Lieta C‑543/03

Christine Dodl un Petra Oberhollenzer

pret

Tiroler Gebietskrankenkasse

(Oberlandesgericht Innsbruck lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Regula (EEK) Nr. 1408/71 un Regula (EEK) Nr. 574/72 – Ģimenes pabalsti – Bērna kopšanas pabalsts – Tiesības uz viena veida pabalstiem nodarbinātības dalībvalstī un dzīvesvietas dalībvalstī

Ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumi, sniegti 2005. gada 24. februārī 

Tiesas spriedums (virspalāta) 2005. gada 7. jūnijā 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums — Kopienu tiesiskais regulējums — Piemērojamība personām — Darba ņēmējs Regulas Nr. 1408/71 nozīmē — Jēdziens — Persona, kura ir apdrošināta saskaņā ar kādu sociālā nodrošinājuma sistēmu — Valsts tiesas vērtējums

(Padomes Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punkts)

2.     Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums — Ģimenes pabalsti — Kopienas noteikumi pabalstu pārklāšanās novēršanai — Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta a) apakšpunkts — Darba ņēmējs, kam ir tiesības uz pabalstiem par savas ģimenes locekli nodarbinātības valstī un dzīvesvietas valstī — Piemērojamie tiesību akti — Nodarbinātības dalībvalsts tiesību akti

(Padomes Regulas Nr. 574/72, ko groza Regula Nr. 410/2002, 10. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

3.     Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums — Ģimenes pabalsti — Kopienas noteikumi pabalstu pārklāšanās novēršanai — Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļa — Darba ņēmējs, kam ir tiesības uz pabalstiem nodarbinātības valstī par bērnu, par kuru piešķir pabalstu arī citā dalībvalstī, kas ir bērna dzīvesvietas valsts un viņa aizbildņa nodarbinātības valsts — Tiesību uz pabalstiem apturēšana nodarbinātības valstī attiecībā uz pabalsta summu, ko paredz dzīvesvietas valsts tiesību akti

(Padomes Regulas Nr. 574/72, ko groza Regula Nr. 410/2002, 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļa)

1.     Personai ir “darba ņēmēja” statuss Regulas Nr. 1408/71 nozīmē, ja tā ir apdrošināta, kaut arī tikai pret vienu riska veidu, atbilstoši obligātajai vai brīvprātīgajai apdrošināšanai vispārējā vai īpašā sociālā nodrošinājuma sistēmā, kas minēta šīs pašas regulas 1. panta a) punktā, un tas nav atkarīgs no darba tiesisko attiecību pastāvēšanas. Valsts tiesai ir jāveic vajadzīgās pārbaudes, lai noteiktu, vai uz personām, kurām ir šādas tiesības, ir attiekusies kāda no sociālā nodrošinājuma sistēmām un vai tādējādi uz tām attiecās “darba ņēmēja” jēdziens šīs regulas 1. panta a) punkta nozīmē.

(sal. ar 34. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.     Ja nodarbinātības dalībvalsts tiesību akti un darbinieka dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti atzīst tā tiesības uz ģimenes pabalstu par to pašu ģimenes locekli vienādā laikposmā, tad nodarbinātības dalībvalsts principā ir kompetenta izmaksāt minēto pabalstu saskaņā ar 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu Regulā Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 410/2002.

(sal. ar 64. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3.     Neskatoties uz Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 410/2002, ja persona, kuras aizbildnībā ir bērns – it īpaši šīs darba ņēmējas laulātais vai dzīvesbiedrs, – veic profesionālo darbību dzīvesvietas dalībvalstī, šai dalībvalstij ģimenes pabalsts ir jāizmaksā, piemērojot 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļu Regulā Nr. 574/72, neatkarīgi no tā, kura persona tieši saņem minētās valsts tiesību aktos noteikto pabalstu. Šajā gadījumā ģimenes pabalsta izmaksa neattiecas uz ģimenes pabalsta summu, ko paredz dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.

(sal. ar 64. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2005. gada 7. jūnijā (*)

Regula (EEK) Nr. 1408/71 un Regula (EEK) Nr. 574/72 – Ģimenes pabalsti – Bērna kopšanas pabalsts – Tiesības uz viena veida pabalstiem nodarbinātības dalībvalstī un dzīvesvietas dalībvalstī

Lieta C‑543/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Oberlandesgericht Innsbruck (Insbrukas Augstākā tiesa, Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 16. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 29. decembrī, tiesvedībā

Christine Dodl,

Petra Oberhollenzer

pret

Tiroler Gebietskrankenkasse.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] un A. Ross [A. Rosas], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], K. Šīmans [K. Schiemann] (referents), J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], U. Lehmuss [U. Lõhmus], E. Levits un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 14. decembrī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Dodlas [Dodl] un Oberhollenceres [Oberhollenzer] vārdā – J. Hobmeijers [J. Hobmeier], Rechtsanwalt,

–       Tiroler Gebietskrankenkasse [Tiroles Slimokase] vārdā – A. Brambeka [A. Bramböck], pārstāve,

–       Austrijas valdības vārdā – H. Dosi [H. Dossi], E. Rīdls [E. Riedl] un G. Hese [G. Hesse], pārstāvji, kam palīdz S. Holcmane [S. Holzmann], Rechtsanwältin,

–       Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un A. Tīmane [A. Tiemann], pārstāvji,

–       Somijas valdības vārdā – A. Gimareša‑Purokoski [A. Guimaraes‑Purokoski], pārstāve,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – D. Martins [D. Martin], H. Krepels [H. Kreppel] un B. Martenčuks [B. Martenczuk], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 24. februārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Kopienas regulas jautājumā par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu. Tas it īpaši attiecas uz Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp.), redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 5. jūnija Regulu (EK) Nr. 1386/2001 (OV L 187, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), kā arī uz Padomes 1972. gada 21. marta Regulu (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71 (OV L 74, 1. lpp.), redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Komisijas 2002. gada 27. februāra Regulu (EK) Nr. 410/2002 (OV L 62, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 574/72”).

2       Šis lūgums tika iesniegts prāvā Dodla [Dodl] un Oberhollencere [Oberhollenzer] pret Tiroler Gebietskrankenkasse [Tiroles Slimokasi] jautājumā par Tiroler Gebietskrankenkasse atteikumu piešķirt viņām bērna kopšanas pabalstu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

 Regula Nr. 1408/71

3       Regulas Nr. 1408/71 2. panta 1. punkts noteic:

“Šī regula attiecas uz darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām [algots darba ņēmējs un pašnodarbināts darba ņēmējs] [..], uz kuriem ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi [..], kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādnieku zaudējušām personām.”

4       Minētās regulas 4. panta 1. punkts paredz:

“Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

h)      ģimenes pabalsti.”

5       Šīs pašas regulas 13. pants paredz:

“1.      [..] personas, uz kurām attiecināma šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.      [..]

a)      persona, kura veic algotu darbu vienas dalībvalsts teritorijā, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem, pat ja tā dzīvo citā dalībvalstī [..];

[..].”

6       Regulas Nr. 1408/71 73. pants, kas attiecas uz darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām, kuru ģimenes locekļi dzīvo citā dalībvalstī, nevis kompetentajā dalībvalstī, nosaka:

“Darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām, uz ko attiecas kādas dalībvalsts [..] tiesību akti, ir tiesības uz ģimenes pabalstiem, ko paredz pirmās dalībvalsts tiesību akti, tādiem viņa ģimenes locekļiem, kas dzīvo kādā citā dalībvalstī, tā, it kā viņi dzīvotu pirmajā valstī.”

7       Šīs pašas regulas 76. panta 1. punkts, ar ko ievieš prioritātes noteikumus gadījumos, kad pārklājas tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās valsts tiesību aktiem un saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kur dzīvo ģimenes locekļi, paredz:

“Ja tajā pašā laikā šim pašam ģimenes loceklim, pamatojoties uz viņa nodarbinātību, tiek nodrošināti ģimenes pabalsti saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā uzturas ģimenes locekļi, ģimenes pabalsti, kas personai pienākas, pamatojoties uz citas dalībvalsts tiesību aktiem, ir jāsamazina apmērā, ko paredz pirmās dalībvalsts tiesību akti, ja tas atbilst 73. vai 74. pantam.”

 Regula Nr. 574/72

8       Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkts, ar ko paredz noteikumus, kas piemērojami darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm gadījumos, kad pārklājas tiesības uz ģimenes pabalstiem vai ģimenes piemaksām, ir šāds:

“a)      Pabalsti vai ģimenes pabalsti, kas personai pienākas, pamatojoties uz dalībvalsts tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem šo tiesību uz pabalstiem iegūšana nav atkarīga no apdrošināšanas, nodarbinātības vai pašnodarbinātā statusa, ja tajā pašā laikā šim pašam ģimenes loceklim pabalsti pienākas, tikai pamatojoties uz citas dalībvalsts tiesību aktiem vai piemērojot Regulas 73., 74., 77. vai 78. pantu, tiek samazināti šo pabalstu apmērā.

b)      Taču, ja profesionālā darbība tiek veikta pirmajā dalībvalstī:

i) gadījumā, ja personai, kurai ir tiesības uz ģimenes pabalstiem vai kura tos saņem, šie pabalsti pienākas, vai nu tikai pamatojoties uz otras dalībvalsts tiesību aktiem, vai Regulas 73. vai 74. pantu, šie pabalsti, kas pienākas, pamatojoties uz citas dalībvalsts tiesību aktiem vai minētajiem pantiem, ir jāsamazina ģimenes pabalstu apmērā, ko nosaka tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā ģimene uzturas. Izmaksas pabalstiem, ko maksā dalībvalsts, kuras teritorijā uzturas ģimene, sedz šī dalībvalsts;

         [..].”

 Valsts tiesiskais regulējums

 Austrijas tiesību akti

9       2. panta 1. punkts 1967. gada 24. oktobra Likumā par ģimenes izdevumu kompensēšanu (Familienlastenausgleichsgesetz) (BGBl.  I, 376/1967) ar grozījumiem (BGBl.  I, 142/2000), kas ir piemērojami pamata prāvā, ir šāds:

“Personām, kuru dzīvesvieta vai parastā dzīvesvieta ir federālā teritorijā [..], ir tiesības uz ģimenes pabalstu.”

10     2. pants 2001. gada 8. augusta likumā par bērnu aprūpes pabalstiem (Kinderbetreuungsgeldgesetz), kas stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī (BGBl.  I, 103/2001), nosaka:

“1.      Vienam no vecākiem [..] ir tiesības saņemt bērna aprūpes pabalstu [..], ja:

1)      šis bērns rada tiesības uz ģimenes pabalstu saskaņā ar likumu par ģimenes izdevumu kompensēšanu vai ja tas nerada šādas tiesības tikai tādēļ, ka tādas tiesības jau ir radušās ārvalstīs;

2)      bērns dzīvo kopā ar šo vecāku, un

3)       vērā ņemamais (8. pants) kopējais ienākumu apmērs, ko šis vecāks saņem kalendārā gada laikā, nepārsniedz EUR 14 600.

[..]

4.      Abi vecāki nevar vienlaicīgi saņemt bērna aprūpes pabalstu par to pašu bērnu. [..]”

 Vācijas tiesību akti

11     1. pants 2001. gada 7. decembra likumā par bērna kopšanas pabalsta un atvaļinājuma piešķiršanu (Bundeserziehungsgeldgesetz) (BGB 1.  2001 I, Nr. 65) paredz:

“1.      Persona var pieprasīt bērna kopšanas pabalstu, ja:

1)      tās dzīvesvieta vai parastā dzīvesvieta ir Vācijā;

2)      tā dzīvo kopā ar tās aprūpē esošu bērnu;

3)      tā pati nodrošina šī bērna kopšanu un audzināšanu, un

4)      tā neveic profesionālo darbību vai nestrādā pilnu slodzi.

[..]”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

12     Abas prasītājas pamata prāvā – Dodla un Oberhollencere – ir Austrijas pilsones, kas strādā Austrijā, bet dzīvo Vācijā. Tās dzīvo kopā attiecīgi ar laulāto un dzīvesbiedru, kas abi ir Vācijas pilsoņi, kuri strādā pilnu slodzi Vācijā.

13     Tā kā 2002. gada 21. aprīlī Dodlai piedzima dēls, viņas darba tiesiskās attiecības tika pārtrauktas uz laiku no 2002. gada 21. jūnija līdz 2002. gada 7. oktobrim.

14     Savukārt Oberhollencerei dēls piedzima 2002. gada 10. septembrī, un tā rezultātā viņas darba tiesiskās attiecības tika pārtrauktas uz laiku no 2002. gada 8. novembra līdz 2004. gada 9. septembrim.

15     Dodlas laulātais un Oberhollenceres dzīvesbiedrs Vācijā kā tēvi saņēma ģimenes pabalstus, kas ir pielīdzināmi Austrijas ģimenes atbalstiem, bet viņi nesaņēma Vācijas federālo bērna kopšanas pabalstu, jo viņi strādā pilnu slodzi.

16     Lūgumi izmaksāt federālo bērna kopšanas pabalstu, ko prasītājas pamata prāvā iesniedza Vācijā, tika noraidīti: Dodlas lūgums tika noraidīts ar Amt für Versorgung und Familienförderung München I (Minhenes I Ģimeņu apgādes un atbalsta birojs) 2003. gada 13. maija lēmumu un Oberhollenceres lūgums – ar Amt für Versorgung und Familienförderung Augsburg (Augsburgas Ģimeņu apgādes un atbalsta birojs) 2002. gada 14. novembra un 2003. gada 22. aprīļa lēmumiem. Vācijas iestādes kā pamatojumu minēja to, ka pieprasīto pabalstu izmaksa ir Austrijas Republikas kompetencē. Turklāt attiecībā uz Dodlu bija norādīts, ka ir pārsniegta Vācijas tiesībās noteikto ienākumu robeža.

17     Minētās prasītājas vēlējās saņemt arī Austrijas bērna aprūpes pabalstu.

18     Viņu lūgumi tika noraidīti ar Tiroler Gebietskrankenkasse (Tiroles Slimokase) attiecīgi 2003. gada 28. aprīļa un 5. jūnija lēmumiem, kas tika pieņemti, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 73., 75. un 76. pantu kopā ar Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

19     Prasītājas pamata prāvā attiecīgi pārsūdzēja minētos lēmumus Landesgericht Innsbruck (Insbrukas pavalsts tiesa), lūdzot uzdot Tiroler Gebietskrankenkasse viņām piešķirt pabalstu bērna aprūpei likumā noteiktā apmērā, sākot ar 2002. gada 1. jūliju Dodlai un sākot ar 2002. gada 30. septembri Oberhollencerei. Pamatojot savu prasību, viņas norāda, ka bija jāpiemēro nodarbinātības valsts princips, kam Tiroler Gebietskrankenkasse nepiekrita, argumentējot, ka, ja persona strādā divās valstīs, tad dzīvesvietas valstij ir prioritāte ģimenes pabalsta piešķiršanā. Tikai pēc Vācijas bērna kopšanas pabalsta izmaksas Austrijas Republika, iespējams, varētu piešķirt pabalstu, ar ko kompensētu bērna aprūpes pabalsta starpību.

20     Ar 2003. gada 17. jūlija un 2003. gada 17. septembra spriedumiem Landesgericht Innsbruck noraidīja Dodlas un Oberhollenceres prasības. Šī tiesa uzskatīja, ka gadījumā, kad vecāki strādā dažādās dalībvalstīs, tai valstij, kurā bērns uzturas pastāvīgi, šajā gadījumā – Vācijas Federatīvajai Republikai, ir pirmajai jāizmaksā ģimenes pabalsts. Austrijas Republikai ir jāmaksā tikai starpība gadījumā, ja Vācijas pabalsts ir mazāks nekā Austrijas pabalsts.

21     Prasītājas pamata prāvā šos spriedumus pārsūdzēja Oberlandesgericht Innsbruck (Insbrukas pavalsts Augstākā tiesa). Savu apelāciju pamatojumam viņas norāda, ka, tā kā bērna aprūpes pabalsts ir paredzēts, lai nodrošinātu ienākumus tam no vecākiem, kura profesionālā darbība ir pārtraukta, jo tas velta laiku bērna audzināšanai un tādēļ nevar gūt ienākumus, ir jāpiemēro nodarbinātības valsts princips. Dodla un Oberhollencere atgādina, ka tās pamata prāvas faktu laikā bija darba tiesiskās attiecībās, kas ir pārtrauktas tikai uz bērna kopšanas atvaļinājuma laiku.

22     Tiroler Gebietskrankenkasse apstrīdēja šos argumentus un lūgumus noraidīja.

23     Pēc abu lietu apvienošanas kopējam procesam un sprieduma taisīšanai Oberlandesgericht Innsbruck nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Regulas (EEK) Nr. 1408/71 [..] 73. pants saistībā ar šīs regulas 13. pantu ar grozījumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz darba ņēmējiem [algotiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātiem darba ņēmējiem], kuru darba tiesiskās attiecības joprojām pastāv, bet neietver ne pienākumu veikt darbu vai izmaksāt algu (bezalgas bērna kopšanas atvaļinājums), ne arī veikt sociālā nodrošinājuma iemaksas saskaņā ar valsts tiesību aktiem?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša –

         vai tādā gadījumā nodarbinātības valstij ir jāizmaksā pabalsts arī tad, ja darba ņēmējs un tie viņa vai viņas ģimenes locekļi, kuriem varētu izmaksāt tādu pabalstu kā Austrijas “Kinderbetreuungsgeld” (bērna aprūpes pabalsts), vispār un it īpaši bezalgas bērna kopšanas atvaļinājuma laikā nav dzīvojuši valstī, kurā viņi strādā?”

 Par lietas būtību

 Par pirmo jautājumu

24     Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai prasītājas pamata lietā ir zaudējušas “darba ņēmēju” statusu Regulas Nr. 1408/71 izpratnē ar brīdi, kad viņu darba attiecības tika pārtrauktas uz laiku, kurā saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem viņām nebija pienākuma veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Šī tiesa vēlas noskaidrot, kā šis pārtraukums ietekmē Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanu un attiecīgi šīs pašas regulas 73. panta piemērošanu.

25     Šķiet, ka galvenais, kas rūp iesniedzējtiesai, uzdodot pirmo jautājumu, ir iespējamība, ka prasītājas pamata lietā varētu nesaņemt nekādu sociālo aizsardzību jautājumā par ģimenes pabalstu piešķiršanu, ja viņu darba tiesiskās attiecības, tās pārtraucot, netiks kvalificētas kā darbs.

26     Visi lietas dalībnieki, kas iesnieguši rakstveida apsvērumus, ir vienisprātis, ka, neskatoties uz darba tiesisko attiecību pārtraukšanu uz laiku, uz minētajām prasītājām attiecas “darba ņēmēju” jēdziens Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punkta nozīmē.

27     Šajā sakarā ir jānorāda, ka Kopienu tiesībās “darba ņēmēja” jēdziens nav viennozīmīgs, bet atšķiras atkarībā no paredzētās piemērošanas jomas (1998. gada 12. maija spriedums lietā C‑85/96 Martínez Sala, Recueil, I‑2691. lpp., 31. punkts). Tādējādi ir jāatgādina Regulā Nr. 1408/71 paredzētā jēdziena “darba ņēmējs” piemērošanas joma.

28     Regulas Nr. 1408/71 2. panta 1. punkts noteic, ka šī regula attiecas uz darbiniekiem, algotiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātiem darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas vai ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem.

29     Jēdzieni “darba ņēmējs” un “pašnodarbinātā persona” ir definēti Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punktā. Tie apzīmē jebkuru personu, kura ir apdrošināta saskaņā ar kādu no 1. panta a) punktā minētajām sociālā nodrošinājuma sistēmām pret viena vai vairāku veidu risku un atbilst šajā normā minētajiem nosacījumiem (1990. gada 3. maija spriedums lietā C‑2/89 Kits van Heijningen, Recueil, I‑1755. lpp., 9. punkts, un 1998. gada 11. jūnija spriedums lietā C‑275/96 Kuusijärvi, Recueil, I‑3419, lpp., 20. punkts).

30     No tā izriet, ka personai ir “darba ņēmēja” statuss Regulas Nr. 1408/71 nozīmē, ja tā ir apdrošināta, kaut arī tikai pret viena veida risku, atbilstoši obligātajai apdrošināšanai vai brīvprātīgajai apdrošināšanai vispārējā vai īpašā sociālā nodrošinājuma sistēmā, kas noteikta minētās Regulas 1. panta a) punktā, un tas nav atkarīgs no darba tiesisko attiecību pastāvēšanas (iepriekš minētie spriedumi lietā Martínez Sala, 36. punkts, un lietā Kuusijärvi, 21. punkts).

31     Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 12. punktā, no Tiesas judikatūras izriet, ka to, vai Regula Nr. 1408/71 joprojām personai ir jāpiemēro, nosaka nevis darba tiesiskās attiecības, bet tas, ka persona ir apdrošināta pret risku saskaņā ar sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas minēta šīs regulas 1. panta a) punktā. No tā izriet, ka galveno darba tiesisko attiecību pienākumu vienkāršas pārtraukšanas uz noteiktu laiku rezultātā nodarbinātais nezaudē “darbinieka” statusu šīs pašas Regulas 73. panta nozīmē.

32     Tomēr no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem prasītājas pamata prāvā bērna kopšanas atvaļinājuma laikā nevar gūt labumu no pilnas obligātās apdrošināšanas (ieskaitot slimības, nelaimes gadījumu un pensijas apdrošināšanu), kāda ir pieejama darbiniekiem, kas strādā pilnu slodzi. Savukārt saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm pēc tam, kad apdrošināšanas pienākums vairs nav spēkā, minētajām prasītājām ir tiesības tikai uz slimības pabalstiem un tikai pie zināmiem nosacījumiem. Šī tiesa uzskata, ka pie zināmiem nosacījumiem prasītājas pamata prāvā varēja pieteikties uz slimības apdrošināšanas pabalstiem.

33     Jebkurā gadījumā valsts tiesai ir jāveic vajadzīgās pārbaudes, lai noteiktu, vai tajos laikposmos, par kuriem ir pieprasīti minētie pabalsti, uz prasītājām pamata prāvā ir attiekusies kāda no Austrijas sociālā nodrošinājuma sistēmām un vai tādējādi uz tām attiecās “darba ņēmēja” jēdziens Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punkta nozīmē.

34     Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 personai ir “darba ņēmēja” statuss, ja tā ir apdrošināta, kaut arī tikai pret vienu riska veidu, atbilstoši obligātajai vai brīvprātīgajai apdrošināšanai vispārējā vai īpašā sociālā nodrošinājuma sistēmā, kas minēta šīs pašas regulas 1. panta a) punktā, un tas nav atkarīgs no darba tiesisko attiecību pastāvēšanas. Valsts tiesai ir jāveic vajadzīgās pārbaudes, lai noteiktu, vai tajos laikposmos, par kuriem ir pieprasīti minētie pabalsti, uz prasītājām pamata prāvā ir attiekusies kāda no Austrijas sociālā nodrošinājuma sistēmām un vai tādējādi uz tām attiecās “darba ņēmēja” jēdziens minētā 1. panta a) punkta nozīmē.

 Par otro jautājumu

35     Pieņemot, ka prasītājas pamata prāvā ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā, iesniedzējtiesa ar otro jautājumu vēlas noskaidrot, kura dalībvalsts ir prioritāri kompetenta izmaksāt šo ģimenes pabalstu, kas nozīmē, ka Tiesai ir jālemj par iespējamo pabalstu un, šajā gadījumā, par tā dēvēto pabalstu pārklāšanās normu, proti, Regulas Nr. 1408/71 76. panta un Regulas Nr. 574/72 10. panta, piemērošanu apstākļos, kādi ir šajā lietā.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

36     Tiesai iesniegtie apsvērumi attiecībā uz Regulas Nr. 1408/71 un Regulas Nr. 574/72 interpretāciju un to, kā noteikt dalībvalsti, kura ir atbildīga par pabalstu izmaksāšanu, ir atšķirīgi.

37     Tiroler Gebietskrankenkasse norāda – tā kā abi vecāki strādā, viens Vācijā un otrs Austrijā, ir jāuzskata, ka ir divas dažādas nodarbinātības valstis. Pabalstu pārklāšanās, kas no tā izriet, ir atrisināma, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 76. pantu, kas prioritāti piešķir dzīvesvietas dalībvalstij, kurai tādējādi ir pienākums izmaksāt ģimenes pabalstus, un otras valsts kompetencē tas ietilpst tikai pakārtoti.

38     Austrijas valdība arī iesaka šo risinājumu, precizējot, ka saskaņā ar Tiesas argumentiem 1996. gada 10. oktobra spriedumā lietā Hoever un Zachow (apvienotās lietas C‑245/94 un C‑312/94, Recueil, I‑4895. lpp.) jautājumā par ģimenes pabalstiem tā ģimenes locekļa noteikšana, kurš aizsāk tiesību uz pabalstu izmantošanu, nav atkarīga no valsts tiesiskā regulējuma. Drīzāk ir jāņem vērā visa ģimene kopumā.

39     Savukārt Vācijas valdība izvirza divus argumentus, kas pamato pretēju apgalvojumu. Pirmkārt, tā apgalvo, ka principu, uz kuru atsaucas Austrijas valdība un uz kuru Tiesa norādīja spriedumā iepriekš minētajā lietā Hoever un Zachow, nevar piemērot šajā lietā, jo šīs lietas sprieduma pamatā ir īpaša situācija. Tiesas izvēlētā pieeja minētajā lietā ir jāpiemēro tikai tajos gadījumos, kad attiecīgajām personām nav nekādu tiesību attiecībā pret nodarbinātības valsti.

40     Otrkārt, Vācijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1408/71 76. panta un Regulas Nr. 574/72 10. panta noteikumi par pabalstu pārklāšanos neattiecas uz šo lietu, jo par vienu bērnu nepastāv tiesības uz diviem ģimenes pabalstiem vienlaicīgi. Lietā vai situācijā, kāda ir pamata prāvā, nepastāv šāda veida tiesības par labu otram no vecākiem, jo bērnu tēvi neatbilst nosacījumiem, pie kuriem tiem varētu būt tiesības uz Vācijas pabalstiem.

41     Tādējādi Vācijas valdība secina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 73. pantu tikai nodarbinātības valstij, šajā gadījumā – Austrijas Republikai, ir pienākums izmaksāt ģimenes pabalstu, pat ja pabalsta saņēmēja un tās ģimene tajā nedzīvo.

42     Rakstveida apsvērumos Eiropas Kopienu Komisija atbalstīja šo viedokli. Tā norāda – tā kā nodarbinātības valsts princips ir Regulas Nr. 1408/71 un Regulas Nr. 574/72 pamatprincips, citi risinājumi ir jāmeklē tikai gadījumā, ja šī principa piemērošana rada nepieņemamas sekas, it īpaši tiesību uz ģimenes pabalstu zudumu.

43     Tomēr tiesas sēdē Komisija paziņoja, ka ir mainījusi nostāju par labu dzīvesvietas dalībvalsts prioritātes kompetencei un lūdz Tiesu ņemt vērā prasītāju pamata prāvā ģimenes stāvokli. Tā norāda, ka norma, kura reglamentē viņu situāciju, kāda ir pamata prāvā, ir Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kurš uz laiku, kamēr darbinieka laulātais veic profesionālu darbību dzīvesvietas dalībvalstī, atņem Regulas Nr. 1408/71 73. pantā paredzētās tiesības. Šāda pieeja pilnībā atbilst 1992. gada 9. decembra spriedumam lietā C‑119/91 McMenamin (Recueil, I‑6393. lpp.), kas tieši attiecas uz lietu.

 Tiesas vērtējums

44     Lai atrisinātu pamata prāvā esošo Regulas Nr. 1408/71 un Regulas Nr. 574/72 interpretācijas problēmu, kas ir negatīvas kompetences kolīzijas pamatā, un sniegtu iesniedzējtiesai derīgu atbildi, atbildot uz otro jautājumu, ir jāatgādina, kāda ir Regulas Nr. 1408/71 73. panta piemērošanas joma, jāapskata tās saistība ar minēto regulu noteikumiem par pabalstu pārklāšanos un jānosaka, kura norma ir piemērojama šajā lietā.

45     Kā izriet no 73. panta redakcijas, šis pants attiecas tieši uz situāciju, kad minētā darbinieka ģimene dzīvo dalībvalstī, kas nav kompetentā valsts, un tas garantē ģimenes pabalsta piešķiršanu, ko paredz kompetentā valstī piemērojamie tiesību akti tā, it kā darbinieka ģimene dzīvotu tās teritorijā.

46     Šīs normas mērķis ir aizliegt to, ka, lai pārliecinātu Kopienu darba ņēmēju neizmantot tiesības uz brīvu pārvietošanos, dalībvalsts ģimenes pabalsta piešķiršanu vai tā apmēru padara atkarīgu no tā, vai darba ņēmēja ģimenes locekļu dzīvesvieta ir pabalsta sniegšanas dalībvalsts (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietās Hoever un Zachow, 34. punkts, un 2002. gada 7. novembra spriedumu lietā C‑333/00 Maaheimo, Recueil, I‑10087. lpp., 34. punkts).

47     Regulas Nr. 1408/71 73. pants ir saistīts ar šīs pašas regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto noteikumu, saskaņā ar kuru darba ņēmējs, kurš strādā vienas dalībvalsts teritorijā, ir pakļauts tās tiesību aktiem, pat ja tas dzīvo citas dalībvalsts teritorijā. Šī sistēma, kas izriet no Regulas Nr. 1408/71 mērķa, kurš visiem darba ņēmējiem, kas ir dalībvalstu pilsoņi un kas pārvietojas Kopienā, garantē vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz dažādu valstu tiesību aktiem un priekšrocību saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstus, lai arī kur tie būtu nodarbināti vai dzīvotu, ir jāinterpretē vienādi visās dalībvalstīs neatkarīgi no valsts tiesību aktu par ģimenes pabalstu saņemšanu sistēmas (1981. gada 19. februāra spriedums lietā 104/80 Beeck, Recueil, 503. lpp., 7. punkts).

48     Tādējādi ir jāatzīst, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 73. pantu kopā ar 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu prasītājām pamata lietā, kuras un kuru ģimenes dzīvo citā dalībvalstī, kas nav nodarbinātības valsts, ir tiesības uz nodarbinātības valsts ģimenes pabalstiem atbilstoši Kopienu tiesībām.

49     Tomēr ir svarīgi precizēt, ka minētais 73. pants ir vispārēja, bet ne absolūta norma. Tiesības, kuras prasītājas pamata prāvā kā “darba ņēmējas” iegūst atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 13. un 73. pantam, ir jāpakļauj šīs regulas un Regulas Nr. 574/72 noteikumiem par pabalstu pārklāšanos, ja rodas iespēja, ka dzīvesvietas valsts tiesību aktos paredzētās tiesības tiks apvienotas ar tiesībām, kas paredzētas nodarbinātības valsts tiesību aktos.

50     Šķiet, ka šis ir tāds gadījums. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm katras prasītājas pamata prāvā bērna piedzimšana vienlaikus deva tiesības uz ģimenes pabalstiem Austrijā un Vācijā. Austrijā tiesības uz bērna aprūpes pabalstu rodas mātei, jo viņa ir darba ņēmēja šajā dalībvalstī atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 73. pantam. Vācijā saskaņā ar valsts tiesību aktiem vienam no vecākiem ir tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu, ja tas kopā ar bērnu dzīvo Vācijā.

51     Tāda situācija kā pamata prāvā var būt pamats pārāk lielai ģimenes izdevumu kompensēšanai, un tādēļ tā ir jāaplūko saistībā ar normām par pabalstu pārklāšanos, proti, Regulas Nr. 1408/71 76. pantu un Regulas Nr. 574/72 10. pantu.

52     Pakāpeniski ir jāizpēta, kādus gadījumus reglamentē minētās normas.

53     No Regulas Nr. 1408/71 76. panta redakcijas izriet, ka šīs normas mērķis ir atrisināt tiesību uz tiem ģimenes pabalstiem pārklāšanos, kuri pienākas saskaņā ar šīs pašas regulas 73. pantu un saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā dzīvo ģimenes locekļi, kam ir radušās tiesības uz ģimenes pabalstu saistībā ar profesionālās darbības veikšanu. Ir zināms, ka 76. pants neattiecas uz šo lietu, jo Vācijas tiesību akti paredz tiesības uz ģimenes pabalstiem ar nosacījumu, ka dzīvesvieta ir Vācijā un ka netiek veikta nekāda profesionālā darbība vai netiek veikta profesionālā darbība uz pilnu slodzi.

54     Savukārt Regulas Nr. 574/72 10. pants ir piemērojams tad, kad pastāv pabalstu pārklāšanās risks, kas izriet no Regulas Nr. 1408/71 73. panta, un risks saņemt ģimenes pabalstu, piemērojot dzīvesvietas valsts tiesību aktus, kas nav pakļauti profesionālās darbības nosacījumam.

55     No tā izriet, ka Regulas Nr. 574/72 10. pants ir pabalstu pārklāšanās norma, kura ir attiecināma uz šo lietu. Faktiski tās piemērošanas jomā ietilpst abi pieņēmumi – gan pieņēmums par viena vecāka profesionālās darbības veikšanu, gan pieņēmums par abu vecāku profesionālās darbības veikšanu.

56     Minētās regulas 10. panta 1. punkta a) apakšpunkts it īpaši paredz, ka gadījumā, ja bērna dzīvesvietas valstij ir jāizmaksā ģimenes pabalsts neatkarīgi no apdrošināšanas vai nodarbinātības nosacījumiem, šīs tiesības vairs nav spēkā, ja tiek izmaksāts Regulas Nr. 1408/71 73. pantā paredzētais pabalsts.

57     Tomēr, ja persona, kurai ir tiesības uz ģimenes pabalstu, vai persona, kurai tas tiek izmaksāts, veic profesionālo darbību bērna dzīvesvietas valstī, Regulas Nr. 574/72 10. panta 1) punkta b) apakšpunkta i) daļa paredz vairs nepiešķirt minētās tiesības, kas ir spēkā nodarbinātības valstī atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 73. pantam.

58     Iepriekš minētā sprieduma lietā McMenamin 24. un 25. punktā Tiesa precizēja blakus esošo teikumu “persona, kurai ir tiesības uz ģimenes pabalstu, vai persona, kurai tas tiek izmaksāts”. Tā atzina, ka tas ir jāsaprot vai nu attiecībā uz otru laulāto, personu, kura nav vai kura vairs nav precējusies ar to personu, kas saņem Regulas Nr. 1408/71 73. pantā paredzēto pabalstu, vai attiecībā uz pašu pabalsta saņēmēju, ja tiesības uz ģimenes pabalstu pārklājas, šai personai strādājot arī dzīvesvietas valstī. Likumdevējs izvēlējās definēt šo personu kopumu pēc to kopējās īpašības, proti, to spējas saņemt ģimenes pabalstu dzīvesvietas dalībvalstī, nevis ietvert šo personu izsmeļošu uzskaitījumu.

59     Tāpat Tiesa atzina, ka personas, kuras apgādībā ir bērni – it īpaši Regulas Nr. 1408/71 73. pantā minētā pabalsta saņēmēja laulātā, – profesionālā darbība bērna dzīvesvietas valstī, piemērojot Regulas Nr. 574/72 10. pantu, vairs neparedz tiesības uz pabalstiem, kas ir paredzēti minētajā 73. pantā, līdz tāda paša veida dzīvesvietas dalībvalsts izmaksātai pabalstu summai un ka tas nav atkarīgs no tā, kura persona tieši saņem minētās valsts tiesību aktu piešķirto ģimenes pabalstu (iepriekš minētais spriedums lietā McMenamin, 27. punkts).

60     Šo Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļas interpretāciju var tieši piemērot situācijās, kas ir līdzīgas pamata prāvā minētajai, attiecībā uz Dodlas laulātā un Oberhollenceres dzīvesbiedra veikto profesionālo darbību dzīvesvietas dalībvalstī. Tādējādi minētie ģimenes pabalsti ir jāizmaksā dzīvesvietas dalībvalstij, šajā gadījumā – Vācijas Federatīvajai Republikai.

61     Jāpiebilst, ka pretēji Vācijas valdības apgalvojumam apstāklis, ka bērnu tēvi neatbilst nosacījumiem, pie kuriem tiek piešķirtas tiesības uz Vācijas tiesību aktos paredzētajiem pabalstiem, jo tie veic profesionālo darbību uz pilnu slodzi, neatbilst Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļas piemērošanas prasībām.

62     Lai piemērotu šo pantu un tādējādi aizsāktu prioritāšu maiņu par labu dzīvesvietas dalībvalsts kompetencei, netiek prasīts, lai profesionālo darbību veiktu persona, kurai ir tiesības uz ģimenes pabalstu. Pietiek ar to, ka tiesības uz pabalstu minētajā valstī ir pieejamas vienam no vecākiem, šajā gadījumā – mātei.

63     Tomēr ir svarīgi precizēt, ka iesniedzējtiesas izteiktajā pieņēmumā Dodlai nebūtu tiesību uz Vācijas bērna kopšanas pabalstu, jo tad tiktu pārsniegta Vācijas tiesību aktos noteiktā ieņēmumu robeža, un arī viņas vīram nebūtu šādu tiesību, jo tas veica profesionālu darbību uz pilnu slodzi, Dodlas situāciju reglamentētu tikai Regulas Nr. 1408/71 73. pants, neizmantojot šajā pašā regulā un Regulā Nr. 574/72 paredzētās tiesību pārklāšanās normas.

64     Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild šādi: ja nodarbinātības dalībvalsts tiesību akti un darbinieka dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti atzīst tā tiesības uz ģimenes pabalstu par to pašu ģimenes locekli vienādā laikposmā, tad nodarbinātības dalībvalsts principā ir kompetenta izmaksāt minēto pabalstu saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Tomēr, ja persona, kuras aizbildnībā ir bērns – it īpaši šīs darba ņēmējas laulātais vai dzīvesbiedrs, – veic profesionālo darbību dzīvesvietas dalībvalstī, šai dalībvalstij ģimenes pabalsts ir jāizmaksā, piemērojot šīs pašas regulas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļu, neatkarīgi no tā, kura persona tieši saņem minētās valsts tiesību aktos noteikto pabalstu. Šajā gadījumā ģimenes pabalsta izmaksa neattiecas uz ģimenes pabalsta summu, ko paredz dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.

 Par tiesāšanās izdevumiem

65     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      saskaņā ar Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām [algots darba ņēmējs un pašnodarbināts darba ņēmējs] un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 5. jūnija Regulu (EK) Nr. 1386/2001, personai ir “darba ņēmēja” statuss, ja tā ir apdrošināta, kaut arī tikai pret vienu riska veidu, atbilstoši obligātajai vai brīvprātīgajai apdrošināšanai vispārējā vai īpašā sociālā nodrošinājuma sistēmā, kas minēta šīs pašas regulas 1. panta a) punktā, un tas nav atkarīgs no darba tiesisko attiecību pastāvēšanas. Valsts tiesai ir jāveic vajadzīgās pārbaudes, lai noteiktu, vai tajos laikposmos, par kuriem ir pieprasīti minētie pabalsti, uz prasītājām pamata prāvā ir attiekusies kāda no Austrijas sociālā nodrošinājuma sistēmām un vai tādējādi uz tām attiecās “darba ņēmēja” jēdziens minētā 1. panta a) punkta nozīmē;

2)      ja nodarbinātības dalībvalsts tiesību akti un darbinieka dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti atzīst tā tiesības uz ģimenes pabalstu par to pašu ģimenes locekli vienādā laikposmā, tad nodarbinātības dalībvalsts principā ir kompetenta izmaksāt minēto pabalstu saskaņā ar 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu Padomes 1972. gada 21. marta Regulā (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Komisijas 2002. gada 27. februāra Regulu (EK) Nr. 410/2002.

Tomēr, ja persona, kuras aizbildnībā ir bērns – it īpaši šīs darba ņēmējas laulātais vai dzīvesbiedrs, – veic profesionālo darbību dzīvesvietas dalībvalstī, šai dalībvalstij ģimenes pabalsts ir jāizmaksā, piemērojot 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļu Regulā Nr. 574/72, kas grozīta ar Regulu Nr. 410/2002, neatkarīgi no tā, kura persona tieši saņem minētās valsts tiesību aktos noteikto pabalstu. Šajā gadījumā ģimenes pabalsta izmaksa neattiecas uz ģimenes pabalsta summu, ko paredz dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.