52006DC0857

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 21.12.2006

COM(2006) 857 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

Nodarbinātība lauku reģionos: atšķirību izlīdzināšana {SEC(2006) 1772}

1. IEVADS

Lisabonas sanāksmē 2000. gadā Eiropadome, pamatojoties uz 1997. gadā ieviesto Eiropas Nodarbinātības stratēģiju, izvirzīja mērķi panākt pilnīgu nodarbinātību, kā starpmērķi nosakot 70 % nodarbinātības līmeņa sasniegšanu līdz 2010. gadam. Saistībā ar šo procesu 2003. gada jūlijā Lauksaimniecības padome apstiprināja secinājumus „Par nodarbinātību lauku reģionos saskaņā ar Eiropas Nodarbinātības stratēģiju”. Lauksaimniecības padome identificēja uzdevumus, kas risināmi lauku rajonos nodarbinātības jomā, piemēram, iedzīvotāju novecošanās lauksaimniecības sektorā, jauniešu un sieviešu līdzdalība lauku ekonomikā, Eiropas Savienības paplašināšanās, kā arī pāreja no atbalsta sniegšanas produktiem uz atbalsta sniegšanu ražotājiem, kā to paredz pārskatītā Kopējā lauksaimniecības politika (KLP). Padome aicināja Komisiju veikt rūpīgu lauku rajonu nodarbinātības iespēju izvērtējumu, kā arī uzsākt lauku reģionu statistikas instrumentu izstrādes apspriešanu.

2. KLP, LAUKU ATTīSTīBA UN NODARBINāTīBAS PRIORITāTE ES MēROGā

2005. gada 2. februārī Komisija ierosināja Lisabonas stratēģijas īstenošanas atsākšanu, īpašu uzmanību pievēršot diviem galvenajiem uzdevumiem – stabilākas un ilgtspējīgākas izaugsmes nodrošināšanai un jaunu un labāku darba vietu radīšanai[1]. Eiropas Nodarbinātības stratēģija paredz nepieciešamību uzlabot strādājošo un uzņēmumu adaptācijas spējas, kā arī palielināt investīcijas cilvēkresursos, sniedzot labāku izglītību un kvalifikāciju. KLP ieguldījuma Lisabonas stratēģijā pamatprincipi – tirgus un lauku attīstība – tika izvirzīti Eiropadomē Gēteborgā 2001. gadā un tos apstiprināja, pieņemot Lisabonas stratēģijas secinājumus Salonikos 2003. gada jūnijā – „spēcīgai ekonomikas attīstībai jāiet roku rokā ar ilgtspējīgu dabas resursu izmantošanu”. Šie principi vēlreiz tika apstiprināti atjaunotajā ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, ko Eiropadome pieņēma 2006. gada 16. jūnijā.

Jaunās KLP pamatā ir tirgus politika, kurā intervences mehānismam ir papildu drošības līdzekļa loma, ienākumu stabilizāciju sasniedz ar tiešajiem no ražošanas atdalītajiem maksājumiem, piemērojot savstarpējas atbilstības principu, un ieviestās lauku attīstības politikas galvenās prioritātes ir nodarbinātība, izaugsme un ilgtspēja. Kopienas stratēģiskās lauku attīstības vadlīnijas nosaka tās jomas, kas ir visbūtiskākās ES prioritāšu īstenošanā 2007. – 2013. gada plānošanas periodā, saistot tās ar atjaunoto ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un Lisabonas stratēģiju attīstības un nodarbinātības jomā.

3. DARBAVIETU TRūKUMS

Eiropas lauku reģioni savā starpā atšķiras iedzīvotāju skaita, demogrāfijas, ekonomisko un sociālo struktūru, kā arī darba tirgus situācijas ziņā. Šī dažādība ir to bagātība. Tomēr daudziem Eiropas lauku rajoniem ir kopēja problēma, proti, to spēja radīt augstas kvalitātes un noturīgas darba vietas ir zemāka nekā pilsētās.

3.1. Lauku rajonu raksturojums

Ņemot par pamatu iedzīvotāju blīvumu, lauku reģioni veido 93 % no 27 valstu ES teritorijas. 20 % iedzīvotāju dzīvo reģionos ar dominējošu laukos dzīvojošo īpatsvaru, un 38% – reģionos ar būtisku laukos dzīvojošo īpatsvaru[2]. Lauku reģionos tiek radīti 45% no bruto pievienotās vērtības 27 valstu ES, un tie nodrošina 53% darba vietu, taču tie tomēr parasti atpaliek no reģioniem ar dominējošu pilsētās dzīvojošo īpatsvaru. 27 valstu ES ienākumi uz vienu iedzīvotāju reģionos ar dominējošu pilsētās dzīvojošo īpatsvaru gandrīz divas reizes pārsniedz reģionu ar dominējošu laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru ienākumus. Zemais ienākumu līmenis apgrūtina kvalificēta darbaspēka piesaistīšanu un saglabāšanu. Šīs atšķirības atspoguļotas arī citos rādītājos (sk. pielikumu).

Demogrāfiskās situācijas attīstība

Lauku iedzīvotāju īpatsvars kopējā ES iedzīvotāju skaitā pēdējās desmitgadēs nav būtiski mainījies. Tomēr šī relatīvā absolūto skaitļu stabilitāte maskē atšķirības starp dalībvalstīm un slēpj būtiskas demogrāfiskās izmaiņas pēdējo 15 gadu laikā reģionālajā mērogā.

Eiropā norisinās divi liela mēroga demogrāfisko pārmaiņu procesi: labi zināmā „urbanizācijas” tendence – iedzīvotāju un saimnieciskās darbības virzība no nomaļiem lauku apvidiem uz pilsētu vai pieejamākiem lauku reģioniem, kā arī jaunākā tendence – „kontrurbanizācija” – iedzīvotāju bēgšana no pilsētām un urbanizētās dzīves stresa uz pieejamākajiem lauku apvidiem, kas kļuvis iespējams, pateicoties jaunajai transporta un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju infrastruktūrai. Rezultātā labi pieejamie lauku reģioni ar būtisku laukos dzīvojošo īpatsvaru ir izaugsmes zonas, un to ekonomiskā struktūra kļūst aizvien līdzīgāka pilsētām. No otras puses, apvidi ar dominējošu laukos dzīvojošo īpatsvaru, it īpaši attālākajos ES reģionos, joprojām saskaras ar iedzīvotāju un saimnieciskās darbības aizplūšanu[3].

Attiecībā uz iedzīvotāju vecuma struktūru lauku reģionos izteiktākā tendence, it īpaši Eiropas dienvidu dalībvalstīs, ir iedzīvotāju novecošanās. Dzimumu struktūras ziņā būtiskākā tendence ir mazapdzīvoto ziemeļu lauku reģionu un mazāk attīstīto jauno dalībvalstu lauku reģionu „maskulinizācija”, ko izraisa jauno sieviešu izceļošana[4].

Zemāks nodarbinātības un augstāks bezdarba līmenis

Periodā no 1996. gada līdz 2001. gadam 25 valstu ES nodarbinātības līmenis visvairāk pieaudzis pilsētās. Reģionos ar dominējošu pilsētās dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru šis līmenis ir pieaudzis par 3,6% salīdzinājumā ar 1,9% reģionos ar dominējošu laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru. Tendence liecina par plaisas palielināšanos starp pilsētu un lauku nodarbinātības līmeni[5]. 2004. gadā nodarbinātības līmenis 27 valstu ES bija par gandrīz 5% augstāks reģionos ar dominējošu pilsētās dzīvojošo īpatsvaru (64,7%) nekā reģionos ar dominējošu laukos dzīvojošo īpatsvaru (60,1%). Tomēr jāuzsver atšķirības lauku reģionos. Daži reģioni, it īpaši pilsētu tiešā tuvumā, pieredz strauju nodarbinātības līmeņa pieaugumu, kas atbilst vispārējai tendencei Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) valstīs[6]. Apakšreģionu līmenī dominējošās tendences var būt ļoti atšķirīgas salīdzinājumā ar tendencēm reģionālā līmenī, īpaši gadījumos, kad darbaspēks, kas aizplūst no laukiem, tiek absorbēts pilsētās un lielos ciematos.

Bezdarba līmenis lauku reģionos parasti ir ievērojami augstāks nekā pilsētās. Pilsētu un lauku atšķirības ir īpaši izteiktas valstīs ar augstu bezdarba līmeni. Ilgstošs bezdarbs ir relatīvi augsts tikai reģionos ar būtisku laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru, kas varētu norādīt uz pieaugošo zemu ienākumu grupu izslēgšanu. Tiek lēsts, ka „slēptais bezdarbs” lauku reģionos (ieskaitot daļēji nodarbinātos lauksaimniekus un lauku strādniekus) varētu būt aptuveni 5 miljoni cilvēku.

Lēnāka attīstība terciārajā sektorā

Eiropas lauku reģionos visvairāk darba vietu nodrošina pakalpojumu nozare, taču laukos tā joprojām ir mazāka nekā pilsētās, un bieži šajā nozarē dominējošais ir valsts sektors. Tas izskaidrojams ar vāji attīstīto privāto pakalpojumu sektoru, kas lielākoties koncentrēts pilsētās. 2002. gadā pakalpojumu nozare nodrošināja 57% darba vietu reģionos ar dominējošu laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru un 65% – reģionos ar vidēju laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru, turpretim reģionos ar dominējošu pilsētās dzīvojošo īpatsvaru šis procents bija 75%. Rezultātā lēnāk notiek arī pāreja uz attīstītas un uz zināšanām balstītas ekonomikas saimniecisko darbību.

Kvalifikācija un cilvēku resursi

Lauku rajonos cilvēku resursu un to kvalifikācijas līmenis parasti ir zemāks nekā pilsētās. Vairumā dalībvalstu pilsētas piedāvā daudz plašākas izglītības iespējas pēc pamatskolas un pamata līmeņa vidusskolas beigšanas. Gandrīz 20% pieaugušo iedzīvotāju pilsētās ir augstākā izglītība, turpretim lauku reģionos šis īpatsvars ir tikai apmēram 15%[7]. Bieži vien augstākā izglītība ir cēlonis, kā dēļ kvalificēts darbaspēks aizplūst no lauku reģioniem uz pilsētām, jo studenti bieži pēc skolu beigšanas paliek pilsētās, kur tiem ir labākas darba izredzes.

Nepietiekamas iespējas sievietēm un jauniešiem

Sieviešu un jauniešu situācija lauku reģionos joprojām ir nestabila, kas bieži sekmē ekonomiski aktīvo sieviešu un jauniešu aizplūšanu. Atsevišķos lauku reģionos kvalifikācijas celšana vai darba atrašana ir apgrūtināta mācību un bērnu pirmsskolas iestāžu trūkuma dēļ. Sieviešu un jauniešu bezdarba līmenis lauku rajonos mēdz būt relatīvi augsts. Sievietēm tas ir 10,6%, un vīriešiem – relatīvi zemāks – 7,9%. Pilsētās šī līmeņu attiecība ir zemāka: sievietēm – 6,8%, vīriešiem – 6,2%. Jauniešu bezdarba līmenis ir ievērojami augstāks gan reģionos ar dominējošu laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru (17,6%), gan reģionos ar būtisku laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru (16%). Salīdzinājumam – pilsētās šis līmenis ir 11%[8].

3.2. Lauksaimniecības loma

Lielākajā daļā lauku reģionu primārajā sektorā ir nodarbināti mazāk par 10% strādājošo. Trešdaļā lauku reģionu šis īpatsvars ir mazāks par 5% (25 valstu ES vidējais rādītājs). Taču dažos reģionos, galvenokārt ES austrumu un dienvidu daļā, šis īpatsvars ir virs 25%. Turklāt lielākajā daļā reģionu ar dominējošu laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru daudz zemāka ir arī lauksaimniecības produktivitāte[9].

Jauno dalībvalstu lauksaimniecības sektoru integrācija KLP ir norisinājusies visumā vienmērīgi un pozitīvi, it īpaši attiecībā uz ienākumu līmeņu izlīdzināšanos. Tomēr sekmīga jauno valstu lauksaimniecības sabalansēšana, kā tas jau veikts citās ES daļās, būs pamatnosacījums, lai uzlabotu lauksaimniecības sektora konkurētspēju un vides dzīvotspēju, kā arī veicinātu jaunu darba vietu veidošanu un attīstību citos saistītajos ekonomikas sektoros.

Pašreiz mazāk kā 10% lauksaimnieku 25 valstu ES ir jaunāki par 35 gadiem, un vairāk kā 24% ir vecāki par 65 gadiem. Laika posmā no 2000. gada līdz 2005. gadam 25 valstu ES lauksaimniecība galvenokārt ir zaudējusi primārās vecuma grupas darbaspēku (25 – 54), kam seko jaunāki strādājošie (15 – 24), un tikai pēc tam – vecāki strādājošie (55 – 64). Jauno cilvēku skaita samazināšanās lauksaimniecības sektorā var izraisīt paaudžu atjaunošanās problēmu.

Lauksaimnieku kvalifikācijas līmenis dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. Daudziem lauksaimniekiem nav nepieciešamo prasmju, lai izmantotu tā potenciāla priekšrocības, kādu piedāvā jaunā situācija jauninājumu, vides pakalpojumu sniegšanas, diversifikācijas, vietējas nozīmes pakalpojumu attīstīšanas un bioenerģijas ražošanas jomās.

Lauksaimniecības padome uzsvērusi nepieciešamību veicināt zinātniskos pētījumus, profesionālo apmācību, konsultatīvos pakalpojumus un jauninājumus, kā arī cilvēkresursu attīstību[10].

3.3. KLP reformas un lauku attīstības politiku ietekme

Galvenie faktori darbaspēka izlīdzināšanā lauksaimniecības sektorā ir tehnoloģiskās pārmaiņas, kapitāla atdeve un relatīvais atalgojums lauksaimniecības sektorā salīdzinājumā ar citiem sektoriem. Kopējās lauksaimniecības politikas pēdējo 20 gadu laikā veikto reformu rezultātā darbaspēka aizplūšana no lauksaimniecības sektora saglabājusies samērā vienmērīgā līmenī – 2 – 3% gadā. Atbalsta novirzīšana uz tiešo palīdzību kā cenu samazināšanas kompensāciju ir nodrošinājusi, ka šis restrukturizācijas process norisinājies sociāli pieņemamā veidā. Bez tiešās palīdzības daudzi Eiropas lauku reģioni būtu saskārušies ar nopietnām ekonomiskām, sociālām un vides problēmām. Lauku attīstībai ir bijusi nozīmīga loma depopulācijas novēršanā un daudzu lauku reģionu zemes platību pasargāšanā no pamestības.

2003. gada KLP reformas, ar kuru tika ieviesta no ražošanas atdalītā tiešā palīdzība, ietekme uz nodarbinātības līmeni būs visumā neitrāla. Ražošanas struktūru izlīdzināšana tiks panākta ar efektīvāku kapitāla un zemes izmantošanu, kas nodrošinās ekonomiski ilgtspējīgāku saimniecisko darbību. Pastiprinātā orientācija uz tirgu pavērs lauksaimniekiem jaunas iespējas lauksaimniecības un citu nozaru diversifikācijā.

Pētījumi norāda, ka lauksaimniecības sektora korekcijas un to ietekme uz nodarbinātību tiek līdzsvarota ar jaunu darba vietu radīšanu lauku saimniecībās vai ar lauksaimniecības darba apvienošanu ar citu nodarbošanos. Šajā procesā nozīmīga loma bijusi lauku attīstības pasākumiem, kuri palīdzējuši saglabāt un radīt daudzas darba vietas.

Atbilstoši izvērtējumam redzams, ka investīcijas lauku saimniecībās, apmācības, pasākumi mežsaimniecības attīstībā, kā arī pasākumi, kuru mērķis ir veicināt lauku reģionu piemērošanos jaunajai situācijai, kopumā bijuši efektīvi nodarbinātības nodrošināšanā. Investīcijas lauku saimniecībās galvenokārt sekmējušas darba vietu saglabāšanu, paaugstinot ražošanas produktivitāti, savukārt saimnieciskās darbības diversifikācija lielākoties veicinājusi jaunu darba vietu izveidi.

Kaut arī pieejami tikai nedaudzi ES mēroga kvantitatīvie pētījumi, tiek lēsts, ka LEADER II iniciatīvas rezultātā Eiropas lauku reģionos ir saglabāts un no jauna radīts līdz pat 100 000 darba vietu (sociālās palīdzības un veselības pakalpojumu jomā, kā arī ainavu un kultūras mantojuma saglabāšanas jomā). Puse no darba vietām paredzētas sievietēm. Lauku diversifikācija palīdzējusi nosargāt daudzas darba vietas lauksaimniecībā. Vienlaikus izveidotas arī sezonālas darba vietas vides un ciematu atjaunošanas darbos.

Taču pasākumi, kas paredzēti jaunu darba vietu radīšanai un diversifikācijai citos sektoros ārpus lauksaimniecības, joprojām veido tikai nelielu programmu daļu. Pētījumi norāda, ka laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam 15 valstu ES tikai aptuveni 10% galveno programmu bijušas veltītas pasākumiem, kas tieši vai netieši rada darba vietas ārpus lauksaimniecības vai primārās pārstrādes sektora. Tas nozīmē, ka nākamajā periodā lauku attīstītības programmu ieguldījums būtu jāuzlabo.

4. LAUKU REģIONU UZDEVUMI

Eiropas lauku reģioni savā starpā atšķiras, un daudzi to vidū ir vadošā pozīcijā. Tomēr daži lauku reģioni, it īpaši nomaļie un ar nelielu iedzīvotāju skaitu, kā arī no lauksaimniecības atkarīgie, saskaras ar nopietnām attīstības, nodarbinātības un noturības problēmām. Tās ir šādas:

- zemāks ienākumu līmenis,

- nelabvēlīga demogrāfiskā situācija,

- zemāks nodarbinātības līmenis un augstāks bezdarba līmenis,

- terciārā sektora lēnāka attīstība,

- kvalifikācijas un cilvēkresursu trūkums,

- nepietiekamas iespējas sievietēm un jauniem cilvēkiem,

- nepieciešamās kvalifikācijas trūkums noteiktos lauksaimniecības sektoros un pārtikas pārstrādes jomās.

Turklāt Eiropas lauksaimniecības pastāvīgā restrukturizācija un modernizācija daudziem lauku reģioniem ir liels slogs. Turpinoties pašreizējām tendencēm, paredzams, ka 15 valstu ES līdz 2014. gadam sektoru atstās aptuveni 2 miljoni strādājošo. Turklāt 1 – 2 miljoni pilna laika strādājošo var potenciāli atstāt sektoru jaunajās dalībvalstīs, un 1 – 2 miljoni – Bulgārijā un Rumānijā[11]. Šim skaitlim jāpieskaita aptuveni 5 miljoni slēpto bezdarbnieku lauku saimniecībās. Pārmaiņas ietekmēs lielāko daļu lauku reģionu. Reģionos ar būtisku laukos dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru lielākais risks ir strādājošā izstumšana no darba tirgus kvalifikācijas trūkuma vai zemo ienākumu dēļ. Attālākos reģionos ar augstāku nodarbinātības līmeni lauksaimniecības sektorā liela nozīme lauku ekonomikas attīstībā būs tam, cik veiksmīgi tiks vadīts restrukturizācijas process.

Lauku reģioni paver lielas potenciālās izaugsmes iespējas jaunajos sektoros, tādos kā lauku atpūtas vai tūrisma pakalpojumi, izceļot to pievilcību kā dzīves vai darba vietu paturēšanā un novērtējot to nozīmi dabas resursu un tīkamu ainavu saglabāšanā. Eiropas lauksaimniecība piedāvā daudz augstas kvalitātes produktu. Lai nodrošinātu Eiropas un globālā tirgus piedāvājumu, lauksaimniecības un pārtikas sektoriem būtu jāizmanto iespējas, ko paver jaunās pieejas, tehnoloģijas un jauninājumi. Lai to spētu, būs jāattīsta jaunas iemaņas, uzņēmība un adaptācijas spējas.

Īsumā apkopojot, Eiropas lauku reģioniem jāizmanto savs potenciāls, citādi tie riskē atpalikt no pilsētām Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā, kas īpaši attiecas uz nomaļiem un izteikti agrāriem reģioniem.

5. SECINāJUMI: NODARBINāTīBAS LīMEņA ATšķIRīBU IZLīDZINāšANA

Eiropas lauku rajonos nodarbinātības jomā jāveic nopietni uzdevumi. Tajā pašā laikā Eiropa un vietējās valdības piedāvā daudzus mehānismus, kas var palīdzēt nodarbinātības līmeņa atšķirību izlīdzināšanā lauku un pilsētu reģionos. Būtu jāveicina daudznozaru un reģionāla partnerība, kas pārsniedz lauksaimniecības sektora robežas, kā arī jāsekmē pārtikas agrorūpniecība un lauku tūrisms. Visbeidzot, būtu pilnībā jāizmanto visas lauku attīstības iespējas, lai nodrošinātu nodarbinātību un izaugsmi.

Darba vietu radīšanas piemēri, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai[12]: |

tūrisms, amatniecība, lauku atpūta ir izaugsmes sektori daudzos reģionos, kas piedāvā iespējas gan saimniecību diversifikācijā, papildus veicot ar lauksaimniecību nesaistītu saimniecisko darbību, gan attīstot mazo biznesu plašākas lauku ekonomikas kontekstā; |

vietējās iniciatīvas bērnu aprūpes iestāžu izveidošanā var sekmēt darba tirgus pieejamību. Bērnu aprūpes iestāžu infrastruktūru var potenciāli apvienot ar pasākumiem, kas veicina mazo lauku uzņēmumu attīstību un vietējo pakalpojumu sniegšanu; |

integrētie pasākumi, kas apvieno diversifikāciju, uzņēmumu attīstību, investīcijas kultūras mantojumā, vietējo pakalpojumu un renovācijas projektu infrastruktūru, var uzlabot gan ekonomiskās izredzes, gan dzīves kvalitāti; |

mikrouzņēmumu un amatniecības attīstība, kas izmanto tradicionālās prasmes vai ievieš jaunas kompetences; |

jauno cilvēku apmācība, sniedzot tiem iemaņas, kas nepieciešamas vietējo ekonomiku diversifikācijā; |

informācijas un komunikāciju tehnoloģiju ieviešanas un izmantošanas veicināšana, atjaunojamās enerģijas avotu pieejamības un novatoriskas izmantošanas veicināšana; |

maza mēroga vietējā infrastruktūra, ko atbalsta lauku attīstības programmas, var būt nozīmīga, lai apvienotu nozīmīgas struktūrfondu investīcijas ar vietējām diversifikācijas stratēģijām un lauksaimniecības un pārtikas nozares potenciāla attīstību. |

Ņemot vērā šos nākotnē risināmos jautājumus, Kopienas un dalībvalstu politikas virzienu integrēta pieeja apvienojumā ar uzsvaru uz cilvēkresursiem un kvalifikāciju būs noteicošais faktors lauku reģionu attīstības un nodarbinātības potenciāla izmantošanā. Tādēļ Komisija iesaka:

- turpināt un stiprināt KLP procesu, kas paredz pastiprinātu tirgus orientāciju un ienākumu stabilizāciju ar tiešo maksājumu palīdzību;

- dalībvalstīm izmantot iespējas veicināt un atbalstīt tādu kultūraugu kultivēšanu, kuriem ir augsta enerģētiskā vērtība un attīstīt atjaunojamās enerģijas uzņēmumu veidošanu, kas sekmētu nodarbinātības situācijas stabilizāciju lauku reģionos un tās ilgtspējīgu attīstību;

- ņemot vērā īpašās problēmas, ar kādām lauku reģionos saskaras jaunās dalībvalstis, šo valstu integrācija un to lauksaimniecības restrukturizācija tuvākajos gados paliks prioritāte;

- saskaņā ar „Kopienas stratēģiskajām lauku attīstības vadlīnijām” dalībvalstīm jāizmanto tās lauku attīstības programmas, kuru prioritātes ir: zināšanu nodošana, modernizācija, jauninājumi un kvalitāte pārtikas ražošanā, investīcijas cilvēkresursos, kā arī galvenā prioritāte – nodarbinātības iespēju radīšana un izaugsmes apstākļu nodrošināšana;

- tā kā lauku attīstība ir tikai daļa no nodarbinātības atšķirību izlīdzināšanas pasākumiem, jāizmanto visi Kopienas mehānismi, lai veicinātu nodarbinātību lauku reģionos. Dalībvalstīm jānodrošina maksimāla sinerģija starp strukturālajām, nodarbinātības un lauku attīstības politikas virzieniem[13];

Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Eiropas Sociālā fonda lauku reģionu diversifikācijas atbalsta piemēri[14]: |

minimālās nepieciešamās piekļuves nodrošināšana pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecības nozīmi; |

atbalsts integrētai pieejai tūrismā; |

esošās saimnieciskās darbības procesa un produktu jauninājumu atbalstīšana; |

investīcijas lauku reģionu attīstības centru izveidē un uz vietējām priekšrocībām balstītu ekonomisko apvienību veidošana. |

- kā to paredz „Integrētās izaugsmes un nodarbinātības vadlīnijas”, šie cilvēkresursu attīstības pasākumi jāveic saskaņā ar Eiropas Nodarbinātības stratēģiju. Visām dalībvalstīm jāsekmē restrukturizācijas izraisītās pārmaiņas lauksaimniecības sektorā un jābūt aktīvām lauksaimnieku apmācībā un pārkvalificēšanā, it īpaši veicinot tālāk nododamo prasmju apgūšanu;

- lauku attīstības tīklam par sava darba galveno virzienu 2008. gadā būtu jāizvirza jaunu darba vietu radīšanu lauku reģionos.

Komisija pastiprinās statistikas instrumentu izmantošanu, lai izvērtētu lauku attīstības politikas ietekmi uz nodarbinātību „Kopējās lauku attīstības pārraudzības un izvērtēšanas sistēmas” (Common Monitoring and Evaluation Framework for Rural Development) kontekstā.

Pielikums: lauku reģionu raksturojums 27 valstīs ES

Teritoriju raksturojums |

ES-27 | Reģ. ar dominējošu laukos dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģ. ar būtisku laukos dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģ. ar dominējošu pilsētās dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģiona definīcija | Gads |

% teritorija | 100,0 | 57,0 | 35,7 | 7,3 | NUTS 3 | 2003 |

% iedzīvotāji | 100,0 | 20,5 | 37,8 | 41,7 | NUTS 3 | 2003 |

% bruto pievienotā vērtība (GVA) | 100,0 | 13,2 | 31,7 | 55,0 | NUTS 3 | 2002 |

% nodarbinātība | 100,0 | 18,7 | 34,6 | 46,7 | NUTS 3 | 2002 |

% izmantojamā lauksaimniecības platība (1) | 100,0 | 43,2 | 46,8 | 10,0 | FSS Apgabals | 2003 |

(1) izņemot ES, SL |

Demogrāfiskais raksturojums |

ES-27 | Reģ. ar dominējošu laukos dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģ. ar būtisku laukos dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģ. ar dominējošu pilsētās dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģiona definīcija | Gads |

Iedzīvotāju blīvums (uz km2) | 114,8 | 40,9 | 118,2 | 638,7 | NUTS 3 | 2003 |

% iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 64 gadiem no kopējā iedzīvotāju skaita (1) | 67,2 | 65,9 | 67,1 | 68,0 | NUTS 3 | 2001 |

Neto migrācijas procents (2) | 3,9 | 1,8 | 4,0 | 4,8 | NUTS 2 | 2003 |

(1) izņemot BE, DK, LV, MT, SI |

(2) izņemot EE, CY, LU, MT |

Ekonomiskais raksturojums |

ES-27 | Reģ. ar dominējošu laukos dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģ. ar būtisku laukos dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģ. ar dominējošu pilsētās dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģiona definīcija | Gads |

IKP uz vienu iedzīvotāju (ES-25 = 100) | 95,5 | 64,5 | 82,3 | 122,8 | NUTS 3 | 2001 |

Primārais sektors – % no kopējā GVA (1) | 2,3 | 5,1 | 2,8 | 0,9 | NUTS 2 | 2002 |

Terciārais sektors – % no kopējā GVA | 71,1 | 62,4 | 67,9 | 74,5 | NUTS 3 | 2002 |

(1) izņemot MT |

Nodarbinātības raksturojums |

ES-27 | Reģ. ar dominējošu laukos dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģ. ar būtisku laukos dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģ. ar dominējošu pilsētās dzīvojošo iedz. īpatsvaru | Reģiona definīcija | Gads |

Nodarbinātības līmenis % | 62,7 | 60,1 | 61,9 | 64,7 | NUTS 2 | 2004 |

Bezdarba līmenis (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem) | 9,2 | 9,9 | 10,1 | 7,8 | NUTS 2 | 2004 |

Ilgstoša bezdarba līmenis (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem) | 4,1 | 4,5 | 4,7 | 3,3 | NUTS 2 | 2004 |

Pašnodarbinātas personas (% no kopējā nodarbināto skaita) | 15,3 | 19,3 | 15,2 | 13,8 | NUTS 2 | 2004 |

Pieaugušie, kas mācās vai ceļ kvalifikāciju (% no iedzīvotāju skaita (1)) | 8,5 | 8,2 | 7,8 | 10,1 | NUTS 2 | 2004 |

Nodarbināti primārajā sektorā % | 6,7 | 20,6 | 6,9 | 1,7 | NUTS 2 | 2002 |

Nodarbināti terciārajā sektorā % (2) | 66,8 | 57,1 | 65,0 | 74,7 | NUTS 3 | 2002 |

(1) izņemot EL |

(2) izņemot NL, RO |

Avots: Lauku attīstība Eiropas Savienībā – statistikas un ekonomikas informācija – 2006. gada ziņojums, http://ec.europa.eu/agriculture/rurdev/index_fr.htm |

[1] COM(2005) 24.

[2] Šī lauku reģionu definīcija ir pieņemta Padomes 2006. gada 20. februāra Lēmumā „Par Kopienas lauku attīstības stratēģiskajām pamatnostādnēm” (2007. – 2013. gada plānošanas laikposms) (2006/144/EK). Pēc ESAO definīcijas lauku apvidus iedala apvidos ar dominējošu laukos dzīvojošo īpatsvaru, apvidos ar būtisku laukos dzīvojošo īpatsvaru un apvidos ar dominējošu pilsētās dzīvojošo īpatsvaru, pamatojoties uz iedzīvotāju blīvumu un iedzīvotāju īpatsvaru, kuri dzīvo lauku kopienās (t. i., blīvums mazāks par 150 iedzīvotājiem uz vienu km²) konkrētajā NUTS II vai III reģionā. Sk. paplašināto ietekmes novērtējumu SEC(2004) 931 un SEC(2005) 914. 1284 no ES-27 NUTS 3 reģioniem ir sadalīti aptuveni līdzīgās proporcijās starp trim pilsētu-lauku kategorijām. Komisija šobrīd strādā pie alternatīvām definīcijām, kas labāk atspoguļotu apvidu ar būtisku laukos dzīvojošo īpatsvaru daudzveidību, ietverot arī piepilsētu lauku teritorijas.

[3] Nodarbinātības pētījums lauku reģionos ( Study on Employment in Rural Areas (SERA)), 214. lpp.http://ec.europa.eu/agriculture/rurdev/index_fr.htm

[4] SERA , 34. lpp

[5] SERA , 44. lpp

[6] OECD 2006. Lauku attīstības politikas pārskats ( Rural Policy Reviews ). Jaunā lauku paradigma ( The New Rural Paradigm). POLITIKAS VIRZIENI UN PĀRVALDE (POLICIES AND GOVERNANCE ), 27. lpp.

[7] SERA , 133. lpp

[8] SERA , 47. – 48. lpp

[9] Avots: Lauku attīstība Eiropas Savienībā – statistikas un ekonomikas informācija – 2006. gada ziņojums ( Rural Development in the European Union - Statistical and Economic Information - Report 2006) , http://ec.europa.eu/agriculture/rurdev/index_fr.htm

[10] Informal Agricultural Council, Krems 2006 .

[11] SERA , 84. lpp.

[12] Galvenās darbības saskaņā ar Padomes 2006. gada 20. februāra Lēmumu 2006/144/EK „Par Kopienas lauku attīstības stratēģiskajām pamatnostādnēm” (2007. – 2013. gada plānošanas laikposms) (OV L 55, 25.2.2006., 20. lpp).

[13] Turpat. 3.6. nod.

[14] Padomes 2006.gada 6. oktobra Lēmums 2006/702/EK par Kopienas stratēģiskajām vadlīnijām kohēzijas jomā (OV L 291, 21.10.2006., 11. lpp.), pielikums, 2.2. nod.