52005DC0037

Briselē, 9.2.2005

COM(2005) 37 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

ES 2005. GADA PĀRSKATS PAR ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS STRATĒĢIJU –SĀKOTNĒJIE APSVĒRUMI UN TURPMĀKĀ ORIENTĀCIJA

{SEC(2005) 225}

SATURS

Priekšvārds 3

I daļa. Ilgtspējīga attīstība – kas ir apdraudēts? 6

1. Ievads 6

2. Eiropas Savienības pieeja ilgtspējīgai attīstībai 7

3. Kādēļ pārskats ? 8

4. Sasniegumu novērtēšana 9

II daļa. Problēmu risinājumi 18

5. Turpmākās orientācijas 18

5.1. Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatprincipu atkārtota apstiprināšana 18

5.2. Jaunās pieejas atkārtota apstiprināšana attiecībā uz politikas veidošanu un politikas saskaņotību 18

5.3. Orientācijas saglabāšana uz galvenajām tendencēm, kas nav ilgtspējīgas, un to savstarpējo sakarību sīkāka izpēte. 19

5.4. Uzdevumu, mērķu un pagrieziena punktu noteikšana 20

5.5. Efektīvas uzraudzības nodrošināšana 21

5.6. Īpašumtiesību stiprināšana un sadarbības uzlabošana ar valsti un privātpersonām visos līmeņos 21

6. Tupmākie pasākumi 22

Priekšvārds

Ilgtspējīga attīstība ir Eiropas Savienības pamatmērķis, bet tā arī ir globāla problēma, ar ko saskaras visā pasaulē. Rodas jautājumi, kā saskaņot ekonomikas attīstību, sociālo kohēziju, ziemeļu un dienvidu vienlīdzību un vides aizsardzību. Tās nozīmīgums ir norādīts ES dibināšanas līgumā un aplūkots Konstitūcijā, kas nosaka Eiropas Savienībai uzdevumu “ strādāt, lai sasniegtu ilgtspējīgu Eiropas attīstību, kas balstās uz līdzsvarotu ekonomikas pieaugumu un cenu stabilitāti, augsti konkurētspējīgu sociālā tirgus ekonomiku ar mērķi nodrošināt pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu, kā arī augstu aizsardzības līmeni un vides kvalitātes uzlabošanu ”.

Ar straujām demogrāfiskajām izmaiņām nākamās desmitgades radīs milzīgu un pieaugošu ietekmi uz pasaules resursiem gan attiecībā uz klimata izmaiņām, dabas resursiem, bioloģisko dažādību, gan labklājības dažādību ziemeļos un dienvidos. Mums jārīkojas šodien, lai nākotnē saglabātu trauslo ekonomikas, sociālo un vides līdzsvaru pasaulē.

Eiropas nākotni var aplūkot vienīgi globālā kontekstā. ES ir jau ir veikusi nozīmīgu darbu, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību gan ES, gan starptautiskā mērogā. Izmantojot visaptverošu pieeju, ES var izveidot vides aizsardzības un sociālās kohēzijas nepieciešamību par iespējām nodrošināt jauninājumus, izaugsmi un darbavietas. Pārskatot Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (IAS), tiek izskatītas saistības, lai labāk formulētu strukturālās izmaiņas, kas nepieciešamas ekonomikā un sabiedrībā, un sastādītu pozitīvu darba plānu, lai vadītu šo pārmaiņu procesu labākas dzīves kvalitātes sasniegšanai.

Risinot šīs problēmas, nepieciešama Eiropas Savienības koordinēta rīcība un spēcīga vadība, lai formulētu risinājumus, kas rada ilgstošas atšķirības starp Eiropas un visas pasaules iedzīvotājiem.

Tādēļ šīs tūkstošgades sākumā Eiropas Savienība iesaistījās pārliecinošā pārmaiņu procesā, lai nodrošinātu, ka sākam apzināties ekonomikas, sociālās un vides tendences, kas nav ilgtspējīgas. Lisabonas stratēģijā 2000. gadā noteica mērķtiecīgu ekonomikas un sociālo reformu programmu, lai izveidotu augsti dinamisku un konkurētspējīgu uz zināšanām balstītu ekonomiku. Eiropadome 2001. gadā Gēteborgā sāka plašu Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un tās ārējo dimensiju noteica 2002. gadā Barselonā pirms ANO pasaules samita par ilgtspējīgu attīstību 2002. gada vasarā. Katru no šiem pasākumiem papildināja nozīmīgi lēmumi un rīcība, lai izpildītu noteiktās saistības.

Tomēr par spīti šai rīcībai, nav redzams pietiekams progress; tendences, kas nav noturīgas, tikai sāks mainīties un starptautiskais risks ir augsts.

Jaunās Komisijas un jaunā Parlamenta darba sākums ir piemērots brīdis, lai pārskatītu sasniegumus un paātrinātu pārmaiņu gaitu.

Pirmie pasākumi ir veikti. Komisija, ierosinot Eiropas Savienībai stratēģiskos mērķus nākamajiem pieciem gadiem, vēlreiz apstiprināja ieguldījumu ilgtspējīgas attīstības izveidošanā. Lisabonas stratēģijas termiņa vidusposma pārskatā Komisija ierosināja noteikt atjaunoto Lisabonas plānu kā stratēģiju izaugsmei un darbvietu radīšanai, ļaujot izmantot dinamiskāku ekonomiku, lai atbalstītu plašākus sociālos un vides aizsardzības mērķus. Tādēļ Lisabonas stratēģija joprojām ir Līgumā noteiktā ilgtspējīgas attīstības visaptverošā mērķa būtiska sastāvdaļa: uzlabojot labklājību un dzīves apstākļus ilgtspējīgā veidā mūsdienu un nākamajām paaudzēm. Komisija termiņa vidusposma pārskatā apstiprināja, ka „ gan Lisabonas stratēģija, gan Ilgtspējīgas attīstības stratēģija dod ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā. Tās savstarpēji atbalsta viena otru, to mērķis ir papildinoša rīcība, tajās izmanto plašu līdzekļu klāstu un rezultāti tiek sasniegti dažādos termiņos .”

Turklāt Lisabonas stratēģijas pārskatīšanu papildina Komisijas sāktā atjauninātā ES Sociālā programma; programmā noteica politikas, kas varētu palīdzēt nodrošināt saistītāku kontinentu un sociālā modeļa turpmāku attīstību, atbildot uz tendencēm, kas nav ilgtspējīgas. Šādi sociālā programma savā veidā dod ieguldījumu ilgtspējīgas attīstības mērķa sasniegšanā.

Šis paziņojums ir Komisijas pirmais solis Ilgstspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanā 2005. gadā. Šajā ziņojumā sniedz kopš 2001. gada sasniegtā progresa sākotnējo novērtējumu un norāda vairākus turpmākos mērķus, kas virzīs Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu, ko atsevišķa paziņojuma veidā šogad iesniegs Eiropas Parlamentam un Padomei. Šis paziņojums veidots, pamatojoties uz pārrunām iepriekšējā gadā, tostarp Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu, kas sniegts pagājušā gada aprīlī, un sabiedriskās apspriešanās rezultātiem, ko Komisija uzsāka pagājušā gada oktobrī.[1]

Eiropas Savienībai ir plašs, ilglaicīgs tās nākotnes redzējums. Mēs ticam Eiropas dinamiskā modeļa spēcīgajām un pamata vērtībām. Mēs nodrošināsim, lai varētu izpildīt mūsdienu un nākamo paaudžu vajadzības. Šis pamatmērķis atklājas visās Eiropas Savienības politikās. Ilgtspējīgai attīstībai nepieciešama tūlītēja rīcība. Eiropas Savienība spēj un tai ir pieredze un radošums, lai veiktu nepieciešamās izmaiņas. Eiropas un visas pasaules iedzīvotāji var paļauties uz Eiropas Savienības apņemšanos nodrošināt visiem ilgtspējīgu nākotni.

I daļa. Ilgtspējīga attīstība – kas ir apdraudēts?

1. IEVADS

Ilgtspējīga attīstība – pašreizējās paaudzes vajadzību apmierināšana, neapdraudot iespēju nakamajām paaudzēm apmierināt savas vajadzības – ir pamatuzdevums, kas noteikts Līgumā par Eiropas Savienību[2] un ES Konstitūcijā. Visas ES politiskās nostādnes, darbība un stratēģija pamatojas uz šo visaptverošo koncepciju, un tā prasa, lai ekonomikas, vides un sociālā politika tiktu izstrādāta un īstenota tādā veidā, ka tās savstarpēji papildinās.

Pasaulei kļūstot arvien vairāk globalizētai, ir nepieciešama skaidri noteikta politiska vadība, kura pašreiz un turpmāk veicina dinamiska Eiropas modeļa veidošanu. Komisija stingri atbalsta ilgtspējīgu attīstību un vēlas noteikt labvēlīgu plānu izmaiņu ieviešanai. Eiropas un pasaules turpmākai attīstībai ir vajadzīgs ilgtermiņa nākotnes redzējums un darbība plaša līmeņa politikas jomās. Komisija ir pārliecināta, ka mums jāuzlabo labklājība, solidaritāte un drošība, kas vajadzīgas, lai varētu panākt labāku dzīves kvalitāti sev un turpmākajām paaudzēm. Ir jānodrošina izaugsme un jārada vairāk darba vietu, tīrāka un veselīgāka vide. Ir vajadzīga labāk saliedēta sabiedrība, kurā labklājība un iespējas ir kopīgs ieguvums gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās robežām. Mums vajag vairāk jaunrades, zinātnisko pētījumu un izglītības. Mums ir jāpilda savi vispārējie pienākumi un saistības. Mūsu turpmākā labklājība un dzīves kvalitāte būs atkarīga no spējas un apņēmības mainīt ražošanas un patēriņa modeļus un atbrīvot ekonomikas izaugsmi no saistības ar vides degradāciju.

Rīcība šo jautājumu risināšanā nav javeic vienīgi Savienībai. Ilgtspējība joprojām ir globāla problēma. Tādēļ nepieciešams, lai Eiropa uzņemtos vadību gan iekšējā, gan ārējā jomā. Tam nepieciešama integrēta pieeja un tas apliecina faktu, ka ar globalizāciju un jautājumu savstarpēju saistību ES var dot pilnīgu ieguldījumu galvenajās iekšējās prioritātēs vienīgi tad, ja vienlaicīgi tā veiksmīgi darbojas pasaules mērogā. Tapat ES spēja atspoguļot savus globālos sasniegumus visās politikas jomās ir kritiska, ja tai vārdi jāpārvērš darbos, saglabājot uzticību kā pasaules vadītājam ilgtspējīgas attīstības jomā.

Tā kā šīs Komisijas pilnvarojums turpinās līdz 2009. gada beigām, Komisijai, izstrādājot politiku, arī ir skaidri noteikts pienākums raudzīties tālāk par šo termiņu. Ja gribam sasniegt savus turpmākos mērķus, mēs nedrīkstam gaidīt rītdienu; mums ir jārīkojas šodien. Ilgtermiņa nākotnes redzējuma īstenošanai ir jānosaka konkrēti uzdevumi, kas vajadzīgi, lai varētu virzīt ilgtermiņa tendences, kā arī jau šodien ir vajadzīgi mehānismi noteikto mērķu sasniegšanai. Šī Komisija jau ir pierādījusi, ka tās galvenie stratēģiskie mērķi labklājībai, solidaritātei un drošībai atbilst ilgtspējīgai attīstībai.[3]

ES 2001. gada jūnijā pirmo reizi noteica saistības attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību. Tajā laikā Eiropadomes Gēteborgas sanāksmē tika pieņemta ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija (IAS), kas pamatojās uz Komisijas paziņojumu. Komisija 2002. gadā iesniedza otru paziņojumu[4], kura mēķis bija tāda ilgtspējīgas attīstības ārējā dimensija, kuru Eiropadome pieņēma Barselonas sanāksmē. Šie minētie teksti ir visaptverošas ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamats. Komisija ir apņēmusies pārskatīt stratēģiju katras jaunas Komisijas darbības termiņa sākumā. Tas tiks darīts 2005. gadā, pamatojoties uz iepriekšējos četros gados gūto pieredzi.

Pārskatot ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, būs japieņem plašāka pieeja, pievēršot lielāku uzmanību strukturālajām ekonomikas izmaiņām, kas nepieciešamas, lai sasniegtu iltspējīgākus ražošanas un patēriņa modeļus un pievērstos tendencēm, kas nav ilgtspējīgas. Lai turpinātu stiprināt jauno politikas veidošanas pieeju, pārskatītajā stratēģijā vēlreiz apstiprinās trīs dimensiju pieeju un arī nodrošinās ilgtspējīgas attīstības ārējo aspektu pilnīgu integrāciju un pastiprināšanu. Turklāt tajā apstiprinās saistības, kas noteiktas priekšlikumā par 2007. līdz 2012. gada finanšu plāniem, ka ilgtspējīga attīstība būs ES politiku vadošais princips.

2. eiropas savienības pieeja ilgtspējīgai attīstībai

Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā ir vairākas sastāvdaļas.

Pirmkārt, stratēģija dod plašu priekšstatu par to, kas ir ilgtspēja . Stratēģijas pamatdoma ir tāda, ka visbeidzot ilgtspējas nodrošināšanā ekonomikas, sociālajai un vides dimensijai ir jādarbojas saskaņā un tām savstarpēji jāpastiprinās – “Ilgtspējīga attīstība piedāvā Eiropas Savienībai labvēlīgu ilgtermiņa redzējumu par sabiedrību, kurā ir vairāk labklājības un taisnīguma un kura sniedz tīrāku, drošāku, veselīgāku vidi – par sabiedrību, kura rada labāku dzīves kvalitāti mums, mūsu bērniem un mazbērniem” [5]. Ir būtiski izprast šo trīs ilgtspējīgas attīstības pīlāru nozīmi un savstarpējās sakarības.

Otra un varbūt visgrūtāk realizējamā stratēģijas daļa ir mēģinājums uzlabot pieeju politisko nostādņu izstrādāšanā, uzmanību pievēršot šo politisko nostādņu saskaņotības uzlabošanai un informējot iedzīvotājus par iespējamo izvēles procesu, kad ir jāizvēlas kāds no pretrunīgiem uzdevumiem, lai varētu pieņemt apzinātus politiskos lēmumus. Tajā jāiekļauj rūpīga, tostarp neaktīvo, lēmumu pārbaude saistībā ar to kopējo ietekmi, īpaši izmantojot agrīnu ietekmes novērtēšanu un sniedzot tirgiem pareizus norādījumus par atbilstošu cenu noteikšanu. Tas arī nosaka to, ka ES politikas veidotājiem ir jāņem vērā globālais konteksts un aktīvi jāveicina iekšējās un ārējās politikas saskaņotība. Bez tam ir arī nepieciešamas investīcijas zinātnē un tehnikā, lai atbalstītu vajadzīgos pielāgojumus, kas vajadzīgi ilgtspējīgai attīstībai. Visbeidzot, jaunā pieeja politikas veidošanā paredz informācijas sniegšanas uzlabojumus un pilsoņu un uzņēmējdarbības mobilizāciju.

Treškārt, stratēģija norāda uz dažām tendencēm, kas acīmredzami nav ilgtspējīgas , piemēram, jautājumi par klimata izmaiņām un enerģijas izmantošanu, sabiedrības veselības aizsardzības draudiem, nabadzību un sociālo atstumtību, sabiedrības novecošanos, dabas resursu apsaimniekošanu, zemes izmantošanu un transportu.

Visbeidzot, globālā dimensija izvērš dažus starptautiski noteiktus uzdevumus un orientējas uz prioritāriem mērķiem, kurus savā ziņojumā ES nosauca Pasaules ilgtspējīgas attīstības samitā ( World Summit on Sustainable Development – WSSD ). Šie uzdevumi ir globalizācijas lietderīgs pielietojums, tirdzniecības atbalsts ilgtspējīgai attīstībai, nabadzības apkarošana, sociālā attīstība, dabas un vides resursu ilgtspējīga apsaimniekošana, uzlabojot Eiropas Savienības politisko nostādņu saskaņotību un pārvaldību visos līmeņos un ilgtspējīgas attīstības finansēšanu.

3. Kādēļ pārskats ?

Komisija ir uzņēmusies saistības pārskatīt stratēģiju katras jaunas Komisijas pilnvaru termiņa sākumā. To nesen atbalstīja Eiropadome 2004. gada jūnijā un novembrī. Turklāt šāda pārskata nepieciešamību šobrīd nosaka vairāki turpmāk minētie apstākļi.

- Nestabilitātes tendenču pastiprināšanās, īpaši pieaugošā ietekme uz dabas resursiem, bioloģisko dažādību un klimatu, kā arī ilgstošā nevienlīdzība un nabadzība, ekonomikas un sociālās problēmas, kas ir palielinājušās un kuras izraisa sabiedrības novecošana.

- Eiropas nepietiekama rīcība ir saistīta ar jaunu konkurences ietekmi, ko veicina nepārtrauktais globalizācijas process un jaunu rūpnieciskās attīstības valstu (piem., Ķīna, Indija un Brazīlija) rašanos, kas vēsta par pastiprinātu ekonomikas konkurenci un iespējamām pārmaiņām valstu ražošanas struktūrās, kas ietekmē ilgtspējīgu attīstību pasaules līmenī.

- Jaunas starptautiskas saistības un sarunas, kuras spēj dot ieguldījumu globālās ilgtspējīgās attīstības jomā, jāsamēro ar pastiprinātiem īstenošanas pasākumiem (piemēram, PTO Dohas attīstības plāns, Johannesburgā pieņemtais īstenošanas plāns, par kuru lēmumu pieņēma WSSD , Monterijas saistības par attīstības finansēšanu un Tūkstošgades attīstības mērķi).

- Jaunas drošības problēmas, piemēram, saistībā ar terorismu (uzbrukumi 2001. gada 11. septembrī un 2004. gada 11. martā u.c.), dabas katastrofas (plūdiem) un veselības aizsardzības apdraudējumu (piem., SARS ) ir radījusi paaugstinātu apziņu par neaizsargātību. Turklāt pieaug apziņa par to, ka nepieciešams rīkoties pret organizēto noziedzību, korupciju un rasismu.

- Visbeidzot pārskatā jāņem vērā Eiropas Savienības paplašināšanās līdz 25 dalībvalstīm, valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģijas noteikšana lielākajā daļā dalībvalstu un lielāka vietējo un reģionu varas iestāžu iesaistīšanās.

4. Sasniegumu novērtēšana

Kamēr sekmīgi notiek stratēģijas īstenošana un tūlītējus rezultātus vēl nevar gaidīt, ir skaidrs, ka vēl ir daudz darāmā. Saistībā ar ilgtspējīgu attīstību daži fakti norāda, ka draudu lielākā daļa ir novērsta un Tam nepieciešama steidzama un ilgstoša uzmanība. Sīkāks progresa pārskats ir izklāstīts Komisijas personāla darba dokumentā[6], bet jānorāda vairāki nozīmīgi sasniegumi.

- Politikas izstrādāšanas metodes maiņa. Kopš 2001. gada ir ieviesta “jauna politikas izstrādāšanas metode”, kas vajadzīga, lai panāktu labāku politisko nostādņu saskaņotību un lai radītu atbilstošus apstākļus ilgtspējīgas attīstības veicināšanai.

Politikas saskaņotības uzlabošana

Galvenais mērķis ir Līgumu vairāku horizontālu principu integrācija ES politikās. ES rīcības piemērs ir „Kārdifas process”, kas veicina vides jautajumu integrāciju nozaru politikās. Tomēr Kārdifas procesa novērtēšana 2004. gadā norādīja, ka sasniegumi ir ierobežoti.

Komisija 2003. gadā ir ieviesusi jaunu ietekmes novērtēšanas mehānismu kā līdzekli, lai palīdzētu uzlabot politikas konsekvenci. Tas ir paredzēts, lai integrētā veidā novērtētu svarīgu politisko priekšlikumu ietekmi uz ekonomiku, vidi un sociālo jomu un lai savstarpēji konkurējošu mērķu gadījumā noteiktu līdzsvaru. Līdz šim Komisija ir sagatavojusi vairāk nekā 50 ietekmes novērtējumus attiecībā uz plašu virkni politisko nostādņu no Komisijas priekšlikumiem saistībā ar Pārapdrošināšanas direktīvu līdz politikas mērķiem par kopīga cukura tirgus organizāciju un Natura 2000 programmas finansēšanu. Ārējo pasākumu jomā ir uzsākti ietekmes uz ilgtspēju pētījumi saistībā ar visām svarīgajām tirdzniecības sarunām.

Atklātas koordinācijas metodes izstrādāšana

Atklātas koordinācijas metode var būt iedarbīgs līdzeklis, kas veicina labas prakses apmaiņu, iesaista un mobilizē ieinteresētās puses, kā arī liek dalībvalstīm pieņemt stratēģiskāku un integrētāku pieeju un radīt kvalitatīvākas politikās nostādnes. Piemēram, sociālās integrācijas un pensiju jomās Komisija un dalībvalstis ir vienojušās par kopējiem uzdevumiem un rādītājiem. Lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas kvantitatīvus mērķus saistībā ar nabadzības un sociālās atstumtības samazināšanu.

Pareiza cenu un stimulu noteikšana

Nodrošinot to, ka tirgus cenas attiecībā uz sabiedrību atspoguļo ekonomiskās darbības patiesās izmaksas, tiks veicinātas ražošanas un patēriņa struktūru izmaiņas. Lai to sasniegtu, papildus tradicionāli izmantotajiem reglamentēšanas pasākumiem iedarbīgi var būt uz tirgus darbību orientēti instrumenti, piemēram, ar vides jautājumiem saistīti nodokļi, tirdzniecības sistēmu emitēšana un subsīdijas. Šajā ziņā ES līmenī pēdējos gados ir gūti panākumi, bet lēmumu pieņemšana dažreiz joprojām rada grūtības, īpaši nodokļu noteikšanas jomā, jo Padomē ir spēkā vienprātības princips. Piemēri, kur ES ir izmantojusi tirgus darbības principus, ir 2003. gada direktīva par enerģijas nodokli, kura ietver Eiropas Kopienas minimālo nodokļu likmju sistēmu, attiecinot to gan uz minerāleļļām, gan citiem energoproduktiem, kā arī ES līmeņa pabalsts tirdzniecības sistēmai attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām, kurš ir spēkā kopš 2005. gada un kas vajadzīgs, lai palīdzētu sasniegt Kioto Protokola mērķus par kaitīgo gāzu izplūdes samazināšanu.

Investīcijas zinātnē un tehnoloģijās

Zināšanu apgūšana un tehnoloģiskā attīstība ir būtiska, lai sasniegtu ekonomikas pieauguma un sociālās un vides ilgtspējības līdzsvaru. Pastāv daidzas sinerģijas, ko var izmantot starp kvalitātes un darbības jauninājumiem un jauninājumiem enerģijas, atkritumu un drošības izmantošanā. Piemēram, mašīnas, kuras lietderīgāk izmanto enerģiju, patērē mazāk dabas resursu un izdala mazāk emisiju. Investīcijas jaunajās tehnoloģijās radīs arī darba vietas un ekonomikas izaugsmi. ES darbība šajā jomā ietver ilgtspējīgas attīstības darbības 6. Pamatprogrammā zinātnes un tehnikas attīstībai. Vides tehnoloģiju rīcības plāns veicina tehnoloģiskās bāzes izveidošanu saistībā ar ūdeņraža un degvielas elementiem, fotoelementiem, ilgtspējīgu ķīmiju, ūdensapgādi un santehniku. ES arī veicina tādu tehnologiju ieviešanu, kuras ietekmē sociālās sistēmas, piemēram, veselības aprūpes sistēmas[7].

Informēšana un iedzīvotāju un uzņēmējdarbības mobilizēšana

Pilsoniskajai sabiedrībai un privātajam sektoram ir svarīga nozīme ilgtspējīgas attīstības panākšanā. ES līmenī ir uzsāktas vairākas iniciatīvas, kas vajadzīgas, lai veicinātu šo grupu aktīvu iesaistīšanos un lai uzlabotu apspriešanās procesus un ieinteresēto pušu mobilizēšanos. Tostarp Komisija ir pieņēmusi minimālos standartus attiecībā uz apspriedēm ar ieinteresētajām pusēm un uzlabojusi informāciju par vides lēmumu pieņemšanu, kā arī minēto pušu līdzdalību vides lēmumu pieņemšanā. Komisija ir arī uzsākusi vairākas iniciatīvas, kas vajadzīgas, lai veicinātu kopējo sociālo atbildību.

- Tendences, kas nav ilgtspējīgas

Klimata izmaiņas un tīra enerģētika

Pēdējos 100 gados gaiss Eiropā ir sasilis straujāk nekā vidēji pasaulē (par 0,95°C Eiropā un 0,7°C vidēji pasaulē); 8 no 9 ledājiem manāmi atkāpjas; ārkārtēji meteoroloģiskie apstākļi – sausums, karstuma viļņi un plūdi – ir pasliktinājušies[8]. Lai nepieļautu temperatūras globālo celšanos līdz līmenim, kad kļūst iespējamas vēl bīstamākas klimata izmaiņas, visā pasaulē ir ievērojami jāsamazina siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas. Daži aprēķini rāda, ka ārkārtēju notikumu nodarītie kaitējumi 2002. gadā ir radījuši 25 miljardu eiro zaudējumus[9]. Nodrošināta un pieejama energoapgāde mūsdienu attīstītajā pasaulē nebūt nav norma, jo vairāk nekā 2 miljardiem cilvēku primārais enerģijas avots ir biomasas enerģētika (koksne, atkritumi utt.), bet 1,6 miljardiem elektrība nav pieejama.

Eiropas Klimata izmaiņu programma ( ECCP ) ir bijusi galvenais līdzeklis, kas ir ļāvis veikt pasākumus pret klimata izmaiņām Eiropā. Programma ietver būtiskas enerģētikas iniciatīvas un nesen ir ieviesusi ES līmeņa atbalsta tirdzniecības sistēmu attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju; sistēma sāka darboties 2005. gada 1. janvārī. ES, izmantojot ES reģionālos fondus, veicina arī vairākus pasākumus, kuri palīdz risināt klimata izmaiņu problēmu. Tomēr jaunākie pieejamie dati liecina par to, ka līdz 2002. gadam ES 15 dalībvalstis bija samazinājušas siltumnīcas efekta izraisošo gāzu emisiju par 2,9%, salīdzinot ar 1990. gadu, ir vēl daudz vairāk jādara, lai sasniegtu Kioto Protokolā noteikto 8 % samazinājumu, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, un tas ir jāpanāk laikā no 2008. līdz 2012. gadam. Arī starptautiski ES joprojām ir vadošā loma Kioto Protokola ratifikācijas veicināšanā un to saistību īstenošanā, kas tika noteiktas 2002. gadā Pasaules ilgtspējīgas attīstības samitā ( WSSD ) Johannesburgā. Saistībā ar šo Johannesburgas Atjaunojamās enerģijas koalīcijā ES aizstāvēja atjaunojamās enerģijas izmantošanu visā pasaulē. ES Enerģētikas iniciatīva ir ieguldījums WSSD lēmumu ieviešanā, kas vērsta uz to, lai lauku, piepilsētu un pilsētu teritorijās uzlabotu pieeju adekvātiem, ilgtspējīgiem un pieņemamiem energoapgādes pakalpojumiem.

Eiropa ir atjaunotas saistības gūt reālus sasniegusmu enerģijas efektīvā izmantošanā, nosakot jaunu Enerģētikas iniciatīvu.

Sabiedrības veselības aizsardzība

Sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējums ES ir visu laiku palielinājies kopš 2001. gada. Visā pasaulē strauji izplatās dzīvesveida izraisītās un hroniskās slimības, pie tam vissatraucošākie ir dati par iedzīvotāju lieko svaru (pēdējo 10 gadu laikā par 10 – 40% palielinājusies problēmas izplatība lielākajā daļā ES valstu). HIV/AIDS epidēmija visā pasaulē ir sasniegusi visaugstāko jebkad pieredzēto līmeni (39,4 miljoni inficēto), un pēc 1996. gada Eiropā vairāk nekā divas reizes ir procentuāli palielinājies no jauna reģistrēto HIV inficēto personu skaits. Plašāki sakari un pārvietošanās visā pasaulē ir palielinājusi veselības apdraudējuma ietekmi ar infekcijas slimībā, piemēram, putnu gripu un SARS. Bioterorisms ir vēl viens jauns faktors. Jaunattīstības valstīs pašreiz panākumus veselības aizsardzības un attīstības jomā ir nomainījušas pretējas tendences, un šo valstu turpmāko attīstību nopietni apdraud infekcijas slimību izplatība. Pasaules veselības organizācijas (PVO) aprēķini liecina, ka veselībai kaitīga vide katru gadu pasaulē izraisa nāvi vairāk nekā 5 miljoniem bērnu.

Pēc 2001. gada veikto politisko pasākumu piemēri ir finansējums genomu pētījumam, kas vajadzīgs, lai cīnītos ar pretantibiotiku rezistenci; kopējas ES uzraudzības un agrīnās brīdināšanas tīklu izveide attiecībā uz infekcijas slimībām; priekšlikuma pieņemšana par ES jaunu reglamentējošu pamatdokumentu attiecībā uz ķīmiskām vielām ( REACH ); Eiropas Vides un veselības aizsardzības rīcības plāna pieņemšana 2004. – 2010. gadam; Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes ( EFSA ) un Eiropas Infekcijas slimību centra (ECDC) izveidošana.

Starptautiskā līmenī ir ievērojami palielināts ES finansējums dažu slimību apkarošanai – HIV/AIDS, tuberkuloze un malārija. Ir arī veikti ieguldījumi, kas samazina svarīgāko farmaceitisko produktu cenas jaunattīstības valstīs.

Nabadzība un sociālā atstumtība

Nabadzības un sociālās atstumtības problēma kļūst arvien nopietnāka. ES aptuveni 15 % iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības riska robežas saistībā ar maziem ienākumiem. Stāvoklis dažās jaunajās ES dalībvalstīs rada īpašas bažas. Satraucošas tendences ir arī nabadzības un atstumtības pārmantošana nākamajās paaudzēs un nesamērīgais slogs, kas jāiztur dažām iedzīvotāju grupām (piem., bezdarbniekiem, vecākiem, kas vieni audzina bērnus, invalīdiem, etnisko minoritāšu pārstāvjiem). No visas pasaules 6 miljardiem iedzīvotāju 2,8 miljardi iztiek ar naudas summām, kas ir mazākas par 2 eiro dienā.

ES dalībvalstis ir vienojušās koordinēt savas politiskās nostādnes, kas vajadzīgs, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību, paredzot kopējus uzdevumus, izstrādājot valsts rīcības plānus un tos novērtējot saskaņā ar kopīgi noteiktiem rādītājiem, kuri dod iespēju uzraudzīt attīstību. Eiropas Komisija sniedz atbalstu šim koordinēšanas procesam. Šim mērķim tiek piešķirts arī Eiropas reģionālās politikas finansējums, piemēram, ieguldot līdzekļus izglītībā, apmācībā un vietējā nodarbinātībā.

Lai risinātu šo problēmu pasaules līmenī, ir noteikts galvenais uzdevums ES attīstības politikā – ievērojami samazināt un visbeidzot izskaust nabadzību. Ir veikti dažādi pasākumi jaunas globālās sadarbības ietvaros, kas tika izveidota Dohas, Monterijas un Johannesburgas samitos un ir vērsta uz nabadzības izskaušanu un ilgtspējīgu attīstību.

Sabiedrības novecošana

Ir prognozēts, ka iedzīvotāju skaita pieaugums ES apstāsies un ka strādājošajiem, kuru skaits samazinās un kuri noveco, būs jāuztur arvien vairāk vecu cilvēku. Tiek prognozēts, ka apgādājamo veco cilvēku attiecība palielināsies no 24% 2004. gadā līdz 47% no iedzīvotāju kopskaita 2050. gadā.

Lai gan paredzamā mūža ilguma rādītāju uzlabošanās ir liels sasniegums, Eiropas sabiedrības novecošana izraisa ilgtspējas problēmas, kurām ir vajadzīgs risinājums. Ne migrācija, ne strauja dzimstības koeficienta palielināšanās nevar novērst veco ļaužu īpatsvara krasu palielināšanos nākamo divu desmitgažu laikā.

Komisija ar dalībvalstīm strādā, lai modernizētu sociālās aizsardzības sistēmas, nodrošinot to, ka tās kļūst finansiāli ilgtspējīgas un sociāli adekvātas. Tiks veikti pasākumi darba dzīves pagarināšanai attiecībā uz gados vecākajiem darba ņēmējiem. Līdz 2010. gadam sasniedzamais mērķis, ko noteica Eiropadome Barselonā, ir nodrošināt to, ka 50% no 55 – 64 gadus veci iedzīvotāji būtu nodarbināti, un par pieciem gadiem pagarināt aiziešanu no darba tirgus vecuma dēļ. Līdztekus jautājumu finansiālās puses risināšanai, ir jāattīsta arī veselības aprūpes sistēmas, kas vajadzīgs, lai tās spētu apmierināt paredzēto pieprasījumu, kuru veidos arvien pieaugošais veco iedzīvotāju skaits, jo īpaši, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmu pieejamību. Savienība veicina strukturētu sadarbību šajā jomā un labas prakses apmaiņu.

Dabas resursu apsaimniekošana

Pasaules iedzīvotāju skaita straujais pieaugums liecina par to, ka līdz 2010. gadam cilvēku pasaulē būs jau par 400 miljoniem vairāk, salīdzinot ar mūsdienām, un galvenokārt tie koncentrēsies pilsētu teritorijās. Pasaulē pieaugot “savstarpējai atkarībai”, mēs nevaram turpmāk ražot un patērēt tā, kā to darām pašreiz. Ir apdraudēta bioloģiskā dažādība. 15 500 augu un dzīvnieku sugām ir augsts izmiršanas risks. Jaunākajās dažās desmitgadēs jau esam vērojuši ļoti nopietnus zaudējumus praktiski visu veidu ekosistēmās un sugās (dzīvnieki, augi, meži, saldūdens krājumi, auglīgās zemes utt.) Saldūdens ir vēl viens ietekmei pakļauts vērtīgs dabas resurss. Globālā ūdens krīze kopumā apdraud dzīvību, ilgtspējīgu attīstību un visbeidzot arī mieru un drošību.

Lai sasniegtu ES mērķi līdz 2010. gadam apstādināt bioloģiskās dažādības izzušanu, tiek veikti politiski pasākumi, kuros iekļauta kopējās lauksaimniecības politikas un kopējās zvejniecības politikas reforma, kā arī Natura 2000 tīkla izveidošana. Tiek sagatavots ziņojums par biloģiskās dažādības zaudējumu apturēšanu līdz 2010. gadam. Pasākumi, kas veicina resursu izmantošanas efektivitāti, ietver ES direktīvu par nolietotām elektriskām un elektroniskām iekārtām un Komisijas paziņojumus par integrēto produktu politiku. Laikā no 2000. līdz 2006. gadam Eiropas Savienība atvēl lielu naudas summu no strukturālajiem un kohēzijas fondiem, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu līdzfinansējumu investīcijām attiecībā uz vides infrastruktūrām un rūpniecības, pilsētu un dabas vietu rehabilitācijai un uzturēšanai.

Viena no starptautiskajām iniciatīvām ir ES ūdens iniciatīva – “Ūdens dzīvībai”, kas ir turpinājums Pasaules ilgtspējīgas attīstības samitam. ES arī vada gan Konvencijas par biloģisko dažādību īstenošanu, gan desmitgades principu izstrādāšanu saistībā ar ilgtspējīga patēriņa un ražošanas programmām.

Zemes izmantošana un transports

Neraugoties uz pūlēm transportu nodalīt no IKP pieauguma, transporta apjomi joprojām pieaug straujāk nekā IKP. Tas ir ietekmējis dažādas jomas, iekļaujot satiksmes sastrēgumu un veselības aizsardzības problēmas, ko izraisa gaisa piesārņojums, un beidzot ar CO2 emisijām, kuras ietekmē ES mērķus saistībā ar klimata izmaiņām.

ES ir uzsākusi vairākas politiskas iniciatīvas, kas vajadzīgas, lai ierobežotu šīs pieaugošās transporta tendences negatīvo ietekmi. ES veicina pāreju no sauszemes transporta uz cita tipa transportu, kas mazāk ietekmē vidi, piemēram, autobusiem ar tīru degvielu, kuģiem un dzelzceļa transportu. Komisija ir arī izteikusi priekšlikumu dalībvalstīm ieviest infrastruktūras maksu, kas ietekmētu transporta pieprasījumu, virzoties uz tādu stāvokli, ka transportlīdzekļu izmantotāji maksā cenu, kura atspoguļo transporta pilnās izmaksas, kas jāsedz sabiedrībai (piemēram, direktīva par Eiro vinjeti), bet šī priekšlikuma īstenošana vēl ir ierobežota. Turklāt ievērojami panākumi, lai gan tos atlīdzina pieprasījuma palielinājums un transporta apjoms, ir gūti satiksmes līdzekļu un degvielas tehnoloģijās, ko stimulē ES tiesību akti un iniciatīvas. Visbeidzot tiek veikti pasākumi pilsētvides un zemes apsaimniekošanas uzlabošanai, piemēram, izmantojot ES strukturālo fondu programmu “ Urban II” un zinātnniskās izpētes pamatprogrammu. Komisija arī sagatavo tematisko pilsētvides stratēģiju, kuru paredzēts publicēt 2005. gadā.

Ilgtspējīgas attīstības ārējie aspekti

Papildus iepriekš minētajām tendencēm, kas nav ilgtspējīgas, ilgtspējīgas attīstības veicināšanai globālā līmenī, cita starpā, tiek veiktas šādas ES darbības:

- Globalizācijas ierobežošana

Globalizācija ir jauns konteksts, kurā jāsasniedz ilgtspējīga attīstība. Globalizācija var būt svarīgs ilgtspējīgas attīstības stimuls, bet ieguvumi no tās pārāk bieži tiek nevienmērīgi sadalīti starp valstīm, kā arī atsevišķās valstīs, un integrācija, kas nav reglamentēta, var negatīvi ietekmēt vidi un sabiedrību kopumā.

ES atbalsta saskaņotu un integrētu pieeju jautajumiem, kas saistīti ar globalizāciju PTO, starptautiskajās finanšu institūcijās un visās ANO organizācijās.

ES arī vēlas stiprināt galvenās organizācijas – piemēram, Starptautisko darba organizāciju.

Lai jaunattīstības valstis efektīvi un vienlīdzīgi integrētu pasaules ekonomikā, ir būtiskas pašreiz notiekošās PTO sarunas – Dohas Attīstības plāns (DAP). Jau kopš 2002. gada Dohas sarunās ES, ievērojot savus uzdevumus, ir strādājusi vienoti ar nolūku plašā līmenī veicināt globālu ilgtspējīgu attīstību attiecībā uz daudziem apspriežamajiem jautājumiem. Bez tam saistībā ar to, ka jaunattīstības valstu centieni integrēties pasaules tirdzniecības sistēmā ir efektīvi jāatbalsta, ar tirdzniecību saistītā palīdzība ir izraudzīta par vienu no prioritārajām jomām ES attīstību veicinošā sadarbībā, un ar tirdzniecību saistītās palīdzības dimensija ir iestrādāta visos attiecīgajos līmeņos, kuros tiek pieņemti lēmumi par līdzekļu iedalīšanu.

Turklāt pēc Pasaules ilgtspējīgas attīstības samita ES ir veikusi svarīgus pasākumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu atbalstošu darbību saistībā ar tirdzniecības politiku ārpus DAP, tostarp pieliekot pūles, lai visās pašreiz notiekošajās vai nākamajās divpusējās vai reģionālajās sarunās būtu ietverts būtisks elements attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību.

- Labāka pārvaldība globālā līmenī

Laba pārvaldība un demokrātijas veicināšana ir izšķiroši faktori, lai sasniegtu tūkstošgades attīstības mērķus. Tūkstošgades deklarācijā ir noteikts, ka attīstību veicinošas vides radīšana un nabadzības izskaušana ir, starp citu, atkarīga no labas pārvaldības katrā valstī, no labas pārvaldības starptautiskā līmenī un no finanšu, monetārās un tirdzniecības sistēmas pārredzamības.

Komisija ir uzsvērusi iestāžu kapacitātes uzlabošanu, labu pārvaldību un tiesiskumu Kopienā saistībā ar pārvaldību un attīstību, īpašu vērību veltot iestāžu kapacitātes uzlabošanai un dialogam par pārvaldību valsts dažādo veidu situācijās. Pūles ir arī veltītas tam, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību visos esošajos starptautiskajos un reģionālajos sadarbības līgumos un politikas dokumentos. Bez tam pastiprināta starptautiskā pārvaldība saistībā ar ilgtspējīgu attīstību ir bijis ES centrālais mērķis tās centienos panākt efektīvu daudzpusību.

- Finansējums attīstībai ( FfD )

Lai sasniegtu tūkstošgades attīstības mērķus, ir nepieciešams finansējums. Tomēr joprojām netiek pildīts ANO mērķis par valsts palīdzību attīstības jomā ( ODA ) 0,7% apmērā no nacionālā kopprodukta (NKP).

ES ir nepārprotami paredzējusi savu ieguldījumu „finansējumā attīstības procesam” astoņos noteikto saistību dokumentos, kurus 2002. gada 14. martā Barselonā apstiprināja Eiropadome. Jaunākajā uzraudzības ziņojumā ir izteikta prognoze, ka atbalsta līmenis paplašinātajā (25 dalībvalstu) ES kopumā pārsniegs starpposma mērķi, kas ir 0,39% ODA no nacionālā kopprodukta (NKP) un līdz 2006. gadam ODA vajadzībām paredz 0,42% no NKP jeb, saskaņā ar aprēķiniem, 38,5 miljardus eiro. Papildresursu kopējais apjoms, kas mobilizēts 2002. – 2006. gadā, ir 19 miljardi eiro.

II daļa. Problēmu risinājumi

5. TURPMāKāS ORIENTāCIJAS

Ņemot vērā pastāvīgās problēmēm, Eiropai ne tikai jāturpina saistības attiecībā uz ilgtermiņa ilgtspējīgas attīstības plānu un labāku dzīves kvalitāti, bet arī jārod veids, kā tās efektīvāk atrisināt.

5.1. Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatprincipu atkārtota apstiprināšana

Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas un Lisabonas stratēģijas ilgtspējīgas attīstības un papildinājuma princips ir precizēts priekšvārdā.

Turklāt Stratēģijas pārskatīšana apstiprinās ilgtspējīgai attīstībai piemītošo trīsdimensiju raksturu kā stratēģijas stūrakmeni, t.i., to, ka attīstību var panākt vienīgi tad, ja vienlaicīgi tiek veicināta ekonomiskā izaugsme, sociālā integrācija, vides aizsardzība gan Eiropā, gan citās pasaules daļās.

Stratēģijas pārskatīšanā arī ņems vērā ES ieguldījumu globālā ilgtspējīgā attīstībā , pirmkārt, pievēršot uzmanību stratēģijā minēto sešu tendenču, kas nav ilgtspējīgas, starptautiskajiem aspektiem. Otrkārt, integrējot tajā ES ārpolitikas, kas dod ieguldījumu globālā ilgtspējīgā attīstībā. To veicot, ES vēlreiz apliecinās un stiprinās saistības uzņemties vadību ilgtspējīgas attīstības darbības gaitā globālā līmenī.

5.2. Jaunās pieejas atkārtota apstiprināšana attiecībā uz politikas veidošanu un politikas saskaņotību

Stratēģijas pārskatīšana atkārtoti apliecinās „ jaunu pieeju politikas veidošanā ” kā galveno līdzekli, lai ilgtspējīgai attīstībai ierādītu centrālo vietu ES politikas veidošanā. Jo īpaši nākamā ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģija atbalstīs ES labāka regulējuma gaitas dažādās sastāvdaļas, tostarp ietekmes novērtējumu, apspriedes ar ieinteresētajām pusēm un regulējuma vienkāršošanu.

Tas nozīmē, ka ilgtspējīgas un rentablas politikas veidošana tiks turpmāk veicināta, izmantojot labāku regulējumu, tostarp efektīvāk īstenojot līdzsvarotu ietekmes novērtēšanas mehānismu , kurš darbosies attiecībā uz jaunām iekšējām un ārējām Komisijas ieteiktajām politiskajām iniciatīvām. Turklāt ilgtspējas ietekmes novērtēšanas pētījumi joprojām tiks pielietoti attiecībā uz galvenajiem tirdzniecības līgumiem. Lai gan pašreiz šis instruments tika uzlabots, ievērojot pirmo iegūto pieredzi[10], uzmanība joprojām tiks pievērsta metodes turpmākās uzlabošanas iespējām, jo īpaši attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības ekonomikas, sociālajiem un vides aspektiem. Šajā saistībā Komisija arī plāno uzlabot apspriešanos ar ieinteresētajām pusēm par ES politikas nostādnēm. Turklāt uzmanību pievērsīs arī tam, cik nozīmīgi ir nodrošināt ar Eiropas Parlamentu un Padomi noslēgtā Iestāžu nolīguma novērtējumu[11] (piemēram, nepieciešamību Eiropas Parlamentam un Padomei piemērot vienādus principus un standartus attiecībā uz ietekmes novērtējumu, veicot Komisijas priekšlikumu būtisku grozījumu ietekmes novērtējumu).

Jaunā pieeja ietver arī atklātās koordinācijas metodi , it īpaši tādās jomās kā sociālā integrācija, pieeja darba tirgum un sociālā aizsardzība, jo šai metodei ir svarīga loma sociālās aizsardzības sistēmu modernizēšanā.

Jaunās pieejas politikas veidošanā ietilpst tas, ka Komisija turpmāk veicina uz tirgu orientētu instrumentu izmantošanu, kas atspoguļotu resursu patiesās izmaksas un vides ietekmi uz sabiedrību. Piemēram, dalībvalstis tiks aicinātas analizēt to, kā varētu pārdalīt nodokļu nastu, lai to uzņemtos vides kaitējuma radītāji, un tie, kas nav strādājošie. Pārskatīšanā arī turpmāk uzsvērs investīciju nozīmīgumu zinātnē un tehnoloģijās, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību. ES zinātnisko pētījumu programma, Komisijas inovāciju politika, kā arī valsts un pašvaldību iepirkumi iekļauj iespējamos līdzekļus turpmāku ekoinovāciju veicināšanai. Tiks sekmēta arī informācijas apmaiņa ar ārējiem partneriem par ilgtspējīgiem pētījumiem, zinātni un tehniku.

5.3. Orientācijas saglabāšana uz galvenajām tendencēm, kas nav ilgtspējīgas, un to savstarpējo sakarību sīkāka izpēte

Stratēģijas pārskatīšana saglabās orientēšanos uz galvenajām tendencēm, kuras apdraud ilgtspējīgu attīstību . Daudzas no šīm tendencēm ir risināmas tikai ar ilgstošiem pasākumiem ilgā laika posmā, un tam ir nepieciešamas lielas strukturālas izmaiņas sabiedrības un ekonomikas darbības jomās. Ar šiem iemesliem tomēr nevajadzētu aizbildināties, lai atturētos no rīcības īsākā termiņā.

Tādēļ pārskatīšana ietver pašreizējā stratēģijā minēto tendenču, kuras nav ilgtspējīgas, pamatīgu novērtējumu, kas vajadzīgs, lai noteiktu uzdevumus un nepieciešamo darbību turpmākajiem gadiem. 2001. gadā noteiktās prioritārās jomas ir arī jāsaskaņo ar starptautiskajām saistībām, ko ES ir uzņēmusies Pasaules ilgtspējīgas attīstības samitā, ANO konferencē par attīstības finansēšanu, kā arī saistībā ar ANO Tūkstošgades deklarāciju un citiem ES attiecīgiem daudzpusējiem līgumiem un saistībām, kuras uzņēmusies ES. Turklāt – šie dokumenti un saistības ir jāatjaunina, lai atspoguļotu desmit jaunu dalībvalstu pievienošanos ES un iespēju, ka turpmāk ES tiks vēlreiz paplašināta, un tas radīs jaunas problēmas, kuras izaicina ES spēju risināt tendences, kas nav ilgtspējīgas. Šajā kontekstā stratēģijas pārskatīšanā tiks apsvērta iespēja stratēģijā ietvert nedaudzas jaunas vai iepriekš neievērotas tendences, tostarp tendences, kas nav ekonomiski ilgtspējīgas.

Visbeidzot, stratēģijas pārskatīšanā tiks pievērsts vairāk uzmanības tam, lai noskaidrotu dažu tendenču, kas nav ilgtspējīgas, savstarpējās sakarības . Tiks meklētas iespējas pozitīvās sinerģijas palielināšanai un piespiedu izvēles samazināšanai. Piemēram, veicinot pārorientēšanos no sauszemes transportlīdzekļu izmantošanas uz dzelzceļa pārvadājumiem, ir iespējams samazināt siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju un tajā pašā laikā mazināt sastrēgumus (atrodot abējādi izdevīgu risinājumu). Vēl viens piemērs tam varētu būt investīcijas fundamentālu tehnoloģiju izmaiņu panākšanai, kas līdztekus varētu radīt labāku konkurētspēju un tajā pašā laikā uzlabot vides kvalitāti un sociālo kohēziju.

5.4. Uzdevumu, mērķu un pagrieziena punktu noteikšana

2001. gada stratēģijā ietvertā pieeja bija noteikt vidēja termiņa centrālos uzdevumus, kur katrs uzdevums attiecas uz vienu no tendencēm, kas nav ilgtspējīga, un noteikt vairākus pasākumus to risināšanai. Stratēģijas pārskatīšanā tiks apstiprināta nepieciešamība skaidrāk noteikt uzdevumus, mērķus un attiecīgos izpildes termiņus, lai pievērstos darbībai prioritārās jomās un varētu novērtēt sasniegumus.

Kaut arī tendencēs parādās ilgtermiņa problēmas, kurām būs nepieciešami ilgtermiņa risinājumi, sabiedrības virzību pareizā gultnē var apliecināt vienīgi tad, ja tiek skaidri noteikti vidēja termiņa mērķi un tiek novērtēti sasniegumi. Tādēļ ilgtermiņa uzdevumu noteikšanu nedrīkst interpretēt kā rīcības atlikšanu uz vēlāku laiku.

Tādēļ pārskatītā stratēģija parādīs jaunus centrālos uzdevumus saistībā ar katru no tendencēm, kas nav ilgtspējīgas, un noteiks pagrieziena starppunktus, kuri ļaus ES uzraudzīt faktiskos sasniegumus. Ar darbību saistītie uzdevumi un rīcības plāni tiks noteikti attiecīgās nozares iekšējās un ārējās politikas nostādnēs, un tie būs arī galvenie politisko iniciatīvu īstenošanas un uzraudzības līdzekļi, tostarp starptautiskās saistības, par kurām vienojās Tūkstošgades deklarācijā un Barselonas un Monterijas samitos.

5.5. Efektīvas uzraudzības nodrošināšana

Gēteborgā pieņemtais lēmums nodrošināt stratēģijas ikgadēju uzraudzību pavasara Eiropadomes sanāksmēs nav devis gaidītos rezultātus. Stratēģijas pārskatīšanas gaitā tiks izstrādāta ziņošanas sistēma. Tā būs orientēta uz īstermiņa un vidēja termiņa stratēģijas uzdevumu izpildi, pēc iespējas apvienojot un vienkāršojot pašreizējos ziņojumus par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. Tiks arī skaidrāk noteikta iestāžu atbildība (konkrēti Eiropadomes un Eiropas Parlamenta pienākumi) šajā uzraudzības procesā.

Uzraudzība konkrēti pamatosies uz ilgtspējīgas attīstības rādītājiem, kurus ir izstrādājusi Komisija. Tie cita starpā norādīs dažādus rādītājus, kas izstrādāti nozaru plitikas procesos, un sintēzi, kas iegūta no šiem strukturālā kopuma rādītājiem, kas uzrauga, kā tiek sasniegti Lisabonas reformas plānā noteiktie mērķi. Vairāk pūļu tiks veltīts turpmāko modeļu izstrādāšanai, prognozēm un turpmākai zinātnisko datu vākšanai, kas sekmēs efektīvu uzraudzību.

5.6. Īpašumtiesību stiprināšana un sadarbības uzlabošana ar valsti un privātpersonām visos līmeņos

Ir nepieciešama turpmāka darbība, lai uzlabotu izpratni, mobilizētu un iesaistītu visu līmeņu ieinteresētās puses. Ir jābūt skaidrībai par to, kurš ir atbildīgs par konkrēto darbību un kurā laikā., un kurš segs izmaksas. Šim nolūkam Komisija pētīs iespējas par to, kā radīt efektīvu sadarbību ar ražotājiem, arodbiedrībām, nevalstiskajām organizācijām un patērētāju interešu aizstāvjiem jo īpaši, lai apspriestu veidus, kā ierobežot tendences, kas nav ilgtspējīgas, un kas noteiktas pārskatīšanas kontekstā.

Tiks meklēta ES, globālo, valstu, reģionālo un vietējo iniciatīvu stiprāka saskaņotība, veicinot ilgtspējīgu attīstību. Iespējamās darbībās iekļaujot kopēju prioritāšu apzināšanu saskaņā ar katru centrālo uzdevumu; savstarpēja mācību procesa uzsākšana, iesaistoties dalībvalstīm un/vai reģioniem; mehānismu izveidošana pastāvīgai informācijas par labo praksi apmaiņai.

Savienībai arī vajadzēs pastiprināt centienus stimulēt turpmāko darbību citās pasaules daļās – gan rūpnieciski attīstītajās valstīs, gan pārejas tipa ekonomikas valstīs un jaunattīstības valstīs. Komisija arī centīsies veidot dialogu par ilgtspējīgas attīstības uzdevumiem ar partneriem ārpus ES, jo īpaši ar pārvaldēm un pilsonisko sabiedrību trešajās valstīs, kā arī ar starptautiskām organizācijām un NVO, kam interesē globāli jautājumi.

6. Turpmākie pasākumi

Komisija aicina Eiropadomi, Eiropas Savienības Padomi, Eiropas Parlamentu, dalībvalstis, reģionālās iestādes un visas pilsoniskās sabiedrības grupas sniegt atzinumus par ierosinātajiem stratēģijas mērķiem. Pirmā iespēja apspriešanai būs ieinteresēto pušu forumā, ko 2005. gada 14. un 15. aprīlī organizē Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja. Vēlāk tajā pašā gadā Komisija izklāstīs ES pārskatīto ilgtspējīgās attīstības stratēģijas priekšlikumu.

[1] Sīkāks šo uzdevumu rezultātu apkopojums ir izklāstīts Komisijas personāla darba dokumenta SEC(2005) 225 1. un 2. daļā. Pilns Komisijas ziņojums par apspriešanās rezultātiem būs pieejams http://europa.eu.int/comm/sustainable/pages/review_en.htm.

[2] Eiropas Savienības dibināšanas līguma 2. pants.

[3] COM(2005) 12, 26.1.2005.: „Stratēģiskie mērķi 2005. – 2009. gadam – Eiropa 2010. gads: partnerattiecības Eiropas atjaunošanai: labklājība, solidaritāte un drošība”.

[4] COM(2002) 82, 13.2.2002. – „Virzība uz pasaules sadarbību saistībā ar ilgtspējīgu attīstību”.

[5] COM(2001) 264 „Ilgtspējīga Eiropa labākai pasaulei: Eiropas Savienības stratēģija Ilgtspējīgai attīstībai”, 2. lpp.

[6] SEC(2005) 225.

[7] Piemēram, skatīt nesen pieņemto e-veselības rīcības plānu: labāka veselības aprūpe Eiropas pilsoņiem – rīcības plāns Eiropas e-veselības jomā, COM(2004) 356.

[8] iropas Vides aģentūras ziņojums „Eiropas klimata izmaiņu ietekme”, 2004. gada augusts.

[9] inheners Riks, Georiska pētījumu departaments, 2004. gada janvāris

[10] ef. Ietekmes novērtēšana – nākamie pasākumi konkurētspējas un ilgtspējīgas attīstības atbalstam, SEC(2004) 1377, 21.10.2004.

[11] estāžu nolīgums par labāku regulējumu, OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.