EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 2.3.2017

COM(2017) 200 final

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

PAR EFEKTĪVĀKU ATGRIEŠANAS POLITIKU EIROPAS SAVIENĪBĀ - ATJAUNINĀTS RĪCĪBAS PLĀNS

Komisija 2015. gada 9. septembrī pieņēma ES Rīcības plānu par atgriešanu 1 , kurā bija ietverti 36 konkrēti pasākumi Eiropas Savienības atgriešanas sistēmas efektivitātes uzlabošanai. Lielākā daļa šo darbību vēl tiek īstenotas vai jau ir īstenotas, kā izklāstīts šā paziņojuma pielikumā. Neraugoties uz to, kopējā ietekme uz atgriešanas rādītājiem visā Eiropas Savienībā joprojām bija ierobežota, un tas liecina par to, ka ir vajadzīga apņēmīgāka rīcība, lai panāktu izmērāmus rezultātus attiecībā uz neatbilstīgo migrantu atgriešanu.

Kopš rīcības plāna pieņemšanas problēmas, uz kurām Eiropas Savienības atgriešanas politikai ir jāreaģē, ir vēl vairāk pieaugušas un izvirzījušas šo ES vispusīgās migrācijas politikas aspektu priekšplānā. 2015. gadā to neatbilstīgo migrantu skaits, kuriem likts pamest Eiropas Savienību, bija 533 395 salīdzinājumā ar 470 080 migrantiem 2014. gadā. Ar aptuveni 2,6 miljoniem patvēruma pieteikumu tikai 2015.–2016. gadā vien un ņemot vērā, ka atzīšanas līmenis pirmajā instancē bija 57 % 2016. gada pirmajos trijos ceturkšņos, dalībvalstīm, iespējams, būs jāatgriež vairāk nekā 1 miljons cilvēku pēc tam, kad viņu patvēruma pieteikumi būs izskatīti. Tajā pašā laikā atgriešanas rādītāji Eiropas Savienības līmenī nav uzlabojušies. Lai gan kopējais atgriešanas rādītājs 2 no 2014. līdz 2015. gadam palielinājās no 41,8 % līdz 42,5 %, rādītājs attiecībā uz faktisko atgriešanu uz trešām valstīm samazinājās no 36,6 % līdz 36,4 %. Turklāt, ja atgriešana uz Rietumbalkāniem netiek ņemta vērā, Eiropas Savienības atgriešanas rādītājs samazinās vēl vairāk – līdz 27 %.

Mūsu atgriešanas politikas galvenās problēmas vienmēr ir bijušas gan Eiropas Savienības un dalībvalstu iekšējās problēmas, gan ārējās. Komisija kopā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu un dalībvalstīm ir tikušas galā ar ārējiem aspektiem, izmantojot īpašas sadarbības sistēmas ar trešām valstīm. Šajā nolūkā 2016. gada jūnijā tika uzsākts Migrācijas partnerības satvars 3 , un šodien tiek pieņemts trešais progresa ziņojums par šo satvaru 4 .

Efektīva atgriešanas politika sākas Eiropas Savienībā. Eiropadomes 2016. gada 20.un 21. oktobra secinājumos 5 dalībvalstis aicināja stiprināt valstu administratīvos procesus atgriešanas jomā. Turklāt Maltas 2017. gada 3. februāra valstu vai to valdību vadītāju paziņojumā 6 uzsvērta nepieciešamība uzsākt Eiropas Savienības politikas atgriešanas jomā kritisku pārskatīšanu, veicot objektīvu analīzi par to, kā tiek piemēroti Savienības un valstu līmenī pieejamie juridiskie, operatīvie, finanšu un praktiskie instrumenti. Tādēļ ir ar pragmatismu jāaplūko Atgriešanas direktīvas 7 piemērošana un jānovērš aspekti, kas nedarbojas, tostarp rosinot dalībvalstis veikt vajadzīgos uzlabojumus savās valsts atgriešanas sistēmās, lai nodrošinātu labāku koordināciju un daudznozaru pieeju. Turklāt mums ir maksimāli jāizmanto Eiropas Savienības finanšu vai operatīvie instrumenti, lai izveidotu sadarbības telpu informācijas apmaiņai un sadarbības un koordinācijas uzlabošanai dalībvalstu un ES kompetento iestāžu starpā. Papildus iepriekšminētajam Eiropas Robežu un krasta apsardzes (EBCG) aģentūras jaunās pilnvaras tika ievērojami pastiprinātas, lai sniegtu labāku atbalstu dalībvalstīm atgriešanas darbību veikšanai kopīgi vai valsts līmenī. Šodien pieņemtajā otrajā Eiropas Robežu un krasta apsardzes ziņojumā 8 tiek uzraudzīts progress jauno pilnvaru darbībspējas nodrošināšanā.

Šis atjauninātais Rīcības plāns par atgriešanu ar papildu koncentrētām darbībām, kas īstenojamas līdztekus notiekošajām darbībām, kuras uzsāktas saskaņā ar spēkā esošo rīcības plānu, ir adresēts dalībvalstīm, Eiropas Savienības iestādēm un aģentūrām, lai būtiski uzlabotu atgriešanas rādītājus. Tas arī parāda atjauninātu apņemšanos pabeigt 2015. gada rīcības plāna īstenošanu un nodrošinās izmērāmus rezultātus attiecībā uz neatbilstīgas migrācijas novēršanu un neatbilstīgu migrantu atgriešanu. Šajā nolūkā Komisija arī pieņem ieteikumu par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu, īstenojot Atgriešanas direktīvu 9 .

I — ES atgriešanas sistēma: valstu administratīvo sistēmu un atgriešanas procedūru efektivitātes palielināšana

I.1. Atgriešanas direktīva

Galvenais tiesību akts, kas reglamentē neatbilstīgo migrantu atgriešanu, ir Direktīva 2008/115/EK ("Atgriešanas direktīva"). Šajā direktīvā noteikti kopēji standarti un procedūras neatbilstīgu migrantu efektīvai atgriešanai, vienlaikus ievērojot viņu pamattiesības un neizraidīšanas principu. Tajā pašā laikā direktīva dalībvalstīm dod vajadzīgo rīcības brīvību attiecībā uz to, kā sasniegt šo mērķi.

Pilnīgs pārskats par galvenajām problēmām, ar ko dalībvalstis saskaras, veicot atgriešanas, ir sniegts, izmantojot Šengenas izvērtēšanas mehānismu 10 un Eiropas migrācijas tīkla savākto informāciju. Tas norāda uz nepieciešamību dalībvalstīm pilnā mērā izmantot elastību, kas paredzēta Atgriešanas direktīvā, lai uzlabotu to spēju atgriezt arvien pieaugošo neatbilstīgo migrantu skaitu, kuri atrodas Eiropas Savienībā.

Turklāt ar Komisijas atbalstu dalībvalstīm būtu jākonstatē un jādalās labā praksē, lai atturētu trešo valstu valstspiederīgos no neatbilstīgas uzturēšanās dalībvalstu teritorijā.

Šie pasākumi jāīsteno pilnīgā saskaņā ar primārajiem tiesību aktiem, tostarp ES Pamattiesību hartu un ES acquis migrācijas jomā. Šajā nolūkā Atgriešanas direktīva jau ietver stingru normu kopumu, tostarp efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu iespēju, lai apstrīdētu lēmumu par atgriešanu, ģimenes vienotības un bērna labāko interešu, un neaizsargātu personu īpašo vajadzību ievērošanu.

Komisija turpinās uzraudzīt Atgriešanas direktīvas piemērošanu un atbilstību tai, lai novērstu valstu sistēmu konkrētos trūkumus. Lai sniegtu norādes par to, kā direktīvas noteikumus var izmantot efektīvākai atgriešanai, Komisija šodien pieņem Ieteikumu par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu, īstenojot Atgriešanas direktīvu 11 . Dalībvalstīm būtu jāveic tūlītēji pasākumi saskaņā ar šo ieteikumu. Turklāt "Atgriešanas rokasgrāmata" 12 , kas sniedz norādījumus par Atgriešanas direktīvas noteikumu interpretāciju un praktisko piemērošanu, ir jāturpina atjaunināt, tostarp lai nodrošinātu saskanību ar šo ieteikumu.

Pamatojoties uz pieredzi šā ieteikuma īstenošanā un atkarībā no vajadzības veikt turpmākus pasākumus, lai ievērojami palielinātu atgriešanas rādītājus, Komisija ir gatava uzsākt Atgriešanas direktīvas pārskatīšanu.

Turpmākā rīcība

I.2.  Patvēruma procedūru ļaunprātīgas izmantošanas novēršana

Noraidītie patvēruma meklētāji veido nozīmīgu daļu neatbilstīgo migrantu, kuri atrodas Eiropas Savienībā. Kaut arī daudzi cilvēki, kas ierodas Eiropas Savienībā, bēg no kara, vardarbības un vajāšanas, citi izmanto patvēruma pieprasījumus kā veidu, kā paildzināt savu uzturēšanos Eiropā un novērst atgriešanu. Bieži vien acīmredzami nepamatoti patvēruma pieteikumi tiek iesniegti atgriešanas procedūru pēdējos posmos, tostarp dienas vai stundas pirms izbraukšanas, tikai tādēļ, lai aizkavētu vai novērstu atgriešanu. Tas rada lielu slogu dalībvalstu patvēruma sistēmām.

Nigērijas valstspiederīgo gadījums ir spilgts piemērs: 2016. gadā Eiropas Savienībā neatbilstīgi ieceļoja vairāk nekā 37 000 cilvēku (Nigērijas valstspiederīgie bija pirmie, kas ieradās pa Vidusjūras centrālās daļas maršrutu), un 2016. gadā tika reģistrēti vairāk nekā 47 000 Nigērijas valstspiederīgo patvēruma pieprasījumu. 2016. gada pirmajos trīs ceturkšņos Nigērijas valstspiederīgo iesniegto patvēruma pieteikumu atzīšanas līmenis bija 8 %, norādot, ka vairāk nekā 40 000 pieteikumu, kas iesniegti 2016. gadā, principā, visticamāk, tiks noraidīti.

Lai novērstu šādas situācijas, dalībvalstīm būtu nekavējoties jāizmanto visas iespējas, ko nodrošina spēkā esošie patvēruma jomas tiesību akti, lai novērstu patvēruma sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, ko veic neatbilstīgie migranti, kuriem acīmredzami nav nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Tām jo īpaši būtu jāizmanto noteikumi par paātrinātām patvēruma procedūrām, par turpmāko pieteikumu apstrādi, par pārsūdzību neautomātisku apturošo iedarbību, jo sevišķi attiecībā uz tiem migrantiem, kuri ierodas no valstīm, kas tiek uzskatītas par drošām vai ar zemu atzīšanas līmeni.

Ir svarīgi, lai patvēruma un atgriešanas procedūru sadarbība būtu nevainojama. Ātrs un efektīvs lēmumu pieņemšanas process ir gan bona fide pieteikumu iesniedzēju, gan dalībvalstu interesēs. Tāpēc ir būtiski izveidot formālu saikni abu procesu starpā un nodrošināt labāku komunikāciju un informācijas apmaiņu starp patvēruma un atgriešanas iestādēm.

Ilgtermiņā kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reforma, ko Komisija iesniedza 2016. gadā, arī piedāvās jaunas iespējas nodrošināt racionalizētas un efektīvas saiknes starp patvēruma un atgriešanas procedūrām. Konkrēti, priekšlikums Patvēruma procedūras regulai 13 paredz izveidot ātrākas procedūras, lai reaģētu uz acīmredzami nepamatotiem patvēruma pieteikumiem un turpmākiem pieteikumiem bez reālām izredzēm gūt panākumus, kā arī attiecībā uz migrantiem, kuri ierodas no drošām trešām valstīm un drošām izcelsmes valstīm, samazinot risku, ka atgriešanas operācijas tiek nepamatoti atceltas vai atliktas.

Turpmākā rīcība

I.3. Uzlabota informācijas apmaiņa atgriešanas vajadzībām

Neatbilstīgu migrantu aizturēšana, identifikācija un uzraudzība ir priekšnoteikumi efektīvai atgriešanai. Tam nepieciešama sistemātiska informācijas apmaiņa dalībvalstīs (starp to iestādēm atgriešanas jautājumos un citām valdības iestādēm, tostarp veselības, izglītības un sociālajiem dienestiem), kā arī dalībvalstu starpā un ar ES iestādēm. Savlaicīgas informācijas pieejamība var palīdzēt dalībvalstīm efektīvāk novirzīt un plānot savas atgriešanas darbības. Tomēr liela daļa nepieciešamās informācijas joprojām trūkst. Bez ieceļošanas/izceļošanas sistēmas nav pieejama uzticama statistika par personām, kuras pārsniedz atļautās uzturēšanās termiņu, un ir pieejama tikai ierobežota informācija par lēmumu par atgriešanu sekmīgu izpildi.

Tāpēc dalībvalstīm būtu jāvāc vispusīga reāllaika informācija valsts līmenī, lai nodrošinātu skaidru un precīzu pārskatu par neatbilstīgās migrācijas situāciju, izmantojot Integrētas atgriešanas pārvaldības lietotni (IRMA). Dalībvalstīm ir arī pienākums SIS ievadīt informāciju par visiem nederīgajiem dokumentiem, piemēram, uzturēšanās atļaujām, lai tos varētu konfiscēt. Komisija mudina dalībvalstis nodrošināt to, ka šis pienākums tiek sistemātiski ievērots.

Lai atbalstītu dalībvalstis, Komisija jau strādā pie tā, lai izveidotu labvēlīgu vidi atgriešanas īstenošanai visā Eiropas Savienībā, izmantojot sistemātisku informācijas apmaiņu. 2016. gada gaitā Komisija ir izstrādājusi vairākus priekšlikumus, lai vairāk pilnveidotu pastāvošās informācijas sistēmas (Šengenas informācijas sistēma 14 , Eurodac 15 ) vai lai izveidotu jaunas sistēmas (Ieceļošanas/izceļošanas sistēma 16 , Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēma 17 ), kas palīdzēs novērst dažus no pašreizējiem informācijas trūkumiem.

Vīzu informācijas sistēmas (VIS) novērtējuma kontekstā dalībvalstis ir norādījušas uz šīs sistēmas arvien lielāku izmantojumu neatbilstīgo migrantu identificēšanai. Tomēr Vīzu informācijas sistēmas datus vien trešās valstis parasti neatzīst kā valstspiederības pierādījumu vai ir jāveic papildu izmeklēšana. Tas, ka pases kopijas šajā sistēmā netiek uzglabātas, padara kopijas iegūšanu no vēstniecības, kura izsniegusi Šengenas vīzu, laikietilpīgu vai pat neiespējamu. Tāpēc Komisija uzsāks priekšizpēti par vīzas pieteikuma iesniedzēju ceļošanas dokumentu, tostarp viņu pases, kopiju uzglabāšanu Vīzu informācijas sistēmā.

Turklāt Komisija ir uzsākusi pētījumu, lai izvērtētu ES uzturēšanās atļauju repozitorija tehnisko iespējamību arī nolūkā atvieglot piemērošanu situācijā, kad migrants ir tiesīgs uzturēties tikai vienas dalībvalsts teritorijā, bet nelikumīgi pārvietojas uz citu dalībvalsti 18 .

Līdztekus Komisija ir izveidojusi augsta līmeņa ekspertu darba grupu (HLEG) informācijas sistēmu un sadarbspējas jautājumos, lai nodrošinātu šo instrumentu efektīvu izmantojumu. Imigrācijas iestādēm būtu jāgūst labums no šā darba un jāspēj vienā meklējumā iegūt informāciju par neatbilstīgiem migrantiem, kas pieejama visās ES sistēmās 19 .

Dalībvalstīs arvien lielāka problēma ir informācijas par sodāmību par noziedzīgiem nodarījumiem labāks izmantojums saistībā ar lēmumiem par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu, tādējādi atvieglojot to trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku, kuriem ir sodāmība, atgriešanu. Komisija jūnijā iepazīstinās ar pārskatītu tiesību akta priekšlikumu izveidot centralizētu datubāzi ar sodīto trešo valstu valstspiederīgo identitātes informāciju, lai identificētu to(tās) dalībvalsti(-is), kuras piespriedušas sodu, un tādējādi palielinātu pastāvošās Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmas (ECRIS) efektivitāti.

Pieņemot lēmumus par atgriešanu, dalībvalstīm jau būtu jāņem vērā sodāmība par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem Eiropas Savienībā, lai izvērtētu neatbilstīgo migrantu individuālo situāciju, piemēram, attiecībā uz brīvprātīgas atgriešanas laikposmu, nepieciešamību pēc aizturēšanas un ieceļošanas aizlieguma ilgumu.

Turpmākā rīcība

I.4. Atgriešanas uzlabošana un reintegrācijas atbalsts

Atgriešanas direktīvā skaidri norādīts, ka ES līmenī priekšroka tiek dota brīvprātīgai atgriešanai, nevis piespiedu atgriešanai, ja tas nekaitē atgriešanas procedūras mērķim. Stimuli atgriešanas rosināšanai ir parasti paredzēti atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas un reintegrācijas pasākumu kopumu ietvaros.

Ir būtiski vēl vairāk uzlabot informācijas izplatīšanas procesu attiecībā uz brīvprātīgu atgriešanu neatbilstīgiem migrantiem, lai nodrošinātu, ka viņi var piekļūt precīzai informācijai pat tad, ja viņi, visticamāk, paļaujas galvenokārt uz neformāliem informācijas avotiem savā kopienā, kā arī tad, ja neatbilstīgie migranti nevēlas tikt atgriezti un/vai neuzticas migrācijas iestādēm.

Izcelsmes valstis aizvien vairāk saskaras ar situācijām, kad viņu neatbilstīgie migranti, kas ierodas no dažādām dalībvalstīm, ir saņēmuši dažādu līmeņu reintegrācijas paketes (iemaksas naudā vai natūrā). Tas var novest pie tā, ka izcelsmes valstis dod priekšroku tikai tiem atgrieztajiem migrantiem, kuri ierodas no dalībvalstīm, kas piedāvā augstākas reintegrācijas paketes, vai pat pie tā, ka neatbilstīgiem migrantiem palīdz izvēlēties izdevīgākos brīvprātīgas atgriešanas nosacījumus Eiropas Savienībā. Tāpēc atgriešanas līmeņa uzlabošanas labad ir būtiski nodrošināt, ka reintegrācijas paketes un vispārējā prakse atgriešanas stimulēšanai ir konsekventa visās dalībvalstīs. Šajā uzdevumā Komisija atbalstīs dalībvalstis, izmantojot Eiropas migrācijas tīkla Atgriešanas ekspertu grupu.

Neatbilstīgie migranti labprātāk pieņems brīvprātīgas atgriešanas paketes, ja viņi zinās, ka vienīgā alternatīva ir piespiedu atgriešana, jo neatbilstīga uzturēšanās vairs nebūs iespējama.

Atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas un reintegrācijas programmu, kā arī tās papildinošo reintegrācijas pasākumu efektivitātei ir vajadzīgi vienoti standarti. Visām dalībvalstīm būtu jāpiemēro nesaistošās Pamatnostādnes par atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas un reintegrācijas programmu izmantošanu, ko Padome apstiprināja 2016. gada 9. jūnijā ar mērķi palielināt sadarbību un koordināciju starp dalībvalstīm.

Ir jāpastiprina kapacitāte un speciālās zināšanas dalībvalstu līmenī, lai izstrādātu un pārvaldītu ar atgriešanu saistītus projektus un programmas. Tāpēc, lai sniegtu labumu Eiropas Savienībai kopumā, tiks veicinātas tās darbības, kurās dalībvalstis sadarbojas. Šajos projektos tiks veiktas ar atgriešanu saistītas darbības, tostarp darbības attiecībā uz visu veidu palīdzību pirms atgriešanas, spēju veidošanu un reintegrāciju, lai palielinātu atgriešanu efektivitāti. Tie būs saistīti ar esošajām iniciatīvām saskaņā ar integrētas atgriešanas

pārvaldības pieeju un darbosies, izmantojot Integrētas atgriešanas pārvaldības lietotnes platformu.

Turpmākā rīcība

I.5. Sadarbība

Labāka sadarbība atgriešanas jomā

Dalībvalstīm ir jāuzlabo un jāpastiprina to atgriešanas kapacitāte, lai nodrošinātu integrētāku un koordinētāku pieeju un atgriešanas pārvaldību, kā ierosināts ieteikumā. Tā rezultātā vajadzētu uzlaboties informācijas apmaiņai, daudznozaru pieejai un visu ar atgriešanu saistīto jautājumu racionalizēšanai. Dalībvalstis var izmantot savas Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda valsts programmas, lai atbalstītu šīs pastiprinātās spējas, lai nodrošinātu labāku plānošanu, koordināciju un turpmākos pasākumus starp attiecīgajām tiesībaizsardzības un imigrācijas iestādēm, koordinētus pasākumus ar tiesu iestādēm, aizturēšanas iestādēm, aizbildniecības sistēmām, medicīniskajiem un sociālajiem dienestiem ar mērķi nodrošināt ātru un pienācīgu risinājumu pieejamību gadījumos, kad ir vajadzīga daudznozaru iejaukšanās.

Komisija no savas puses nodrošinās labāku koordināciju un turpmākus pasākumus ar dalībvalstīm Eiropas Savienības līmenī saskaņā ar Integrētas atgriešanas pārvaldības pieeju, kuras kā platformu izmanto Eiropas migrācijas tīkla Atgriešanas ekspertu grupu (EMN-REG) un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras tiešo kontaktpunktu sanāksmes.

2015. gada Rīcības plānā saistībā ar atgriešanu norādīta dalībvalstu kontaktpunktu tīkla izveide attiecībā uz uzturēšanās atļauju atsaukšanu, kas Komisijai jāizveido, bet kas vēl nav izdarīts. Dalībvalstīm jau tagad ir iespēja ievadīt SIS visas tās uzturēšanās atļaujas, kas ir atsauktas, kurām beidzies derīguma termiņš un kas ir nederīgas, ļaujot amatpersonām uz vietas pārbaudīt uzturēšanās atļaujas turētāja statusu.

Turpmākā rīcība

Integrētas atgriešanas pārvaldības lietotne (IRMA)

Integrētas atgriešanas pārvaldības lietotne ir ierobežotas pieejamības informācijas apmaiņas sistēma dalībvalstu ekspertiem, kas jau sekmē dalībvalstu atgriešanas un atpakaļuzņemšanas darbību plānošanu, organizāciju un īstenošanu ar mērķi vēl vairāk uzlabot atgriešanas līmeni. Tā arī sniedz informāciju par paraugpraksi un pamatnostādnes par katru trešo valsti, tiesību aktiem, atgriešanas programmām, datus par atgriešanas operācijām un statistiku.

Sistēma ir ieviesta visās dalībvalstīs, kā arī Norvēģijā un Šveicē. Tās sniegtā informācija arī ļauj Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai aktīvāk iesaistīties kopīgu atgriešanas operāciju plānošanā un labāk plānot atgriešanas operācijas.

Jau ir ieplānota Integrētas atgriešanas pārvaldības lietotnes turpmāka pilnveidošana, lai uzlabotu datu vākšanu par atgriešanas operācijām un atpakaļuzņemšanu. Komisija izstrādā īpašus IT rīkus Integrētas atgriešanas pārvaldības lietotnes ietvaros, lai šo informāciju darītu pieejamu dalībvalstīm un Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai, izmantojot vienu kanālu. Tas ļaus racionalizēt datu vākšanu attiecībā uz Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EPAB) un EUROSTAT, un tādējādi ierobežo administratīvo slogu, ko rada daudzi datu pieprasījumi. Datu vākšanas biežums būs reizi mēnesī. Komisijai un dalībvalstīm būs piekļuve minētajiem datiem ierobežotā mērā. Šis process tiks vēl vairāk atvieglots, tiklīdz būs spēkā pārskatītā Šengenas informācijas sistēma. Informācija reāllaikā par lēmumu par atgriešanu izdošanu un šo lēmumu ievērošanu tiks darīta pieejama Integrētas atgriešanas pārvaldības lietotnei.

Turklāt vēl ir jāizstrādā dalībvalstīm paredzēta (tur, kur tādas vēl nav) atsevišķa IT sistēma atgriešanas lietu izskatīšanai valsts līmenī. Tas ļaus veikt efektīvāku, standartizētu pārvaldību un pārskatu par atgriežamajām personām atbilstīgi valstu lēmumu pieņemšanas procedūrām.

Lai sekmētu sadarbību ar trešām valstīm, ir nepieciešami individuāli dati par atgriežamo personu, piemēram, identifikācijas dati un apliecinoši dokumentāri pierādījumi. Šādi dati ir drošā veidā jāpaziņo trešo valstu valdībām, lai apstiprinātu atgriežamās personas valstspiederību un iegūtu vajadzīgos ceļošanas dokumentus. Lai to varētu efektīvi īstenot, Integrētas atgriešanas pārvaldības lietotnes platformai ir nepieciešama vienota atpakaļuzņemšanas lietu pārvaldības IT saskarne, nepiešķirot piekļuvi tai trešām valstīm un nepiešķirot dalībvalstīm piekļuvi trešo valstu sistēmām.

Šiem pilnveidojumiem finansējumu nodrošina Komisija saskaņā ar Eiropas migrācijas tīkla 2017.–2018. gada daudzgadu darba programmu.

Turpmākā rīcība

Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra

Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra ir neatņemama daļa no Eiropas Savienības centieniem izveidot darbības sistēmu, kas padara Eiropas Savienības atgriešanas sistēmu efektīvāku. Jaunajā Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras regulā neatbilstīgo migrantu atgriešanas nodrošināšana ir noteikta kā prioritāra aģentūras darbības joma, dodot tai iespēju ievērojami kāpināt atbalstu, ko tā sniedz dalībvalstīm, un izstrādāt jaunas darbības atgriešanas jomā. Aģentūras progress jauno pilnvaru un šajā atjaunotajā rīcības plānā noteikto darbību īstenošanā tiks uzraudzīts Komisijas ziņojumos par Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras darbībspējas nodrošināšanu.

Aģentūras plašākās pilnvaras ļauj tai sniegt plašu palīdzību atgriešanas jautājumos. Tas aptver brīvprātīgu izceļošanu, kā arī piespiedu atgriešanu, dodot iespēju aģentūrai organizēt atgriešanas operācijas (no vienas vai vairākām dalībvalstīm), kā arī sadarboties ar trešām valstīm, lai uzlabotu to spējas sadarboties ar dalībvalstīm atgriešanas operāciju laikā. Aģentūrai ir pilnībā jāizmanto šīs pilnvaras, jau šogad izstrādājot jaunus veidus, kā atbalstīt dalībvalstis.

Aģentūras iesaiste atgriešanas darbībās Eiropas līmenī sākas ar tā sauktajām "pirmsatgriešanas" darbībām, kas jāturpina palielināt, jo īpaši attiecībā uz atbalstu neatbilstīgo migrantu identificēšanā un ceļošanas dokumentu sagādāšanu no trešām valstīm šo migrantu atgriešanai. Identifikācijas misijas no galvenajām trešām valstīm būtu jāorganizē arī turpmāk, kuru laikā vai tūlīt pēc šādām misijām iesaistītās iestādes izsniedz ceļošanas dokumentus. Aģentūrai būtu arī jāapzina un jāpilnveido citi rīki, kas var trešām valstīm ļaut ātrāk identificēt un apgādāt ar dokumentiem neatbilstīgos migrantus.

Patlaban ir pieejama ierobežota informācija par galvenajiem darbības riskiem un problēmām, ar ko dalībvalstis saskaras atgriešanas jomā, un par to, kā aģentūra varētu būt gatava sniegt atbalstu valstu iestādēm to novēršanai. Tiklīdz Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra būs pabeigusi dalībvalstu kapacitātes un vajadzību apzināšanu, tai būtu jāizstrādā konkrēti, īpaši pielāgoti intervences plāni. Tas sniegs skaidru norādi par to, kādas speciālās zināšanas katrai dalībvalstij ir nepieciešamas un kā aģentūra var palīdzēt un uzsākt izmēģinājuma projektus.

Plašāk būtu arī jāizmanto "savākšanas atgriešanas operācijas", ar kuru palīdzību trešo valstu iestādes īsteno savu valstspiederīgo atgriešanu no Eiropas Savienības saskaņā ar Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras regulas noteikumiem. Šīs operācijas var potenciāli vēl vairāk palielināt Eiropas kapacitāti atgriešanas jomā izmaksu ziņā efektīvā veidā, līdz ar to aģentūrai būtu vairāk jāiegulda trešo valstu spēju atbalstīšanā, lai tās varētu piedalīties šādās operācijās, tostarp izmantojot īpašu apmācību. Koordinētu kopīgu atgriešanas operāciju kārtība būtu jāīsteno saskaņā ar 2016. gada 12. maija "Vadlīnijām Frontex koordinētajām kopīgajām atgriešanas operācijām, izmantojot gaisa transportu".

Visbeidzot, ir steidzami nepieciešams, ka aģentūra ievieš mehānismu, ar ko palīdzēt dalībvalstīm īstenot atgriešanu, izmantojot komerciālus lidojumus, lai finansētu brīvprātīgu, kā arī piespiedu atgriešanu, ko dalībvalstis organizē šādā veidā. Turklāt aģentūrai būtu jāapspriež pamatnolīgumi ar aviosabiedrībām, ko valstu iestādes atgriešanas jomā varētu vajadzības gadījumā izmantot, nosakot vispārīgos nosacījumus komerciālo lidojumu izmantošanai (piemēram, cik daudz atgriežamo personu lidmašīnā, cik daudz pavadoņu), un lai nodrošinātu, ka lidojumos uz galvenajiem atgriešanas galamērķiem var ātri darīt pieejamas vairākas vietas.

Lai tiktu galā ar papildu darba slodzi, kas saistīta ar šīm darbībām, un lai pilnībā attaisnotu cerības, kas saistītas ar aģentūras jaunajām pilnvarām, tai būtu jāveic tūlītēji pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek aizpildītas pieejamās personāla amata vietas un tiek pilnībā izmantots atgriešanas darbībām piešķirtais budžets.

Turpmākā rīcība

I.6. Eiropas Savienības finansējums atgriešanai un atpakaļuzņemšanai

Komisija sniedz būtisku finansiālu atbalstu, lai palīdzētu dalībvalstīm veikt efektīvu atgriešanu saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, kā arī, lai atbalstītu praktisko sadarbību un apmaiņu ar paraugpraksi atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā. Galvenais ES finansēšanas instruments, ar ko šajā jomā atbalsta dalībvalstis, ir Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds (AMIF).

Dalībvalstis, izmantojot savas Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda valsts programmas 2014.–2020. gadam, ar atgriešanu un reintegrāciju saistītām darbībām ir piešķīrušas aptuveni EUR 806 miljonus. Tas ietver atbalstu dalībvalstu centieniem atgriešanas jomā un konkrētām kopīgām Eiropas iniciatīvām atgriešanas un integrācijas jomā (jo īpaši Eiropas Reintegrācijas tīklam (ERIN), Eiropas Integrētas atgriešanas pārvaldības iniciatīvai (EURINT) un Eiropas Atgriešanas sadarbības koordinatoru tīklam (EURLO)).

Papildus iepriekšminētajam, kopš 2014. gada kā ārkārtas palīdzība ir piešķirti kopsummā EUR 6,2 miljoni, lai risinātu steidzamas vajadzības saistībā ar atgriešanu, piemēram, atbalstītu brīvprātīgu atgriešanu. Citas ar atgriešanu un atpakaļuzņemšanu saistītas darbības ir atbalstītas saskaņā ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda Savienības pasākumiem, tostarp Atpakaļuzņemšanas spēju veidošanas instrumentu ar 2015.–2016. gada Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda iemaksu EUR 12 miljonu apmērā.

Turpmākā rīcība

II – Atpakaļuzņemšanas problēmu pārvarēšana

Kā paziņots 2015. gada rīcības plānā par atgriešanu, Eiropas Savienība ir ievērojami palielinājusi savu sadarbību ar galvenajām izcelsmes valstīm gan Āfrikā, gan Āzijā. Kaut arī dažas izcelsmes valstis sadarbojas attiecībā uz savu valstspiederīgo atpakaļuzņemšanu atbilstīgi šo valstu pienākumam saskaņā ar starptautiskajām tiesībām (un attiecībā uz ĀKK valstīm arī saskaņā ar Kotonū nolīguma 13. pantu), daudzu citu valstu sadarbība nav apmierinošā līmenī. Dalībvalstis jo īpaši ziņo par grūtībām iegūt ārkārtas ceļošanas dokumentus no trešām valstīm vai arī izmantot Eiropas ceļošanas dokumentu pat gadījumos, kad personas identitāte un valstspiederība ir skaidri noteikta.

Izmantojot regulāras apvienotās atpakaļuzņemšanas komitejas sanāksmes un speciālus projektus, intensīvs darbs pie 17 pastāvošo atpakaļuzņemšanas nolīgumu īstenošanas palīdzēja likvidēt dažus atpakaļuzņemšanas šķēršļus, vienlaikus uzlabojot praksi, kā arī komunikāciju attiecīgo iestāžu starpā. Tomēr nolīgumu noteikumi attiecībā uz dažām no šīm valstīm joprojām netiek praksē pilnībā ievēroti.

Komisija panāca progresu sarunās par jauniem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem. Sarunas ar Baltkrieviju tagad ir gandrīz pabeigtas, bet jaunas sarunas ir uzsāktas ar Nigēriju, Tunisiju un Jordāniju līdztekus sarunām par vīzu režīma atvieglošanu. No otras puses, sarunas ar Maroku, kas sākās 2003. gadā, ir apstājušās, bet sarunas ar Alžīriju nav sāktas, neraugoties uz sarunu pilnvarām, kas piešķirtas jau 2002. gadā.

Attiecībā uz valstīm, ar kurām oficiālu atpakaļuzņemšanas nolīgumu nav bijis iespējams panākt, Komisija ir koncentrējusies uz praktiskās sadarbības uzlabošanu, izmantojot operatīvos rīkus un instrumentus, piemēram, standarta operatīvās procedūras.

Pēc vairākiem augsta līmeņa dialogiem sadarbība attiecībā uz atpakaļuzņemšanas pienākumiem tagad ir neatņemama sastāvdaļa Eiropas Savienības atjaunotajā politiskajā dialogā ar trešām valstīm. Rīcības plānā arī tika paziņots, ka Eiropas Savienības palīdzība un politika būtu jāizmanto kā stimuli, lai veicinātu partnervalstu vēlmi sadarboties, un tādējādi palielinātu Eiropas Savienības ietekmi attiecībā uz atpakaļuzņemšanu. Tas izpaudās kā partnerības satvara pieeja, kas tika ierosināta 2016. gada jūnijā 20 un kuras mērķis ir panākt migrācijas kopīgu pārvaldību ar izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm, sākotnēji galveno uzmanību pievēršot Etiopijai, Senegālai, Mali, Nigērijai un Nigērai.

Partnerības satvara īstenošana un rezultāti ir sīkāk izklāstīti trīs īpašos ziņojumos 2016. gada oktobrī un decembrī un 2017. gada 1. martā 21 . Sadarbība ar trešām valstīm partnerības satvara ietvaros, izmantojot visus pieejamos politikas virzienus un instrumentus 22 , sekmēs labāku sadarbību nolūkā identificēt, apgādāt ar dokumentiem un uzņemt atpakaļ šo valstu valstspiederīgos. Kopumā, īpaši pielāgotas pieejas būtu jāizmanto, lai apzinātu visas iesaistītās intereses, stimulus un ietekmi attiecībā uz partnervalsti nolūkā sasniegt mērķus un saistības un lai piedāvātu konkrētus ES un ieinteresēto dalībvalstu atbalsta pasākumus attiecīgajai partnervalstij (piemēram, atgriežamo personu efektīvu reintegrāciju) tādā veidā, lai nodrošinātu labāku migrācijas pārvaldību, un šādā kontekstā vēl vairāk uzlabotu sadarbību atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā. Lai sasniegtu šo rezultātu, ES un dalībvalstīm būs koordinēti un efektīvi jāizmanto sava kolektīvā ietekme.

Turpmākā rīcība

III – Secinājums

Kopā ar ieteikumu par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu, īstenojot Atgriešanas direktīvu, šis atjauninātais rīcības plāns paredz virkni koncentrētu darbību, lai ļautu dalībvalstīm un Eiropas Savienībai ievērojami uzlabot atgriešanas līmeni. Tas vienlaikus būs skaidrs vēstījums tiem migrantiem, kuriem nebūs tiesību palikt Eiropas Savienībā, ka viņiem nevajadzētu uzsākt bīstamo ceļojumu, lai Eiropā ierastos nelikumīgi. Tas arī palīdzēs sagraut migrantu kontrabandas darījumdarbības modeli.

Kompetentajām valstu iestādēm dalībvalstīs, veicot atgriešanu, ir jāpiemēro Atgriešanas direktīvā paredzētie standarti un procedūras efektīvākā un tiešākā veidā, pilnībā ievērojot pamattiesības un aizsardzības pasākumus, lai atgriešana būtu cieņpilna atbilstīgi ieteikumam.

Komisija no savas puses ar attiecīgo Eiropas Savienības aģentūru atbalstu ieviesīs operatīvā atbalsta pasākumus, kas norādīti šajā atjauninātajā rīcības plānā, lai stiprinātu un vairāk palīdzētu dalībvalstīm, tām ieviešot Eiropas Savienības atgriešanas sistēmu.

Turklāt Komisija kopā ar EĀDD pastiprinās centienus, lai noslēgtu atpakaļuzņemšanas nolīgumus un uzlabotu sadarbību ar trešām valstīm par atpakaļuzņemšanu, kolektīvi izmantojot ietekmi koordinētā un efektīvā veidā saistībā ar partnerības satvaru migrācijas jomā.

Komisija izvērtēs progresu un ziņos par ieteikuma un atjauninātā rīcības plāna īstenošanu līdz 2017. gada decembrim.

(1)

COM(2015) 453 final.

(2)

Tas ietver atgriešanu uz trešām valstīm, kā arī neatbilstīgo migrantu nodošanu atpakaļ no vienas dalībvalsts citai, pamatojoties uz divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 3. punktu.

(3)

Paziņojums par jauna satvara partnerībai ar trešām valstīm izveidi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā, COM(2016) 385 final, 2016. gada 7. jūnijs.

(4)

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei "Trešais progresa ziņojums – Pirmie rezultāti partnerības satvara īstenošanā ar trešām valstīm saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā", COM(2017) 205 final, 2017. gada 1. marts.

(5)

EUCO 31/16

(6)

Paziņojums presei 43/17, 2017. gada 3. februāris

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.

(8)

  Otrais Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei par Eiropas Robežu un krasta apsardzes darbībspējas nodrošināšanu, COM(2017) 201 final, 2017. gada 1. marts.

(9)

Komisijas ieteikums (2017. gada 1. marts) par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK, C(2017) 1600.

(10)

Padomes Regula (ES) Nr. 1053/2013 (2013. gada 7. oktobris), ar ko izveido izvērtēšanas un uzraudzības mehānismu, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu, un ar ko atceļ Izpildu komitejas lēmumu (1998. gada 16. septembris), ar ko izveido Šengenas izvērtēšanas un īstenošanas pastāvīgo komiteju (OV L 295, 6.11.2013., 27. lpp.).

(11)

Komisijas ieteikums (2017. gada 1. marts) par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu, īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK, C(2017) 1600.

(12)

C(2015) 6250 final.

(13)

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido kopīgu procedūru starptautiskajai aizsardzībai Savienībā un atceļ Direktīvu 2013/32/ES, COM(2016) 467 final.

(14)

COM(2016) 881, 882 un 883 final.

(15)

COM(2016) 272 final.

(16)

COM(2016) 194 final.

(17)

COM(2016) 731 final.

(18)

Atgriešanas direktīvas 6. panta 2. punkts.

(19)

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei – Piektais progresa ziņojums virzībā uz efektīvu un patiesu drošības savienību, COM(2017) 203 final.

(20)

Paziņojums par jauna satvara partnerībai ar trešām valstīm izveidi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā, COM(2016) 385 final, 2016. gada 7. jūnijs.

(21)

COM(2016) 700 final, 2016. gada 18. oktobris, un COM(2016) 960 final, 2016. gada 14. decembris.

(22)

Ievērojot humanitāros principus, uz vajadzībām balstītajai humānajai palīdzībai nevar izvirzīt nekādus nosacījumus.

EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 2.3.2017

COM(2017) 200 final

PIELIKUMS

dokumentam

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

PAR EFEKTĪVĀKU ATGRIEŠANAS POLITIKU EIROPAS SAVIENĪBĀ - ATJAUNINĀTS RĪCĪBAS PLĀNS

(1) https://ec.europa.eu/home-affairs/what-we-do/networks/european_migration_network/reports_en

(2) Turpat.

(3) Turpat.

(4) COM(2016) 205 final.

(5) COM(2016) 194 final – 2016/0106 (COD).

(6) COM (2016) 700, 18.10.2016.; COM (2016) 960, 14.12.2016.