EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 32002R1226

Komisijas Regula (EK) Nr. 1226/2002 (2002. gada 8. jūlijs), ar ko groza Padomes Direktīvas 64/432/EEK B pielikumu

OJ L 179, 9.7.2002, p. 13–18 (ES, DA, DE, EL, EN, FR, IT, NL, PT, FI, SV)
Special edition in Czech: Chapter 03 Volume 036 P. 171 - 176
Special edition in Estonian: Chapter 03 Volume 036 P. 171 - 176
Special edition in Latvian: Chapter 03 Volume 036 P. 171 - 176
Special edition in Lithuanian: Chapter 03 Volume 036 P. 171 - 176
Special edition in Hungarian Chapter 03 Volume 036 P. 171 - 176
Special edition in Maltese: Chapter 03 Volume 036 P. 171 - 176
Special edition in Polish: Chapter 03 Volume 036 P. 171 - 176
Special edition in Slovak: Chapter 03 Volume 036 P. 171 - 176
Special edition in Slovene: Chapter 03 Volume 036 P. 171 - 176
Special edition in Bulgarian: Chapter 03 Volume 042 P. 168 - 173
Special edition in Romanian: Chapter 03 Volume 042 P. 168 - 173
Special edition in Croatian: Chapter 03 Volume 017 P. 71 - 76

Legal status of the document No longer in force, Date of end of validity: 20/04/2021; Iesaist. atcelta ar 32016R0429

ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2002/1226/oj

32002R1226



Oficiālais Vēstnesis L 179 , 09/07/2002 Lpp. 0013 - 0018


Komisijas Regula (EK) Nr. 1226/2002

(2002. gada 8. jūlijs),

ar ko groza Padomes Direktīvas 64/432/EEK B pielikumu

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 1964. gada 26. jūnija Direktīvu 64/432/EEK [1] par dzīvnieku veselības problēmām, kas ietekmē liellopu un cūku tirdzniecību Kopienā, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) 535/2002/ [2], un īpaši tās 16. panta 1. punkta otro daļu,

tā kā:

(1) 1999. gada 11. oktobrī Dzīvnieku veselības un labturības zinātniskā komiteja pieņēma ziņojumu [3] par Padomes Direktīvas 64/432/EEK tehnisko pielikumu izmaiņu, lai ņemtu vērā zinātniskos sasniegumus attiecībā uz tuberkulozi, brucelozi un enzootisko liellopu leikozi.

(2) Saskaņā ar iepriekšminēto ziņojumu tuberkulozes testus būtu jāveic atbilstoši Starptautiskā epizootiju biroja (OIE) Diagnostikas testu un vakcīnu standartu rokasgrāmatai, trešais izdevums (1996. gads).

(3) 2001. gada augustā OIE publicēja minētās rokasgrāmatas ceturto izdevumu (2000. gads), tai skaitā noteiktas izmaiņas tuberkulozes testu aprakstā.

(4) 2002. gada janvārī Eiropas Zāļu kvalitātes direkcija publicēja Eiropas Farmakopejas ceturto izdevumu (2002. gads), tai skaitā 0535. un 0536. monogrāfiju par putnu un liellopu tuberkulīna attīrīta proteīna atvasinājumu.

(5) Tādēļ nepieciešams mainīt Direktīvas 64/432/EEK B pielikumu tā, lai noteiktu testa kārtību, kas piemērojama pārraudzības un tirdzniecības nolūkā Kopienā, ņemot vērā Zinātniskās veterinārās komitejas atzinumu.

(6) Šajā regulā paredzētie pasākumi saskan ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Direktīvas 64/432/EEK B pielikumu aizstāj ar šīs regulas pielikumu.

2. pants

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2002. gada 8. jūlijā

Komisijas vārdā —

Komisijas loceklis

David Byrne

[1] OV 121, 29.7.1964., 1977./64. lpp.

[2] OV L 80, 23.3.2002., 22. lpp.

[3] SANCO/B3/R10/1999.

--------------------------------------------------

PIELIKUMS

"

B PIELIKUMS

TUBERKULOZE

1. SLIMĪBAS IEROSINĀTĀJA IDENTIFICĒŠANA

Liellopu tuberkulozes ierosinātāja Mycobacterium bovis (M. bovis) esamību klīniskos un pēcnāves paraugos var noteikt ar iezīmētu uztriepju apskati vai imunoperoksidāzes metodēm un apstiprināt ar organisma pavairošanu primārās izolācijas vidē.

Patoloģiskais materiāls M. bovis apstiprināšanai būtu jāņem no nesamērīgiem limfmezgliem un parenhimatoziem orgāniem, piemēram, plaušām, aknām, liesas utt. Gadījumos, kad dzīvniekam nav patoloģisku izmaiņu, izmeklēšanai un pavairošanai būtu jāņem paraugi no aizrīkles, bronhu, videnes, virstesmeņa, zemžokļa un dažiem apzarņa limfmezgliem, kā arī no aknām.

Izolātu identificēšanu parasti var veikt ar audzēšanas un bioķīmisko īpašību noteikšanu. Var arī izmantot polimēru ķēdes reakciju (PCR), lai noteiktu M. tuberculosis kompleksu. DNS analīzes paņēmieni var izrādīties ātrāki un ticamāki nekā bioķīmiskās metodes M. bovis atšķiršanai no citām M. tuberculosis kompleksa sastāvdaļām. Ģenētiskā iezīmēšana ļauj atšķirt dažādus M. bovis celmus un ļaus aprakstīt izcelsmes, pārnēsāšanas un izplatības veidus.

Izmantotajiem paņēmieniem un barotnēm, to standartizēšanai un rezultātu interpretācijai jāatbilst tam, kas noteikts OIE Diagnostikas testu un vakcīnu standartu rokasgrāmatas, ceturtā izdevuma (2000. gada) 2.3.3. nodaļā (liellopu tuberkuloze).

2. TUBERKULĪNA ĀDAS TESTS

Izmanto PPD (attīrīta proteīna atvasinājumu) tuberkulīnu, kas atbilst 2.1. punktā noteiktajiem standartiem, lai veiktu oficiālu tuberkulīna ādas testu saskaņā ar 2.2. punktā minēto kārtību.

2.1. Tuberkulīna (liellopu un putnu) standarti.

2.1.1. Definīcija.

Tuberkulīna attīrīts proteīna atvasinājums (PPD tuberkulīns, liellopu vai putnu) ir sagatave, ko iegūst no termiski apstrādātiem Mycobacterium bovis vai Mycobacterium avium (pēc vajadzības) augšanas un līzes produktiem, kuri var atklāt aizkavētu hiperjutību dzīvniekam, kas ir sensitivizēti pret tās pašas sugas mikroorganismiem.

2.1.2. Pagatavošana.

To iegūst no ūdenī šķīstošām frakcijām, ko sagatavo karsējot plūstošā tvaikā un pēc tam filtrējot tās M. bovis vai M. avium (pēc vajadzības) kultūras, kas aug šķidrā, sintētiskā vidē. Filtrāta aktīvo frakciju, kas sastāv galvenokārt no proteīna, atdala ar nogulsnēšanu, mazgā un atkal izšķīdina. Var pievienot antimikrobiālu konservantu, kas neizraisa kļūdaini pozitīvas reakcijas, kā, piemēram, fenolu. Beigu sterilo sagatavi, kas nesatur mikobaktērijas, aseptiski iepilda sterilos, drošos stikla konteineros, kurus tad noslēdz tā, lai novērstu piesārņojumu. Sagatave var tikt žāvēta ar sublimācijas metodi.

2.1.3. Produkta identificēšana.

Vairākas noteikta lieluma devas intradermāli injicē dažādās vietās atbilstoši sensitivizētām albīnām jūrascūciņām, kas katra sver ne mazāk kā 250 g. Pēc 24 līdz 28 stundām injekcijas vietās parādās reakcijas edematozu uztūkumu veidā ar eritēmu ar nekrozi vai bez nekrozes. Reakciju izmērs un stiprums ir atšķirīgs, atbilstoši devai. Nesensitivizētas jūrascūciņas neuzrāda reakcijas uz līdzīgām injekcijām.

2.1.4. Testi.

2.1.4.1. pH: pH ir 6,5 līdz 7,5.

2.1.4.2. Fenols. Ja pārbaudāmā sagatave satur fenolu, tā koncentrācija ir ne vairāk kā 5 g/l.

2.1.4.3. Sensitivizējoša iedarbība. Izmanto triju jūrascūciņu grupu, kuras nav apstrādātas ar materiālu, kas traucētu testam. 3 reizes ar piecu dienu starplaiku katrai jūrascūciņai intradermāli injicē pārbaudāmās sagataves devas, kas atbilst 500 IU 0,1 mililitrā. 15 līdz 21 dienu pēc trešās injekcijas intradermāli injicē tādu pašu devu (500 IU) šiem dzīvniekiem un triju jūrascūciņu kontrolgrupai, kurām ir tāda pati masa un kas nav iepriekš saņēmušas tuberkulīna injekcijas. 24 līdz 28 stundas pēc pēdējām injekcijām divu grupu reakcijas nav ievērojami atšķirīgas.

2.1.4.4. Toksiskums. Izmanto divas jūrascūciņas, kas katra sver ne mazāk kā 250 g un kas iepriekš nav apstrādātas ar materiālu, kurš traucētu testam. Katrai jūrascūciņai injicē zem ādas 0,5 ml pārbaudāmās sagataves. Dzīvniekus novēro septiņas dienas. Novērošanas laikā neparādās neatbilstoši efekti.

2.1.4.5. Sterilitāte. Tā atbilst sterilitātes testam, kas noteikts Eiropas Farmakopejas 4. izdevuma (2002.gads) monogrāfijā par veterinārajām vakcīnām.

2.1.5. Iedarbība.

Tuberkulīna attīrīta proteīna atvasinājuma (liellopu un putnu) iedarbību nosaka, salīdzinot sensitivizētu jūrascūciņu reakcijas, ko izraisa pārbaudāmās sagataves atšķaidījuma sērijas intradermāla injekcija, ar tām reakcijām, ko izraisa tuberkulīna (liellopu vai putnu, pēc vajadzības) attīrīta proteīna atvasinājuma standarta sagataves zināmas koncentrācijas, kuras kalibrē starptautiskajās vienībās.

Lai pārbaudītu iedarbību, sensitivizē ne mazāk kā deviņas albīnas jūrascūciņas, kas katra sver 400 līdz 600 g, ar dziļu intramuskulāro injekciju 0,0001 mg AN5 celma dzīva M. bovis, kurš iejaukts 0,5 ml šķidras masas 9 g/l R nātrija hlorīda šķīdumā, lai pārbaudītu liellopu tuberkulīnam, vai atbilstošas devas inaktivēta vai dzīva M. avium, lai pārbaudītu putnu tuberkulīnam. Ne mazāk kā četras nedēļas pēc jūrascūciņu sensitivizēšanas to sānus noskuj, lai radītu vietu ne vairāk kā četrām injekciju vietām katrā pusē. Sagatavo pārbaudāmās sagataves un standarta sagataves atšķaidījumus, izmantojot izotoniskā fosfāta buferšķīdumu (pH 6,5 – 7,5), kas satur 0,005 g/l 80 R polisorbāta. Izmanto ne mazāk kā trīs devas standarta sagataves un ne mazāk kā trīs devas pārbaudāmās sagataves. Izvēlas devas tā, lai radīto izmaiņu diametrs būtu ne mazāks kā 8 mm un ne lielāks kā 25 mm. Sadala atšķaidījumus brīvi izvēlētā veidā pa vietām, izmantojot latīņu kvadrāta shēmu. Katru devu injicē intradermāli nemainīgā 0,1 ml vai 0,2 ml tilpumā. Pēc 24 līdz 28 stundām izmēra izmaiņu diametrus un aprēķina testa rezultātu, izmantojot parastās statistiskās metodes un pieņemot, ka izmaiņu diametri ir tieši proporcionāli tuberkulīnu koncentrācijas logaritmam.

Tests ir derīgs, ja kļūdas ticamības intervāls (P = 0,95) ir ne mazāk kā 50 % un ne vairāk kā 200 % no aprēķinātās iedarbības. Aprēķinātā iedarbība ir ne mazāk kā 66 % un ne vairāk kā 150 % no liellopu tuberkulīnam noteiktās iedarbības. Aprēķinātā iedarbība ir ne mazāk kā 75 % un ne vairāk kā 133 % no putnu tuberkulīnam noteiktās iedarbības. Noteiktā iedarbība ir ne mazāk kā 20000 IU/ml abiem tuberkulīniem (liellopu un putnu).

2.1.6. Glabāšana.

Glabāt tumšā vietā 5 ± 3 °C temperatūrā.

2.1.7. Marķēšana.

Uz etiķetes norādīts:

- iedarbība starptautiskajās vienībās uz mililitru,

- jebkuras pievienotās vielas nosaukums un daudzums,

- ar sublimācijas metodi žāvētām sagatavēm:

- šķidruma, ko izmanto atšķaidīšanai, nosaukums un daudzums,

- ka produkts būtu jāizmanto nekavējoties pēc atšķaidīšanas.

2.2. Testa metode.

2.2.1. Par oficiāliem intradermāliem tuberkulīna testiem atzīst

- vienkāršo intradermālo testu: šajā testā izdara vienu liellopu tuberkulīna injekciju,

- salīdzinošo intradermālo testu: šajā testā vienlaicīgi izdara vienu liellopu tuberkulīna injekciju un vienu putnu tuberkulīna injekciju.

2.2.2. Tuberkulīnu injicē šādās devās:

- ne mazāk kā 2000 IU liellopu tuberkulīna,

- ne mazāk kā 2000 IU putnu tuberkulīna.

2.2.3. Injicējamās devas tilpums nedrīkst pārsniegt 0,2 ml.

2.2.4. Tuberkulīna testus veic, tuberkulīnu (turberkulīnus) injicējot kakla ādā. Injekcijas vietas atrodas uz robežas starp kakla priekšējo un vidējo trešdaļu. Ja vienam un tam pašam dzīvniekam injicē gan liellopu, gan putnu tuberkulīnus, putnu tuberkulīnu injicē 10 centimetrus no skausta, bet liellopu tuberkulīnu - apmēram 12,5 cm zemāk, aptuveni paralēli plecu līnijai vai arī dažādās kakla pusēs. Jauniem dzīvniekiem, kas ir pārāk mazi, lai pietiekami nodalītu injekcijas vietu, injekcijas veic kakla vidējā daļā, katrā kakla pusē, vienā un tajā pašā vietā.

2.2.5. Tuberkulīna testu veic un reakciju interpretē šādi.

2.2.5.1. Paņēmieni.

Injekcijas vietas apcērp un attīra. Starp īkšķi un rādītājpirkstu saņem apcirptās ādas kroku, to izmēra ar ārtaustu un rezultātus pieraksta. Tuberkulīna devu tad injicē ar metodi, kas nodrošina, ka tuberkulīns ievadīts intradermāli. Var izmantot īsu, sterilu adatu ar slīpni uz āru un graduētu šļirci, kas pildīta ar tuberkulīnu un ko slīpi ievada ādas dziļajos slāņos. Ja injekcija ir veikta pareizi, injekcijas vietā var sataustīt nelielu zirnim līdzīgu uztūkumu. Ādas krokas biezumu katrā injekcijas vietā pārmēra pēc 72 stundām (± 4 stundas) pēc injekcijas, un rezultātus reģistrē.

2.2.5.2. Reakciju interpretācija.

Reakciju interpretē, pamatojoties uz klīniskajiem novērojumiem un to, kā pēc 72 stundām ir palielinājies ādas krokas biezums injekcijas vietā.

a) Negatīva reakcija: ja novēro ierobežotu pietūkumu un ādas krokas biezums palielinājies ne vairāk kā par 2 mm, konkrētajā reģionā nav novērojami klīniskie simptomi, piemēram, plaša edēma, eksudāts, nekroze, sāpes, limfvadu vai limfmezglu iekaisums.

b) Neskaidra reakcija: ja nav novērojami a) apakšpunktā uzskaitītie klīniskie simptomi un ādas krokas biezums ir palielinājies par vairāk kā 2 mm, taču mazāk kā par 4 mm.

c) Pozitīva reakcija: ja novēro a) apakšpunktā minētos klīniskos simptomus vai arī ādas krokas biezums injekcijas vietā palielinājies vairāk nekā par 4 mm.

2.2.5.3. Oficiālos intradermālos tuberkulīna testus interpretē šādi.

2.2.5.3.1. Vienkāršais intradermālais tests:

a) pozitīvs: pozitīva liellopu reakcija saskaņā ar 2.2.5.2. punkta c) apakšpunktu;

b) neskaidrs: neskaidra reakcija saskaņā ar 2.2.5.2. punkta b) apakšpunktu;

c) negatīvs: negatīva liellopu reakcija saskaņā ar 2.2.5.2. punkta a) apakšpunktu.

Dzīvniekiem, kuriem vienkāršajā intradermālajā tuberkulīna testā ieguva neskaidru reakciju, ne ātrāk kā pēc 42 dienām veic otru testu.

Dzīvniekus, kuriem šajā testā nebija negatīvas reakcijas, uzskata par pozitīviem.

Dzīvniekiem, kuriem bija pozitīva reakcija vienkāršajā intradermālajā testā, var veikt salīdzinošo intradermālo testu, ja ir aizdomas par kļūdaini pozitīvu reakciju vai traucējošu reakciju.

2.2.5.3.2. Salīdzinošais intradermālais tests, ko izmanto, lai noteiktu un saglabātu ar tuberkulozi oficiāli nesirgstoša ganāmpulka statusu:

a) pozitīvs: ja novēro pozitīvu reakciju uz liellopu tuberkulīnu ar uztūkumu, kas par 4 mm pārsniedz reakciju uz putnu tuberkulīnu, vai arī klīniskos simptomus;

b) neskaidrs: ja reakcija uz liellopu tuberkulīnu ir pozitīva vai neskaidra un tā ir par 1 - 4 mm lielāka nekā reakcija uz putnu tuberkulīnu un klīniskās pazīmes nav novērojamas;

c) negatīvs: negatīva reakcija uz liellopu tuberkulīnu vai arī pozitīva vai neskaidra reakcija uz liellopu tuberkulīnu, kas ir mazāka kā pozitīva vai neskaidra reakcija uz putnu tuberkulīnu. Nevienā no abiem gadījumiem nav novērojami klīniskie simptomi.

Dzīvniekiem, kam salīdzinošajā intradermālajā testā ieguva neskaidru reakciju, ne ātrāk kā pēc 24 dienām veic otru testu. Dzīvniekus, par ko šajā testā neieguva negatīvu reakciju, uzskata par pozitīviem.

2.2.5.3.3. Ar tuberkulozi oficiāli nesirgstoša ganāmpulka statusu var apturēt, kā arī aizliegt šā ganāmpulka dzīvniekus izmantot Kopienas iekšējā tirdzniecībā līdz brīdim, kad noskaidrots statuss:

a) dzīvniekiem, kuriem ir neskaidra reakcija vienkāršajā intradermālajā tuberkulīna testā;

b) dzīvniekiem, kuriem ir pozitīva reakcija vienkāršajā intradermālajā tuberkulīna testā un kas tiks testēti vēlreiz ar salīdzinošo intradermālo tuberkulīna testu;

c) dzīvniekiem, kuriem ir neskaidra reakcija salīdzinošajā intradermālajā testā.

2.2.5.3.4. Ja Kopienas normatīvie akti pieprasa pirms dzīvnieku pārvietošanas veikt intradermālo testu, to interpretē tā, lai Kopienas iekšējā tirdzniecībā nenonāktu neviens dzīvnieks, kura ādas krokas biezums pieaug vairāk kā par 2 mm, kā arī dzīvnieki ar klīniskajiem simptomiem.

2.2.5.3.5. Lai ļautu noteikt maksimālo inficēto un slimo dzīvnieku skaitu ganāmpulkā vai reģionā, dalībvalstis var mainīt testa interpretācijas kritērijus, lai iegūtu uzlabotu testa jutību, ņemot vērā visas neskaidrās reakcijas, kas minētas 2.2.5.3.1. punkta b) apakšpunktā un 2.2.5.3.2. punkta b) apakšpunktā kā pozitīvas reakcijas.

3. PAPILDU PĀRBAUDE

Lai ļautu noteikt maksimālo inficēto un slimo dzīvnieku skaitu ganāmpulkā vai reģionā, dalībvalstis papildus tuberkulīna testam var atļaut izmantot gamma interferona testu, kas minēts OIE Diagnostikas testu un vakcīnu standartu rokasgrāmatas, 4. izdevuma (2000. gada) 2.3.3. nodaļā (liellopu tuberkuloze).

4. VALSTU INSTITŪTI UN VALSTU ETALONLABORATORIJAS

4.1. Uzdevumi un kompetence

Valstu institūti un etalonlaboratorijas, kas minētas 3.2. punktā, ir atbildīgas par tuberkulīnu vai reaģentu, kuri minēti 2. un 3. punktā, oficiālu pārbaudi atbilstošajās valstīs, lai nodrošinātu to, ka katrs no šiem tuberkulīniem vai reaģentiem ir atbilstošs attiecībā uz iepriekšminētajiem standartiem.

4.2. Valsts institūtu un valstu etalonlaboratoriju saraksts

1. Vācijā:

Paul-Ehrlich Institut (PEI), Bundesamt für Sera und Impstoffe, D-23207 Langen; Bundesinstitut für gesundheitlichen Verbraucherschutz und Veterinärmedizin - Bereich Jena - D-07743 Jena

2. Beļģijā:

Institut Scientifique de la Santé Publique - Louis Pasteur, 14 Rue Juliette Wytsman - B 1050 Bruxelles - Belgique

3. Francijā:

Laboratoire national des médicaments vétérinaires, Fougères

4. Luksemburgas Lielhercogistē:

piegādātājas valsts institūts

5. Itālijā:

Instituto superiore di sanità, Roma;

6. Nīderlandē:

Centraal Instituut voor Dierziekte Controle Lelystad (CIDC-Lelystad), Lelystad;

7. Dānijā:

Danmarks Veterinærinstitut, Bülowsvej 27, DK-1790 København

8. Īrijā:

piegādātājas valsts institūts

9. Apvienotajā Karalistē:

Veterinary Laboratory Agency, Addlestone, Weybridge

10. Grieķijā:

Κέντρο Κτηνιατρικών Ιδρυμάτων, Νεαπόλεως 25, 153 10 Αθήνα;

11. Spānijā:

Laboratorio de Sanidad y producción animal de Granada

12. Portugālē:

Laboratorio Nacional de Investigação Veterinária, Lisbon

13. Austrijā:

Bundesanstalt für veterinärmedizinische Untersuchungen, Mödling

14. Somijā:

Eläinlääkintä - ja elintarviketutkimus - laitos - Forskningsanstalten för veterinärmedicin och livsmedel, Helsinki

15. Zviedrijā:

Statens veterinärmedicinska anstalt, Uppsala.

"

--------------------------------------------------

Top