3.1.1.3.1.

Aizsargkonstrukcijai jāatbilst ražojumu sērijas specifikācijām. To piestiprina saskaņā ar ražotāja ieteikto metodi vienam no traktoriem, kuram tā ir projektēta.

Piezīme: statiskās izturības testam nav vajadzīgs viss traktors; tomēr aizsargkonstrukcija un traktora daļas, pie kurām tā piestiprināta, veido iekārtu darba kārtībā, kas turpmāk saukta “mezgls”.

3.1.1.3.2.

Gan statiskajā testā, gan dinamiskajā testā traktoram (vai mezglam), kā tas ir nokomplektēts, jābūt aprīkotam ar visām ražojumu sērijas daļām, kuras var ietekmēt aizsargkonstrukcijas izturību vai kuras var būt vajadzīgas izturības testam.

Traktoram (vai mezglam) jāpiemontē arī detaļas, kas varētu radīt apdraudējumu klīrensa zonā, tā, lai tās varētu pārbaudīt un noskaidrot, vai ir izpildītas 3.1.3. punktā minēto pieņemšanas nosacījumu prasības. Visām traktora vai aizsargkonstrukcijas daļām, ieskaitot aizsardzību pret laika apstākļiem, jābūt piegādātām vai parādītām rasējumos.

3.1.1.3.3.

Izturības testiem visi paneļi un noņemamās nestrukturālas daļas jānoņem, lai tās nevarētu veicināt aizsargkonstrukcijas stiprināšanu.

3.1.1.3.4.

Sliedes platumam jābūt noregulētam tā, lai aizsargkonstrukciju, cik vien iespējams, izturības testu laikā nebalstītu riepas. Ja šos testus veic, ievērojot statisko procedūru, šos riteņus var noņemt.

1)

trieciens (dinamiskais tests) vai noslodze (statiskais tests) konstrukcijas aizmugurē (sk. 3.2.1.1.1. un 3.2.2.1.1. punktu);

2)

aizmugurējā spiediena tests (dinamiskais vai statiskais tests) (sk. 3.2.1.1.4. un 3.2.2.1.4. punktu);

3)

trieciens (dinamiskais tests) vai noslodze (statiskais tests) konstrukcijas priekšā (sk. 3.2.1.1.2. un 3.2.2.1.2. punktu);

4)

trieciens (dinamiskais tests) vai noslodze (statiskais tests) konstrukcijas sānos (sk. 3.2.1.1.3. un 3.2.2.1.3. punktu);

5)

spiediens konstrukcijas priekšā (dinamiskais vai statiskais tests) (sk. 3.2.1.1.5. un 3.2.2.1.5. punktu).

3.1.2.2.1.

Ja testa laikā izkustas vai salūst kāda fiksācijas ierīces daļa, testu atkārto.

3.1.2.2.2.

Testu laikā traktoru vai aizsargkonstrukciju nedrīkst labot vai mainīt.

3.1.2.2.3.

Testu laikā traktora pārnesumkārbai ir jābūt neitrālā režīmā un bremzēm atlaistām.

3.1.2.2.4.

Ja traktors ir aprīkots ar atsperojuma sistēmu starp traktora virsbūvi un riteņiem, testa laikā tai jābūt nobloķētai.

3.1.2.2.5.

Pirmā trieciena izdarīšanai (dinamiskais tests) vai pirmās slodzes (statiskais tests) piemērošanai konstrukcijas aizmugurē jāizvēlas tas sāns, kas saskaņā ar testa veicēju iestāžu viedokli pēc triecienu un slodžu sērijas piemērošanas radīs visnevēlamākos apstākļus konstrukcijai. Trieciens no sāniem vai sānu slodze un trieciens no aizmugures vai aizmugures slodze jāpiemēro abos aizsargkonstrukcijas gareniskās vidusplaknes sānos. Trieciens no priekšas vai priekšējā slodze jāpiemēro tajā pašā aizsargkonstrukcijas gareniskās vidusplaknes sānā kā trieciens no sāniem vai sānu slodze.

3.1.3.1.

Uzskata, ka aizsargkonstrukcija apmierina izturības prasības, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

3.1.3.2.

Nedrīkst būt piederumu, kas rada draudus vadītājam. Nedrīkst būt izvirzītas daļas vai piederuma, kas var ievainot vadītāju, ja traktors apgāžas, vai jebkāda piederuma vai daļas, kas var viņu iesprostot – piemēram, aiz kājas vai pēdas – konstrukcijas deformācijas rezultātā.

3.1.5.1.1.

Bloku, kas darbojas kā svārsts, iekar divās ķēdēs vai trosēs, kuru atbalsta punkti nav zemāki par 6 m virs zemes. Jānodrošina līdzekļi, lai neatkarīgi noregulētu bloka iekāršanas augstumu un leņķi starp bloku un atbalsta ķēdēm vai trosēm.

3.1.5.1.2.

Svārsta bloka masai jābūt 2 000 ± 20 kg, neskaitot ķēžu vai trošu masu, kuras pašas nedrīkst pārsniegt 100 kg. Trieciena plaknes sānu garumam jābūt 680 ± 20 mm (sk. 7.3. attēlu). Blokam jābūt piepildītam tā, lai tā smaguma centrs būtu nemainīgs un sakristu ar paralēlskaldņa ģeometrisko centru.

3.1.5.1.3.

Paralēlskaldnim jābūt savienotam ar sistēmu, kas velk to atpakaļ ar tūlītēju atlaišanas mehānismu, kurš ir veidots un izvietots tā, lai svārsta bloku varētu atlaist, neizraisot paralēlskaldņa svārstības ap horizontālo asi perpendikulāri svārsta svārstību plaknei.

3.1.5.3.1.

Balsta sliedēm ar vajadzīgo sliedes platumu, kas nosedz vajadzīgo platību, lai nostiprinātu traktoru visos ilustrētajos gadījumos (sk. 7.4., 7.5. un 7.6. attēlu), jābūt stingri piestiprinātām pie neelastīga pamata zem svārsta.

3.1.5.3.2.

Traktoram jābūt pieķēdētam pie sliedēm ar trošu palīdzību ar apaļām stieplēm, ar šķiedru serdeni, ar konstrukciju 6 × 19 saskaņā ar ISO 2408:2004 un ar nominālo diametru 13 mm. Metāla daļu maksimālajai stiepes izturībai jābūt 1 770 Mpa.

3.1.5.3.3.

Centrālais griezes punkts traktoram ar šarnīrsavienojumu jāatbalsta un jāpieķēdē tā, lai tas atbilstu visiem testiem. Izdarot testu ar triecienu no sāna, balstam jābūt atbalstītam arī no triecienam pretējās puses. Priekšējiem un aizmugurējiem riteņiem nav jābūt vienā līnijā, ja tas atvieglo trošu pievienošanu atbilstīgajā veidā.

3.1.5.4.1.

Trieciena testu laikā kā balsts riteņiem jāizmanto mīkstās koksnes baļķis, kura šķērsgriezuma laukums ir 150 mm (sk. 7.4., 7.5. un 7.6. attēlu).

3.1.5.4.2.

Mīkstās koksnes baļķis jāpiestiprina pie zemes, lai nostiprinātu riteņa diska malu, kas atrodas pretējā pusē triecienam no sāniem (sk. 7.6. attēlu).

3.1.5.5.1.

Traktoriem ar šarnīrsavienojumu lieto papildu balstus un stiprinājumus. To mērķis ir nodrošināt, lai traktora daļa, kurā ir ierīkota aizsargkonstrukcija, būtu tikpat stingra kā viengabala traktoram.

3.1.5.5.2.

Konkrētā papildu informācija, kas attiecas uz trieciena un spiediena pārbaudēm, ir iekļauta 3.2.1.1. punktā.

3.1.5.6.1.

Traktora riepām nedrīkst būt šķidruma balasts; tām jābūt piepumpētām līdz spiedienam, kādu noteicis traktora ražotājs darbam uz lauka.

3.1.5.6.2.

Stiprinājumiem jābūt nospriegotiem katrā atsevišķā gadījumā, kad riepām ir deformācija, kas ir 12 procenti no riepas sienas augstuma (attālums starp zemi un diska zemāko punktu) pirms nospriegošanas.

3.1.5.8.1.

ierīce elastīgās deformācijas (atšķirība starp maksimālo momentāno deformāciju un paliekošo deformāciju, sk. 7.8. attēlu) mērīšanai;

3.1.5.8.2.

ierīce pārbaudīšanai, vai aizsargkonstrukcija nav nokļuvusi klīrensa zonā un vai šī zona ir palikusi konstrukcijas aizsardzībā testa laikā (sk. 3.2.2.2.2. punktu).

3.1.6.1.1.

Statiskā testa stendam jābūt veidotam tā, lai aizsargkonstrukcijai varētu piemērot grūdienus vai slodzi.

3.1.6.1.2.

Jānodrošina, lai slodzi varētu vienādi sadalīt slodzes izraisīšanas virzienā pa slīdēšanas sliedi, kuras garums ir viens no skaitļa 50 daudzkārtņiem starp 250 un 700 mm. Nelokāmās sviras vertikālās virsmas izmērs ir 150 mm. Sviras šķautnēm, kas saskaras ar aizsargkonstrukciju, maksimālais liekuma rādiuss ir 50 mm.

3.1.6.1.3.

Jābūt iespējai noregulēt aizsargu jebkurā leņķī attiecībā pret slodzes virzienu, lai varētu sekot līdzi konstrukcijas slodzi nesošās virsmas leņķa izmaiņām, konstrukcijai saliecoties.

3.1.6.1.4.

Slodzes virziens (novirze no horizontāles un no vertikāles):

3.1.6.1.5.

Deformācijas ātrumam jābūt pietiekami lēnam (mazākam nekā 5 mm/s) slodzei visos momentos, lai to uzskatītu par “statisku”.

3.1.6.2.1.

Jāuzzīmē līkne “spēks pret deformāciju”, lai noteiktu enerģiju, kādu uzņem konstrukcija. Nav vajadzības mērīt spēku un deformāciju punktā, kur tiek piemērota slodze konstrukcijai; tomēr spēks un deformācija jāmēra vienlaikus un kolineāri.

3.1.6.2.2.

Atskaites punkts deformācijas mērījumiem jāizvēlas tā, lai ņemtu vērā tikai to enerģiju, kuru uzņem konstrukcija un/vai konkrētu traktora daļu deformācija. Enerģija, kas tiek uzņemta, deformējoties un/vai paslīdot stiprinājumam, jāignorē.

3.1.6.3.1.

Stiprinājuma sliedes ar vajadzīgo sliedes platumu, kas nosedz vajadzīgo platību traktora piestiprināšanai visos aplūkotajos gadījumos, stingri jānostiprina pie neelastīga pamata pie testa stenda.

3.1.6.3.2.

Traktors jāpiestiprina pie sliedēm ar jebkuru piemērotu līdzekli (plāksnēm, ķīļiem, trosēm, balstiem utt.) tā, lai tas nevarētu izkustēties testa laikā. Šī prasība jāpārbauda testa laikā, izmantojot parastas garuma mērierīces.

Ja traktors izkustas, viss tests jāatkārto, ja vien sistēma tās deformācijas mērīšanai, ko ņem vērā, zīmējot līkni “spēks pret deformāciju”, nav pievienota traktoram.

3.1.6.5.1.

ierīce elastīgās deformācijas (atšķirība starp maksimālo momentāno deformāciju un paliekošo deformāciju, sk. 7.8. attēlu) mērīšanai;

3.1.6.5.2.

ierīce pārbaudīšanai, vai aizsargkonstrukcija nav nokļuvusi klīrensa zonā un vai šī zona ir palikusi konstrukcijas aizsardzībā testa laikā (sk. 3.3.2.2.2. punktu).

3.2.1.1.1.1.

Attiecībā pret svārsta bloku traktors jānovieto tā, lai bloks iedarbotos uz aizsargkonstrukciju, kad bloka trieciena plakne un atbalsta ķēdes vai troses ir tādā leņķī ar vertikālo A plakni, kas ir vienāda ar M/100 ar 20° maksimumu, ja vien deformācijas laikā aizsargkonstrukcija kontakta punktā neveido lielāku leņķi ar vertikāli. Šādā gadījumā bloka trieciena plakne ir jānoregulē ar papildu atbalsta palīdzību tā, lai tas būtu paralēls aizsargkonstrukcijai trieciena punktā maksimālās deformācijas momentā, atbalsta ķēdēm vai trosēm paliekot iepriekš noteiktajā leņķī.

Jānoregulē bloka piekāršanas augstums un jāveic vajadzīgās darbības tā, lai atturētu svārstu no griešanās ap trieciena punktu.

Triecienu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz aizmuguri, parasti tā ir augšējā mala. Bloka smaguma centra stāvoklis ir 1/6 no aizsargkonstrukcijas augšdaļas platuma uz iekšu no vertikālās plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei un skar aizsargkonstrukcijas augšējās daļas galējo ārējo robežu.

Ja konstrukcija šajā punktā tiek saliekta vai izvirzās uz āru, jāpievieno ķīļi, kas radītu iedarbību šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.2.1.1.1.2.

Traktors jāpieķēdē pie zemes ar četrām trosēm, pa vienai katras ass galā, izvietojot tās, kā norādīts 7.4. attēlā. Attālumam starp priekšējo un aizmugurējo stiprinājumu jābūt tādam, lai troses veidotu mazāk nekā 30° leņķi ar zemi. Turklāt aizmugures stiprinājumi jāizvieto tā, lai abu trošu krustošanās punkts atrastos vertikālajā plaknē, kurā krīt bloka smaguma centrs.

Troses jānospriego tā, lai riepas deformētos, kā noteikts 3.1.5.6.2. punktā. Kad troses ir nospriegotas, ķīlējošais baļķis jānovieto priekšā un cieši pret aizmugurējiem riteņiem, un tad tas jāpiestiprina pie zemes.

3.2.1.1.1.3.

Ja traktors ir ar šarnīrsavienojumu, sakabes punkts papildus jāatbalsta ar koka bluķi ar vismaz 100 mm2 laukumu un stingri jāpiestiprina pie zemes.

3.2.1.1.1.4.

Svārsta bloks jāatvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs smaguma centra augstuma trieciena punktā varētu izteikt ar vienu no šādām formulām:

H = 2,165 × 10-8 M L2

vai

H = 5,73 × 10-2 I

Tad tiek atlaists svārsta bloks, un tas iedarbojas uz aizsargkonstrukciju.

3.2.1.1.1.5.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats) augstums ir lielākā vērtība no iepriekšminētajām vai arī viena no turpmāk minētajām vērtībām:

H = 25 + 0,07 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir mazāka par 2 000 kg;

H = 125 + 0,02 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir lielāka par 2 000 kg.

3.2.1.1.2.1.

Attiecībā pret svārsta bloku traktors jānovieto tā, lai bloks iedarbotos uz aizsargkonstrukciju, kad bloka trieciena plakne un atbalsta ķēdes vai troses ir tādā leņķī ar vertikālo A plakni, kas ir vienāda ar M/100 ar 20° maksimumu, ja vien deformācijas laikā aizsargkonstrukcija kontakta punktā neveido lielāku leņķi ar vertikāli. Šādā gadījumā bloka trieciena plakne ir jānoregulē ar papildu atbalsta palīdzību tā, lai tas būtu paralēls aizsargkonstrukcijai trieciena punktā maksimālās deformācijas momentā, atbalsta ķēdēm vai trosēm paliekot iepriekš noteiktajā leņķī.

Jānoregulē bloka piekāršanas augstums un jāveic vajadzīgās darbības tā, lai atturētu svārsta griešanos ap trieciena punktu.

Triecienu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz sāniem, parasti tā ir augšējā mala Bloka smaguma centra stāvoklis ir 1/6 no aizsargkonstrukcijas augšdaļas platuma uz iekšu no vertikālās plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei un skar aizsargkonstrukcijas augšējās daļas galējo ārējo robežu.

Ja konstrukcija šajā punktā tiek saliekta vai izvirzās uz āru, jāpievieno ķīļi, kas radītu iedarbību šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.2.1.1.2.2.

Traktors jāpieķēdē pie zemes ar četrām trosēm, pa vienai katras ass galā, izvietojot tās, kā norādīts 7.5. attēlā. Attālumam starp priekšējo un aizmugurējo stiprinājumu jābūt tādam, lai troses veidotu mazāk nekā 30° leņķi ar zemi. Turklāt aizmugures stiprinājumi jāizvieto tā, lai abu trošu krustošanās punkts atrastos vertikālajā plaknē, kurā krīt bloka smaguma centrs.

Troses jānospriego tā, lai riepas deformētos, kā noteikts 3.1.5.6.2. punktā. Kad troses ir nospriegotas, ķīlējošais baļķis jānovieto priekšā un cieši pret aizmugurējiem riteņiem, un tad tas jāpiestiprina pie zemes.

3.2.1.1.2.3.

Ja traktors ir ar šarnīrsavienojumu, sakabes punkts papildus jāatbalsta ar koka bluķi ar vismaz 100 mm2 laukumu un stingri jāpiestiprina pie zemes.

3.2.1.1.2.4.

Svārsta bloks jāatvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs smaguma centra augstuma trieciena punktā varētu izteikt ar vienu no šādām formulām, kuras jāizvēlas atkarībā no testiem pakļaujamā mezgla atskaites masas:

H = 25 + 0,07 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir mazāka par 2 000 kg;

H = 125 + 0,02 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir lielāka par 2 000 kg.

Tad tiek atlaists svārsta bloks un tas iedarbojas uz aizsargkonstrukciju.

3.2.1.1.2.5.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats):

Tad tiek atlaists svārsta bloks un tas iedarbojas uz aizsargkonstrukciju.

3.2.1.1.3.1.

Traktors jānovieto attiecībā pret svārsta bloku tā, lai bloks iedarbotos uz aizsargkonstrukciju, kad bloka trieciena plakne un atbalsta ķēdes vai troses ir vertikālā stāvoklī, ja vien deformācijas laikā aizsargkonstrukcija kontakta punktā neveido leņķi ar vertikāli, kas ir mazāks par 20°. Šādā gadījumā bloka trieciena plakne ir jānoregulē ar papildu atbalsta palīdzību tā, lai tā būtu paralēla aizsargkonstrukcijai trieciena punktā maksimālās deformācijas momentā, atbalsta ķēdēm vai trosēm paliekot vertikālā stāvoklī trieciena brīdī.

3.2.1.1.3.2.

Jānoregulē svārsta bloka piekāršanas augstums un jāveic vajadzīgās darbības tā, lai atturētu svārstu no griešanās ap trieciena punktu.

3.2.1.1.3.3.

Triecienu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz sāniem, parasti tā ir augšējā mala. Ja nav iemesla uzskatīt, ka pirmā pret zemi atsitīsies cita šīs malas daļa, tad trieciena punkts ir plaknē, kas atrodas taisnā leņķī pret vidusplakni un 60 mm uz priekšu no sēdekļa indeksa punkta, kad sēdeklis ir noregulēts garenvirziena regulatora vidusstāvoklī.

3.2.1.1.3.4.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats) trieciena punkts ir plaknē, kas atrodas taisnā leņķī pret vidusplakni un kas šķērso segmenta viduspunktu, kas savieno divus sēdekļa punktus, kas ir noteikti, savienojot divus dažādus sēdekļa stāvokļus. Aizsargkonstrukcijām ar diviem stieņiem, triecienu piemēro uz viena no abiem statņiem.

3.2.1.1.3.5.

Traktora riteņi tajā pusē, kura saņems triecienu, jāpieķēdē pie zemes ar trosēm, ko apsien priekšējo un aizmugurējo asu atbilstīgajiem galiem. Troses jānospriego, lai radītu riepu deformācijas lielumus, kādi norādīti 3.1.5.6.2. punktā.

Kad troses nospriegotas, ķīļa baļķis jānovieto uz zemes, atspiežot to cieši pret riepām pusē, kas ir pretī pusei, kas saņems triecienu, un tad jānostiprina pie zemes. Ja priekšējo un aizmugurējo riepu ārmalas nav vienā un tajā pašā vertikālajā plaknē, iespējams, ka jālieto divas sijas vai ķīļi. Tādā gadījumā atbalsts jānovieto tā, kā norādīts 7.6. attēlā, pret tā riteņa diska malu, kurš ir visvairāk noslogots, pretēji trieciena punktam, stingri uzspiežot to pret diska malu un tad nostiprinot pie tā pamata. Balsta garumam jābūt tādam, lai tas veidotu 30 ± 3° leņķi ar zemi, kad tas novietots pret disku. Turklāt tā biezumam jābūt, ja iespējams, 20 līdz 25 reižu mazākam nekā tā garumam un no divām līdz trim reizēm mazākam nekā tā platumam. Balstiem abos galos jābūt veidotiem tā, kā sīki norādīts 7.6. attēlā.

3.2.1.1.3.6.

Ja traktors ir ar šarnīrsavienojumu, sakabes punkts papildus jāatbalsta ar koka bluķi ar vismaz 100 mm2 laukumu un no sāniem tas jāatbalsta ar ierīci, kas ir līdzīga balstam un atstutēta pret aizmugurējo riteni, kā norādīts 3.2.1.1.3.2. punktā. Pēc tam sakabi stingri nostiprina ar trosi pie zemes.

3.2.1.1.3.7.

Svārsta bloks jāatvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs smaguma centra augstuma trieciena punktā varētu izteikt ar vienu no šādām formulām, kuras jāizvēlas atkarībā no testiem pakļaujamā mezgla atskaites masas:

H = 25 + 0,20 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir mazāka par 2 000 kg;

H = 125 + 0,15 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir lielāka par 2 000 kg.

3.2.1.1.3.8.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats):

Tad tiek atlaists svārsta bloks un tas iedarbojas uz aizsargkonstrukciju.

3.2.2.1.1.1.

Slodzi piemēro horizontāli vertikālā plaknē, kas atrodas paralēli traktora vidusplaknei.

Slodzes piemērošanas punktu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz aizmuguri, parasti tā ir augšējā mala. Vertikālā plakne, kurai tiek piemērota slodze, atrodas tādā attālumā no vidusplaknes, kas ir vienāds ar vienu trešdaļu no aizsargkonstrukcijas ārējā platuma.

Ja konstrukcija šajā punktā tiek saliekta vai izvirzās uz āru, jāpievieno ķīļi, kas radītu slodzi šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.2.2.1.1.2.

Mezglu pieķēdē pie zemes, kā aprakstīts 3.1.6.3. punktā.

3.2.2.1.1.3.

Enerģijai, kādu uzņem aizsargkonstrukcija testa laikā, jābūt vismaz:

Eil = 2,165 × 10-7 M L2

vai

Eil = 0,574 × I

3.2.2.1.1.4.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats) enerģija ir lielākā vērtība, kas izriet no iepriekšminētajām formulām, vai arī turpmāk minētā vērtība:

Eil = 500 + 0,5 M

3.2.2.1.2.1.

Slodzi piemēro horizontāli vertikālā plaknē, kas atrodas paralēli traktora vidusplaknei. Slodzi vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz sāniem, kad tas brauc uz priekšu, parasti tā ir augšējā mala. Slodzes piemērošanas punkts ir 1/6 no aizsargkonstrukcijas augšdaļas platuma uz iekšu no vertikālās plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei un skar aizsargkonstrukcijas augšējās daļas galējo ārējo robežu.

Ja konstrukcija šajā punktā tiek saliekta vai izvirzās uz āru, jāpievieno ķīļi, kas radītu slodzi šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.2.2.1.2.2.

Mezglu pieķēdē pie zemes, kā aprakstīts 3.1.6.3. punktā.

3.2.2.1.2.3.

Enerģijai, kādu uzņem aizsargkonstrukcija testa laikā, jābūt vismaz:

Eil = 500 + 0,5 M

3.2.2.1.2.4.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats):

3.2.2.1.3.1.

Slodzi no sāna horizontāli piemēro vertikālā plaknē, kas ir perpendikulāra traktora vidusplaknei un atrodas 60 mm uz priekšu no sēdekļa indeksa punkta, ja sēdeklis ir garenvirziena regulatora vidusstāvoklī. Slodzes piemērošanas punktu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz sāniem, parasti tā ir augšējā mala.

3.2.2.1.3.2.

Mezglu pieķēdē pie zemes, kā aprakstīts 3.1.6.3. punktā.

3.2.2.1.3.3.

Enerģijai, kādu uzņem aizsargkonstrukcija testa laikā, jābūt vismaz:

Eis = 1,75 M

3.2.2.1.3.4.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats) slodzes piemērošanas punkts ir plaknē, kas atrodas taisnā leņķī pret vidusplakni un kas šķērso segmenta viduspunktu, kas savieno divus sēdekļa punktus, kas ir noteikti, savienojot divus dažādus sēdekļa stāvokļus. Aizsargkonstrukcijām ar diviem stieņiem slodzi piemēro uz viena no abiem statņiem.

3.2.2.1.3.5.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats), ja aizsargkonstrukcija ir aizmugurē montēti preatpgāšanās stieņi, enerģija ir lielākā vērtība, kas izriet no turpmāk minētajām formulām:

Eis = 1,75 M

vai

Eis = 1,75 M (B6 + B) / 2B

3.3.2.1.1.

Konstrukcijai jābūt vienādai ar jau testēto.

3.3.2.1.2.

Vajadzīgā enerģija nedrīkst pārsniegt enerģiju, kas ir aprēķināta sākotnējam testam, par vairāk kā 5 %.

3.3.2.1.3.

Stiprinājuma metodei un traktora daļām, pie kurām veic piestiprināšanu, ir jābūt vienādām.

3.3.2.1.4.

Visām daļām, piemēram, dubļusargiem un pārsegiem, kas varētu balstīt aizsardzības konstrukciju, ir jābūt vienādiem,

3.3.2.1.5.

Sēdekļa novietojums un kritiskie izmēri aizsargkonstrukcijā, kā arī aizsargkonstrukcijas un traktora relatīvais novietojums ir tāds, ka visos testos būtu jāpaliek klīrensa zonai deformētās konstrukcijas aizsardzībai (to pārbauda, izmantojot tādu pašu klīrensa zonas atskaites punktu kā sākotnējā ziņojumā, proti, sēdekļa atskaites punktu (SAP) un sēdekļa indeksa punktu (SIP)).

3.3.2.2.1.

Izmaiņas, kas neietekmē sākotnējā testa rezultātus (piemēram, piederuma montāžas paneļa stiprinājums ar metināšanas palīdzību nekritiskā konstrukcijas vietā), sēdekļu pievienošana ar atšķirīgu SIP novietojumu aizsargkonstrukcijā (jāpārbauda, vai jaunā klīrensa zona(-as) visos testos paliek deformētās konstrukcijas aizsardzībā).

3.3.2.2.2.

Izmaiņas, kas, iespējams, ietekmē sākotnējā testa rezultātus, neradot bažas par aizsargkonstrukcijas apstiprināšanu (piemēram, izmaiņas konstrukcijas daļā, izmaiņas metodē attiecībā uz aizsargkonstrukcijas stiprinājumu pie traktora). Ir iespējams veikt validācijas testu, kura rezultātus apkopo attiecinājuma ziņojumā.

Minētajam tipa attiecinājumam piemēro šādus ierobežojumus:

3.3.2.2.3.

Atskaites masas palielinājums, ko ražotājs deklarējis attiecībā uz aizsargkonstrukciju, kas jau ir testēta. Ja ražotājs vēlas saglabāt to pašu apstiprinājuma numuru, pēc validācijas testa veikšanas (šādā gadījumā 3.3.2.2.2.2. punktā noteiktos ± 7 % ierobežojumus nepiemēro) ir iespējams izdot attiecinājuma ziņojumu.

3.5.1.

Ja tiek apgalvots, ka aizsargkonstrukcijai ir īpašības, kas to padara izturīgu pret trauslumu aukstā laikā, ražotājam jāsniedz sīka informācija, kas jāiekļauj ziņojumā.

3.5.2.

Turpmāk minētās prasības un procedūras ir paredzētas, lai nodrošinātu izturību un pretestību pret lūzumiem trausluma dēļ pie zemas temperatūras. Ierosina izvirzīt šādās obligātās prasības materiāliem, vērtējot aizsargkonstrukcijas stabilitāti, kad darbs norit zemā temperatūrā valstīs, kurās ir vajadzīga šāda papildu darba aizsardzība.

3.5.2.1.

Skrūvēm un uzgriežņiem, kurus izmanto, lai stiprinātu aizsargkonstrukciju pie traktora un savienotu aizsargkonstrukcijas nesošās daļas, ir jābūt ar atbilstošām temperatūras izturības īpašībām.

3.5.2.2.

Visiem metināšanas elektrodiem, kas izmantoti konstrukcijas daļu un stiprinājumu ražošanā, jābūt saderīgiem ar aizsargkonstrukcijas materiālu, kas norādīts turpmāk 3.5.2.3. punktā.

3.5.2.3.

Aizsargkonstrukcijas nesošo daļu tērauda materiāliem ir jāveic pārbaude attiecībā uz izturību (trieciena enerģijai obligātās prasības saskaņā ar 7.1. tabulu pēc Šarpi (ar V veida robojumu)). Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995.

Uzskata, ka tērauds ar velmēšanas biezumu, kas ir mazāks par 2,5 mm, un ar oglekļa saturu, kas ir mazāks par 0,2 %, atbilst prasībām.

Aizsargkonstrukcijas nesošajām daļām, kas ir ražotas no materiāliem, izņemot tēraudu, ir jābūt līdzvērtīgai izturībai zemā temperatūrā.

3.5.2.4.

Paraugs trieciena enerģijas testam pēc Šarpi (ar V veida robojumu) nedrīkst būt mazāks par to lielāko materiāla iespējamo izmēru, kas ir minēts 7.1. tabulā.

3.5.2.5.

Šarpi (ar V veida robojumu) testi ir jāveic saskaņā ar procedūru ASTM A 370-1979, izņemot paraugu izmēriem, kuriem ir jābūt saskaņā ar izmēriem, kas doti 7.1. tabulā.

7.1.   tabula

Minimālā Šarpi (ar V veida robojumu) trieciena enerģija

3.5.2.6.

Alternatīva šai procedūrai ir mierīgā vai pusmierīgā tērauda izmantošana, par kuru jāsniedz piemērota specifikācija. Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995, Amd 1:2003.

3.5.2.7.

Paraugiem ir jābūt gareniskiem, kas pirms veidošanas un metināšanas izmantošanai aizsargkonstrukcijās, ir ņemti no plakana materiāla, caurulēm vai profiliem. Paraugi no caurulēm un profiliem ir jāņem no tā sāna vidus, kuram ir lielākie izmēri, un tajos nedrīkst iekļaut metināto šuvi.

3.1.2.1.

Traktoram jābūt aprīkotam ar aizsargkonstrukciju tās drošības stāvoklī.

3.1.2.2.

Traktoram jābūt aprīkotam ar riepām, kurām ir vislielākais ražotāja norādītais diametrs un vismazākais šķērsgriezums šāda diametra riepām. Riepas nedrīkst būt balansētas ar šķidrumu, un tām jābūt piepumpētām līdz tādam spiedienam, kāds ir piemērots darbam laukos.

3.1.2.3.

Aizmugurējiem riteņiem jābūt noregulētiem uz vismazāko riteņu platumu; priekšējiem riteņiem jābūt noregulētiem, cik tuvu iespējams tam pašam attālumam starp riteņiem. Ja ir iespējami divi priekšējo riteņu stāvokļi, kuri vienādi atšķiras no aizmugurējo riteņu šaurākā stāvokļa, jāizvēlas platākais priekšējo riteņu stāvoklis.

3.1.2.4.

Visām traktora tvertnēm jābūt uzpildītām vai šķidrumiem jābūt aizvietotiem ar līdzvērtīgu masu atbilstīgajā stāvoklī.

3.1.2.5.

Visi stiprinājumi, kurus izmanto sērijveida ražošanā, ir jānostiprina parastā stāvoklī pie traktora.

3.1.3.1.

Traktors, kas sagatavots, kā aprakstīts iepriekš, ir novietots uz horizontālas plaknes tā, lai traktora priekšējās ass griezes punkts vai, ja tas ir traktors ar šarnīrsavienojumu, horizontālais griezes punkts starp abām asīm varētu brīvi kustēties.

3.1.3.2.

Izmantojot domkratu vai pacēlāju, sašķiebj to traktora daļu, kas nekustīgi savienota ar asi, kura tur vairāk nekā 50 % no traktora svara, vienlaikus nepārtraukti mērot slīpuma leņķi. Šim leņķim jābūt vismaz 38° brīdī, kad traktors atrodas labilā līdzsvara stāvoklī, riteņiem skaroties pie zemes. Vienreiz veic testu, stūresratu izgriežot līdz galam pa kreisi, un vienreiz – stūresratu izgriežot līdz galam pa labi.

3.1.4.2.1.

Apgāšanas tests jāveic uz testa nogāzes, kas ir vismaz četrus metrus gara (sk. 6.4. attēlu). Virsmai jābūt nosegtai ar 18 cm biezu tāda materiāla kārtu, kura konusveida iespiešanās indekss, mērot saskaņā ar standartu ASAE S313.3 FEB1999 un ASAE EP542 FEB1999 attiecībā uz konusveida penetrometeru, ir:

A = 235 ± 20

vai

B = 335 ± 20

3.1.4.2.2.

Traktoru (kas sagatavots, kā minēts 3.1.2. punktā) sāniski sašķiebj ar nulles sākuma ātrumu. Šim nolūkam to novieto uz testa nogāzes sākuma tādā veidā, lai riteņi, kas atrodas nogāzes apakšējā pusē, balstītos uz nogāzes un traktora vidējā plakne būtu paralēla kontūrlīnijām. Pēc tam, kad traktors ir uzdūries testa nogāzes virsmai, tas var pacelties no virsmas, apgriežoties ap aizsargkonstrukcijas augšējo stūri, bet neapgāžoties. Tam jānokrīt atpakaļ uz pusi, kura pirmā pacēlās.

3.1.4.3.1

Lai pārbaudītu nepastāvīgas gāšanās īpašības ar aprēķinu palīdzību, jānoskaidro šādi traktoram raksturīgie dati (sk. 6.5. attēlu):

Sliedes (S) un riepu platuma (B0) summai jābūt lielākai par aizsargkonstrukcijas platumu B6.

3.1.4.3.2

Aprēķinu veikšanai var pieņemt šādus vienkāršojumus:

3.1.4.3.3

Datorprogramma (BASIC) (5) nepārtrauktas kūleņošanas īpašību noteikšanai sāniski krītošam šaura riteņu bāzes traktoram ar priekšā montētu apgāšanās aizsargkonstrukciju ir daļa pašreizējā kodā (ar piemēriem 6.1. līdz 6.11. punktā).

3.2.1.3.1.

Aizsargkonstrukcijai jāatbilst ražojumu sērijas specifikācijām. To piestiprina saskaņā ar ražotāja ieteikto metodi vienam no traktoriem, kuram tā ir projektēta.

Piezīme: statiskās izturības testam nav vajadzīgs viss traktors; tomēr aizsargkonstrukcija un traktora detaļas, pie kurām tā piestiprināta, veido iekārtu darba kārtībā, kas turpmāk saukta “mezgls”.

3.2.1.3.2.

Gan statiskajā testā, gan dinamiskajā testā traktoram (vai mezglam), kā tas ir nokomplektēts, jābūt aprīkotam ar visām ražojumu sērijas daļām, kuras var ietekmēt aizsargkonstrukcijas izturību vai kuras var būt vajadzīgas izturības testam.

Traktoram (vai mezglam) jāpiemontē arī detaļas, kas varētu radīt apdraudējumu klīrensa zonā, tā, lai tās varētu pārbaudīt un noskaidrot, vai ir izpildītas 3.2.3. punktā minēto pieņemšanas nosacījumu prasības.

Visām traktora vai aizsargkonstrukcijas daļām, ieskaitot aizsardzību pret laika apstākļiem, jābūt piegādātām vai parādītām rasējumos.

3.2.1.3.3.

Izturības testiem visi paneļi un noņemamās nestrukturālas daļas jānoņem, lai tās nevarētu veicināt aizsargkonstrukcijas stiprināšanu.

3.2.1.3.4.

Sliedes platumam jābūt noregulētam tā, lai aizsargkonstrukciju, cik vien iespējams, izturības testu laikā nebalstītu riepas. Ja šos testus veic, ievērojot statisko procedūru, šos riteņus var noņemt.

1)

trieciens (dinamiskais tests) vai noslodze (statiskais tests) konstrukcijas aizmugurē

(sk. 3.3.1.1.1. un 3.3.2.1.1. punktu);

2)

aizmugurējā spiediena tests (dinamiskais vai statiskais tests)

(sk. 3.3.1.1.4. un 3.3.2.1.4. punktu);

3)

trieciens (dinamiskais tests) vai noslodze (statiskais tests) konstrukcijas priekšā

(sk. 3.3.1.1.2. un 3.3.2.1.2. punktu);

4)

trieciens (dinamiskais tests) vai noslodze (statiskais tests) konstrukcijas sānos

(sk. 3.3.1.1.3. un 3.3.2.1.3. punktu);

5)

spiediens konstrukcijas priekšā (dinamiskais vai statiskais tests)

(sk. 3.3.1.1.5. un 3.3.2.1.5. punktu).

3.2.2.2.1.

Ja testa laikā izkustas vai salūst kāda fiksācijas ierīces daļa, testu atkārto.

3.2.2.2.2.

Testu laikā traktoru vai aizsargkonstrukciju nedrīkst labot vai mainīt.

3.2.2.2.3.

Testu laikā traktora pārnesumkārbai ir jābūt neitrālā režīmā un bremzēm atlaistām.

3.2.2.2.4.

Ja traktors ir aprīkots ar atsperojuma sistēmu starp traktora virsbūvi un riteņiem, testa laikā tai jābūt nobloķētai.

3.2.2.2.5.

Pirmā trieciena veikšanai (dinamiskais tests) vai pirmās slodzes (statiskais tests) piemērošanai konstrukcijas aizmugurē jāizvēlas tas sāns, kas saskaņā ar testa veicēju iestāžu viedokli pēc triecienu un slodžu sērijas piemērošanas radīs visnevēlamākos apstākļus konstrukcijai. Trieciens no sāniem vai sānu slodze un trieciens no aizmugures vai aizmugurējā slodze jāpiemēro aizsargkonstrukcijas gareniskās vidusplaknes abos sānos. Trieciens no priekšas vai priekšējā slodze jāpiemēro tajā pašā aizsargkonstrukcijas gareniskās vidusplaknes sānā kā sānu trieciens vai slodze.

3.2.3.1.

Uzskata, ka aizsargkonstrukcija apmierina izturības prasības, ja tā atbilst šādiem nosacījumiem:

3.2.3.2.

Nedrīkst būt piederumu, kas rada draudus vadītājam. Nedrīkst būt izvirzītas daļas vai piederuma, kas var ievainot vadītāju, ja traktors apgāžas, vai jebkāda piederuma vai daļas, kas var viņu iesprostot – piemēram, aiz kājas vai pēdas – konstrukcijas deformācijas rezultātā.

3.2.5.1.1.

Bloku, kas darbojas kā svārsts, iekar divās ķēdēs vai trosēs, kuru atbalsta punkti nav zemāki par 6 m virs zemes. Jānodrošina līdzekļi, lai neatkarīgi noregulētu bloka iekāršanas augstumu un leņķi starp bloku un atbalsta ķēdēm vai trosēm.

3.2.5.1.2.

Svārsta bloka masai jābūt 2 000 ± 20 kg, neskaitot ķēžu vai trošu masu, kuras pašas nedrīkst pārsniegt 100 kg. Trieciena plaknes sānu garumam jābūt 680 ± 20 mm (sk. 6.10. attēlu). Blokam jābūt piepildītam tā, lai tā smaguma centrs būtu nemainīgs un sakristu ar paralēlskaldņa ģeometrisko centru.

3.2.5.1.3.

Paralēlskaldnim jābūt savienotam ar sistēmu, kas velk to atpakaļ ar tūlītēju atlaišanas mehānismu, kurš ir veidots un izvietots tā, lai svārsta bloku varētu atlaist, neizraisot paralēlskaldņa svārstības ap horizontālo asi perpendikulāri svārsta svārstību plaknei.

3.2.5.3.1.

Balsta sliedēm ar vajadzīgo sliedes platumu, kas nosedz vajadzīgo platību, lai nostiprinātu traktoru visos ilustrētajos gadījumos (sk. 6.11., 6.12. un 6.13. attēlu), jābūt stingri piestiprinātām pie neelastīga pamata zem svārsta.

3.2.5.3.2.

Traktoram jābūt pieķēdētam pie sliedēm ar trošu palīdzību ar apaļām stieplēm, ar šķiedru serdeni, ar konstrukciju 6 × 19 saskaņā ar ISO 2408:2004 un ar nominālo diametru 13 mm. Metāla daļu maksimālajai stiepes izturībai jābūt 1 770 Mpa.

3.2.5.3.3.

Centrālais griezes punkts traktoram ar šarnīrsavienojumu jāatbalsta un jāpieķēdē tā, lai tas atbilstu visiem testiem. Izdarot testu ar triecienu no sāna, balstam jābūt atbalstītam arī no pretējās puses triecienam. Priekšējiem un aizmugurējiem riteņiem nav jābūt vienā līnijā, ja tas atvieglo trošu pievienošanu atbilstīgajā veidā.

3.2.5.4.1.

Trieciena testu laikā kā balsts riteņiem jāizmanto mīkstās koksnes baļķis, kura šķērsgriezuma laukums ir 150 mm (sk. 6.11., 6.12. un 6.13. attēlu).

3.2.5.4.2.

Mīkstās koksnes baļķis jāpiestiprina pie zemes, lai nostiprinātu riteņa diska malu, kas atrodas pretējā pusē sānu triecienam (sk. 6.13. attēlu).

3.2.5.5.1.

Traktoriem ar šarnīrsavienojumu lieto papildu balstus un stiprinājumus. To mērķis ir nodrošināt, lai traktora daļa, kurā ir ierīkota aizsargkonstrukcija, būtu tikpat stingra kā viengabala traktoram.

3.2.5.5.2.

Konkrētā papildu informācija, kas attiecas uz trieciena un spiediena pārbaudēm, ir iekļauta 3.3.1.1. punktā.

3.2.5.6.1.

Traktora riepām nedrīkst būt šķidruma balasts; tām jābūt piepumpētām līdz spiedienam, kādu noteicis traktora ražotājs darbam uz lauka.

3.2.5.6.2.

Stiprinājumiem jābūt nospriegotiem katrā atsevišķā gadījumā, kad riepām ir deformācija, kas ir 12 procenti no riepas sienas augstuma (attālums starp zemi un diska zemāko punktu) pirms nospriegošanas.

3.2.5.8.1.

ierīce elastīgās deformācijas (atšķirība starp maksimālo momentāno deformāciju un paliekošo deformāciju, sk. 6.15. attēlu) mērīšanai;

3.2.5.8.2.

ierīce pārbaudīšanai, vai aizsargkonstrukcija nav nokļuvusi klīrensa zonā un vai šī zona ir palikusi konstrukcijas aizsardzībā testa laikā (sk. 3.3.2.2.2. punktu).

3.2.6.1.1.

Statiskā testa ierīcei jābūt veidotai tā, lai aizsargkonstrukcijai varētu piemērot grūdienus vai slodzi.

3.2.6.1.2.

Jānodrošina, lai slodzi varētu vienādi sadalīt slodzes izraisīšanas virzienā pa slīdēšanas sliedi, kuras garums ir viens no skaitļa 50 daudzkārtņiem starp 250 un 700 mm. Nelokāmās sviras vertikālās virsmas izmērs ir 150 mm. Sviras šķautņu, kas saskaras ar aizsargkonstrukciju, maksimālais liekuma rādiuss ir 50 mm.

3.2.6.1.3.

Jābūt iespējai noregulēt aizsargu jebkurā leņķī attiecībā pret slodzes virzienu, lai varētu sekot līdzi konstrukcijas slodzi nesošās virsmas leņķa izmaiņām, konstrukcijai saliecoties.

3.2.6.1.4.

Slodzes virziens (novirze no horizontāles un no vertikāles):

3.2.6.1.5.

Deformācijas ātrumam jābūt pietiekami lēnam (mazāk nekā 5 mm/s) slodzei visos momentos, lai to uzskatītu par “statisku”.

3.2.6.2.1.

Jāuzzīmē līkne “spēks pret deformāciju”, lai noteiktu enerģiju, kādu uzņem konstrukcija. Nav vajadzības mērīt spēku un deformāciju punktā, kur tiek piemērota slodze konstrukcijai; tomēr spēks un deformācija jāmēra vienlaikus un kolineāri.

3.2.6.2.2.

Atskaites punkts deformācijas mērījumiem jāizvēlas tā, lai ņemtu vērā tikai to enerģiju, kuru uzņem konstrukcija un/vai konkrētu traktora daļu deformācija. Enerģija, kas tiek uzņemta, deformējoties un/vai paslīdot stiprinājumam, jāignorē.

3.2.6.3.1.

Stiprinājuma sliedes ar vajadzīgo sliedes platumu, kas nosedz vajadzīgo platību traktora piestiprināšanai visos aplūkotajos gadījumos, stingri jānostiprina pie neelastīga pamata pie testa stenda.

3.2.6.3.2.

Traktors jāpiestiprina pie sliedēm ar jebkuru piemērotu līdzekli (plāksnēm, ķīļiem, trosēm, balstiem utt.) tā, lai tas nevarētu izkustēties testa laikā. Šī prasība jāpārbauda testa laikā, izmantojot parastas garuma mērierīces.

Ja traktors izkustas, viss tests jāatkārto, ja vien sistēma tās deformācijas mērīšanai, ko ņem vērā, zīmējot līkni “spēks pret deformāciju”, nav pievienota traktoram.

3.2.6.5.1.

ierīce elastīgās deformācijas (atšķirība starp maksimālo momentāno deformāciju un paliekošo deformāciju, sk. 6.15. attēlu) mērīšanai;

3.2.6.5.2.

ierīce pārbaudīšanai, vai aizsargkonstrukcija nav nokļuvusi klīrensa zonā un vai šī zona ir palikusi konstrukcijas aizsardzībā testa laikā (sk. 3.3.2.2.2. punktu).

3.3.1.1.1.1.

Attiecībā pret svārsta bloku traktors jānovieto tā, lai bloks iedarbotos uz aizsargkonstrukciju, kad bloka trieciena plakne un atbalsta ķēdes vai troses ir tādā leņķī ar vertikālo A plakni, kas ir vienāda ar M/100 ar 20° maksimumu, ja vien deformācijas laikā aizsargkonstrukcija kontakta punktā neveido lielāku leņķi ar vertikāli. Šādā gadījumā bloka trieciena plakne ir jānoregulē ar papildu atbalsta palīdzību tā, lai tas būtu paralēls aizsargkonstrukcijai trieciena punktā maksimālās deformācijas momentā, atbalsta ķēdēm vai trosēm paliekot iepriekš noteiktajā leņķī.

Jānoregulē bloka piekāršanas augstums un jāveic vajadzīgās darbības tā, lai atturētu svārstu no griešanās ap trieciena punktu.

Triecienu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz aizmuguri, parasti tā ir augšējā mala. Bloka smaguma centra stāvoklis ir 1/6 no aizsargkonstrukcijas augšdaļas platuma uz iekšu no vertikālās plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei un skar aizsargkonstrukcijas augšējās daļas galējo ārējo robežu.

Ja konstrukcija šajā punktā tiek saliekta vai izvirzās uz āru, jāpievieno ķīļi, kas radītu iedarbību šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.3.1.1.1.2.

Traktors jāpieķēdē pie zemes ar četrām trosēm, pa vienai katras ass galā, izvietojot tās, kā norādīts 6.11. attēlā. Attālumam starp priekšējo un aizmugurējo stiprinājumu jābūt tādam, lai troses veidotu mazāk nekā 30° leņķi ar zemi. Turklāt aizmugures stiprinājumi jāizvieto tā, lai abu trošu krustošanās punkts atrastos vertikālajā plaknē, kurā krīt bloka smaguma centrs.

Troses jānospriego tā, lai riepas deformētos, kā noteikts 3.2.5.6.2. punktā. Kad troses ir nospriegotas, ķīlējošais baļķis jānovieto priekšā un cieši pret aizmugurējiem riteņiem, un tad tas jāpiestiprina pie zemes.

3.3.1.1.1.3.

Ja traktors ir ar šarnīrsavienojumu, sakabes punkts papildus jāatbalsta ar koka bluķi ar vismaz 100 mm2 laukumu un stingri jāpiestiprina pie zemes.

3.3.1.1.1.4.

Svārsta bloks jāatvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs smaguma centra augstuma trieciena punktā varētu izteikt ar vienu no šādām formulām, kuras jāizvēlas atkarībā no testiem pakļaujamā mezgla atskaites masas:

H = 25 + 0,07 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir mazāka par 2 000 kg;

H = 125 + 0,02 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir lielāka par 2 000 kg.

Tad tiek atlaists svārsta bloks un tas iedarbojas uz aizsargkonstrukciju.

3.3.1.1.1.5.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats), izmanto tās pašas formulas.

3.3.1.1.2.1.

Attiecībā pret svārsta bloku traktors jānovieto tā, lai bloks iedarbotos uz aizsargkonstrukciju, kad bloka trieciena plakne un atbalsta ķēdes vai troses ir tādā leņķī ar vertikālo A plakni, kas ir vienāda ar M/100 ar 20° maksimumu, ja vien deformācijas laikā aizsargkonstrukcija kontakta punktā neveido lielāku leņķi ar vertikāli. Šādā gadījumā bloka trieciena plakne ir jānoregulē ar papildu atbalsta palīdzību tā, lai tas būtu paralēls aizsargkonstrukcijai trieciena punktā maksimālās deformācijas momentā, atbalsta ķēdēm vai trosēm paliekot iepriekš noteiktajā leņķī.

Jānoregulē bloka piekāršanas augstums un jāveic vajadzīgās darbības tā, lai atturētu svārsta griešanos ap trieciena punktu.

Triecienu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz sāniem, parasti tā ir augšējā mala. Bloka smaguma centra stāvoklis ir 1/6 no aizsargkonstrukcijas augšdaļas platuma uz iekšu no vertikālās plaknes, kas ir paralēla traktora vidusplaknei un skar aizsargkonstrukcijas augšējās daļas galējo ārējo robežu.

Ja konstrukcija šajā punktā tiek saliekta vai izvirzās uz āru, jāpievieno ķīļi, kas radītu iedarbību šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.3.1.1.2.2.

Traktors jāpieķēdē pie zemes ar četrām trosēm, pa vienai katras ass galā, izvietojot tās, kā norādīts 6.12. attēlā. Attālumam starp priekšējo un aizmugurējo stiprinājumu jābūt tādam, lai troses veidotu mazāk nekā 30° leņķi ar zemi. Turklāt aizmugurējo nostiprinājumu izvieto tā, lai abu stiepļu trošu krustošanās punkts atrastos vertikālajā plaknē, kurā krīt bloka smaguma centrs.

Troses jānospriego tā, lai riepas deformētos, kā noteikts 3.2.5.6.2. punktā. Kad troses ir nospriegotas, ķīlējošais baļķis jānovieto priekšā un cieši pret aizmugurējiem riteņiem, un tad tas jāpiestiprina pie zemes.

3.3.1.1.2.3.

Ja traktors ir ar šarnīrsavienojumu, sakabes punkts papildus jāatbalsta ar koka bluķi ar vismaz 100 mm2 laukumu un stingri jāpiestiprina pie zemes.

3.3.1.1.2.4.

Svārsta bloks jāatvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs smaguma centra augstuma trieciena punktā varētu izteikt ar vienu no šādām formulām, kuras jāizvēlas atkarībā no testiem pakļaujamā mezgla atskaites masas:

H = 25 + 0,07 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir mazāka par 2 000 kg;

H = 125 + 0,02 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir lielāka par 2 000 kg.

Tad tiek atlaists svārsta bloks un tas iedarbojas uz aizsargkonstrukciju.

3.3.1.1.2.5.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats) augstums ir lielākā vērtība no iepriekš minētās formulas vai no turpmāk minētās formulas (izvēloties lielāko vērtību no minētajām):

H = 2,165 × 10-8 M × L2

vai

H = 5,73 × 10-2 I

3.3.1.1.3.1.

Traktors jānovieto attiecībā pret svārsta bloku tā, lai bloks iedarbotos uz aizsargkonstrukciju, kad bloka trieciena plakne un atbalsta ķēdes vai troses ir vertikālā stāvoklī, ja vien deformācijas laikā aizsargkonstrukcija kontakta punktā neveido leņķi ar vertikāli, kas ir mazāks par 20°. Šādā gadījumā bloka trieciena plakne ir jānoregulē ar papildu atbalsta palīdzību tā, lai tā būtu paralēla aizsargkonstrukcijai trieciena punktā maksimālās deformācijas momentā, atbalsta ķēdēm vai trosēm paliekot vertikālā stāvoklī trieciena brīdī.

Jānoregulē svārsta bloka piekāršanas augstums un jāveic vajadzīgās darbības tā, lai atturētu svārstu no griešanās ap trieciena punktu.

Triecienu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz sāniem.

3.3.1.1.3.2.

Traktora riteņus tajā pusē, kura saņems triecienu, jāpieķēdē pie zemes ar trosēm, ko apsien priekšējo un aizmugurējo asu atbilstīgajiem galiem. Troses jānospriego, lai radītu riepu deformācijas lielumus, kādi norādīti 3.2.5.6.2. punktā.

Kad troses nospriegotas, ķīļa baļķis jānovieto uz zemes, atspiežot to cieši pret riepām pusē, kas ir pretī pusei, kas saņems triecienu, un tad jānostiprina pie zemes. Ja priekšējo un aizmugurējo riepu ārmalas nav vienā un tajā pašā vertikālajā plaknē, iespējams, ka jālieto divas sijas vai ķīļi. Tādā gadījumā atbalsts jānovieto tā, kā norādīts 6.13. attēlā, pret tā riteņa diska malu, kurš ir visvairāk noslogots, pretēji trieciena punktam, stingri uzspiežot to pret diska malu un tad nostiprinot pie tā pamata. Balsta garumam jābūt tādam, lai tas veidotu 30 ± 3° leņķi ar zemi, kad tas novietots pret disku. Turklāt tā biezumam jābūt, ja iespējams, 20 līdz 25 reižu mazākam nekā tā garumam un no divām līdz trim reizēm mazākam nekā tā platumam. Balstiem abos galos jābūt veidotiem tā, kā sīki norādīts 6.13. attēlā.

3.3.1.1.3.3.

Ja traktors ir ar šarnīrsavienojumu, sakabes punkts papildus jāatbalsta ar koka bluķi ar vismaz 100 mm2 laukumu, un no sāniem tas jāatbalsta ar ierīci, kas ir līdzīga balstam un atstutēta pret aizmugurējo riteni, kā norādīts 3.3.1.1.3.2. punktā. Pēc tam sakabi stingri nostiprina ar trosi pie zemes.

3.3.1.1.3.4.

Svārsta bloks jāatvelk atpakaļ tā, lai tā smaguma centra augstumu virs smaguma centra augstuma trieciena punktā varētu izteikt ar vienu no šādām formulām, kuras jāizvēlas atkarībā no testiem pakļaujamā mezgla atskaites masas:

H = (25 + 0,20 M) (B6 + B) / 2B

traktoriem ar atskaites masu, kas ir mazāka par 2 000 kg;

H = (125 + 0,15 M) (B6 + B) / 2B

traktoriem ar atskaites masu, kas ir lielāka par 2 000 kg.

3.3.1.1.3.5.

Grozāmiem traktoriem augstums ir lielākā vērtība, kas izriet vai nu no iepriekšminētās formulas, vai arī no turpmāk minētās formulas:

H = 25 + 0,2 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir mazāka par 2 000 kg;

H = 125 + 0,15 M

traktoriem ar atskaites masu, kas ir lielāka par 2 000 kg.

Tad tiek atlaists svārsta bloks un tas iedarbojas uz aizsargkonstrukciju.

3.3.2.1.1.1.

Slodzi piemēro horizontāli vertikālā plaknē, kas atrodas paralēli traktora vidusplaknei.

Slodzes piemērošanas punktu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz aizmuguri, parasti tā ir augšējā mala. Vertikālā plakne, kurā pieliek slodzi, no vidusplaknes atrodas tādā attālumā, kas ir vienāds ar vienu trešdaļu no konstrukcijas augšdaļas ārējā platuma.

Ja konstrukcija šajā punktā tiek saliekta vai izvirzās uz āru, jāpievieno ķīļi, kas radītu slodzi šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.3.2.1.1.2.

Mezglu pieķēdē pie zemes, kā aprakstīts 3.2.6.3. punktā.

3.3.2.1.1.3.

Enerģijai, kādu uzņem aizsargkonstrukcija testa laikā, jābūt vismaz:

Eil = 500 + 0,5 M

3.3.2.1.1.4.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats), izmanto to pašu formulu.

3.3.2.1.2.1.

Slodzi piemēro horizontāli vertikālā plaknē, kas atrodas paralēli traktora vidusplaknei un tādā attālumā no tās, kas ir 1/3 no augšējās konstrukcijas daļas ārējā platuma.

Slodzes piemērošanas punkts ir tā aizsargkonstrukcijas daļa, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz sāniem, kad tas brauc uz priekšu; parasti tā ir augšējā mala.

Ja konstrukcija šajā punktā tiek saliekta vai izvirzās uz āru, jāpievieno ķīļi, kas radītu slodzi šajā punktā, tādējādi nepastiprinot konstrukciju.

3.3.2.1.2.2.

Mezglu pieķēdē pie zemes, kā aprakstīts 3.2.6.3. punktā.

3.3.2.1.2.3.

Enerģijai, kādu uzņem aizsargkonstrukcija testa laikā, jābūt vismaz:

Eil = 500 + 0,5 M

3.3.2.1.2.4.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats) enerģija ir lielākā vērtība, kas izriet no iepriekšminētajām formulām, vai arī turpmāk minētā vērtība:

Eil = 2,165 × 10–7 M × L2

vai

Eil = 0,574 I

3.3.2.1.3.1.

Sānu slodzi piemēro horizontāli vertikālā plaknē, kas ir perpendikulāra traktora vidusplaknei. Slodzes piemērošanas punktu vērš pret to aizsargkonstrukcijas daļu, kurai ir vislielākā varbūtība pirmajai atsisties pret zemi, traktoram gāžoties uz sāniem, parasti tā ir augšējā mala.

3.3.2.1.3.2.

Mezglu pieķēdē pie zemes, kā aprakstīts 3.2.6.3. punktā.

3.3.2.1.3.3.

Enerģijai, kādu uzņem aizsargkonstrukcija testa laikā, jābūt vismaz:

Eis = 1,75 M (B6 + B) / 2B

3.3.2.1.3.4.

Traktoriem ar grozāmu vadītāja stāvokli (grozāms sēdeklis un stūresrats) enerģija ir lielākā vērtība, kas izriet no iepriekšminētajām formulām, vai arī turpmāk minētā vērtība:

Eis = 1,75 M

3.4.2.1.1.

Konstrukcijai (tostarp aizmugurējai cietai armatūrai) ir jābūt vienādai ar jau testēto.

3.4.2.1.2.

Vajadzīgā enerģija nedrīkst pārsniegt enerģiju, kas ir aprēķināta sākotnējam testam, par vairāk kā 5 %.

3.4.2.1.3.

Stiprinājuma metodei un traktora daļām, pie kurām veic piestiprināšanu, ir jābūt vienādām.

3.4.2.1.4.

Visām daļām, piemēram, dubļusargiem un pārsegiem, kas varētu balstīt aizsardzības konstrukciju, ir jābūt vienādiem.

3.4.2.1.5.

Sēdekļa novietojums un kritiskie izmēri aizsargkonstrukcijā, kā arī aizsargkonstrukcijas un traktora relatīvais novietojums ir tāds, ka visos testos būtu jāpaliek klīrensa zonai deformētās konstrukcijas aizsardzībai (to pārbauda, izmantojot tādu pašu klīrensa zonas atskaites punktu kā sākotnējā ziņojumā, proti, sēdekļa atskaites punktu (SAP) un sēdekļa indeksa punktu (SIP)).

3.4.2.2.1.

Izmaiņas, kas neietekmē sākotnējā testa rezultātus (piemēram, piederuma montāžas paneļa stiprinājums ar metināšanas palīdzību nekritiskā konstrukcijas vietā), sēdekļu pievienošana ar atšķirīgu SIP novietojumu aizsargkonstrukcijā (jāpārbauda, vai jaunā klīrensa zona(-as) visos testos paliek deformētās konstrukcijas aizsardzībā).

3.4.2.2.2.

Izmaiņas, kas, iespējams, ietekmē sākotnējā testa rezultātus, neradot bažas par aizsargkonstrukcijas apstiprināšanu (piemēram, izmaiņas konstrukcijas daļā, izmaiņas metodē attiecībā uz aizsargkonstrukcijas stiprinājumu pie traktora). Ir iespējams veikt validācijas testu, kura rezultātus apkopo attiecinājuma ziņojumā.

Minētajam tipa attiecinājumam piemēro šādus ierobežojumus:

3.4.2.2.3.

Atskaites masas palielinājums, ko ražotājs deklarējis attiecībā uz aizsargkonstrukciju, kas jau ir testēta Ja ražotājs vēlas saglabāt to pašu apstiprinājuma numuru, pēc validācijas testa veikšanas (šādā gadījumā 3.4.2.2.2.2. punktā noteiktos ierobežojumus nepiemēro) ir iespējams izdot attiecinājuma ziņojumu.

3.4.2.2.4.

Izmaiņas aizmugurējā cietā armatūrā vai jaunas aizmugurējās cietās armatūras piestiprināšana. Visos testos, ņemot vērā jauno vai modificēto aizmugurējo cieto armatūru, ir jāpārbauda, vai klīrensa zona paliek deformētās konstrukcijas aizsardzībā. Aizmugurējā cietā armatūrā ir jāpārbauda saskaņā ar 3.3.1.2.2.2. vai 3.3.2.2.2.2. punktu, un testa rezultāti ir jānorāda attiecinājuma ziņojumā.

3.6.2.1.

Skrūvēm un uzgriežņiem, kurus izmanto, lai stiprinātu aizsargkonstrukciju pie traktora un savienotu aizsargkonstrukcijas nesošās daļas, ir jābūt ar atbilstošām temperatūras izturības īpašībām.

3.6.2.2.

Visiem metināšanas elektrodiem, kas izmantoti konstrukcijas daļu un stiprinājumu ražošanā, jābūt saderīgiem ar aizsargkonstrukcijas materiālu, kas norādīts turpmāk 3.6.2.3. punktā.

3.6.2.3.

Aizsargkonstrukcijas nesošo daļu tērauda materiāliem ir jāveic pārbaude attiecībā uz izturību (trieciena enerģijai obligātās prasības saskaņā ar 6.1. tabulu pēc Šarpi (ar V veida robojumu)). Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995.

Uzskata, ka tērauds ar velmēšanas biezumu, kas ir mazāks par 2,5 mm, un ar oglekļa saturu, kas ir mazāks par 0,2 %, atbilst prasībām.

Aizsargkonstrukcijas nesošajām daļām, kas ir ražotas no materiāliem, izņemot tēraudu, ir jābūt līdzvērtīgai izturībai zemā temperatūrā.

3.6.2.4.

Paraugs trieciena enerģijas testam pēc Šarpi (ar V veida robojumu) nedrīkst būt mazāks par to lielāko materiāla iespējamo izmēru, kas ir minēts 6.1. tabulā.

3.6.2.5.

Šarpi (ar V veida robojumu) testi ir jāveic saskaņā ar procedūru ASTM A 370-1979, izņemot paraugu izmēriem, kuriem ir jābūt saskaņā ar izmēriem, kas doti 6.1. tabulā.

3.6.2.6.

Alternatīva šai procedūrai ir mierīgā vai pusmierīgā tērauda izmantošana, par kuru jāsniedz piemērota specifikācija. Tērauda kategorija un kvalitāte ir jānorāda saskaņā ar ISO 630:1995, Amd 1:2003.

3.6.2.7.

Paraugiem ir jābūt gareniskiem, kas pirms veidošanas un metināšanas izmantošanai aizsargkonstrukcijās, ir ņemti no plakana materiāla, caurulēm vai profiliem. Paraugi no caurulēm un profiliem ir jāņem no tā sāna vidus, kuram ir lielākie izmēri, un tajos nedrīkst iekļaut metināto šuvi.

6.1.   tabula

Minimālā Šarpi (ar V veida robojumu) trieciena enerģija

1 –

Atskaites līnija

2 –

Sēdekļa indeksa punkts

3 –

Atskaites plakne