TIESAS SPRIEDUMS

2001. gada 20. septembrī (1)

EK līguma 6., 8. un 8.a pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EK līguma 12., 17. un 18. pants) – Padomes Direktīva 93/96/EEK – Studentu uzturēšanās dzīvesvietas tiesības – Valsts tiesību akti, ar ko garantē minimālus iztikas līdzekļus, t.s. “minimex”, tikai pilsoņiem un personām, uz kurām attiecas Regula (EEK) Nr. 1612/68 – Ārvalstu students, kas pirmajos mācību gados pats sedzis savus uzturēšanās izdevumus

Lieta C‑184/99

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Tribunal du travail de Nivelles (Beļģija) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Rudy Grzelczyk

un

Centre public d'aide sociale d'Ottignies-Louvain-la-Neuve

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 6., 8. un 8.a pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EK līguma 12., 17. un 18. pants) un Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīvu 93/96/EEK par studentu uzturēšanās tiesībām (OV L 317, 59. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. Gulmans [C. Gulmann], M. Vatelē [M. Wathelet] un V. Skouris [V. Skouris], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward] (referents), P. Janns [P. Jann], L. Sevons [L. Sevón], R. Šintgens [R. Schintgen] un F. Makena [F. Macken],

ģenerāladvokāts S. Albērs [S. Alber],

sekretāre D. Lautermane‑Ubo [D. Louterman‑Hubeau], nodaļas vadītāja,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–       Centre public d'aide sociale d'Ottignies-Louvain-la-Neuve vārdā B. Ljetārs [B. Liétar], avocat,

–       Beļģijas valdības vārdā – A. Snūksa [A. Snoecx], pilnvarotā pārstāve, kurai palīdz K. Dutrelepo [C. Doutrelepont] un M. Itendēle [M. Uyttendaele], avocats,

–       Dānijas valdības vārdā J. Molde [J. Molde], pārstāvis,

–       Francijas valdības vārdā – K. Rispāla‑Belanžē [K. Rispal‑Bellanger] un S. Berheota [C. Bergeot], pārstāvji,

–       Portugāles valdības vārdā – L. Fernandišs [L. Fernandes] un A. K. Pedroso [A. C. Pedroso], pārstāvji,

–       Apvienotās Karalistes valdības vārdā R. Megrila [R. Magrill], pārstāve, kurai palīdz P. Seilss [P. Sales] un Dž. Kopels [J. Coppel], barristers,

–       Eiropas Padomes vārdā – E. Karlsone [E. Karlsson] un F. Antons [F. Anton], pārstāvji,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – P. van Nufels [P. van Nuffel], pārstāvis,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies Beļģijas valdības, ko pārstāvēja K. Dutrelepo [C. Doutrelepont], Francijas valdības, ko pārstāvēja S. Berheota [C. Bergeot], Apvienotās Karalistes valdības, ko pārstāvēja K. Parkers [K. Parker], QC, Padomes, ko pārstāvēja E. Karlsone [E. Karlsson], un Komisijas, ko pārstāvēja M. Volfkariusa [M. Wolfcarius] un D. Martins [D. Martin], mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē 2000. gada 20. jūnijā,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2000. gada 28. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar 1999. gada 7. maija spriedumu, ko Tiesa saņēmusi 19. maijā, Tribunal du travail de Nivelles (Niveles Darba tiesa) EK līguma 234. panta kārtībā ir iesniegusi divus prejudiciālus jautājumus par EK līguma 6., 8. un 8.a panta (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EK līguma 12., 17. un 18. pants) un Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīvas 93/96/EEK par studentu uzturēšanās tiesībām (OV L 317, 59. lpp.) interpretāciju.

2       Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar strīdu starp Grzelčika [Grzelczyk] kungu un centre public d'aide sociale d'Ottignies‑Louvain‑la‑Neuve [Otiņji Luvēnas‑Lanēvas Valsts sociālās palīdzības centrs] (turpmāk tekstā – “CPAS”) par CPAS lēmumu pārtraukt minimālo iztikas līdzekļu (turpmāk tekstā – “minimex”) izmaksu.

 Kopienu tiesiskais regulējums

3       Līguma 6. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

4       Līguma 8. pantā ir paredzēts:

“1.      Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība.

Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis.”

2.      Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”

5       Līguma 8.a pantā ir noteikts:

“1.      Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.

2.      Padome var pieņemt noteikumus, lai sekmētu 1. punktā minēto tiesību īstenošanu; ja šajā Līgumā nav noteikts kas cits, Padome lēmumus pieņem vienprātīgi pēc Komisijas priekšlikuma, un kad tā saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu.”

6       Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvas 90/364/EEK par tiesībām apmesties uz dzīvi (OV L 180, 26. lpp.) un Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvas 90/365/EEK par tādu darba ņēmēju un pašnodarbinātu personu pastāvīgas uzturēšanās tiesībām, kas pārtraukušas profesionālo darbību (OV L 180, 28. lpp.), ceturtajā apsvērumā, tāpat kā Direktīvas 93/96, kas būtībā aizstāja Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvu 90/366/EEK par studentu uzturēšanās tiesībām (OV L 180, 30. lpp.), ko Tiesa atcēla (1992. gada 7. jūlija spriedums lietā C‑295/90 Parlaments/Padome, Recueil, I‑4193. lpp.), sestajā apsvērumā ir norādīts, ka personas, uz kurām attiecas šīs direktīvas, nevar kļūt par finansiālu apgrūtinājumu uzņemošai dalībvalstij.

7       Saskaņā ar Direktīvas 93/96 1. pantu:

“Lai paredzētu nosacījumus, kas veicina uzturēšanās tiesību izmantošanu, un nolūkā garantēt profesionālās izglītības nediskriminējošu pieejamību dalībvalsts pilsoņiem, kuriem atļauts apmeklēt profesionālās izglītības mācību kursu citā dalībvalstī, dalībvalstis atzīst uzturēšanās tiesības ikvienam studentam, kas ir dalībvalsts pilsonis un kas neizmanto minētās tiesības saskaņā ar citiem Kopienas tiesību noteikumiem, kā arī studenta laulātajam un viņu apgādājamajiem bērniem, ja students ar deklarāciju vai citā līdzvērtīgā veidā pēc savas izvēles apliecina attiecīgajai valsts iestādei, ka viņam ir pietiekami līdzekļi, lai viņa un viņa ģimenes uzturēšanās laikā nekļūtu par apgrūtinājumu uzņēmējas [uzņemošās] dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, ar noteikumu, ka attiecīgais students ir uzņemts atzītā izglītības iestādē nolūkā apgūt profesionālās izglītības mācību kursu šajā iestādē un ir noslēdzis veselības apdrošināšanas līgumu attiecībā uz visiem riskiem uzņēmējā [uzņemošā] dalībvalstī.”

 Valsts tiesiskais regulējums

8       1974. gada 7. augusta likuma par minimālajiem iztikas līdzekļiem (Moniteur belge, 1974. gada 18. septembris, 11363. lpp.) 1. pantā ir paredzēts:

“1.      Visiem civiltiesisko pilngadību sasniegušiem Beļģijas pilsoņiem, kuru faktiskā uzturēšanās vieta ir Beļģijā un kuriem nav pietiekamu līdzekļu, lai tie spētu ar pašu spēkiem vai kā citādāk tos nodrošināt, ir tiesības uz minimālajiem iztikas līdzekļiem.

Karalis nosaka, kas ir faktiskā uzturēšanās vieta.

Tādas pašas tiesības ir laulātiem nepilngadīgajiem, kā arī atsevišķi dzīvojošām personām, kuru apgādībā ir viens vai vairāki bērni.

2.      Karalis ar Ministru Padomes apstiprināmo dekrētu un ar nosacījumiem, kurus izvirza viņš pats, var paplašināt šī likuma piemērošanu uz citām nepilngadīgo kategorijām, kā arī uz citām personām, kurām nav Beļģijas pilsonības.”

9       Saskaņā ar karaļa 1987. gada 27. marta lēmuma (Moniteur belge, 1987. gada 7. aprīlis, 5086. lpp.) 1. pantu 1974. gada 7. augusta likuma piemērošanas joma tika attiecināta uz personām, kurām nav Beļģijas pilsonības:

“1974. gada 7. augusta likuma, kurā paredzētas tiesības uz minimālajiem iztikas līdzekļiem, piemērošanas joma tiek attiecināta uz šādām personām:

1) personām, uz kurām attiecas Padomes 1968. gada 15. oktobra Regula (EEK) Nr. 1612/68 par darbaspēka pārvietošanās brīvību Kopienā;

2) apatrīdiem, uz kuriem attiecas 1954. gada 28. septembrī Ņujorkā parakstītā Konvencija par apatrīdu statusu, kas tika apstiprināta ar 1960. gada 12. maija likumu;

3) bēgļiem 1980. gada 15. decembra likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu 49. panta izpratnē.”

 Pamata strīds un prejudiciālie jautājumi

10     Grzelčiks, Francijas pilsonis, 1995. gadā uzsāka mācības fiziskās audzināšanas programmā Université Catholique de Louvain‑la‑Neuve [Luvēnas‑Lanēvas katoļu universitātē], un kopš tā laika viņš uzturējās Beļģijā. Pirmo trīs mācību gadu laikā viņš pats uzņēmās segt savus iztikas, mitināšanās un mācību izdevumus, veicot nelielus algotos darbus un saņemot citus maksājumu atvieglojumus.

11     Sava ceturtā un pēdējā mācību gada sākumā viņš pieprasīja CPAS minimex izmaksu. Savā ziņojumā CPAS atzīmēja, ka Grzelčiks daudz strādājis, lai samaksātu par mācībām, bet disertācijas rakstīšanas un prakses perioda pabeigšanas dēļ pēdējais akadēmiskais gads ir bijis daudz sarežģītāks nekā iepriekšējie gadi. Šī iemesla dēļ ar 1998. gada 16. oktobra lēmumu CPAS piešķīra Grzelčikam tiesības uz minimex, kas tika aprēķināts pēc atsevišķi dzīvojošas personas (“isolé”) likmes par laika periodu no 1998. gada 5. oktobra līdz 1999. gada 30. jūnijam.

12     CPAS lūdza Beļģijas valsti segt Grzelčikam pārskaitīto minimex summu. Tā kā atbildīgais federālais ministrs atteica šo atmaksu ar pamatojumu, ka likumā minētie nosacījumi minimex saņemšanai, proti, pilsonības nosacījums, netika izpildīti, tad ar 1999. gada 29. janvāra lēmumu CPAS atsauca Grzelčikam minimex izmaksu, sākot no 1999. gada 1. janvāra, to pamatojot šādi: “Ieinteresētā persona ir EEK pilsonis, kas ir reģistrēta kā students”.

13     Grzelčiks apstrīdēja šo lēmumu Tribunal du travail de Nivelles. Šī tiesa norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru minimex ir sociāla priekšrocība Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darbaspēka pārvietošanās brīvību Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 7. panta 2. punkta izpratnē un ka saskaņā ar Beļģijas tiesībām minimex izmaksā arī personām, uz kurām attiecas šī regula. Tai pat laikā tā atgādina, ka CPAS uzskata, ka Grzelčiks neatbilst nosacījumiem, kas ļautu viņam pretendēt uz minimex piemērošanas jomas paplašināšanu, un tādējādi viņa studenta statuss neļauj viņu uzskatīt par darba ņēmēju un viņa uzturēšanās Beļģijā neizriet no principa par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Turklāt šī tiesa, atsaucoties uz 1998. gada 12. maija Tiesas spriedumu lietā C‑85/96 Martínez Sala (Recueil, I‑2691. lpp.), jautā, vai ar Eiropas pilsonības un nediskriminācijas principiem tiek pieļauta šo konkrēto valsts tiesību normu piemērošana.

14     Šajos apstākļos Tribunal du travail de Nivelles, ņemot vērā Grzelčika situācijas neatliekamību, no vienas puses, atzina viņa tiesības uz ikmēneša sociālo palīdzību iepriekš noteiktas summas veidā 20 000 BEF apmērā par laika periodu no 1999. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam un, no otras puses, nolēma atlikt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai Kopienu tiesības, it īpaši Eiropas pilsonības un nediskriminācijas principi, kas izriet no Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 6. un 8. panta, pieļauj, ka tiesības uz bezmaksas sociālo materiālo palīdzību – tādu, kāda tā ieviesta ar Beļģijas 1974. gada 7. augusta likumu par minimālajiem iztikas līdzekļiem, – ir tikai dalībvalstu pilsoņiem, uz kuriem attiecas 1968. gada 15. oktobra Regula (EEK) Nr. 1612/68, un nevis visiem Savienības pilsoņiem?

2) Papildus tam, vai Līguma 6. un 8.a pants un 1993. gada 29. oktobra direktīva [93/96] par studentu uzturēšanās tiesībām ir interpretējami tādējādi, ka, ja ir atzītas studenta tiesības uz uzturēšanos, tad viņš vairs nevar pretendēt uz tiesībām saņemt materiālo palīdzību bezmaksas sociālās palīdzības veidā – tādu kā minimālie iztikas līdzekļi, ko maksā uzņemošā valsts, – un apstiprinošas atbildes gadījumā, vai šī izslēgšana ir vispārēja un galīga?”

 Ievada piezīmes

15     Pamata lietas dalībnieki, dalībvalstis, kas iesniegušas savus apsvērumus, un Komisija būtisku daļu no saviem mutvārdu un rakstveida apsvērumiem ir atvēlējušas jautājumam par to, vai fakts, ka Grzelčiks pirmos trīs mācību gadus strādāja dažādus algotus darbus, ir pamats uzskatīt viņu par darba ņēmēju Kopienu tiesību izpratnē un vai tādējādi uz viņu varētu attiekties karaļa 1987. gada 27. marta dekrēts?

16     Tomēr no valsts tiesas rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka tā akceptējusi CPAS vērtējumu, saskaņā ar kuru Grzelčiks neatbilst nosacījumiem, kas ļautu viņu uzskatīt par darba ņēmēju Kopienu tiesību izpratnē. Tieši šī faktiskā un juridiskā pamatojuma kontekstā iesniedzējtiesa jautā par attiecīgo Beļģijas tiesību aktu atbilstību Kopienu tiesībām, proti, Līguma 6., 8. un 8.a pantam.

17     Šajos apstākļos Tiesai ir jāatbild uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem tādās robežās, ko noteikusi šī tiesa.

18     Iesniedzējtiesas kompetencē ir noteikt, it īpaši ģenerāladvokāta secinājumu kontekstā, vai šīs konkrētās lietas faktiskie apstākļi ļauj uzskatīt Grzelčiku par darba ņēmēju Kopienu tiesību izpratnē.

 Par pirmo jautājumu

19     Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Līguma 6. un 8. pants pieļauj, ka bezmaksas sociālās materiālās palīdzības – tādas kā minimex – saņemšana, ciktāl tas attiecas uz dalībvalstu, izņemot uzņemošās valsts, pilsoņiem, kuru teritorijā viņi likumīgi uzturas, varētu būt atkarīga no nosacījuma, ka viņiem jāpiemēro Regula Nr. 1612/68, lai gan šis nosacījums netiek piemērots uzņemošās dalībvalsts pilsoņiem.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

20     CPAS uzsver, ka būtu maldīgi uzskatīt, ka pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī visi Eiropas Savienības pilsoņi var pretendēt uz bezmaksas sociālās materiālās palīdzības – tādas kā minimex – saņemšanu. No Līguma 8.a panta 1. punkta skaidri izriet, ka šim noteikumam nav tiešas iedarbības un, to piemērojot, vienmēr ir jāievēro ierobežojumi, ko nosaka Līgums un turpmāk precizē atvasinātās tiesības. It īpaši tas attiecas uz Direktīvām 90/364, 90/365 un 93/96, saskaņā ar kurām pārvietošanās brīvības īstenošana ir atkarīga no prasības pierādīt, ka attiecīgajai personai ir pietiekami līdzekļi un sociālais nodrošinājums.

21     Beļģijas un Dānijas valdības apgalvo, ka Līguma par Eiropas Savienību un Amsterdamas līguma spēkā stāšanās nemaina šo interpretāciju. Pēc viņu domām, Savienības pilsonība nenozīmē, ka tās pilsoņi iegūst jaunas un plašākas tiesības nekā tās, kas jau izriet no EK līguma un atvasinātajām tiesībām. Tātad Savienības pilsonības principam nav autonoma satura, bet tas ir cieši saistīts ar citiem šī līguma noteikumiem.

22     Francijas valdība uzskata, ka ideja attiecināt uz visiem Savienības pilsoņiem vienlīdzīgas attieksmes principu sociālo priekšrocību jomā, lai gan pašreiz šī principa darbība aprobežojas tikai ar darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem, esot pielīdzināma vispārējas vienlīdzības iedibināšanai starp Savienības pilsoņiem, kas ir apmetušies uz dzīvi dalībvalstī, un šīs valsts pilsoņiem, ko būtu grūti savienot ar tiesībām, kas saistītas ar pilsonību.

23     Portugāles valdība no savas puses norāda, ka no brīža, kad ir stājies spēkā Līgums par Eiropas Savienību, dalībvalstu pilsoņi Kopienu tiesībās vairs nav uzskatāmi vispirms par ekonomiskiem faktoriem izteikti ekonomiska rakstura sabiedrībā. Šī valdība uzskata, ka Savienības pilsonības ieviešanas rezultātā ierobežojumi un nosacījumi, ko paredz Kopienu tiesības attiecībā uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā, turpmāk nebūs interpretējami kā attiecināmi vienīgi uz ekonomiska rakstura tiesībām, kas izriet no EK līguma, bet tikai uz izņēmumiem, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumiem. Turklāt, ja no Līguma par Eiropas Savienību spēkā stāšanās brīža dalībvalstu pilsoņi ieguvuši arī ES pilsonību un tādējādi vairs nav uzskatāmi vienīgi par ekonomikas dalībniekiem, no tā izriet, ka arī Regulas Nr. 1612/68 piemērošana būtu jāpaplašina uz visiem Savienības pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir uzskatāmi par darba ņēmējiem šīs regulas izpratnē vai nav.

24     Atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Martínez Sala, Apvienotās Karalistes valdība apgalvo ka, kaut gan Grzelčiks tika diskriminēts savas pilsonības dēļ, EK līguma 6. pants šajā situācijā nav piemērojams, jo šis līgums nav piemērojams nekādai diskriminācijai pret viņu. Minētā tiesību norma nevar būt pamats, lai Regulas Nr. 1612/68 piemērošanas jomas ierobežojumi zaudētu savu spēku neatkarīgi no tā, vai tas tiek uztverts atsevišķi vai kopā ar Līguma 8. pantu.

25     Beļģijas valdība piebilst, ka pamata lietā prasītājs pieprasa minimex saņemšanu, kaut gan šis finansējums neietilpst ne Līguma 6. panta, ne arī EK līguma 126. panta (jaunajā redakcijā – 149. pants) un EK līguma 127. panta (jaunajā redakcijā – 150. pants) piemērošanas jomā. Šis finansējums ir uzskatāms par sociālās politikas instrumentu, kam nav īpašas saistības ar profesionālo apmācību un kas pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī neietilpst Kopienas kompetencē.

26     Komisija uzskata, ka Līguma 6. un 8. panti ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem Līguma ratione materiae piemērošanas jomā Savienības pilsoņiem tiek piešķirtas tiesības nebūt pakļautiem nekādai diskriminācijai no dalībvalstu puses savas pilsonības dēļ, ar nosacījumu, ka Savienības pilsoņa situācija ir nozīmīgs piesaistes faktors attiecīgajai dalībvalstij.

 Tiesas vērtējums

27     Lai pamata lietā radušos juridisko problēmu varētu aptvert tās pareizajā kontekstā, ir jāatgādina, ka savā 1985. gada 27. marta spriedumā lietā 249/83 Hoeckx (Recueil, 973. lpp.) par bezdarbnieci ar Nīderlandes pilsonību, kura pēc atgriešanās Beļģijā no jauna prasīja minimex saņemšanu, Tiesa noteica, ka sociālā materiālā palīdzība, kas vispārīgi garantē minimālus iztikas līdzekļus, kādi paredzēti Beļģijas 1974. gada 7. augusta likumā, ir sociāla priekšrocība Regulas Nr. 1612/68 izpratnē.

28     Lietas, par kuru tika pieņemts Hoeckx spriedums, apstākļu pastāvēšanas brīdī tiesības uz minimex saņemšanu bija visiem Kopienas pilsoņiem, tomēr dalībvalstu, izņemot Beļģijas, pilsoņiem pirms minimex saņemšanas bija jāatbilst papildu nosacījumiem par to, ka pēdējo piecu gadu laikā tie faktiski dzīvojuši šīs dalībvalsts teritorijā (skat. karaļa 1976. gada 8. janvāra dekrēta 1. pantu, Moniteur belge, 1976. gada 13. janvāris, 311. lpp.). 1987. gada 27. marta lēmums atcēla 1976. gada 8. janvāra lēmumu, kurā tiesības uz minimex saņemšanu bija paredzētas tikai tiem citu dalībvalstu pilsoņiem, uz kuriem attiecās Regula Nr. 1612/68. Nosacījums par uzturēšanos, kas starplaikā tika grozīts, galu galā tika atcelts pēc prasības par pienākumu neizpildi celšanas, ko Komisija ierosināja pret Beļģijas Karalisti (skat. 1992. gada 10. novembra spriedumu lietā C‑326/90 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑5517. lpp.).

29     No lietas materiāliem izriet, ka students ar Beļģijas pilsonību, bet ne darba ņēmējs Regulas Nr. 1612/98 nozīmē, kurš būtu nonācis līdzīgā situācijā, kādā atrodas Grzelčiks, būtu izpildījis nepieciešamos nosacījumus minimex saņemšanai. Apstāklis, ka Grzelčikam nav Beļģijas pilsonības, ir vienīgais šķērslis, lai viņš varētu saņemt minimex, tādējādi tā ir diskriminācija pilsonības dēļ.

30     Līguma piemērošanas jomā šāda diskriminācija principā ir aizliegta ar tā 6. pantu. Šajā gadījumā, lai noteiktu šī panta piemērošanas jomu, tas ir jāaplūko kopā ar Līguma noteikumiem par Savienības pilsonību.

31     Savienības pilsonības uzdevums ir būt par dalībvalstu pilsoņu fundamentālo statusu, kas ļauj personām, kuras atrodas līdzīgās situācijās, saņemt vienādu juridisko palīdzību neatkarīgi no viņu pilsonības, izņemot īpaši paredzētus gadījumus.

32     Kā Tiesa nolēmusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Martínez Sala, Savienības pilsonis, kurš likumiski uzturas uzņemošās dalībvalsts teritorijā, var atsaukties uz Līguma 6. pantu visās situācijās, kuras attiecas uz Kopienu tiesību ratione materiae piemērošanas jomu.

33     Proti, šādas situācijas ietver tādas, kas pieder pie Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanas, un tādas, kas pieder pie Līguma 8.a pantā garantēto brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanas (skat. 1998. gada 24. novembra spriedumu lietā C‑274/96 Bickel un Franz, Recueil, I‑7637. lpp., 15. un 16. punkts).

34     Taisnība, ka 1988. gada 21. jūnija sprieduma lietā 197/86 Brown (Recueil, 3205. lpp.) 18. punktā Tiesa ir nolēmusi, ka pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī studentiem uzturam un apmācībai sniegta palīdzība principā neietilpst EEK līguma piemērošanas jomā tā 7. panta izpratnē (jaunajā redakcijā – EK līguma 6. pants).

35     Tomēr pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Brown ar Līgumu par Eiropas Savienību EK līgumā tika ieviesta Savienības pilsonība un papildināta tā trešās daļas VIII sadaļa ar 3. nodaļu par izglītību un arodmācībām. Nekas tādējādi grozītajā līgumā neļauj uzskatīt, ka studentiem, kuri ir Savienības pilsoņi, pārvietojoties no vienas dalībvalsts uz otru, lai turpinātu savas studijas, nebūtu tādu pašu tiesību, kādas ar līgumu ir piešķirtas Savienības pilsoņiem. Turklāt kopš iepriekš minētā sprieduma lietā Brown Padome pieņēmusi arī Direktīvu 93/96, kurā paredzēts, ka dalībvalstis atzīst uzturēšanās tiesības ikvienam studentam, kurš ir dalībvalsts pilsonis un kurš atbilst noteiktām prasībām.

36     Apstāklis, ka Savienības pilsonis turpina savas studijas universitātē citā dalībvalstī, nevis tajā dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, nevar pats par sevi liegt viņam iespēju atsaukties uz jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, kā tas ticis noteikts līguma 6. pantā.

37     Tomēr, kā norādīts 30. punktā, šis aizliegums ir jāaplūko kopā ar Līguma 8.a panta 1. punktu, kurā pasludinātas “tiesības brīvi pārvietoties un pastāvīgi uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot šajā līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus”.

38     Attiecībā uz šiem ierobežojumiem un nosacījumiem no Direktīvas 93/96 1. panta izriet, ka dalībvalstis var prasīt studentiem, kuri ir citu dalībvalstu pilsoņi un kuri vēlas izmantot savas tiesības uz uzturēšanos tās teritorijā, pirmkārt, lai tie apliecinātu attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu rīcībā ir pietiekami līdzekļi, lai savas uzturēšanās laikā tie nekļūtu par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, otrkārt, lai viņi būtu uzņemti atzītā izglītības iestādē nolūkā apgūt profesionālās izglītības mācību kursu šajā iestādē un, visbeidzot, lai viņiem būtu veselības apdrošināšanas līgums attiecībā uz visiem riskiem uzņemošajā dalībvalstī.

39     Direktīvas 93/96 3. pantā ir precizēts, ka tā nav juridisks pamats tiesībām saņemt uztura stipendijas no uzņemošās dalībvalsts tiem studentiem, kuri izmanto tiesības uz uzturēšanos. Toties neviens no tās noteikumiem neliedz nevienai no personām, uz kurām tā attiecas, tiesības saņemt sociālo materiālo palīdzību.

40     It īpaši attiecībā uz līdzekļiem Direktīvas 93/96 1. pantā nav izvirzīta ne prasība par strikti noteiktas summas noteikšanu, ne arī, lai līdzekļu esamība tiktu pierādīta ar īpašiem dokumentiem. Tajā ir paredzēts tikai iesniegt deklarāciju vai cita līdzvērtīga veida apliecinājumu, kas palīdzētu studentam pārliecināt attiecīgo valsts iestādi, ka viņam un nepieciešamības gadījumā viņa laulātajam un viņa apgādībā esošajiem bērniem ir līdzekļi, kas nodrošina, lai uzturēšanās laikā viņi nekļūtu par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai (2000. gada 25. maija spriedums lietā C‑424/98 Komisija/Itālija, Recueil, I‑4001. lpp., 44. punkts).

41     Aprobežojoties ar prasību iesniegt šādu deklarāciju, Direktīva 93/96 atšķiras no Direktīvām 90/364 un 90/365, kurās ir norādījumi par minimālo ienākumu summu, kurai jābūt to personu rīcībā, uz kurām šīs divas direktīvas attiecas. Minētās atšķirības ir skaidrojamas ar studenta uzturēšanās īpatnībām salīdzinājumā ar personām, uz kurām attiecas Direktīvas 90/364 un 90/365 (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 45. punkts).

42     Tomēr šī interpretācija neliedz uzņemošajai dalībvalstij uzskatīt, ka students, kurš prasījis sociālo palīdzību, vairs neatbilst nosacījumiem, ar kuriem ir pamatotas viņa tiesības uz uzturēšanos, un tādējādi ar Kopienu tiesībām noteiktajās robežās valsts veic pasākumus, lai anulētu šī pilsoņa uzturēšanās atļauju vai to neatjaunotu.

43     Tomēr šie pasākumi nekādā gadījumā nevar būt studenta, kurš ir citas dalībvalsts pilsonis, prasības pēc uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības automātisks rezultāts.

44     Taisnība, Direktīvas 93/96 4. pantā ir paredzēts, ka uzturēšanās tiesības paliek spēkā tik ilgi, kamēr minēto tiesību izmantotāji atbilst šīs direktīvas 1. pantā izklāstītajiem nosacījumiem. Tomēr no tās sestā apsvēruma izriet, ka uzturēšanās tiesību ieguvēji nedrīkst kļūst par “pārmērīgu” finansiālu apgrūtinājumu uzņemošajai dalībvalstij. Direktīvā 93/96, tāpat kā Direktīvās 90/364 un 90/365 ir atzīta šīs valsts pilsoņu noteikta finansiāla solidaritāte ar citu dalībvalstu pilsoņiem, it īpaši, ja grūtībām, ar kurām saskaras uzturēšanās tiesību ieguvējs, ir pagaidu raksturs.

45     Turklāt studenta finansiālā situācija var mainīties laika gaitā neatkarīgi no viņa gribas, t.i., viņa deklarācijas patiesumu var novērtēt tikai tās iesniegšanas brīdī.

46     No iepriekš minētā izriet, ka Līguma 6. un 8. pants nepieļauj, lai bezmaksas sociālās materiālās palīdzības – tādas kā minimex, ciktāl tas attiecas uz dalībvalstu, izņemot uzņemošās dalībvalsts, pilsoņiem, kuru teritorijā viņi likumiski uzturas – saņemšana būtu atkarīga no tā, ka attiecībā uz viņiem būtu jāpiemēro Regula Nr. 1612/68, lai gan šis nosacījums netiek piemērots uzņemošās dalībvalsts pilsoņiem.

 Par otro jautājumu

47     Ņemot vērā atbildi, ko Tiesa devusi uz pirmo jautājumu, un faktu, ka otrs jautājums ticis uzdots pakārtoti, uz to nav jāatbild.

 Par šī sprieduma iedarbību laikā

48     Savos rakstveida apsvērumos Beļģijas valdība prasa Tiesai gadījumā, ja tā uzskata, ka tāda persona kā prasītājs šajā lietā var saņemt minimex, ierobežot laika ziņā šī sprieduma iedarbību.

49     Kā pamatojumu šādai prasībai Beļģijas valdība norāda, ka Tiesas spriedumam būs atpakaļejošs spēks, saskaņā ar kuru tiks apšaubītas juridiskās attiecības, kas tika nodibinātas labā ticībā un saskaņā ar atvasinātajām tiesībām. It īpaši šī valdība pauž bažas par to, ka studentu sociālo pabalstu sistēma tiks satricināta, ja atvasinātās tiesības tiks mainītas jaunas Kopienu tiesību interpretācijas rezultātā, saskaņā ar kuru students situācijās, kas ir līdzīgas šai pamata lietai, var atsaukties uz Līguma 6. un 8. pantu. Tādējādi ar tiesiskās drošības principu tiek izvirzīta prasība, lai sprieduma iedarbība būtu ierobežota laikā.

50     Ir jāatgādina, ka Tiesas sniegtā tiesību normas interpretācija tikai paskaidro un precizē tās jēgu un piemērošanas jomu tā, kā tā bija jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža (skat. 1995. gada 11. augusta spriedumu apvienotajās lietās no C‑367/93 līdz C‑377/93 Roders u.c., Recueil, I‑2229. lpp., 42. punkts, un 1998. gada 24. septembra spriedumu lietā C‑35/97 Komisija/Francija, Recueil, I‑5325. lpp., 46. punkts).

51     Tikai izņēmuma kārtā Tiesa, pielietojot pie Kopienu tiesiskās kārtības piederošo vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz noteikumu, kuru Tiesa interpretējusi, lai apšaubītu labticīgi nodibinātas juridiskās attiecības (skat. it īpaši 2000. gada 23. maija spriedumu lietā C‑104/98 Buchner u.c., Recueil, I‑3625. lpp., 39. punkts).

52     Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru finansiālās sekas, kas var rasties dalībvalstij pēc prejudiciālā nolēmuma kārtībā taisīta sprieduma, kā tādas neattaisno šī sprieduma iedarbību laikā (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Buchner u.c., 41. punkts).

53     Tiesa šādu risinājumu faktiski piemērojusi īpašos noteiktos apstākļos, kad, no vienas puses, pastāvēja risks, ka radīsies smagas ekonomiskas sekas labticīgi nodibinātām juridiskajām attiecībām to lielā skaita dēļ gadījumos, kad šīs attiecības tika nodibinātas, pamatojoties uz kārtību, kas atzīstama par spēkā esošu, un, no otras puses, kur indivīdi un valsts pārvalde ir rīkojušies pretrunā ar Kopienu tiesībām objektīvas un nozīmīgas neziņas par Kopienas noteikumu iedarbību dēļ, kuru varēja veicināt pat citu dalībvalstu vai Komisijas rīcība (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Roders u.c., 43. punkts).

54     Šajā lietā Beļģijas valdība savu prasību par konkrētā sprieduma iedarbības ierobežojumiem laikā nav pamatojusi ar atsauci uz jebkādiem objektīvas un nozīmīgas neskaidrības elementiem par Līguma noteikumu par Savienības pilsonību, kas stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī un kā rezultātā valsts pārvalde rīkojusies pretrunā ar šiem noteikumiem, sekām.

55     Tātad šī sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.

 Par tiesāšanās izdevumiem

56     Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Beļģijas, Dānijas, Francijas, Portugāles un Apvienotās Karalistes valdībām, kā arī Padomei un Komisijai, iesniedzot savus apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata valsts tiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

atbildot uz Tribunal du travail de Nivelles ar 1999. gada 7. maija spriedumu iesniegtajiem jautājumiem, nospriež:

Līguma 6. un 8. pants (jaunajā redakcijā – EK līguma 12. un 17. pants) nepieļauj, ka no sociālās apdrošināšanas iemaksām neatkarīga sociālā pabalsta saņemšana – tāda kā Beļģijas 1974. gada 7. augusta likuma 1. pantā paredzētie minimālie iztikas līdzekļi – ciktāl tā attiecas uz dalībvalstu, izņemot uzņemošās dalībvalsts, pilsoņiem, kuru teritorijā viņi likumiski uzturas, ir atkarīga no nosacījuma, ka attiecībā uz viņiem būtu piemērojama Padomes 1968. gada 15. oktobra Regula (EEK) Nr. 1612/68 par darbaspēka pārvietošanās brīvību Kopienā, lai gan šis nosacījums netiek piemērots uzņemošās dalībvalsts pilsoņiem.

Rodríguez Iglesias

Gulmann

Wathelet

Skouris

Edward

Jann

Sevón

Schintgen

Macken

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 20. septembrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

1 Tiesvedības valoda – franču.