(1)

Ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra secinājumus par cīņu pret terorisma finansēšanu, Komisijas 2016. gada 2. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret teroristu finansēšanu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/541 (2), būtu jāpieņem kopīgi noteikumi par tirdzniecību ar trešām valstīm, lai nodrošinātu iedarbīgu aizsardzību pret kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību un pret to zaudēšanu vai iznīcināšanu, nodrošinātu cilvēces kultūras mantojuma saglabāšanu un novērstu to, ka, pārdodot nolaupītus kultūras priekšmetus pircējiem Savienībā, tiek finansēti teroristi un legalizēti nelikumīgi iegūti līdzekļi.

(2)

Tautu un teritoriju ekspluatācija var novest pie kultūras priekšmetu nelikumīgas tirdzniecības, jo īpaši tad, kad šāda nelikumīga tirdzniecība ir saistīta ar bruņota konflikta situāciju. Šajā sakarā šajā regulā būtu jāņem vērā tautu un teritoriju reģionālās un vietējās iezīmes, nevis kultūras priekšmetu tirgus vērtība.

(3)

Kultūras priekšmeti ir daļa no kultūras mantojuma, un tiem bieži ir ievērojama kultūras, mākslinieciska, vēsturiska un zinātniska nozīme. Kultūras mantojums ir uzskatāms par vienu no civilizācijas pamatelementiem, kam cita starpā piemīt simboliska vērtība un kas ir daļa no cilvēces kultūras atmiņas. Tas bagātina visu tautu kultūras dzīvi un vieno cilvēkus kopīgā atmiņā, zināšanās un civilizācijas attīstībā. Tādēļ tas būtu jāaizsargā no nelikumīgas piesavināšanās un izlaupīšanas. Arheoloģisko senvietu izlaupīšana ir notikusi vienmēr, taču tagad tā ir sasniegusi rūpniecisku mērogu un līdztekus nelikumīgos izrakumos iegūta kultūras mantojuma tirdzniecībai ir smags noziegums, kas nodara būtisku kaitējumu gan tieši, gan netieši skartajām personām. Kultūras priekšmetu nelikumīga tirdzniecība daudzos gadījumos veicina kultūras piespiedu homogenizāciju vai kultūras identitātes piespiedu zaudēšanu, savukārt kultūras priekšmetu izlaupīšana cita starpā noved pie kultūras sabrukuma. Kamēr vien nelikumīgos izrakumos iegūtu kultūras priekšmetu tirdzniecība būs ienesīga un no tās būs iespējams gūt peļņu bez ievērojama riska, šādi izrakumi un izlaupīšana turpināsies. Kultūras priekšmetu ekonomiskās un mākslinieciskās vērtības dēļ starptautiskajā tirgū pēc tiem ir liels pieprasījums. Tas, ka nav stingru starptautisku juridisku pasākumu un ka netiek efektīvi īstenoti pat tie pasākumi, kas ir pieejami, izraisa šādu priekšmetu nonākšanu ēnu ekonomikā. Savienībai būtu attiecīgi jāaizliedz no trešām valstīm nelikumīgi eksportētu kultūras priekšmetu ievešana Savienības muitas teritorijā, īpaši pievēršoties kultūras priekšmetiem no trešām valstīm, ko skar bruņoti konflikti, jo īpaši gadījumos, kad ar šādiem kultūras priekšmetiem ir nelikumīgi tirgojušās teroristiskas vai citas noziedzīgas organizācijas. Minētajam vispārējam aizliegumam nevajadzētu nozīmēt, ka jāveic sistemātiskas kontroles, taču būtu jāļauj dalībvalstīm iejaukties, kad tiek saņemtas ziņas par aizdomīgiem sūtījumiem, un veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai pārtvertu nelikumīgi eksportētus kultūras priekšmetus.

(4)

Dažādo noteikumu dēļ, kas dalībvalstīs piemērojami attiecībā uz kultūras priekšmetu importu Savienības muitas teritorijā, būtu jāveic pasākumi, jo īpaši tādēļ, lai nodrošinātu, ka konkrēti importētie kultūras priekšmeti brīdī, kad tos ieved Savienības muitas teritorijā, tiek pakļauti vienotām kontrolēm, pamatojoties uz pastāvošiem procesiem, procedūrām un administratīviem rīkiem, nolūkā panākt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (3) vienotu īstenošanu.

(5)

Uz to kultūras priekšmetu aizsardzību, kurus uzskata par dalībvalstu nacionālo bagātību, jau attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 116/2009 (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/60/ES (5). Tādēļ šai regulai nebūtu jāattiecas uz kultūras priekšmetiem, kuri tika radīti vai atklāti Savienības muitas teritorijā. Ar šo regulu ieviestajiem kopīgajiem noteikumiem būtu jāaptver muitas režīms, ko piemēro ārpussavienības izcelsmes kultūras priekšmetiem, kas tiek ievesti Savienības muitas teritorijā. Šīs regulas nolūkā attiecīgajai muitas teritorijai vajadzētu būt Savienības muitas teritorijai importa brīdī.

(6)

Brīvo zonu un tā dēvēto brīvostu kontroles nolūkā ieviešamajiem pasākumiem vajadzētu būt pēc iespējas plašam tvērumam attiecīgo muitas procedūru ziņā, lai novērstu šīs regulas apiešanu, izmantojot minētās brīvās zonas, kas potenciāli varētu kalpot tam, lai nemitīgi paplašinātu nelikumīgu tirdzniecību. Tāpēc minētajiem kontroles pasākumiem būtu jāattiecas ne tikai uz kultūras priekšmetiem, kas laisti brīvā apgrozībā, bet arī uz kultūras priekšmetiem, kuriem tiek piemērota īpaša muitas procedūra. Tomēr šādam tvērumam nevajadzētu pārsniegt mērķi – novērst nelikumīgi eksportētu kultūras priekšmetu ievešanu Savienības muitas teritorijā. Attiecīgi, lai gan tie aptvertu laišanu brīvā apgrozībā un dažas īpašas muitas procedūras, kuras var piemērot priekšmetiem, ko ieved Savienības muitas teritorijā, sistemātiski kontroles pasākumi nebūtu jāpiemēro tranzītam.

(7)

Daudzām trešām valstīm un lielākajai daļai dalībvalstu ir zināmas definīcijas, kas izmantotas 1970. gada 14. novembrī Parīzē parakstītajā UNESCO Konvencijā par kultūras īpašuma nelikumīga importa, eksporta un īpašumtiesību nodošanas aizlieguma un novēršanas līdzekļiem (“UNESCO 1970. gada Konvencija”), kurai pievienojies ievērojams skaits dalībvalstu, un 1995. gada 24. jūnijā Romā parakstītajā UNIDROIT Konvencijā par zagtiem vai nelikumīgi eksportētiem kultūras priekšmetiem. Tādēļ minētās definīcijas ir šajā regulā izmantoto definīciju pamatā.

(8)

Kultūras priekšmetu eksporta likumīgums būtu galvenokārt jāpārbauda uz tās valsts normatīvo aktu pamata, kurā minētie kultūras priekšmeti tika radīti vai atklāti. Tomēr, lai nesamērīgi neapgrūtinātu likumīgu tirdzniecību, personai, kas vēlas kultūras priekšmetus importēt Savienības muitas teritorijā, tā vietā noteiktos gadījumos izņēmuma kārtā būtu jāļauj pierādīt, ka eksports no citas trešās valsts, kurā kultūras priekšmeti atradās pirms to nosūtīšanas uz Savienību, ir likumīgs. Šis izņēmums būtu jāpiemēro gadījumos, kad valsti, kurā kultūras priekšmeti tika radīti vai atklāti, nevar ticami noteikt vai kad attiecīgo kultūras priekšmetu eksports notika, pirms stājās spēkā UNESCO 1970. gada Konvencija, proti, pirms 1972. gada 24. aprīļa. Lai novērstu šīs regulas apiešanu, vienkārši pārsūtot nelikumīgi eksportētus kultūras priekšmetus uz citu trešo valsti pirms to importēšanas Savienībā, šādi izņēmumi būtu jāpiemēro tad, ja kultūras priekšmeti trešā valstī ir atradušies laikposmā, kas ilgāks par pieciem gadiem, tādos nolūkos, kas nav pagaidu izmantošana, tranzīts, reeksports vai pārsūtīšana. Ja šādi nosacījumi ir izpildīti vairāk nekā vienai valstij, attiecīgajai valstij vajadzētu būt tai, kas ir pēdējā no minētajām valstīm pirms kultūras priekšmetu ievešanas Savienības muitas teritorijā.

(9)

UNESCO 1970. gada Konvencijas 5. pantā valstis, kas ir tās puses, tiek aicinātas izveidot vienu vai vairākus valsts dienestus kultūras priekšmetu aizsardzībai pret nelikumīgu importu, eksportu un īpašumtiesību nodošanu. Šādiem valsts dienestiem vajadzētu būt pietiekamam skaitam kvalificētu darbinieku, lai saskaņā ar minēto konvenciju nodrošinātu šādu aizsardzību, un tiem būtu arī jādod iespēja īstenot nepieciešamo aktīvo sadarbību starp dalībvalstu, kas ir minētās konvencijas puses, kompetentajām iestādēm drošības un nelikumīga kultūras priekšmetu importa apkarošanas jomā, jo īpaši no teritorijām, ko skar bruņots konflikts.

(10)

Lai nesamērīgi neapgrūtinātu kultūras priekšmetu tirdzniecību pāri Savienības ārējām robežām, šai regulai būtu jāattiecas vienīgi uz tādiem kultūras priekšmetiem, kuri pārsniedz konkrētu vecuma slieksni, kas noteikts ar šo regulu. Šķiet arī lietderīgi noteikt finansiālās vērtības slieksni, lai kultūras priekšmetiem ar zemāku vērtību nepiemērotu nosacījumus un procedūras to importam Savienības muitas teritorijā. Minētie sliekšņi nodrošinās, ka šajā regulā paredzētie pasākumi galvenokārt skars tādus kultūras priekšmetus, kurus izlaupītāji konflikta skartās teritorijās visvairāk cenšas iegūt, taču neizslēdzot citus priekšmetus, kurus ir nepieciešams kontrolēt, lai nodrošinātu kultūras mantojuma aizsardzību.

(11)

Pārvalstiska risku novērtējuma kontekstā attiecībā uz riskiem saistībā ar nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju un teroristu finansēšanu, kas ietekmē iekšējo tirgu, nelikumīga tirdzniecība ar izlaupītiem kultūras priekšmetiem ir identificēta kā iespējams teroristu finansēšanas un nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas avots.

(12)

Tā kā dažas kultūras priekšmetu kategorijas, proti, arheoloģiskie priekšmeti un pieminekļu elementi, ir īpaši neaizsargātas no izlaupīšanas un iznīcināšanas, šķiet, ir nepieciešams paredzēt sistēmu, saskaņā ar kuru tos atļauts ievest Savienības muitas teritorijā vienīgi pēc pastiprinātām pārbaudēm. Šādā sistēmā būtu jāparedz, ka ir jāuzrāda dalībvalsts kompetentās iestādes izdota importa licence pirms minēto kultūras priekšmetu laišanas brīvā apgrozībā Savienībā vai īpašas, no tranzīta atšķirīgas muitas procedūras piemērošanas. Personām, kuras vēlas iegūt šādu licenci, vajadzētu spēt pierādīt, ka eksports no valsts, kurā kultūras priekšmeti tika radīti vai atklāti, ir likumīgs, proti, ar tādiem atbilstošiem apliecinošiem dokumentiem un pierādījumiem kā eksporta sertifikāti, īpašuma apliecības, rēķini, pirkuma līgumi, apdrošināšanas dokumenti, transporta dokumenti un ekspertu vērtējumi. Balstoties uz pilnīgu un precīzu pieteikumu, dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu jāizlemj, vai bez liekas kavēšanās būtu izdodama licence. Visas importa licences būtu jāuzglabā elektroniskā sistēmā.

(13)

Svētbilde ir jebkurš kāda reliģiska tēla vai reliģiska notikuma attēlojums. Tā var būt veidota no dažādiem materiāliem un dažādos izmēros un var būt lielformāta vai pārnēsājamā formātā. Gadījumos, kad svētbilde kādreiz bijusi, piemēram, baznīcas, klostera vai kapelas interjera daļa – vai nu kā atsevišķs elements, vai kā arhitektonisko mēbeļu sastāvdaļa, piemēram, ikonostass vai svētbildes statīvs, – tā ir svarīga un neatņemama kulta un liturģiskās dzīves sastāvdaļa un būtu jāuzskata par sadalīta reliģiska pieminekļa neatņemamu sastāvdaļu. Pat ja konkrētais piemineklis, pie kura svētbilde piederēja, nav zināms, bet ir pierādījumi, ka tā reiz bija pieminekļa neatņemama sastāvdaļa, jo īpaši tad, ja ir pazīmes vai elementi, kas norāda, ka tā kādreiz bija daļa no ikonostasa vai svētbildes statīva, svētbildei joprojām būtu jāpieder pielikumā minētajai kategorijai “sadalītu mākslas vai vēstures pieminekļu vai arheoloģisku objektu elementi”.

(14)

Ņemot vērā kultūras priekšmetu specifiku, ārkārtīgi svarīga loma ir muitas iestādēm, un tām vajadzības gadījumā būtu jāspēj pieprasīt deklarētājam papildu informāciju un analizēt kultūras priekšmetus, veicot fizisku pārbaudi.

(15)

Attiecībā uz tādām kultūras priekšmetu kategorijām, kuru importam nav vajadzīga importa licence, personām, kuras vēlas šādus priekšmetus importēt Savienības muitas teritorijā, ar attiecīgu apliecinājumu būtu jāapliecina un jāuzņemas atbildība par to, ka eksports no trešās valsts ir likumīgs, un būtu jāsniedz pietiekama informācija, lai muitas iestādes varētu identificēt minētos kultūras priekšmetus. Lai atvieglotu procedūru un juridiskās noteiktības labad informācija par kultūras priekšmetiem būtu jāsniedz, izmantojot standartizētu dokumentu. Kultūras priekšmetu aprakstīšanai varētu izmantot UNESCO ieteikto priekšmeta identifikācijas standartu. Priekšmetu valdītājam būtu minētā informācija jāreģistrē elektroniskā sistēmā, lai muitas iestādēm atvieglotu identificēšanu, lai varētu veikt riska analīzi un mērķtiecīgas kontroles un lai nodrošinātu kultūras priekšmetu izsekojamību pēc to ievešanas iekšējā tirgū.

(16)

Saistībā ar ES viena loga sistēmas vidi muitas jomā Komisijai vajadzētu būt atbildīgai par to, lai izveidotu centralizētu elektronisku sistēmu importa licenču pieteikumu un importētāja apliecinājumu iesniegšanai, kā arī informācijas uzglabāšanai un apmaiņai starp dalībvalstu iestādēm, jo īpaši attiecībā uz importētāja apliecinājumiem un importa licencēm.

(17)

Saskaņā ar šo regulu veiktai datu apstrādei būtu jāaptver arī personas dati, un šāda apstrāde būtu jāveic saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Dalībvalstīm un Komisijai personas dati būtu jāapstrādā tikai šīs regulas nolūkiem vai pienācīgi pamatotos apstākļos ar mērķi novērst, izmeklēt, atklāt noziedzīgus nodarījumus vai saukt pie atbildības par tiem vai izpildīt kriminālsodus, tostarp aizsargāt pret draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērst. Uz jebkādu personas datu vākšanu, izpaušanu, pārsūtīšanu, paziņošanu un cita veida apstrādi šīs regulas darbības jomā būtu jāattiecina prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) 2016/679 (6) un (ES) 2018/1725 (7). Veicot personas datu apstrādi šīs regulas nolūkiem, būtu arī jāievēro tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas atzītas Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā, kā arī tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, kas atzītas attiecīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā.

(18)

Kultūras priekšmeti, kas netika radīti vai atklāti Savienības muitas teritorijā, bet kuri ir eksportēti kā Savienības priekšmeti, nebūtu jāpakļauj prasībai uzrādīt importa licenci vai importētāja apliecinājumu, kad tie tiek atgriezti minētajā teritorijā kā atpakaļievestas preces Regulas (ES) Nr. 952/2013 nozīmē.

(19)

Kultūras priekšmetu pagaidu ievešana izglītības, zinātnes, konservācijas, restaurācijas, izstāžu, digitalizācijas, izpildītājmākslas, akadēmisko iestāžu veiktas pētniecības nolūkā vai muzeju vai citu līdzīgu iestāžu sadarbības vajadzībām arī nebūtu jāpakļauj prasībai uzrādīt importa licenci vai importētāja apliecinājumu.

(20)

Kultūras priekšmetu no valstīm, kuras skāris bruņots konflikts vai dabas katastrofa, uzglabāšanai vienīgi nolūkā nodrošināt to drošu glabāšanu un saglabāšanu, ko veic publiska iestāde vai ko veic tās pārraudzībā, nebūtu jāpiemēro prasība uzrādīt importa licenci vai importētāja apliecinājuma.

(21)

Lai atvieglotu kultūras priekšmetu izstādīšanu komerciālās mākslas izstādēs, importa licence nebūtu nepieciešama, ja kultūras priekšmetiem piemēro pagaidu ievešanu Regulas (ES) Nr. 952/2013 250. panta nozīmē un ja importa licences vietā ir sniegts importētāja apliecinājums. Tomēr, ja šādi kultūras priekšmeti pēc mākslas izstādes paliek Savienībā, būtu jāprasa uzrādīt importa licenci.

(22)

Lai nodrošinātu vienādus apstākļus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras pieņemt sīki izstrādātu kārtību attiecībā uz: kultūras priekšmetiem, kas ir atpakaļievestas preces, vai kultūras priekšmetu pagaidu ievešanu Savienības muitas teritorijā un to drošu glabāšanu, veidnēm importa licences pieteikumiem un importa licences veidlapām, veidnēm importētāja apliecinājumiem un to pavaddokumentiem, un papildu procesuālajiem noteikumiem par to iesniegšanu un izskatīšanu. Komisijai būtu jāpiešķir arī īstenošanas pilnvaras nodrošināt elektroniskas sistēmas izveidi importa licenču pieteikumu un importētāju apliecinājumu iesniegšanai un informācijas uzglabāšanai un informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (8).

(23)

Komisijai un dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar tādām starptautiskajām organizācijām un struktūrām kā UNESCO, Interpols, Eiropols, Pasaules Muitas organizācija, Starptautiskais Kultūras īpašuma saglabāšanas un atjaunošanas centrs un Starptautiskā Muzeju padome (ICOM), lai nodrošinātu efektīvu koordināciju un izvairītos no centienu dublēšanās, organizējot mācības, spēju veidošanas pasākumus un informētības veicināšanas kampaņas, kā arī lai vajadzības gadījumā prasītu veikt attiecīgus pētījumus un izstrādāt standartus.

(24)

Dalībvalstīm un Komisijai būtu elektroniski jāapkopo un jāapmainās ar nozīmīgu informāciju par kultūras priekšmetu tirdzniecības plūsmām, lai atbalstītu šīs regulas efektīvu īstenošanu un lai radītu pamatu tās turpmākai izvērtēšanai. Pārredzamības un publiskās kontroles labad būtu jāpublisko iespējami daudz informācijas. Kultūras priekšmetu tirdzniecības plūsmas nevar tikt efektīvi uzraudzītas tikai pēc to vērtības vai masas. Ir būtiski elektroniski apkopot informāciju par deklarēto priekšmetu skaitu. Tā kā kombinētajā nomenklatūrā attiecībā uz kultūras priekšmetiem nav norādīta papildu mērvienība, ir nepieciešams pieprasīt, lai tiktu deklarēts priekšmetu skaits.

(25)

ES muitas riska pārvaldības stratēģijas un rīcības plāna mērķis cita starpā ir stiprināt muitas iestāžu spējas, lai palielinātu reaģētspēju attiecībā uz riskiem kultūras priekšmetu jomā. Būtu jāizmanto Regulā (ES) Nr. 952/2013 izklāstītā kopējā riska pārvaldības sistēma, un muitas iestādēm būtu jāapmainās ar attiecīgu riska informāciju.

(26)

Lai varētu izmantot to starptautisko organizāciju un struktūru speciālās zināšanas, kas ir aktīvas kultūras jautājumos, kā arī to pieredzi kultūras priekšmetu nelikumīgas tirdzniecības jomā, minēto organizāciju un struktūru izdotie ieteikumi un norādījumi būtu jāņem vērā kopējās riska pārvaldības sistēmas ietvaros, apzinot riskus, kas saistīti ar kultūras priekšmetiem. Jo īpaši kā norādes vajadzētu izmantot ICOM publicētās apdraudēto kultūras priekšmetu sarkanās grāmatas, lai apzinātu tās trešās valstis, kuru mantojums ir visvairāk pakļauts riskam un no kurām eksportētie priekšmeti biežāk kļūst par nelikumīgas tirdzniecības objektu.

(27)

Ir jāizstrādā informētības veicināšanas kampaņas, lai kultūras priekšmetu pircēju uzmanību vērstu uz risku saistībā ar nelikumīgu tirdzniecību un lai tirgus dalībniekiem palīdzētu izprast un piemērot šo regulu. Minētās informācijas izplatīšanā dalībvalstīm būtu jāiesaista attiecīgie valstu kontaktpunkti un citi informācijas sniegšanas dienesti.

(28)

Komisijai būtu jānodrošina pienācīga tehniskā palīdzība mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un būtu jāsekmē informācijas nodrošināšana šiem uzņēmumiem, lai efektīvi īstenotu šo regulu. MVU, kuri veic uzņēmējdarbību Savienībā un kuri importē kultūras priekšmetus, attiecīgi būtu jāgūst labums no pašreizējām un turpmākām Savienības programmām, kuru mērķis ir atbalstīt mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspēju.

(29)

Lai sekmētu noteikumu izpildi un novērstu to apiešanu, dalībvalstīm būtu jāievieš iedarbīgi, samērīgi un atturoši sodi, kas piemērojami par šīs regulas noteikumu neievērošanu, un minētie sodi jādara zināmi Komisijai. Dalībvalstu ieviestajiem sodiem par šīs regulas pārkāpumiem būtu visā Savienībā jāveido līdzvērtīga atturoša ietekme.

(30)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka muitas iestādes un kompetentās iestādes vienojas par pasākumiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 952/2013 198. pantu. Minēto pasākumu detaļas būtu jānosaka valstu tiesību aktos.

(31)

Komisijai būtu bez kavēšanās jāpieņem šīs regulas īstenošanas noteikumi, jo īpaši noteikumi par atbilstošām standartizētām elektroniskām veidlapām, kas izmantojamas pieteikumam par importa licenci vai importētāja apliecinājuma sagatavošanai, un pēc tam iespējami īsākā laikposmā jāizveido elektroniskā sistēma. Noteikumu par importa licencēm un importētāju apliecinājumiem piemērošana būtu attiecīgi jāatliek.

(32)

Saskaņā ar samērīguma principu, lai sasniegtu šīs regulas pamatmērķus, ir nepieciešami un lietderīgi paredzēt noteikumus par kultūras priekšmetu ieviešanu un nosacījumus un procedūras to importam Savienības muitas teritorijā. Šī regula paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 4. punktu,