30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 404/26

(1)

Pārtikas produktu ražošanā var izmantot daudz dažādu uzturvielu un citu sastāvdaļu, tostarp, bet ne tikai, vitamīnus, minerālvielas, kā arī mikroelementus, aminoskābes, neaizstājamās taukskābes, šķiedrvielas un dažādus augus un augu ekstraktus. Šo vielu pievienošanu pārtikai dalībvalstīs regulē atšķirīgi noteikumi, kas kavē to brīvu apriti, rada nevienādus konkurences apstākļus, un tādējādi tieši ietekmē iekšējā tirgus darbību. Tāpēc ir jāpieņem Kopienas noteikumi, kas saskaņo valstu tiesību aktus attiecībā uz vitamīnu, minerālvielu un dažu citu vielu pievienošanu pārtikas produktiem.

(2)

Šīs regulas mērķis ir reglamentēt to, kā pārtikas produktiem pievieno vitamīnus un minerālvielas un izmanto dažas citas vielas vai to sastāvdaļas, kurās ir citas vielas, nevis vitamīni vai minerālvielas, ko pievieno pārtikas produktiem vai izmanto pārtikas produktu ražošanai apstākļos, kas izraisa šo vielu uzņemšanu tādos daudzumos, kuri ievērojami pārsniedz daudzumu, kas būtu loģiski paredzams uzņemšanai parastā patēriņā ar līdzsvarotu un daudzveidīgu uzturu un/vai kas patērētājiem varētu radīt iespējamu apdraudējumu. Ja nav īpašu Kopienas noteikumu, kas aizliedz vai ierobežo lietot vielas vai sastāvdaļas, kurās ietilpst vielas, kas nav vitamīni un minerālvielas, saskaņā ar šo regulu vai saskaņā ar citiem īpašiem Kopienas noteikumiem, neskarot Līgumu, var piemērot attiecīgus valsts noteikumus.

(3)

Dažās dalībvalstīs veselības aizsardzības apsvērumu dēļ ir obligāti paredzēts dažiem parastiem pārtikas produktiem pievienot konkrētus vitamīnus un minerālvielas. Šie apsvērumi var attiekties uz konkrētu valsti vai reģionu, bet šobrīd tiem nebūtu jāattaisno šo obligātās uzturvielu pievienošanas saskaņošanu visā Kopienā. Tomēr, ja un tad, kad radīsies šāda vajadzība, tādus noteikumus var pieņemt Kopienas līmenī. Kamēr tas nav noticis, būtu ieteicams apkopot informāciju par tādiem valstu pasākumiem.

(4)

Uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, pēc brīvas izvēles pārtikas produktiem var pievienot vitamīnus un minerālvielas vai arī šīs vielas noteikti jāpievieno kā uzturvielas saskaņā ar īpašiem Kopienas tiesību aktiem. Šīs vielas var pievienot arī tehnoloģisku apsvērumu dēļ — kā piedevas, krāsvielas un aromatizētājus vai līdzīgiem mērķiem — arī atzītā vīndarības praksē un procesos, kā paredzēts attiecīgos Kopienas tiesību aktos. Šo regulu būtu jāpiemēro, neskarot konkrētus Kopienas noteikumus par vitamīnu un minerālvielu pievienošanu vai izmantošanu konkrētos produktos vai produktu grupās, vai to pievienošanu citos nolūkos, uz ko šī regula neattiecas.

(5)

Ņemot vērā, ka Sīki izstrādāti noteikumi par uztura bagātinātājiem, kuros ietilpst vitamīni un minerālvielas, ir pieņemti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/46/EK (2002. gada 10. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem (3), šīs regulas noteikumi par vitamīniem un minerālvielām nebūtu jāpiemēro uztura bagātinātājiem.

(6)

Ražotāji vitamīnus un minerālvielas pievieno pārtikas produktiem vairāku iemeslu dēļ, tostarp arī tādēļ, lai atjaunotu produktos to saturu, ja ražošanas, uzglabāšanas vai apstrādes procedūrās tā daudzums ir samazinājies, vai arī, lai nodrošinātu šiem produktiem uzturvērtību, kas līdzinās tādu pārtikas produktu uzturvērtībai, kuriem tie paredzēti kā alternatīva.

(7)

Parastos apstākļos pietiekams un daudzveidīgs uzturs var nodrošināt visas normālai attīstībai un veselīga dzīvesveida uzturēšanai vajadzīgās uzturvielas tādos daudzumos, kas ir atzīti un ko iesaka saskaņā ar vispārpieņemtiem zinātnes datiem. Tomēr aptaujas liecina, ka šāda ideāla situācija nav panākta nedz attiecībā uz visiem vitamīniem un minerālvielām, nedz arī attiecībā uz visām iedzīvotāju grupām Kopienā. Pārtikas produkti, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, šķiet, ir būtisks attiecīgo uzturvielu avots, un tādējādi var uzskatīt, ka tie dod pozitīvu ieguldījumu vispārējā šo vielu nodrošinājumā.

(8)

Var pierādīt, ka Kopienā pašlaik ir vērojams dažu uzturvielu trūkums, kas tomēr nav bieži sastopama parādība. Pārmaiņas Kopienas sociālajā un ekonomiskajā stāvoklī, kā arī dažādu iedzīvotāju grupu dzīvesveids ir radījis atšķirīgas uztura prasības, kā arī mainījis ēšanas paradumus. Tas savukārt vairākās iedzīvotāju grupās ir izraisījis pārmaiņas vajadzībās pēc enerģētiskām vielām un uzturvielām, kā arī mainījis dažu uzņemto vitamīnu un minerālvielu daudzumu tā, ka tagad tas ir mazāks par dažādās dalībvalstīs ieteikto daudzumu. Turklāt jaunākie zinātnes dati rāda, ka, lai saglabātu optimālu veselību un labsajūtu, dažu uzņemto uzturvielu daudzums varētu būt lielāks nekā pašreiz ieteiktais.

(9)

Būtu jāatļauj pārtikas produktiem pievienot tikai tādus vitamīnus un minerālvielas, kas parasti ir tajos, ko izmanto uzturā un ko uzskata par pamatuzturvielām, lai gan tas nenozīmē, ka tās noteikti būtu jāpievieno. Būtu jāvairās no iespējamām domstarpībām par to, kas ir pamatuzturvielas. Tālab ir lietderīgi izstrādāt sarakstu ar tiem vitamīniem un minerālvielām, ko noteikti drīkst pievienot.

(10)

Ķīmiskām vielām, kas noder kā avoti vitamīniem un minerālvielām, kuras var pievienot pārtikai, vajadzētu būt nekaitīgām un arī bioloģiski izmantojamām, t.i., tā izmantojamām, lai organisms varētu tās izmantot. Tālab būtu jāizstrādā arī saraksts ar tādām vielām, ko noteikti drīkst pievienot. Šajā atļauto vielu sarakstā būtu jāiekļauj vielas, ko apstiprinājusi Pārtikas zinātniskā komiteja atzinumā, kas izteikts 1999. gada 12. maijā, pamatojoties uz iepriekš minētajiem nekaitīguma un bioloģiskas izmantojamības kritērijiem, un kuras var izmantot zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētu pārtikas produktu, citu pārtikas produktu, kurus izmanto īpašām uztura vajadzībām, vai uztura bagātinātāju ražošanā. Lai gan nātrija hlorīds (vārāmā sāls) nav ierindota šo vielu sarakstā, to joprojām var lietot kā sastāvdaļu, gatavojot ēdienus.

(11)

Lai ievērotu jaunākos zinātnes un tehnoloģijas sasniegumus, ir svarīgi vajadzības gadījumā bez kavēšanās pārskatīt iepriekš minētos sarakstus. Šādas pārskatīšanas būtu tehniski īstenošanas pasākumi, un tie būtu jāuztic Komisijai, lai atvieglotu un vienkāršotu šo procedūru.

(12)

Ražotāji lielākoties reklamē pārtikas produktus, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, un patērētāji tos var uztvert kā tādus, kam uzturvielu, fizioloģiskas iedarbības ziņā vai citādi veselības jomā ir priekšrocības salīdzinājumā ar līdzīgiem vai citiem produktiem, kuriem uzturvielas nav pievienotas. Tas var ietekmēt patērētāju izvēli, kas citā ziņā var būt negatīva. Lai cīnītos pret iespējamo nevēlamo ietekmi, ir lietderīgi uzlikt dažus ierobežojumus attiecībā uz produktiem, kuriem var pievienot vitamīnus un minerālvielas — papildus tiem, kas dabiski izrietētu no tehnoloģijas apsvērumiem vai kļūtu vajadzīgi drošības apsvērumu dēļ, ja ir noteikts maksimālais pieļaujamais vitamīnu un minerālvielu daudzums tādos produktos. Pieļaujamā dažu vielu klātbūtne konkrētā produktā, piemēram, alkohola saturs, šādā sakarā būtu piemērots kritērijs, lai neļautu tam pievienot vitamīnus un minerālvielas. Jebkura atkāpe no aizlieguma pievienot vitamīnus un minerālvielas alkoholiskiem dzērieniem būtu pieļaujama tikai nolūkā aizsargātu tradicionālas vīna receptes, par attiecīgiem produktiem ziņojot Komisijai. Pievienotajām vielām nebūtu jānorāda nekādas priekšrocības uzturā vai veselībai. Turklāt, lai patērētājiem neradītu neizpratni par svaigu pārtikas produktu dabisko uzturvērtību, nevajadzētu ļaut arī tiem pievienot vitamīnus un minerālvielas.

(13)

Nav paredzēts, ka šī regula attieksies uz vitamīnu un minerālvielu lietojumu niecīgos daudzumos kā uz autentiskuma rādītāju, ko izmanto, lai apkarot krāpšanu.

(14)

Pārmērīgas vitamīnu un minerālvielu devas var atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz veselību, un tādēļ, lai pievienotu tos pārtikas produktiem, attiecīgi ir jānosaka to maksimāli pieļaujamais daudzums. Šiem daudzumiem ir jānodrošina, ka tādu produktu parasts lietojums daudzveidīgā uzturā saskaņā ar ražotāju dotām lietošanas pamācībām neapdraudēs patērētājus. Tādēļ vitamīniem un minerālvielām pārtikas produktos vajadzētu būt maksimāli pieļaujamos daudzumos neatkarīgi no tā, vai tie atrodas pārtikā dabiski un/vai ir pievienoti tai jebkurā nolūkā, ietverot tehnoloģiskus mērķus.

(15)

šā iemesla dēļ, ja nepieciešams, jānosaka minētais maksimālais daudzums un jebkuri citi nosacījumi, kas ierobežo to pievienošanu pārtikas produktiem, ņemot vērā maksimālo nekaitīgo daudzumu, ko nosaka pēc zinātniska riska novērtējuma, kas pamatojas uz vispārējiem pieņemamiem zinātniskiem datiem un šo vielu iespējamo uzņemšanu ar citiem pārtikas produktiem. Pienācīgi jānovērtē arī iedzīvotāju uzņemtās vitamīnu un minerālvielu standartdevas. Ja konkrētiem vitamīniem un minerālvielām jānosaka ierobežojumi attiecībā uz to, kādiem pārtikas produktiem tos var pievienot (piemēram, joda pievienošana sālim), prioritāte būtu jāpiešķir to pievienošanai pārtikas produktiem, atjaunojot to saturu, ja tas ir samazināts ražošanas, glabāšanas vai apstrādes procedūrās, un lai nodrošinātu līdzīgu uzturvērtību tādiem pārtikas produktiem, kam šie pārtikas produkti ir paredzēti kā alternatīvas.

(16)

Pārtikas produktiem pievienoto vitamīnu un minerālvielu daudzumam vajadzētu nodrošināt to minimālu daudzumu šajos produktos. Savukārt, ja bagātinātajos pārtikas produktos pievienoto vielu daudzums būs pārāk mazs un nenozīmīgs, patērētāji no tādiem produktiem neko negūs un būs maldināti. Tas pats princips uzsver prasību, ka tādām uzturvielām pārtikas produktos vajadzētu būt nozīmīgā daudzumā, lai varētu atļaut tās norādīt uzturvielu marķējumā. Tādēļ būtu lietderīgi, ja pārtikas produktos, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, obligātais vitamīnu un minerālvielu daudzums līdzinātos daudzumam, kam vajadzētu būt attiecīgajās uzturvielās, ko norāda uz marķējuma par uzturvērtību, ja vien attiecīgās atkāpēs nav paredzēts kas cits.

(17)

Maksimālā pieļaujamā daudzuma un visu citu lietošanas nosacījumu noteikšana, pamatojoties uz šajā regulā izvirzītajiem principiem un kritērijiem, kā arī minimālo pieļaujamo daudzumu noteikšana, ir tehniski īstenošanas pasākumi, un to pieņemšana jāuztic Komisijai, lai procedūru vienkāršotu un paātrinātu.

(18)

Vispārējie marķēšanas noteikumi, kā arī definīcijas ir ietvertas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (4). Tādējādi šajā regulā būtu jāietver tikai vajadzīgie papildu noteikumi. Papildu noteikumi būtu jāpiemēro arī, neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1924/2006 (2006. gada 20. decembris) par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem (5).

(19)

Ņemot vērā to, cik uzturvērtības ziņā nozīmīgi ir pārtikas produkti, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, kā arī to iespējamo iespaidu uz ēšanas paradumiem un vispārējām uzturvielu devām, patērētājiem būtu jāspēj novērtēt šo produktu vispārējā uztura kvalitāte. Tādējādi, atkāpjoties no 2. panta Padomes Direktīvā 90/496/EEK (1990. gada 24. septembris) par pārtikas produktu uzturvielu marķējumu (6), uzturvielu marķējumam vajadzētu būt obligātam.

(20)

Normālā un daudzveidīgā uzturā ir daudzas sastāvdaļas, kurās savukārt ir daudzas vielas. Tādu vielu vai sastāvdaļu uzņemšana ar pašreizējo parasto un ierasto uzturu nerada problēmas un nav jāregulē. Citas vielas, kas nav vitamīni un minerālvielas vai sastāvdaļas, kurās tās ir, pievieno pārtikas produktiem kā ekstraktus vai koncentrātus, un tās var izraisīt tādu devu uzņemšanu, kas ir ievērojami lielākas par devām, kuras uzņem, ēdot pietiekamu un daudzveidīgu uzturu. Dažos gadījumos tādas prakses nekaitīgums ir visnotaļ apšaubāms, un ieguvums nav drošs; tādēļ tās būtu jāregulē. Tādos gadījumos būtu lietderīgi, lai uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, kas ir atbildīgi par to pārtikas produktu nekaitīgumu, kurus viņi laiž tirgū, uzņemtos pierādīšanas pienākumu attiecībā uz to nekaitīgumu.

(21)

Ņemot vērā to pārtikas produktu, kam pievienoti vitamīni un minerālvielas, īpašo būtību, būtu jāparedz līdzekļi papildus tiem, kas parasti ir pieejami uzraudzības iestādēm, lai veicinātu efektīvu šo produktu uzraudzību.

(22)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, nodrošināt efektīvu iekšējā tirgus funkcionēšanu attiecībā uz vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikas produktiem, nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(23)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (7),

a)

uz īpašam uzturam paredzētiem pārtikas produktiem un, ja nepastāv īpaši noteikumi, prasības attiecībā uz šādu produktu sastāvu, ko nepieciešams norādīt saskaņā ar to personu īpašajām uzturvielu prasībām, kam tie paredzēti;

b)

uz jauniem pārtikas produktiem un jaunām pārtikas produktu sastāvdaļām;

c)

uz ģenētiski modificētu pārtiku;

d)

uz pārtikas piedevām un aromatizētājiem;

e)

uz vīndarības praksi un procesiem.

(1)

“Iestāde” ir Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (8);

(2)

“cita viela” ir viela, kas nav vitamīns vai minerāls un kam ir uzturvērtība vai fizioloģiska ietekme.

a)

viena vai vairāku vitamīnu un/vai minerālvielu nepietiekamību iedzīvotājiem vai īpašām iedzīvotāju grupām, ko apliecina klīniski vai subklīniski pierādījumi par nepietiekamību, vai uz ko norāda uzņemto uzturvielu devu aprēķinātie zemie rādītāji, vai

b)

iespēju uzlabot iedzīvotāju vai īpašu iedzīvotāju grupu uzturvielu uzņemšanas apstākļus un/vai izlīdzināt uzņemto vitamīnu un minerālvielu devu iespējamo nepietiekamību ēšanas paradumu izmaiņu dēļ, vai

c)

vispārpieņemamu zinātnes atziņu attīstību par vitamīnu un minerālvielu nozīmi pārtikā un izrietošo ietekmi uz veselību.

a)

neapstrādātiem produktiem, tostarp, bet ne tikai, augļiem, dārzeņiem, gaļai, mājputnu gaļai un zivīm;

b)

dzērieniem, kas satur vairāk nekā 1,2 % spirta pēc tilpuma, izņemot un atkāpjoties no 3. panta 2. punkta, produktiem:

un ar noteikumu, ka nav uzturvērtības norādes vai norādes attiecībā uz veselību.

a)

vitamīnu un minerālvielu maksimālo nekaitīguma daudzumu, pamatojoties uz zinātnisku riska novērtējumu, kas balstīts uz vispārpieņemtiem zinātniskiem datiem, ņemot vērā dažādām patērētāju grupām atbilstīgu jutīguma pakāpi;

b)

vitamīnu un minerālvielu daudzumu, ko uzturā uzņem no citiem pārtikas avotiem.

a)

atsevišķu produktu nozīmi iedzīvotāju ikdienas uzturā vai iedzīvotāju apakšgrupu uzturā;

b)

produkta uzturvērtības raksturojumu, kā paredzēts Regulā (EK) Nr. 1924/2006.

a)

ja ir konstatēts kaitējums veselībai, vielu un/vai sastāvdaļu, kuras sastāvā ir šī viela:

b)

ja ir konstatēts, ka iespējams kaitējums veselībai, bet zinātniski tas arvien vēl nav noteikts, šo vielu iekļauj III pielikuma C daļā.

a)

I pielikumā uzskaitītos vitamīnus un minerālvielas, ko drīkst pievienot pārtikas produktiem;

b)

II pielikumā uzskaitītos vitamīnu preparātus un minerālvielas, ko drīkst pievienot pārtikas produktiem;

c)

vitamīnu un minerālvielu maksimālos un minimālos daudzumus, ko drīkst pievienot pārtikas produktiem, kā arī jebkādus ar to saistītus nosacījumus saskaņā ar 6. pantu;

d)

informāciju par valsts noteikumiem par vitamīnu un minerālvielu obligātu pievienošanu, kā minēts 11. pantā;

e)

jebkādus ierobežojumus attiecībā uz vitamīnu un minerālvielu pievienošanu, kā noteikts 4. pantā;

f)

vielas, par kurām iesniegta dokumentācija, kā minēts 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā;

g)

informāciju par III pielikumā minētajām vielām un pamatojumu to iekļaušanai šajā pielikumā;

h)

informācija par vielām, kas ir uzskaitītas III pielikuma C daļā, kuru izmantošana pamatā ir atļauta, kā norādīts 8. panta 5. punktā.

a)

par vitamīnu un minerālvielu obligātu pievienošanu konkrētiem pārtikas produktiem vai pārtikas produktu kategorijām; vai

b)

par dažu citu vielu ierobežojumu vai aizliegumu izmantot tās konkrētu pārtikas produktu ražošanā,

a)

attiecīgo vielu izmanto pievienošanā pārtikai, ko realizē 2007. gada 19. janvāris Kopienā, un

b)

pamatojoties uz dokumentiem, kuri atļauj attiecīgās vielas izmantošanu un kurus dalībvalsts iesniedz Komisijai ne vēlāk kā 2010. gada 19. janvāris, iestāde nav izteikusi noraidošu atzinumu par šīs vielas izmantošanu vai arī tās izmantošanu konkrētajā veidā pārtikas ražošanā.