Kohtuotsuse põhistus
|
|
1. Eelotsusetaotlused käsitlevad EÜ artiklite 3, 10, 43, 49 ja 81 ning Euroopa Parlamendi ja nõukogu 12. detsember 2006. aasta direktiivi 2006/123/EÜ teenuste kohta siseturul (ELT L 376, lk 36; edaspidi „teenuste direktiiv”) artiklite 15 ja 16 tõlgendamist.
|
1. Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 3., 10., 43., 49. un 81. panta, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “Pakalpojumu direktīva”) 15. un 16. panta interpretāciju.
|
|
2. Taotlused esitati kohtuvaidlustes vastavalt ühelt poolt Duomo Gpa Srl‑i (edaspidi „Duomo”) ja Gestione Servizi Pubblici Srl‑i (edaspidi „GSP”) ja teiselt poolt Comune di Baranzate vahel; ning Irtel Srl‑i (edaspidi „Irtel”) ja Comune di Venegono Inferiore vahel seoses hankemenetlustest kõrvaldamisega; Agenzia Italiana per le Pubbliche Amministrazioni SpA (edaspidi „AIPA”) osaleb nendes kolmes menetluses.
|
2. Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesas procesiem attiecīgi starp Duomo Gpa Srl (turpmāk tekstā – “ Duomo ”) un Gestione Servizi Pubblici Srl (turpmāk tekstā – “ GSP ”), no vienas puses, un Comune di Baranzate , no otras puses, kā arī starp Irtel Srl (turpmāk tekstā – “ Irtel ”) un Comune di Venegono Inferiore saistībā ar to izslēgšanu no uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras, visos šajos trīs procesos piedaloties Agenzia Italiana per le Pubbliche Amministrazioni SpA (turpmāk tekstā – “ AIPA ”).
|
|
Õiguslik raamistik
|
Atbilstošās tiesību normas
|
|
Liidu õigusnormid
|
Savienības tiesiskais regulējums
|
|
3. Teenuste direktiivi artikli 1 lõike 1 kohaselt kehtestab see direktiiv üldsätted, mis lihtsustavad teenuseosutajate asutamisvabaduse teostamist ja teenuste vaba liikumist, säilitades samas teenuste kõrge kvaliteedi.
|
3. Saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas 1. panta 1. punktu minētajā direktīvā ir paredzēti vispārīgi noteikumi, lai atvieglinātu to, kā pakalpojumu sniedzēji īsteno brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti, vienlaikus saglabājot augstu pakalpojumu kvalitātes līmeni.
|
|
4. Nimetatud direktiivi artikli 3 lõike 3 kohaselt kohaldavad liikmesriigid selle direktiivi sätteid kooskõlas asutamisõigust ja teenuste vaba liikumist käsitlevate asutamislepingu sätetega.
|
4. Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 3. punktu dalībvalstis šīs direktīvas noteikumus piemēro saskaņā ar Līguma noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti.
|
|
5. Artikkel 15 asub teenuste direktiivi III peatükis „Teenuseosutajate asutamisvabadus”.
|
5. Pakalpojumu direktīvas 15. pants ir ietverts tās III nodaļā ar virsrakstu “Pakalpojumu sniedzēju brīvība veikt uzņēmējdarbību”.
|
|
6. Artikkel 16 asub teenuste direktiivi IV peatükis „Teenuste vaba liikumine”.
|
6. Minētās direktīvas 16. pants ir ietverts tās IV nodaļā ar virsrakstu “Pakalpojumu brīva aprite”.
|
|
7. Teenuste direktiiv jõustus selle artiklite 44 ja 45 kohaselt 28. detsembril 2006 ja liikmesriigid pidid selle üle võtma hiljemalt 28. detsembriks 2009.
|
7. Saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas 44. un 45. pantu tā stājās spēkā 2006. gada 28. decembrī un dalībvalstīm tā bija jātransponē vēlākais līdz 2009. gada 28. decembrim.
|
|
Siseriiklik õigus
|
Valsts tiesiskais regulējums
|
|
8. 15. detsembri 1997. aasta seadusandliku dekreedi nr 446 (millega kehtestatakse maakondlik maks tootmistegevusele, muudetakse maksuastmeid, maksumäärasid ja Irfep mahaarvutusi ning korraldatakse kohalik maksuregulatsioon ümber ( decreto legislativo di 15 dicembre 1997, n. 446, Istituzione dell'imposta regionale sulle attività produttive, revisione degli scaglioni, delle aliquote e delle detrazioni dell'Irpef e istituzione di una addizionale regionale a tale imposta, nonché riordino della disciplina dei tributi locali ) 15.12.1997 ( Gazzetta ufficiale della Repubblica italiana, edaspidi „ GURI ” nr 252 regulaarne lisa, üldseeria nr 298, 23.12.1997) kolmas peatükk käsitles kohalikku maksuregulatsiooni ümberkorraldamist.
|
8. 1997. gada 15. decembra Likumdošanas dekrēta Nr. 446, ar ko ievieš reģionālo nodokli par ražošanas darbībām, pārskata Irpef [fizisko personu ienākuma nodokļa] pakāpes, likmes un atskaitījumus un ievieš papildus minētajam nodoklim reģionālo nodevu, kā arī pārkārto pašvaldību nodokļu sistēmas tiesisko regulējumu ( decreto legislativo nº 446 – Istituzione dell'imposta regionale sulle attività produttive, revisione degli scaglioni, delle aliquote e delle detrazioni dell'Irpef e istituzione di una addizionale regionale a tale imposta, nonché riordino della disciplina dei tributi locali ; kārtējais papildinājums GURI Nr. 252, 1997. gada 23. decembra vispārīga sērija Nr. 298), III sadaļa attiecas uz pašvaldību nodokļu sistēmas tiesiskā regulējuma pārkārtošanu.
|
|
9. Selle seadusandliku dekreedi artikkel 52 sätestab:
|
9. Minētā likumdošanas dekrēta 52. pantā ir paredzēts:
|
|
„1. Provintsidel ja kohalikel omavalitsustel on maksukohustuslaste kohustuste lihtsustamise põhimõttest lähtudes õigus korraldada määrustega oma tulusid, sealhulgas makse, välja arvatud juhul, kui on tegemist maksuobjektide, iga maksusumma kohta maksimaalse maksumäära ja maksukohustuslaste kindlaksmääramise ja määratlemisega. Määruste puudumisel kohaldatakse kehtivaid õigusnorme.
|
“1. Provinces un pašvaldības, izdodot saistošus noteikumus, var organizēt savus ieņēmumus, tostarp pat nodokļu rakstura ieņēmumus, izņemot attiecībā uz aplikšanas situāciju, nodokļu maksātāju un katras nodevas maksimālās likmes noteikšanu un definēšanu, ievērojot prasības par nodokļu maksātāju pienākumu vienkāršošanu. Ja saistoši noteikumi netiek pieņemti, piemēro spēkā esošās tiesību normas.
|
|
[...]
|
[..]
|
|
5. Maksude ja muude tulude kindlaksmääramist ja kogumist reguleerivad normid peab vastama järgmistele kriteeriumidele:
|
5. Saistībā ar nodevu un citu ieņēmumu aprēķināšanu un iekasēšanu saistošie noteikumi atbilst šādiem kritērijiem:
|
|
[...]
|
[..]
|
|
b) kui on otsustatud usaldada maksude ja kõigi tulude kindlaksmääramine ja kogumine, isegi eraldi, kolmandatele isikutele, tellitakse need teenused Euroopa Liidu õigust ja kehtivaid kohalike avalike teenuste hankemenetlusi järgides järgmistelt isikutelt:
|
b) ja ir nolemts uzticēt trešajām personām – pat atsevišķi – nodevu un visu ieņēmumu aprēķināšanu un iekasēšanu, ar to saistītās darbības, ievērojot Eiropas Savienības tiesību aktus un spēkā esošās procedūras attiecībā uz vietējo sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības tiesību piešķiršanu, uztic:
|
|
1) artikli 53 lõikes 1 viidatud registrisse kantud isikud;
|
1) personām, kas reģistrētas 53. panta 1. punktā minētajā reģistrā;
|
|
2) teiste liikmesriikide ettevõtjad, kes on asutatud Euroopa Liidu liikmesriigis ja tegelevad nimetatud tegevustega; need ettevõtjad peavad esitama nende asutamiskoha riigi pädeva asutuse väljastatud sertifikaadi, mis tõendab, et nad vastavad Itaalia õiguses selles valdkonnas ette nähtud tingimustega võrdväärsetele tingimustele;
|
2) dalībvalstu uzņēmējiem, kas reģistrēti kādā Eiropas Savienības valstī un veic šādas darbības; šiem uzņēmējiem ir jāuzrāda to reģistrācijas valsts kompetentās iestādes izsniegtā apliecība par to, ka tie atbilst prasībām, kas ir līdzvērtīgas Itālijas tiesību aktos šajā jomā paredzētajām prasībām;
|
|
3) täielikult avalik-õigusliku isiku omandis olevad kapitaliühingud [...]”
|
3) sabiedrībām, kuru kapitāls pilnībā pieder valstij [..].”
|
|
10. 29. novembri 2008. aasta dekreetseaduse nr 185 kiireloomuliste meetmete kohta perekondade, töö, tööhõive ja ettevõtjate toetuseks ning riikliku strateegilise raamistiku uuesti määratlemiseks kriisi vastu võitlemise oludes ( GURI nr 280 regulaarne lisa nr 263, 29.11.2008) artikli 32 lõige 7a, mis lisati 28. jaanuari 2009. aasta seadusega nr 2 (millega muudeti 29. novembri 2008. aasta dekreetseadus nr 185 seaduseks; GURI nr 22 regulaarne lisa nr 14, 28.1.2009) ja mida seejärel muudeti 27. veebruari 2009. aasta seadusega nr 14 ( GURI nr 49, 28.2.2009; edaspidi „põhikohtuasjas vaidlustatud õigusnorm”), on sõnastatud järgmiselt:
|
10. 2008. gada 29. novembra Dekrētlikuma Nr. 185, ar ko steidzamā kārtā paredz noteikumus par atbalstu ģimenēm, darbam, nodarbinātībai un uzņēmumiem, lai pārorientētu nacionālo stratēģiju krīzes novēršanas virzienā (kārtējais papildinājums Nr. 263, 2008. gada 29. novembra GURI Nr. 280), 32. panta 7.a punktā, kas tika iekļauts ar 2009. gada 28. janvāra Likumu Nr. 2 par Dekrētlikuma Nr. 185 grozīšanu un pārvēršanu par likumu (kārtējais papildinājums Nr. 14, 2009. gada 28. janvāra GURI Nr. 22) un vēlāk grozīts ar 2009. gada 27. februāra Likumu Nr. 14 (2009. gada 28. februāra Gazzetta ufficiale della Repubblica italiana Nr. 49) (turpmāk tekstā – “pamatlietā aplūkojamā tiesību norma”), ir noteikts:
|
|
„15. detsembri 1997. aasta seadusandliku dekreedi nr 446 (koos hilisemate muudatustega) artikli 53 lõike 3 alusel peab äriühingute registreerimiseks provintside ja kohalike omavalitsuste maksude ja muude tulude arvestuse, kindlaksmääramise ja kogumise alal tegutsema volitatud ettevõtjate registrisse nende äriühingute täielikult sissemakstud miinimumkapital olema 10 miljonit eurot. Eelmises lõigus kehtestatud alampiiri ei kohaldata avaliku sektori enamusosalusega äriühingute suhtes. Kohaliku omavalitsuse maksude ja muude tulude arvestuse, kindlaksmääramise ja kogumise teenuste osutamiseks lepingu sõlmimine ettevõtjatega, kes ei täida seda majanduslikku nõuet, on tühine. Kõnealusesse registrisse kantud ettevõtjad peavad viima oma kapitali selle alampiiriga vastavusse. Igal juhul ei tohi kuni selle vastavusse viimiseni sõlmida nendega ühtegi uut lepingut ja nad ei või osaleda niisugusel eesmärgil korraldatud hangetes.”
|
“Sabiedrības pilnībā apmaksātajam kapitālam – 1997. gada 15. decembra Likumdošanas dekrēta Nr. 446 53. panta 3. punkta redakcijā ar grozījumiem izpratnē – ir jābūt vismaz EUR [10] miljonu apmērā, lai tā tiktu reģistrēta attiecīgajā tādu privātu personu reģistrā, kurām ir tiesības veikt provinču un pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanu un iekasēšanu. Iepriekšējā teikumā minētais limits neattiecas uz sabiedrībām, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij. Par spēkā neesošu ir atzīstama tāda līguma slēgšanas tiesību piešķiršana attiecībā uz pakalpojumiem saistībā ar pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanu un iekasēšanu, kuru iegūst personas, kas neatbilst minētajai finansiālajai prasībai. Personām, kas ir reģistrētas minētajā reģistrā, savs pamatkapitāls ir jāpielāgo, [to palielinot] līdz norādītajam minimumam. Katrā ziņā līdz brīdim, kamēr tās nav veikušas šādu pielāgošanu, tās nevar iegūt tiesības uz jaunu līgumu noslēgšanu vai šajā sakarā piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās.”
|
|
Põhikohtuasjad ja eelotsuse küsimused
|
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
|
|
11. Kohtuasjad C‑357/10 ja C‑358/10 tulenevad Comune di Baranzate (Baranzate kohalik omavalitsus) poolt 2009. aasta veebruaris välja kuulutatud hankest, mille esemeks oli anda ettevõtjale, kes esitab majanduslikult soodsaima pakkumuse, teatavate kohalike maksude ja muude tulude haldamise, kindlaksmääramise ja kogumise teenuse kontsessioon viieks aastaks: 1. maist 2009 kuni 30. aprillini 2014. Teenuste väärtus kogu perioodil oli hinnanguliselt 57 000 eurot ilma käibemaksuta.
|
11. Lietu C‑357/10 un C‑358/10 rašanās pamatā ir Baranzate [Baranzates] kopienas 2009. gada februārī rīkotā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūra par koncesijas attiecībā uz pakalpojumiem, kas saistīti ar dažu pašvaldības nodokļu un citu ieņēmumu pārvaldību, aprēķināšanu un iekasēšanu uz pieciem gadiem laika periodā no 2009. gada 1. maija līdz 2014. gada 30. aprīlim, piešķiršanu uzņēmējam, kas iesniegs ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu. Pakalpojumu vērtība visam attiecīgajam laika periodam tika lēsta EUR 57 000 apmērā, neskaitot pievienotās vērtības nodokli.
|
|
12. Kuus Itaalias asutatud eraettevõtjat – sealhulgas Duomo, GSP ja AIPA – esitasid oma pakkumused. Comune di Baranzate teatas 1. ja 3. aprillil 2009 Duomole ja GSP‑le, et hankekomisjon kõrvaldas nad on menetlusest, kuna nad ei täida põhikohtuasjas vaidlustatud õigusnormis ette nähtud nõuet, millega oli kohalike omavalitsuste maksude ja muude tulude kindlaksmääramise ja kogumise alal tegutsema volitatud isikute puhul tõstetud täielikult sissemakstud miinimumkapitali alampiir 10 miljoni euroni. Seejärel anti kontsessioon AIPA‑le.
|
12. Savus piedāvājumus iesniedza seši privāti uzņēmumi, kuri visi bija reģistrēti Itālijā, tostarp Duomo , GSP un AIPA . 2009. gada 1. un 3. aprīlī Baranzate kopiena paziņoja Duomo un GSP , ka konkursa komisija ir izslēgusi tos no procedūras, jo tie nav izpildījuši pamatlietā aplūkojamajā tiesību normā paredzēto prasību par to, ka pilnībā apmaksātajam kapitālam ir jābūt vismaz EUR 10 miljonu apmērā, lai tiem būtu tiesības veikt pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanu un iekasēšanu. Vēlāk koncesija tika piešķirta AIPA .
|
|
13. Kohtuasi C‑359/10 tuleneb Comune di Venegono Inferiore (Venegono Inferiore kohalik omavalitsus) poolt 22. jaanuaril 2009 välja kuulutatud hankest, mille esemeks oli anda ettevõtjale, kes teeb väikseima pakutud teenustasuprotsendi alusel madalaima hinnaga pakkumuse, kohaliku reklaamimaksu ja reklaamplakatimaksu kindlaksmääramise ning kogumise ja sissenõudmise teenuse kontsessioon neljaks aastaks: 23. veebruarist 2009 kuni 31. detsembrini 2012. Teenuste väärtus kogu perioodil oli hinnanguliselt ligikaudu 49 000 eurot ilma käibemaksuta.
|
13. Lietas C‑359/10 rašanās pamatā ir uzaicinājums iesniegt piedāvājumu, ko 2009. gada 22. janvārī rīkoja Venegono Inferiore kopiena, lai uzņēmējam, kas piedāvās viszemāko cenu, pamatojoties uz vismazāko ažio procentuālo likmi, piešķirtu koncesiju uz pakalpojumiem saistībā ar maksas par reklāmas paziņojumu izvietošanu un pašvaldības reklāmas nodokļa aprēķināšanu un iekasēšanu parastās un piespiedu procedūras ietvaros uz četriem gadiem laika periodā no 2009. gada 23. februāra līdz 2012. gada 31. decembrim. Kopējā pakalpojumu vērtība par visu periodu bija novērtēta aptuveni EUR 49 000 apmērā, neskaitot pievienotās vērtības nodokli.
|
|
14. Viis ettevõtjat esitasid oma pakkumused, sealhulgas Irtel ja AIPA, kes kanti esialgses pingereas vastavalt esimesele ja teisele kohale. 9. märtsil 2009 kõrvaldas hankija Irteli hankemenetlusest, kuna ta ei täida põhikohtuasjas vaidlustatud õigusnormis ette nähtud nõudeid. Seejärel anti kõnealune kontsessioon AIPA‑le.
|
14. Pieci uzņēmumi iesniedza piedāvājumus, tostarp Irtel un AIPA , kuras attiecīgi ieguva pirmo un otro vietu provizoriskajā klasifikācijā. Ar 2009. gada 9. marta lēmumu līgumslēdzēja iestāde izslēdza Irtel no konkursa procedūras sakarā ar neatbilstību pamatlietā aplūkojamās tiesību normas prasībām. Vēlāk attiecīgā koncesija tika piešķirta AIPA .
|
|
15. Duomo, GSP ja Irtel esitasid põhikohtuasjades käsitletavatest hankemenetlustest kõrvaldamise otsuste peale kaebused. Kohtuasja C‑357/10 aluseks olnud vaidluses väidab Duomo, et on rikutud Euroopa Parlamendi ja nõukogu 31. märtsi 2004. aasta direktiivi 2004/18/EÜ ehitustööde riigihankelepingute, asjade riigihankelepingute ja teenuste riigihankelepingute sõlmimise korra kooskõlastamise kohta (ELT L 134, lk 114; ELT eriväljaanne 06/07, lk 132), võrdse kohtlemise põhimõtet ja konkurentsivabadust, kuna avaliku sektori enamusosalusega äriühingute suhtes kohaldatakse soodsamat korda.
|
15. Duomo , GSP un Irtel iesniedza prasības par lēmumiem, ar kuriem tie tika izslēgti no pamatlietā aplūkojamajām konkursa procedūrām. Tiesvedībā, kas ir lietas C‑357/10 pamatā, Duomo norāda uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK, par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), kā arī vienlīdzīgas attieksmes un konkurences principu pārkāpumu, jo sabiedrībām, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij, esot piemērojams labvēlīgāks režīms.
|
|
16. Kohtuasjade C‑358/10 ja C‑359/10 aluseks olnud vaidlustes kinnitavad GSP ja Irtel, et põhikohtuasjas vaidlustatud õigusnorm on vastuolus EÜ artiklitega 3, 10, 43, 49, 81, 82, 86 ja 90 ning vajaduse, ratsionaalsuse ja proportsionaalsuse põhimõtetega, mis tulenevad teenuste direktiivi artiklitest 15 ja 16. Nende sõnul on siseriiklik regulatsioon vastuolus liidu õigusega, kuna sellega kehtestatakse seatud eesmärgi suhtes ebaproportsionaalne nõue ning diskrimineeritakse teisi ettevõtjaid avaliku sektori enamusosalusega äriühingutega võrreldes, kuna nendele uus kapitali alampiir ei kehti.
|
16. Tiesvedībās, kas ir lietu C‑358/10 un C‑359/10 pamatā, GSP un Irtel apgalvo, ka pamatlietā aplūkojamā tiesību norma nav saderīga ar EKL 3., 10., 43., 49., 81., 82., 86. un 90. pantu, kā arī ar nepieciešamības, racionalitātes un samērīguma principiem, kas izriet no Pakalpojumu direktīvas 15. un 16. panta. Tās uzskata, ka valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Savienības tiesībām, jo ar to ir ieviesta prasība, kas nav samērīga ar šo tiesību aktu sasniedzamo mērķi un rada diskrimināciju par labu sabiedrībām, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij, jo uz tām neattiecas jaunais pamatkapitāla slieksnis.
|
|
17. Selles olukorras otsustas Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia menetluse peatada ja esitada Euroopa Kohtule järgmised eelotsuse küsimused, mis on kolmes kohtuasjas identsed:
|
17. Šajos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus, kas ir identiski visās trīs pamatlietās:
|
|
„1. Kas [teenuste] direktiivi […] artiklite 15 ja 16 õiget kohaldamist takistab 28. jaanuari 2009. aasta seadusega nr 2 seaduseks muudetud ja hiljem 27. veebruari 2009. aasta seadusega nr 14 muudetud 29. novembri 2008. aasta dekreetseaduse nr 185 artikli 32 lõige 7a, mis näeb ette – välja arvatud avaliku sektori enamusosalusega äriühingute puhul –, et:
|
“1) Vai [Pakalpojumu direktīvas] 15. un 16. panta pareizai piemērošanai ir pretrunā tādas valsts tiesību normas, kādas ir paredzētas 2008. gada 29. novembra Dekrētlikuma Nr. 185 32. panta 7.a punktā, kas tika pievienots ar 2009. gada 28. janvāra Aizstājējlikumu Nr. 2 un pēc tam grozīts ar 2009. gada 27. februāra Likumu Nr. 14, saskaņā ar kurām, izņemot attiecībā uz tām sabiedrībām, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij:
|
|
– selline leping, millega kohalike omavalitsuste maksude ja muude tulude arvestuse, kindlaksmääramise ja kogumise teenuste osutamine usaldatakse isikutele, kelle puhul ei ole täidetud rahaline nõue, et täielikult sissemakstud miinimumkapitali summa peab olema 10 miljonit eurot, on tühine;
|
– nav spēkā visas tiesības noslēgt publiskā iepirkuma līgumus par pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas un iekasēšanas pakalpojumu sniegšanu, kas ir piešķirtas personām, kuras nav izpildījušas finansiālo prasību, atbilstoši kurai pilnībā apmaksātajam pamatkapitālam ir jābūt vismaz EUR 10 miljonu apmērā;
|
|
– 15. detsembri 1997. aasta seadusandliku dekreedi nr 446 artikli 53 lõike 3 ja selle hilisemate muudatuste alusel provintside ja kohalike omavalitsuste makse ja muid tulusid arvestama, kindlaks määrama ja koguma pädevate eraõiguslike isikute registrisse kantud ettevõtjad peavad suurendama oma kapitali nimetatud miinimumpiirini;
|
– personām, kas ir reģistrētas to privāto personu sarakstā, kurām ir atļauts veikt provinču un kopienu nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas un iekasēšanas darbības, saskaņā ar grozītā 1997. gada 15. decembra Likumdošanas dekrēta Nr. 446 53. panta 3. punktu ir pienākums pielāgot savu pamatkapitālu, [to palielinot] līdz iepriekš norādītajam minimālajam apmēram;
|
|
– kuni kapitali niisuguse vastavusse viimise kohustuse täitmiseni on keelatud sõlmida uusi lepinguid või osaleda hangetes, mis on kuulutatud välja kohalike omavalitsuste maksude ja muude tulude arvestuseks, kindlaksmääramiseks ja kogumiseks?
|
– kamēr nav izpildīts pienākums par pamatkapitāla pielāgošanu, ir aizliegts piešķirt tiesības noslēgt jaunus līgumus vai piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās, kuri attiecas uz pakalpojumiem saistībā ar pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanu un iekasēšanu?
|
|
2) Kas [EÜ] artiklite 3, 10, 43, 49 ja 81 õiget kohaldamist takistab 28. jaanuari 2009. aasta seadusega nr 2 seaduseks muudetud ja hiljem 27. veebruari 2009. aasta seadusega nr 14 muudetud 29. novembri 2008. aasta dekreetseaduse nr 185 artikli 32 lõige 7a, mis näeb ette – välja arvatud avaliku sektori enamusosalusega äriühingute puhul –, et:
|
2) Vai [EKL] 3., 10., 43., 49. un 81. panta pareizai piemērošanai ir pretrunā tādas valsts tiesību normas, kādas ir paredzētas 2008. gada 29. novembra Dekrētlikuma Nr. 185 32. panta 7.a punktā, kas tika pievienots ar 2009. gada 28. janvāra Aizstājējlikumu Nr. 2 un pēc tam grozīts ar 2009. gada 27. februāra Likumu Nr. 14, saskaņā ar kurām, izņemot attiecībā uz tām sabiedrībām, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij:
|
|
– selline leping, millega kohalike omavalitsuste maksude ja muude tulude arvestuse, kindlaksmääramise ja kogumise teenuste osutamine usaldatakse isikutele, kelle puhul ei ole täidetud rahaline nõue, et täielikult sissemakstud miinimumkapitali summa peab olema 10 miljonit eurot, on tühine;
|
– nav spēkā visas tiesības noslēgt publiskā iepirkuma līgumus par pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas un iekasēšanas pakalpojumu sniegšanu, kas ir piešķirtas personām, kuras nav izpildījušas finansiālo prasību, atbilstoši kurai pilnībā apmaksātajam pamatkapitālam ir jābūt vismaz EUR 10 miljonu apmērā;
|
|
– 15. detsembri 1997. aasta seadusandliku dekreedi nr 446 artikli 53 lõike 3 ja selle hilisemate muudatuste alusel provintside ja kohalike omavalitsuste makse ja muid tulusid arvestama ja koguma pädevate eraisikute registrisse kantud ettevõtjad peavad suurendama oma kapitali nimetatud miinimumpiirini;
|
– personām, kas ir reģistrētas to privāto personu sarakstā, kurām ir atļauts veikt provinču un kopienu nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas un iekasēšanas darbības, saskaņā ar grozītā 1997. gada 15. decembra Likumdošanas dekrēta Nr. 446 53. panta 3. punktu ir pienākums pielāgot savu pamatkapitālu, [to palielinot] līdz iepriekš norādītajam minimālajam apmēram;
|
|
– kuni kapitali niisuguse vastavusse viimise kohustuse täitmiseni on keelatud sõlmida uusi lepinguid või osaleda hangetes, mis on kuulutatud välja kohalike omavalitsuste maksude ja muude tulude arvestuseks, kindlaksmääramiseks ja kogumiseks?”
|
– kamēr nav izpildīts pienākums attiecībā uz pamatkapitāla pielāgošanu, ir aizliegts piešķirt tiesības noslēgt jaunus līgumus vai piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās, kuri attiecas uz pakalpojumiem saistībā ar pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanu un iekasēšanu?”
|
|
Eelotsuse küsimused
|
Par prejudiciālajiem jautājumiem
|
|
Sissejuhatavad märkused
|
Ievada piezīmes
|
|
18. Nagu käesoleva kohtuotsuse punktidest 11–14 selgub, leidsid põhikohtuasjade aluseks olnud asjaolud aset enne 28. detsembrit 2009, mis teenuste direktiivi artikli 44 lõike 1 kohaselt oli selle direktiivi ülevõtmise tähtpäev.
|
18. Kā izriet tostarp no šā sprieduma 11.–14. punkta, pamatlietu rašanās fakti notika laikposmā pirms 2009. gada 28. decembra, kas bija termiņš Pakalpojumu direktīvas transponēšanai saskaņā ar tās 44. panta 1. punktu.
|
|
19. Seega isegi kui oletada, et selle direktiiviga toimub täielik ühtlustamine Euroopa Kohtu praktika tähenduses, ei tähenda see asjaolu, et enne nimetatud direktiivi ülevõtmistähtaja möödumist kehtinud esmane õigus poleks asjakohane (vt analoogia alusel eelkõige 5. aprilli 1979. aasta otsus kohtuasjas 148/78: Ratti, EKL 1979, lk 1629, punktid 36 ja 42–44, ning 11. mai 1999. aasta otsus kohtuasjas C‑350/97: Monsees, EKL 1999, lk I‑2921, punkt 27).
|
19. Līdz ar to, pat ja pieņemtu, ka šī direktīva būtu jāuzskata par tādu, ar ko veic pilnīgu saskaņošanu Tiesas judikatūras izpratnē, šis apstāklis nevar būt šķērslis piemērot primārās tiesības attiecībā uz laikposmu pirms minētās direktīvas transpozīcijas termiņa beigām (tostarp skat. pēc analoģijas 1979. gada 5. aprīļa spriedumu lietā 148/78 Ratti , Recueil , 1629. lpp., 36. un 42.–44. punkts., kā arī 1999. gada 11. maija spriedumu lietā C‑350/97 Monsees , Recueil , I‑2921. lpp., 27. punkts).
|
|
20. Neil tingimustel tuleb käesolevates kohatuasjades esmalt käsitleda teist eelotsuse küsimust, mis puudutab esmase õiguse tõlgendamist niisuguste asjaolude puhul, nagu on põhikohtuasja vaidluste aluseks.
|
20. Tādēļ šajās lietās vispirms ir jāizskata otrais jautājums par primāro tiesību interpretāciju saistībā ar tādiem faktiem, kas ir minēto lietu pamatā.
|
|
Teine küsimus
|
Par otro jautājumu
|
|
21. Teise küsimusega palub eelotsusetaotluse esitanud kohus sisuliselt selgitada, kas EÜ artikleid 3, 10, 43, 49 ja/või 81 peab tõlgendama selliselt, et nendega on vastuolus põhikohtuasja vaidlusalune siseriiklik õigusnorm, mis näeb ette, et:
|
21. Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 3., 10., 43., 49. un/vai 81. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tiesību normu – tādu kā pamatlietā aplūkojamā –, ar kuru paredzēts, ka:
|
|
– ettevõtjad – välja arvatud avaliku sektori enamusosalusega äriühingud –, kes soovivad, et neile usaldataks omavalitsuste maksude ja muude tulude arvestuse, kindlaksmääramise ja kogumise teenuste osutamine, peavad suurendama oma täielikult sissemakstud kapitali 10 miljoni euroni;
|
– uzņēmējiem, izņemot sabiedrības, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij, ir pienākums pielāgot, ja nepieciešams, pilnībā apmaksātā kapitāla apmēru, [to palielinot] līdz vismaz EUR 10 miljoniem, lai tiem būtu tiesības veikt pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas darbības;
|
|
– leping, millega niisuguste teenuste osutamine usaldatakse ettevõtjatele, kelle puhul ei ole see miinimumkapitali nõue täidetud, on tühine, ning
|
– tiesības noslēgt līgumus par šādiem pakalpojumiem uzņēmējiem, kas neatbilst šādai prasībai par minimālo pamatkapitālu, nav spēkā un,
|
|
– kuni kapitali suurendamise kohustuse täitmiseni on keelatud sõlmida uusi lepinguid või osaleda hangetes, mis on kuulutatud välja, et sõlmida leping nende teenuste osutamiseks.
|
– kamēr nav izpildīts pienākums par pamatkapitāla pielāgošanu, ir aizliegts piešķirt tiesības noslēgt jaunus līgumus par šiem pakalpojumiem vai piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās, kas rīkotas, lai piešķirtu šādas tiesības.
|
|
22. Osas, milles teises küsimuses, eelmises punktis toodud sõnastuses, palutakse tõlgendada EÜ artikleid 3, 10 ja 81, tuleb meenutada, et vajadus anda liidu õiguse tõlgendus, mis oleks küsimuse esitanud siseriiklikule kohtule tarvilik, eeldab, et siseriiklik kohus on määratlenud faktilise ja õigusliku raamistiku, millega seoses eelotsusetaotluse küsimused on esitatud, või vähemalt selgitab faktilisi hüpoteese, millel need küsimused põhinevad (vt eelkõige 11. märtsi 2010. aasta otsus kohtuasjas C‑384/08: Attanasio Group, EKL 2010, lk I‑2055, punkt 32, ja seal viidatud kohtupraktika).
|
22. Ciktāl ar otro jautājumu iepriekšējā punktā pārformulētajā redakcijā tiek lūgts interpretēt EKL 3., 10. un 81. pantu, jāatgādina, ka vajadzība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz ko attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus. Šīs prasības ir īpaši svarīgas konkurences jomā, kurai ir raksturīgi sarežģīti faktiskie un tiesiskie apstākļi (skat. tostarp 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C‑384/08 Attanasio Group , Krājums, I‑2055. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
23. Käesolevas asjas ei ole Euroopa Kohtule eelotsusetaotlustega esitatud neid faktilisi ega õiguslikke asjaolusid, mille põhjal oleks võimalik kindlaks teha tingimused, mille korral kuulub selline õigusnorm, nagu on põhikohtuasjas vaidlustatud, viidatud normide kohaldamisalasse. Eelkõige ei ole eelotsusetaotlustes toodud ühtegi selgitust seose kohta nimetatud artiklite ja põhikohtuasjade vaidluste või nende esemete vahel.
|
23. Taču šajā gadījumā lēmumos par prejudiciālo jautājumu uzdošanu Tiesai nav sniegti faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas tai ļautu konstatēt apstākļus, kādos uz tādu tiesību normu kā pamatlietā aplūkojamā varētu attiecināt minētos pantus. Konkrēti, minētajos lēmumos nav paskaidrots par tajos konstatēto saikni starp minētajiem pantiem un pamatlietām vai to priekšmetu.
|
|
24. Neil asjaoludel tuleb teine eelotsuse küsimus tunnistada EÜ artikleid 3, 10 ja 81puudutavas osas vastuvõetamatuks.
|
24. Šajos apstākļos, ciktāl ar otro uzdoto jautājumu tiek lūgts interpretēt EKL 3., 10. un 81. pantu, tas ir jāatzīst par nepieņemamu.
|
|
25. Mis puutub EÜ artiklite 43 ja 49 tõlgendamisse, siis toimikust nähtub, et kõik põhikohtuasja asjaolud piirduvad ühe liikmesriigiga. Neil asjaoludel tuleb kontrollida, kas Euroopa Kohus on pädev käesolevates asjades eelotsusetaotluses loetletud õigusnormide osas otsust tegema (vt analoogia alusel 31. jaanuari 2008. aasta otsus kohtuasjas C‑380/05: Centro Europa 7, EKL 2008, lk I‑349, punkt 64, ja 22. detsembri 2010. aasta otsus kohtuasjas C‑245/09: Omalet, kohtulahendite kogumikus veel avaldamata, punktid 9 ja 10).
|
25. Saistībā ar EKL 43. un 49. panta interpretāciju no lietas materiāliem izriet, ka visi pamatlietu aspekti ir saistīti tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju. Tādēļ ir jāpārbauda, vai šajās lietās Tiesas kompetencē ir spriest par pēdējām minētajām tiesību normām (pēc analoģijas skat. 2008. gada 31. janvāra spriedumu lietā C‑380/05 Centro Europa 7 , Krājums, I‑349. lpp., 64. punkts, un 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑245/09 Omalet , Krājumā vēl nav publicēts, 9. un 10. punkts).
|
|
26. Niisugune siseriiklik regulatsioon nagu põhikohtuasjas vaidlustatud, mis on ühtviisi kohaldatav nii Itaalia ettevõtjatele kui ka teiste liikmesriikide ettevõtjatele, langeb nimelt asutamislepingu põhivabadusi tagavate sätete kohaldamisalasse üldjuhul vaid siis, kui seda kohaldatakse olukorras, millel on seos liikmesriikidevahelise kaubandusega (vt 5. detsembri 2000. aasta otsus kohtuasjas C‑448/98: Guimont, EKL 2000, lk I‑10663, punkt 21; 11. septembri 2003. aasta otsus kohtuasjas C‑6/01: Anomar jt, EKL 2003, lk I‑8621, punkt 39 ja seal viidatud kohtupraktika, eespool viidatud kohtuotsus Centro Europa 7, punkt 65, ning 1. juuni 2010. aasta otsus liidetud kohtuasjades C‑570/07 ja C‑571/07: Blanco Pérez ja Chao Gómez, EKL 2010, lk I‑4629, punkt 40).
|
26. Uz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietās aplūkojamais, kas atbilstoši tā tekstam ir vienādi piemērojams gan Itālijas, gan citu dalībvalstu uzņēmējiem, noteikumi par Līgumā garantētajām pamatbrīvībām parasti var attiekties tikai tad, ja tas ir piemērojams situācijām, kurām ir saikne ar tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. 2000. gada 5. decembra spriedumu lietā C‑448/98 Guimont , Recueil , I‑10663. lpp., 21. punkts; 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑6/01 Anomar u.c., Recueil , I‑8621. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra, iepriekš minēto spriedumu lietā Centro Europa 7 , 65. punkts, kā arī 2010. gada 1. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑570/07 un C‑571/07 Blanco Pérez un Chao Gómez , Krājums, I‑4629. lpp., 40. punkts).
|
|
27. Kuid nagu ilmneb eriti Euroopa Komisjoni kirjalikest märkustest, ei saa käesolevas asjas sugugi välistada, et teistes liikmesriikides kui Itaalia Vabariik asutatud ettevõtjad olid või on huvitatud Itaalias niisuguste teenuste osutamisest, mis on põhikohtuasjades käsitletavate kontsessioonide esemeks.
|
27. Tomēr, kā tas īpaši izriet no Eiropas Komisijas rakstveida apsvērumiem, šajā gadījumā nebūt nav izslēdzams, ka citās dalībvalstīs, nevis Itālijas Republikā reģistrēti uzņēmumi ir bijuši vai ir ieinteresēti veikt minētajā dalībvalstī tādas darbības, uz kurām attiecas pamatlietā aplūkojamās koncesijas.
|
|
28. Pealegi võib EÜ artiklite 43 ja 49 tõlgendus, mida eelotsusetaotluse esitanud kohus palub, olla talle tarvilik olukorras, kus siseriiklik õigus kohustab seda kohut tagama Itaalia ettevõtjale samad õigused, mis tulenevad muu liikmesriigi kui Itaalia ettevõtjale samasuguses olukorras liidu õigusest (vt analoogia alusel eespool viidatud kohtuotsus Centro Europa 7, punkt 69 ja seal viidatud kohtupraktika, ning eespool viidatud kohtuotsus Blanco Pérez ja Chao Gómez, punkt 39). Sellega seoses tuleb märkida, et liikmesriigi kohus põhjendas eelotsusetaotlustes oma otsust, et on vaja esitada eelotsusetaotlused, tõigaga, et põhikohtuasjas vaidlustatud õigusnormi seaduslikkus sõltub tõlgendusest, mille annab EÜ artiklitele 43 ja 49 Euroopa Kohus.
|
28. Turklāt iesniedzējtiesas lūgtā EKL 43. un 49. panta interpretācija var būt tai noderīga gadījumā, ja valsts tiesību normās ir noteikts pienākums piešķirt Itālijas uzņēmējam tādas pašas tiesības, kādas citas dalībvalsts uzņēmējam izrietētu no Savienības tiesībām tādā pašā situācijā (skat. pēc analoģijas iepriekš minētos spriedumus lietā Centro Europa 7 , 69. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī apvienotajās lietās Blanco Pérez un Chao Gómez , 39. punkts). Šajā sakarā ir jānorāda, pirmkārt, ka savos lēmumos par prejudiciālo jautājumu uzdošanu valsts tiesa savu lēmumu, saskaņā ar kuru ir nepieciešams uzdot prejudiciālos jautājumus, ir pamatojusi ar to, ka pamatlietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma likumība ir atkarīga tostarp no Tiesas veicamās EKL 43. un 49. panta interpretācijas.
|
|
29. Järelikult on Euroopa Kohus pädev nimetatud sätete tõlgendamise üle otsustama.
|
29. Līdz ar to Tiesas kompetencē ir lemt par pēdējo minēto tiesību normu interpretāciju.
|
|
30. Mis puutub teenuste osutamise vabaduse ja asutamisvabaduse põhimõtete kohaldamisalade piiritlemisse, siis tuleb kindlaks teha, kas ettevõtja on asutatud liikmesriigis, kus ta kõnealust teenust pakub (vt selle kohta 30. novembri 1995. aasta otsus kohtuasjas C‑55/94: Gebhard, EKL 1995, lk I‑4165, punkt 22). Kui ta on asutatud samas liikmesriigis, kus ta teenuseid pakub, kuulub tema seisund asutamisvabaduse põhimõtte kohaldamisalasse, nagu see on defineeritud EÜ artiklis 43. Kui aga ettevõtja ei ole asutatud vastuvõtvas liikmesriigis, tuleb teda käsitada piiriüleste teenuste osutajana ning ta kuulub EÜ artiklis 49 sätestatud teenuste osutamise vabaduse põhimõtte alla (vt 29. aprilli 2004. aasta otsus kohtuasjas C‑171/02: komisjon vs. Portugal, EKL 2004, lk I‑5645, punkt 24).
|
30. Saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvības principa un brīvības veikt uzņēmējdarbību principa attiecīgo piemērošanas jomu nodalīšanu ir jānoskaidro, vai uzņēmējs veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tas piedāvā attiecīgo pakalpojumu (šajā ziņā skat. 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard , Recueil , I‑4165. lpp., 22. punkts). Ja tas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tas piedāvā šo pakalpojumu, tas ietilpst brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā, kā tā ir definēta EKL 43. pantā. Savukārt, ja uzņēmējs neveic uzņēmējdarbību galamērķa dalībvalstī, tas ir uzskatāms par pārrobežu pakalpojumu sniedzēju, uz kuru attiecas EKL 49. pantā paredzētais pakalpojumu sniegšanas brīvības princips (skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑171/02 Komisija/Portugāle, Recueil , I‑5645. lpp., 24. punkts).
|
|
31. „Asutamine” tähendab selles kontekstis seda, et ettevõtja pakub püsivalt ja kestvalt oma teenuseid sihtliikmesriigis asuvast tegevuskohast. „Teenuste osutamine” EÜ artikli 49 tähenduses hõlmab seevastu kõiki neid teenuseid, mida sihtliikmesriigis asuvast tegevuskohast püsivalt ja kestvalt ei pakuta (vt eespool viidatud kohtuotsus komisjon vs. Portugal, punkt 25 ja seal viidatud kohtupraktika).
|
31. Šajā kontekstā uzņēmējdarbības veikšanas jēdziens nozīmē, ka uzņēmējs pastāvīgā un ilgstošā veidā piedāvā savus pakalpojumus, šim mērķim izmantojot uzņēmumu galamērķa dalībvalstī. Savukārt par “pakalpojumu sniegšanu” EKL 49. panta izpratnē ir uzskatāma visu tādu pakalpojumu sniegšana, kas netiek piedāvāti pastāvīgā un ilgstošā veidā, šim mērķim izmantojot uzņēmumu galamērķa dalībvalstī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
32. Kohtupraktikast tuleneb veel, et mitte ükski EÜ asutamislepingu norm ei võimalda abstraktselt kindlaks määrata pikkust või sagedust, millest alates ei saa teenuse osutamist või teatud liiki teenuse osutamist enam käsitada teenuste osutamisena, mistõttu võib mõiste „teenus” asutamislepingu tähenduses hõlmata väga erinevat laadi teenuseid, sealhulgas ka teenuseid, mida osutatakse pikema aja, isegi paljude aastate jooksul (vt selle kohta 11. detsembri 2003. aasta otsus kohtuasjas C‑215/01: Schnitzer, EKL 2003, lk I‑14847, punktid 30 ja 31; eespool viidatud kohtuotsus komisjon vs. Portugal, punkt 26; 16. juuli 2009. aasta otsus kohtuasjas C‑208/07: von Chamier-Glisczinski, EKL 2009, lk I‑6095, punkt 74, ning 26. oktoobri 2010. aasta otsus kohtuasjas C‑97/09: Schmelz, kohtulahendite kogumikus veel avaldamata, punkt 42).
|
32. Tāpat no judikatūras izriet, ka neviena no EK līguma normām neļauj abstrakti noteikt laiku vai biežumu, kura pārsniegšanas gadījumā pakalpojuma vai noteikta pakalpojuma veida sniegšanu vairs nevar uzskatīt par pakalpojumu sniegšanu [Līguma izpratnē], un līdz ar to jēdziens “pakalpojums” Līguma izpratnē var attiekties uz ļoti atšķirīgu veidu pakalpojumiem, tostarp pakalpojumiem, kuri tiek sniegti ilgu laika posmu, pat vairākus gadus (skat. 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑215/01 Schnitzer , Recueil , I‑14847. lpp., 30. un 31. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 26. punkts; 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑208/07 von Chamier‑Glisczinski , Krājums, I‑6095. lpp., 74. punkts, kā arī 2010. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑97/09 Schmelz , Krājumā vēl nav publicēts, 42. punkts).
|
|
33. Eeltoodust tuleneb, et selline õigusnorm nagu põhikohtuasjas vaidlustatud võib põhimõtteliselt jääda nii EÜ artikli 43 kui ka EÜ artikli 49 kohaldamisalasse. Nagu komisjon märgib, oleks see praktikas teisiti juhul, kui kohalike maksude kogumist ei saaks korraldada ilma sihtliikmesriigis tegevuskohta omamata. Vajaduse korral peab siseriiklik kohus kindlaks tegema, kas see on nii.
|
33. No iepriekš minētā izriet, ka tāda tiesību norma kā pamatlietā aplūkojamā principā var ietilpt gan EKL 43. panta, gan EKL 49. panta piemērošanas jomā. Secinājums būtu citāds, ja – kā to norāda Komisija – faktiski pašvaldību nodokļu iekasēšana nevarētu tikt veikta, neizmantojot uzņēmumu galamērķa dalībvalsts teritorijā. Ja nepieciešams, tas, vai tas tā ir aplūkojamajā gadījumā, ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
|
|
34. Neil tingimustel tuleb EÜ artiklitest 43 ja 49 lähtudes uurida, kas nõuded, mis otseselt või kaudselt tulenevad niisugustest õigusnormidest nagu põhikohtuasjas vaidlustatud, piiravad asutamisvabadust ja/või teenuste osutamise vabadust.
|
34. Šajos apstākļos ir jāpārbauda, vai, ievērojot EKL 43. un 49. pantu, prasības, kas tieši vai netieši izriet no tādas tiesību normas kā pamatlietā aplūkojamā, ir brīvības veikt uzņēmējdarbību un/vai pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi.
|
|
35. Kohtupraktikast tuleneb, et EÜ artikliga 43 on vastuolus kõik siseriiklikud meetmed, mis isegi siis, kui neid kohaldatakse ilma kodakondsusest lähtuva diskrimineerimiseta, võivad takistada või muuta aluslepinguga tagatud asutamisvabaduse teostamise liidu kodanikele vähem atraktiivseks, ning et niisugune piirav toime võib ilmneda eelkõige siis, kui siseriiklikud õigusnormid võivad pärssida äriühingu allüksuste – näiteks püsiva tegevuskoha – loomist teistes liikmesriikides ja tegutsemist selliste üksuste vahendusel (vt eelkõige eespool viidatud kohtuotsus Attanasio Group, punktid 43 ja 44 ning seal viidatud kohtupraktika, ja 13. oktoobri 2011. aasta otsus kohtuasjas C‑148/10: DHL International, kohtulahendite kogumikus veel avaldamata, punkt 60).
|
35. Šajā saistībā no judikatūras izriet, ka EKL 43. pants nepieļauj nekādus valsts pasākumus, kas, pat ja tos piemēro, nešķirojot pilsonības dēļ, Savienības pilsoņiem var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantētās brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanu, un ka šāda ierobežojoša iedarbība var rasties tad, ja valsts tiesiskā regulējuma dēļ sabiedrība var tikt atturēta dibināt tādus tās pakļautībā esošus veidojumus kā pastāvīgais uzņēmums citās dalībvalstīs un veikt savu darbību ar šādu veidojumu starpniecību (skat. tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā Attanasio Group , 43. un 44. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2011. gada 13. oktobra spriedumu lietā C‑148/10 DHL International , Krājumā vēl nav publicēts, 60. punkts).
|
|
36. Väljakujunenud kohtupraktika kohaselt ei nõua EÜ artikkel 49 mitte ainult kodakondsusel põhineva igasuguse diskrimineerimise keelamist teise liikmesriigi teenuseosutaja suhtes, vaid ka kõigi piirangute kaotamist, isegi juhul, kui need laienevad nii selle riigi kui ka teiste liikmesriikide teenuseosutajatele, kui need võivad keelata, takistada või muuta vähem soodsaks selle teenuseosutaja tegevuse, kelle asukoht on mõnes teises liikmesriigis, kus ta osutab seaduslikult sarnaseid teenuseid (vt eelkõige 25. juuli 1991. aasta otsus kohtuasjas C‑76/90: Säger, EKL 1991, lk I‑4221, punkt 12, ja 4. oktoobri 2011. aasta otsus liidetud kohtuasjades C‑403/08 ja C‑429/08: Football Association Premier League jt, kohtulahendite kogumikus veel avaldamata, punkt 85). Sellega seoses on Euroopa Kohus korduvalt leidnud, et EÜ artikliga 49 on vastuolus selliste siseriiklike õigusnormide kohaldamine, mille toimel muutub teenuste osutamine liikmesriikide vahel raskemaks kui teenuste osutamine ainult ühe liikmesriigi siseselt (vt eelkõige 5. oktoobri 1994. aasta otsus kohtuasjas C‑381/93: komisjon vs. Prantsusmaa, EKL 1994, lk I‑5145, punkt 17, ja 13. detsembri 2007. aasta otsus kohtuasjas C‑250/06: United Pan-Europe Communications Belgium jt, EKL 2007, lk I‑11135, punkt 30 ja seal viidatud kohtupraktika).
|
36. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 49. pantā ir prasīts ne tikai novērst jebkādu citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja diskrimināciju tā pilsonības dēļ, bet arī atcelt jebkuru ierobežojumu – pat ja to vienādi piemēro šīs valsts un citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem –, ja tas ir tāds, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu darbību pakalpojumu sniedzējam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz analogus pakalpojumus (skat. tostarp 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑76/90 Säger , Recueil , I‑4221. lpp., 12. punkts, kā arī 2011. gada 4. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑403/08 un C‑429/08 Football Association Premier League u.c., Krājumā vēl nav publicēts, 85. punkts). Ņemot to vērā, Tiesa turklāt ir nospriedusi, ka EKL 49. pants nepieļauj tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, kas pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm padara grūtāku nekā pakalpojumu sniegšanu, kas notiek tikai vienas dalībvalsts teritorijā (skat. tostarp 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑381/93 Komisija/Francija, Recueil , I‑5145. lpp., 17. punkts, kā arī 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑250/06 United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., Krājums, I‑11135. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
37. Eelotsusetaotluse esitanud kohtu sõnul peab käesolevas asjas muus liikmesriigis kui Itaalia Vabariigis asutatud ettevõtjatel sarnaselt Itaalias asutatud eraettevõtjatega põhikohtuasjas vaidlustatud õigusnormi kohaselt olema selleks, et tegutseda kohalike omavalitsuste maksude ja muude tulude arvestuse, kindlaksmääramise ja kogumise valdkonnas, täielikult sissemakstud miinimumkapital 10 miljonit eurot, suurendades vajaduse korral oma kapitali selle alampiirini, vältimaks, et neid kontsessioone, mis võivad neile olla juba antud, ei peetaks nüüd tühiseks.
|
37. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto konkrētajā gadījumā atbilstoši pamatlietā aplūkojamajai tiesību normai uzņēmējiem, kas reģistrēti dalībvalstīs, kuras nav Itālijas Republika, tāpat kā Itālijā reģistrētajiem privātajiem uzņēmējiem, lai tie varētu veikt noteiktu Itālijas pašvaldību ieņēmumu aprēķināšanas, noteikšanas un iekasēšanas darbības, pilnībā apmaksātajam pamatkapitālam ir jābūt vismaz EUR 10 miljonu apmērā, attiecīgā gadījumā palielinot savu pamatkapitālu līdz minētajam slieksnim, lai novērstu, ka koncesijas, kas tiem, iespējams, jau ir piešķirtas, turpmāk netiek atzītas par spēkā neesošām.
|
|
38. Selline kohustus on asutamisvabaduse ja teenuste osutamise vabaduse piiramine. Esiteks seab see miinimumkapitali tingimuse (vt analoogia alusel eelkõige eespool viidatud kohtuotsus komisjon vs. Portugal, punktid 53 ja 54, ning 26. jaanuari 2006. aasta otsus kohtuasjas C‑514/03: komisjon vs. Hispaania, EKL 2006, lk I‑963, punkt 36) ja teiseks – nagu märkis Madalmaade valitsus – kohustab see eraettevõtjaid, kes soovivad tegeleda põhikohtuasjas käsitletavate tegevustega, asutama end juriidilise isikuna (vt analoogia alusel eespool viidatud kohtuotsus komisjon vs. Portugal, punktid 41 ja 42, ning eespool viidatud kohtuotsus komisjon vs. Hispaania, punkt 31). Seega takistab või muudab põhikohtuasjas vaidlustatud õigusnorm vastavalt EÜ artiklitega 43 ja 49 tagatud asutamisvabaduse ja teenuste osutamise vabaduse teostamise käesoleva kohtuotsuse punktide 35 ja 36 tähenduses vähem atraktiivseks.
|
38. Šāds pienākums ir brīvības veikt uzņēmējdarbību, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Pirmkārt, tas ietver nosacījumu par minimālo pamatkapitāla apmēru (tostarp skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 53. un 54. punkts, kā arī 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑514/03 Komisija/Spānija, Krājums, I‑963. lpp., 36. punkts) un, otrkārt, kā uz to norāda Nīderlandes valdība, tas liek privātajiem uzņēmumiem, kas vēlas veikt pamatlietā aplūkojamās darbības, tikt reģistrētiem kā juridiskām personām (skat. pēc analoģijas iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Portugāle, 41. un 42. punkts, kā arī lietā Komisija/Spānija, 31. punkts). Tātad tāda tiesību norma kā pamatlietā aplūkojamā apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu – šā sprieduma 35. un 36. punktā minētās judikatūras izpratnē – brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības, kuras ir paredzētas attiecīgi EKL 43. un 49. pantā, izmantošanu.
|
|
39. Neil asjaoludel tuleb analüüsida, mil määral võib põhikohtuasjas vaidlustatud õigusnorm olla lubatud ühel EÜ artiklis 46 sätestatud alusel või kuivõrd võib see – Euroopa Kohtu praktikast lähtuvalt – olla õigustatud ülekaaluka üldise huvi tõttu (vt analoogia alusel eelkõige 30. septembri 2003. aasta otsus kohtuasjas C‑167/01: Inspire Art, EKL 2003, lk I 10155, punkt 107, ja 8. septembri 2009. aasta otsus kohtuasjas C‑42/07: Liga Portuguesa de Futebol Profissional ja Bwin International, EKL 2009, lk I‑7633, punkt 55).
|
39. Šajos apstākļos jāizvērtē, cik lielā mērā pamatlietā aplūkojamā tiesību norma var tikt atļauta sakarā ar kādu no EKL 46. pantā minētajiem apsvērumiem vai atbilstoši Tiesas judikatūrai attaisnota ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (tostarp skat. pēc analoģijas 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑167/01 Inspire Art , Recueil , I‑10155. lpp., 107. punkts, kā arī 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑42/07 Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International , Krājums, I‑7633. lpp., 55. punkts).
|
|
40. Ainus Euroopa Kohtus toodud põhjendus on kaitsta ametiasutust kontsessionäärist äriühingu võimaliku kohustuste täitmata jätmise vastu, arvestades temaga sõlmitud lepingute kogu tehinguväärtust.
|
40. Vienīgais attaisnojums, kas minēts Tiesā, ir valsts administrācijas aizsardzība pret iespējamo sabiedrības, kurai ir piešķirta koncesija, saistību neizpildi, ņemot vērā, ka kopējā līgumu, uz kuru noslēgšanu tai ir tiesības, vērtība ir liela.
|
|
41. Comune di Baranzate märkustest selgub sellega seoses, et kontsessionäärid koguvad põhikohtuasjas käsitletava kontsessiooni esemeks oleva maksutulu kõigepealt enda valdusesse. Alles pärast seda, kui „kogumistasu” on maha arvatud, tuleb maksutulu kvartali lõpus ametiasutusele üle kanda. Comune de Baranzate märgib, et pärast kogumistasu mahaarvamist tuleneb nimetatud kontsessionääride teenistus finantstehingutest, mida nad teevad nende käsutuses olevate rahaliste vahenditega. Seega haldavad ja manipuleerivad kontsessionäärid miljonite eurodega, mille nad peavad seejärel üle kandma ametiasutusele.
|
41. Šajā sakarā no Comune di Baranzate apsvērumiem izriet, ka koncesionāri vispirms saņem nodokļu ieņēmumus, kas ir pamatlietās aplūkojamo koncesiju priekšmets. Šī kopiena norāda, ka tikai pēc “iekasēšanas komisijas naudas” atskaitīšanas ieņēmumi ir jāpārskaita ceturkšņa beigās valsts administrācijai. Comune di Baranzate norāda, ka pēc tam, kad tiek atskaitīta iekasēšanas komisijas nauda, koncesionāri gūst ienākumus no finansiālajām operācijām ar naudas līdzekļiem, kas ir minēto koncesionāru rīcībā. Tādējādi koncesionāri tur un rīkojas ar miljoniem euro, kas vēlāk tiem ir jāpārskaita valsts administrācijai.
|
|
42. Selle kohta tuleb tõdeda, et isegi kui möönda, et käesoleva kohtuotsuse punktis 40 toodud eesmärki võib pidada ülekaalukaks üldiseks huviks, mitte puhtmajanduslikuks kaalutluseks (vt selle kohta 17. märtsi 2005. aasta otsus kohtuasjas C‑109/04: Kranemann, EKL 2005, lk I‑2421, punkt 34 ja seal viidatud kohtupraktika, ning 16. veebruari 2012. aasta otsus liidetud kohtuasjades C‑72/10 ja C‑77/10: Costa ja Cifone, kohtulahendite kogumikus veel avaldamata, punkt 59), siis asutamislepinguga tagatud põhivabaduste piirangut saab õigustada üksnes eeldusel, et asjaomane meede on sellega taotletava eesmärgi elluviimise tagamiseks sobiv ega lähe kaugemale sellest, mis on taotletava eesmärgi saavutamiseks vajalik (eespool viidatud kohtuotsus Attanasio Group, punkt 51 ja seal viidatud kohtupraktika). Lisaks on siseriiklikud õigusnormid konkreetse eesmärgi saavutamiseks sobivad üksnes juhul, kui need vastavad tõepoolest huvile saavutada see eesmärk ühtselt ja süstemaatiliselt (vt eelkõige 10. märtsi 2009. aasta otsus kohtuasjas C‑169/07: Hartlauer, EKL 2009, lk I‑1721, punkt 55, ja eespool viidatud kohtuotsus Attanasio Group, punkt 51).
|
42. Šajā sakarā, pat atzīstot, ka šā sprieduma 40. punktā minētais mērķis varētu tikt uzskatīts par primāru vispārējo interešu apsvērumu, nevis par tīri ekonomiska rakstura apsvērumu (šajā ziņā skat. 2005. gada 17. marta spriedumu lietā C‑109/04 Kranemann , Krājums, I‑2421. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 16. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑72/10 un C‑77/10 Costa un Cifone , Krājumā vēl nav publicēts, 59. punkts), ir jāatgādina, ka Līgumā paredzēto pamatbrīvību ierobežojuma attaisnošanai ir vajadzīgs, lai attiecīgais pasākums būtu piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un lai tas nepārsniegtu izvirzītā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (iepriekš minētais spriedums lietā Attanasio Group , 51. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt valsts tiesību akti ir piemēroti izvirzītā mērķa sasniegšanai vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgi un sistemātiski (skat. tostarp 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C‑169/07 Hartlauer , Krājums, I‑1721. lpp., 55. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Attanasio Group , 51. punkts).
|
|
43. Kuid nagu eelotsusetaotluse esitanud kohus ise tõdes, ületab niisugune norm nagu põhikohtuasjas vaidlustatu kaugelt eesmärgi kaitsta ametiasutusi kontsessionääride kohustuste täitmata jätmise eest.
|
43. Tomēr, kā to atzīst pati iesniedzējtiesa, tāda tiesību norma kā pamatlietā aplūkojamā būtiski pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi aizsargāt valsts administrāciju pret koncesionāru saistību neizpildi.
|
|
44. See kohus märgib, et mitmed Itaalia õiguses ette nähtud meetmed on tema hinnangul sellised, mis võimaldavad proportsionaalselt kaitsta ametiasutust selle eest, kui kontsessionäärid lepingut ei täida. Nii nõuab Itaalia regulatsioon tõendite esitamist nii tehnilist kui ka rahalist võimsust näitavate üldiste osalemisnõuete täitmise ning usaldusväärsuse ja maksevõime kohta. Eelotsuse taotluse esitanud kohus mainis sellega seoses veel kontsessionääri täielikult sisse makstud kapitalile nõutava alampiiri kehtestamist temaga sõlmitud lepingute tehinguväärtuse põhjal.
|
44. Minētā tiesa ir norādījusi, ka noteikti Itālijas tiesību aktos paredzētie piesardzības pasākumi, pēc tās domām, varētu samērīgā veidā aizsargāt valsts administrāciju pret koncesionāru saistību neizpildi. Piemēram, ar Itālijas tiesību aktiem tostarp tiek prasīts sniegt pierādījumus par to, ka ir izpildīti vispārīgie piedalīšanās konkursā nosacījumi gan attiecībā uz tehnisko spēju, gan attiecībā uz finansiālo spēju, kā arī nosacījumi par uzticamību un maksātspēju. Iesniedzējtiesa šajā sakarā ir minējusi arī minimālo pilnībā apmaksātā koncesionārsabiedrības pamatkapitāla sliekšņu pi emērošanu atkarībā no līgumu, attiecībā uz kuriem tai ir faktiskas tiesības, vērtības.
|
|
45. Neil tingimustel tuleb tõdeda, et niisugune norm nagu põhikohtuasjas vaidlustatu seab EÜ artiklitega 43 ja 49 tagatud vabadustele ebaproportsionaalsed ja seega põhjendamatud piirangud.
|
45. Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka tāda tiesību norma kā pamatlietā aplūkojamā ietver nesamērīgus un tātad neattaisnotus EKL 43. un 49. pantā paredzēto brīvību ierobežojumus.
|
|
46. Eeltoodut arvestades tuleb teisele esitatud küsimusele vastata, et EÜ artikleid 43 ja 49 tuleb tõlgendada nii, et nendega on vastuolus niisugune õigusnorm nagu põhikohtuasjas vaidlustatu, mis näeb ette, et:
|
46. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka EKL 43. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tiesību normu – tādu kā pamatlietā aplūkojamā –, ar kuru paredzēts, ka:
|
|
– ettevõtjad – välja arvatud avaliku sektori enamusosalusega äriühingud –, kes soovivad, et neile usaldataks omavalitsuste maksude ja muude tulude arvestuse, kindlaksmääramise ja kogumise teenuste osutamine, peavad suurendama oma täielikult sissemakstud kapitali 10 miljoni euroni;
|
– uzņēmējiem, izņemot sabiedrības, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij, ir pienākums pielāgot, ja nepieciešams, pilnībā apmaksātā kapitāla apmēru, to palielinot līdz vismaz EUR 10 miljoniem, lai tiem būtu tiesības veikt pašvaldību nodokļu un citu ieņēmumu aprēķināšanas, pārbaudes un iekasēšanas darbības;
|
|
– leping, millega niisuguste teenuste osutamine usaldatakse ettevõtjatele, kelle puhul ei ole see miinimumkapitali nõue täidetud, on tühine, ning
|
– tiesības noslēgt līgumus par šādiem pakalpojumiem uzņēmējiem, kas neatbilst šādai prasībai par minimālo pamatkapitālu, nav spēkā un,
|
|
– kuni kapitali suurendamise kohustuse täitmiseni on keelatud sõlmida uusi lepinguid või osaleda hangetes, mis on kuulutatud välja, et sõlmida leping nende teenuste osutamiseks.
|
– kamēr nav izpildīts pienākums par pamatkapitāla pielāgošanu, ir aizliegts piešķirt tiesības noslēgt jaunus līgumus par šiem pakalpojumiem vai piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās, kas rīkotas, lai piešķirtu šādas tiesības.
|
|
Esimene küsimus
|
Par pirmo jautājumu
|
|
47. Arvestades käesoleva kohtuotsuse punktides 18 ja 19 toodud kaalutlusi, ei ole esimest küsimust vaja käsitleda.
|
47. Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi un šā sprieduma 18. un 19. punktā norādīto, pirmais jautājums nav jāizskata.
|
|
Kohtukulud
|
Par tiesāšanās izdevumiem
|
|
48. Kuna põhikohtuasja poolte jaoks on käesolev menetlus eelotsusetaotluse esitanud kohtus poolelioleva asja üks staadium, otsustab kohtukulude jaotuse siseriiklik kohus. Euroopa Kohtule märkuste esitamisega seotud kulusid, välja arvatud poolte kohtukulud, ei hüvitata.
|
48. Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
|