Eiropas Savienības direktīvas

 

KOPSAVILKUMS:

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 288. pants — direktīvas

KĀDS IR ŠĪ PANTA MĒRĶIS?

Ar to nosaka dažādos tiesību aktu veidus, kurus Eiropas Savienība (ES) var pieņemt, ieskaitot direktīvas.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

• Direktīvas pieder pie ES sekundārajiem tiesību aktiem. Tādēļ ES iestādes tās pieņem saskaņā ar līgumiem. Pēc pieņemšanas ES līmenī ES dalībvalstis tās transponē, lai tās kļūtu par tiesību aktiem dalībvalstīs.
• Piemēram, Direktīvā 2003/88/EK par darba laika organizēšanu (skatīt kopsavilkumu) ir paredzēti obligāti atpūtas periodi un ES atļautā nedēļā pieļaujamā darba laika ierobežojums.
• Tomēr katras atsevišķas dalībvalsts ziņā ir izstrādāt savus tiesību aktus, ar kuriem nosaka, kā piemērojami šie noteikumi.

Saistošs vispārēji piemērojams tiesību akts

• Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. pantā ir noteikts, ka direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas (vienai, vairākām vai visām), uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, vienlaikus ļaujot valstu iestādēm noteikt šī rezultāta sasniegšanas formas un metodes.
• Direktīva atšķiras no regulas vai lēmuma:
  • atšķirībā no regulas, kas ir tieši piemērojama dalībvalstīs tūlīt pēc tās stāšanās spēkā, direktīva dalībvalstīs nav tieši piemērojama. Pirms to var piemērot katrā dalībvalstī, tā vispirms ir jātransponē valsts tiesību aktos;
  • atšķirībā no lēmuma direktīva ir vispārēji piemērojams dokuments.

Pieņemšana

• Direktīvu var pieņemt saskaņā ar likumdošanas procedūru. Tad tā ir leģislatīvs akts, kuru pieņēmusi Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru vai tikai Padome saskaņā ar īpašajām likumdošanas procedūrām; šādā gadījumā Parlamentam ir jāpiekrīt vai ar to ir jākonsultējas.
• Direktīvu var arī pieņemt, izmantojot neleģislatīvo procedūru, kā tas bija ar Direktīvu (ES) 2017/159, ar ko īsteno Nolīgumu, ar ko īsteno Starptautiskās Darba organizācijas 2007. gada Konvenciju par darbu zvejniecībā, kas ir neleģislatīvs akts.

Obligātā transponēšana

• Lai direktīva stātos spēkā valsts līmenī, dalībvalstīm ir jāpieņem tiesību akts tās transponēšanai. Šim valsts mēroga pasākumam ir jāsasniedz direktīvā noteiktie mērķi. Valsts iestādēm par šiem pasākumiem ir jāinformē Eiropas Komisija.
• Transponēšanai ir jānotiek līdz termiņam, kas noteikts, pieņemot direktīvu (parasti divu gadu laikā).
• Ja valsts direktīvu nav transponējusi, Komisija var sākt pārkāpuma procedūru un ierosināt tiesvedību pret valsti Eiropas Savienības Tiesā (sprieduma neizpilde šajā gadījumā var izraisīt jaunu tiesvedību, kuras rezultātā var piemērot naudas sodus).
• LESD 260. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ja dalībvalsts nav paziņojusi par pasākumiem direktīvas transponēšanai, Komisija var likt attiecīgajai dalībvalstij maksāt naudas sodu.

Maksimālā un minimālā saskaņošana

• Ir svarīgi nošķirt minimālās un maksimālās (jeb pilnīgās) saskaņošanas prasības direktīvās.
• Minimālās saskaņošanas gadījumā ar direktīvu nosaka minimālos standartus, bieži ņemot vērā faktu, ka tiesību sistēmās atsevišķās dalībvalstīs jau ir noteikti augstāki standarti. Šādā gadījumā dalībvalstīm ir tiesības noteikt augstākus standartus par direktīvā noteiktajiem.
• Maksimālās saskaņošanas gadījumā dalībvalstīm ir jāievieš noteikumi, kas atbilst direktīvā noteiktajiem minimālajiem un maksimālajiem standartiem.

Fizisku personu aizsardzība direktīvu nepareizas transponēšanas gadījumā vai gadījumā, ja transponēšana nav notikusi

• Principā direktīva stājas spēkā tikai tad, kad tā ir transponēta. Taču Tiesa uzskata, ka netransponēta direktīva var radīt noteiktu ietekmi tiešā veidā, ja:
  • transponēšana valsts tiesību aktos nav notikusi vai ir veikta nepareizi;
  • direktīvas noteikumi ir beznosacījuma un ir pietiekoši skaidri un precīzi;
  • direktīvas noteikumi piešķir tiesības fiziskām personām.
• Ja ir izpildīti šie nosacījumi, fiziskas personas valsts tiesās var atsaukties uz direktīvu tiesvedībā pret dalībvalsti. Taču fiziska persona, iesniedzot prasību pret citu fizisku personu, nevar atsaukties uz direktīvas tiešo ietekmi, ja tā nav transponēta (spriedums lietā C-41/74 Yvonne van Duyn pret Home Office) ir tiešas vertikālas piemērojamības*piemērs, savukārt spriedums lietā C-152/84 M. H. Marshall pret Southampton and South-West Hampshire Area Health Authority (Teaching) ir tiešas horizontālas piemērojamības*trūkuma piemērs).
• Tiesa noteiktos apstākļos fiziskām personām ļauj izmantot arī iespēju saņemt kompensāciju par direktīvām, kas ir transponētas nepietiekami vai ar nokavēšanos (piemēram, spriedums lietā C-6/90 Francovich).

Transponēšanas kavēšanās

• Lai nodrošinātu ES tiesību aktu pienācīgu piemērošanu iedzīvotāju un uzņēmumu labā, Komisija uzrauga transponēšanas procesu, lai pārliecinātos, ka transponēšana ir notikusi, ka tā ir pareiza un pilnīga un ļauj sasniegt paredzētos rezultātus, un ka tā ir notikusi līdz noteiktajam termiņam.
• ES ir nospraudusi mērķi samazināt transponēšanas deficītu — starpību starp ES pieņemto direktīvu skaitu un dalībvalstu transponēto direktīvu skaitu — līdz 1 %. Transponēšanas rezultātu pārskats ik gadu tiek atjaunināts vienotā tirgus rezultātu apkopojuma ietvaros un ir aplūkojams sadaļā, kas veltīta sniegumam pa pārvaldības instrumentiem, kur ir pieejama informācija par ES kopumā un par atsevišķām dalībvalstīm.

KONTEKSTS

Plašāka informācija:

• Tiesību akti (Eiropas Savienības tīmekļa vietne).

GALVENIE TERMINI

PAMATDOKUMENTS

Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētā versija, Sestā daļa — Noteikumi par iestādēm un finanšu noteikumi, I sadaļa — Noteikumi par iestādēm, 2. nodaļa — Savienības tiesību akti, pieņemšanas procedūras un citi noteikumi, 1. iedaļa — Savienības tiesību akti, 288. pants (bijušais EKL 249. pants) (OV C 202, 7.6.2016., 171.–172. lpp.).

Pēdējo reizi atjaunots: 16.03.2022