EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 02004R0138-20220502
Regulation (EC) No 138/2004 of the European Parliament and of the Council of 5 December 2003 on the economic accounts for agriculture in the Community (Text with EEA relevance)Text with EEA relevance
Consolidated text: Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 138/2004 (2003. gada 5. decembris) par ekonomikas pārskatiem Kopienas lauksaimniecībā (Dokuments attiecas uz EEZ)Dokuments attiecas uz EEZ
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 138/2004 (2003. gada 5. decembris) par ekonomikas pārskatiem Kopienas lauksaimniecībā (Dokuments attiecas uz EEZ)Dokuments attiecas uz EEZ
02004R0138 — LV — 02.05.2022 — 007.001
Šis dokuments ir tikai informatīvs, un tam nav juridiska spēka. Eiropas Savienības iestādes neatbild par tā saturu. Attiecīgo tiesību aktu un to preambulu autentiskās versijas ir publicētas Eiropas Savienības “Oficiālajā Vēstnesī” un ir pieejamas datubāzē “Eur-Lex”. Šie oficiāli spēkā esošie dokumenti ir tieši pieejami, noklikšķinot uz šajā dokumentā iegultajām saitēm
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 138/2004 (2003. gada 5. decembris) par ekonomikas pārskatiem Kopienas lauksaimniecībā (OV L 033, 5.2.2004., 1. lpp) |
Grozīta ar:
|
|
Oficiālais Vēstnesis |
||
Nr. |
Lappuse |
Datums |
||
KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 306/2005 (2005. gada 24. februāris), |
L 52 |
9 |
25.2.2005 |
|
L 168 |
14 |
21.6.2006 |
||
L 65 |
5 |
8.3.2008 |
||
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 1137/2008 (2008. gada 22. oktobris), |
L 311 |
1 |
21.11.2008 |
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 1350/2013 (2013. gada 11. decembris), |
L 351 |
1 |
21.12.2013 |
|
KOMISIJAS DELEĢĒTĀ REGULA (ES) 2019/280 (2018. gada 3. decembris), |
L 47 |
7 |
19.2.2019 |
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2022/590 (2022. gada 6. aprīlis), |
L 114 |
1 |
12.4.2022 |
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 138/2004
(2003. gada 5. decembris)
par ekonomikas pārskatiem Kopienas lauksaimniecībā
(Dokuments attiecas uz EEZ)
1. pants
Priekšmets
Ar šo regulu izveido ekonomikas pārskatus Kopienas lauksaimniecībā (turpmāk – “EPL”), nosakot:
EPL metodoloģiju (kopēji standarti, definīcijas, klasifikācija un grāmatvedības uzskaites noteikumi), ko paredzēts izmantot salīdzināmu pārskatu sastādīšanā Kopienas vajadzībām un datu nosūtīšanā saskaņā ar 3. pantu;
termiņus, kādos jānosūta atbilstīgi EPL metodoloģijai sastādīto lauksaimniecības pārskatu dati.
2. pants
Metodoloģija
Minētos deleģētos aktus pieņem tikai tad, ja tie nemaina I pielikuma pamatā esošos jēdzienus, to īstenošanai Eiropas Statistikas sistēmas veidotājiem nav nepieciešami papildu līdzekļi un tie nerada būtisku papildu slogu dalībvalstīm vai respondentiem.
Komisija kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 223/2009 ( 1 ) 14. panta 3. punkta c) apakšpunktā pienācīgi pamato minētajos deleģētajos aktos paredzētās statistikas darbības, attiecīgā gadījumā izmantojot kompetentu ekspertu veiktu izmaksu lietderības analīzi, tostarp respondentu sloga un ražošanas izmaksu novērtējumu.
3. pants
Nosūtīšana Komisijai
Tomēr datus par reģionālajiem ekonomikas pārskatiem lauksaimniecībā (REPL) NUTS 2 līmenī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1059/2003 ( 2 ) nozīmē pirmo reizi nosūta līdz 2023. gada 30. septembrim.
Ar minētajiem deleģētajiem aktiem neuzliek būtisku papildu slogu dalībvalstīm vai respondentiem.
Komisija, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 223/2009* 14. panta 3. punkta c) apakšpunktā, pienācīgi pamato minētajos deleģētajos aktos paredzētās statistikas darbības, attiecīgā gadījumā izmantojot kompetentu ekspertu veiktu izmaksu lietderības analīzi, tostarp respondentu sloga un ražošanas izmaksu novērtējumu.
3.a pants
Statistikas izplatīšana
Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1367/2006 ( 3 ) un Regulu (EK) Nr. 223/2009, Komisija (Eurostat) datus, kuri tai nosūtīti saskaņā ar šīs regulas 3. pantu, bez maksas izplata tiešsaistē.
3.b pants
Kvalitātes novērtējums
4. pants
Deleģēšanas īstenošana
4.a pants
Komiteju procedūra
4.b pants
Atkāpes
5. pants
Nobeiguma noteikums
Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
I PIELIKUMS
EKONOMIKAS PĀRSKATI LAUKSAIMNIECĪBĀ
(EPL)
SATURS |
|
Priekšvārds |
|
I. |
Kontu vispārīgās iezīmes |
A. |
Ievads |
B. |
Pamata vienība un lauksaimniecības nozare |
1. |
Pamata vienība |
2. |
Lauksaimniecības nozare |
3. |
Nenodalāmas nelauksaimnieciskas sekundārās darbības |
C. |
Izlaides mērīšana |
D. |
Kontu secība |
1. |
►M6 EKS 2010 ◄ paredzētā kontu secība |
2. |
EPL kontu secība |
E. |
EPL sastādīšanā vajadzīgie datu avoti un aprēķina metodes |
F. |
Klasifikācija |
1. |
Vispārīgā daļa |
2. |
Lauksaimniecībai raksturīgo darbību definēšana |
3. |
Lauksaimniecībai raksturīgo vienību definēšana |
4. |
Piezīmes par dažādiem posteņiem |
5. |
EPL lauksaimniecības nozares un nacionālo kontu centrālās sistēmas lauksaimniecības nozares neatbilstība |
II. |
Darījumi ar produkciju |
A. |
Vispārīgi noteikumi |
1. |
Pārskata periods |
2. |
Vienības |
3. |
Reģistrēšanas laiks |
B. |
Izlaide |
1. |
Vispārīgas piezīmes par izlaides jēdzieniem ►M6 EKS 2010 ◄ un EPL |
2. |
Lauksaimnieciskās darbības izlaide: daudzumi |
3. |
Nenodalāmu nelauksaimniecisku sekundāro darbību izlaide |
4. |
Lauksaimniecības nozares izlaide |
5. |
Izlaides novērtējums |
C. |
Starppatēriņš |
1. |
Definīcija |
2. |
Starppatēriņa elementi |
3. |
Starppatēriņa novērtējums |
D. |
Bruto kapitālieguldījumi |
1. |
Bruto ieguldījumi pamatkapitālā (GFCF) |
2. |
Krājumu izmaiņas |
3. |
Lauksaimniecības dzīvnieku reģistrēšana pie “GFCF” vai pie “krājumu izmaiņām” |
III. |
Izplatīšanas darījumi un citas plūsmas |
A. |
Definīcija |
B. |
Vispārīgi noteikumi |
1. |
Pārskata periods |
2. |
Vienības |
3. |
Izplatīšanas darījumu reģistrēšanas brīdis |
4. |
Vispārīgas piezīmes par pievienoto vērtību |
C. |
Darbinieku atalgojums |
D. |
Ražošanas nodokļi un ievedmuita |
1. |
Nodokļi par produkciju |
2. |
Pieeja attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli (PVN) |
3. |
Citi ražošanas nodokļi |
E. |
Subsīdijas |
1. |
Subsīdijas par produkciju |
2. |
Citas ražošanas subsīdijas |
F |
Īpašuma ienākums |
1. |
Definīcija |
2. |
Procenti |
3. |
►M6 Rente (par zemi un pazemes resursiem) ◄ |
4. |
►M6 Apdrošināšanas polises turētāju ieguldījumu ienākums (EPL neietilpst) ◄ |
G. |
Kapitāla pārvedumi |
1. |
Ieguldījumu dotācijas |
2. |
Citi kapitāla pārvedumi |
H. |
Pamatkapitāla patēriņš |
IV. |
Lauksaimnieciskā darba ieguldījums |
V. |
Lauksaimniecības ienākuma rādītāji |
A. |
Ienākuma un balansposteņu definīcija |
B. |
Pieeja attiecībā uz to vienību ienākumu, kas organizētas kā uzņēmējsabiedrības |
C. |
Lauksaimniecības ienākuma rādītāju definīcija |
D. |
Ienākuma rādītāju apkopošana Eiropas Savienības vajadzībām |
E. |
Ienākuma rādītāju deflācija |
VI. |
EPL vērtēšana nemainīgās cenās |
A. |
Cenas un apjoma mēri |
B. |
EPL sastādīšana nemainīgās cenās: principi un metode |
1. |
Indeksa formulas izvēle |
2. |
Bāzes gads |
3. |
Sēriju veidošana attiecībā uz izpētes gadu |
4. |
►M6 Pievienotās vērtības aprēķināšana fiksētās gada cenās ◄ |
5. |
Nodokļi un subsīdijas par produkciju: sadalījums apjoma un cenas komponentēs |
VII. |
Reģionālie ekonomikas pārskati lauksaimniecībā (“REPL”) |
A. |
Vispārīgi principi |
1. |
Ievads |
2. |
Reģiona ekonomika, reģiona teritorija |
3. |
Pamata vienība REPL apkopošanā |
4. |
REPL apkopošanas metodes |
5. |
Rezidences un teritorijas jēdzieni |
6. |
Lauksaimniecības nozare un raksturīgās vienības |
B. |
Produktu darījumi |
1. |
Izlaide |
2. |
Starppatēriņš |
3. |
Bruto kapitāla veidošana |
C. |
Sadales darījumi un citas plūsmas |
1. |
Vispārīgi noteikumi |
2. |
Pievienotā vērtība |
3. |
Pamatkapitāla patēriņš |
4. |
Subsīdijas |
5. |
Nodokļi |
6. |
Darbinieku atalgojums |
7. |
Neto pamatdarbības pārpalikums |
8. |
Procenti, nomas maksa |
9. |
Lauksaimnieciskās uzņēmējdarbības ienākums: vispārīgi aprēķināšanas noteikumi |
D. |
Īss pārskats par īstenošanu |
1. |
Ievads |
2. |
Reģionālās lauksaimniecības definēšana |
3. |
Lauksaimnieciskās izlaides mērīšana |
4. |
Nenodalāmas nelauksaimnieciskas sekundārās darbības |
5. |
Starppatēriņš |
PRIEKŠVĀRDS
Eiropas Kontu sistēmas ( 4 ) (EKS 2010) pārskatīšanas rezultātā tika pārskatītas EPL izmantotās pamatmetodes nolūkā nodrošināt konsekvenci ar EKS, lai EPL varētu saskaņot gan starp dalībvalstīm, gan ar nacionālo kontu centrālo ietvaru un lai nodrošinātu, ka izdarāmās izmaiņas ir izpildāmas. Šī rokasgrāmata ir veidota, paturot prātā minētos apsvērumus, un papildus EPL jēdzieniem, principiem un sastādīšanas pamata noteikumiem tajā ir arī norādes uz lauksaimniecībai specifiskiem pielāgojumiem.
I. KONTU VISPĀRĪGĀS IEZĪMES
A. IEVADS
1.01. |
Integrētu ekonomikas pārskatu sistēmai jāsniedz sistemātisks, salīdzināms un pēc iespējas pilnīgāks saimnieciskās darbības apskats, kas ir analīžu, prognožu un politikas pasākumu pamatā. Tādēļ šīs sistēmas aptvertās daudzskaitlīgās un daudzveidīgās saimnieciskās operācijas un vienības jāklasificē saskaņā ar vispārīgiem kritērijiem un skaidrā un vienkāršā veidā jāapkopo saskanīgā kontu un tabulu sistēmā. |
1.02. |
Eiropas Savienības īpašo vajadzību dēļ ieviesa Eiropas integrēto tautsaimniecības kontu sistēmu, kas ir atvasināta no ANO izveidotās pārskatītās nacionālo kontu sistēmas ( ►M6 NKS 2008 ◄ ) ►M6 ( 5 ) ◄ . Šajā Eiropas sistēmā ir noteikti jēdzieni, definīcijas, grāmatvedības uzskaites noteikumi un vienota klasifikācija, kas jāizmanto ES dalībvalstīm. |
1.03. |
Valsts ekonomiku ar savu darbību veido ļoti daudzas vienības, kas ir iesaistītas daudzu un dažādu veidu darījumos, lai ražotu, finansētu, apdrošinātu, izplatītu un patērētu. Vienības un vienību grupas, ko izvērtē nacionālo kontu sistēmas sakarā, jādefinē, izmantojot kādu no pētāmajiem ekonomikas modeļiem. ►M6 EKS 2010 izmanto divu veidu vienības un divus atbilstošus nacionālās ekonomikas apakšsadalījuma veidus. ◄ |
1.04. |
Lai analizētu plūsmas attiecībā uz ienākumiem, kapitālu, finanšu darījumiem un aktīviem, ir būtiski izraudzīties vienības, kas raksturo uzņēmēju mijiedarbību (institucionālās vienības). Lai analizētu ražošanas procesu, ir svarīgi izraudzīties vienības, kas raksturo tehniskās un ekonomiskās attiecības (t. i., vietējās darbības veida vienības un homogēnas ražošanas vienības). |
1.05. |
Tā tautsaimniecību var iedalīt divējādi:
i)
institucionālās nozarēs vai apakšnozarēs, kuras pārstāv institucionālo vienību grupas;
ii)
ražošanas nozarēs, kas aptver vietējās darbības veida vienības (iedalījums pēc ražošanas nozares) vai homogēnas ražošanas vienības (iedalījums pēc viendabīguma). |
1.06. |
EPL galvenais uzdevums ir analizēt ražošanas procesu un tā radīto primāro ienākumu. Tādēļ pārskatus sastāda, pamatojoties uz ražošanas nozares jēdzienu. |
1.07. |
EPL ir pavadoņkonti, kas ietver papildu informāciju un lauksaimniecības nozares īpatnībām pielāgotus jēdzienus. Lai arī to struktūra ļoti atgādina nacionālo kontu struktūru, EPL sastādīšanā ir savi noteikumi un metodes. |
1.08. |
Jānošķir lauksaimnieciskās ražošanas radītie ienākumi un lauku mājsaimniecības ienākumi, kur pēdējie papildus lauksaimnieciskajā darbībā gūtiem ienākumiem ietver ienākumus no citiem avotiem (īpašums, sociālie pabalsti u. c.), kas var būt lauku mājsaimniecībā. ►M6 Šos divus ienākumu veidus (lauksaimnieciskās ražošanas radītie ienākumi un lauku mājsaimniecības ienākumi) mēra divām atšķirīgām vajadzībām, piemērojot divus atšķirīgus ekonomikas iedalījuma paņēmienus: pirmajā (attiecībā uz EPL) pamatojas uz ražošanas vienībām, ko definē ar atsauci uz saimniecisku darbību; otrajā pamatojas uz mājsaimniecībām (t. i., institucionālajām vienībām), kuru galvenais ienākumu avots ir neatkarīga lauksaimnieciska darbība. ◄ |
B. PAMATA VIENĪBA UN LAUKSAIMNIECĪBAS NOZARE
1. Pamata vienība
1.09. |
Lai analizētu plūsmas, kas rodas preču un pakalpojumu ražošanas un izmantošanas procesā, ir jāizvēlas vienības, kas izceļ tehniska un ekonomiska rakstura attiecības. Šī prasība nozīmē, ka institucionālās vienības parasti jāsadala mazākās un viendabīgākās vienībās pēc ražošanas veida. Paredzēts, ka vietējām darbības veida vienībām (vietējās DVV) jāatbilst minētajai prasībai kā darbības pieejai (EKS 2010, 2.147. punkts) ( 6 ). |
1.10. |
Vietējā darbības veida vienība (vietējā DVV) ir DVV daļa, kas atbilst vietējai vienībai. Vietējo DVV sauc par ražotni NKS 2008 un ISIC 4. red. DVV sagrupē visas institucionālās vienības daļas kā ražotājs, kas palīdz veikt darbību NACE 2. red. (saimniecisko darbību atsauces klasifikācija, sk. 1.55. punktu) klases līmenī (četri cipari), un atbilst vienai vai vairākām institucionālās vienības operatīvajām apakšnodaļām. Institucionālās vienības informācijas sistēmai jāspēj uzrādīt vai aprēķināt vismaz katras vietējās DVV produkcijas vērtību, starppatēriņu, darba ņēmēju atalgojumu, pamatdarbības pārpalikumu un nodarbinātību, un bruto pamatkapitāla veidošanu (EKS 2010, 2.148. punkts). Vietējā vienība ir institucionāla vienība vai daļa no institucionālās vienības, kura ražo preces un sniedz pakalpojumus un kura atrodas noteiktā ģeogrāfiskā vietā. |
1.11. |
Lai arī vietējā DVV var atbilst institucionālai vienībai vai daļai no institucionālas vienības attiecībā uz ražotāju, tā nekad nevar piederēt divām dažādām institucionālām vienībām. Tā kā praksē vairākums institucionālo vienību, kas ražo preces un pakalpojumus, vienlaikus veic virkni dažādu darbību (galvenā darbība un viena vai vairāku veidu sekundārās darbības), tad tās var sadalīt atbilstīgā skaitā vietējo DVV, ja ir pieejama vajadzīgā informācija. Tomēr palīgdarbības (pirkšana, pārdošana, tirgdarbība, grāmatvedība, transports, uzglabāšana, apkope u. tml.; sk. 1.27. punktu) nevar būt vietējās DVV izveides iemesls, ja vien tās neveic atsevišķā vietā, kas atrodas citā reģionā nekā to apkalpojamās vietējās DVV (EKS 2010, 3.13. punkts). |
1.12. |
Principā būtu jāieraksta tikpat daudz vietējo DVV, cik ir sekundāro darbību, bet var būt tā, ka statistikas (uzskaites) informācijas veida dēļ vietējās DVV sekundārās darbības vai to daļas nav iespējams nodalīt no galvenās darbības. Ja institucionāla vienība, kas ražo preces un sniedz pakalpojumus, ietver galveno darbību un arī vienu vai vairākas sekundārās darbības, tā jāsadala tādā pašā DVV skaitā un sekundārās darbības jāklasificē pozīcijās, kas atšķiras no galvenās darbības pozīcijas. Palīgdarbības nav nodalītas no galvenajām vai sekundārajām darbībām. Bet DVV, uz ko attiecas konkrēta klasifikācijas sistēmas pozīcija, var ražot produktus ārpus viendabīgās grupas, ņemot vērā sekundārās darbības, kuras ir ar tām saistītas un kuras nevar atsevišķi identificēt pieejamos uzskaites dokumentos. Tādējādi DVV var veikt vienu vai vairākas sekundārās darbības. (EKS 2010, 2.149. punkts). |
1.13. |
Var uzskatīt, ka darbība notiek tad, ja resursu, piemēram, iekārtu, darbaspēka, ražošanas tehnikas, informācijas tīklu vai produktu, apvienošanas rezultātā rada konkrētas preces vai sniedz pakalpojumus. Darbību raksturo produktu ielaide, (preču vai pakalpojumu) ražošanas process un produktu izlaide. Vietējās DVV galvenā darbība ir darbība, kur šādas darbības pievienotā vērtība pārsniedz tās pašas vienības jebkuras citas darbības pievienoto vērtību. Galvenās darbības klasifikāciju nosaka saskaņā ar NACE 2. red., vispirms augstākajā klasifikācijas līmenī, pēc tam sīkāk detalizētajos līmeņos (EKS 2010, 3.10. punkts). |
2. Lauksaimniecības nozare
1.14. |
Grupējot visas vietējās DVV, kas ir iesaistītas viena un tā paša veida darbībā, var izveidot iedalījumu pēc ražošanas nozares. Tas ļauj tautsaimniecību sadalīt ražošanas nozarēs. Šo ražošanas nozaru klasifikācija ir atkarīga no šādi sagrupēto vienību galvenās darbības. ►M6 Klasifikācijas sīkākajā līmenī, kā noteikts EKS 2010 2.150. punktā, ražošanas nozari veido visas vietējās DVV, kas ir vienā NACE 2. red. klasē (četri cipari) un tādējādi ir iesaistītas vienā un tajā pašā galvenajā darbībā, kura noteikta NACE 2. red. ◄ |
1.15. |
Lai arī lauksaimniecības nozare iepriekš tikusi definēta kā homogēnas lauksaimnieciskās ražošanas vienību kopums, par pamata vienību EPL vajadzībām ir izraudzīta vietējā DVV, lai: i) sastādītu EPL, ņemot vērā ekonomikas stāvokli lauksaimniecībā, t. i., lauksaimniecības vienību veiktās kopējās ražošanas darbības mērīšanā pilnībā ievērotu konkrētu nenodalāmu nelauksaimniecisku sekundāro darbību esamību; ii) saglabātu saskanību ar pārējiem nacionālajiem kontiem. Tā ir pāreja no analītiskās pieejas, kas pamatota ar homogēnas ražošanas vienības un viendabīgas nozares jēdzienu, uz statistisko pieeju, kas pamatota ar vietējās DVV un ražošanas nozares jēdzienu. |
1.16. |
Nenodalāmas nelauksaimnieciskas sekundārās darbības ir tādas darbības, kuru izmaksas nevar skatīt atrauti no lauksaimnieciskās darbības izmaksām. Šādu darbību piemēri ir saimniecības produkcijas pārstrāde uz vietas, mežkopība, mežizstrāde, tūrisms. Tādējādi lauksaimniecības nozares izlaidi veido divu veidu darbības:
i)
lauksaimnieciskas darbības (galvenās vai sekundārās), ko veic lauksaimniecības vienības;
ii)
nelauksaimnieciskas nenodalāmas sekundārās darbības, ko veic lauksaimniecības vienības. |
1.17. |
Lauku saimniecība, kas ir lauksaimniecības statistiskajos pētījumos (skaitīšanas, lauku saimniecību struktūras apsekojumi) pašreiz izmantotā vienība, ir lauksaimniecības nozarei vispiemērotākā vietējā DVV (lai gan nozarē jāiekļauj arī dažas citas vienības, piemēram, vīna un olīveļļas kooperatīvi vai līgumdarbu veicošās vienības u. c.). Tomēr jāatzīmē, ka lauku saimniecībās iespējamo lauksaimniecisko darbību daudzveidība padara šīs saimniecības par īpaša veida vietējām DVV. ►M6 Ja vienā un tajā pašā saimniecībā veic vairākas NACE 2. red. četru ciparu klasei piederīgas darbības un ir pieejama informācija, kas prasīta saskaņā ar 1.10. punktu, tad, stingri piemērojot EKS noteikumus vienībām un to grupai, lauku saimniecība faktiski būtu jāsadala vairākās atsevišķās vietējās DVV. Lauku saimniecības pieņemšana par nacionālajos kontos ietvertās lauksaimniecības nozares vietējo DVV atbilst statistiskajai pieejai. ◄ |
1.18. |
Tādējādi lauksaimniecības nozares konti ir ļoti līdzīgi lauku saimniecību kontiem (ražošanas un ienākuma veidošanas konti). Lai novērstu neskaidrības, tomēr jāatzīmē, ka lauksaimniecības pārskati nav tas pats, kas tādu uzņēmumu pārskati, kuru galvenā darbība ir lauksaimnieciska rakstura: tie neietver visas lauku saimniecību nelauksaimnieciskās darbības (izslēdz tās, kuras ir iespējams nodalīt no lauksaimnieciskām darbībām). Turklāt tie aptver tādu uzņēmumu lauksaimnieciskās darbības, kuru galvenā darbība nav lauksaimnieciska rakstura. Attiecīgi lauku saimniecības pieņemšana par EPL pamata vienību neietekmē to, ka lauksaimniecības pārskatus veido lauksaimniecības nozares konti. |
1.19. |
►M6 Tā kā saskaņā ar EKS 2010 ražošanas nozare aptver virkni vienību, kas kā savu galveno darbību veic vienas un tās pašas vai līdzīgas darbības, tad lauksaimniecības nozares definīcija EPL ir atkarīga no šai ražošanas nozarei raksturīgo darbību un vienību identifikācijas. ◄ Attiecīgi lauksaimniecībai raksturīgo darbību un vienību izvēle var radīt dažas atšķirības EPL lauksaimniecības nozares kontos un nacionālajos kontos (sk. 1.93. punktu). |
1.20. |
►M6 Lauksaimniecības nozari uzskata par visu to vietējo DVV kopumu, kas kā galveno vai sekundāro darbību veic šādas saimnieciskās darbības (precīzu lauksaimniecības nozares definīciju sk. 1.60. līdz 1.66. punktā): ◄
—
labības audzēšana; dārzeņkopība; dārzkopība (tostarp vīna un olīveļļas ražošana no vīnogām un olīvām, kas izaudzētas tajā pašā vienībā);
—
lopkopība;
—
ar lopkopību saistītā augkopība;
—
lauksaimnieciska rakstura līgumdarbi;
—
medības, medības ar lamatām un medību dzīvnieku pavairošana, tostarp ar to saistītās pakalpojumu darbības.
|
1.21. |
Papildus lauku saimniecībām lauksaimniecības nozare ietver vienības, ko veido tādu ražotāju grupas (piem., kooperatīvi), kuri ražo vīnu un olīveļļu, un specializētas vienības, kas nodrošina iekārtas, materiālus un darbaspēku līgumdarba vajadzībām. |
1.22. |
Specializētās vienības, kas nodrošina iekārtas, materiālus un darbaspēku līgumdarba vajadzībām lauksaimnieciskās ražošanas posmā (komercuzņēmumi, kuri veic līgumdarbu, vai lauku saimniecību īpašnieki, kuri sniedz pakalpojumus saskaņā ar līgumu), uzskata par lauksaimniecības nozares sastāvdaļu. Stingrākā noteikumu interpretācijā šīm vienībām, kuras jāiekļauj lauksaimniecības nozarē, jāveic darbs, kas: a) ir daļa no lauksaimnieciskās ražošanas procesa; b) ir saistīts ar lauksaimnieciskas produkcijas ražošanu; c) parasti tiek veikts lauku saimniecībās; d) faktiski un pilnībā tiek veikts specializētās vienībās, kas nodrošina iekārtas, materiālus un darbaspēku. |
1.23. |
Ja tomēr līgumdarbu neveic vienīgi specializētajās vienībās (piemēram, ja īpašnieki īrē iekārtas, bet nodarbina paši savus strādniekus), tad šī darbība jāatspoguļo NACE 2. red. 77. nodaļā (Izīrēšana un iznomāšana); šādā gadījumā summas, ko īpašnieki ir samaksājuši uzņēmumiem, kuri strādā saskaņā ar līgumu, jāreģistrē kā “citas preces un pakalpojumi” nodaļā “Starppatēriņš” (sk. 2.108. punktu). |
1.24. |
Tā kā EPL mērķis ir izmērīt, aprakstīt un analizēt ienākuma veidošanos lauksaimnieciskā darbībā (kas ES dalībvalstīs praktiski vienmēr ir komerciāla darbība), tad nolēma neņemt vērā tās vienības, kurās lauksaimnieciskā darbība ir vienīgi brīvā laika ( 7 ) pavadīšanas veids. Turpretim vienības, kurās ir pašnodrošinājuma saimniecība, iekļāva EPL sastāvā. Jāatzīmē, ka lauksaimnieciskā izlaide, kas paredzēta pašu galapatēriņam lauku saimniecībās, arī ir jāieraksta EPL. |
3. Nenodalāmas nelauksaimnieciskas sekundārās darbības
1.25. |
Vietējās DVV izmantošana par lauksaimniecības nozares pamata vienību ir saistīta ar nelauksaimniecisku sekundāro darbību ierakstīšanu, ja tās nav nodalāmas no galvenās lauksaimnieciskās darbības. |
1.26. |
Vietējo lauksaimniecisko DVV veiktas nenodalāmas nelauksaimnieciskas sekundārās darbības EPL definē kā darbības, kuras ir cieši saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu un attiecībā uz kurām informāciju par izlaidi, starppatēriņu, darba ņēmēju atalgojumu, darbaspēka izlietojumu vai bruto pamatkapitāla veidošanu nav iespējams nodalīt no informācijas par galveno lauksaimniecisko darbību statistiskā apsekojuma laikā. |
1.27. |
Šo nenodalāmo nelauksaimniecisko sekundāro darbību galvenās īpašības ir šādas:
—
tām jābūt paredzētām pārdošanai vai preču apmaiņai bez naudas (grāmatvedības uzskaites periodā vai vēlāk, pēc uzglabāšanas), galīgam izlietojumam paša ražotāja vajadzībām vai samaksai natūrā (ieskaitot darbiniekiem izmaksāto atalgojumu natūrā),
—
tās nedrīkst būt palīgdarbības. Palīgdarbības nav nošķirtas, lai veidotu atsevišķus subjektus, vai atdalītas no to apkalpoto subjektu galvenās vai sekundārajām darbībām. Tādēļ palīgdarbības jāapvieno ar to apkalpojamām vietējām DVV, ja vien tās netiek organizētas atsevišķās vienībās un neatrodas citā reģionā. Palīgdarbības paliek tajā nozarē, kur to apkalpotās vietējās DVV. Palīgdarbības ir papildu darbības (piemēram, pārdošana, tirgdarbība, uzglabāšana, transports uz pašu rēķina; sk. EKS 2010, 3.12. un 3.13. punktu, un NKS 2008 5.35. līdz 5.44. punktu), ko uzņēmums veic, lai radītu galvenajai vai sekundārajām darbībām vajadzīgos apstākļus. Palīgdarbību izlaide parasti izpaužas kā ielaide dažādu veidu ražošanas darbībās,
—
visbiežāk tās var neietvert ražošanu saistībā ar BPKV, kuri uz pašu rēķina veikti attiecībā uz produkciju, kas nav lauksaimniecības produkti (piemēram, ēkas vai iekārtas). Minēto ražošanu saistībā ar BPKV, kuri veikti attiecībā uz produkciju, kas nav lauksaimniecības produkti, pašu galaizlietojumam uzskata par atsevišķi nodalāmu darbību un reģistrē kā identificējamas vietējās DVV veiktu ražošanu. Pret izmitināšanas pakalpojumiem, kas darbiniekiem ir pieejami kā atlīdzība natūrā, ir jāattiecas līdzīgi (tos ienākuma veidošanas kontā reģistrē kā atlīdzību natūrā),
—
tām jābūt lauku saimniecībām raksturīgām darbībām, t. i., darbībām ar būtisku ekonomisku nozīmi ievērojamā skaitā saimniecību,
—
lauksaimnieciska rakstura “līgumdarbs” nav nelauksaimnieciska darbība, jo šāda darbība (lauksaimnieciskie pakalpojumi) ir raksturīga lauksaimniecības nozarei.
|
1.28. |
Jāiekļauj tikai tā konkrētās nelauksaimnieciskās sekundārās darbības daļa, kas ir nenodalāma. Rezultātā konkrēto nelauksaimniecisko darbību lauksaimniecības nozarē iekļauj tad, ja to nav iespējams nodalīt no vietējās DVV veiktās galvenās lauksaimnieciskās darbības, bet neiekļauj tad, ja to ir iespējams nodalīt no galvenās lauksaimnieciskās darbības, un šādā gadījumā sekundārā darbība kļūst par pamatu nelauksaimnieciskai vietējai DVV. Nenodalāmu nelauksaimniecisku sekundāro darbību atlases kritērijs ir ne tik daudz produkcijas veids, kā darbības veids ( 8 ). Piemēram, lauku tūrisma pakalpojumi, ko sniedz saimniecība, jāiekļauj tikai tad, ja tos nav iespējams nodalīt no lauksaimnieciskās darbības. Ja minētā darbība ir nozīmīga, tad šādi, visticamāk, nerīkosies. Tādējādi nelauksaimnieciskā produkcija, kas uzskaitīta pie ražošanas lauksaimniecības nozarē, dažādās ģeogrāfiskās vietās un laikā var būt atšķirīga. |
1.29. |
Var nošķirt divus galvenos nenodalāmu nelauksaimniecisku sekundāro darbību veidus:
1.
Darbības, kuras ir lauksaimnieciskas darbības turpinājums un kurās izmanto lauksaimniecības produktus. Šis darbību veids ir raksturīgs vairākumam ES dalībvalstu. Šajā grupā tipiska nodarbošanās ir lauksaimniecības produktu pārstrāde. Lauksaimniecības produktu pārstrāde:
—
piena pārstrāde sviestā, krējumā, sieros, jogurtos un citos piena produktos,
—
augļu un dārzeņu pārstrāde augļu sulās, pārtikas konservos, alkoholiskos dzērienos un citos produktos,
—
vīnogu, vīnogu misas un vīna pārstrāde alkohola izstrādājumos (piemēram, dzirkstošais vīns, kā šampanietis, un spirtoti dzērieni, kā konjaks),
—
pinumu izgatavošana no augu materiāla, tekstilprecēm vai vilnas,
—
pastēšu, tauko aknu (foie gras) un citu pārstrādātu gaļas produktu ražošana,
—
citu lauksaimniecības produktu pārstrāde.
Lauksaimniecības produktu, piemēram, olu un kartupeļu, šķirošana un iepakošana.
2.
Darbības, kurās ir iesaistīta lauku saimniecība un tajā esošie lauksaimnieciskās ražošanas līdzekļi (piederumi, iekārtas, ēkas, darbaspēks). Šīs darbības būtībā ir šādas:
—
lauku tūrisms – tūrisms ar atpūtu telšu nometnēs, ēdināšana, viesnīcas, dažādu veidu izmitināšana u. tml.,
—
lauku veikali – mazumtirdzniecības darbības attiecībā uz produktiem, kas nav ražoti saimniecībā. Neapstrādātu vai pārstrādātu lauksaimniecības produktu tiešo tirdzniecību ieraksta uz konkrēto produktu izlaidi attiecināmajā postenī,
—
sports un atpūta laukos – zemes izmantošana tādām darbībām kā golfs, izjādes ar zirgiem, medības, makšķerēšana u. tml.,
—
pakalpojumi trešajām personām – piemēram, lauksaimniecības mašīnu izīrēšana un remonts, apūdeņošanas projekti, konsultāciju sniegšana lauksaimniecībā, produktu uzglabāšana, lauku saimniecības ēku uzturēšana, ar lauksaimniecības produktiem saistīti komercpakalpojumi, lauksaimniecības produktu pārvadājumi u. tml. Šos pakalpojumus kā sekundārās darbības ieraksta tikai tad, ja tās veic par labu trešajai personai. Ja šādas darbības veic uz pašu rēķina, tad tās ir palīgdarbības, kuras kontos neieraksta (sk. 1.27. punktu),
—
ainavu veidošanas pakalpojumi – zāles pļaušana, dzīvžogu cirpšana, sniega savākšana, zaļo zonu plānošana, apstādīšana un kopšana un tamlīdzīgi darbi,
—
zivkopība,
—
citas darbības saistībā ar zemes un lauksaimnieciskās ražošanas līdzekļu izmantošanu. Šīs citas darbības ietvers pētniecību un izstrādi, ja tās neveic atsevišķas vietējās DVV un ja tās iespējams novērtēt.
|
1.30. |
Tomēr šis nelauksaimniecisku sekundāro darbību uzskaitījums (sk. 1.29. punktu) ir ilustratīvs un to nepiemēro visās valstīs. Gluži pretēji, katrai valstij jāsastāda pašai savs nenodalāmu nelauksaimniecisku sekundāro darbību saraksts atkarībā no lauksaimniecības īpatnībām konkrētajā valstī. Šis saraksts jāsastāda sadarbībā ar nacionālo kontu struktūrvienībām un tā, lai nodrošinātu EPL saderību ar lauksaimniecības nozares kontiem un tiem nelauksaimniecisko darbību kontiem, kas sastādīti nacionālo kontu vajadzībām (t. i., lai nodrošinātu to, ka nevienu darbību neizlaiž vai neieskaita vairākkārt). |
1.31. |
Nelauksaimniecisku vienību lauksaimnieciskās sekundārās darbības ir nebūtiskas, un tās visbiežāk reģistrē ar nulles vērtību. Nelauksaimnieciskas vienības veikto lauksaimniecisko ražošanu grāmatvedības uzskaites datu izteiksmē praktiski vienmēr uzskata par nodalāmu saražotās produkcijas un izmantoto lauksaimnieciskās ražošanas līdzekļu īpašo iezīmju dēļ, kā arī EPL sastādīšanā lietoto datu avotu un metožu dēļ (sk. I nodaļas E iedaļu un II nodaļas B un C iedaļu). Lai EPL būtu pamatoti ar ražošanas nozares jēdzienu, jāizmēra visas lauksaimniecības produkcijas izlaide, izņemot to produkciju, kas saražota nelauksaimniecisku vietējo DVV sekundārajās darbībās. Tā kā parasti uzskata, ka minētās produkcijas apjoms ir nulle, tad tiek reģistrēta visa lauksaimnieciskā izlaide (izņemot to vienību izlaidi, kurās lauksaimnieciskā darbība ir vienīgi brīvā laika pavadīšanas veids; sk. 1.24. punktu). |
1.32. |
Lauku saimniecību ražotas nelauksaimnieciskas preces un pakalpojumus neiekļauj EPL, ja vien tie nav nenodalāmu sekundāro darbību rezultāts. Piemēram, ja vienībā ir vairāki vertikāli integrēti ražošanas procesi (piemēram, uzņēmumi, kas nodarbojas ar vistu kaušanu, iepakošanu un vakuumiepakošanu; kartupeļu vai citu dārzeņu šķirošanu, mazgāšanu un fasēšanu; sēklu šķirošanu, sagatavošanu un pārdošanu; kooperatīvi, kas piedāvā glabāšanas telpas un pārdod attiecīgos produktus u. c.), tad lauksaimniecības nozarē ietver tikai to šo vienību darbības daļu, kas ir saistīta ar lauksaimniecisko ražošanu, kā noteikts 1.62. un 1.63. punktā, un ar nenodalāmajām nelauksaimnieciskajām sekundārajām darbībām. |
C. IZLAIDES MĒRĪŠANA
1.33. |
Saskaņā ar EKS 2010 ražošanas nozares izlaide ir visi produkti, ko attiecīgajā uzskaites periodā saražojušas visas attiecīgās ražošanas nozares vienības, izņemot tās preces un pakalpojumus, kuri minētajā uzskaites periodā saražoti un patērēti vienā un tajā pašā vienībā. Lauksaimnieciskās izlaides mērīšanas pamatā ir šā EKS noteikuma pielāgojums, kas paredz lauksaimnieciskajā izlaidē iekļaut to izlaides daļu, kuru patērē pašas lauksaimniecības vienības (sk. 2.032. līdz 2.036. punktu). Tādējādi lauksaimnieciskā izlaide EPL ir visu attiecīgās ražošanas nozares vienību izlaides summa (izņemot izlaidi starppatēriņam tajā pašā vienībā), kam pieskaitīta izlaide, kura starppatēriņa veidā izmantota tajā pašā vienībā, ja šī izlaide attiecas uz divām dažādām pamatdarbībām (piemēram, augkopības produkti, ko paredzēts izmantot kā dzīvnieku barību) un atbilst noteiktiem kritērijiem (tie izklāstīti 2.055. punktā). |
1.34. |
EKS noteikuma pielāgošana veikta šādu lauksaimniecības nozares īpatnību dēļ:
—
lauksaimnieciskās izlaides apjoms, ko starppatēriņa veidā izmanto tajā pašā vienībā, lauksaimniecībā ir lielāks nekā citās tautsaimniecības nozarēs,
—
lauku saimniecība aptver daudzveidīgas lauksaimnieciskas darbības, kas ir savstarpēji cieši saistītas (viena darbība ir pamats vai turpinājums nākamajai darbībai, piemēram, graudu un rupjās barības ražošana dzīvnieku barībai; savstarpēji cieši saistīts ražošanas faktoru, piemēram, iekārtu un mašīnu, izmantojums). Neapšaubot lauku saimniecības kā vietējās DVV raksturojumu, lauku saimniecības iekšējā dažādība padara to par īpašu gadījumu salīdzinājumā ar vietējām DVV citās tautsaimniecības nozarēs (sk. 1.17. punktu). Tautsaimniecības nozaru kontu mērķis ir arī atspoguļot ražošanas procesa plūsmas: ekonomiskās vērtības radīšanu, pārveidošanu, tirdzniecību un pārņemšanu. Vienkārši izmērot izlaidi no saimniecības, nebūtu pilnībā ņemtas vērā dažādās darbības, kas norisinās lauku saimniecībā.
|
1.35. |
Šajā EKS noteikuma pielāgojumā paredzēts īpašu uzmanību pievērst konkrētai produkcijai, piemēram, lauksaimniecības produktiem, ko plānots izmantot turpat saimniecībā kā dzīvnieku barību; vīnogām, ko izmanto vīna ražošanai, un olīvām, ko izmanto olīveļļas ražošanai; lauksaimniecības produktiem, ko starppatēriņa veidā paredzēts izmantot nenodalāmās nelauksaimnieciskās sekundārajās darbībās. |
1.36. |
Lauku saimniecību veikto tirdzniecību ar dzīviem dzīvniekiem un dzīvu dzīvnieku importu aplūko atsevišķi, jo to uzskata par nepabeigtu ražošanu (sk. II nodaļu). |
D. KONTU SECĪBA
1. ►M6 EKS 2010 ◄ paredzētā kontu secība
1.37. |
EPL pamatā ir savstarpēji saistītu kontu secība. Eiropas kontu sistēmā (EKS 2010) pilna kontu secība ietver tekošos kontus, uzkrāšanas kontus un bilances (EKS 2010, 1.113. līdz 1.115. punkts). Šie dažādie konti ļauj sistemātiskā veidā ierakstīt darījumus un citas plūsmas saistībā ar specifiskiem ekonomiskā cikla aspektiem (piemēram, ražošanu). Minēto darījumu diapazons ir no ienākuma veidošanas līdz ienākuma uzkrāšanai aktīvos un tālāk līdz tā sadalei un pārdalei. No tiem atskaitītos balansposteņus izmanto par agregātiem ekonomiskās darbības rezultātu mērīšanā. |
1.38. |
Tekošie konti attiecas uz ražošanu un ar to saistītā ienākuma radīšanu, sadali un pārdali un uz tā izlietojumu galapatēriņa veidā; tie ļauj aprēķināt “uzkrājumus”, kas ir būtiska uzkrāšanas sastāvdaļa. Uzkrāšanas kontos analizē dažādās izmaiņu sastāvdaļas vienību aktīvos un saistībās, un tie ļauj ierakstīt pārmaiņas neto vērtībā (aktīvu un pasīvu starpībā). Bilancēs norāda dažādo vienību kopējos aktīvus un saistības uzskaites perioda sākumā un beigās kopā ar to neto vērtību. Plūsmas par katru aktīva un saistību posteni, ko ieraksta uzkrāšanas kontos, atkal redz bilances pārmaiņu kontā (EKS 2010, 8.02. līdz 8.09. punkts un 8.1. tabula). |
1.39. |
Iepriekš minētā kontu secība attiecas uz institucionālajām vienībām, sektoriem un apakšsektoriem, kā arī kopējo ekonomiku. EKS 2010 ir pieņemts, ka nav jēgas apkopot pilnu kontu secību attiecībā uz vietējo DVV un ražošanas nozari, jo šādas vienības ļoti reti spēj pašas ar savu vārdu saglabāt preces vai aktīvus vai saņemt un sadalīt ienākumu. |
2. EPL kontu secība
1.40. |
Tā kā EPL pamatā ir ražošanas nozares jēdziens, tad kontu secībai saskaņā ar ►M6 EKS 2010 ◄ jāaprobežojas ar pirmajiem no tekošajiem kontiem:
—
ražošanas kontu un
—
ienākuma veidošanas kontu,
kuru balansposteņi ir attiecīgi pievienotā vērtība un darbības rezultāts (sk. turpmāk 1. un 2. tabulu). |
1.41. |
Tomēr jādomā, ka, ievērojot lauksaimniecības specifiku, jābūt vismaz daļējai iespējai sastādīt arī citus kontus, lai uz tiem varētu skaidri attiecināt atbilstīgās plūsmas. Attiecīgie konti (sk. turpmāk 3. un 4. tabulu) ir šādi:
—
uzņēmējdarbības ienākuma konts (viens no tekošajiem kontiem) un
—
kapitāla konts (viens no uzkrājuma kontiem).
|
1.42. |
Tiek apsvērta iespēja šo kontu secību izvērst, lai tā iekļautu atsevišķus posteņus (plūsmas) kontā “Citas aktīvu izmaiņas” uzkrājuma kontos (t. i., atsevišķas pozīcijas pie “Citām aktīvu apjoma izmaiņām” un pārvērtēšanas kontā) un bilancē. |
1.43. |
Pamatojoties uz ►M6 EKS 2010 ◄ rodamajām tabulām un grāmatvedības uzskaites struktūru, EPL kontu secību var attēlot, kā parādīts 1. līdz 4. tabulā.
|
1.44. |
Jāpatur prātā, ka darījumi un uzkrātie lielumi, kuri 3. un 4. tabulā norādīti kursīvā, ir posteņi, kas:
—
neattiecas uz EPL, jo sakarā ar ražošanas nozares jēdziena izmantošanu kontu secība ir nepilnīga. Attiecīgās pozīcijas ir D.42. Sabiedrību sadalītais ienākums, D.43. Atkārtoti ieguldītie ieņēmumi no ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem, D.44 Citi ienākumi no ieguldījumiem un D.45 Rente un Resursi 3. tabulā un B.8n Neto uzkrājumi, B.101 Uzkrājumu un kapitāla pārvedumu radītās neto vērtības pārmaiņas un B.9. Neto aizdevumi (+) / neto aizņēmumi (–) 4. tabulā vai
—
netiek ierakstīti tādēļ, ka trūkst ticamas informācijas, vai tādēļ, ka EPL pēc tiem šobrīd nav lielas vajadzības. Attiecīgās pozīcijas ir D.9p Maksājamie kapitāla pārvedumi, D.91p. Maksājamie kapitāla nodokļi un D.99p Citi maksājamie kapitāla pārvedumi, P.53 Vērtslietu iegāde mīnus atsavinājumi, NP Neražoto aktīvu iegādes mīnus atsavinājumi (zeme un citi neražotie aktīvi), K.1 Aktīvu iesaistīšana ekonomikā, K.2. Neražoto aktīvu izslēgšana no ekonomikas 4. tabulā. Dažas no tām (piemēram, D.91, K.1, K.2) var ierakstīt EPL vēlāk.
|
1.45. |
Ražošanas kontā reģistrē darījumus, kas attiecas uz ražošanas procesu. Tajā pie “Resursiem” norāda izlaidi un pie “Izlietojumiem” – starppatēriņu. Pievienoto vērtību, t. i., balansposteni var aprēķināt vai nu pirms, vai pēc pamatkapitāla patēriņa (bruto vai neto pievienotā vērtība). Tā kā izlaidi vērtē pēc bāzes cenas un starppatēriņu – pēc pircēja cenas, tad pievienotā vērtība ir subsīdijas, mīnus nodokļi par produkciju. |
1.46. |
Ienākuma veidošanas konts attiecas uz ienākuma rašanos ražošanas procesa rezultātā un tā saistību ar “darbaspēka” ražošanas faktoru un valsts pārvaldi (nodokļu un subsīdiju veidā). Darbības rezultāts, t. i., balanspostenis atbilst ienākumam, kuru vienības rada, izmantojot ražošanas aktīvus. ►M6 Mājsaimniecību sektora neinkorporēto uzņēmumu gadījumā šā konta balanspostenis netieši ietver elementu, kas atbilst atalgojumam par darbu, kuru veicis īpašnieks vai viņa ģimenes locekļi. Šim ienākumam no pašnodarbinātības ir darba algas pazīmes un peļņas pazīmes, jo darbs ir veikts kā uzņēmējdarbība. Šo ienākumu, kas nav tikai darba alga vai tikai peļņa, dēvē par “jaukto ienākumu” (EKS 2010, 8.19. punkts). ◄ |
1.47. |
Uzņēmējdarbības ienākuma konts ļauj izmērīt ienākumu, un tam piemīt līdzība ar jēdzienu “kārtējā peļņa pirms sadales un ienākuma nodokļiem”, ko ierasts lietot uzņēmumu grāmatvedībā. |
1.48. |
Kapitāla konts ļauj noteikt pakāpi, kādā nefinanšu aktīvu iegāde, no kuras atskaitīta realizācija, ir finansēta no ietaupījuma un ar kapitāla pārvedumiem. Tas atspoguļo aizdevumus vai aizņēmumus. Lauksaimniecībā nav iespējams sastādīt pilnīgu kapitāla kontu, jo, kaut arī atsevišķas plūsmas uz šo nozari var attiecināt nepārprotami, pārējos posteņus (piemēram, neto ietaupījums, tekošo kontu secības bilance) pēc ražošanas nozares aprēķināt nevar. Tomēr, pēc iespējas pilnīgāk reģistrējot ražošanas nozares nefinanšu aktīvu vērtības izmaiņas (iegādes, realizācijas un pamatkapitāla patēriņa dēļ radušās izmaiņas) un saņemtos kapitāla pārvedumus, iegūst vērtīgu informāciju par ražošanas nozares ekonomisko un bilances stāvokli (kā arī informāciju par ražošanas procesa radīto ienākumu). |
E. EPL SASTĀDĪŠANĀ VAJADZĪGIE DATU AVOTI UN APRĒĶINA METODES
1.49. |
Viena no EPL pamata iezīmēm ir formulas “daudzums × cena” izmantošana produkcijas vairākuma izlaides mērīšanā. Šo pieeju ieviesa galvenokārt to grūtību dēļ, kas rodas, sastādot lauksaimniecības pārskatus, kuru pamatā ir reprezentatīvi uzņēmuma grāmatvedības paraugi. |
1.50. |
Augkopības produktu izlaides novērtējuma pamatā parasti var būt resursi, t. i., saražoto (novākto) daudzumu aplēse, kas pamatota ar kultūru audzēšanas platību un ražu aplēsēm, vai izlietojumi, t. i., lauksaimniecības produktus patērējošo nozaru pirkumu aplēses; eksports, no kura atskaita importu; zināmi daudzumi, ko lauksaimniecības nozarē izmanto kā starppatēriņu; izmaiņas ražotāju krājumos un izmantošana uz pašu rēķina (kas lielākoties ir pašu galapatēriņš). Otrā pieeja var izrādīties ļoti noderīga tad, ja šo lauksaimniecības produktu pircēji ir viegli identificējami un ja četras pārējās izlietojumu sastāvdaļas ir ierobežotas (piemēram, produkti, kurus iepriekš jāapstrādā, lai tos varētu izmantot: cukurbietes, tabaka u. c.). Tomēr, lai varētu pārbaudīt datu atbilstību un ticamību, ir vajadzīga fiziska bilance. |
1.51. |
Dzīvnieku izlaides mērīšanā galvenie datu avoti ir statistika par kaušanām, dzīvu dzīvnieku eksportu un importu un par ganāmpulku lielumu. Dzīvnieku izcelsmes produktu specifiskā izlietojuma dēļ šo produktu (galvenokārt piena) izlaidi parasti aplēš, izmantojot datus par pārdošanu patērētāju nozarēm (piena pārstrādes uzņēmumi, fasēšanas uzņēmumi). |
1.52. |
Aprēķina metodes ir sīkāk aprakstītas II nodaļā. |
1.53. |
Starpprodukciju parasti var izmantot vienīgi lauksaimniecībā (sēklas un stādāmais materiāls, mēslošanas līdzekļi, pesticīdi u. c.). Šajā gadījumā lauksaimniecībā iepirktos daudzumus nosaka pēc pārdošanas datiem, kas attiecas uz nozarēm, kuras piegādā minēto starpprodukciju (pēc tam, kad ņemta vērā ārējā tirdzniecība). |
1.54. |
Tomēr šā noteikuma piemērošana nav pilnībā droša. Faktiski ražotāju dati par pārdoto starpprodukciju, kuru izmanto galvenokārt lauksaimniecībā, ne vienmēr atbilst lauksaimniecības nozarē iepirktajiem šo preču daudzumiem, jo mēslošanas līdzekļus, pesticīdus u. c. var iepirkt arī citiem nolūkiem (krājumu veidošana komerciālās vienībās, patēriņš citās vienībās, piemēram, publiskajos parkos un mājsaimniecībās u. c.). |
F. KLASIFIKĀCIJA
1. Vispārīgā daļa
1.55. |
LEK ir Eiropas kontu sistēmas neatņemama daļa, un tādēļ to sagatavošanā izmanto Eurostat izstrādāto vispārējo saimniecisko darbību klasifikāciju – NACE 2. red. NACE 2. red. ir 2006. gadā izveidota darbību nomenklatūra, kurai ir četri līmeņi. Faktiski tā ir rediģēta vispārējā saimniecības nozaru klasifikācija Eiropas Kopienās jeb NACE, kuru Eurostat pirmo reizi publicēja 1970. gadā. |
1.56. |
►M3 NACE 2. red. ◄ ir ►M3 ISIC 4. red. ◄ ( 9 ) izvērstāka versija, kas īpaši pielāgota Eiropas apstākļiem. ►M3 NACE 2. red. ◄ ir tieši saistīta arī ar Eiropas Ekonomikas kopienas preču statistisko klasifikāciju pēc saimniecības nozares (CPA), kuras pamatā savukārt ir ANO centralizētā preču klasifikācija (CPC). |
1.57. |
NACE 2. red. ir darbību klasifikācija, ko izmanto ražošanas nozaru definēšanai nacionālajos kontos. Tās pamatā ir šāda četru līmeņu kodēšanas sistēma:
—
pirmais līmenis, ko veido pozīcijas, kuras identificētas ar alfabēta kodu (sadaļas);
—
otrais līmenis, ko veido pozīcijas, kuras identificētas ar divu zīmju ciparu kodu (nodaļas);
—
trešais līmenis, ko veido pozīcijas, kuras identificētas ar trīs zīmju ciparu kodu (grupas); un
—
ceturtais līmenis, ko veido pozīcijas, kuras identificētas ar četru zīmju ciparu kodu (klases).
|
1.58. |
Ikvienu līmeni saimniecisko darbību klasifikācijā parasti var definēt pēc tam raksturīgajām precēm vai pakalpojumiem. Tā CPA izmanto, lai detalizēti aprakstītu dažādās saimnieciskās darbības lauksaimniecības nozarē, lietojot papildu divciparu diferenciāciju, ar ko attiecīgās pozīcijas definē precīzāk. |
1.59. |
Saskaņā ar EKS 2010 nozare atbilst tādu vietējo DVV grupai, kas ir iesaistītas vienā un tajā pašā vai līdzīgā galvenajā darbībā. Klasifikācijas sīkākajā līmenī nozari veido visas vietējās DVV, kas ir vienā NACE 2. red. klasē (četri cipari) un tādējādi ir iesaistītas vienā un tajā pašā darbībā, kura noteikta šajā nomenklatūrā (EKS 2010, 2.150. punkts). Tādēļ, lai definētu lauksaimniecības nozares jomu, ir precīzi jānorāda:
—
tai raksturīgās darbības,
—
EPL raksturīgās vienības.
|
2. Lauksaimniecībai raksturīgo darbību definēšana
1.60. |
Lauksaimniecības nozare, kā aprakstīts EPL, principā atbilst NACE 2. red. 01. nodaļai ar atšķirībām, kas norādītas turpmākajā 1.62. līdz 1.66. punktā. |
1.61. |
EPL ir papildu sistēma, kas ietilpst nacionālajos kontos, kuru galveno jēdzienu, principu un noteikumu pamatā ir ►M6 EKS 2010 ◄ . Tomēr EKS nodrošina tikai vispārēju satvaru tautsaimniecībai kopumā, un tā ir jāpielāgo konkrētajām lauksaimniecības prasībām. Šīs konkrētās prasības izriet galvenokārt no specifiskajiem EPL mērķiem, datu avotu pieejamības un lauksaimniecības vienību un to saimnieciskās darbības īpatnībām. Papildu kontiem piemītošās īpatnības rada vajadzību sastādīt lauksaimniecībai raksturīgo darbību sarakstu attiecībā uz EPL, un šā saraksta pamatā jābūt ►M3 NACE 2. red. ◄ |
1.62. |
Nacionālo kontu vajadzībām lauksaimniecības nozari definē kā visas vienības, kas atsevišķi vai kopā ar citām sekundārām saimnieciskajām darbībām veic darbības, kas atbilst NACE 2. red. 01. nodaļai “Augkopība un lopkopība, medniecība un saistītas palīgdarbības”. Minētajā 01. nodaļā ietilpst ( 10 ):
—
01.1 grupa: viengadīgo kultūru audzēšana;
—
01.2 grupa: daudzgadīgo kultūru audzēšana;
—
01.3 grupa: augu pavairošana;
—
01.4 grupa: lopkopība;
—
01.5 grupa: jauktā lauksaimniecība;
—
01.6 grupa: lauksaimniecības papilddarbības un palīgdarbības pēc ražas novākšanas;
—
01.7 grupa: medniecība un ar to saistītās palīgdarbības.
|
1.63. |
Lauksaimniecībai raksturīgo darbību saraksts EPL atbilst šīm septiņām darbību grupām (01.1 līdz 01.7 grupa), taču ar šādām atšķirībām:
—
iekļauj vīna un olīveļļas ražošanu (ja ražošanā izmanto vienīgi tajā pašā saimniecībā izaudzētas vīnogas un olīvas),
—
neiekļauj konkrētas darbības, kuras NACE 2. red. ir atspoguļotas kā lauksaimnieciski pakalpojumi (t. i., apūdeņošanas sistēmu ekspluatācija – ņem vērā tikai lauksaimnieciska rakstura līgumdarbu).
|
3. Lauksaimniecībai raksturīgo vienību definēšana
1.64. |
Jāiekļauj visas vienības, kas veic LEK lauksaimniecības nozarei raksturīgas darbības. Attiecīgo vienību veiktās darbības ir iekļautas šādās NACE 2. red. grupās:
—
01.1 un 01.2 grupa: viengadīgo un daudzgadīgo kultūru audzēšana;
—
sēklu ražošana: tikai tās vienības, kas nodarbojas ar sēklu pavairošanu;
—
01.3 grupa: augu pavairošana;
—
01.4 grupa: lopkopība;
—
01.5 grupa: jauktā lauksaimniecība;
—
01.6 grupa: lauksaimniecības papilddarbības un palīgdarbības pēc ražas novākšanas;
—
izņemot vienības, kas veic lauksaimniecības pakalpojumu darbības, kas nav līgumdarbs (proti, vienības, kas veic apūdeņošanas sistēmu ekspluatāciju vai sēklu apstrādi pavairošanai);
—
01.7 grupa: medniecība un ar to saistītās palīgdarbības.
|
▼M3 —————
1.66. |
Šajā uzskaitījumā redzams, ka bez lauku saimniecībām par lauksaimniecībai raksturīgām vienībām saucamas arī vīna un olīveļļas ražotāju grupas un specializētas vienības, kas strādā lauksaimnieciska rakstura līgumdarbus (sk. 1.20. un 1.21. punktu). Jāatceras, ka pie lauksaimniecībai raksturīgajām vienībām neiekļauj vienības, kurās lauksaimnieciskā darbība ir vienīgi brīvā laika pavadīšanas veids (sk. 1.24. punktu). |
4. Piezīmes par dažādiem posteņiem
a) 01.1 līdz 01.3 grupa: viengadīgo un daudzgadīgo kultūru audzēšana, augu pavairošana
1.67. |
01.1.līdz 01.3 grupa ietver plānveida dalījumu, kas ļauj klasificēt visas augkopības darbības ES dalībvalstīs. |
1.68. |
Lai varētu reģistrēt rupjās barības kultūru audzēšanu, tai jābūt saimnieciskas darbības daļai. |
▼M3 —————
1.70. |
EPL nomenklatūrā lauksaimniecības sēklas ir pievienotas pozīcijai “Sēklas”, izņemot labības (tostarp rīsu) sēklas, eļļas augu sēklas, proteīnaugus un kartupeļus, kas grupēti attiecīgi pie konkrētā veida labības un eļļas augiem, proteīnaugiem un kartupeļiem ( 11 ). Sēklu ražošana būtībā aptver vairāku veidu ražošanas darbības: izpēte (t. i., pirmās paaudzes sēklu prototipu ieguve), pavairošana (lauku saimniecībās saskaņā ar līgumu) un sertificēšana (t. i., šķirošana un iepakošana, ko veic specializētās ražošanas vienībās). No šīm tikai sēklu pavairošana ir lauksaimniecībai raksturīga darbība, jo izpētes un sertificēšanas darbības veic zinātniskās pētniecības un ražošanas institūti, un tās nav daļa no tradicionālās lauksaimnieciskās darbības (t. i., dabas resursu ekspluatācijas augu un dzīvnieku audzēšanas nolūkā). Iznākumā sēklu ražošana EPL sakarā attiecas vienīgi uz pavairoto sēklu ražošanu. Sēklu starppatēriņš attiecas uz i) pirmās paaudzes sēklām, ko iepērk pavairošanas nolūkā, un ii) sertificētām sēklām, ko augkopības vajadzībām iepērk lauksaimnieciskie ražotāji. |
1.71. |
Saskaņā ar pieņemto vienošanos attiecībā uz NACE 2. red. ( 12 ), ja pašu audzēti lauksaimniecības produkti tiek pārstrādāti tajā pašā ražošanas vienībā, pārstrādātos produktus arī attiecina uz lauksaimniecību. Piemēram, vīnogu misa, vīns un olīveļļa CPA tiek uzskatīti par pārtikas produktiem. NACE 2. red. vīna un olīveļļas ražošana ir klasificēta C sadaļā “apstrādes rūpniecība” (11.02 klase “Vīnu ražošana no vīnogām” un 10.41 klase “Eļļu un tauku ražošana”). Uz lauksaimniecību attiecas vienīgi vīna vīnogu un olīvu audzēšana (01.21 klase “Vīnogu audzēšana” un 01.26 klase “Eļļas augu audzēšana”). Tomēr saskaņā ar iepriekš minēto vienošanos no tādām vīnogām un olīvām ražotu vīnu un olīveļļu, kas izaudzētas tajā pašā ražošanas vienībā, attiecina uz lauksaimniecību. |
1.72. |
Vīna ražošanu vienībās, kas ir cieši saistītas ar lauku saimniecībām, attiecībā uz EPL arī uzskata par lauksaimniecībai raksturīgu darbību. Ar lauku saimniecībām cieši saistītas vienības ietver ražotāju grupas (piemēram, vīna vīnogu audzētāju kooperatīvi). Šo organizāciju iekļaušanu lauksaimniecības nozarē nosaka to specifika, jo minētās organizācijas vēsturiski ir bijušas lauku saimniecību “filiāles” (kopīgās ražošanas un preču realizācijas dēļ), un parasti tās pieder lauku saimniecībām. Turpretim vīna (olīveļļas) ražošanu lauksaimniecības pārtikas uzņēmumos neietver EPL (jo šīs darbības būtība neapšaubāmi ir rūpnieciska). |
1.73. |
Vīnogu misas ražošana ir iekļauta raksturīgo darbību sarakstā līdzās vīna ražošanai, jo vīnogu misu var pārdot vai eksportēt neapstrādātu vai arī pievienot krājumiem pirms pārdošanas vai eksportēšanas, ko veic patēriņa vai vīna darīšanas nolūkā, un to var darīt turpmākā grāmatvedības pārskata periodā. |
1.74. |
Tā kā vīns, olīveļļa un vīnogu misa (pēdējā tikai tad, ja to grāmatvedības pārskata periodā nevinificē) rodas lauksaimnieciskajā ražošanā, pārstrādājot vīnogas un olīvas, kas izaudzētas tajā pašā vienībā, tad nedz vīnogu misas vai vīna ražošanai paredzētās vīnogas, nedz olīveļļas ražošanai paredzētās olīvas (t. i., pamatprodukti) nebūtu attiecināmas uz izlaidi. Tās uzskata par vienības iekšējo patēriņu, ko nemēra kā ražošanas nozares izlaidi (sk. 2.052. punktu). Pārskata periodā nevinificētu vīnogu misu attiecina uz minētā perioda izlaidi. Vinifikācijas periodā to reģistrē kā starppatēriņu (ražošanas nozares iekšējais patēriņš), atbilstīgi samazinot krājumus. Misas pārstrādē iegūto vīnu reģistrē kā izlaides sastāvdaļu. |
1.75. |
Stādījumi (piemēram, vīna dārzi un augļu dārzi) ir pamatkapitāla preces, un to izveidi reģistrē kā izlaidi. Stādījumu izveide uz pašu rēķina ir “Uz pašu rēķina saražotās pamatkapitāla preces”. Ja stādījumu izveidi veic specializētas vienības saskaņā ar līgumu, tad atbilstīgo vērtību uzskata par “Pārdošanu”. |
b) 01.4 grupa: lopkopība
1.76. |
Tāpat kā augkopības gadījumā (sk. 1.67. punktu), šī grupa ietver ES dalībvalstīs izaudzēto lauksaimniecības dzīvnieku un saražoto dzīvnieku izcelsmes produktu plānveida klasifikāciju. |
▼M3 —————
1.78. |
Zirgu audzēšana ir EPL raksturīga darbība neatkarīgi no tā, kāds ir šo dzīvnieku audzēšanas mērķis (ciltsdarbs, gaļas ražošana vai pakalpojumi). ►M3 Tomēr jāatgādina, ka sacīkšu zirgu staļļu un jāšanas skolu vadīšana nav lauksaimniecībai raksturīga darbība (tā ietilpst 93. nodaļā “Sporta nodarbības, izklaides un atpūtas darbība”) (skatīt 2.210. punktu). ◄ ►M6 Tādēļ plūsmas, ko lauksaimnieki gūst no šādām darbībām, EPL neiekļauj. ◄ EPL neiekļauj arī sacīkšu zirgu vai jājamzirgu turēšanu, kas nav daļa no lauksaimnieciskās ražošanas procesa. Tas pats attiecas uz vēršiem, kurus audzē vēršu cīņām. |
1.79. |
Ekonomikas pārskatos blakusproduktus ( 13 ), kas paši no sevis rodas atsevišķu lauksaimniecības produktu ražošanā, nereģistrē vienā pozīcijā ar pašu produktu. Tos, precizējot sugu, iekļauj atsevišķi katras ražošanas darbību grupas beigās. Augkopībā tie ir, piemēram, salmi, biešu un kāpostu lapas, zirņu un pupu pākstis u. c.; vinifikācijā – nogulsnes un vīnakmens; olīveļļas ražošanā – atlikumi, piemēram, eļļas augu rauši, un lopkopībā – ādas, astri un nomedīto dzīvnieku kažokādas, kā arī vasks, kūtsmēsli un pusšķidrie mēsli. Kopumā neviens no šiem produkcijas veidiem nav ražošanas pamatmērķis, kas izskaidro to, kādēļ statistikas dati par tiem tik reti ir ticami. Pašā lauksaimniecībā šo produkciju izmanto galvenokārt kā dzīvnieku barību vai kā augsnes ielabotājus. Tomēr dažreiz šos blakusproduktus pārdod nelauksaimnieciskām nozarēm, un šādā gadījumā izlaides vērtību atspoguļo EPL. |
c) 01.6 grupa: lauksaimniecības papilddarbības un palīgdarbības pēc ražas novākšanas
1.80. |
Darbības, kas ietilpst 01.6 grupā, var dalīt divās kategorijās:
—
lauksaimnieciskie pakalpojumi, ko veic ražošanas posmā un saskaņā ar līgumu (t.i., lauksaimnieciska rakstura līgumdarbs);
—
“citi” lauksaimnieciskie pakalpojumi (apūdeņošanas sistēmu ekspluatācija, sēklu apstrāde pavairošanai utt.).
|
1.81. |
Otrajā kategorijā ietilpstošās lauksaimniecisko pakalpojumu darbības neuzskata par LEK raksturīgām darbībām (kaut gan tās iekļauj nacionālo kontu lauksaimniecības kontos), jo tās nav tradicionālas vai lauksaimniecībai raksturīgas darbības. |
Lauksaimnieciska rakstura līgumdarbs
1.82. |
Ekonomiskās specializācijas procesa gaitā lauku saimniecības un mājsaimniecības jau sen kā ir pārtraukušas pildīt atsevišķas funkcijas, kuru veikšanu aizvien biežāk sāka uzņemties dažādu arodu pārstāvji paši ar savām ražošanas vienībām. Šis funkciju sadalījums galvenokārt skāra lauksaimniecības produktu pārstrādi (kaušana un gaļas pārstrāde, labības malšana, maizes cepšana, sviesta un siera ražošana un sēklu sagatavošana jaunās nozarēs) un vēlākā laikposmā – arī atsevišķus tirdzniecības darījumus. Jo aktuālāk tas ir kļuvis sakarā ar būtiskajām strukturālajām izmaiņām, kas ietekmējušas lauksaimniecību, ar lieljaudas iekārtu pieaugošo izmantojumu un ar lauksaimnieciskajām darbībām, kuras dod tiešu ieguldījumu augkopības un lopkopības produktu ražošanā un kuru veikšanu aizvien biežāk uzdod veikt šajā nolūkā nolīgtām specializētām vienībām. |
1.83. |
No šīm darbībām sevišķi jāatzīmē mēslošana, kaļķošana, aršana, sēšana, ravēšana, kaitēkļu apkarošana, augu aizsardzība, siena novākšana, labības kulšana un aitu cirpšana. |
1.84. |
Visām šīm darbībām raksturīgi ir tas, ka parasti tās ietilpst lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas procesā un ir saistītas ar minētās produkcijas ražošanu. |
1.85. |
Ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu tieši nesaistītas darbības, t. i., darbības, kas nenorisinās lauksaimnieciskās ražošanas posmā (citā ražošanas nozarē ietilpstošas nelauksaimnieciskas darbības piemēri ir transports uz trešo personu rēķina un piena piegāde piena pārstrādes uzņēmumiem), nebūtu jāiekļauj EPL (ja vien tās ir nodalāmas no galvenās lauksaimnieciskās darbības; sk. 1.12. punktu). |
1.86. |
Jāpatur prātā, ka šo klasifikāciju piemēro tikai tad, ja attiecīgās darbības skar vienīgi specializētās vienības. ►M3 No otras puses, ja lauksaimnieks īrē iekārtas bez operatoriem vai tikai ar dažiem no vajadzīgajiem operatoriem un ar šo iekārtu palīdzību turpina konkrēto darbību, tad minētā darbība attiecas uz NACE 2. red. 77. nodaļu. ◄ Šāds stāvoklis rodas galvenokārt attiecībā uz vienkāršām iekārtām, kuras jāremontē samērā reti, un galvenokārt maksimālās slodzes periodos, kad pēc iekārtām ir vislielākais pieprasījums (sk. 1.23. punktu). |
1.87. |
Lauksaimnieciskās ražošanas posmā veiktais līgumdarbs galvenokārt attiecas uz dārgu iekārtu un aprīkojuma izmantošanu. Šādu darbu var veikt:
a)
specializējušies līgumslēdzēji, kuriem tā ir galvenā darbības joma (līgumslēdzēji vārda tiešā nozīmē);
b)
lauku saimniecības. Lauksaimnieku veiktais līgumdarbs parasti izpaužas šādi:
—
attiecībā uz lauksaimnieku papildienākumiem viselastīgākā līgumdarba izpausme ir neregulāra palīdzība kaimiņiem. Šajā kategorijā ietilpst arī lauksaimniecības dzīvnieku izmitināšana un – galvenokārt saistībā ar cūkām un mājputniem – lopkopība (jo īpaši nobarošana) par samaksu. Izmitināt var cita lauksaimnieka īpašumā esošus lauksaimniecības dzīvniekus, vai arī šie dzīvnieki var piederēt kādam rūpniecības uzņēmumam, parasti – piegādātājam (piemēram, rupjās barības kultūru audzētājam vai tirgotājam) vai pircējam (piemēram, lopkautuvei),
—
kā vairāk vai mazāk autonoms iekārtu kopfonds, kas ir sistematizētas kaimiņu savstarpējas palīdzības izpausme. Iekārtu dārdzība un to mazā noslogotība atsevišķā saimniecībā rosina tās saimniecības, kam pieder šādas iekārtas, veidot iekārtu kopfondus, kurus līdz ar vajadzīgo personālu nodod pārējo saimniecību rīcībā. Aizvien biežāk lauksaimnieki galvenos lauksaimniecības ieņēmumus gūst, veicot līgumdarbu tādu personu uzdevumā, kam lauksaimniecība ir vienīgi sekundāra darbība un kas dažos gadījumos ir tikai zemes īpašnieki,
—
lauksaimniecības tehnikas kooperatīvi (
14
). Tie ir lieli kooperatīvi ar algotiem darbiniekiem; tie atgādina specializējušos līgumslēdzējus;
c)
turpmākā ražošanas posmā iesaistījušies uzņēmumi, kas novāc augļus vai dārzeņus, lai tos paši pārstrādātu (piemēram, konservu cehi, kuri saskaņā ar līgumu ražo zirņu konservus);
d)
iepriekšējā ražošanas posmā iesaistījušies uzņēmumi. Tie ietver lauksaimniecības tehnikas tirgotājus, kuri veic līgumdarbu. Kaut gan pārējie gadījumi no EPL viedokļa ir ārkārtīgi maz ticami, teorētiski ir iespējams, ka pesticīdu ražotājs pats izlieto savu produkciju. Tomēr, ja to veic ar vismodernākajām tehnoloģijām, tad šim darbam nav noteikti jābūt lauksaimnieciskās ražošanas posmā veiktam līgumdarbam, vismaz ne tad, ja lauksaimnieks šo darbu neveic regulāri (piemēram, parazītu aeromiglošana). |
1.88. |
Gadījumos, kad jāizlemj, vai darbība ir uzskatāma par līgumdarbu (t. i., attiecībā uz darbu, ko lauksaimnieciskās ražošanas procesā parasti veic pašas lauku saimniecības), jāpatur prātā tas, ka svarīgs ir ne tikai šīs darbības raksturs, bet arī konkrētie tās veikšanas apstākļi, t. i., “lauksaimnieciskās ražošanas process”. |
1.89. |
Lopkopība, ko pret atlīdzību veic saimniecībās (nodrošināšana ar zemi lauksaimniecības dzīvnieku vajadzībām), ir lauksaimnieciska rakstura līgumdarbs, jo tā ir lauksaimnieciskās ražošanas procesa daļa. Tomēr šajā pozīcijā neietilpst privāta jājamzirgu audzēšana un kopšana, jo šādas darbības nav saistītas ar preču ražošanu, bet gan ir faktisks pakalpojums ►M6 EKS 2010 ◄ nozīmē (NACE 2. red. R sadaļa). |
1.90. |
Līgumdarbu veikušo personu atalgojuma veidam nav nozīmes. Tam nav noteikti jābūt fiksētam atalgojumam (t. i., algai tās īstajā nozīmē); atalgojums tikpat labi var būt daļa no ienākuma, vai to var veidot dažādas sastāvdaļas (piemēram, teļus nobarojis lauksaimnieks atalgojumā parasti saņem noteiktu summu par katru dzīvnieku un turklāt vēl neto peļņas daļu). Atalgojumu var veidot arī noteikta izlaides daļa. |
1.91. |
Tomēr darbs vienmēr jāveic neatkarīgam uzņēmumam: saimniecības algotu darbinieku veiktais darbs šajā kategorijā neietilpst. No saimniecības viedokļa atalgojums par šādu darbu (piemēram, par algota gana darbu) atbilst algu izmaksai un parādās pozīcijā “Darbinieku atalgojums”. Turpretim darbu, ko veicis kāds uzņēmums, kurš saskaņā ar līgumu slaucis lopus citās lauku saimniecībās, EPL reģistrē gan kā izlaidi (pakalpojumu pārdošana) no līguma slēdzēja viedokļa, gan kā starppatēriņu (pakalpojumu pirkšana) no lauku saimniecības viedokļa. |
d) 01.7 grupa: medniecība un ar to saistītās palīgdarbības
1.92. |
Šajā grupā ietilpst šādas darbības: i) komerciāla rakstura medniecība ar lamatām vai bez tām; ii) dzīvnieku (mirušu vai dzīvu) iegūšana, lai izmantotu pārtikā, kažokādas vai ādas ieguvei, pētniecībā, zooloģiskajos dārzos vai kā lolojumdzīvniekus; iii) tādu kažokādu vai rāpuļu vai putnu ādu ražošana, kas iegūtas medībās ar lamatām vai bez tām. Jāatgādina, ka neizstrādātu vai izstrādātu ādu ražošanu lopkautuvēs un medības kā sportu vai kā brīvā laika pavadīšanas veidu neiekļauj lauksaimniecības nozarei raksturīgajās darbībās. Turklāt “medību” grupā neietver medījamo dzīvnieku audzēšanu saimniecībās; tā jāiekļauj 01.49 klasē “Citu dzīvnieku audzēšana”. |
5. EPL lauksaimniecības nozares un nacionālo kontu centrālās sistēmas lauksaimniecības nozares neatbilstība
1.93. |
EPL lauksaimniecības nozare, kā noteikts 1.62. līdz 1.66. punktā, zināmā mērā atšķiras no nacionālo kontu vajadzībām definētās nozares. Atšķirības skar kā raksturīgo darbību, tā vienību definīcijas. Tās var apkopot šādi: EPL lauksaimniecības nozare = NK lauksaimniecības nozare (NACE 2. red. 01. nodaļa)
—
Tādu vienību ražošana, kuras sniedz saistītus lauksaimnieciskus pakalpojumus, kas nav lauksaimnieciska rakstura līgumdarbs (t. i., apūdeņošanas sistēmu ekspluatācija)
—
Vienības, kurām lauksaimnieciskā darbība ir tikai brīvā laika pavadīšanas veids un kuras ir iekļautas nacionālajos kontos, sk. EKS 2010 3.08. punktu
+
Tādu vienību ražošana, kuras ražo vīnu un olīveļļu (izmantojot vienīgi tajā pašā vienībā izaudzētas vīnogas un olīvas (ražotāju grupējumi, kooperatīvi u. tml.))
+
Tādu vienību nodalāmas sekundāras lauksaimnieciskas darbības, kuru galvenā darbība nav lauksaimnieciska rakstura (sk. 1.18. punktu) |
II. DARĪJUMI AR PRODUKCIJU
2.001. |
Darījumi ar produkciju sniedz pārskatu par produkcijas izcelsmi un izlietojumu. Produkcija ir preces un pakalpojumi, ko rada ražošanas jēdziena satvarā. ►M6 EKS 2010 ◄ noteiktās pamata kategorijas attiecībā uz darījumiem ar produkciju ir: izlaide, starppatēriņš, galapatēriņa izdevumi, faktiskais galapatēriņš, bruto kapitālieguldījumi, preču un pakalpojumu eksports un preču un pakalpojumu imports. |
2.002. |
Kā minēts 1.40. un 1.41. punktā, EPL ņem vērā tikai izlaidi, starppatēriņu un bruto kapitālieguldījumus. Izlaidi reģistrē kā resursu patēriņu un starppatēriņu pie izlietojumiem ražošanas kontā. Bruto kapitālieguldījumus reģistrē kā izlietojumus (aktīvu izmaiņas) kapitāla kontā. |
A. |
VISPĀRĪGI NOTEIKUMI 1. Pārskata periods
2. Vienības a) daudzumi
b) cenas
c) vērtības
3. Reģistrēšanas laiks
|
B. |
IZLAIDE 1. Vispārīgas piezīmes par izlaides jēdzieniem ►M6 EKS 2010 ◄ un EPL
2. Lauksaimnieciskās darbības izlaide: daudzumi
3. Nenodalāmu nelauksaimniecisku sekundāro darbību izlaide
4. Lauksaimniecības nozares izlaide
5. Izlaides novērtējums
|
C. |
STARPPATĒRIŅŠ 1. Definīcija
▼M2 ————— 2. Starppatēriņa elementi a) sēklas un stādāmais materiāls
b) enerģija, eļļošanas līdzekļi
c) mēslojums un augsnes ielabotāji
d) augu aizsardzības līdzekļi un pesticīdi
e) veterinārie izdevumi
f) dzīvnieku barība
g) materiāltehniskais nodrošinājums
h) ēku uzturēšana
i) lauksaimnieciskie pakalpojumi
j) Netieši mērāmie finanšu starpniecības pakalpojumi (FISIM). 2.107.1. Saskaņā ar EKS 2010 konvenciju lauksaimniecības nozares izmantotā netieši mērīto finanšu starpniecības pakalpojumu (NMFSP) vērtība jāieraksta kā lauksaimniecības nozares starppatēriņš (sk. EKS 2010 14. nodaļu). k) Citas preces un pakalpojumi
k) starppatēriņā neiekļauti posteņi
3. Starppatēriņa novērtējums
|
D. |
BRUTO KAPITĀLIEGULDĪJUMI
|
III. IZPLATĪŠANAS DARĪJUMI UN CITAS PLŪSMAS
A. DEFINĪCIJA
3.001. |
Izplatīšanas darījumi ir darījumi:
—
kuros ražošanā radīto pievienoto vērtību sadala darbaspēkam, kapitālam un valsts pārvaldei,
—
kas ietver ienākuma un labuma otrreizēju sadali.
|
3.002. |
►M6 EKS 2010 ◄ ir noteikta atšķirība starp kārtējiem pārskaitījumiem un kapitāla pārvedumiem, kur pēdējie drīzāk atbilst uzkrājuma vai labuma, nevis ienākuma otrreizējai sadalei. |
3.003. |
Ņemot vērā to, ka EPL ir ražošanas nozares konti, šajā nodaļā apskatīti tikai atsevišķi izplatīšanas darījumi. Vissvarīgākie ir tie, kas reģistrēti primāro ienākumu sadales kontos, jo īpaši ienākuma veidošanas kontā un uzņēmējdarbības ienākuma kontā (sk. “EPL kontu secību”, 1.38. līdz 1.48. punkts). Ienākuma veidošanas kontā šie izplatīšanas darījumi attiecas uz citiem ražošanas nodokļiem, citām ražošanas subsīdijām un uz darbinieku atalgojumu. Uzņēmējdarbības ienākuma kontā tie atbilst noteiktu veidu īpašuma ienākumam (galvenokārt zemes nomas maksai, procentiem un īpašuma ienākumam attiecībā uz apdrošinājuma ņēmējiem). Šajā kontā reģistrē arī tos izplatīšanas darījumus, kam atbilst atbalsts ieguldījumu veikšanai un citi kapitāla pārvedumi kapitāla kontā. |
3.004. |
Tajos neietver atsevišķus izplatīšanas darījumus saistībā ar noteiktu veidu īpašuma ienākumu (pārsvarā saistībā ar dividendēm un cita veida ienākumu, ko izplata uzņēmējsabiedrības), ienākuma un īpašuma nodokļus, ko piemēro pārskata periodā, u. c. Šo darījumu reģistrēšana ir statistiski lietderīga un jēgpilna tikai tad, ja, to darot, ņem vērā institucionālo vienību grupas, t. i., nozares un apakšnozares (sk. 1.06. punktu). |
B. VISPĀRĪGI NOTEIKUMI
1. Pārskata periods
3.005. |
EPL pārskata periods ir kalendārais gads. |
2. Vienības
3.006. |
Vērtības jāizsaka miljonos valsts valūtas vienību. |
3. Izplatīšanas darījumu reģistrēšanas brīdis
3.007. |
Kā izskaidrots 2.008. punktā, ►M6 EKS 2010 ◄ izplatīšanas darījumus reģistrē pēc uzkrāšanas principa, t. i., brīdī, kad maksājamā vai pieprasītā ekonomiskā vērtība tiek radīta, pārveidota vai anulēta vai pārtrauc eksistēt, un nevis maksājuma faktiskās veikšanas brīdī. Šo reģistrēšanas principu (kura pamatā ir tiesības un pienākumi) piemēro visām plūsmām neatkarīgi no tā, vai tās ir monetāras plūsmas un vai tās attiecas uz vienu vai uz vairākām vienībām. Tomēr praktisku iemeslu dēļ var būt pieļaujami daži izņēmumi. |
3.008. |
Dažādu veidu izplatīšanas darījumu reģistrēšanas brīdis ir šāds: |
a) |
darbinieku atalgojums
|
b) |
ražošanas nodokļi un subsīdijas
|
c) |
īpašuma ienākums
|
d) |
kapitāla pārvedumi
|
4. Vispārīgas piezīmes par pievienoto vērtību
3.013. |
Pievienotā vērtība ir ražošanas konta balanspostenis. Tā ir izlaides vērtības un starppatēriņa vērtības starpība (neatkarīgi no pielietotā izlaides jēdziena, jo attiecīgi mainās arī starppatēriņš). Tas ir galvenais postenis, pēc kura mēra tautsaimniecības vai atsevišķas ražošanas nozares produktivitāti. To var iegrāmatot gan kā bruto vērtību (bruto pievienotā vērtība), gan kā neto vērtību (neto pievienotā vērtība), t. i., pirms vai pēc pamatkapitāla patēriņa atskaitīšanas. Ienākuma veidošanas konta saturu veido tikai neto pievienotā vērtība. Atbilstīgi metodei, pēc kuras novērtē izlaidi (bāzes cena) un starppatēriņu (pircēja cenas), neto pievienoto vērtību mēra bāzes cenās. |
3.014. |
No pievienotās vērtības pēc bāzes cenām atņemot citus ražošanas nodokļus un iegūtajai vērtībai pieskaitot citas ražošanas subsīdijas, iegūst pievienoto vērtību pēc ražošanas faktoru izmaksām. Neto pievienotā vērtība pēc ražošanas faktoru izmaksām veido ražošanas faktoru radīto ienākumu. |
C. DARBINIEKU ATALGOJUMS
(sk. EKS 2010 4.02. līdz 4.13. punktu)
3.015. |
►M6 Darba ņēmēju atalgojumu definē kā kopējo atlīdzinājumu naudā vai natūrā, ko darba devējs maksā darba ņēmējam par uzskaites periodā paveikto darbu (sk. EKS 2010 4.02. punktu). ◄ Tas ietver:
—
bruto algas (skaidrā naudā vai natūrā),
—
darba devēja veiktās sociālās iemaksas (faktiskās un aprēķinātās).
|
3.016. |
Bruto algas skaidrā naudā ietver šādas sastāvdaļas:
a)
tiešās pamatalgas (regulāri maksājamās);
b)
paaugstinātas likmes par darbu virsstundās, naktīs vai nedēļas nogalēs, par sevišķi grūtu un spraigu darbu u. c.;
c)
dzīves dārdzību un mājvietas izdevumus kompensējoši pabalsti;
d)
piemaksas pie algas, piemēram, prēmijas Ziemassvētku, gada noslēguma, valsts svētku sakarā vai prēmijas par labu darbu augstākas kategorijas darbiniekiem;
e)
pabalsti transporta izdevumu segšanai ceļā no mājām uz darbu un atpakaļ ( 34 );
f)
kompensācijas par darbā nepavadītām dienām, apmaksātas brīvdienas;
g)
komisijas naudas, dzeramnaudas, dalības maksas;
h)
citi pabalsti vai neregulāri maksājumi, ko saistībā ar kopējiem uzņēmuma darbības rezultātiem veic, ievērojot peļņas sadales shēmu;
i)
darba devēja veikti maksājumi, ar kuriem uzkrāj vērtības par labu darbiniekiem;
j)
vienreizēji maksājumi darbiniekiem, kas atstāj uzņēmumu, ja vien tos neizmaksā saskaņā ar kolektīvu vienošanos;
k)
mājokļa pabalsti, kas darba devējiem skaidrā naudā jāizmaksā darbiniekiem. |
3.017. |
Jāuzsver, ka reģistrējamie dati ir bruto algas, tostarp algas nodokļi, kā arī paaugstinātās šo nodokļu un darbinieku sociālo iemaksu likmes. Ja darba devēji darbiniekiem izmaksā neto algas, tad tās jāpalielina atbilstīgi minēto posteņu vērtībai. |
3.018. |
Algas natūrā ir preces un pakalpojumi, ko darba devēji bez maksas vai par samazinātu maksu dara pieejamus darbiniekiem un ko darbinieki vai viņu ģimenes izmanto savu vajadzību apmierināšanai, kā un kad viņi to vēlas. Tiem nav obligāti jāietilpst ražošanas procesā. To vērtība atbilst nodrošinātā labuma vērtībai: preču vērtībai, ja tās saņem bez maksas, vai minētās vērtības un darbiniekiem izmaksātās summas starpībai, ja preces dara pieejamas par samazinātu samaksu. Šo posteņu, kam EPL ir vērā ņemama nozīme, sastāvdaļas ir šādas:
a)
lauksaimniecības produkcija, kuru atlīdzības veidā darbiniekiem dara pieejamu bez maksas vai par samazinātām cenām ( 35 );
b)
izmitināšanas pakalpojumi, kurus rada uz pašu rēķina un darbiniekiem dara pieejamus bez maksas vai par samazinātām cenām ( 36 );
c)
preces un pakalpojumi, kurus iegādājas darba devēji, ja vien šie pirkumi atbilst natūrā izmaksātu algu definīcijai (t. i., ja tas nav starppatēriņš). Konkrēti darba ņēmēju transportēšana no mājām uz darbu un atpakaļ ir daļa no algas natūrā, ja vien šādi braucieni nenotiek darba laikā. Šajā kategorijā ietilpst pirkti izmitināšanas pakalpojumi un mazbērnu novietnes u. tml. (sk. EKS 2010 4.05. punktu). |
3.019. |
Algas natūrā jāvērtē pēc to bāzes cenas vai pēc pircēja cenas (atkarībā no tā, vai attiecīgās preces vai pakalpojumus saražo konkrētajā vienībā vai iepērk citur). |
3.020. |
Bruto algas turpretim neietver tos darba devēju izdevumus, kas dod labumu uzņēmumam un ir radušies tā interesēs. Šādi izdevumi, inter alia, ir: pabalsti vai atmaksājumi par ceļošanas izdevumiem, atšķirtību no ģimenes vai pārvākšanos, ko darbinieks veicis sakarā ar darba pienākumiem, reprezentācijas izmaksas saistībā ar darba pienākumiem un darba vietas labiekārtošanas izdevumi (piemēram, nodrošinot sporta un atpūtas iespējas). Līdzīgā veidā maksājumi skaidrā naudā, kurus darba devēji izmaksā, lai darbinieki iegādātos darbarīkus vai speciālo apģērbu (tostarp summas, kas darbiniekiem saskaņā ar līgumu jātērē šādiem mērķiem), neietilpst šajā rubrikā apskatītajās bruto algās. ►M6 Visus šos posteņus ieraksta kā darba devēja starppatēriņu (sk. EKS 2010 4.07. punktu). ◄ |
3.021. |
Darba devēju sociālās iemaksas atbilst to sociālo iemaksu vērtībai, ko darba devēji veic, lai darbinieki būtu sociāli apdrošināti (izņemot darbinieku sociālās iemaksas, ko atvelk no bruto algas) (sk. 3.017. punktu). Šīs iemaksas var būt faktiskas vai aprēķinātas. |
3.022. |
Faktiskās sociālās iemaksas ir darba devēja veiktie maksājumi, tostarp likumā noteiktās, ar līgumu paredzētās un brīvprātīgās iemaksas, kas ir kā apdrošināšana pret riskiem un sociāliem sarežģījumiem. Šo sociālo iemaksu saņēmēji ir apdrošinātāji (sociālās nodrošināšanas iestādes vai privāti apdrošinātāji). Lai arī šīs iemaksas tiek maksātas tieši apdrošinātājiem, tās ietver darbinieku atalgojumā, jo uzskata, ka minētās iemaksas darbinieks saņem un tad samaksā apdrošināšanas uzņēmumiem. |
3.023. |
Darba devēju nosacītās sociālās iemaksas ir pretējais ieraksts citiem sociālās apdrošināšanas pabalstiem, ko darba devēji maksā tieši saviem darba ņēmējiem vai bijušajiem darba ņēmējiem un citām personām ar šādām tiesībām, neiesaistot apdrošināšanas uzņēmumu vai autonomu pensiju fondu ( 37 ) (sk. EKS 2010 4.10. punktu). Šīs iemaksas ieraksta tajā periodā, kurā veic darbu (ja tās ir obligāto sociālo pabalstu pretējais ieraksts), vai tad, kad pabalsti tiek sniegti (ja tās ir brīvprātīgo sociālo pabalstu pretējais ieraksts). Darba devēju nosacītās sociālās iemaksas dalās divās kategorijās: a) darba devēju nosacītās pensiju iemaksas un b) darba devēju nosacītās nepensiju iemaksas (EKS 2010, 4.10 un 4.97. punkts). |
3.024. |
Jāuzsver, ka tad, ja ražošanas vienības ir atsevišķi uzņēmumi, EPL vajadzībām darbinieku atalgojumā neiekļauj atlīdzību par darbu, ko saimniecībā veicis tās īpašnieks vai nealgoti viņa ģimenes locekļi; šīs personas savā starpā dala jaukto ienākumu, kas ir ienākuma veidošanas konta atlikums atsevišķam uzņēmumam. Ja tomēr ražošanas vienības ir daļa no uzņēmējsabiedrības (sk. 5.09. un 5.10. punktu), tad visa atlīdzība jāreģistrē kā darbinieku atalgojums. |
D. RAŽOŠANAS NODOKĻI UN IEVEDMUITA
(sk. EKS 2010 4.14. līdz 4.29. punktu)
3.025. |
Ražošanas nodokļi un ievedmuita ir obligāti, neatlīdzināmi maksājumi skaidrā naudā vai natūrā, ko attiecībā uz preču un pakalpojumu ražošanu un importēšanu, darbaspēka nodarbināšanu, ražošanā izmantotas zemes, ēku vai citu aktīvu īpašumtiesībām vai izmantošanu iekasē valsts pārvaldes iestādes vai Eiropas Savienības iestādes. ►M6 Minētie nodokļi jāmaksā neatkarīgi no tā, vai tiek gūta peļņa (sk. EKS 2010 4.14. punktu). ◄ |
3.026. |
Ražošanas un importa nodokļus sadala šādi:
—
produktu nodokļi (D.21):
—
PVN tipa nodokļi (D.211),
—
importa nodokļi un nodevas, izņemot PVN (D.212), un
—
produktu nodokļi, izņemot PVN un importa nodokļus (D.214)
—
citi ražošanas nodokļi (D.29)
|
1. |
Nodokļi par produkciju
|
2. |
Pieeja attiecībā uz PVN
|
3. |
Citi ražošanas nodokļi
|
E. SUBSĪDIJAS
(sk. EKS 2010 4.30. līdz 4.40. punktu)
3.051. |
Subsīdijas ir kārtēji neatlīdzināmi maksājumi, ko valsts pārvaldes iestādes vai Eiropas Savienības iestādes izmaksā rezidentiem ražotājiem, lai ietekmētu to izvērstās ražošanas apjomus, to noteiktās cenas vai atlīdzību par ražošanas faktoriem. Citi ārpustirgus ražotāji var saņemt citas ražošanas subsīdijas, bet tikai tad, ja tās izmaksā atbilstīgi vispārējiem noteikumiem, kas piemērojami kā tirgus, tā ārpustirgus ražotājiem. ►M6 Pēc vienošanās produktu subsīdijas neieraksta ārpustirgus izlaidei (P.13) (sk. EKS 2010 4.30. punktu). ◄ |
3.052. |
Subsīdijas klasificē šādi:
—
produktu subsīdijas (D.31):
—
importa subsīdijas (D.311),
—
citas produktu subsīdijas (D.319) un
—
citas ražošanas subsīdijas (D.39).
|
1. |
Subsīdijas par produkciju
|
2. |
Citas ražošanas subsīdijas
|
F. ĪPAŠUMA IENĀKUMS
(sk. EKS 2010 4.41. līdz 4.76. punktu)
1. Definīcija
3.070. |
Īpašuma ienākums ir ienākums, ko finanšu aktīva vai materiāla neražota aktīva īpašnieks saņem apmaiņā pret līdzekļu sniegšanu vai pret materiāla neražota aktīva nodošanu citas institucionālas vienības rīcībā (EKS 2010 4.41. punkts). |
3.071. |
EKS 2010 īpašuma ienākumu klasificē šādi:
—
procenti (D.41),
—
sabiedrību sadalītais ienākums (dividendes un atskaitījumi no kvazisabiedrību ienākuma) (D.42),
—
atkārtoti ieguldītie ieņēmumi no ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem (D.43),
—
citi ieguldījumu ienākumi (D.44): apdrošināšanas polišu turētāju ieguldījumu ienākums (D.441), pensiju tiesību turētāju ieguldījumu ienākums (D.442); kolektīvo ieguldījumu fondu apliecību turētāju ieguldījumu ienākums (D.443),
—
rente (D.45).
|
3.072. |
EPL attiecas tikai uz uzņēmējdarbības ienākuma kontā reģistrēto īpašuma ienākumu (sk. “Kontu secību”, 1.38. līdz 1.48. punkts). Šajā kontā pie resursiem reģistrē ienākumu, ko vienības guvušas, tieši piedaloties ražošanas procesā (darbības rezultāts/jauktais ienākums), un saņemto īpašuma ienākumu. Pie izlietojumiem reģistrē maksājamo īpašuma ienākumu, kas ir saistīts ar lauksaimniecisku darbību (un ar nenodalāmām nelauksaimnieciskām sekundārajām darbībām). Kopumā uzņēmējdarbības ienākuma kontu ir iespējams sastādīt tikai institucionālām nozarēm, lai arī ražošanas nozarei to var sastādīt tad, ja uz vietējām DVV ir iespējams attiecināt konkrētu īpašuma ienākumu. |
3.073. |
Uz EPL var attiekties tikai triju veidu īpašuma ienākums:
—
procenti (D41), rente (D.45) un apdrošināšanas polišu turētāju ieguldījumu ienākums (D.441).
|
2. Procenti
(EKS 2010 4.42. līdz 4.52. punkts)
3.074. |
Procenti ir maksas par kapitāla aizņēmumu. Tos veido pēc iepriekš noteikta grafika veicami maksājumi, kas atbilst aizņēmuma vērtības procentuālai daļai (fiksētai vai citādi noteiktai). EPL nozīmē procentus attiecina uz aizdevumu, kas piešķirts lauku saimniecības vajadzību apmierināšanai (piemēram, zemes, ēku, iekārtu, transportlīdzekļu vai citu piederumu iegādei, pat tad, ja tos izmanto nenodalāmās nelauksaimnieciskās sekundārajās darbībās). |
3.075. |
Procentos ietilpst arī maksājumi, kas attiecas uz ražošanas pamatlīdzekļu līzingu to izmantošanai lauksaimniecībā (tas var ietver zemi). Kā procentu maksājumu reģistrē tikai līzinga ņēmēja samaksāto nomas maksas daļu (ko uzskata par nosacītu aizdevumu, kuru līzinga devējs piešķīris līzinga ņēmējam), bet kapitāla daļu reģistrē finanšu kontā. |
3.076. |
Jāatzīmē, ka nosacītos procentus par lauku saimniecības akciju pamatkapitālu šajā pozīcijā nereģistrē; tos atspoguļo kā lauksaimniecības uzņēmuma ienākuma sastāvdaļu (sk. 5.06. punktu). Līdzīgā veidā summa, kas jāreģistrē kā maksājamie procenti, ietver procentu likmju subsīdijas lauksaimniecībā. |
3.077. |
Jāieraksta arī saņemamie procenti saistībā ar lauksaimnieciskām darbībām, kuras veic korporatīvajos lauksaimniecības uzņēmumos ietilpstošas vienības. Uzņēmējdarbības ienākumu noteikšanā lauksaimniecības nozarē neņem vērā atsevišķa uzņēmuma saņemamos procentus, uzskatot, ka vairākums procentus pelnošu aktīvu nav saistīti ar vienību lauksaimniecisko darbību, un arī tādēļ, ka ir ļoti grūti nošķirt ģimenes aktīvus un ražošanā izmantotos aktīvus ( 44 ). |
3.078. |
Procentus reģistrē atbilstīgi uzkrāšanas principam, t. i., kā uzkrātos (nevis kā samaksātos) procentus. |
3.079. |
Tā kā finanšu starpnieku sniegtā pakalpojumu vērtība tiek sadalīta starp dažādiem klientiem, jākoriģē faktiskie maksājumi vai procentu ieņēmumi finanšu starpniekiem vai no tiem, lai likvidētu līdzekļu rezerves, kas atbilst finanšu starpnieku netiešajām maksām. Šo izmaksu aptuvenā vērtība jāatvelk no procentu maksājumu apjoma, kuru aizdevuma ņēmējs samaksājis finanšu starpniekam, un jāpieskaita noguldītāja saņemtajiem procentiem. ►M6 Šīs izmaksas klasificē kā atlīdzinājumu par pakalpojumiem, ko finanšu starpnieki snieguši klientiem, un nevis kā procentu maksājumu (skatīt 2.107.1. punktu un 2.108. i) punktu; EKS 2010, 4.51. punkts). ◄ |
3. Rente (par zemi un pazemes resursiem)
(EKS 2010 4.72. līdz 4.76. punkts)
3.080. |
►M6 Rente atbilst maksājumiem, ko neražotu materiālu aktīvu (zemes un pazemes resursu) īpašnieks saņem apmaiņā pret šo aktīvu pieejamību citai vienībai. ◄ EPL šis postenis atbilst galvenokārt zemes nomas maksai, ko nomnieks maksā zemes īpašniekam ( 45 ). |
3.081. |
Ja īpašnieks veic noteiktus maksājumus, kas ir tiešā saistībā ar lauksaimniecisku darbību (īpašuma nodoklis, zemes kopšanas izmaksas u. c.), tad attiecīgi jāsamazina reģistrējamā nomas maksa. Šos maksājumus ņem vērā kā citus ražošanas nodokļus (īpašuma nodokļa gadījumā) vai kā starppatēriņu (zemes kopšanas gadījumā). |
3.082. |
Zemes nomas maksā neietilpst nomas maksa par ēkām un mājokļiem, kas uz tās atrodas; šādu nomas maksu klasificē kā maksājumu par tirgus pakalpojumu, ko īpašnieks sniedz ēkas vai mājokļa īrniekam, un atkarībā no īrniekam atbilstošās vienības veida kontos tas jāreģistrē kā pakalpojumu starppatēriņš vai kā izdevumi saistībā ar galapatēriņu (saimes kontos). Ja vien nav objektīva pamata maksājumu dalīt nomas maksā par zemi un nomas maksā par ēkām, kas atrodas uz šīs zemes, tad visa summa jāreģistrē kā nomas maksa par zemi. ►M6 Šis noteikums ir EKS ieteikuma pielāgota redakcija (sk. EKS 2010 4.73. punktu) ( 46 ). ◄ |
3.083. |
Šajā pozīcijā jāreģistrē visa zemes nomas maksa neatkarīgi no tā, vai zemi izīrē uz laiku, kas ir mazāks par vienu gadu, vai lielāks par to. |
3.084. |
Nomas maksā neietilpst:
—
minētajās ēkās esošo mājokļu īres vērtība; tā ir atlīdzība par tirgus pakalpojumu un atbilst privātam patēriņam (t. i., īrnieks maksā īri no sava neto atlikušā ienākuma),
—
nomas maksa par nedzīvojamu ēku izmantošanu profesionālām vajadzībām (sk. 2.108. a) punktu),
—
ēku vērtības samazināšanās,
—
kārtējie ēku uzturēšanas izdevumi (sk. 2.106. punktu),
—
īpašuma nodoklis (sk. 3.048. a) punktu),
—
izdevumi attiecībā uz ēku apdrošināšanu (sk. 2.108. g) punktu).
|
3.085. |
Ja zemi un ēkas izmanto to īpašnieks, nav vajadzības reģistrēt nosacīto nomas maksu. Nomas maksa, kas atbilst tādiem neražotiem nemateriāliem aktīviem kā patentēti aktīvi un ražošanas tiesības (piena kvotas), jāreģistrē kā starppatēriņš (sk. 2.108. n) punktu). |
4. Apdrošināšanas polises turētāju ieguldījumu ienākums (EPL neietilpst)
3.086. |
►M6 Apdrošināšanas polišu turētāju ieguldījumu ienākums atbilst kopējiem primārajiem ienākumiem, ko saņem, ieguldot apdrošināšanas tehniskās rezerves un pensiju fondus (sk. EKS 2010 4.68. punktu). ◄ Šīs tehniskās rezerves uzskata par apdrošinātajam piederošiem aktīviem. ►M6 EKS 2010 ◄ paredzēts uzņēmējdarbības ienākuma aprēķinā kā resursus iekļaut ienākumus, kas gūti no apdrošināšanas tehnisko rezervju ieguldījuma. Šo ienākumu attiecina uz apdrošinātajiem tāpat kā īpašuma ienākumu attiecina uz apdrošinājuma ņēmējiem. Otrajā gadījumā uzskata, ka ienākumu papildus apdrošināšanas prēmiju veidā atmaksā apdrošināšanas uzņēmumiem, kaut gan praksē tie ienākumu patur (sk. ►M6 EKS 2010 ◄ 4.69. punktu). |
3.087. |
►M6 Apdrošināšanas polises turētāju ieguldījumu ienākums neietilpst EPL. ◄ Faktiski, lai lauksaimnieciskas darbības ienākuma mērīšanai būtu jēga, tajā:
—
jāiekļauj visas plūsmas, kas attiecas uz nedzīvības apdrošināšanu (pakalpojuma vērtība, ienākums, ko attiecina uz apdrošinājuma ņēmējiem, neto prēmijas un atlīdzības): šajā gadījumā izmērītais ienākums parādās pēc tam, kad aprakstīti visi otrreizējas sadales darījumi (starp apdrošinājuma ņēmējiem un apdrošināšanas uzņēmumiem un starp dažādiem laika posmiem), kas ir saistīti ar nedzīvības apdrošināšanu, vai
—
jāņem vērā tikai pakalpojuma vērtība (ko precīzi norāda apdrošināšanas uzņēmums) (sk. 2.108. g) punktu): šajā gadījumā izmērītais ienākums parādās pirms tam, kad aprakstīti visi attiecīgie otrreizējas sadales darījumi.
EPL vajadzībām izraudzīts otrais risinājums. |
G. KAPITĀLA PĀRVEDUMI
(sk. EKS 2010 4.145. līdz 4.167. punktu)
3.088. |
Vienīgie kapitāla pārvedumi, ko reģistrē EPL, ir saņemamie kapitāla pārvedumi, t. i., ieguldījumu dotācijas un citi kapitāla pārvedumi. Šos sadales darījumus reģistrē kapitāla kontā (sk. 1.41. un 1.48. punktu). |
1. |
Ieguldījumu dotācijas
|
2. |
Citi kapitāla pārvedumi
|
H. PAMATKAPITĀLA PATĒRIŅŠ
(sk. EKS 2010, 3.139. līdz 3.145. punktu)
3.098. |
Grāmatvedības pārskata periodā paredzamā ražošanas pamatlīdzekļu nolietošanās un novecošanās atbilst maksājumam, kas ir netiešs tik ilgi, līdz konkrēto priekšmetu neaizstāj ar tādu, kurš iegādāts no jauna. Šo nolietošanos un novecošanos izsaka ar pamatkapitāla patēriņu. Tā kā ražošanas kontā to iekļauj pie “Izlietojumiem”, tad izdevumus saistībā ar ieguldījumiem pamatkapitālā var sadalīt pa visu izmantošanas laiku. |
3.099. |
Ja ražošanas līdzekļu saimnieciskās izmantošanas laiks ir ilgāks par gadu, tad pamatkapitāla patēriņš ir tas pamatkapitāla apjoms, ko grāmatvedības pārskata periodā ražošanas procesā izlieto parastās nolietošanās un paredzamas novecošanās dēļ ( 47 ). Ja, no otras puses, pielietoto ražošanas līdzekļu saimnieciskās izmantošanas laiks nav ilgāks par gadu, tad to nolietošanos reģistrē kā starppatēriņu. |
3.100. |
Pamatkapitāla patēriņš attiecas uz visiem ražošanas pamatlīdzekļiem (t. i., produkciju), lai arī atsevišķos gadījumos ir vajadzīga elastīga pieeja (sk. 3.105. punktu). Tas aptver materiālus un nemateriālus pamatlīdzekļus, būtiskus neražotu aktīvu uzlabojumus un izmaksas saistībā ar īpašumtiesību pāreju. Pamatkapitāla patēriņu neaprēķina nedz krājumiem vai nepabeigtai produkcijai, nedz neražotiem aktīviem, piemēram, zemei, pazemes atradnēm un patentētiem aktīviem. |
3.101. |
Pamatkapitāla patēriņš ir tikai viena no aktīvu vērtības izmaiņu sastāvdaļām (pārējās ir GFCF, citas apjoma izmaiņas un saimniecības nominālais guvums (atskaitot zudumus); sk. 2.134. punktu). Konkrēti pamatkapitāla patēriņā neietilpst citas aktīvu apjoma izmaiņas (kas nav saistītas ar GFCF):
—
ārkārtas zudumi, ko rada katastrofa (zemestrīce, karš, sausums, epidēmijas u. c.),
—
neparedzama novecošanās, kam atbilst starpība, kuru veido paredzētais pamatkapitāla patēriņš, kas rodas parastās nolietošanās dēļ, un faktiskie zudumi, nejauši atgadījumi, kuru izraisītais nolietojums ir lielāks par to, kas paredzēts, pamatojoties uz sagaidāmo pamatkapitāla patēriņu,
—
izmaiņas pamatlīdzekļu klasifikācijā, t. i., to ekonomiskā izmantojuma izmaiņas, kā gadījumā ar lauksaimniecības zemi vai ēkām, kas pārveidotas privātai izmantošanai vai citam ekonomiskam izmantojumam.
|
3.102. |
Pamatkapitāla patēriņš, kas jāatšķir no fiskāliem mērķiem aprēķinātās vērtības samazināšanās un no vērtības, kuru iekļauj uzņēmumu pārskatos, jāvērtē, pamatojoties uz ražošanas pamatlīdzekļu krājumiem un uz attiecīgo preču dažādo kategoriju (vidējo) paredzamo saimnieciskās izmantošanas ilgumu. Ja informācija par ražošanas pamatlīdzekļu krājumiem nav pieejama, tad ieteicams krājumus aprēķināt pēc pastāvīgās uzskaites metodes un izvērtēt to iegādes cenu pārskata periodā (t. i., novērtēt aktīvu aizstājējvērtību apsekojuma gadā, un nevis pamatojoties uz vēsturiskām vērtībām). Aizstājējvērtību nosaka pēc cenām, kuras lauksaimniekiem kādā konkrētā pārskata periodā jāmaksā, lai ražošanas pamatlīdzekli aizstātu ar jaunu ražošanas pamatlīdzekli, kas ir pēc iespējas līdzīgāks iepriekšējam. Šādā veidā jāturpina, lai vietējās produkcijas neto apjoms būtu aprēķināts pareizi. |
3.103. |
Pamatkapitāla patēriņu aprēķina pēc lineārā vērtības samazinājuma metodes, t. i., attiecīgā ražošanas pamatlīdzekļa vērtību vienmērīgi sadalot visā tā izmantošanas laikā. Vērtības samazinājuma likmi nosaka pēc formulas 100/n, kur “n” ir paredzamais šīs kategorijas preču saimnieciskās izmantošanas ilgums gados (“n” vērtība dažādās valstīs un dažādos laika posmos var būt atšķirīga). Atsevišķos gadījumos vērtības samazināšanās var notikt ģeometriskā progresijā. Ņemot vērā aktuālās aizstājējcenas un fiksētas pamatkapitāla patēriņa likmes izmantošanu, pamatkapitāla patēriņš no gada uz gadu mainās, ja vien pircēja cenas nepaliek nemainīgas visā parastajā attiecīgā aktīva saimnieciskās izmantošanas ilgumā. |
3.104. |
Pamatkapitāla patēriņš, kas attiecas uz izmaksām saistībā ar saražotu materiālo un nemateriālo aktīvu īpašumtiesību pāreju, jāaprēķina, pamatojoties uz vidējo saimnieciskās izmantošanas ilgumu, par kādu nosacīti pieņem vienu gadu. |
3.105. |
Pamatkapitāla patēriņš attiecībā uz dzīvniekiem atbilst paredzamajam dzīvnieku produktivitātes samazinājumam, ja tos izmanto ražošanā (piens, vilna u. c.), un tas atspoguļojas no šiem dzīvniekiem gūstamo paredzamo ienākumu aktuālajā vērtībā. Tā kā no produktīvajiem dzīvniekiem gūstamo paredzamo ienākumu vērtība ar laiku samazinās, šiem dzīvniekiem būtu jākļūst par pamatkapitāla patēriņa objektu. Tomēr, ņemot vērā praktiskās grūtības pamatkapitāla patēriņa aprēķināšanā attiecībā uz šā veida aktīviem, uzskatīja, ka pamatkapitāla patēriņš saistībā ar produktīvajiem dzīvniekiem nav jāaprēķina. Lēmumu par minētā aprēķina neveikšanu attiecībā uz dzīvniekiem pamatoja ar šādiem apsvērumiem:
—
vērtības samazināšanās produktivitātes un saimnieciskās vērtības izteiksmē ir saistīta ar novecošanu, bet tā nav tieša, regulāra un pastāvīga novecošanas funkcija, kas citos gadījumos nešaubīgi ir vērtības samazināšanās pamatā,
—
dzīvnieku atšķiršana no produktīvā ganāmpulka var būt saimnieciskās vides funkcija (nokauto dzīvnieku cenu izmaiņas, dzīvnieku barības cenu izmaiņas u. c.).
|
3.106. |
Lai arī šie apsvērumi nav šķērslis pamatkapitāla patēriņa aprēķināšanai attiecībā uz dzīvniekiem, tie ļoti sarežģī šādus aprēķinus tādā ziņā, ka ir pienācīgi jādefinē vidējais dzīves ilgums un pamatkapitāla patēriņa intensitāte. Pretējā gadījumā būtu grūti nodrošināt atbilstību starp dzīvniekiem prognozēto un faktisko vidējo vērtības samazināšanos. ►M6 Šāda pieeja turklāt nodrošina saskanību starp EPL un EKS 2010 (sk. EKS 2010 3.140. punktu) un mikroekonomikas pārskatiem lauku saimniecību grāmatvedības datu tīklā un novērš vajadzību grupēt lauksaimniecības dzīvniekus tajos, kas ir ražošanas pamatlīdzekļi, un tajos, kas atbilst krājumiem. ◄ |
IV. LAUKSAIMNIECISKĀ DARBA IEGULDĪJUMS
4.01. |
Nodarbinātība lauksaimniecībā attiecas uz visām – nodarbinātām un pašnodarbinātām – personām, kas iegulda atalgotu vai neatalgotu darbu rezidentās vienībās, kuras veic EPL noteiktajai lauksaimniecības nozarei raksturīgas darbības (lauksaimnieciskas darbības un nenodalāmas nelauksaimnieciskas sekundārās darbības). Visas pensijas vecuma personas, kas turpina strādāt saimniecībā, uzskata par nodarbinātām lauksaimniecībā. Personas, kas nav sasniegušas skolas beigšanas vecumu, neņem vērā. |
4.02. |
Nodarbinātas personas ir visas tās personas, kuras pēc vienošanās strādā citas rezidentas institucionālas vienības (kas ir lauksaimniecības vienība) labā un saņem atlīdzību (ko reģistrē kā “Darbinieku atalgojumu”; sk. III nodaļas C iedaļu). Nodarbinātu personu sniegto darba ieguldījumu sauc par atalgotu darba ieguldījumu. Pēc vienošanās pie ģimenes nepiederošu strādājošo veikto darbu klasificē kā atalgotu darba ieguldījumu. Ja lauksaimniecības vienība ir organizēta kā parasta uzņēmējsabiedrība (sk. 5.09. punktu), tad visu paveiktā darba ieguldījumu klasificē kā atalgotu darba ieguldījumu. |
4.03. |
Pašnodarbinātas personas definē kā personas, kas ir vienīgās īpašnieces vai līdzīpašnieces neinkorporētajos uzņēmumos, kuros tās strādā. Pašnodarbinātu personu sniegto darba ieguldījumu sauc par neatalgotu darba ieguldījumu. Īpašnieka ģimenes locekļus, kas nesaņem iepriekš noteiktu un atbilstīgi faktiski paveiktajam darbam aprēķinātu atalgojumu, klasificē kā pašnodarbinātos. |
4.04. |
Atsevišķu uzņēmējsabiedrību gadījumā (sk. V nodaļas B iedaļu) strādājošo veiktā darba ieguldījumu uzskata par tādu pašu kā neinkorporētajos uzņēmumos (individuālā uzņēmējdarbība). Direktori/akcionāri savā starpā sadala vienības jaukto ienākumu (neatalgots darba ieguldījums), bet strādājošie saņem atlīdzību (atalgots darba ieguldījums). |
4.05. |
Nostrādāto stundu kopskaits ir kopējais stundu skaits, ko nodarbināta vai pašnodarbināta persona pārskata periodā ir faktiski nostrādājusi par labu rezidentai lauksaimniecības vienībai. |
4.06. |
►M6 Apraksts par to, kas ietilpst un kas neietilpst nostrādāto stundu kopskaitā, ir atrodams EKS 2010 (11.27. un 11.28. punkts). ◄ Nostrādāto stundu kopskaitā neietilpst darbs īpašnieka vai pārvaldnieka privātajā saimniecībā. |
4.07. |
Ikgadējā darba vienības (IDV) definē kā darbu pilnā slodzē (kas atbilst noteiktam skaitam pilnas slodzes darba vietu), t. i., kā nostrādāto stundu kopskaitu, kurš dalīts ar vidējo stundu skaitu, kas gadā nostrādātas pilnas slodzes darbā ekonomiskajā teritorijā. |
4.08. |
Uz vienu personu nevar attiekties vairāk kā viena IDV. Šis ierobežojums paliek spēkā arī tad, ja kāds lauksaimniecības nozarē strādā lielāku skaitu stundu, nekā paredzēts pilnā slodzē. |
4.09. |
Lauksaimnieciskā darba ieguldījumu no personām, kas lauku saimniecībā strādā mazāk nekā pilnu slodzi, aprēķina kā faktiski nostrādātā stundu skaita (nedēļā vai gadā) un pilnai slodzei atbilstošā faktiski nostrādāto stundu skaita (nedēļā vai gadā) attiecību. |
4.10. |
Pilnai slodzei atbilstošajam faktiski nostrādāto stundu skaitam nav noteikti jābūt vienādam visu kategoriju darbos. Ir iespējams, ka pilnai slodzei atbilstošais stundu skaits pašnodarbinātām personām ir lielāks nekā nodarbinātām personām. Šādā gadījumā līgumā paredz maksimālo darba stundu skaitu. |
4.11. |
Personas nostrādāto stundu skaitu nedrīkst koriģēt ar koeficientu, ko piemēro vecuma (t. i., līdz 16 gadiem un virs 65 gadiem) vai dzimuma dēļ. Jāievēro līdztiesība. “Pilnu slodzi” nosaka pēc nostrādāto stundu skaita un nevis pēc saražotā daudzuma un/vai tā kvalitātes. |
4.12. |
Ja vien nav iemesla dot priekšroku citiem avotiem, pilnas slodzes darbam lauksaimniecībā atbilstošā IDV saskaņā ar pašreizējo tās definīciju Kopienas apsekojumos par lauku saimniecību struktūru ir minimālais stundu skaits, kas prasīts valsts likumdošanas aktos par darba līgumiem. Ja minētajos aktos nav norādīts ikgadējais stundu skaits, tad par minimumu pieņem 1 800 stundu (225 astoņu stundu darbdienas). |
V. LAUKSAIMNIECĪBAS IENĀKUMA RĀDĪTĀJI
5.01. |
Viens no galvenajiem EPL mērķiem ir izmērīt lauksaimniecības ienākumu un tā izmaiņas. |
A. |
IENĀKUMA UN BALANSPOSTEŅU DEFINĪCIJA
|
B. |
PIEEJA ATTIECĪBĀ UZ TO VIENĪBU IENĀKUMU, KAS ORGANIZĒTAS KĀ UZŅĒMĒJSABIEDRĪBAS
|
C. |
LAUKSAIMNIECĪBAS IENĀKUMA RĀDĪTĀJU DEFINĪCIJA
|
D. |
IENĀKUMA RĀDĪTĀJU APKOPOŠANA EIROPAS SAVIENĪBAS VAJADZĪBĀM
|
E. |
IENĀKUMA RĀDĪTĀJU DEFLĀCIJA
|
VI. EPL VĒRTĒŠANA NEMAINĪGĀS CENĀS
A. CENAS UN APJOMA MĒRI
(sk. EKS 2010 10. nodaļu)
6.01. |
Ekonomiskajā analīzē, pētot, kā mainās vērtības, ir jānošķir vērtību izmaiņas, kas noris apjoma izmaiņu dēļ, un tās, kas noris cenu izmaiņu dēļ. ►M6 EKS 2010 (10.13. līdz 10.23. punkts) skaidri norādīts, ka cenu komponentā jāiekļauj tikai izmaiņas attiecībā uz cenām un visas pārējās izmaiņas jāiekļauj apjoma komponentā. ◄ Tādējādi produkcijas kvalitātes atšķirības (fiziskās īpašības, mazumtirdzniecības veikala veids u. c.) jāņem vērā kā apjoma, nevis kā cenas izmaiņas. |
6.02. |
Daudzām precēm un pakalpojumiem eksistē vairāki atšķirīgas kvalitātes paveidi. ►M6 EKS 2010 ◄ noteikti vairāki faktori, kas izraisa kvalitātes atšķirības, bet EPL vissvarīgākais ir ar fiziskajām īpašībām saistītais faktors. Tas paredz, ka konkrētās produkcijas definīcijas satvarā var pastāvēt fiziskas atšķirības, un tas nozīmē, ka attiecīgās fiziskās vienības (piemēram, viena tonna) ekonomiskā ziņā nav identiskas. Piemērs ir divas tonnas labības, ko pārdod divos secīgos gados. Pirmajā gadā visa labība ir derīga samalšanai miltos, bet otrajā gadā tāda ir mazākā puse, pārējo pārdod kā lopbarību. Tas nozīmē, ka labības vidējā kvalitāte ir pazeminājusies. ►M6 Otra kvalitātes atšķirība, kas ir būtiska EPL, ir produkta pārdošanas apjomu atšķirība starp diviem atšķirīgu cenu tirgiem, piemēram, iekšzemes un ārējo, rūpnieciskam izmantojumam un pārdošanai patērētājiem (sk. EKS 2010, 10.13. līdz10.18. punktu). ◄ |
6.03. |
Apjoma un cenas indikatoros, ko izmanto datu apkopošanai nemainīgās cenās, jāņem vērā kvalitātes izmaiņas. Tādēļ darbu ieteicams veikt visaugstākajā detalizācijas pakāpē, lai pēc iespējas tuvinātos pilnībā viendabīgas elementārās produkcijas ieguvei. Ja elementārā produkcija ir pilnībā viendabīga, tad apjoma izmaiņas var noteikt, pamatojoties uz daudzuma izmaiņām. |
6.04. |
Tomēr bieži statistikas informācija ir pieejama tikai par līmeni, kurā dati jau ir apkopoti, un vairs neattiecas uz pilnībā viendabīgu produkciju. ►M6 Šajā gadījumā EKS 2010 (10.32. punkts) noteikts, ka ir vēlams ar piemērotu cenu indeksu veikt vērtības deflāciju attiecībā uz kārtējo gadu, lai aplēstu apjoma izmaiņas (EKS 2010, 10.01. punkts). ◄ |
6.05. |
Detalizācijas pakāpi, attiecībā uz kuru pieņem, ka izmantotais indekss ir elementārais indekss (pētāmo produkciju šādi atzīst par viendabīgu), sauc par elementāro apkopojuma pakāpi. EPL elementārā apkopojuma pakāpe atbilst vismaz pašam dezagregētākajam nomenklatūras līmenim, kas rodams datu pārraides tabulā. Tomēr cenu indeksu sastādīšanā ir vēlama lielāka detalizācijas pakāpe. |
6.06. |
Katrā kontos norādīto preču un pakalpojumu apkopojumā cenu un daudzuma mēri jāsavieto tā, lai tie atbilstu vienādībai: vērtības indekss = cenu indekss × apjoma indekss.
Tas nozīmē, ka katra izmaiņa konkrētas plūsmas vērtībā jāattiecina uz izmaiņām cenā vai uz izmaiņām apjomā, vai uz abu apvienojumu (sk. EKS 2010, 10.12. punktu). |
6.07. |
Aktuālās vērtības izmaiņu sistemātisku dalīšanu “cenu izmaiņu” un “apjoma izmaiņu” komponentēs drīkst veikt tikai plūsmās, kas atbilst darījumiem ar precēm un pakalpojumiem un elementiem, kuri attiecas uz minēto darījumu novērtēšanu (izlaide, starppatēriņš, pamatkapitāla patēriņš, bruto pievienotā vērtība, neto pievienotā vērtība, GFCF, krājumu izmaiņas, nodokļi un subsīdijas par produkciju). |
B. EPL SASTĀDĪŠANA NEMAINĪGĀS CENĀS: PRINCIPI UN METODE
1. Indeksa formulas izvēle
▼M6 —————
6.09. |
►M6 Saskaņā ar EKS 2010 (10.20. punkts) EPL vajadzībām izmaiņas apjomā mēra, izmantojot Laspeiresa tipa indeksus, bet cenu izmaiņas mēra, izmantojot Pāšes tipa indeksus. ◄ Laspeiresa apjoma indekss:
Pāšes cenu indekss:
Katram elementārās produkcijas veidam:
|
2. Bāzes gads
6.10. |
Apjoma izmaiņas mēra, izmantojot Laspeiresa tipa indeksus: tādēļ daudzuma izmaiņas elementārajās sērijās novērtē pēc bāzes gada vērtības. Cenu izmaiņas mēra, izmantojot Pāšes tipa indeksus: tādēļ cenu izmaiņas elementārajās sērijās novērtē pēc kārtējā gada vērtības bāzes gada cenās. |
6.11. |
Bāzes gads ir gads, kura cenas izmanto novērtējuma shēmas sastādīšanā. |
6.12. |
Visprecīzākais gadu gaitā notikušu apjoma izmaiņu mērīšanas paņēmiens ir visnesenākā pieejamā bāzes gada izmantošana. Šī pieeja garantē to, ka novērtējums ir relatīvi mūsdienīgs, un novērš problēmas saistībā ar vairs neražotas un no jauna parādījušās produkcijas vērtēšanu. Šā iemesla dēļ EPL vajadzībām apjoma izmaiņas mēra, izmantojot iepriekšējā gada novērtējumus. |
3. Sēriju veidošana attiecībā uz izpētes gadu
6.13. |
Gads, par kuru iesniedz un uzrāda datus salīdzināmās cenās var nebūt bāzes gads; to sauc par atsauces gadu. Indeksu rindās atsauces gadam piešķirtā vērtība ir 100. |
6.14. |
Apjoma indeksu rindas atsauces gada cenās iegūst, ķēdējot indeksus, kas aprēķināti iepriekšējā gada cenās (sk. EKS 2010 10.20. punktu). |
6.15. |
Svarīgi, lai izpētes gada nomaiņa neietekmētu apjoma izmaiņas attiecībā uz iepriekšējo gadu. Šā iemesla dēļ EPL datus sastāda attiecībā uz noteiktu izpētes gadu, atkārtoti atsaucoties uz katru mainīgo lielumu atsevišķi, neatkarīgi no tā, vai tie ir apkopotie vai elementārie indeksi. |
6.16. |
Piemērs Apskatīsim divus viendabīgus elementārus produktus A un B. Turpmāk norādīto rindu pamatā ir iepriekšējā gada cenu struktūra.
Visa kopuma (A+B) apjoma un cenu indeksi ir atkarīgi no katra produkta, A un B, svēruma.
Ja šīs rindas izsaka attiecībā uz noteiktu atsauces gadu (piemēram, n gadu), tad vienīgais veids, kā saglabāt tos pašus “n/n–1” apjoma indeksus, ir indeksus ķēdēt atsevišķi. Tā iegūst šādu rindu (n gadā bāze ir 100).
(101,4 = 108,8*93,2/100)
Izsakot vērtības salīdzināmās cenās attiecībā uz atsauces gadu n, iegūst:
(405,6 = 400*101,4/100)
Rezultātā konts vairs nav saderīgs. Ja pievieno vērtības salīdzināmās A un B cenās, tad iegūst šādu rindu:
Izņemot nākamo gadu pēc atsauces gada, rindas, uz kurām izdarīta atkārtota atsauce, nav saderīgas.
|
6.17. |
►M6 Saskaņā ar EKS 2010 (10.23. punkts) nesaderīgos datus salīdzināmajās cenās publicē nekoriģējot ( 50 ). ◄ Tāda pati ir arī EPL pieņemtā pieeja. Tomēr jāizskaidro lietotājiem, ka tabulas nav savienojamas. |
4. Pievienotās vērtības aprēķināšana fiksētās gada cenās
6.18. |
Pievienotā vērtība ir ražošanas konta balanspostenis. Kā tādu pievienoto vērtību nav iespējams tieši sadalīt cenas komponentē un apjoma komponentē. ►M6 Teorētiski pareizā pievienotās vērtības aprēķināšanas metode pēc fiksētām gada cenām radītu “divkāršo deflāciju” (sk. EKS 2010 10.31. un 10.32. punktu). ◄ |
6.19. |
Tādēļ iepriekšējā gada cenās izteikto bruto pievienoto vērtību definē kā starpību, ko veido iepriekšējā gada cenās mērīta izlaide un iepriekšējā gada cenās mērīts starppatēriņš. Neto pievienoto vērtību iepriekšējā gada cenās definē kā starpību, ko veido bruto pievienotā vērtība iepriekšējā gada cenās un pamatkapitāla patēriņš iepriekšējā gada cenās. Pievienoto vērtību noteikta izpētes gada cenās iegūst ar atkārtotām atsaucēm. |
6.20. |
Piemērs Faktisko vērtību rindas un iepriekšējā gada cenās izteiktu vērtību (apjomu) rindas attiecībā uz izlaidi un starppatēriņu ir norādītas turpmāk.
Pievienoto vērtību apjoma izteiksmē iegūst, no izlaides apjoma atņemot starppatēriņa apjomu. Izveidojas šāda rinda.
Šādā veidā iegūst šādus apjoma indeksus iepriekšējā gada cenās.
(118,2 = 130/110*100) (103,7 = 140/135*100)
Konkrētā gada bruto pievienoto vērtību n gada cenās (fiksētās gada cenās) aprēķina, reizinot n faktisko vērtību ar apjoma ķēdes indeksu.
PV n+1 (n gada cenās) = 110*1,182 = 130
PV n+2 (n gada cenās) = 110*1,182*1,037 = 135
|
5. Nodokļi un subsīdijas par produkciju: sadalījums apjoma un cenas komponentēs
6.21. |
Sadalot bāzes cenās veikto novērtējumu attiecīgi apjoma un cenas komponentēs, kā priekšnoteikumu pieņem to, ka šis sadalījums attiecas arī uz nodokļiem un subsīdijām par produkciju. Turpmāk izklāstīta attiecībā uz EPL izdarītā izvēle. |
6.22. |
Produkcijai piemērotās subsīdijas (vai nodokļa) apjoma indekss ir identisks ar ražotāja cenu izteiktās izlaides apjoma indeksam. Šajā gadījumā izlaides apjoma indekss nemainās atkarībā no tā, vai to izsaka ar ražotāja cenu, vai ar bāzes cenu. |
6.23. |
Šim risinājumam ir vēl viena priekšrocība: apjoma indekss nav atkarīgs no vērtēšanas metodes. Attiecīgi cenu un apjoma indeksu interpretēšana bāzes cenās ir vienkārša: pilnībā viendabīgai pamatprodukcijai apjoma indekss ir identisks daudzuma indeksam; cenu indekss atspoguļo vidējās bāzes cenas izmaiņas. |
6.24. |
Piemērs: Konkrētai produkcijai izlaides gada vērtība pēc ražotāja cenas ir 1 000 ; izlaides vērtība gadā “n + 1”’ ir 900. Izlaides apjoma indekss ir 102. Šo produkciju subsidē. Subsīdijas vērtība gadā “n” ir 100; subsīdijas vērtība gadā “n + 1” ir 150. Subsīdijas sadalīšanu apjoma un cenas komponentēs veic šādi:
Subsīdijas apjoma indekss ir tikpat liels kā apjoma indekss, kas raksturo izlaidi ražotāja cenās. |
VII. REĢIONĀLIE EKONOMIKAS PĀRSKATI LAUKSAIMNIECĪBĀ (“REPL”)
A. VISPĀRĪGI PRINCIPI
1. Ievads
7.01. Reģionālajiem kontiem ir svarīga nozīme reģionālo rīcībpolitiku formulēšanā, īstenošanā un izvērtēšanā. Objektīvi, ticami, konsekventi, saskanīgi, salīdzināmi, atbilstīgi un saskaņoti reģionālie statistikas rādītāji nodrošina stabilu pamatu rīcībpolitikām, kuru mērķis ir mazināt ekonomiskās un sociālās atšķirības starp Savienības reģioniem.
7.02. REPL ir EPL reģionālā līmeņa pielāgojums.
7.03. REPL aptver to pašu kontu komplektu, ko EPL, bet konceptuālu un mērījumu problēmu dēļ reģionu kontu komplekta tvērums un detalizācija ir ierobežotāka salīdzinājumā ar EPL nacionālajā līmenī.
7.04. Tāpat kā reģionālie konti, REPL jāapkopo, pamatojoties uz tieši savāktajiem reģionu datiem un nacionālajiem datiem, kuriem uz pieņēmumu pamata piemērots reģionālais sadalījums. Pietiekami pilnīgas, savlaicīgas un ticamas reģionālās informācijas trūkuma dēļ, apkopojot reģionālos kontus, ir nepieciešami pieņēmumi. Tas nozīmē, ka atsevišķas atšķirības starp reģioniem ne vienmēr tiek parādītas reģionālajos kontos (EKS 2010, 13.08.).
2. Reģiona ekonomika, reģiona teritorija
7.05. Visos reģionālo kontu apkopojumos neatkarīgi no tā, vai tie attiecas uz nozarēm vai institucionālajiem sektoriem, nepieciešama reģiona ekonomikas un reģiona teritorijas stingra definīcija. Teorētiski lauksaimniecības nozare reģionā aptver vienības (lauku saimniecības), kas veic lauksaimnieciskas darbības (sk. 1.60.–1.66. punktu) reģiona teritorijā.
7.06. Valsts reģiona ekonomika ir daļa no šīs valsts kopējās ekonomikas. Kopējo ekonomiku definē institucionālo vienību un sektoru izteiksmē. Tā sastāv no visām institucionālajām vienībām, kuru galveno ekonomisko interešu centrs atrodas valsts ekonomiskajā teritorijā. Ekonomiskā teritorija precīzi nesakrīt ar ģeogrāfisko teoriju (sk. 7.08. punktu). Valsts ekonomisko teritoriju var iedalīt reģionu teritorijās un ārpusreģionu teritorijā (EKS 2010, 13.09.).
7.07. Reģiona teritorija, kā tā definēta EKS 2010, ietver to valsts ekonomiskās teritorijas daļu, kura ir tieši attiecināta uz kādu reģionu. Brīvās zonas, muitas noliktavas un muitas kontrolētās rūpnīcas ir piesaistītas reģioniem, kuros tās atrodas.
7.08. Tomēr minētais teritorijas dalījums pilnībā neatbilst nacionālajos kontos izmantotajam nacionālās ekonomiskās teritorijas jēdzienam. Ārpusreģionu teritoriju veido tās valsts ekonomiskās teritorijas daļas, kuras nevar tieši piesaistīt vienam reģionam un kuras ir izslēgtas no REPL, piemēram, šādas:
nacionālā gaisa telpa, teritoriālie ūdeņi un kontinentālais šelfs starptautiskajos ūdeņos, uz ko valstij ir ekskluzīvas tiesības;
teritoriālie anklāvi (t. i., ģeogrāfiskas teritorijas, kuras atrodas citur pasaulē un kuras saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem vai vienošanos starp valstīm izmanto vispārējās valdības institūcijas (vēstniecības, konsulāti, militārās bāzes, zinātniskās bāzes utt.));
naftas, dabasgāzes un citas iegulas starptautiskajos ūdeņos ārpus valsts kontinentālā šelfa, ko izmanto rezidentvienības.
7.09. Statistiski teritoriālo vienību nomenklatūras (NUTS) klasifikācija, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1059/2003 ( 51 ), nodrošina vienotu, saskaņotu Savienības ekonomiskās teritorijas iedalījumu. Lai izveidotu REPL, ir jāvāc statistika NUTS 2 līmenī, kā to vienoti paredz pašreizējā kārtība saskaņā ar minēto regulu. Nacionālajām vajadzībām reģionālos kontus var apkopot arī sīkākā reģionālā līmenī, proti, vajadzības gadījumā NUTS 3 līmenī (EKS 2010, 13.12.).
3. Pamata vienība REPL apkopošanā
7.10. Vienības, ko reģionālajos kontos izmanto nozaru dalījumā, ir vietējās DVV. Vietējā DVV ir ražošanas vienības novērojamā forma.
7.11. Statistiskā pieeja (nozare) “iztiek” ar novērojamo vienību pat tad, ja tas nozīmē novirzīšanos no vienas darbības. Tāpat kā 2008. gada NKS, EKS 2010 dod priekšroku statistiskajai pieejai un atbalsta vietējo DVV nacionālo kontu apkopošanai nozaru dalījumā. Tādējādi tiek definēta viena un tā pati vienība nozarēm neatkarīgi no tā, vai tās ir ietvertas reģionālajā vai nacionālajā līmenī.
7.12. Tāpat kā EPL, REPL izmanto lauku saimniecību – “pielāgotu” saskaņā ar noteiktām konvencijām, lai sasniegtu attiecīgos mērķus, – kā lauksaimniecības nozares pamata vienību. Minētajai izvēlei ir divi būtiski iemesli. No vienas puses, “lauku saimniecības” vienība ir lauksaimniecības vietējā DVV (sk. 1.09.–1.17. punktu), kura definēta kā tāda vietējās darbības veida vienības DVV daļa, kas attiecas uz vietējo līmeni. Vietējā DVV ir arī vispiemērotākā vienība lauksaimniecības nozarei, pat ja tā ietver nelauksaimnieciskas sekundārās darbības, kuras nevar uzrādīt atsevišķi no lauksaimnieciskajām darbībām (sk. 1.15. un 1.16., 1.25.–1.32. punktu).
7.13. Lauku saimniecības kā pamata vienības izmantošana nozīmē iekļaut minēto lauku saimniecību nelauksaimnieciskas sekundārās darbības REPL (sk. 7.12. punktu). Tā kā EPL mērķis ir izmērīt, aprakstīt un analizēt ienākuma veidošanos no lauksaimnieciskās ekonomiskās darbības, tiek izslēgtas vienības, kas nodarbojas tikai ar atpūtas darbību (piemēram, piemājas dārziņi un privāta lopkopība). Turpretim vienības, kurās ir pašnodrošinājuma saimniecība, iekļauj EPL (sk. 1.24. punktu).
7.14. Lauku saimniecība ir atsauces vienība statistikas apsekojumiem, kas attiecas uz lauksaimniecību, neatkarīgi no tā, vai tie ir nacionālie vai reģionālie apsekojumi. Pateicoties tam, izlaides izvērtējumus daudzuma izteiksmē var tieši balstīt uz statistikas sistēmām platību, ražas, ganāmpulku lieluma u. tml. mērīšanai. Lauku saimniecības izvēle arī nodrošina labāku uzskaites konsekvenci.
4. REPL apkopošanas metodes
7.15. EKS (EKS 2010, 13.24.–13.32. punkts) ierosina divas metodes, kas piemērojamas vai nu nozarēm, vai institucionālajiem sektoriem: augšupēju un lejupēju metodi. Augšupējā metode ietver datu vākšanu vienību līmenī (vietējās DVV, institucionālās vienības) un pēc tam to summēšanu, lai iegūtu dažādu agregātu reģionālo vērtību. Izmantojot lejupēju metodi, tiek rekonstruētas reģionālās vērtības, ko panāk ar nacionālās kopsummas iedalījumu, izmantojot rādītāju, kas pēc iespējas precīzāk atspoguļo attiecīgā mainīgā lieluma reģionālo sadalījumu. Abas minētās metodes var arī tikt apvienotas dažādos veidos; EKS šādas kombinācijas tiek dēvētas par “jauktu metodi, kas ietver augšupēju un lejupēju metodi”. Tomēr jāizvairās no vienas un tās pašas informācijas vairākkārtējas vākšanas, kas lieki palielina paziņoto datu apjomu. Tomēr priekšroka tiek dota augšupējai metodei, lai gan ir skaidrs, ka daudzos gadījumos faktiski tiek izmantota “jaukta metode, kas ietver augšupēju un lejupēju metodi”. Sīkāku informāciju par konkrēto metodi un avotiem jāsniedz pilnīgi pārskatāmā veidā un jāizklāsta kvalitātes ziņojumos, norādot, kuri reģionālie dati vākti tieši un kuri dati balstīti uz valstu datiem un ietver reģionālus sadalījumus, kam pamatā ir pieņēmumi.
5. Rezidences un teritorijas jēdzieni
7.16. Gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību ekonomiskie darījumi var šķērsot reģionālās robežas. Uzņēmumi var darboties arī vairāk nekā vienā reģionā vai nu pastāvīgās vietās, vai īslaicīgi, piemēram, lielas saimniecības var strādāt dažādos reģionos. Tāpēc ir vajadzīgs skaidrs princips, kas palīdzētu dalībvalstīm minēto starpreģionālo darbību konsekventi iedalīt konkrētajam reģionam.
7.17. Nozaru reģionālo kontu pamatā ir ražošanas vienības rezidences kritērijs. Katra nozare reģionālā līmenī attiecas uz tādu vietējo DVV grupu, kuras veic tādu pašu vai līdzīgu galveno ekonomisko darbību un kuru ekonomisko interešu centrs atrodas attiecīgajā reģiona teritorijā. Visbiežāk minētais interešu centrs ir saistīts ar konkrētu ilgtermiņa atrašanās vietu reģionā, piemēram, institucionālajām vienībām, pie kurām pieder vietējās DVV.
7.18. Tomēr reģionālajiem kontiem ir vairākas atšķirīgas iezīmes. Attiecībā uz dažām darbībām ne vienmēr ir viegli definēt reģionu kā īpašu apgabalu. Saikne starp galvenā biroja atrašanās vietu un lauku saimniecības fizisko atrašanās vietu var radīt problēmas, jo lauksaimnieciskās ražošanas faktorus var pārvaldīt galvenais birojs citā reģionā. Attiecībā uz REPL ir svarīgi sadalīt abas vienības, un šā iemesla dēļ lauku saimniecība ir jāattiecina uz reģionu, kurā atrodas tās ražošanas faktori, nevis uz reģionu, kurā atrodas tās galvenā mītne. Tādējādi vienam galvenajam birojam var būt vairākas vienības REPL nozīmē, proti, tik daudz vienību, cik ir rezidences reģionu attiecībā uz vietējām DVV, kas atrodas ārpus galvenā biroja reģiona.
7.19. Alternatīvs jēdziens, kas nacionālajos un reģionālajos kontos parasti netiek piemērots, būtu strikti teritoriāls. Minētais jēdziens nozīmē, ka darbības tiek iedalītas teritorijai, kurā tās faktiski notiek, neatkarīgi no darbībā iesaistīto vienību rezidences.
7.20. Lai gan rezidences pieeja ir prioritāra rezidentvienību darījumu reģionālajam iedalījumam, EKS 2010 paredz ierobežotu teritoriālās pieejas piemērošanas jomu (EKS 2010, 13.21. punkts). Tas notiek, ja tiek izveidotas nosacītas vienības zemei un ēkām reģionā vai valstī, kurā atrodas zeme vai ēkas.
7.21. Hipotētiskajā gadījumā, ja vienībām, kam ir rezidence reģionā, veic darbības tikai savā reģiona teritorijā, rezidences jēdziens sakrīt ar teritorijas jēdzienu. Tas attiecas arī uz reģionālo iedali, kuras pamatā ir nosacītas vienības, kas izveidotas zemei un ēkām un neinkorporētiem uzņēmumiem citās valstīs vai reģionos, kuri atšķiras no īpašnieka rezidences reģiona.
6. Lauksaimniecības nozare un raksturīgās vienības
7.22. Nozare sastāv no visām vietējām DVV, kas veic identisku vai līdzīgu ekonomisko darbību (sk. 1.59. punktu). Lauksaimniecības nozare, kā aprakstīts EPL, principā atbilst NACE 2. redakcijas 01. nodaļai ar atšķirībām, kas norādītas 1.62.–1.66. punktā. REPL tvērumu nosaka, pamatojoties uz EPL vajadzībām raksturīgo darbību sagatavoto sarakstu. Pastāv dažas atšķirības starp lauksaimniecības nozari, kas ietverta EPL un tādējādi arī REPL, un nozari, kas izveidota nacionālo kontu centrālajam ietvaram (sk. 1.93. punktu).
B. PRODUKTU DARĪJUMI
7.23. Lauksaimnieciskās izlaides vērtēšana rada vairākas konkrētas problēmas. Svarīgākās attiecas uz sezonas produktiem, dzīvnieku audzēšanu un kontu ierakstu grafiku. EPL metodoloģijā paredzēti precīzi noteikumi, kas reglamentē to, kā jāņem vērā sezonas produktu uzglabāšanas ietekme, kā jāmēra lauksaimniecības dzīvnieku izlaide un jāreģistrē nepabeigti produkti. Minētie principi jāievēro, apkopojot REPL. Tomēr tas neizslēdz dažus pielāgojumus reģionālā līmenī, piemēram, attiecībā uz dzīvnieku audzēšanu. Jāuzsver, ka kopējam reģionālajam novērtējumam jābūt identiskam ar EPL novērtējumiem.
1. Izlaide
a) Izlaides mērīšana
7.24. REPL reģiona izlaide ir visi EPL tvērumā ietilpstošie produkti, ko pārskata periodā attiecīgajā reģionā saražojušas visas lauksaimniecības nozares vienības, neatkarīgi no tā, vai tie ir paredzēti realizēšanai ārpus nozares, pārdošanai citām lauku saimniecībām vai – dažos gadījumos – izmantošanai tajā pašā lauku saimniecībā. Līdz ar to:
katru lauksaimniecības produktu, ko izved no lauku saimniecības reģionā, jāreģistrē kā daļu no reģiona izlaides neatkarīgi no tā galamērķa vai vienības, kas to pērk;
dažus lauksaimniecības produktus, ko viena un tā pati lauku saimniecība izmanto kā starppatēriņu, jāiekļauj reģiona izlaidē (sk. 2.056. punktu).
7.25. Lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanas process parasti ilgst vairākus gadus. Novērtējot lauksaimniecības dzīvniekus, jānošķir dzīvnieki, kas klasificēti kā pamatlīdzekļi (vaislas dzīvnieki un vilcējdzīvnieki, piena govis utt.), un dzīvnieki, kas klasificēti kā krājumi (galvenokārt gaļai paredzēti dzīvnieki). Tādējādi, lai izvairītos no dubultas uzskaites, darījumi, kas saistīti ar dzīvnieku pārvietošanu starp lauku saimniecībām (kas tiek uzskatīti par “pozitīviem” pārdošanas darījumiem lauku saimniecībām, kuras pārdod lauksaimniecības dzīvniekus, un “negatīviem” pārdošanas darījumiem lauku saimniecībām, kuras tos pērk), tiek aplūkoti turpmāk tekstā:
starp lauku saimniecībām tajā pašā reģionā veiktie darījumi, kuros iesaistīti dzīvnieki, kas klasificēti kā pamatlīdzekļi, viens otru atceļ, izņemot īpašumtiesību maiņas izmaksas ( 52 ); tās neieraksta kā lauku saimniecību pārdošanas darījumus un tāpēc neiekļauj attiecīgā reģiona izlaidē;
dzīvnieki, kas klasificēti kā krājumi un uz ko attiecas darījums starp reģioniem, tiek uzskatīti par “pozitīviem” pārdošanas darījumiem (kopā ar eksportu) izcelsmes reģionam, un dzīvnieki, kas iepirkti no citiem reģioniem, tiek uzskatīti par “negatīviem” pārdošanas darījumiem (kopā ar importu) ( 53 );
ja īpašumtiesību maiņas izmaksas (transports, tirdzniecības uzcenojums utt.) attiecas uz tirdzniecību ar dzīvniekiem, kas klasificēti kā krājumi, tās atskaita no izlaides; tas notiek automātiski, ja ir iesaistīti pirkšanas darījumi no lauku saimniecībām citos reģionos, jo izmaksas ir daļa no “negatīviem” pārdošanas darījumiem, savukārt pārdošanas darījumos, un līdz ar to arī izlaidē, jāveic korekcija tirdzniecībai starp viena un tā paša reģiona lauku saimniecībām.
b) Izlaides novērtējums
7.26. Izlaide jānovērtē bāzes cenās (sk. 2.082. punktu), t. i., pieskaitot produktu subsīdijas, atņemot produktu nodokļus. Minētā aprēķina metode nozīmē, ka produktu nodokļi un produktu subsīdijas ir jāiedala pa reģioniem.
2. Starppatēriņš
a) Definīcija
7.27. Starppatēriņu veido preces (izņemot pamatlīdzekļus) un tirgus pakalpojumi, ko patērē ražošanas procesā, lai ražotu citas preces (sk. 2.097.–2.109. punktu).
7.28. Kad tiek apkopoti REPL, starppatēriņš ietver:
lauksaimniecības produktus, kas iepirkti patēriņam ražošanas procesā no citām lauku saimniecībām (vai nu tajā pašā reģionā, vai citā reģionā);
konkrētus produktus, ko izmanto kā vienības iekšējo patēriņu un ieraksta kā izlaidi (sk. 2.054.–2.058. punktu un 7.24. punktu).
7.29. NMFSP konkrētajam gadījumam reģionālajos kontos piemēro tādus pašus principus kā nacionālajos kontos. Ja aizdevumu un noguldījumu krājumu aplēses ir pieejamas pa reģioniem, var izmantot augšupēju metodi. Tomēr parasti aizdevumu un noguldījumu krājumu aplēses pa reģioniem nav pieejamas. Šādos gadījumos NMFSP iedalei lietotāju nozarēm lieto otro labāko metodi – reģionālo bruto izlaidi vai bruto pievienoto vērtību pa nozarēm izmanto kā sadalījuma rādītāju (EKS 2010, 13.40. punkts).
b) Starppatēriņa novērtējums
7.30. Visi starppatēriņam izmantotie produkti un pakalpojumi jānovērtē pēc iegādes cenas (bez atskaitāmā PVN) (sk. 2.110.–2.114. punktu).
3. Bruto kapitāla veidošana
7.31. Bruto kapitāla veidošanu sīkāk iedala šādi:
BPKV;
krājumu pārmaiņas.
a) BPKV
7.32. Pamatkapitāla veidošana lauksaimniecībā notiek vienmēr, kad turētājs iegādājas vai ražo pamatlīdzekļus, kurus paredzēts izmantot ilgāk nekā vienu gadu kā ražošanas līdzekli lauksaimnieciskās ražošanas procesā. Iedales kritērijs BPKV reģistrēšanai attiecas uz lietotāju nozarēm, nevis nozari, pie kuras pieder juridiskais īpašnieks.
7.33. Pamatlīdzekļus, kas pieder daudzreģionu vienībām, iedala tai vietējai DVV, kurā tos izmanto. Pamatlīdzekļus, ko lieto saskaņā ar operatīvo nomu, reģistrē aktīvu īpašnieka reģionā, bet tos, kas tiek lietoti saskaņā ar finanšu nomu, reģistrē lietotāja reģionā (EKS 2010, 13.33. punkts).
7.34. Jaunus aktīvus, kas tiek iekļauti pamatkapitālā, ieraksta bruto, t. i., neatskaitot pamatkapitāla patēriņu. Turklāt par šiem aktīviem parasti aprēķina pamatkapitāla patēriņu. Neto kapitāla veidošanu iegūst, atņemot pamatlīdzekļus no bruto kapitāla veidošanas.
7.35. Ražošanas vienības var savstarpēji pārdot esošos aktīvus, piemēram, lietotas mašīnas. Ja aktīvi tiek pārvietoti starp nozarēm un reģioniem, kopējā samaksātā cena jāiekļauj BPKV vienā nozarē vai reģionā un saņemtā cena jāatskaita no BPKV citā nozarē vai reģionā. Aktīvu īpašumtiesību darījumu izmaksas, piemēram, juridisko maksu par zemes un esošo ēku pārdošanu, ieguvējs uzskata par papildu BPKV pat tad, ja daļu izmaksu sedz pārdevējs.
7.36. BPKV attiecībā uz reģiona lauksaimniecības dzīvniekiem jāapkopo saskaņā ar EKS 2010 (3.124.–3.138. punktu) un šā pielikuma 2.149.–2.161. punktu. BPKV attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem atbilst starpībai starp lauksaimniecības dzīvnieku iegādēm gada laikā (dabiskais pieaugums un pirkšanas darījumi ārpus reģiona, ieskaitot importu), tostarp pašražošanas rezultātā, un lauksaimniecības dzīvnieku realizāciju (kaušana, pārdošana uz citiem reģioniem, ieskaitot eksportu, vai jebkāds cits galapatēriņš). Kad agregēti visi reģioni, ir svarīgi nodrošināt, ka starpreģionālās plūsmas viena otru izslēdz (izņemot īpašumtiesību maiņas izmaksas), lai visas reģionālās BPKV summa būtu vienāda ar nacionālo lauksaimniecības kontu BPKV summu. Ja izmanto augšupēju metodi, piemēro šādu kārtību: dzīvnieku pārdošanas darījumi lauku saimniecībām citos reģionos ir negatīva BPKV, savukārt pirkšanas darījumi no citiem reģioniem ir pozitīva BPKV. BPKV aprēķināšanai attiecībā uz reģiona lauksaimniecības dzīvniekiem var izmantot ieteikto netiešo metodi (sk. 2.156. punktu).
b) Krājumu pārmaiņas
7.37. Krājumi ietver visus aktīvus, kas nav daļa no pamatkapitāla un ko konkrētā brīdī īslaicīgi tur ražošanas vienības. Nošķir divu veidu krājumus: ielaides krājumus un izlaides krājumus (sk. 2.171. punktu).
7.38. Attiecībā uz dzīvniekiem, kas klasificēti kā krājumi, tirdzniecība, kura jāņem vērā krājumu pārmaiņu aprēķinā, ietver pārdošanas darījumus uz citiem reģioniem un pirkšanas darījumus no tiem, kā arī importu un eksportu.
C. SADALES DARĪJUMI UN CITAS PLŪSMAS
7.39. Praktiskās grūtības iegūt ticamu reģionālo informāciju par sadales darījumiem dažos gadījumos, jo īpaši tad, ja vienības veic darbības vairāk nekā vienā reģionā vai ja reģions ne vienmēr ir skaidri noteikts apgabals, kurā tiek veiktas konkrētas darbības, izskaidro, kādēļ EKS lauksaimniecības nozares reģionālos kontus aptver tikai attiecībā uz dažiem agregātiem: pievienoto vērtību, subsīdijām, nodokļiem, darbinieku atalgojumu, nomas maksu un citiem ienākumiem, procentiem un BPKV.
1. Vispārīgi noteikumi
7.40. Sadales darījumus reģistrē pēc uzkrāšanas principa, t. i., brīdī, kad ekonomiskā vērtība, izmaksājamā summa vai prasība tiek radīta, pārveidota vai anulēta vai pārtrauc eksistēt, un nevis maksājuma faktiskās veikšanas brīdī. Šo reģistrēšanas principu (kura pamatā ir tiesības un pienākumi) piemēro visām plūsmām neatkarīgi no tā, vai tās ir monetāras plūsmas un vai tās attiecas uz vienu vai uz vairākām vienībām.
7.41. Tomēr, ja nav iespējams precīzi noteikt datumu, kurā prasība (parāds) ir iegūts, var izmantot maksājuma datumu vai citu pieņemamu uzkrāšanas principa tuvinājumu (sk. 3.007. punktu).
2. Pievienotā vērtība
a) Vispārīgi noteikumi
7.42. Pievienotā vērtība ir ekonomikas vai kādas tās nozares ražošanas darbības rezultāts noteiktā periodā, un tas ir ražošanas konta balanspostenis. Tā ir starpība starp izlaides vērtību un starppatēriņa vērtību. Tas ir svarīgs postenis produktivitātes mērīšanai ekonomikā vai nozarē (sk. 3.013. punktu) vai reģionā, vai nozarē reģionā.
b) Pievienotās vērtības novērtējums
7.43. Pievienoto vērtību var ierakstīt bruto (bruto pievienotā vērtība bāzes cenās) vai neto (neto pievienotā vērtība bāzes cenās), t. i., pirms vai pēc pamatkapitāla patēriņa atskaitīšanas. Atbilstīgi metodei, pēc kuras novērtē izlaidi (bāzes cena) un starppatēriņu (pircēja cenas), pievienoto vērtību mēra bāzes cenās (sk. 3.013. punktu).
7.44. Bāzes cenu izmantošana nozīmē, ka produktu nodokļi un produktu subsīdijas jāattiecina uz konkrētām precēm un pakalpojumiem, kas pēc tam jāiedala starp reģioniem.
7.45. No pievienotās vērtības bāzes cenās atņemot citus ražošanas nodokļus un iegūtajai vērtībai pieskaitot citas ražošanas subsīdijas, iegūst pievienoto vērtību pēc ražošanas faktoru izmaksām. Neto pievienotā vērtība pēc ražošanas faktoru izmaksām veido ražošanas faktoru radīto ienākumu (sk. 3.014. punktu).
3. Pamatkapitāla patēriņš
7.46. REPL preces un pakalpojumi, kas veido lauku saimniecības pamatkapitālu (piemēram, stādījumi, kas regulāri dod produkciju, mašīnas un ēkas, būtiski zemes uzlabojumi, programmatūra, izmaksas, kas saistītas ar īpašumtiesību maiņu neražotajiem aktīviem), ir pakļauti nolietojumam un novecošanai kā ražošanas līdzekļi ražošanas procesā. Šādu nolietojumu un novecošanu mēra kā pamatkapitāla patēriņu. Līdzīgi kā EPL, pamatkapitāla patēriņš nav jāaprēķina produktīvajiem dzīvniekiem.
4. Subsīdijas
7.47. REPL piemēro tādus pašus noteikumus kā EPL: plūsmas, ko EPL klasificē kā darbības subsīdijas, REPL klasificē tādā pašā veidā, turklāt plūsmas kapitāla pārvedumu veidā apstrādā līdzīgi.
5. Nodokļi
7.48. REPL piemēro tādus pašus noteikumus kā EPL: REPL dažādie nodokļu veidi tiek klasificēti tādā pašā veidā, kādā tos klasificē EPL.
6. Darbinieku atalgojums
7.49. Attiecībā uz ražotājiem darbinieku atalgojumu iedala vietējām DVV, kurās konkrētie darbinieki tiek nodarbināti. Ja minētie dati nav pieejami, saskaņā ar otro labāko metodi darbinieku atalgojumu iedala, piemērojot nostrādāto stundu skaitu. Ja informācija nav pieejama ne par darbinieku atalgojumu, ne par nostrādātajām stundām, lieto darbinieku skaitu vietējo DVV dalījumā (sk. EKS 2010, 13.42. punktu).
7. Neto pamatdarbības pārpalikums
7.50. Neto pamatdarbības pārpalikumu iegūst, no neto pievienotās vērtības bāzes cenās atskaitot darbinieku atalgojumu un citus ražošanas nodokļus un pieskaitot citas ražošanas subsīdijas.
8. Procenti, nomas maksa
7.51. REPL piemēro tādus pašus noteikumus kā EPL: plūsmas, kas EPL klasificētas kā procenti, nomas maksa, tādā pašā veidā klasificē REPL.
9. Lauksaimnieciskās uzņēmējdarbības ienākums: vispārīgi aprēķināšanas noteikumi
7.52. No pamatdarbības pārpalikuma atskaita tieši maksājamo īpašuma ienākumu no lauksaimnieciskām darbībām un nelauksaimnieciskām sekundārām darbībām, t. i., procentus, kas samaksāti par aizdevumiem, kuri ņemti saistībā ar minētajām darbībām, ieskaitot lauksaimniecības zemes pirkšanas darījumiem, un zemes īpašniekiem maksāto nomas maksu (sk. 3.070.–3.087. punktu).
D. ĪSS PĀRSKATS PAR ĪSTENOŠANU
1. Ievads
7.53. Šīs iedaļas mērķis ir uzsvērt dažus metodoloģijas aspektus, īpaši lauku saimniecības izvēli un izlaides mērīšanu.
7.54. Lauku saimniecība ir atsauces vienība lauksaimniecības statistikas apsekojumiem gan nacionālajā, gan apakšnacionālajā līmenī. Tā ir būtiska priekšrocība REPL, jo tas nozīmē, ka izlaides daudzumu novērtējumu var tieši balstīt uz statistikas sistēmām zemes platību, ražas, ganāmpulku lieluma u. tml. mērīšanai. Lauku saimniecības izvēlei ir arī priekšrocība nodrošināt kontu lielāku konsekvenci. Izlaide un izmaksas faktiski attiecas uz identiskiem vienību kopumiem, pat ja ekstrapolācijas metodes dažādos avotos atšķiras. Visbeidzot, ar lauku saimniecības izvēli kopā ar raksturīgo darbību un vienību jēdzieniem izvairās no iespējamu korekciju veikšanas, kas varētu būt pretrunīgas, kā tas varētu būt attiecībā uz piemājas dārziņiem un privātu ar uzņēmējdarbību nesaistītu lopkopību. Minētā kārtība atvieglo salīdzinājumus starp valstīm. Patiešām, saikne ar statistikas datiem faktiskos daudzumos, kas ir būtiski lauksaimniecībai un nodrošina uzskaites ierakstu mērījumu konsekvenci, jo tādējādi korekcijas vai “ārpusstatistiskas” korekcijas ir ierobežotas, acīmredzami vienkāršo un uzlabo aprēķinus. Minētie aspekti atbilst arī mērķim piešķirt prioritāti augšupējai pieejai REPL.
2. Reģionālās lauksaimniecības definēšana
7.55. Katram reģionam lauksaimniecības nozari veido visas lauku saimniecības, kuru ražošanas faktori atrodas reģionā. Minētais princips, kas atbilst ražošanas vienību rezidences jēdzienam, var radīt dažas problēmas: lauksaimniecības statistikā parasti nosaka lauku saimniecību atrašanās vietu atkarībā no to galvenās mītnes, nevis tieši atkarībā no ražošanas faktoru atrašanās vietas. Abas minētās atrašanās vietas ne vienmēr ir tās pašas, un minētā parādība, visticamāk, tiks novērota jo biežāk, jo lielākas kļūst lauku saimniecības. Tāpēc, apkopojot REPL, dažas lauku saimniecības jāpārklasificē starp reģioniem un dažos gadījumos pat jāsadala. Praksē tas varētu būt sarežģīti, un šādā gadījumā varētu būt vēlams saglabāt lauku saimniecību to pašu atrašanās vietu, kāda ir statistikas apsekojumos. Tomēr minētais priekšlikums ir atkarīgs no diviem nosacījumiem: pirmkārt, atrašanās vietas noteikšanas metodei jābūt identiskai visiem valsts reģioniem un, otrkārt, visi uzskaites ieraksti jānovērtē no avotiem, kuros lauku saimniecību atrašanās vietas noteikšanai izmantoti vieni un tie paši noteikumi.
3. Lauksaimnieciskās izlaides mērīšana
7.56. Lauksaimnieciskā izlaide ietver noteiktus augkopības produktus, ko viena un tā pati lauku saimniecība atkal izmanto kā starppatēriņu; tas galvenokārt attiecas uz dzīvnieku barības produktiem. Jo īpaši attiecībā uz laukaugiem reģionālo izlaidi bieži var noteikt, pamatojoties uz katrā reģionā novāktajiem daudzumiem, un pēc tam to vērtību nosaka ar cenām. Šādā gadījumā visu izlaidi novērtē neatkarīgi no tā, vai tā ir paredzēta realizēšanai ārpus nozares, pārdošanai citām lauku saimniecībām vai izmantošanai tajā pašā lauku saimniecībā. Tādējādi katra reģiona izlaidi iegūst tieši saskaņā ar EPL un REPL pieņemto jēdzienu. Cenas, ar kurām novērtē izlaidi, kas veido vienības iekšējo patēriņu, var pamatot arī ar reģionāliem datiem, kuri atbilst cenām, par kādām tiek realizēta izlaide. Tomēr reģionālo cenu datu trūkums rada vispārēju problēmu, novērtējot izlaidi, gan (reģionālo) realizēto izlaidi, gan izlaidi, kas veido vienības iekšējo patēriņu. Tādējādi REPL novērtēšana produktiem, kas veido vienības iekšējo patēriņu, rada tādas pašas grūtības kā novērtēšana produktiem, kas tiek realizēti. Acīmredzami tas ir cits jautājums, kad daudzumus nevar novērtēt reģionālā līmenī. Šādā gadījumā lejupejoša metode, kuras pamatā ir valsts līmeņa novērtējumi, parasti ir vienīgā metode, ko var izmantot ( 54 ).
7.57. Attiecībā uz dzīvniekiem neatkarīgi no tā, vai tos klasificē kā krājumus vai pamatkapitālu, jāņem vērā šādi elementi:
7.58. Dažos gadījumos netiešā metode lopkopības izlaides aprēķinam reģionālā līmenī var būt pārāk sarežģīta. Šādos gadījumos ir labāk aprēķināt izlaidi, pamatojoties uz modeli, kurā izmantoti faktiskie dati, un pēc tam koriģēt vērtības atbilstoši EPL vērtībām.
4. Nenodalāmas nelauksaimnieciskas sekundārās darbības
7.59. Ir dažādi veidi, kā REPL iekļaut nenodalāmas nelauksaimnieciskas sekundārās darbības atkarībā no darbības veida. Dažas no minētajām sekundārajām darbībām ir ļoti koncentrētas reģionālā līmenī, piemēram, lauksaimniecības produktu pārstrāde. Šādā gadījumā izlaides novērtējumi gan attiecībā uz daudzumiem, gan cenām var balstīties uz vietējiem statistikas datiem. Attiecībā uz minēto izlaidi EPL vērtības de facto ir tādas pašas kā REPL. Tomēr citi gadījumi var būt sarežģītāki. Piemēram, dažām darbībām var nebūt reģionāla avota, īpaši tad, ja tās jau no paša sākuma nav koncentrētas konkrētos reģionos. Par citām darbībām reģionālos datus sniedz statistikas apsekojumi vai mikroekonomisko kontu informācija (piemēram, lauku saimniecību grāmatvedības datu tīkls (FADN)), bet nav garantijas, ka tie ir reģionāli reprezentatīvi. Turklāt dati var būt novecojuši, un tiem var nebūt pieejami avoti uzticamai atjaunināšanai. Visbeidzot, reizēm nav pieejami kvalitatīvi rādītāji reģionālajā līmenī. Visos minētajos gadījumos EPL vērtības ir REPL sākumpunkts, un bieži jāizmanto lejupēja metode.
5. Starppatēriņš
7.60. Starppatēriņš reģionālajos ekonomikas pārskatos lauksaimniecībā (REPL) ietver lauksaimniecības produktus, ko izmanto lauku saimniecības, neatkarīgi no tā, vai tos tieši tirgo starp turētājiem tajā pašā reģionā vai dažādos reģionos, vai notiek īpašumtiesību maiņa ar starpnieku palīdzību, kuri var kļūt par produktu īpašniekiem pirms to tālākpārdošanas. Turklāt daži vienības iekšējā patēriņa lauksaimniecības produkti arī tiek ierakstīti kā starppatēriņš, galvenokārt daži kultūraugi, ko izmanto dzīvnieku barībā. Pirkšanas darījumi ar dzīvniekiem, pat ar importētajiem, nav jāieraksta kā starppatēriņš.
7.61. Pirmā lauksaimniecības produktu starppatēriņa aprēķina metode reģionālā līmenī ir katram produktam atsevišķi aprēķināt starpību starp REPL izlaidi un to izlaides daļu, kas paredzēta nozares atstāšanai ( 55 ). Tomēr tas nav pilnīgi precīzs lauksaimniecības produktu starppatēriņa atspoguļojums katrā reģionā, jo, lai gan ir iekļauti lauksaimniecības produkti, kas paredzēti citu reģionu lauku saimniecību starppatēriņam, nav iekļauti lauksaimniecības produkti, kuri iegūti no lauku saimniecībām citos reģionos. Tāpēc starppatēriņš ir jākoriģē atbilstoši EPL vērtībām.
7.62. Ir iespējama arī cita aprēķina metode, kā informācijas avotu izmantojot lauku saimniecību grāmatvedības datu tīklu (FADN). Minētais avots ļauj novērtēt lauksaimniecības produktu starppatēriņu neatkarīgi no tā, vai tie iegūti no citu lauku saimniecību pārdošanas darījumiem vai citiem avotiem, piemēram, importa. Tomēr FADN tieši tādā pašā veidā neattiecas uz produktiem, ko viena un tā pati lauku saimniecība izmanto kā starppatēriņu, un tādēļ ir vajadzīgas korekcijas. Tāpēc arī starppatēriņš ir jākoriģē atbilstoši EPL vērtībām.
II PIELIKUMS
DATU NOSŪTĪŠANAS PROGRAMMA
Jānosūta katra izlaides posteņa (posteņi 01 līdz 18, tostarp apakšposteņi) vērtība bāzes cenās, kā arī šīs vērtības sastāvdaļas (vērtība ražotāja cenās, produktu subsīdijas un produktu nodokļi).
Dati, kas attiecas uz ražošanas kontu un bruto pamatkapitāla veidošanu (“BPKV”), jānosūta gan faktiskajās cenās, gan iepriekšējā gada cenās.
Visas vērtības jāizsaka miljonos valsts valūtas vienību. Darba ieguldījums jāizsaka tūkstošos ikgadējo darba vienību.
Dati par reģionālajiem ekonomikas pārskatiem lauksaimniecībā (“REPL”) jāsagatavo NUTS 2 līmenī un jānosūta tikai faktiskajās cenās.
1. Ražošanas konts
|
|
Dati par atsauces gadu n |
|||
a |
b |
c |
d |
||
Postenis |
Mainīgo lielumu saraksts |
Novembris n gads (EPL aplēses) |
Marts n+1 gads (EPL aplēses) |
Septembris n+1 gads (EPL dati) |
Septembris n+2 gads (REPL dati) |
01 |
LABĪBA (tostarp sēklas) |
X |
X |
X |
X |
01.1 |
Kvieši un speltas kvieši |
X |
X |
X |
X |
01.1/1 |
Mīkstie kvieši un speltas kvieši |
— |
— |
X |
X |
01.1/2 |
Cietie kvieši |
— |
— |
X |
X |
01.2 |
Rudzi un rudzu un kviešu maisījums |
X |
X |
X |
X |
01.3 |
Mieži |
X |
X |
X |
X |
01.4 |
Auzas un vasarāju maisījumi |
X |
X |
X |
X |
01.5 |
Graudu kukurūza |
X |
X |
X |
X |
01.6 |
Rīsi |
X |
X |
X |
X |
01.7 |
Cita labība |
X |
X |
X |
X |
02 |
TEHNISKĀS KULTŪRAS |
X |
X |
X |
X |
02.1 |
Eļļas augu sēklas un eļļas augu augļi (tostarp sēklas) |
X |
X |
X |
X |
02.1/1 |
Rapšu un ripšu sēklas |
— |
— |
X |
X |
02.1/2 |
Saulgriezes |
— |
— |
X |
X |
02.1/3 |
Soja |
— |
— |
X |
X |
02.1/4 |
Citi eļļas augu produkti |
— |
— |
X |
X |
02.2 |
Proteīnaugi (tostarp sēklas) |
X |
X |
X |
X |
02.3 |
Jēltabaka |
X |
X |
X |
X |
02.4 |
Cukurbietes |
X |
X |
X |
X |
02.5 |
Citas tehniskās kultūras |
X |
X |
X |
X |
02.5/1 |
Šķiedraugi |
— |
— |
X |
— |
02.5/2 |
Apiņi |
— |
— |
X |
— |
02.5/3 |
Citas tehniskās kultūras: citas |
— |
— |
X |
— |
03 |
RUPJĀS LOPBARĪBAS AUGI |
X |
X |
X |
X |
03.1 |
Rupjās lopbarības kukurūza |
— |
— |
X |
X |
03.2 |
Rupjās lopbarības sakņu kultūras (tostarp lopbarības bietes) |
— |
— |
X |
X |
03.3 |
Citi rupjās lopbarības augi |
— |
— |
X |
X |
04 |
DĀRZEŅI UN DĀRZKOPĪBAS PRODUKTI |
X |
X |
X |
X |
04.1 |
Svaigi dārzeņi |
X |
X |
X |
X |
04.1/1 |
Ziedkāposti |
— |
— |
X |
— |
04.1/2 |
Tomāti |
— |
— |
X |
— |
04.1/3 |
Citi svaigie dārzeņi |
— |
— |
X |
— |
04.2 |
Augi un ziedi |
X |
X |
X |
X |
04.2/1 |
Stādaudzētavas augi |
— |
— |
X |
— |
04.2/2 |
Dekoratīvie augi un ziedi (tostarp Ziemassvētku eglītes) |
— |
— |
X |
— |
04.2/3 |
Stādījumi |
— |
— |
X |
— |
05 |
KARTUPEĻI (tostarp sēklas) |
X |
X |
X |
X |
06 |
AUGĻI |
X |
X |
X |
X |
06.1 |
Svaigi augļi |
X |
X |
X |
X |
06.1/1 |
Deserta āboli |
— |
— |
X |
— |
06.1/2 |
Deserta bumbieri |
— |
— |
X |
— |
06.1/3 |
Persiki |
— |
— |
X |
— |
06.1/4 |
Citi svaigie augļi |
— |
— |
X |
— |
06.2 |
Citrusaugļi |
X |
X |
X |
X |
06.2/1 |
Saldie apelsīni |
— |
— |
X |
— |
06.2/2 |
Mandarīni |
— |
— |
X |
— |
06.2/3 |
Citroni |
— |
— |
X |
— |
06.2/4 |
Citi citrusaugļi |
— |
— |
X |
— |
06.3 |
Tropu augļi |
X |
X |
X |
X |
06.4 |
Vīnogas |
X |
X |
X |
X |
06.4/1 |
Deserta vīnogas |
— |
— |
X |
— |
06.4/2 |
Citas vīnogas |
— |
— |
X |
— |
06.5 |
Olīvas |
X |
X |
X |
X |
06.5/1 |
Galda olīvas |
— |
— |
X |
— |
06.5/2 |
Citas olīvas |
— |
— |
X |
— |
07 |
VĪNS |
X |
X |
X |
X |
07.1 |
Galda vīns |
— |
— |
X |
— |
07.2 |
Kvalitatīvs vīns |
— |
— |
X |
— |
08 |
OLĪVEĻĻA |
X |
X |
X |
X |
09 |
CITI AUGKOPĪBAS PRODUKTI |
X |
X |
X |
X |
09.1 |
Augu materiāli, ko izmanto galvenokārt pinumos |
— |
— |
X |
— |
09.2 |
Sēklas |
— |
— |
X |
— |
09.3 |
Citi augkopības produkti: citi |
— |
— |
X |
— |
10 |
AUGKOPĪBAS IZLAIDE (01 LĪDZ 09) |
X |
X |
X |
X |
11 |
DZĪVNIEKI |
X |
X |
X |
X |
11.1 |
Liellopi |
X |
X |
X |
X |
11.2 |
Cūkas |
X |
X |
X |
X |
11.3 |
Zirgu dzimtas dzīvnieki |
X |
X |
X |
X |
11.4 |
Aitas un kazas |
X |
X |
X |
X |
11.5 |
Mājputni |
X |
X |
X |
X |
11.6 |
Citi dzīvnieki |
X |
X |
X |
X |
12 |
DZĪVNIEKU IZCELSMES PRODUKTI |
X |
X |
X |
X |
12.1 |
Piens |
X |
X |
X |
X |
12.2 |
Olas |
X |
X |
X |
X |
12.3 |
Citi dzīvnieku izcelsmes produkti |
X |
X |
X |
X |
12.3/1 |
Neapstrādāta vilna |
— |
— |
X |
— |
12.3/2 |
Zīdvērpēja kokoni |
— |
— |
X |
— |
12.3/3 |
Citi dzīvnieku izcelsmes produkti: citi |
— |
— |
X |
— |
13 |
LOPKOPĪBAS IZLAIDE (11+12) |
X |
X |
X |
X |
14 |
LAUKSAIMNIECĪBAS PREČU IZLAIDE (10+13) |
X |
X |
X |
X |
15 |
LAUKSAIMNIECISKO PAKALPOJUMU IZLAIDE |
X |
X |
X |
X |
15.1 |
Lauksaimnieciskie pakalpojumi |
— |
— |
X |
— |
15.2 |
Piena kvotas izīrēšana |
— |
— |
X |
— |
16 |
LAUKSAIMNIECISKĀ IZLAIDE (14+15) |
X |
X |
X |
X |
17 |
NELAUKSAIMNIECISKAS SEKUNDĀRĀS DARBĪBAS (NENODALĀMAS) |
X |
X |
X |
X |
17.1 |
Lauksaimniecības produktu pārstrāde |
X |
X |
X |
X |
17.2 |
Citas nenodalāmas sekundārās darbības (preces un pakalpojumi) |
X |
X |
X |
X |
18 |
LAUKSAIMNIECĪBAS NOZARES IZLAIDE (16+17) |
X |
X |
X |
X |
19 |
KOPĒJAIS STARPPATĒRIŅŠ |
X |
X |
X |
X |
19.01 |
Sēklas un stādāmais materiāls |
X |
X |
X |
X |
19.02 |
Enerģija; eļļošanas līdzekļi |
X |
X |
X |
X |
19.02/1 |
— elektroenerģija |
— |
— |
X |
— |
19.02/2 |
— dabasgāze |
— |
— |
X |
— |
19.02/3 |
— citas degvielas un propelenti |
— |
— |
X |
— |
19.02/4 |
— citi |
— |
— |
X |
— |
19.03 |
Mēslojums un augsnes ielabotāji |
X |
X |
X |
X |
19.04 |
Augu aizsardzības līdzekļi un pesticīdi |
X |
X |
X |
X |
19.05 |
Veterinārie izdevumi |
X |
X |
X |
X |
19.06 |
Dzīvnieku barība |
X |
X |
X |
X |
19.06/1 |
— dzīvnieku barība, ko piegādā citas lauku saimniecības |
X |
X |
X |
X |
19.06/2 |
— dzīvnieku barība, kas nav iepirkta lauksaimniecības nozarē |
X |
X |
X |
X |
19.06/3 |
— dzīvnieku barība, ko ražo un patērē vienā un tajā pašā lauku saimniecībā |
X |
X |
X |
X |
19.07 |
Mteriālu apkope |
X |
X |
X |
X |
19.08 |
Ēku uzturēšana |
X |
X |
X |
X |
19.09 |
Lauksaimnieciskie pakalpojumi |
X |
X |
X |
X |
19.10 |
Netieši mērītie finanšu starpniecības pakalpojumi (NMFSP) |
X |
X |
X |
X |
19.11 |
Citas preces un pakalpojumi |
X |
X |
X |
X |
20 |
BRUTO PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA BĀZES CENĀS (18-19) |
X |
X |
X |
X |
21 |
PAMATKAPITĀLA PATĒRIŅŠ |
X |
X |
X |
X |
21.1 |
Iekārtas |
— |
— |
X |
— |
21.2 |
Ēkas |
— |
— |
X |
— |
21.3 |
Stādījumi |
— |
— |
X |
— |
21.4 |
Cits |
— |
— |
X |
— |
22 |
NETO PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA BĀZES CENĀS (20-21) |
X |
X |
X |
X |
2. Ienākuma veidošanas konts
|
|
Nosūtīšana par atsauces gadu n |
|||
a |
b |
c |
d |
||
Postenis |
Mainīgo lielumu saraksts |
Novembris n gads (EPL aplēses) |
Marts n+1 gads (EPL aplēses) |
Septembris n+1 gads (EPL dati) |
Septembris n+2 gads (REPL dati) |
23 |
DARBINIEKU ATALGOJUMS |
X |
X |
X |
X |
24 |
CITI RAŽOŠANAS NODOKĻI |
X |
X |
X |
X |
25 |
CITAS RAŽOŠANAS SUBSĪDIJAS |
X |
X |
X |
X |
26 |
Starpnieku ienākums (22-24+25) |
X |
X |
X |
X |
27 |
PAMATDARBĪBAS PĀRPALIKUMS/JAUKTAIS IENĀKUMS (22-23-24+25) |
X |
X |
X |
X |
3. Uzņēmējdarbības ienākuma konts
|
|
Nosūtīšana par atsauces gadu n |
|||
a |
b |
c |
d |
||
Postenis |
Mainīgo lielumu saraksts |
Novembris n gads (EPL aplēses) |
Marts n+1 gads (EPL aplēses) |
Septembris n+1 gads (EPL dati) |
Septembris n+2 gads (REPL dati) |
28 |
NOMAS MAKSA UN CITI AR NEKUSTAMO ĪPAŠUMU SAISTĪTI MAKSĀJUMI, KAS JĀSEDZ |
X |
X |
X |
X |
29 |
MAKSĀJAMIE PROCENTI |
X |
X |
X |
X |
30 |
SAŅEMAMIE PROCENTI |
X |
X |
X |
X |
31 |
UZŅĒMĒJDARBĪBAS IENĀKUMS (27-28-29+30) |
X |
X |
X |
X |
4. Kapitāla konta elementi
|
|
Nosūtīšana par atsauces gadu n |
|||
a |
b |
c |
d |
||
Postenis |
Mainīgo lielumu saraksts |
Novembris n gads (EPL aplēses) |
Marts n+1 gads (EPL aplēses) |
Septembris n+1 gads (EPL dati) |
Septembris n+2 gads (REPL dati) |
32 |
BPKV (LAUKSAIMNIECĪBAS PRODUKTI) |
— |
— |
X |
X |
32.1 |
BPKV (stādījumi) |
— |
— |
X |
— |
32.2 |
BPKV (dzīvnieki) |
— |
— |
X |
— |
33 |
BPKV (nelauksaimniecības produkti) |
— |
— |
X |
X |
33.1 |
BPKV (materiāli) |
— |
— |
X |
— |
33.2 |
BPKV (ēkas) |
— |
— |
X |
— |
33.3 |
Cita BPKV |
— |
— |
X |
— |
34 |
BPKV (IZŅEMOT ATSKAITĀMO PVN) (32+33) |
— |
— |
X |
X |
35 |
NETO PAMATKAPITĀLA VEIDOŠANA (IZŅEMOT ATSKAITĀMO PVN) (34-21) |
— |
— |
X |
X |
36 |
KRĀJUMU PĀRMAIŅAS |
— |
— |
X |
X |
37 |
KAPITĀLA PĀRVEDUMI |
— |
— |
X |
X |
37.1 |
Ieguldījumu pārvedumi |
— |
— |
X |
— |
37.2 |
Citi kapitāla pārvedumi |
— |
— |
X |
— |
5. Lauksaimnieciskā darba ieguldījums
|
|
Nosūtīšana par atsauces gadu n |
||
a |
b |
c |
||
Postenis |
Mainīgo lielumu saraksts |
Novembris n gads (EPL aplēses) |
Marts n+1 gads (EPL aplēses) |
Septembris n+1 gads (EPL dati) |
38 |
KOPĒJAIS LAUKSAIMNIECISKĀ DARBA IEGULDĪJUMS |
X |
X |
X |
38.1 |
Neatalgota lauksaimnieciskā darba ieguldījums |
X |
X |
X |
38.2 |
Atalgota lauksaimnieciskā darba ieguldījums |
X |
X |
X |
( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 223/2009 (2009. gada 11. marts) par Eiropas statistiku un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 1101/2008 par tādas statistikas informācijas nosūtīšanu Eiropas Kopienu Statistikas birojam, uz kuru attiecas konfidencialitāte, Padomes Regulu (EK) Nr. 322/97 par Kopienas statistiku un Padomes Lēmumu 89/382/EEK, Euratom, ar ko nodibina Eiropas Kopienu Statistikas programmu komiteju (OV L 87, 31.3.2009., 164. lpp.).
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1059/2003 (2003. gada 26. maijs) par kopējas statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) izveidi (OV L 154, 21.6.2003., 1. lpp.).
( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Savienības iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.).
( 4 ) Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma – EKS 2010, Luksemburga, 2013.
►M6 ( 5 ) Nacionālo kontu sistēma, 2008. Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda, ESAO un Pasaules Bankas kopīga publikācija. ◄
( 6 ) Jāatzīmē tas, ka, lai gan EKS priekšroka dota vietējām DVV, ražošanas procesa analīzei vispiemērotākā vienība ir viendabīgās ražošanas vienība (VRV). Šo vienību izmanto ielaides un izlaides analīzē, jo tā precīzi atbilst darbības veidam. Tādējādi institucionālās vienības iedala tik daudzās VRV, cik ir darbību (kas nav palīgdarbības). Grupējot šīs VRV, ekonomiku var sadalīt “tīrās” (viendabīgās) nozarēs. Parasti VRV nav novērojamas tieši. Tādēļ viendabīgo nozaru kontus nevar apkopot, pamatojoties uz VRV grupām. Šādu kontu apkopošanas metode ir aprakstīta EKS. Tā ietver sekundārajai ražošanai un darbības nozarēm atbilstošo izmaksu sasaistīšanu ar attiecīgajām viendabīgajām nozarēm (EKS 2010, 2.153.–2.156. punkts, 9.52.–9.63. punkts).
( 7 ) Tās ir mazas vienības, kas ražo nevis pārdošanai, bet pašu patēriņam, un veic lauksaimnieciskas darbības, nebūdamas ekonomiski atkarīgas no šīm darbībām.
( 8 ) Tomēr jāatzīmē, ka dažas sekundārās darbības, piemēram, ēku vai mājokļu izīrēšana, vienmēr tiek uzskatītas par nodalāmām no lauksaimnieciskas darbības.
( 9 ) ►M3 ISIC 4. red. ◄ : ANO saimniecības nozaru starptautiskā klasifikācija.
( 10 ) Skatīt arī “Paskaidrojumus”: Eurostat: NACE 2. red., Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija Eiropas Kopienā, 2. temats, E sērija, Luksemburga, 2007.
( 11 ) Iemesls šai atkāpei no vispārējiem noteikumiem ir tāds, ka šajos īpašajos gadījumos ievērojamu daļu sēklu iegūst ar parastajām atbilstīgo graudaugu, eļļas augu, proteīnaugu vai kartupeļu ražām, kamēr pārējos gadījumos sēklas ražo specializētās saimniecībās.
( 12 ) Skatīt NACE 2. red. “Paskaidrojumus”. Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija Eiropas Kopienā, 2. temats, E sērija, Luksemburga, 2007.
( 13 ) Sekundāra produkcija ir tāda, kas tehniski ir saistīta ar citas produkcijas ražošanu. Tā var būt ekskluzīva tad, ja ir saistīta ar citu tās pašas grupas produkciju un var rasties tikai saistībā ar to, vai vienkārša, ja tā ir saistīta ar citu produkciju, bet tās rašanās nav atkarīga tikai no konkrētas grupas produkcijas.
( 14 ) Atšķirībā no iekārtu kopfonda, kur iekārtas un piederumi parasti ir atsevišķu saimniecību īpašums, šeit tie pieder kooperatīvam.
( 15 ) Sk. 2.029. līdz 2.031. punktu attiecībā uz krājumu reģistrēšanas brīdi.
( 16 ) FAO (1996). Ekonomikas pārskatu sistēma attiecībā uz pārtiku un lauksaimniecību, Apvienoto Nāciju Organizācija, Roma. ◄
( 17 ) Izlaidi attiecībā uz šiem dzīvniekiem aprēķina, summējot uz pašu rēķina saražotās pamatkapitāla preces (= aktīvu papildinājumi mīnus realizācija) un pārdošanas apjomus (= realizācija).
( 18 ) Vērtējot tirdzniecību, ar īpašumtiesību pāreju saistītās izmaksas (tirdzniecības uzcenojums un transporta izmaksas) iekļauj pirkuma vērtībā. Ja notiek tirdzniecība rezidentu saimniecību starpā, tad pārdošanas un pirkšanas apjomi viens otru kompensē, izņemot pārņemšanas izmaksas, kuras izlaides aprēķinā uzskata par “negatīvo pārdošanas apjomu”.
( 19 ) Tas pats attiecas uz citiem lauksaimniecības produktiem, kam piemīt krājumu īpašības.
( 20 ) Parasti tā notiek, ja produkciju reklamē, kas dažos gadījumos bez šādiem darba devēja izdevumiem nav iespējams.
( 21 ) Līzings no vienkāršas izīrēšanas atšķiras ar to, ka līzingā īpašumtiesību riskus un priekšrocības līzinga devējs līzinga ņēmējam (aktīvu lietotājam) nodod de facto, nevis de jure. EKS ekonomikas stāvokli – līzingu – ievēro, savos reģistros pieņemot, ka līzinga devējs kreditē līzinga ņēmēju, un tas pēdējam ļauj iegādāties ilglietojuma preces un kļūt par šo preču īpašnieku de facto. Tādējādi līzingu uzskata par vienu no ieguldījumu finansēšanas veidiem.
( 22 ) Šīs metodes izmantošanas dēļ izmaksas, kas saistītas ar “pamatlīdzekļos” ietilpstošo lauksaimniecības dzīvnieku tirdzniecību starp vienībām, jāreģistrē pie ieguvēja GFCF.
( 23 ) Šajā gadījumā stādījumu izciršanu un koksnes pārdošanu reģistrē kā mežsaimniecības darbību.
( 24 ) Jāatzīmē, ka izrakšanas pakalpojuma izmaksas, kuru segšanu var pieprasīt izrakšanu veikušais uzņēmums, ir pakalpojuma starppatēriņš.
( 25 ) Kaujamo lauksaimniecības dzīvnieku pārdošanu (t. i., pārdošanu, ko veic kautuves vai lauksaimnieki; tostarp pārdošanu nelauksaimnieciskām vienībām tādam ekonomiskam izlietojumam, kas nav kaušana) uzskatot par pamatlīdzekļu realizāciju, vienkāršo grāmatvedības procedūru, kādā reģistrē to pamatlīdzekļu realizāciju, kuru ekonomiskais izlietojums ir mainījies. Pamatlīdzekļos ietilpstošos lauksaimniecības dzīvniekus būtībā iekļauj krājumos, reģistrējot plūsmu ar nosaukumu “Citas apjoma izmaiņas” (sk. 2.136. punktu), ko ieraksta kontā “Citas aktīvu apjoma izmaiņas”. Tos pārdod vienīgi kā krājumus, un tad pārdošana ir izņemšana no krājumiem, nevis aktīvu realizēšana.
( 26 ) Ja vien pārdošana un pirkšana norisinās vienā un tajā pašā grāmatvedības pārskata periodā. Pretējā gadījumā reģistrē realizāciju (pārdošanas periodā) un iegādi (pirkšanas periodā).
( 27 ) Tostarp nokaušana pašu galapatēriņam vai samaksai natūrā.
( 28 ) NKS 2008 (10.94. punkts) atšķirībā no EKS 2010 (3.140. punkts) paredzēts aprēķināt pamatkapitāla patēriņu attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem.
( 29 ) NKS 1993 (6.185. punkts) atšķirībā no EKS 1995 (6.03. punkts) paredzēts pamatkapitāla patēriņu aprēķināt attiecībā uz lauksaimniecības dzīvniekiem.
( 30 ) Var izmantot jebkuru citu metodi, ja ar to iegūst līdzvērtīgus rezultātus.
( 31 ) Šis samazinājums attiecas uz teorētisko gadījumu, kad produktīvo dzīvnieku importu reģistrē kā GFCF. Praksē visus lauksaimniecības nozarē importētos dzīvniekus uzskata par krājumu izmaiņām (sk. 2.205. punktu).
( 32 ) Ar “citām apjoma izmaiņām” parasti saprot to preču krājumus, ko iznīcina sakarā ar ārkārtējiem notikumiem (piemēram, dabas stihijām). Kārtējos zaudējumus iekļauj krājumu samazinājumos.
( 33 ) Izlaidi sadala pārdošanā (un citos izlietojumos) un krājumu izmaiņās.
( 34 ) Līdzīgu rezultātu var iegūt, pārdošanas apjomus reģistrējot par pusgadu un izlaidi pārskata gadā “n” aprēķinot kā summu, ko veido pārdošanas apjomi “n” gada otrajā pusē un “n + 1’ gada pirmajā pusē.
( 35 ) Šajā kategorijā nedrīkst iekļauj maksājumus, kas dod labumu galvenokārt darba devējam. Šādi maksājumi ietilpst starppatēriņā (sk. 2.108. e) punktu).
( 36 ) Lauksaimniecības produkcija, ar ko apgādā darbiniekus, ir lauksaimniecības nozares izlaide.
( 37 ) Konkrēti tās atbilst algai, kuru darba devējs kādu laiku turpina maksāt darba ņēmēja slimības vai grūtniecības gadījumā, pēc nelaimes gadījuma darbā vai iestājoties invaliditātei, vai darba ņēmēja atlaišanas gadījumā, ja vien attiecīgās summas ir iespējams identificēt atsevišķi.
( 38 ) Konkrēti tās atbilst algai, kuru darba devējs kādu laiku turpina maksāt darbinieka slimības vai grūtniecības gadījumā, pēc nelaimes gadījuma darbā vai iestājoties invaliditātei, vai darbinieka atlaišanas gadījumā, ja vien attiecīgās summas ir iespējams identificēt atsevišķi.
( 39 ) Visnozīmīgākais ar nodokļiem apliekamais postenis ir apgrozījums. Visās ES dalībvalstīs apgrozījuma nodokli iekasē ar PVN. Šā nodokļa likmes ir atšķirīgas dažādās dalībvalstīs un pat vienas dalībvalsts robežās. Kopumā lauksaimniecības produkcijai piemērotā nodokļa likme ir zemāka par pamatlikmi.
( 40 ) Procentu likme var svārstīties atkarībā no produkcijas un tās izplatīšanas veida.
( 41 ) Subsīdijas par lauksaimniecības produkciju, ko izmaksā lauksaimnieciskajiem ražotājiem, ietver visas subsīdijas, kas izpaužas kā trūkstošās summas piemaksāšana īpašniekiem (t.i., ja valsts pārvaldes iestādes lauksaimniecības produkcijas ražotājiem samaksā vidējās tirgus cenas un par lauksaimniecības produkciju garantētās cenas starpību).
( 42 ) Dalībvalstu izmantoto PNV sistēmu atšķirības dažkārt rada situācijas, kurās par lauksaimnieku pirkumiem samaksāto PNV nav iespējams atgūt vai kompensēt. Šādi PVN maksājumi attiecas uz: i) neatskaitāmo PNV, t. i., uz PNV, kas samaksāts par pirkumiem, bet ko lauksaimnieki neatkarīgi no viņiem piemērojamās sistēmas nevar atvilkt no pārdotās produkcijas rēķinos iekļautā PVN, un kas tādējādi netiek kompensēts; ii) un/vai uz i) punktā neminētu PVN, kas samaksāts par pirkumiem, bet par ko lauksaimniekiem, uz kuriem attiecas vienotās likmes sistēma, neatlīdzina pilnā apmērā (ar pārdošanas cenu vai kompensācijas veidā).
►M6 ( 43 ) Tomēr, ja dotācija finansē gan parāda dzēšanu, gan procentu maksājumu par parāda dzēšanu un to nav iespējams sadalīt starp šiem abiem elementiem, visu dotāciju uzskata par ieguldījumu dotāciju. ◄
( 44 ) Saņemamie procenti atbilst “Citām debitoru saistībām” (F.8) finanšu kontā.
( 45 ) Saņemtie procentu maksājumi finanšu kontā atbilst “Citām debitoru saistībām” (F.7). Šajā kategorijā ietilpst visi “Citām debitoru saistībām” atbilstošie darījumi, t. i., visi finanšu aktīvi, kas radīti papildus finanšu vai nefinanšu darījumiem, ja vien starp darījuma un atbilstīgā maksājuma veikšanas brīdi pastāv laika starpība.
►M6 ( 46 ) Jāatzīmē tas, ka, lai gan EKS priekšroka dota vietējām DVV, ražošanas procesa analīzei vispiemērotākā vienība ir viendabīgās ražošanas vienība (VRV). Šo vienību izmanto ielaides un izlaides analīzē, jo tā precīzi atbilst darbības veidam. Tādējādi institucionālās vienības iedala tik daudzās VRV, cik ir darbību (kas nav palīgdarbības). Grupējot šīs VRV, ekonomiku var sadalīt “tīrās” (viendabīgās) nozarēs. Parasti VRV nav novērojamas tieši. Tādēļ viendabīgo nozaru kontus nevar apkopot, pamatojoties uz VRV grupām. Šādu kontu apkopošanas metode ir aprakstīta EKS. Tā ietver sekundārajai ražošanai un darbības nozarēm atbilstošo izmaksu sasaistīšanu ar attiecīgajām viendabīgajām nozarēm (EKS 2010, 2.153.–2.156. punkts, 9.52.–9.63. punkts). ◄
( 47 ) EKS 1995 likts priekšā visu apjomu reģistrēt kā zemes nomas maksu tad, ja zemes vērtību uzskata par augstāku nekā ēku vērtība, un kā ēku nomas maksu tad, ja ir otrādi.
( 48 ) Šeit ietilpst arī ražošanas pamatlīdzekļu zudumi tādu nejaušu bojājumu dēļ, pret kuriem var apdrošināties. Reģistrējamā vērtība ir par apdrošinātajiem ražošanas pamatlīdzekļiem samaksātās neto prēmijas vērtība.
( 49 ) Lai būtu ņemts vērā nepilnas slodzes un sezonālais darbs, nodarbinātību lauksaimniecībā vai tās izmaiņas mēra LDV (sīkāk sk. IV nodaļā). Izšķir neatalgotas un atalgotas LDV, kas kopā veido kopējās LDV.
►M6 ( 50 ) Tas neizslēdz iespēju, ka var būt apstākļi, kad sagatavotāji var nolemt dot priekšroku atšķirību likvidēšanai, lai uzlabotu datu kopējo atbilstību. ◄
( 51 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1059/2003 (2003. gada 26. maijs) par kopējas statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) izveidi (OV L 154, 21.6.2003., 1. lpp.).
( 52 ) Ja attiecīgie pārdošanas un pirkšanas darījumi attiecas uz to pašu uzskaites periodu.
( 53 ) Dzīvnieka pirkšanas darījumu nekad nereģistrē kā starppatēriņu (pamatā tā ir nepabeigta produkta iegāde, sk. 2.067. punktu), un lopkopības izlaides aprēķinu var veikt tikai netieši, pamatojoties uz pārdošanas darījumiem, bruto pamatkapitāla veidošanu (BPKV) un krājumu pārmaiņām.
( 54 ) Saskaņā ar izmantoto metodi vienības iekšējo patēriņu jāpielāgo EPL vērtībām.
( 55 ) Šeit neietilpst importētie lauksaimniecības produkti (izņemot dzīvniekus).