EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 32008F0947

Padomes Pamatlēmums 2008/947/TI ( 2008. gada 27. novembris ) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai

OJ L 337, 16.12.2008, p. 102–122 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
Special edition in Croatian: Chapter 19 Volume 016 P. 148 - 168

Legal status of the document In force: This act has been changed. Current consolidated version: 28/03/2009

ELI: http://data.europa.eu/eli/dec_framw/2008/947/oj

16.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 337/102


PADOMES PAMATLĒMUMS 2008/947/TI

(2008. gada 27. novembris)

par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 31. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu,

ņemot vērā Vācijas Federatīvās Republikas un Francijas Republikas ierosmi (1),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (2),

tā kā:

(1)

Eiropas Savienība ir sev izvirzījusi mērķi attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tas paredz, ka dalībvalstu izpratne par brīvību, drošību un tiesiskumu ir identiska tās būtiskajos elementos un tās pamatā ir brīvības un demokrātijas principi, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, kā arī tiesiskums.

(2)

Policijas un tiesu iestāžu sadarbības mērķis Eiropas Savienībā ir nodrošināt augsta līmeņa drošību visiem iedzīvotājiem. Viens no šā principa stūrakmeņiem ir tiesu iestāžu nolēmumu savstarpējas atzīšanas princips, kas noteikts ar Eiropadomes 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes sanāksmes secinājumiem un atkārtoti apstiprināts 2004. gada 4. un 5. novembra Hāgas Programmā brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā (3). Padome 2000. gada 29. novembra pasākumu programmā, kas pieņemti, lai īstenotu savstarpējas atzīšanas principu attiecībā uz lēmumiem krimināllietās, paziņoja, ka tā atbalsta sadarbību attiecībā uz nosacītu sodu atlikšanu un nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas.

(3)

Padomes Pamatlēmums 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (4), attiecas uz brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu savstarpēju atzīšanu un izpildi. Vajadzīgi papildu kopīgi noteikumi, jo īpaši gadījumiem, kad ar brīvības atņemšanu nesaistīti sodi, kas saistīti ar probācijas pasākumu vai alternatīvu sankciju uzraudzību, ir piespriesti personām, kam nav likumīgas un pastāvīgas dzīvesvietas sprieduma valstī.

(4)

Eiropas Padomes 1964. gada 30. novembra Konvenciju par nosacīti notiesātu vai nosacīti atbrīvotu likumpārkāpēju uzraudzību ir ratificējušas tikai 12 dalībvalstis, dažos gadījumos ar vairākām atrunām. Pašreizējā pamatlēmumā paredzētais instruments ir iedarbīgāks, jo tas balstīts uz savstarpējas atzīšanas principu un tajā piedalās visas dalībvalstis.

(5)

Šajā pamatlēmumā ir ievērotas pamattiesības un respektēti principi, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā un atspoguļoti arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās VI nodaļā. Neviens šā pamatlēmuma noteikums nebūtu jāinterpretē kā tāds, ar kuru ir aizliegts atteikties atzīt spriedumu un/vai uzraudzīt probācijas pasākumu vai izpildīt alternatīvu sankciju, ja pastāv objektīvi iemesli uzskatīt, ka probācijas pasākums vai alternatīva sankcija tika piespriesta, lai sodītu personu tās dzimuma, rases, reliģijas, etniskās izcelsmes, valstspiederības, valodas, politiskās pārliecības vai dzimumorientācijas dēļ vai tādēļ, ka šī persona varētu atrasties nelabvēlīgā situācijā kāda minētā iemesla dēļ.

(6)

Ar šo pamatlēmumu nebūtu nevienai dalībvalstij jāliedz piemērot tās konstitucionālos noteikumus attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu, biedrošanās brīvību, preses brīvību, izteiksmes brīvību citos plašsaziņas līdzekļos un reliģijas brīvību.

(7)

Šie pamatlēmuma noteikumi būtu jāpiemēro saskaņā ar Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 18. pantu.

(8)

Mērķis nosacītu sodu, soda noteikšanas nosacītu atlikšanu, alternatīvu sankciju un lēmumu par nosacītu atbrīvošanu savstarpējai atzīšanai un uzraudzībai izpildes valstī ir veicināt iespēju notiesātajai personai reintegrēties sabiedrībā, ļaujot tai saglabāt ģimenes, valodas, kultūras un citas saiknes, kā arī uzlabot probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju ievērošanas uzraudzību, lai novērstu recidīvu, tādējādi pienācīgi ņemot vērā cietušo un visas sabiedrības aizsardzību.

(9)

Ir dažādi probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju veidi, kas ir dalībvalstīm kopīgi un ko visas dalībvalstis principā ir gatavas uzraudzīt. Šo pasākumu un sankciju veidu uzraudzībai vajadzētu būt obligātai, ņemot vērā dažus pamatlēmumā paredzētus izņēmumus. Dalībvalstis var paziņot, ka tās turklāt piekrīt uzraudzīt cita veida probācijas pasākumus un/vai cita veida alternatīvās sankcijas.

(10)

Probācijas pasākumos un alternatīvajās sankcijās, kas principā ir obligāti jāuzrauga, inter alia ir ietverti rīkojumi, kas attiecas uz uzvedību (piemēram, pienākums pārtraukt lietot alkoholu), dzīvesvietu (piemēram, pienākums mainīt dzīvesvietu, lai izvairītos no vardarbības ģimenē), izglītību un apmācību (piemēram, pienākums piedalīties “drošas autovadīšanas kursos”), brīvā laika pavadīšanu (piemēram, pienākums beigt nodarboties ar kādu sporta veidu vai apmeklēt sacīkstes kādā sporta veidā) un profesionālās darbības veikšanas ierobežojumiem vai kārtību (piemēram, pienākums meklēt profesionālo darbību savādākā darba vidē; šis pienākums neattiecas uz tādu profesionālu ierobežojumu uzraudzību, kuri personai piespriesti kā daļa no sankcijas).

(11)

Attiecīgā gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procedūrām probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzībai varētu izmantot elektronisku uzraudzību.

(12)

Dalībvalsts, kurā attiecīgā persona ir notiesāta, var spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu nosūtīt dalībvalstij, kur notiesātā persona likumīgi un pastāvīgi dzīvo, lai to atzītu, kā arī lai uzraudzītu tur ietvertos probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas.

(13)

Lēmums par to, vai spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu nosūtīt citai dalībvalstij sprieduma dalībvalsts kompetentai iestādei būtu jāpieņem katrā gadījumā atsevišķi, inter alia, ņemot vērā deklarācijas, kas pieņemtas saskaņā ar 5. panta 4. punktu, 10. panta 4. punktu un 14. panta 3. punktu.

(14)

Spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu var arī nosūtīt dalībvalstij, kas nav dalībvalsts, kurā notiesātā persona dzīvo, ja attiecīgās izpildes valsts kompetentā iestāde, ņemot vērā nosacījumus, kas izklāstīti attiecīgajā minētās valsts deklarācijā saskaņā ar šo pamatlēmumu, šādai nosūtīšanai piekrīt. Jo īpaši piekrišana saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem var tikt dota, ņemot vērā sociālo rehabilitāciju, gadījumos, kad notiesātā persona, nezaudējot savas uzturēšanās tiesības, ir paredzējusi pārvietoties uz citu dalībvalsti, ja viņam/viņai ir piešķirts darba līgums, ja viņš/viņa ir šās dalībvalsts pastāvīgā iedzīvotāja ģimenes loceklis, vai ja viņš/viņa ir paredzējis studēt vai piedalīties apmācībā šajā dalībvalstī.

(15)

Dalībvalstīm būtu jāpiemēro savi valsts noteikumi un procedūras, lai atzītu spriedumus un, attiecīgos gadījumos – probācijas lēmumus. Ja piespriesta soda noteikšanas nosacīta atlikšana vai alternatīva sankcija un šajā spriedumā nav paredzēts, ka gadījumā, kad nav pildīti attiecīgie pienākumi vai rīkojumi, piemēro brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu, tas varētu nozīmēt to, ka dalībvalsts, kura sniegusi attiecīgu deklarāciju saskaņā ar šo pamatlēmumu, pieņemot lēmumu par atzīšanu, piekrīt uzraudzīt attiecīgos probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas un neuzņemties nekādas citas saistības, kā tikai saistību pieņemt turpmākus lēmumus, ar ko paredz attiecīgos probācijas pasākumos vai alternatīvajās sankcijās ietverto pienākumu vai rīkojumu grozījumus vai probācijas perioda termiņa grozījumus. Tādējādi atzīšana šādos gadījumos nozīmē tikai to, ka izpildes valsts var pieņemt tikai šāda tipa minētos turpmākos lēmumus.

(16)

Dalībvalsts var atteikties atzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, ja attiecīgais spriedums ir pieņemts pret personu, par kuru atzīts, ka tā nav vainīga, piemēram, ja šī persona ir garīgi slima, un spriedums vai, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmums nosaka medicīnisku/terapeitisku ārstēšanu, ko izpildes valsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem nevar uzraudzīt attiecībā uz šādām personām.

(17)

Atteikuma pamati attiecībā uz teritorialitāti būtu jāpiemēro tikai izņēmuma gadījumos un paredzot pēc iespējas plašāku sadarbību saskaņā ar šā pamatlēmuma noteikumiem, tajā pašā laikā ņemot vērā tajā minētos mērķus. Lēmuma piemērot šo atteikuma iemeslu pamatā vajadzētu būt katra gadījuma atsevišķai analīzei un konsultācijām ar sprieduma valsts un izpildes valsts kompetentajām iestādēm.

(18)

Ja probācijas pasākumi vai alternatīvās sankcijas ietver piespiedu darbu, izpildes valstij vajadzētu būt pilnvarām atteikties atzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, ja piespiedu darbu parasti varētu pabeigt ātrāk par sešiem mēnešiem.

(19)

Apliecinošā dokumenta formu izstrādā tādā veidā, lai apliecinošajā dokumentā būtu ietverti sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma būtiski elementi, ko būtu jātulko izpildes valsts oficiālajā valodā vai kādā no tās oficiālajām valodām. Apliecinošajam dokumentam būtu jāpalīdz kompetentajām iestādēm izpildes valstī pieņemt ar šo pamatlēmumu saistītus lēmumus, tostarp lēmumus par sprieduma atzīšanu un atbildības uzņemšanos attiecībā uz probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzīšanu, lēmumus par probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju pielāgošanu un turpmākus lēmumus, jo īpaši tad, ja pastāv neatbilstība probācijas pasākumam vai alternatīvajām sankcijām.

(20)

Ņemot vērā savstarpējas atzīšanas principu, uz kā balstās pamatlēmums, lēmuma pieņemšanas un lēmuma izpildes dalībvalstij būtu jācenšas panākt, lai to kompetentajām iestādēm, piemērojot šo pamatlēmumu, būtu tiešs kontakts.

(21)

Visām dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka notiesātās personas, uz kurām attiecas saistībā ar šo pamatlēmumu pieņemtie lēmumi, ir pakļautas juridisku tiesību un aizsardzības līdzekļu kopumam saskaņā ar to valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, vai kompetentās iestādes, kas ir nozīmētas pieņemt lēmumus saistībā ar šo pamatlēmumu, ir tiesu iestādes vai ne.

(22)

Visi turpmākie lēmumi, kas izriet no nosacīta soda, soda noteikšanas nosacītas atlikšanas vai alternatīvas sankcijas, kā rezultātā piespriests brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, būtu jāpieņem tiesu iestādei.

(23)

Tā kā visas dalībvalstis ir ratificējušas Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi, personas dati, kas apstrādāti, īstenojot šo pamatlēmumu, būtu jāaizsargā saskaņā ar minētajā konvencijā noteiktajiem principiem.

(24)

Ņemot vērā to, ka šā pamatlēmuma mērķus, proti, atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, uzlabojot upuru un visas sabiedrības aizsardzību, un veicināt atbilstīgu probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu gadījumos, kad likumpārkāpēji nedzīvo sprieduma valstī, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs attiecīgo situāciju pārrobežu rakstura dēļ, un to, ka rīcības mēroga dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu, kā to piemēro saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2. panta otro daļu. Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5. pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā pamatlēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUSI ŠO PAMATLĒMUMU.

1. pants

Mērķi un darbības joma

1.   Šā pamatlēmuma mērķis ir atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, uzlabojot upuru un visas sabiedrības aizsardzību, un atvieglot probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu tādiem likumpārkāpējiem, kas nedzīvo sprieduma valstī. Lai sasniegtu šos mērķus, šajā pamatlēmumā ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kurā attiecīgā persona ir notiesāta, atzīst spriedumus un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumus un uzrauga probācijas pasākumus, ko piemēro, pamatojoties uz spriedumu, vai šādā spriedumā noteiktās alternatīvās sankcijas, un pieņem visus pārējos lēmumus saistībā ar minētā sprieduma izpildi, ja vien pamatlēmumā nav noteikts savādāk.

2.   Šo pamatlēmumu piemēro tikai:

a)

spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu atzīšanai;

b)

lai nodotu atbildību par probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzību;

c)

visiem citiem lēmumiem, kas saistīti ar a) un b) apakšpunktā minētajiem,

kā minēts un paredzēts šajā pamatlēmumā.

3.   Šis pamatlēmums neattiecas uz:

a)

spriedumu izpildi krimināllietās, kurās piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, uz ko attiecas Pamatlēmums 2008/909/TI;

b)

finansiālu sankciju un konfiskācijas rīkojumu atzīšanu un izpildi, kas ietilpst šādu pamatlēmumu darbības jomās – Padomes Pamatlēmums 2005/214/TI (2005. gada 24. februāris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām (5) un Padomes Pamatlēmums 2006/783/TI (2006. gada 6. oktobris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem (6).

4.   Ar šo pamatlēmumu negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā.

2. pants

Definīcijas

Šajā pamatlēmumā:

1)

“spriedums” ir galīgs sprieduma valsts tiesas pieņemts nolēmums vai rīkojums par to, ka fiziska persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un ar ko piespriež:

a)

brīvības atņemšanas sodu vai jebkuru ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu, ja nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda izciešanas ir noteikta, pamatojoties uz spriedumu vai uz tam sekojošu probācijas lēmumu;

b)

nosacītu sodu; vai

c)

soda noteikšanas nosacītu atlikšanu;

d)

alternatīvu sankciju;

2)

“nosacīts sods” ir brīvības atņemšana vai jebkurš ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, kura izpilde ir nosacīti pilnībā vai daļēji atlikta soda piespriešanas laikā, piemērojot vienu vai vairākus probācijas pasākumus. Šādus probācijas pasākumus var iekļaut pašā spriedumā vai noteikt atsevišķā kompetentās iestādes pieņemtā probācijas lēmumā;

3)

“soda noteikšanas nosacīta atlikšana” ir spriedums, ar ko soda noteikšana ir nosacīti atlikta, piemērojot vienu vai vairākus probācijas pasākumus, vai kurā brīvības atņemšanas soda vai pasākuma, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, vietā ir noteikts viens vai vairāki probācijas pasākumi; šādus probācijas pasākumus var iekļaut pašā spriedumā vai noteikt atsevišķā kompetentās iestādes pieņemtā probācijas lēmumā;

4)

“alternatīvā sankcija” ir sankcija, kas nav brīvības atņemšanas sods, ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums vai finansiāla sankcija, kas nosaka pienākumu vai rīkojumu;

5)

“probācijas lēmums” ir spriedums vai sprieduma valsts kompetentās iestādes galīgais lēmums, ko pieņem uz tāda sprieduma pamata, kas:

a)

piešķir nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas; vai

b)

piemēro probācijas pasākumus;

6)

“nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana no soda izciešanas” ir kompetentās iestādes galīgais lēmums, vai ar valsts tiesību aktiem pamatots lēmums par notiesātās personas pirmstermiņa atbrīvošanu, kad daļa no brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma ir izciesta, piemērojot vienu vai vairākus probācijas pasākumus;

7)

“probācijas pasākumi” ir pienākumi un rīkojumi, ko fiziskai personai piespriedusi kompetenta iestāde saskaņā ar sprieduma valsts tiesību aktiem saistībā ar nosacītu sodu, soda noteikšanas nosacītu atlikšanu vai nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas;

8)

“sprieduma valsts” ir dalībvalsts, kurā pieņemts spriedums;

9)

“izpildes valsts” ir dalībvalsts, kurā uzrauga probācijas pasākumus un alternatīvās sankcijas atbilstīgi lēmumam, kas pieņemts saskaņā ar 8. pantu.

3. pants

Kompetento iestāžu noteikšana

1.   Katra dalībvalsts informē Padomes Ģenerālsekretariātu par to, kura iestāde vai iestādes atbilstīgi tās valsts tiesību aktiem ir kompetentas rīkoties saskaņā ar šo pamatlēmumu gadījumā, kad tā ir sprieduma valsts vai izpildes valsts.

2.   Dalībvalstis var iecelt iestādes, kas nav tiesu iestādes, kā iestādes, kas ir kompetentas pieņemt lēmumus saistībā ar šo pamatlēmumu, ja vien šādas iestādes saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un procedūrām ir kompetentas pieņemt līdzīga veida lēmumus.

3.   Ja lēmumu, kas minēts 14. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā, pieņem cita kompetenta iestāde, nevis tiesa, dalībvalstis nodrošina, ka tiesa vai cita neatkarīga tiesai līdzīga struktūra pēc attiecīgās personas pieprasījuma var šādu lēmumu pārskatīt.

4.   Padomes Ģenerālsekretariāts saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Komisijai.

4. pants

Probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju veidi

1.   Pamatlēmumu piemēro šādiem probācijas pasākumiem un alternatīvajām sankcijām:

a)

pienākums notiesātai personai informēt noteiktu iestādi par dzīvesvietas vai darba vietas maiņu;

b)

pienākums neapmeklēt noteiktas pilsētas, vietas vai noteiktas teritorijas sprieduma valstī vai izpildes valstī;

c)

pienākums, ar ko paredzēti ierobežojumi atstāt izpildes valsts teritoriju;

d)

rīkojumi, kas attiecas uz uzvedību, pastāvīgo dzīvesvietu, izglītību un apmācību, atpūtas pasākumiem, vai kuros minēti profesionālas darbības ierobežojumi vai kārtība;

e)

pienākums noteiktā laikā pieteikties norādītā iestādē;

f)

pienākums izvairīties no sakariem ar noteiktām personām;

g)

pienākums izvairīties no noteiktiem priekšmetiem, ko notiesātā persona ir izmantojusi vai varētu izmantot noziedzīga darījuma veikšanai;

h)

pienākums finansiāli atlīdzināt nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu un/vai pienākums nodrošināt pierādījumu tam, ka šāds pienākums tiek pildīts;

i)

pienākums strādāt piespiedu darbu;

j)

pienākums sadarboties ar probācijas darbinieku vai sociālā dienesta pārstāvi, kam ir noteikti pienākumi attiecībā uz notiesātajām personām;

k)

pienākums iziet ārstniecības kursu vai ārstēties no atkarības.

2.   Īstenojot šo pamatlēmumu, katra dalībvalsts informē Padomes Ģenerālsekretariātu par to, kurus probācijas pasākumus un alternatīvās sankcijas, izņemot 1. punktā minētos, tā ir gatava uzraudzīt. Padomes Ģenerālsekretariāts saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Komisijai.

5. pants

Kritēriji, kas attiecas uz sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma nosūtīšanu

1.   Sprieduma valsts kompetentā iestāde var spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu nosūtīt izpildes valsts kompetentai iestādei dalībvalstī, kur notiesātā persona likumīgi un pastāvīgi dzīvo, ja notiesātā persona ir atgriezusies vai vēlas atgriezties šajā valstī.

2.   Sprieduma valsts kompetenta iestāde var pēc notiesātās personas lūguma spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu nosūtīt kompetentai iestādei dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kur notiesātā persona likumīgi un pastāvīgi dzīvo, ar nosacījumu, ka pēdējā minētā iestāde ir piekritusi šādai nosūtīšanai.

3.   Īstenojot šo pamatlēmumu, dalībvalstis nosaka, ar kādiem nosacījumiem to kompetentās iestādes var piekrist sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma nosūtīšanai saskaņā ar 2. punktu.

4.   Katra dalībvalsts iesniedz Padomes Ģenerālsekretariātam deklarācijas par lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar 3. punktu. Šādu deklarāciju dalībvalstis var grozīt jebkurā laikā. Ģenerālsekretariāts saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Komisijai.

6. pants

Procedūra sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma pārsūtīšanai

1.   Ja, piemērojot 5. panta 1. vai 2. punktu, sprieduma valsts kompetentā iestāde nosūta spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu citai dalībvalstij, tā nodrošina, ka sūtījumam ir pievienots apliecinošais dokuments, kura standarta veidlapa ir I pielikumā.

2.   Spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu kopā ar apliecinošo dokumentu, kas minēts 1. pantā, sprieduma valsts kompetentā iestāde tieši pārsūta izpildes valsts kompetentajai iestādei veidā, kas nodrošina rakstisku apliecinājumu, un tā, lai izpildes valsts varētu noteikt tā autentiskumu. Sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma oriģinālu vai tā apstiprinātu kopiju, kā arī apliecinošā dokumenta oriģinālu nosūta izpildes valsts kompetentajai iestādei, ja tā to pieprasa. Visa oficiālā saziņa arī notiek tieši starp minētajām kompetentajām iestādēm.

3.   Apliecinošo dokumentu paraksta, un tā satura pareizību apliecina sprieduma valsts kompetentā iestāde.

4.   Izņemot 4. panta 1. punktā minētos pasākumus un sankcijas, apliecinošajā dokumentā, kas minēts šā panta 1. punktā, var paredzēt tikai tādus pasākumus vai sankcijas, par kuriem izpildes valsts paziņojusi saskaņā ar 4. panta 2. punktu.

5.   Sprieduma valsts kompetentā iestāde spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu kopā ar šā panta 1. punktā minēto apliecinošo dokumentu vienlaikus nosūta tikai vienai izpildes valstij.

6.   Ja sprieduma valsts kompetentajai iestādei nav zināma izpildes valsts kompetentā iestāde, tad pirmā minētā iestāde veic visu nepieciešamo izziņas darbu, tostarp izmantojot kontaktpunktus Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā, kas izveidots ar Padomes Vienoto rīcību 98/428/TI (7), lai iegūtu informāciju no izpildes valsts.

7.   Ja izpildes valsts iestādes, kas saņem spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu kopā ar apliecinošo dokumentu, kas minēts 1. punktā, kompetencē nav to atzīt un veikt no tā izrietošos vajadzīgos pasākumus probācijas pasākumu uzraudzībai vai alternatīvo sankciju izpildei, tā, ex officio, pārsūta to kompetentajai iestādei un attiecīgi nekavējoties informē sprieduma valsts kompetento iestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas nodrošina rakstisku apliecinājumu.

7. pants

Sekas sprieduma valstij

1.   Pēc tam, kad izpildes valsts kompetentā iestāde ir atzinusi tai nosūtīto spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, un ir informējusi sprieduma valsts kompetento iestādi par šo atzīšanu, sprieduma valstij vairs nav kompetence nedz attiecībā uz piespriesto probācijas pasākumu vai alternatīvo sankciju uzraudzību, nedz pieņemt 14. panta 1. punktā minētos turpmākos pasākumus.

2.   Kompetenci, kas minēta 1. punktā, nodod atpakaļ sprieduma valstij:

a)

tiklīdz tās kompetentā iestāde saskaņā ar 9. panta 4. punktu ir paziņojusi izpildes valsts kompetentajai iestādei par 6. panta 1. punktā minētā apliecinošā dokumenta atsaukumu;

b)

gadījumos, kas minēti 14. panta 3. punktā kopā ar 14. panta 5. punktu; un

c)

gadījumos, kas minēti 20. pantā.

8. pants

Izpildes valsts lēmums

1.   Izpildes valsts kompetentā iestāde atzīst spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, kas pārsūtīts saskaņā ar 5. pantu un kā noteikts 6. pantā paredzētajā procedūrā, un bez kavēšanās veic visus vajadzīgos pasākumus, lai uzraudzītu probācijas pasākumus un/vai alternatīvās sankcijas, ja vien tā nav nolēmusi izvirzīt vienu no 11. pantā minētajiem iemesliem, lai atteiktos atzīt spriedumu un pārņemt tā uzraudzību.

2.   Izpildes valsts kompetentā iestāde var atlikt sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma atzīšanu, gadījumā, ja 6. panta 1. punktā minētais apliecinošais dokuments ir nepilnīgs vai acīm redzami neatbilst spriedumam vai, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumam, līdz tiek noteikts samērīgs termiņš apliecinošā dokumenta sastādīšanai vai labošanai.

9. pants

Probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju pielāgošana

1.   Ja probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas būtība vai ilgums, vai probācijas perioda ilgums nav saderīgi ar izpildes valsts tiesību aktiem, minētās valsts kompetentā iestāde var pielāgot tos atbilstīgi probācijas pasākumu vai alternatīvo sankciju būtībai un ilgumam, vai probācijas perioda ilgumam, ko piemēro attiecībā uz līdzvērtīgiem nodarījumiem saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem. Pielāgotais probācijas pasākums, alternatīvā sankcija vai probācijas perioda ilgums, ciktāl iespējams, atbilst pasākumiem un sankcijām, kas piespriesti sprieduma valstī.

2.   Ja probācijas pasākums, alternatīvā sankcija vai probācijas periods ir pielāgots, jo tā ilgums ir garāks par maksimālo ilgumu, kas paredzēts saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, pielāgotā probācijas pasākuma, alternatīvās sankcijas vai probācijas perioda ilgums nav mazāks par maksimālo ilgumu, kas par līdzvērtīgiem nodarījumiem paredzēts izpildes valsts tiesību aktos.

3.   Pielāgotais probācijas pasākums, alternatīvā sankcija vai probācijas periods nav stingrāks vai garāks par sākotnēji piespriesto probācijas pasākumu, alternatīvo sankciju vai probācijas periodu.

4.   Pēc tam, kad ir saņemta 16. panta 2. punktā vai 18. panta 5. punktā minētā informācija, sprieduma valsts kompetentā iestāde var nolemt atsaukt apliecinošo dokumentu, kas minēts 6. panta 1. punktā, ar noteikumu, ka izpildes valstī nav sākta uzraudzība. Šādos gadījumos lēmumu pieņem un par to paziņo pēc iespējas ātrāk un desmit dienās pēc informācijas saņemšanas.

10. pants

Abpusējā sodāmība

1.   Ievērojot šā pamatlēmuma noteikumus un nepārbaudot attiecīgo nodarījumu abpusējo sodāmību, turpmāk norādītie nodarījumi, kā tie definēti sprieduma valsts tiesību aktos, ir pamats sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma atzīšanai un probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzībai, ja sprieduma valstī sods par šiem nodarījumiem ir brīvības atņemšana vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi:

dalība noziedzīgā organizācijā,

terorisms,

cilvēku tirdzniecība,

bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija,

narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība,

ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīga tirdzniecība,

korupcija,

krāpšana, tostarp krāpšana, kas apdraud Eiropas Kopienu finanšu intereses tādā nozīmē, kā paredzēts 1995. gada 26. jūlija Konvencijā par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (8),

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana,

naudas, arī euro, viltošana,

datornoziegumi,

noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku un augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība,

nelikumīgas ieceļošanas un uzturēšanās veicināšana,

slepkavība, smagi miesas bojājumi,

cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība,

cilvēku nolaupīšana, turēšana ieslodzījumā un ķīlnieku sagrābšana,

rasisms un ksenofobija,

organizēta vai bruņota laupīšana,

kultūras preču, tostarp antikvāru preču un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība,

krāpniecība,

rekets un izspiešana,

izstrādājumu viltošana un pirātisms,

administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība,

maksāšanas līdzekļu viltošana,

hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība,

kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība,

zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība,

izvarošana,

ļaunprātīga dedzināšana,

noziegumi, kas ir Starptautiskās Krimināltiesas kompetencē,

gaisa kuģu vai kuģu sagrābšana,

sabotāža.

2.   Padome jebkurā laikā var nolemt šā panta 1. punktā sniegtajam sarakstam pievienot citas nodarījumu kategorijas, lemjot vienprātīgi pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu. Ņemot vērā ziņojumu, ko Padomei iesniedz saskaņā ar šā pamatlēmuma 26. panta 1. punktu, tā izvērtē, vai saraksts būtu jāpaplašina vai jāgroza.

3.   Attiecībā uz nodarījumiem, kas nav ietverti 1. punktā, izpildes valsts sprieduma un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma atzīšanai un probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzībai drīkst piemērot nosacījumu, ka spriedums attiecas uz darbību, ko atzīst par nodarījumu arī saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā sastāva elementiem vai apraksta.

4.   Katra dalībvalsts pamatlēmuma pieņemšanas laikā vai vēlāk, iesniedzot deklarāciju Padomes Ģenerālsekretāram, var paziņot, ka tā nepiemēros 1. punktu. Tādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā. Šādas deklarācijas vai to atsaukumus publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

11. pants

Pamati atteikumam atzīt spriedumu, kā arī pārņemt tā uzraudzību

1.   Izpildes valsts kompetentā iestāde var atteikties atzīt spriedumu vai, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, un atteikties uzņemties atbildību par probācijas pasākumu vai alternatīvo sankciju uzraudzību, ja:

a)

apliecinošais dokuments, kas minēts 6. panta 1. punktā, ir nepilnīgs vai acīm redzami neatbilst spriedumam vai probācijas lēmumam, un tas nav aizpildīts vai labots saprātīgā termiņā, kuru noteikusi izpildes valsts kompetentā iestāde;

b)

nav izpildīti 5. panta 1. un 2. punktā vai 6. panta 4. punktā paredzētie kritēriji;

c)

sprieduma atzīšana un probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzība būtu pretrunā ne bis in idem principam;

d)

gadījumos, kas minēti 10. panta 3. punktā, un, ja izpildes valsts saskaņā ar 10. panta 4. punktu ir iesniegusi deklarāciju, 10. panta 1. punktā minētajos gadījumos spriedums attiecas uz darbībām, ko saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem neuzskata par nodarījumu. Tomēr nodokļu, muitas un valūtas jautājumos sprieduma vai, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmuma izpildi nevar atteikt, pamatojoties uz to, ka izpildes valsts tiesību aktos nav paredzēti tāda paša veida nodokļi vai tajos nav tāda paša veida noteikumu nodokļu, muitas vai valūtas jomā kā sprieduma valstī;

e)

sprieduma izpildei ir iestājies noilgums saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem un tā attiecas uz darbību, kas ir izpildes valsts kompetencē saskaņā ar tās tiesību aktiem;

f)

saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem pastāv imunitāte, kas padara neiespējamu probācijas pasākumu vai alternatīvo sankciju uzraudzību;

g)

saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem notiesāto personu tās vecuma dēļ nevar saukt pie kriminālatbildības par darbībām, par kurām ir pieņemts spriedums;

h)

spriedums ir pieņemts aizmuguriski, ja vien apliecinošajā dokumentā nav norādīts, ka attiecīgā persona ir bijusi uzaicināta personīgi vai ar tāda pārstāvja starpniecību, kas ir kompetents atbilstīgi sprieduma valsts tiesību aktiem, informēta par to, kad un kur notiks attiecīgās lietas izskatīšana, kuras rezultātā spriedums pieņemts aizmuguriski, vai ka šī persona ir darījusi zināmu kompetentajai iestādei, ka tā lietu neapstrīd;

i)

spriedumā vai, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumā paredzēta medicīniska/terapeitiska ārstēšana, kuru izpildes valsts neatkarīgi no 9. panta nevar uzraudzīt saskaņā ar tās tiesību sistēmu vai veselības aprūpes sistēmu;

j)

probācijas pasākums vai alternatīvā sankcija ir īsāka par sešiem mēnešiem; vai

k)

spriedums attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, ko saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem uzskata par tādiem, kuri pilnībā izdarīti vai arī kuru lielākā daļa vai būtiska daļa izdarīta šīs valsts teritorijā vai vietā, kas ir vienlīdz uzskatāma par tās teritoriju.

2.   Visus lēmumus saskaņā ar 1. punkta k) apakšpunktu saistībā ar nodarījumiem, kas daļēji izdarīti izpildes valsts teritorijā vai vietā, kas ir vienlīdz uzskatāma par tās teritoriju, pieņem izpildes valsts kompetentā iestāde, tikai īpašās situācijās un izskatot katru gadījumu atsevišķi, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, un jo īpaši to, vai attiecīgā nodarījuma lielākā vai būtiska daļa ir izdarīta sprieduma valstī.

3.   Šā panta 1. punkta a), b), c), h), i), j) un k) apakšpunktos minētajos gadījumos, pirms lēmuma pieņemšanas neatzīt spriedumu vai, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, un uzņemties atbildību par probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzību, izpildes valsts kompetentā iestāde ar attiecīgiem līdzekļiem sazinās ar sprieduma valsts kompetento iestādi un vajadzības gadījumā lūdz, lai tā nekavējoties nodrošina visu vajadzīgo papildu informāciju.

4.   Ja izpildes valsts kompetentā iestāde ir nolēmusi izvirzīt šā panta 1. punktā minēto atteikuma pamatu, jo īpaši 1. punkta d) vai k) apakšpunktā minētos pamatus, tā tomēr var, vienojoties ar sprieduma valsts kompetento iestādi, pieņemt lēmumu uzraudzīt spriedumā noteiktos probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas un, attiecīgā gadījumā, tai nosūtītos probācijas lēmumus, neuzņemoties atbildību pieņemt kādu no 14. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minētajiem lēmumiem.

12. pants

Termiņš

1.   Izpildes valsts kompetentā iestāde pēc iespējas drīz un vēlākais 60 dienās pēc tam, kad saņemts spriedums un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmums kopā ar 6. panta 1. punktā minēto apliecinošo dokumentu, pieņem lēmumu par to, vai atzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, vai neatzīt, un vai uzņemties atbildību par probācijas pasākumu un/vai alternatīvo sankciju uzraudzību. Tā par šo lēmumu nekavējoties informē sprieduma valsts iestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas nodrošina rakstisku apliecinājumu.

2.   Ja izņēmuma gadījumā izpildes valsts kompetentajai iestādei nav iespējams ievērot 1. punktā paredzēto termiņu, tā nekavējoties, izmantojot jebkurus līdzekļus, informē sprieduma valsts kompetento iestādi, izmantojot tās izvēlētus līdzekļus, norādot kavēšanās iemeslus un to, cik ilgs laiks tai būs nepieciešams, lai pieņemtu galīgo lēmumu.

13. pants

Piemērojamie tiesību akti

1.   Probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzību un piemērošanu reglamentē ar izpildes valsts tiesību aktiem.

2.   Izpildes valsts kompetentā iestāde var uzraudzīt pienākumu, kā minēts 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā, pieprasot notiesātajai personai sniegt pierādījumu par to, ka ir izpildīts pienākums kompensēt finansiālus zaudējumus, kas radušies sakarā ar nodarījumu.

14. pants

Jurisdikcija attiecībā uz visu turpmāko lēmumu pieņemšanu un piemērojamie tiesību akti

1.   Izpildes valsts kompetentās iestādes jurisdikcijā ir visi turpmākie lēmumi, kas izriet no nosacīta soda, nosacītas atbrīvošanas, soda noteikšanas nosacītas atlikšanas un no alternatīvās sankcijas, jo īpaši gadījumos, kad pastāv neatbilstība probācijas pasākumam vai alternatīvajai sankcijai vai ja notiesātā persona ir izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu.

Šādi turpmāki lēmumi jo īpaši ietver:

a)

grozījumus probācijas pasākumā vai alternatīvajā sankcijā ietvertajā pienākumā vai rīkojumā, vai grozījumus probācijas perioda ilgumā;

b)

to, ka tiek atsaukta sprieduma izpildes vai lēmuma par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas nosacīta atlikšana; un

c)

brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma noteikšana alternatīvās sankcijas vai soda noteikšanas nosacītas atlikšanas gadījumā.

2.   Panta 1. punktā minētajiem lēmumiem un visām turpmākajām sprieduma sekām, tostarp, attiecīgā gadījumā, brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma izpildei un vajadzības gadījumā – pielāgošanai, piemēro izpildes valsts tiesību aktus.

3.   Katra dalībvalsts šā pamatlēmuma pieņemšanas brīdī vai vēlāk var paziņot, ka tā – kā izpildes valsts – attiecīgos gadījumos vai attiecīgas kategorijas gadījumā, ko šai dalībvalstij jānorāda, atsakās uzņemties 1. punkta b) un c) apakšpunktā paredzēto atbildību, konkrēti:

a)

gadījumos, kas attiecas uz alternatīvo sankciju, ja spriedumā nav paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, ko jāīsteno, ja netiek ievēroti attiecīgie pienākumi vai rīkojumi;

b)

soda noteikšanas nosacītas atlikšanas gadījumā;

c)

gadījumos, kad spriedums saistīts ar darbībām, kas nav nodarījumi saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā sastāva elementiem un neatkarīgi no tā, kā tas ir formulēts.

4.   Ja dalībvalsts izmanto jebkuru no 3. punktā minētajām iespējām, izpildes valsts kompetentā iestāde jurisdikciju nodod atpakaļ sprieduma valsts kompetentajai iestādei, ja nav atbilstības probācijas pasākumiem vai alternatīvajai sankcijai, ja izpildes valsts kompetentā iestāde uzskata, ka jāpieņem turpmākais lēmums, kā minēts 1. punkta b) vai c) apakšpunktā.

5.   Uz šā panta 3. punktā minētajiem gadījumiem neattiecas 8. panta 1. punktā minētais pienākums atzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, kā arī pienākums nekavējoties veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai uzraudzītu probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas.

6.   Panta 3. punktā minētās deklarācijas veic kā paziņojumu Padomes Ģenerālsekretariātam. Jebkuru šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā. Šajā pantā minētās deklarācijas un to atsaukumus publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

15. pants

Konsultācijas starp kompetentajām iestādēm

Ja un kad vien to uzskata par atbilstīgu, kompetentās sprieduma valsts un izpildes valsts iestādes var savstarpēji konsultēties ar mērķi pareizi un efektīvi piemērot šo pamatlēmumu.

16. pants

Iesaistīto iestāžu pienākumi, ja sprieduma valstij ir jurisdikcija pieņemt turpmākus lēmumus

1.   Izpildes valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē sprieduma valsts kompetento iestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas nodrošina rakstisku apliecinājumu, par visiem lēmumiem attiecībā uz:

a)

probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas grozīšanu;

b)

to, ka tiek atsaukta sprieduma izpildes nosacīta atlikšana, vai ka tiek atsaukts lēmums par pirmstermiņa atbrīvošanu;

c)

brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu īstenošanu, ja ir neatbilstība probācijas pasākumam vai alternatīvajai sankcijai;

d)

probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas spēka zaudēšanu.

2.   Ja to pieprasa sprieduma valsts kompetentā iestāde, izpildes valsts kompetentā iestāde to informē par izpildes valsts tiesību aktos paredzēto maksimālo brīvības atņemšanas perioda ilgumu par nodarījumu, kas bija sprieduma pamatā un ko notiesātajai personai varētu noteikt probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas neievērošanas gadījumā. Šo informāciju sniedz uzreiz pēc tam, kad saņemts spriedums un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmums kopā ar apliecinošo dokumentu, kas minēts 6. panta 1. punktā.

3.   Sprieduma valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē izpildes valsts kompetento iestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, kas nodrošina rakstisku apliecinājumu, par jebkādiem apstākļiem vai faktiem, kas pēc tās ieskatiem varētu būt par iemeslu vienam vai vairākiem lēmumiem, kas izklāstīti 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā.

17. pants

Iesaistīto iestāžu pienākumi, ja turpmākie lēmumi ir sprieduma valsts jurisdikcijā

1.   Ja sprieduma valsts kompetentās iestādes jurisdikcijā saskaņā ar 14. panta 3. punktu ir 14. panta 1. punktā minētie turpmākie lēmumi, izpildes valsts kompetentā iestāde nekavējoties ziņo tai par:

a)

faktiem, kas varētu būt par iemeslu tam, ka tiek atsaukta sprieduma izpildes vai lēmuma par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas nosacīta atlikšana;

b)

faktiem, kas varētu būt par iemeslu ar brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma pieņemšanai;

c)

visiem citiem faktiem un apstākļiem, ko sprieduma pieņemšanas kompetentā iestāde lūdz sniegt un kas ir nozīmīgi, lai tā varētu pieņemt turpmākus lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

2.   Ja dalībvalsts izmanto 11. panta 4. punktā minēto iespēju, šīs valsts kompetentā iestāde informē sprieduma valsts kompetento iestādi, ja notiesātā persona neievēro probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas nosacījumus.

3.   Par 1. punkta a) apakšpunktā un b) apakšpunktā, un 2. punktā minētajiem faktiem paziņo, izmantojot II pielikumā ietverto standarta veidlapu. Par 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem faktiem un apstākļiem paziņo ar jebkuriem līdzekļiem, kas nodrošina rakstisku apliecinājumu, ja iespējams, izmantojot arī II pielikumā ietverto veidlapu.

4.   Ja saskaņā ar sprieduma valsts tiesību aktiem notiesātā persona ir jāuzklausa, pirms pieņem lēmumu par soda mēra piespriešanu, šo prasību var izpildīt, ievērojot mutatis mutandis procedūru, kas ietverta starptautisko vai Eiropas Savienības tiesību instrumentos, kur noteiktas iespējas personu nopratināšanā izmantot videosakarus.

5.   Sprieduma valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē izpildes valsts kompetento iestādi par visiem lēmumiem attiecībā uz:

a)

to, ka tiek atsaukta sprieduma izpildes vai lēmuma par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas nosacīta atlikšana;

b)

brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma izpildi, ja šāds pasākums ir paredzēts spriedumā;

c)

brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma pieņemšanu, ja šāds pasākums ir paredzēts spriedumā;

d)

probācijas pasākuma vai alternatīvās sankcijas spēka zaudēšanu.

18. pants

Informācija no izpildes valsts visos gadījumos

Izpildes valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē sprieduma valsts kompetento iestādi, izmantojot līdzekļus, kas nodrošina rakstisku apliecinājumu:

1)

tam, ka spriedums un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmums kopā ar apliecinošo dokumentu, kas minēts 6. panta 1. punktā, ir nosūtīts kompetentajai iestādei, kas atbild par sprieduma atzīšanu un par to, lai pieņemtu no tā izrietošos pasākumus nolūkā uzraudzīt probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas saskaņā ar 6. panta 7. punktu;

2)

tam, ka faktiski nevar uzraudzīt probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas, jo pēc tam, kad spriedums un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmums kopā ar apliecinošo dokumentu, kas minēts 6. panta 1. punktā, nosūtīti izpildes valstij, notiesātā persona izpildes valsts teritorijā nav atrodama; tādā gadījumā izpildes valstij nav pienākuma uzraudzīt probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas;

3)

tam, ka ir pieņemts galīgais lēmums atzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu, un uzņemties atbildību par probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzību;

4)

par lēmumu neatzīt spriedumu un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumu un uzņemties atbildību par probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzību saskaņā ar 11. pantu līdz ar iemesliem šāda lēmuma pieņemšanai;

5)

par lēmumu pielāgot probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas, kā tas noteikts 9. pantā, līdz ar šāda lēmuma iemesliem;

6)

par amnestijas vai apžēlošanas lēmumu, kā rezultātā nav jāuzrauga probācijas pasākumi vai alternatīvās sankcijas, ņemot vērā 19. panta 1. punktā minētos iemeslus, attiecīgā gadījumā līdz ar šāda lēmuma iemesliem.

19. pants

Amnestija, apžēlošana, sprieduma pārskatīšana

1.   Amnestiju un apžēlošanu var noteikt gan sprieduma valsts, gan izpildes valsts.

2.   Tikai sprieduma valsts var lemt par pieteikumiem pārskatīt spriedumu, kurš ir pamatā probācijas pasākumiem vai alternatīvajām sankcijām, ko jāuzrauga saskaņā ar šo pamatlēmumu.

20. pants

Izpildes valsts jurisdikcijas beigas

1.   Ja notiesātā persona bēguļo vai tai vairs nav likumīgas un pastāvīgas dzīvesvietas izpildes valstī, izpildes valsts kompetentā iestāde var nodot atpakaļ sprieduma valsts kompetentajai iestādei jurisdikciju attiecībā uz probācijas pasākumu vai alternatīvo sankciju uzraudzību un attiecībā uz visiem turpmākajiem ar spriedumu saistītiem lēmumiem.

2.   Ja sprieduma valstī uzsāk jaunu kriminālprocesu pret attiecīgo personu, sprieduma valsts kompetentā iestāde var lūgt izpildes valsts kompetento iestādi nodot atpakaļ tās jurisdikcijā probācijas pasākumu vai alternatīvo sankciju uzraudzību un visus turpmākos lēmumus, kas saistīti ar sprieduma valsts kompetentās iestādes spriedumu. Šādā gadījumā izpildes valsts kompetentā iestāde var nodot jurisdikciju atpakaļ sprieduma valsts kompetentai iestādei.

3.   Ja, piemērojot šo pantu, jurisdikciju nodod atpakaļ sprieduma valstij, tad jurisdikcija atkal ir šīs valsts kompetentajai iestādei. Lai turpmāk uzraudzītu probācijas pasākumus vai alternatīvās sankcijas, sprieduma valsts kompetentā iestāde ņem vērā probācijas pasākumu vai alternatīvo sankciju ilgumu un atbilstību izpildes valstī, kā arī lēmumus, kurus izpildes valsts pieņēmusi saskaņā ar 16. panta 1. punktu.

21. pants

Valodas

Apliecinošo dokumentu, kas minēts 6.panta 1. punktā, tulko izpildes valsts oficiālajā valsts valodā vai vienā no tās valsts valodām. Šā pamatlēmuma pieņemšanas laikā vai vēlāk ikviena dalībvalsts deklarācijā, kuru deponē Padomes Ģenerālsekretariātā, norāda, ka tā pieņems tulkojumu citās – vienā vai vairākās – Eiropas Savienības iestāžu oficiālajās valodās.

22. pants

Izmaksas

Izmaksas, kas rodas saistībā ar šā pamatlēmuma piemērošanu, sedz izpildes valsts, izņemot izmaksas, kas radušās tikai un vienīgi sprieduma valsts teritorijā.

23. pants

Saistība ar citiem nolīgumiem un pasākumiem

1.   Dalībvalstu attiecībās šis pamatlēmums no 2011. gada 6. decembra aizstāj atbilstīgos noteikumus Eiropas Padomes 1964. gada 30. novembra Konvencijā par nosacīti notiesātu vai nosacīti atbrīvotu likumpārkāpēju uzraudzību.

2.   Dalībvalstis var turpināt piemērot divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai pasākumus, kas ir spēkā pēc 2008. gada 6. decembra, ciktāl tie ļauj papildināt un paplašināt šā pamatlēmuma mērķus un palīdz vēl vairāk vienkāršot vai atvieglot procedūras, kas paredzētas probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju uzraudzībai.

3.   Dalībvalstis var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai vienošanās pēc 2008. gada 6. decembra, ciktāl šādi nolīgumi vai pasākumi ļauj papildināt vai paplašināt šā pamatlēmuma noteikumus un palīdz turpmāk vienkāršot vai atvieglot procedūras, lai uzraudzītu probācijas pasākumus un alternatīvās sankcijas.

4.   Dalībvalstis līdz 2009. gada 6. martam informē Padomi un Komisiju par spēkā esošiem 2. punktā minētajiem nolīgumiem un pasākumiem, ko tās vēlas turpināt piemērot. Dalībvalstis informē Padomi un Komisiju arī par jauniem nolīgumiem vai režīmiem, kā minēts 3. punktā, trīs mēnešu laikā pēc to parakstīšanas.

24. pants

Teritoriālā piemērošana

Šo pamatlēmumu piemēro attiecībā uz Gibraltāru.

25. pants

Īstenošana

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz 2011. gada 6. decembrim izpildītu šā pamatlēmuma prasības.

2.   Dalībvalstis nosūta Padomes Ģenerālsekretariātam un Komisijai to noteikumu tekstu, ar kuriem to tiesībās transponē saistības, kuras tām uzliek šis pamatlēmums.

26. pants

Pārskatīšana

1.   Līdz 2014. gada 6. decembrim Komisija izstrādā ziņojumu, pamatojoties uz informāciju, kas no dalībvalstīm saņemta saskaņā ar 25. panta 2. punktu.

2.   Pamatojoties uz šo ziņojumu, Padome izvērtē:

a)

kādā mērā dalībvalstis ir veikušas nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu šā pamatlēmuma prasības; un

b)

šā pamatlēmuma piemērošanu.

3.   Vajadzības gadījumā ziņojumam pievieno tiesību aktu priekšlikumus.

27. pants

Stāšanās spēkā

Šis pamatlēmums stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Briselē, 2008. gada 27. novembrī

Padomes vārdā

priekšsēdētāja

M. ALLIOT-MARIE


(1)  OV C 147, 30.6.2007., 1. lpp.

(2)  2007. gada 25. oktobra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(3)  OV C 53, 3.3.2005., 1. lpp.

(4)  OV L 327, 5.12.2008., 27. lpp.

(5)  OV L 76, 22.3.2005., 16. lpp.

(6)  OV L 328, 24.11.2006., 59. lpp.

(7)  OV L 191, 7.7.1998., 4. lpp.

(8)  OV C 316, 27.11.1995., 49. lpp.


I PIELIKUMS

Image

Image

Image

Image

Image

Image


II PIELIKUMS

Image

Image


Top