22.7.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 191/29

(1)

Atšķirības dalībvalstu tiesību aktos un administratīvajos pasākumos, kas attiecas uz enerģiju patērējošu ražojumu ekodizainu, var radīt tirdzniecības šķēršļus un traucēt konkurenci Kopienā, un tādējādi tās var tieši ietekmēt iekšējā tirgus izveidi un darbību. Valsts tiesību aktu saskaņošana ir vienīgais veids, kā novērst šādu šķēršļu un negodīgas konkurences rašanos.

(2)

Enerģiju patērējoši ražojumi (turpmāk tekstā “EPR”) veido lielu daļu no dabas resursu un enerģijas patēriņa Kopienā. Tie arī ievērojami ietekmē vidi vairākos citos veidos. Lielākajai daļai ražojumu kategoriju, kas pieejami Kopienas tirgū, vides ietekmes līmeņi būtiski atšķiras, lai gan šie ražojumi funkcionē līdzīgi. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, būtu jāveicina šo ražojumu kopējās vides ietekmes nepārtraukta uzlabošana, jo īpaši, nosakot negatīvās vides ietekmes galvenos avotus un izvairoties no piesārņojuma pārnešanas, ja šī uzlabošana nerada pārmērīgus izdevumus.

(3)

Ražojumu ekodizains ir ļoti svarīgs faktors Kopienas stratēģijā par integrētu produktu politiku. Šī profilaktiska pieeja, kas izstrādāta, lai uzlabotu ražojumu ekoloģiskos raksturlielumus, tajā pašā laikā saglabājot savas funkcionālas īpašības, tiešām nodrošina jaunas iespējas ražotājiem, patērētājiem un visai sabiedrībai kopumā.

(4)

Tiek uzskatīts, ka energoefektivitātes uzlabošana, kur viena no iespējām ir efektīvāks elektroenerģijas gala patēriņš, ievērojami palīdz sasniegt mērķus attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju Kopienā. Elektroenerģijas pieprasījums ir visātrāk augošā enerģijas gala patēriņa kategorija, un tiek prognozēts, ka tas pieaugs nākamo 20 — 30 gadu laikā, ja netiks izstrādāta neviena politiskā nostādne, kas šo tendenci varētu apturēt. Ir iespējams ievērojami samazināt enerģijas patēriņu, kā to ierosināja Komisija savā Eiropas klimata pārmaiņu programmā (EKPP). Klimata pārmaiņas ir viena no prioritātēm Sestajā vides rīcības programmā, kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (3). Enerģijas ietaupījums ir rentablākais veids, kā palielināt piegādes drošību un samazināt atkarību no importa. Tādējādi būtu jāparedz būtiski pasākumi attiecībā uz pieprasījumu un jānosaka galvenie mērķi.

(5)

Pasākumi būtu jāveic EPR projektēšanas posmā, jo šķiet, ka piesārņojums, kas rodas ražojuma aprites cikla laikā, tiek noteikts tieši projektēšanas posmā, un lielākā daļa izdevumu ir saistīti ar šo posmu.

(6)

Būtu jāizveido saskaņota sistēma attiecībā uz Kopienas EPR ekodizaina prasību piemērošanu, lai nodrošinātu atbilstīgo ražojumu brīvu apriti un uzlabotu to kopējo ietekmi uz vidi. Izstrādājot šādas Kopienas prasības, ir jāievēro godīgas konkurences un starptautiskās tirdzniecības principi.

(7)

Ekodizaina prasības būtu jānosaka, paturot prātā Sestās vides rīcības programmas mērķus un prioritātes, tostarp, vajadzības gadījumā, minētās programmas tematisko stratēģiju attiecīgos piemērojamos mērķus.

(8)

Šīs direktīvas mērķis ir panākt augstu vides aizsardzības līmeni, samazinot EPR potenciālo ietekmi uz vidi, un tas galu galā sniegs labumus patērētājiem un citiem tiešajiem lietotājiem. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, būtu jāņem vērā arī paredzēto pasākumu ietekme uz veselību, sociālajiem jautājumiem un ekonomiku. Ražojumu energoefektivitātes uzlabošana sniedz ievērojamu ieguldījumu enerģijas piegādes drošībā, kas ir priekšnosacījums pareizai ekonomikas darbībai un tādējādi arī ilgtspējīgai attīstībai.

(9)

Dalībvalsts, kura uzskata par vajadzīgu atstāt spēkā savus noteikumus tādu būtisko iemeslu dēļ, kas saistīti ar vides aizsardzību, vai ieviest jaunus noteikumus, kas pamatojas uz jauniem zinātnes datiem vides aizsardzības jomā un ir saistīti ar īpašu problēmu, kas šai dalībvalstij radusies pēc piemērojamā īstenošanas pasākuma pieņemšanas, drīkst šādi rīkoties, ievērojot Līguma 95. panta 4., 5. un 6. punktā paredzētos nosacījumus par iepriekšēju paziņošanu Komisijai un Komisijas veiktu apstiprināšanu.

(10)

Lai palielinātu uzlabotā dizaina labvēlīgu ietekmi uz vidi, varētu būt nepieciešams informēt patērētājus par EPR ekoloģiskajām īpašībām un raksturlielumiem un informēt tos par to, kā lietot ražojumus videi draudzīgā veidā.

(11)

Pieeja, kas sniegta Zaļajā grāmatā par integrēto politiku attiecībā uz produktiem un kas ir galvenais jaunais elements Sestajā vides rīcības programmā, ir izstrādāta ar mērķi samazināt ražojumu ietekmi uz vidi visā to aprites ciklā. Apsverot projektēšanas posma ražojuma ietekmi uz vidi tā visā aprites ciklā, ir iespējams lielā mērā veicināt vides uzlabošanos rentablā veidā. Būtu jānodrošina pietiekama elastība, lai iestrādātu šo faktoru ražojuma dizainā, tajā pašā laikā ņemot vērā tehniskus, funkcionālus un ekonomiskus apsvērumus.

(12)

Lai gan visaptveroša pieeja attiecībā uz ekoloģiskajiem raksturlielumiem ir vēlama, siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas samazināšanai, palielinot energoefektivitāti, būtu jāuzskata par prioritāro vides mērķi, kamēr nav pieņemts darba plāns.

(13)

Varētu būt nepieciešams un pamatots radīt īpašas skaitliskas ekodizaina prasības attiecībā uz dažiem ražojumiem vai to vides aspektiem, lai nodrošinātu, ka to ietekme uz vidi ir minimāla. Ņemot vērā steidzamo vajadzību sniegt ieguldījumu to saistību izpildē, kas uzņemtas saskaņā ar Kioto protokolu Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (UNFCCC), un skarot integrēto pieeju, ko veicina šī direktīva, prioritāte jāpiešķir tiem pasākumiem, kam ir augstu potenciāls samazināt siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisijas par zemām izmaksām. Šādi pasākumi arī var veicināt resursu ilgtspējīgu izmantošanu un veidot būtisko ieguldījumu desmit gadu programmu kopumā par ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu, par ko tika noslēgta vienošanās Pasaules sammitā par ilgtspējīgu attīstību Johannesburgā 2002. gada septembrī.

(14)

Pēc vispārēja principa EPR enerģijas patēriņš gaidīšanas un izslēgtajā režīmā būtu jāsamazina līdz minimālajai vērtībai, kas nepieciešama to pareizai funkcionēšanai.

(15)

Kaut arī tirgū, tostarp starptautiskajos tirgos, pieejamie labākā snieguma ražojumi vai tehnoloģijas būtu jāņem vērā kā norādes, ekodizaina prasību līmenis būtu jānosaka, pamatojoties uz tehnisko, ekonomisko un vides analīzi. Metodes elastīgums, nosakot prasību līmeni, var strauji uzlabot ekoloģiskos raksturlielumus vieglākā ceļā. Būtu jāapspriežas ar iesaistītajām ieinteresētajām pusēm, un tām būtu aktīvi jāsadarbojas analīzes veikšanā. Nosakot obligātos pasākumus, nepieciešams organizēt apspriedes ar iesaistītajām pusēm. Šādas apspriedes var uzsvērt vajadzību paredzēt ieviešanu pa posmiem vai pārejas pasākumus. Starpposma mērķu ieviešana paaugstina politikas prognozējamību, ļauj pielāgot ražojuma izstrādes ciklus un veicina ilgtermiņa plānošanu par labu iesaistītajām pusēm.

(16)

Prioritāte jādod alternatīvajiem pasākumiem, kā nozares pašregulācija, ja šādi pasākumi var veicināt politikas mērķu sasniegšanu ātrāk vai ar mazākām izmaksām, nekā ar obligātajām prasībām. Tiesību akti varētu būt nepieciešami, ja tirgus spēki neattīstās pareizajā virzienā vai to dara nepietiekami ātri.

(17)

Pašregulācija, tostarp brīvprātīgās vienošanās, ko nozare piedāvā kā vienpusējas saistības, var nodrošināt strauju progresu ātras un rentablas īstenošanas rezultātā un ļauj veikt elastīgu un atbilstīgu pielāgošanu tehnoloģiskajām iespējām un tirgus vajadzībām.

(18)

Lai novērtētu brīvprātīgās vienošanās vai citus pašregulācijas pasākumus, kuri tiek piedāvāti kā alternatīva īstenošanas pasākumiem, vajadzētu būt pieejamai informācijai par vismaz šādiem jautājumiem: atvērtība līdzdalībai, pievienotā vērtība, reprezentativitāte, skaitļos un posmos izteiktie mērķi, sabiedrības iesaistīšana, uzraudzība un ziņošana, ierosināto pašregulācijas pasākumu pārvaldības izmaksu lietderība, ilgtspējība.

(19)

Sestā nodaļa Komisijas “Paziņojumā par vides nolīgumiem Kopienas līmenī saistībā ar rīcības plānu vides tiesiska regulējuma vienkāršošanai un uzlabošanai” varētu sniegt noderīgas vadlīnijas, izvērtējot nozares pašregulāciju saskaņā ar šo direktīvu.

(20)

Šai direktīvai arī vajadzētu veicināt ekodizaina integrēšanu mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU), kā arī ļoti mazos uzņēmumos. Šāda integrēšana būtu jāveicina, nodrošinot ar to ražojumu noturību saistītas informācijas plašu pieejamību un vieglo piekļuvi tai.

(21)

Uz EPR, kas atbilst ekodizaina prasībām, kuras noteiktas šīs direktīvas īstenošanas pasākumos, būtu jābūt “CE” marķējumam un ar to saistītai informācijai, lai ļautu tos laist iekšējā tirgū, kā arī nodrošināt to brīvu apriti. Īstenošanas pasākumu izpilde precīzā veidā ir nepieciešama, lai samazinātu regulētu EPR ietekmi uz vidi un nodrošinātu godīgu konkurenci.

(22)

Sagatavojot īstenošanas pasākumus un savu darba plānu, Komisijai būtu jāapspriežas ar dalībvalstu pārstāvjiem, kā arī ar ieinteresētajām pusēm, kas saistītas ar ražojumu grupu, kā, piemēram, ar nozari, tostarp MVU un amatniecības nozari, arodbiedrībām, tirgotājiem, mazumtirgotājiem, importētājiem, vides aizsardzības grupām un patērētāju organizācijām.

(23)

Sagatavojot īstenošanas pasākumu, Komisijai arī būtu atbilstīgi jāņem vērā tādi esošie valsts tiesību akti vides jomā, jo īpaši saistībā ar toksiskām vielām, kurus dalībvalstis vēlas uzturēt spēkā, nesamazinot pašreizējo un attaisnoto aizsardzības līmeni dalībvalstīs.

(24)

Uzmanība jāpievērš moduļiem un noteikumiem, kas paredzēti tehniskas saskaņošanas direktīvās un kas minēti Padomes Lēmumā 93/465/EEK (1993. gada 22. jūlijs) par atbilstības novērtējuma procedūru dažādu posmu moduļiem un noteikumiem par to, kā piestiprināt un izmantot CE atbilstības zīmi (4), kuru plānots izmantot tehniskās harmonizācijas direktīvās.

(25)

Uzraudzības iestādēm būtu jāveic informācijas apmaiņa par pasākumiem, kas paredzēti saskaņā ar šo direktīvu, ar mērķi uzlabot tirgus uzraudzību. Šādā sadarbībā, cik iespējams, būtu jāizmanto elektroniskie sakaru līdzekļi un attiecīgas Kopienas programmas. Būtu jāveicina informācijas apmaiņa par vides aprites cikla raksturlielumiem un dizaina risinājumu sasniegumiem. To zināšanu uzkrāšana un izplatīšana, ko radījuši ražotāji saistībā ar ekodizainu, ir viens no svarīgākajiem labumiem, ko sniedz šī direktīva.

(26)

Kompetenta struktūra parasti ir valsts vai privāta struktūra, kuru izraudzījusi valsts iestāde un kas sniedz nepieciešamās garantijas savai objektivitātei un tehniskās pieredzes pieejamībai, lai veiktu ražojuma pārbaudi saistībā ar tā atbilstību piemērojamiem īstenošanas pasākumiem.

(27)

Atzīmējot to, ka ir svarīgi izvairīties no neatbilstības, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ir pieejami nepieciešamie efektīvas tirgus uzraudzības līdzekļi.

(28)

Attiecībā uz apmācību un informāciju par ekodizainu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem varētu būt lietderīgi apsvērt saistītās darbības.

(29)

Iekšējā tirgus darbības interesēs ir noteikt standartus, kas ir saskaņoti Kopienas līmenī. Tiklīdz atsauce uz šādu standartu ir publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, atbilstībai tai vajadzētu radīt pieņēmumu, ka attiecīgas prasības, kas noteiktas šīs direktīvas īstenošanas pasākumā, ir ievērotas, lai gan būtu jāpieļauj arī citi veidi, kā demonstrēt šādu prasību ievērošanu.

(30)

Vienai no saskaņotu standartu galvenajām lomām būtu jābūt palīdzības sniegšanai ražotājiem, piemērojot īstenošanas pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu. Šādi standarti varētu būt nozīmīgi, nosakot mērīšanas un testēšanas metodes. Vispārējo ekodizaina prasību gadījumā saskaņoti standarti varētu ievērojami palīdzēt ražotājiem noteikt to ražojumu ekoloģisko profilu saskaņā ar piemērojamā īstenošanas pasākuma prasībām. Šajos standartos būtu skaidri jānorāda saistība starp to noteikumiem un attiecīgajām prasībām. Saskaņotu standartu mērķim nevajadzētu būt fiksēt ierobežojumus vides aspektiem.

(31)

Lai izmantotu šīs direktīvas definīcijas, ir noderīgi atsaukties uz attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem, piemēram, ISO 14040.

(32)

Šī direktīva atbilst jaunas pieejas īstenošanas principiem, kā noteikts Padomes Rezolūcijā (1985. gada 7. maijs) par jaunu pieeju tehniskajai saskaņošanai un standartiem (5), un atsauču izdarīšanai uz saskaņotajiem Eiropas standartiem. Padomes 1999. gada 28. oktobra Rezolūcijā par standartizācijas lomu Eiropā (6) tika ieteikts, ka Komisijai vajadzētu izvērtēt, vai jaunās pieejas princips būtu jāattiecina uz nozarēm, kas nav vēl iesaistītas, lai uzlabotu un vienkāršotu tiesību aktus, kur iespējams.

(33)

Šī direktīva papildina esošos Kopienas instrumentus, tādus kā Padomes Direktīva 92/75/EEK (1992. gada 22. septembris) par sadzīves tehnikas enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (7), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1980/2000 (2000. gada 17. jūlijs) par pārskatīto Kopienas ekoetiķetes piešķiršanas programmu (8), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 2422/2001 (2001. gada 6. novembris) par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu (9), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/96/EK (2003. gada 27. janvāris) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA) (10) — Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Vienotā deklarācija attiecībā uz 9. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/95/EK (2003. gada 27. janvāris) par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās (11) un Padomes Direktīva 76/769/EEK (1976. gada 27. jūlijs) attiecībā uz dažu bīstamu vielu un preparātu tirgū laišanas un lietošanas ierobežojumiem (12), lai tuvinātu dalībvalstu likumus, regulas un administratīvos nosacījumus. Mijiedarbībai starp šo direktīvu un pašreizējiem Kopienas instrumentiem būtu jāsniedz ieguldījums to ietekmes palielināšanā un saskaņotu prasību izstrādāšanā attiecībā uz ražotājiem.

(34)

Tā kā Padomes Direktīvā 92/42/EEK (1992. gada 21. maijs) par efektivitātes prasībām jauniem karstā ūdens apkures katliem, kas tiek kurināti ar šķidriem vai gāzveida kurināmiem (13), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 96/57/EK (1996. gada 3. septembris) par energoefektivitātes prasībām attiecībā uz mājsaimniecībā lietojamiem elektriskiem ledusskapjiem, saldēšanas iekārtām un to kombinācijām (14) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/55/EK (2000. gada 18. septembris) par luminiscentā apgaismojuma balastu energoefektivitātes prasībām (15) jau ir ietverti noteikumi attiecībā uz energoefektivitātes prasību pārskatīšanu, tie būtu jāiestrādā šajā sistēmā.

(35)

Direktīvā 92/42/EEK ir sniegta zvaigžņu kategoriju sistēma ar mērķi noteikt katlu enerģijas patēriņu. Tā kā dalībvalstis un nozare piekrīt, ka zvaigžņu kategoriju sistēma nenesa gaidītos rezultātus, Direktīvā 92/42/EEK būtu jāizdara grozījumi, lai radītu iespēju izstrādāt efektīvāku shēmu.

(36)

Prasības, kas noteiktas Padomes Direktīvā 78/170/EEK (1978. gada 13. februāris) par telpu apsildes siltuma ģeneratoru darbību un karstā ūdens ražošanu jaunās vai esošās ražošanā neizmantojamās ēkās, un par siltumizolāciju un vietējo karstā ūdens sadali jaunās ražošanā neizmantojamās ēkās (16), ir aizstātas ar noteikumiem Direktīvā 92/42/EEK, Padomes Direktīvā 90/396/EEK (1990. gada 29. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz iekārtām, kurās izmanto gāzveida kurināmo (17), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/91/EK (2002. gada 16. decembris) par ēku energoefektivitāti (18). Tādējādi Direktīva 78/170/EEK būtu jāatceļ.

(37)

Padomes Direktīva 86/594/EEK (1986. gada 1. decembris) par sadzīves tehnikas radītā trokšņa līmeni (19) ietver nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstis var pieprasīt publicēt informāciju par troksni, ko emitē šādas iekārtas, un nosaka trokšņa līmeņa noteikšanas procedūru. Saskaņošanas nolūkos trokšņa emisijas jāietver integrētajā ekoloģisko raksturlielumu izvērtēšanā. Tā kā šī direktīva nodrošina šādu integrēto pieeju, Direktīva 86/594/EEK būtu jāatceļ.

(38)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (20).

(39)

Dalībvalstīm būtu jānosaka sankcijas, kas jāpiemēro to valsts noteikumu pārkāpšanas gadījumā, kas ir pieņemti saskaņā ar šo direktīvu. Šīm sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

(40)

Būtu jāatgādina, ka Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanu (21) 34. pantā ir norādīts, ka “Padomei mudinās dalībvalstis izstrādāt, pašām un Kopienas interesēs, savas tabulas, kas, cik iespējams, ilustrēs saistību starp direktīvām un transponēšanas pasākumiem, kā arī darīt tās zināmas atklātībai”.

(41)

Tā kā dalībvalstis vienas pašas nespēj pienācīgi sasniegt ierosinātās darbības mērķi, proti, nodrošināt iekšējā tirgus funkcionēšanu, pieprasot, lai ražojumi sasniedz atbilstīgu ekoloģisko raksturlielumu līmeni, un tādēļ, ņemot vērā darbības mērogu un sekas, to labāk varētu sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas minēts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kā tas noteikts minētajā pantā, šī direktīva paredz tikai to, kas ir vajadzīgs šo mērķu sasniegšanai,

(42)

Ir notikušas apspriedes ar Reģionu komiteju, bet tā nav sniegusi savu atzinumu,

1.

“Enerģiju patērējošs ražojums (EPR)” ir ražojums, kurš, tiklīdz laists tirgū un/vai nodots ekspluatācijā, ir atkarīgs no enerģijas pievades (elektrība, izrakteņu kurināmie un neizsīkstošie enerģijas avoti), lai tas strādātu paredzētajā veidā, vai ražojums, kas domāts, lai radītu, pārvadātu un mērītu šādu enerģiju, tostarp sastāvdaļas, kuras atkarīgas no enerģijas pievades, kuras paredzēts iestrādāt EPR, uz ko attiecas šī direktīva, un kuras laistas tirgū un/vai nodotas ekspluatācijā kā atsevišķas sastāvdaļas, kas paredzētas tiešajiem lietotājiem; tā ietekmi uz vidi var izvērtēt atsevišķi;

2.

“Sastāvdaļas un mezgli” ir daļas, kuras paredzēts iestrādāt EPR un kuras nav laistas tirgū un/vai nodotas ekspluatācijā kā atsevišķas daļas tiešajiem lietotājiem, vai kuru ietekmi uz vidi nevar izvērtēt atsevišķi;

3.

“Īstenošanas pasākumi” ir pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, nosakot konkrētu EPR ekodizaina prasības vai to vides aspektus;

4.

“Laišana tirgū” ir process, ar ko EPR pirmo reizi dara pieejamu Kopienas tirgū nolūkā to izplatīt vai lietot Kopienas teritorijā, saņemot vai nesaņemot atlīdzību, neatkarīgi no pārdošanas metodes;

5.

“Nodošana ekspluatācijā” ir EPR pirmā lietošana tā paredzētajam mērķim, ko veic tiešais lietotājs Kopienā;

6.

“Ražotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ražo EPR, uz kuriem attiecas šī direktīva, un kas ir atbildīga par EPR atbilstību šai direktīvai, ņemot vērā laišanu tirgū un/vai nodošanu ekspluatācijā, savā vārdā vai ar savu preču zīmi, vai ražotāja paša lietošanai. Ja nav tāda ražotāja, kāds definēts pirmajā teikumā, vai tāda importētāja, kāds definēts 8. punktā, jebkura fiziska vai juridiska persona, kas EPR, uz ko attiecas šī direktīva, laiž tirgū un/vai nodod ekspluatācijā, tiek uzskatīta par ražotāju;

7.

“Pilnvarots pārstāvis” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā un kas ir saņēmusi rakstisku pilnvaru no ražotāja, lai viņa vārdā pildītu visus vai daļu no pienākumiem un formalitātēm, kas saistītas ar šo direktīvu;

8.

“Importētājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā un kas laiž produktu no trešās valsts Kopienas tirgū, veicot savu uzņēmējdarbību;

9.

“Materiāli” ir visi materiāli, kas tiek izmantoti EPR aprites cikla laikā;

10.

“Ražojuma dizains” ir to procesu kopums, ar ko EPR tehniskajā specifikācijā transponē juridiskās, tehniskās, drošības, funkcionālās, tirgus vai citas prasības, kam jāatbilst EPR;

11.

“Vides aspekts” ir EPR elements vai funkcija, kas var mijiedarboties ar vidi EPR aprites cikla laikā;

12.

“Ietekme uz vidi” ir jebkādas vides izmaiņas, kas, kopumā vai daļēji, radušās no EPR tā aprites cikla laikā;

13.

“Aprites cikls” ir secīgi un saistīti EPR posmi, sākot ar jēlmateriāla izmantošanu un beidzot ar galīgo apglabāšanu;

14.

“Atkārtota izmantošana” ir jebkura darbība, ar kuru EPR vai tā sastāvdaļas, sasniedzot to pirmās izmantošanas beigas, tiek izmantoti tādam pašam nolūkam, kādam tie tika nodomāti, ietverot ilgstošu tā EPR izmantošanu, kas tiek atgriezts savākšanas punktā, izplatītājam, pārstrādātājam vai ražotājam, kā arī atkārtota EPR izmantošana pēc renovācijas;

15.

“Pārstrādāšana” ir pārstrāde, kura notiek atkritumu materiālu ražošanas procesā, sākotnējam mērķim vai citā nolūkā, bet neietverot enerģijas reģenerēšanu;

16.

“Enerģijas reģenerēšana” ir kurināmā atkritumu izmantošana, lai radītu enerģiju tiešas dedzināšanas rezultātā kopā ar citiem atkritumiem vai bez tiem, bet ar siltuma reģenerēšanu;

17.

“Reģenerācija” ir jebkura no piemērojamām operācijām, kas minētas II B pielikumā Padomes Direktīvai 75/442/EEK (1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem (22);

18.

“Atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, kas ietverts kategorijās, kuras minētas Direktīvas 75/442/EEK I pielikumā, un ko īpašnieks izmet vai vēlas izmest, vai ir prasīts izmest;

19.

“Bīstamie atkritumi” ir jebkuri atkritumi, uz ko attiecas 1. panta 4. punkts Padomes Direktīvā 91/689/EEK (1991. gada 12. decembris) par bīstamajiem atkritumiem (23);

20.

“Ekoloģisks profils” ir to izejvielu un produkcijas (piemēram, materiāli, emisija un atkritumi) apraksts, kas saistīti ar EPR visā ražojumu aprites ciklā, saskaņā ar īstenošanas pasākumu, kas piemērojams EPR. Šis apraksts ir svarīgs no vides aspekta un tas tiek izteikts fiziskā daudzumā, ko var izmērīt;

21.

EPR “ekoloģiskie raksturlielumi” ir EPR vides aspektu pārvaldības rezultāti, ko panācis ražotājs un kas ir atspoguļoti tā tehniskajā dokumentācijā;

22.

“Ekoloģisko raksturlielumu uzlabošana” ir EPR ekoloģisko raksturlielumu uzlabošanas process, secīgās paaudzēs, lai gan ne vienmēr attiecībā uz visiem ražojuma vides aspektiem vienlaicīgi;

23.

“Ekodizains” ir vides aspektu integrācija ražojuma dizainā ar mērķi uzlabot EPR ekoloģiskos raksturlielumus visā tā aprites ciklā;

24.

“Ekodizaina prasība” ir jebkura prasība saistībā ar EPR vai EPR dizainu ar mērķi uzlabot tā ekoloģiskos raksturlielumus vai jebkura informācijas sniegšanas prasība saistībā ar EPR vides aspektiem;

25.

“Vispārēja ekodizaina prasība” ir ekodizaina prasība, kas balstīta uz ekoloģisku profilu kopumā un ar ko nenosaka robežvērtības attiecībā uz atsevišķiem vides aspektiem;

26.

“Īpaša ekodizaina prasība” ir skaitliska un mērāma ekodizaina prasība, kas saistīta ar EPR konkrētu vides aspektu, piemērām, enerģijas patēriņu lietošanas laikā, kas aprēķināts attiecībā uz konkrētu izejas parametra vienību;

27.

“Saskaņotais standarts” ir tehniska specifikācija, kuras ievērošana nav obligāta un kuru pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde saskaņā ar pilnvarojumu no Komisijas un saskaņā ar procedūrām, kas aprakstītas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (24), lai izveidotu Eiropas prasību.

i)

organizēt atbilstīgas un pietiekami plašas EPR atbilstības pārbaudes un uzlikt pienākumu ražotājam vai tā pilnvarotam pārstāvim atsaukt neatbilstīgus EPR no tirgus saskaņā ar 7. pantu;

ii)

pieprasīt visu nepieciešamo informāciju no iesaistītajām pusēm, kā tas ir noteikts īstenošanas pasākumos;

iii)

ņemt ražojumu paraugus un veikt tos atbilstības pārbaudes.

—

nodrošināt, lai EPR, kuri ir laisti tirgū vai nodoti ekspluatācijā, atbilstu šai direktīvai un piemērojamajam īstenošanas pasākumam,

—

nodrošināt atbilstības deklarācijas un tehniskās dokumentācijas pieejamību.

a)

vai informācija var tikt sniegta ar saskaņoto simbolu vai atzīto kodu palīdzību vai citiem līdzekļiem;

b)

lietotāja tipu, kas paredzēts EPR, un sniedzamās informācijas raksturu.

a)

piemērojamā īstenošanas pasākuma prasību nepildīšanas;

b)

10. panta 2. punktā minēto saskaņoto standartu nepareizas piemērošanas;

c)

nepilnībām saskaņotajos standartos, kas minēti 10. panta 2. punktā.

—

nepieciešamo informāciju par patērētāju lomu ražojuma ilgtspējīgā lietošanā,

—

ja to pieprasa īstenošanas pasākumi — produkta ekoloģisko profilu un ekodizaina priekšrocību aprakstu.

a)

EPR ir ievērojams pārdošanas un tirdzniecības apjoms, orientējoši vairāk nekā 200 000 vienības gadā Kopienā, saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem datiem;

b)

EPR, ņemot vērā tirgū laisto un/vai ekspluatācijā nodoto EPR skaitu, ir ievērojama ietekme uz vidi Kopienā, kā noteikts Kopienas stratēģiskajās prioritātēs, kas sniegtas Lēmumā Nr. 1600/2002/EK;

c)

EPR ir ievērojams uzlabošanas potenciāls attiecībā uz ietekmi uz vidi bez pārmērīgām izmaksām, jo īpaši ņemot vērā:

a)

Kopienas vides prioritātes, piemērām, tās, kas noteiktas Lēmumā Nr. 1600/2002/EK vai Komisijas ziņotajā Eiropas klimata pārmaiņu programmā (EKPP);

b)

attiecīgos Kopienas tiesību aktus un pašregulāciju, piemērām, brīvprātīgās vienošanās, kas pēc saskaņā ar 17. pantu veiktā novērtējuma, paredzams, ļaus sasniegt politikas mērķus ātrāk vai lētāk nekā obligātās prasības.

a)

ņem vērā EPR aprites ciklu un visus ievērojamos vides aspektus, tostarp energoefektivitāti. Vides aspektu un to uzlabošanas iespēju analīzes pamatīgums ir proporcionāls to nozīmīgumam. To ekodizaina prasību, kas attiecas uz nozīmīgiem EPR vides aspektiem, pieņemšanu nevajadzīgi neaizkavē ar citiem aspektiem saistītie neskaidrie jautājumi;

b)

veic novērtēšanu, kurā tiek apsvērta ietekme uz vidi, patērētājiem un ražotājiem, tostarp MVU, saistībā ar konkurētspēju, tostarp tirgos ārpus Kopienas, jaunradi, tirgus piekļuvi, izmaksām un ieguvumiem;

c)

ņem vērā esošos valsts tiesību aktus vides jomā, ko dalībvalstis uzskata par svarīgiem;

d)

veic atbilstīgas apspriedes ar ieinteresētajām personām;

e)

sagatavo paskaidrojuma rakstu par īstenošanas pasākuma projektu, kas balstīts uz novērtējumu, kurš minēts b) apakšpunktā;

f)

nosaka īstenošanas termiņu, jebkuru pa fāzēm sadalītu vai pārejas pasākumu vai periodus, jo īpaši ņemot vērā iespējamo ietekmi uz MVU vai uz īpašām ražojumu grupām, ko galvenokārt ražo MVU.

a)

nav konstatēta ievērojama negatīva ietekme uz ražojuma funkcionalitāti no lietotāja perspektīvas;

b)

veselība, drošība un vide nav nelabvēlīgi ietekmēta;

c)

nav konstatēta ievērojama negatīva ietekme uz patērētājiem, jo īpaši attiecībā uz ražojuma cenu un izmaksām, kas saistītas ar aprites ciklu;

d)

nav konstatēta ievērojama negatīva ietekme uz nozares konkurētspēju;

e)

principā ekodizaina prasību noteikšanai nebūs tādas sekas, ka ražotājiem būs jāizmanto patentēta tehnoloģija;

f)

neuzliek ražotājiem pārmērīgu administratīvo slogu.

—

īstenošanas pasākumus, sākot ar tiem ražojumiem, kam saskaņā ar EKPP ir augsts potenciāls attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju rentablu samazināšanu, piemēram, apkures un ūdens sildīšanas iekārtām, sistēmām ar elektromotoriem, apgaismojumu mājsaimniecībās un pakalpojumu nozarē, mājsaimniecības ierīcēm, biroja iekārtām mājsaimniecībās un pakalpojumu nozarē, sadzīves elektroiekārtām, plaša patēriņa elektroniskajām iekārtām un apkures, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas iekārtām,

—

atsevišķu īstenošanas pasākumu, lai samazinātu gaidīšanas režīma zudumus ražojumu grupai.

1)

direktīvas 6. pantu svītro;

2)

iekļauj šādu pantu:

“10.a pants

Šī direktīva ir īstenošanas pasākums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/32/EK (2005. gada 6. jūlijs), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības attiecībā uz enerģiju patērējošiem ražojumiem (26), 15. panta nozīmē, attiecībā uz energoefektivitāti izmantošanas laikā saskaņā ar minēto direktīvu, un to var grozīt vai atcelt saskaņā ar Direktīvas 2005/32/EK 19. panta 2. punktu.

3)

direktīvas I pielikuma otro iedaļu svītro;

4)

direktīvas II pielikumu svītro.