumus. Šie noteikumi jāpiemēro vienlaicīgi ar regulu un jānodrošina abu saskaņotība.

Pirmās instances tiesa 2006. gada 30. maija spriedumā[29] noteica kritērijus, kas nosaka, vai konkrētā informācija attiecas uz dienesta noslēpuma ievērošanas pienākumu. Saskaņā ar tiesu praksi regula varētu liegt piekļuvi dokumentiem, kuros ir šauram personu lokam pieejama informācija, ja šo personu publiskošana varētu negatīvi ietekmēt tās personas likumīgās intereses, kas sniegusi informāciju trešām personām. Šie kritēriji ir jāprecizē praktiskos nolūkos, neaizmirstot potenciālo slogu, kas tiek uzlikts fiziskai vai juridiskai personai, kas sniegusi informāciju. Šo personu viedoklis jāņem vērā pirms jebkādas informācijas publiskošanas, kā arī jāatceras par risku, jo pēc noteikta laika posma ir grūtāk izvērtēt negatīvi ietekmētās likumīgās intereses.

No otras puses, saskaņā ar Regulu 1367/2006 piemērojot Orhūsas konvenciju, sabiedrības intereses par informācijas atklāšanu ir apdraudētas, ja informācija, kas attiecas uz emisijām vidē, tiek samērota ar izņēmumiem, kas attiecas uz komerciālu interešu aizsardzību.

Īpašs gadījums ir intelektuālā īpašuma aizsardzība, uz kuru attiecas starptautiski nolīgumi.

5. jautājums: Kā vajadzētu precizēt izņēmuma gadījumu, kas minēts Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta 1. ielaidumā, lai nodrošinātu trešo pušu komerciālo un ekonomisko interešu aizsardzību ? |

A | Labākais risinājums ir pašreizēja sistēma, kad komerciālu interešu aizsardzība ir samērota ar sabiedrības interesēm nodot informāciju atklātībai, ir . |

B | Lielāks uzsvars būtu jāliek uz informācijas nodošanu atklātībai. |

C | Pašreizējie noteikumi nenodrošina komerciālo un ekonomisko interešu pietiekamu aizsardzību. |

Paskaidrojumi un piezīmes: |

7.3. Publiska piekļuve un laba pārvaldība

Pieredze liecina, ka pieteikumu izskatīšana var būt apgrūtinoša. Tā kā Regulas 1049/2001 uzdevums ir nodot informāciju atklātībai sabiedrības interesēs, iestādēm jāatrod līdzsvars starp informācijas atklāšanu un darba apjomu, kas vajadzīgs pieprasījuma izskatīšanai. Sabiedrības interesēs nav situācija, kad apjomīgu, sarežģītu vai citā veidā apgrūtinošu pieprasījumu izskatīšanai tiek veltīti lieli resursi. Tādēļ varētu būtu lietderīgi noteikt kritērijus par piekļuves pieprasījumu sadalījumu. Lai atrastu līdzsvaru starp pārskatāmību un labas pārvaldības principu, var ņemt vērā šādus parametrus:

- pieprasīto dokumentu apjoms,

- iestāžu rīcība esošo dokumentu definīcijas,

- termiņu ietekme uz izņēmumu būtiskumu.

7.3.1. Pārāk lieli pieprasījumi

Atšķirība no valstu noteiktajiem režīmiem, kas regulē piekļuvi dokumentiem vai informācijai, Regulā 1049/2001 nav nosacījumu attiecībā uz pārāk lieliem vai neatbilstīgiem pieprasījumiem. Praksē kāda dokumenta, kas ir viens no dokumentu kopuma, izpēte ar nolūku nodot to atklātībai, ir apgrūtinošāka, salīdzinot ar dokumenta vai tā daļas publiskošanas lietderību.

Izskatot ļoti liela apjoma vai ļoti sarežģītu pieprasījumu, iestādes var pagarināt atbildes termiņu tikai par 15 darba dienām vai arī neformāli vienoties ar pieprasījuma iesniedzēju par pieņemamāku risinājumu[30]. Minēto nosacījumu var precizēt, lai dotu iestādēm iespēju lūgt pieprasījumu iesniedzējiem precizēt vai sašaurināt pieprasījumu vai pieņemtu saprātīgu termiņu atbildes saņemšanai.

Turklāt, pieprasījumi, kas ar nolūku ir paredzēti, lai bloķētu dienesta darbību, tiks uzskatīti par neatbilstīgiem un uz šā pamata tiks noraidīti. Šādi apsvērumi var izrādīties jo paši atbilstoši attiecība uz Komisijas izpildfunkcijām.

6. jautājums: Vai ir pieļaujamas atkāpes no normāliem piekļuves noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz atbildes termiņiem, ja pieprasījumi ir acīmredzami pārāk lieli vai neatbilstīgi? |

JĀ | NĒ | Nav viedokļa |

Paskaidrojumi un piezīmes: |

7.3.2. "Iestāžu rīcībā esoši dokumenti"

Pašreizēja definīcija "Iestāžu rīcībā esoši dokumenti" ir cēlusies no "dokumenta" definīcijas regulas 3. panta a) punktā un apjoma, kā definēts 2. panta 3. punktā[31]. Apvienojot abas definīcijas var precizēt "iestādes rīcībā esoša dokumenta" definīciju.

Divi aspekti, kas jāprecizē:

- attiecības starp definīciju "iestādes rīcībā esošs dokuments" un šās iestādes dokumentu pārvaldības noteikumiem, īpaši reģistrācijas noteikumus;

- datubāzēs ietvertās informācijas statuss; tā kā aizvien lielāks informācijas apjoms tiek glabāts elektroniskajās datubāzēs, regula var definēt ka datubāzes saturs atbilst jēdzienam "dokuments"; datubāzes var uzskatīt par elektronisko bibliotēku; īpaša un ierobežota informācija, ko var iegūt no datubāzes normālā darbības procesā, izmantojot pastāvošos meklēšanas rīkus, var tikt uzskatīta par "dokumentu" regulas izpratnē.

7. jautājums: Vai attiecībā uz datubāzes saturu jēdziens "dokuments" ietver informāciju, ko var iegūt, izmantojot esošos meklēšanas rīkus? |

JĀ | NĒ | Nav viedokļa |

Paskaidrojumi un piezīmes: |

7.3.3. Dokumentu pieejamība un termiņi

Regulā nav noradījumu par termiņu ietekmi uz izņēmumu piemērošanu. Skaidra norāde uz termiņu, proti, attiecībā uz dažiem izņēmumiem (piemēram, izmeklēšana un revīzija, tiesvedība, vel nepieņemti tiesas lēmumi, kas neattiecas uz likumdošanu) ļautu saskaņot pārskatāmības un labas pārvaldības principus, izvairoties no iestāžu liekas apgrūtināšanas. Regula varētu norādīt notikumus:

- pirms kuriem īpašas kategorijas dokumenti, uz kuriem attiecas izņēmumi, tiek nodoti atklātībai saskaņā ar regulu, lai saglabātu atbilstību Kopienas likumdevēja noteiktajiem principiem, kas nostiprināti īpašos noteikumos citos dokumentos, vienlaicīgi vienmēr saglabājot atbilstību sabiedrības interesēm saskaņā ar regulu,

- pēc kuriem dokumenti ir publiski pieejami.

8. jautājums: Vai regulā ir jānorāda notikumi, pirms kuriem vai pēc kuriem izņēmumi ir jāpiemēro? |

JĀ | NĒ | Nav viedokļa |

Paskaidrojumi un piezīmes: |

8. NOBEIGUMA PIEZīMES

Lūdzu, miniet savus apsvērumus attiecībā uz noteikumiem par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem |

PIELIKUMS

Statistika par izskatītajiem piekļuves pieprasījumiem

Padome | 2394 | 2830 | 2160 | 2100 | 2224 |

Komisija | 991 | 1523 | 2600 | 3173 | 6712 |

Apliecinājuma pieprasījumi | Parlaments | 1 | 1 | 1 | 10 | (3) |

Padome | 43 | 45 | 35 | 51 | 40 |

Komisija | 96 | 143 | 162 | 167 | 112 |

Piezīmes:

1. dati par sākotnējiem pieprasījumiem, ko Parlaments izskatīja (2002), ietverpieprasījumus piekļuvei publicētiem dokumentiem;

2. dati par 2006. gadu ir aplēses;

3. dati no Eiropas Parlamenta vēl nav pieejami.

[1] OV L 145 31.5.2001., 43. lpp.

[2] Šie ziņojumi ir pieejami šādās tīmekļa vietnēs: Parlaments: http://www.europarl.europa.eu/register/pdf/FINAL_605496_1_EN.pdf Padome: http://www.consilium.europa.eu/cms3_fo/showPage.asp?id=305&lang=EN&mode=g Komisija: http://ec.europa.eu/transparency/access_documents/index_en.htm

[3] COM(2004) 45 Komisijas ziņojums par principu īstenošanu EK Regulā Nr.1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem.

[4] Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, Orhūsā, Dānijā 1998. gada 25. jūnijāEiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regula (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju, ( OV L 264, 25.9.2006, 13. lpp.).

[5] Komisijas 2005. gada 9. novembra sanāksmes Nr. 1721 protokola 6. punkts; skatīt arī dokumentus SEC(2005) 1300 un SEC(2005) 1301.

[6] P6_A(2006) 052.

[7] Apliecinājuma pieprasījumu skaits, kas iesniegti Parlamentam, laika posmā no 2004. līdz 2005. gadam ir pieaudzis no 1 līdz 10.

[8] 13% no pieprasījumiem, ko Komisija izskatījusi, attiecas uz konkurences politiku un galvenokārt saistīti ar valsts atbalsta lietām.

[9] Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti, (OV L 8, 12.1.2001.).

[10] " Publiska piekļuve dokumentiem un datu aizsardzība", Background Paper Series , 2005. gada jūlijs, Nr. 1.

[11] Lieta T-194/04, The Bavarian Lager Company Ltd. pret Komisiju ;Lieta T-170/03 , BAT pret Komisiju ;Lieta T-161/04 , Valero Jordana pret Komisiju .

[12] Lieta T-121/05 un T-166/05, Borax Europe Ltd. pret Komisiju.

[13] Pirmās instance tiesas 2005. gada 26. aprīļa spriedums, apvienotās lietas T-110/03, T-150/03 un T-405/03, J.M. Sisón pret Padomi, ko apstiprina Tiesas 2007. gada 1. februāra spriedums, Lieta C-266/05 P; Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija tiesas rīkojums, lieta T-98/04, Società imballaggi metallici Salerno Srl (SIMSA) pret Komisiju.

[14] Pirmās instance tiesas 2006. gada 6. jūlija spriedums, apvienotās lietas T-391/03 un T-70/04, Franchet and Byk pret Komisiju , skatīt 82. punktu.

[15] Tas pats spriedums, skatīt 136.- 139. pantu.

[16] Pirmās instances tiesas 2005. gada 13. aprīļa spriedums, lieta T-2/03, Verein für Konsumenteninformation pret Komisiju.

[17] Tas pats.

[18] 2004. gada 23. novembra spriedums, lieta T-84/03, Maurizio Turco pret Padomi.

[19] Lieta T-191/99, David Petrie pret Komisiju.

[20] Apvienotās lietas T-391/03 un T-70/04 Franchet and Byk pret Komisiju.

[21] Pirmās instances tiesas 2004. gada 30. novembra spriedums, lieta T-168/02, Internationaler Tierschutz-Fonds GmbH pret Komisiju; Aarī Pirmās instances tiesas spriedums lietās T-76/02, Mara Messina pret Komisiju un T-87/03, Scippacercola pret Komisiju.

[22] 2005. gada 5. aprīļa spriedums lietā T-376/03, Hendrickx pret Padomi un 2005. gada 14. jūlija spriedums lietā T-371/03, Le Voci pret Padomi.

[23] Skatīt Regulas (EK) Nr. 384/96 19. pantu, Regulas (EK) Nr. 2026/97 29. pantu un Regulas (EK) Nr. 3285/94 9. pantu.

[24] Lieta T-353/94, Postbank pret Komisiju, [1996] ECR II-921, 87. punkts.

[25] OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.

[26] Regulas 1367/2006 4. pants.

[27] Direktīva 2003/4.

[28] Skatīt vēl neizskatītās lietas 11. un. 12. zemsvītras piezīmē.

[29] Lieta T-198/03, Bank Austria Creditanstalt AG pret Komisiju , jo īpaši 71. punkts.

[30] Regulas 6. panta 3. punkts.

[31] 2. panta 3. punkts Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.3. panta a) punkts: "dokuments" ir jebkura satura informācija neatkarīgi no tās pasniegšanas veida (uz papīra, elektroniskā formā vai skaņu, vizuālie un audiovizuālie ieraksti), kas skar iestādes politiku, darbību un lēmumus;