—

Universal Music International Holding BV vārdā – C. Kroes un S. Janssen, advocaten,

—

Michael Tétreault Schilling vārdā – A. Knigge, P. A. Fruytier un L. Parret, advocaten,

—

Josef Brož vārdā – F. Vermeulen un B. Schim, advocaten,

—

Grieķijas valdības vārdā – A. Dimitrakopoulou, S. Lekkou un S. Papaïoannou, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 5. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Universal Music International Holding BV (turpmāk tekstā – “Universal Music”), reģistrēta Nīderlandē, un Michael Schilling, Irwin Schwartz un Josef Brož, kas visi trīs ir advokāti, kuru dzīvesvieta attiecīgi ir Rumānijā, Kanādā un Čehijas Republikā, par nolaidību, ko ir pieļāvis J. Brož, Čehijas Republikā izstrādājot līgumu par akciju iegādi.

3

1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) 5. pants, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar turpmākām konvencijām par jauno dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), ir formulēts šādi:

“Personu, kuras domicils ir šīs konvencijas līgumslēdzējā valstī, citā šīs konvencijas līgumslēdzējā valstī var iesūdzēt:

[..]

[..].”

4

Regulas Nr. 44/2001 preambulas 11., 12., 15. un 19. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

5

Šīs regulas 2. panta 1. punkts, kurā vispārējā jurisdikcija ir piešķirta atbildētāja domicila valsts tiesām, ir formulēts šādi:

“Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

6

Šīs pašas regulas 5. pantā ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

[..].”

7

Universal Music ir mūzikas ierakstu izdevniecība, kas ietilpst Universal Music Group. Universal Music International Ltd ir Universal Music māsasuzņēmums un ietilpst tajā pašā grupā.

8

1998. gadā Universal Music International Ltd ar saviem partneriem Čehijas Republikā, tostarp ar mūzikas ierakstu izdevniecību B&M spol. s.r.o. (turpmāk tekstā – “B&M”), kā arī ar tās akcionāriem, vienojās, ka viena vai vairākas Universal Music Group sabiedrības iegādāsies 70 % B&M akciju. Tāpat līgumslēdzējas puses vienojās, ka 2003. gadā pircējs iegādāsies atlikušās akcijas un cena tiks noteikta pēdējās minētās iegādes laikā. Jau tika samaksāts avanss no pārdošanas cenas. Šī darījuma projekta vienošanās un galvenie punkti tika atspoguļoti nodomu protokolā, kurā par mērķi bija noteikta pārdošanas cena, kas līdzvērtīga pieckāršai B&M vidējai gada peļņai.

9

Pēc tam līgumslēdzējas puses risināja sarunas līguma par 70 % B&M akciju pārdošanu un piegādi noslēgšanai, kā arī par akciju pirkuma iespējas līgumu attiecībā uz atlikušajiem 30 % akciju (turpmāk tekstā – “akciju pirkuma iespēja”).

10

Pēc Universal Music Group Juridiskā dienesta pieprasījuma akciju pirkuma iespējas līgumu attiecībā uz atlikušajām akcijām izstrādāja Čehijas Republikas advokātu birojs Burns Schwartz International. Birojs, Universal Music Group Juridiskais dienests un B&M akcionāri apmainījās ar vairākām līguma redakcijām.

11

Šo pārrunu laikā Universal Music atbilstoši līgumam par akciju pirkuma iespēju tika izraudzīta par pircēju. Šo līgumu 1998. gada 5. novembrī parakstīja Universal Music, B&M un tās akcionāri.

12

Kā norāda iesniedzējtiesa, no šā līguma izriet, ka Burns Schwartz International darbinieks J. Brož nav pilnībā pārņēmis Universal Music Group Juridiskā dienesta ierosināto grozījumu un tādēļ pārdošanas cena salīdzinājumā ar sākotnēji paredzēto pārdošanas cenu, kura vēlāk bija jāreizina ar akcionāru skaitu, ir tikusi pieckāršota.

13

2003. gada augustā, lai izpildītu savu līgumisko pienākumu iegādāties atlikušās akcijas, Universal Music aprēķināja to cenu, izmantojot formulu, kuru tā bija paredzējusi, un ieguva summu 10180281 Čehijas kronu (CZK) apmērā (apmēram EUR 313770). Atsaucoties uz aprēķināšanas noteikumiem līgumā, B&M akcionāri pieprasa summu CZK 1003605620 apmērā (apmēram EUR 30932520).

14

Strīds tika iesniegts izšķiršanai Čehijas Republikas šķīrējtiesā, līgumslēdzējām pusēm vienojoties par izlīgumu 2005. gada 31. janvārī. To izpildot, Universal Music pārskaitīja summu EUR 2654280,03 apmērā (turpmāk tekstā – “izlīguma summa”) par atlikušajiem 30 % akciju, veicot pārskaitījumu no sava bankas konta Nīderlandē. Pārskaitījums tika veikts uz kontu, kas B&M akcionāriem pieder Čehijas Republikā.

15

Universal Music cēla prasību rechtbank Utrecht (Utrehtas tiesa, Nīderlande) atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktam, lūdzot solidāri piespriest M. T. Schilling un I. Schwartz kā bijušajiem advokātu biroja Burns Schwartz International partneriem, kā arī J. Brož samaksāt EUR 2767861,25, pieskaitot procentus un tiesāšanās izdevumus, par zaudējumiem, kuri, kā tā apgalvo, ir radušies pēdējās minētās personas, izstrādājot līguma par akciju pirkuma iespēju tekstu, pieļautās nolaidības dēļ. Zaudējumi esot materializējušies kā atšķirība, kas izrietot no šīs nolaidības, starp sākotnēji paredzēto pārdošanas cenu un izlīguma summu, kā arī tiesāšanās izdevumu dēļ, kas Universal Music esot bijis jāsedz procesa šķīrējtiesā dēļ.

16

Savas prasības pamatojumam Universal Music apgalvo, ka zaudējumi tai ir nodarīti Bārnā (Nīderlande), kurā tā ir reģistrēta.

17

Ar 2009. gada 27. maija spriedumu rechtbank Utrecht (Utrehtas tiesa) atzina, ka tās jurisdikcijā neietilpst tai iesniegtā strīda izskatīšana, jo vieta, kurā ir noticis Universal Music apgalvotais kaitējums, kuru tā kvalificēja kā “tiešus, tikai finansiālus zaudējumus”, ir Bārna, kura nav uzskatāma par vietu, kurā ir iestājies “notikums, kas rada kaitējumu” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē, jo neapstāvot pietiekami cieša saikne, kas ļautu noteikt Nīderlandes tiesas jurisdikciju.

18

Saņemot Universal Music apelācijas sūdzību, Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden (Arnemas-Leuvardenas apelācijas tiesa, Nīderlande) ar 2013. gada 15. janvāra spriedumu apstiprināja pirmajā instancē pasludināto spriedumu. Šī tiesa uzskatīja, ka šajā lietā nepastāv īpaši cieša saikne starp pieteikumu un tiesu, kurā iesniegts pieteikums, kas ir kritērijs Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērošanai. Tādējādi tikai tas vien, ka izlīguma summa bija jāsedz Nīderlandē reģistrētai sabiedrībai, neesot pietiekams pamats Nīderlandes tiesas starptautiskajai jurisdikcijai.

19

Universal Music iesniedza kasācijas sūdzību par Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden (Arnemas-Leuvardenas apelācijas tiesa, Nīderlande) spriedumu iesniedzējtiesā. M. T. Schilling un J. Brož katrs atsevišķi iesniedza pretkasācijas sūdzību.

20

Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtība jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” var uzskatīt vietu tajā dalībvalstī, kurā ir radies kaitējums, ja šo kaitējumu veido vienīgi finansiālie zaudējumi, kas tieši izriet no citā dalībvalstī veiktas prettiesiskas darbības.

22

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka, tā kā ar Regulu Nr. 44/2001 ir aizstāta Briseles konvencija, Tiesas sniegtā šīs konvencijas noteikumu interpretācija ir piemērojama arī minētās regulas noteikumiem, ja šie Kopienu tiesību aktu noteikumi var tikt uzskatīti par līdzvērtīgiem (spriedumi, 2009. gada 16. jūlijs, Zuid-Chemie, C‑189/08, EU:C:2009:475, 18. punkts, kā arī 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 38. punkts).

23

Ir jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001 noteikumi, kuriem ir nozīme šajā lietā, ir formulēti gandrīz identiski Briseles konvencijas noteikumiem. Ņemot vērā šādu atbilstību, saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērumu ir jānodrošina abu tiesību aktu interpretācijas turpinātība (spriedums, 2009. gada 16. jūlijs, Zuid-Chemie, C‑189/08, EU:C:2009:475, 19. punkts).

24

Saskaņā ar Tiesas judikatūru jēdziens “lietas, kas attiecas uz kaitējumu vai neatļautu rīcību” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē aptver visas prasības, kuru mērķis ir noteikt atbildētāja atbildību un kuras nav saistītas ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem” šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 44. punkts). Šajā ziņā, tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav informācijas par to, vai starp pamatlietas pusēm pastāv līgumiskas attiecības, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, Tiesai savā analīzē ir jāaptver tikai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts, uz kuru attiecas iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi.

25

Kā secinājumu 27. punktā norādījis ģenerāladvokāts, tikai atkāpjoties no Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā ietvertā pamatprincipa par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju, šīs regulas II nodaļas 2. iedaļā ir paredzēta virkne īpašās jurisdikcijas piešķiršanas gadījumu, tostarp arī minētās regulas 5. panta 3. punktā paredzētais. Tā kā tās vietas tiesu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, jurisdikcija ir uzskatāma par īpašās jurisdikcijas noteikumu, šis noteikums ir jāinterpretē autonomi un šauri, nepieļaujot interpretāciju, kas pārsniegtu minētajā regulā tieši paredzētos gadījumus (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 5. jūnijs, Coty Germany, C‑360/12, EU:C:2014:1318, 43.–45. punkts, kā arī 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru minētās regulas 5. panta 3. punktā paredzētais īpašās jurisdikcijas noteikums ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas tiesām, kur ir iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, un tas pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šīs pēdējās minētās valsts tiesām (spriedumi, 2014. gada 5. jūnijs, Coty Germany, C‑360/12, EU:C:2014:1318, 47. punkts, kā arī 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, tās vietas tiesa, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, parasti ir vispiemērotākā lietas izskatīšanai, it īpaši tiesvedības tuvuma un pierādījumu iegūšanas vienkāršības dēļ (spriedumi, 2015. gada 21. maijs, CDC Hydrogen Peroxide, C‑352/13, EU:C:2015:335, 40. punkts, kā arī 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 74. punkts).

28

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā ietvertā frāze “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” attiecas gan uz vietu, kur kaitējums ir materializējies, gan uz vietu, kur iestājies notikums, kas ir kaitējuma cēlonis, tādējādi atbildētājs atkarībā no prasītāja izvēles var tikt iesūdzēts vienā vai otrā no šo vietu tiesām (vides piesārņojuma jomā skat. spriedumu, 1976. gada 30. novembris, Bier, 21/76, EU:C:1976:166, 24. un 25. punkts; viltošanas jomā – spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Coty Germany, C‑360/12, EU:C:2014:1318, 46. punkts, kā arī sabiedrības vadītāja līguma jomā – spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 72. punkts).

29

Lai gan lietas dalībnieki pamatlietā ir vienisprātis, ka Čehijas Republika ir vieta, kur ir iestājies notikums, kas ir kaitējuma cēlonis, starp tiem pastāv domstarpības par vietas, kur ir radies kaitējums, noteikšanu.

30

Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 1998. gada 5. novembrī starp B&M un tās akcionāriem, no vienas puses, un Universal Music, no otras puses, noslēgtais līgums ir ticis apspriests un parakstīts Čehijas Republikā. Līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi, tostarp Universal Music pienākums attiecībā uz atlikušajiem 30 % akciju samaksāt augstāku summu nekā sākotnēji paredzētā summa, ir tikuši definēti šajā dalībvalstī. Šis līgumiskais pienākums, ko līgumslēdzējām pusēm nebija nodoma radīt, ir radies Čehijas Republikā.

31

Universal Music kaitējums, kas izriet no starpības starp paredzēto pārdošanas cenu un šajā līgumā minēto, ir kļuvis noteikts izlīguma laikā, par kuru bija vienojušās līgumslēdzējas puses šķīrējtiesā, Čehijas Republikā 2005. gada 31. janvārī, kad tika noteikta faktiskā pārdošanas cena. Līdz ar to maksāšanas pienākums neatgriezeniski tika uzlikts Universal Music mantai.

32

Tādējādi mantas daļas zaudēšana ir notikusi Čehijas Republikā, jo tajā ir radies kaitējums. Tas vien, ka, izpildot izlīgumu, par kuru Universal Music vienojusies šķīrējtiesā, Čehijas Republikā, tā samaksāja izlīguma summu ar pārskaitījumu no sava bankas konta Nīderlandē, šo secinājumu neatspēko.

33

Tādējādi no šā sprieduma 30.–32. punkta konstatējumiem izrietošais secinājums atbilst paredzamības un noteiktības prasībām, kas noteiktas Regulā Nr. 44/2001, jo jurisdikcijas piešķiršana Čehijas Republikas tiesām ir attaisnota ar pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumiem.

34

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka jēdziens “vietā, kurā ir iestājies notikums, kas rada kaitējumu” nevar tikt interpretēts paplašināti – tā, lai ietvertu ikvienu vietu, kur var izjust negatīvas tāda fakta sekas, kas ir izraisījis kaitējumu, kurš faktiski ir iestājies citā vietā (spriedums, 1995. gada 19. septembris, Marinari, C‑364/93, EU:C:1995:289, 14. punkts).

35

Uzreiz pēc šīs judikatūras Tiesa arī ir precizējusi, ka minētais jēdziens neattiecas uz prasītāja domicila vietu, kur atrodas viņa mantisko attiecību centrs, tikai tādēļ, ka viņš tajā ir cietis finansiālu kaitējumu, kas izriet no mantas daļas zaudēšanas, kura notikusi un tikusi ciesta citā dalībvalstī (spriedums, 2004. gada 10. jūnijs, Kronhofer, C‑168/02, EU:C:2004:364, 21. punkts).

36

Protams, lietā, kurā tika pasludināts 2015. gada 28. janvāra spriedums Kolassa (C‑375/13, EU:C:2015:37), Tiesa motīvu daļas 55. punktā konstatēja, ka jurisdikcija ir prasītāja domicila tiesām kaitējuma materializēšanās dēļ, ja tas tieši ir radies šā prasītāja bankas, kas atrodas šo tiesu jurisdikcijā, kontā.

37

Tomēr, kā secinājumu šajā lietā 44. un 45. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, šis konstatējums ietilpst tās lietas īpašajā kontekstā, kurā ticis pasludināts minētais spriedums, ko raksturojuši apstākļi, kas likuši piešķirt jurisdikciju minētajām tiesām.

38

Līdz ar to tikai finansiāls kaitējums, kas ir materializējies tieši prasītāja bankas kontā, pats par sevi nevar tikt kvalificēts kā “atbilstošs sasaistes faktors” atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktam. Šajā ziņā tāpat ir jānorāda, ka nav izslēgts, ka tāda sabiedrība kā Universal Music būtu varējusi izvēlēties starp vairākiem bankas kontiem, no kuriem tā būtu varējusi samaksāt izlīguma summu, un tādēļ vieta, kur atrodas šis konts, nav obligāti ticams sasaistes kritērijs.

39

Tikai situācijās, kad citi lietas īpašie apstākļi, kuri tāpat liecina par labu tam, lai jurisdikcija tiktu piešķirta tās vietas tiesām, kur ir materializējies tikai finansiāls kaitējums, šāds kaitējums attaisnoti varētu ļaut prasītājam celt prasību šajā tiesā.

40

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā citu sasaistes faktoru neesamības gadījumā par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” var uzskatīt vietu dalībvalstī, kurā ir radies kaitējums, ja šo kaitējumu veido vienīgi finansiālie zaudējumi, kas tieši materializējas prasītāja bankas kontā un kas tieši izriet no citā dalībvalstī veiktas prettiesiskas darbības.

41

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

42

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, pārbaudot jurisdikciju atbilstoši Regulai Nr. 44/2001, tiesai, kurā ir celta prasība, ir jāizvērtē visa tās rīcībā esošā informācija, tostarp, vajadzības gadījumā – atbildētāja izvirzītie iebildumi.

43

Kā secinājumu 52. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, neraugoties uz to, ka iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu tikai apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā, pastāv interese uz to atbildēt, jo šis jautājums attiecas uz jurisdikcijas vispārīgu izvērtēšanu, nevis tikai uz jautājumu par to, vai ar finansiāliem zaudējumiem pietiek, lai konstatētu jurisdikciju.

44

Attiecībā konkrēti uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu Tiesa ir precizējusi, ka starptautiskās jurisdikcijas pārbaudes posmā tiesa, kurā ir celta prasība, nevērtē ne prasības pieņemamību, ne tās pamatotību saskaņā ar valsts tiesību normām, bet vienīgi identificē sasaistes ar tiesas valsti faktorus, kas pamato tās jurisdikciju atbilstoši šai tiesību normai. Tādējādi šī tiesa vienīgi nolūkā pārbaudīt savu jurisdikciju atbilstoši šai tiesību normai var uzskatīt par konstatētiem prasītāja apgalvojumus attiecībā uz atbildības par neatļautu darbību vai kvazideliktu nosacījumiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2012. gada 25. oktobris, Folien Fischer un Fofitec, C‑133/11, EU:C:2012:664, 50. punkts, kā arī 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Lai gan valsts tiesai, kurā ir celta prasība, nav pienākuma gadījumā, ja atbildētājs apstrīd minētos prasītāja apgalvojumus, jurisdikcijas noteikšanas posmā veikt pierādījumu iegūšanu, Tiesa ir nospriedusi, ka gan pareizas tiesvedības mērķim, kas ir Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas pamatā, gan tiesas autonomijas ievērošanai, tai īstenojot savas funkcijas, tiesai, kurā ir celta prasība, ir jāvar pārbaudīt savu starptautisko jurisdikciju, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju, tostarp vajadzības gadījumā – atbildētāja izteiktos iebildumus (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Kolassa, C‑375/13, EU:C:2015:37, 64. punkts).

46

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka, pārbaudot jurisdikciju atbilstoši Regulai Nr. 44/2001, tiesai, kurā ir celta prasība, ir jāizvērtē visa tās rīcībā esošā informācija, tostarp, vajadzības gadījumā – atbildētāja izvirzītie iebildumi.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: