I. Introducción

I – Ievads

1. Mediante la presente cuestión prejudicial, el Oberster Gerichstshof pregunta al Tribunal de Justicia si los contratos de consumo, cuando están precedidos de actos preparatorios en Internet, deben haberse celebrado necesariamente a distancia en caso de que el consumidor desee beneficiarse del foro especial previsto en los artículos 15 y 16 del Reglamento (CE) nº 44/2001, relativo a la competencia judicial, el reconocimiento y la ejecución de resoluciones judiciales en materia civil y mercantil. (2)

1. Ar šo prejudiciālo jautājumu Oberster Gerichstshof jautā Tiesai, vai patērētāju līgumi, ja pirms tiem ir notikušas sagatavojošas darbības internetā, ir noteikti jānoslēdz kā distances līgumi, ja patērētājs vēlas izmantot Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) 15. un 16. pantā paredzēto īpašo jurisdikciju.

2. Así enunciada, la cuestión podía encontrar fácil respuesta en el propio tenor del artículo 15, apartado 1, letra c), del referido Reglamento, leído con suficiente atención, en conjunción con sus antecedentes legislativos. No obstante, un apartado de la sentencia Pammer y Hotel Alpenhof, (3) dictada recientemente por la Gran Sala del Tribunal de Justicia, podría ser interpretada en el sentido de exigir como condición que el contrato de consumo debe haberse celebrado a distancia. En todo caso, ésa es la duda que nos ha planteado el órgano de reenvío.

2. Uz šādi formulētu jautājumu ir viegli rodama atbilde attiecīgās regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta saturā, ja to lasa pietiekami uzmanīgi un kopsakarā ar tiesību akta pieņemšanas vēsturi. Tomēr kāda rindkopa spriedumā apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof (3), ko nesen pasludinājusi Tiesas virspalāta, varētu tikt interpretēta tādējādi – kā nosacījums tiek prasīts, ka patērētāju līgumam ir jābūt noslēgtam kā distances līgumam. Katrā ziņā tāds ir jautājums, ko mums uzdod iesniedzējtiesa.

3. El objeto de este asunto y de estas conclusiones no es, pues, otro que el de aclarar el alcance del referido pasaje de la sentencia Pammer y Hotel Alpenhof, el cual, como adelanto ya, ha de circunscribirse, en mi criterio, a las características específicas de dicho asunto, sin que sea necesario deducir de él un requisito adicional, general y limitativo del foro especial en materia de consumidores.

3. Šīs lietas un šo secinājumu priekšmets turklāt nav nekas cits kā vien noskaidrot minētās sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof rindkopas apjomu, kurā, kā es uzskatu, ir jāaprobežojas ar īpašajiem šīs lietas kritērijiem un nav no tā jāizsecina papildu, vispārējs un jurisdikciju ierobežojošs kritērijs patērētāju tiesību jomā.

II. Marco jurídico

II – Tiesiskais regulējums

4. Los artículos 15 y 16 del Reglamento nº 44/2001, contenidos en el capítulo II («Competencia»), sección 4 («Competencia en materia de contratos celebrados por los consumidores»), establecen:

4. Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pantā, kas ir iekļauti II nodaļas (“Jurisdikcija”) 4. iedaļā (“Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem”), ir noteikts:

«Artículo 15

“15. pants

1. En materia de contratos celebrados por una persona, el consumidor, para un uso que pudiere considerarse ajeno a su actividad profesional, la competencia quedará determinada por la presente sección, sin perjuicio de lo dispuesto en el artículo 4 y en el punto 5 del artículo 5:

1. Lietās, kas saistītas ar līgumiem, kurus noslēgusi kāda persona, patērētājs mērķiem, kas var būt uzskatāmi par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, ja:

[…]

[..]

c) en todos los demás casos, cuando la otra parte contratante ejerciere actividades comerciales o profesionales en el Estado miembro del domicilio del consumidor o, por cualquier medio, dirigiere tales actividades a dicho Estado miembro o a varios Estados miembros, incluido este último, y el contrato estuviere comprendido en el marco de dichas actividades.

c) visos citos gadījumos līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai piekopj arodu patērētāja domicila valstī vai ar visiem līdzekļiem novirza šādas darbības uz attiecīgo dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, to skaitā uz attiecīgo dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.

[…]

16. pants

Artículo 16

1. Patērētājs var ierosināt tiesvedību pret citu līgumslēdzēju pusi vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir minētās puses domicils, vai patērētāja domicila vietas tiesās.

1. La acción entablada por un consumidor contra la otra parte contratante podrá interponerse ante los tribunales del Estado miembro en que estuviere domiciliada dicha parte o ante el tribunal del lugar en que estuviere domiciliado el consumidor.

2. Cita līgumslēdzēja puse var ierosināt tiesvedību pret patērētāju tikai tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.

2. La acción entablada contra el consumidor por la otra parte contratante sólo podrá interponerse ante los tribunales del Estado miembro en que estuviere domiciliado el consumidor.

[..]”

[...]»

III – Fakti un tiesvedība valsts tiesā

III. Hechos y procedimiento ante la jurisdicción nacional

5. Daniela Mühlleitner k‑dze, prasītāja pamata lietā ar domicilu Schwanenstadt , Austrijā, internetā veica meklēšanu, lai iegādātos lietotu automašīnu savai lietošanai. Tīmekļa vietnē www.mobiel.de D. Mühlleitner ievadīja vēlamā automobiļa īpašības, līdz atrada saiti, kurā bija piedāvājums, kas piesaistīja viņas uzmanību. Aktivizējot saiti, viņa nonāca Ahmad Yusufi k‑ga un Wadat Yusufi k‑ga, kas ir atbildētāji pamata tiesvedībā un kuru domicils ir Hamburgā, Vācijā, tīmekļa vietnē.

5. La Sra. Daniela Mühlleitner, demandante en el proceso principal y con domicilio en Schwanenstadt, Austria, realizó una búsqueda en Internet con el propósito de adquirir un vehículo de ocasión para su uso privado. A través del sitio de Internet www.mobile.de, la Sra. Mühlleitner introdujo las características del vehículo deseado, hasta encontrar un enlace donde aparecía una oferta que suscitó su interés. Tras activar el enlace, accedió a la página web de Ahmad Yusufi y Wadat Yusufi, demandados en el proceso principal y domiciliados en Hamburgo, Alemania.

6. Atbildētāju tīmekļa vietnē bija norādīts tālruņa numurs ar Vācijas starptautisko kodu. D. Mühlleitner piezvanīja uz šo numuru, pa kuru viņu uzklausīja atbildētāju uzņēmuma darbinieks. Šis darbinieks viņu informēja, ka piedāvātais automobilis vairs nav pārdošanā, bet ka ir citi līdzīgi piedāvājumi. D. Mühlleitner piekrita, ka viņai elektroniskajā pastā tiks nosūtīta papildu informācija, tajā skaitā fotogrāfijas, par kādu citu automobili. Ir konstatēts, ka D. Mühlleitner tālruņa sarunas laikā informēja atbildētājus par savu dzīvesvietu Austrijā un jautāja, vai tas varētu radīt jebkādas problēmas attiecībā uz automobiļa pārdošanu. Atbildētāji paziņoja, ka šajā sakarā nekādu problēmu nebūs.

6. En la página web de los demandados constaba un número de teléfono precedido del prefijo internacional alemán. La Sra. Mühlleitner llamó a dicho número, donde fue atendida por el personal de la empresa de los demandados. Se le informó de que el vehículo ofertado ya no estaba en venta, pero se le advirtió de otras ofertas similares. La Sra. Mühlleitner accedió a que se le remitiera por correo electrónico más información, incluidas varias fotografías, de otro vehículo. Consta en autos que la Sra. Mühlleitner, durante la conversación telefónica mantenida con los demandados, informó de su residencia en Austria y preguntó si ello supondría algún problema con vistas a la compraventa del vehículo. Los demandados declararon que no existía ningún inconveniente al respecto.

7. Pēc kāda laika D. Mühlleitner devās uz Vāciju, kur parakstīja pirkuma līgumu ar atbildētājiem. Saņēmusi transportlīdzekli, viņa atgriezās savā pastāvīgajā dzīvesvietā Austrijā, kur pēc dažādu defektu konstatēšanas un neveiksmīgas sazināšanās ar atbildētājiem vērsās Austrijas tiesās, prasot pirkuma cenas atmaksu, kā arī zaudējumu atlīdzību.

7. Un tiempo después la Sra. Mühlleitner viajó a Alemania y celebró el contrato de compraventa con los demandados. Recibió el vehículo y volvió a su domicilio en Austria, donde, tras constatar varios defectos y después de varios contactos infructuosos con los demandados, acudió a los juzgados austriacos para reclamar el reembolso del precio de la compraventa, así como una indemnización.

8. Pirmās instances tiesa nepieņēma prasības pieteikumu starptautiskās jurisdikcijas neesamības dēļ, uzskatot, ka tikai piekļuve atbildētāju tīmekļa vietnei nepamato Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. panta īpašās jurisdikcijas piemērošanu. Pēc nolēmuma pārsūdzēšanas apelācijas instancē otrās instances tiesa apstiprināja to pašu un no jauna izslēdza Austrijas tiesu jurisdikciju. Šis pēdējais nolēmums kasācijas kārtībā tika pārsūdzēts Oberster Gerichtshof , [tiesu] iestādē, kura šobrīd uzdod prejudiciālo jautājumu Tiesai.

8. El juzgado de primera instancia inadmitió la demanda por falta de competencia judicial internacional, al considerar que la mera accesibilidad a la página web de los demandados desde Austria no justificaba la aplicación del foro especial de los artículos 15 y 16 del Reglamento nº 44/2001. Recurrida la decisión en apelación, el tribunal de segunda instancia confirmó la misma y descartó nuevamente la competencia de los tribunales austriacos. Esta última resolución fue objeto de recurso de casación ante el Oberster Gerichtshof, órgano que formula ahora la presente cuestión prejudicial al Tribunal de Justicia.

IV – Tiesvedība Tiesā

IV. El procedimiento ante el Tribunal de Justicia

9. 2011. gada 22. aprīlī Tiesas kancelejā tika reģistrēts Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā tā uzdod šādu jautājumu:

9. El 22 de abril de 2011 hizo entrada en el Registro del Tribunal de Justicia la cuestión prejudicial del Oberster Gerichtshof, cuya pregunta se formula en los siguientes términos:

“Vai Regulas (EK) Nr. 44/2001 (Briseles I regula) 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas priekšnoteikums ir tāds, ka patērētāja un uzņēmēja noslēgtais līgums ir distances līgums?”

«¿Requiere la aplicación del artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento (CE) nº 44/2001 (Reglamento Bruselas I) que el contrato entre el consumidor y el profesional haya sido celebrado a distancia?»

10. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja un atbildētāji pamata lietā, Portugāles Republika, Čehijas Republika, Itālijas Republika, Polijas Republika un Šveices Konfederācija, kā arī Komisija.

10. Han presentado observaciones escritas la demandante y los demandados en el proceso principal, la República Portuguesa, la República Checa, la República de Italia, la República de Polonia y la Confederación Suiza, así como la Comisión.

V – Prejudiciālais jautājums

V. La cuestión prejudicial

11. Atbilde uz tiesas uzdoto jautājumu skaidri izriet no Regulas Nr. 44/2001 un Tiesas judikatūras. Kā jau norādīju šo secinājumu ievadā, vienīgais faktors, kas traucē risinājumam, ir viena rindkopa spriedumā apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof , konkrētāk, 87. punkts, saskaņā ar kuru var saprast, ka minētās regulas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošana ir atkarīga no tā, vai patēriņa līgums ir noslēgts kā distances līgums (4) . Tomēr nav jālemj par minētajā normā paredzēto saiknes kritēriju, kas ir koncentrēts uz darbības virzienu. Šī lieta aprobežojas ar šādu jautājumu: distances līguma nepieciešamība, lai varētu atsaukties uz īpašo jurisdikciju patērētāju tiesību jomā.

11. La respuesta a la pregunta planteada por el órgano jurisdiccional se desprende con claridad del Reglamento nº 44/2001 y de la jurisprudencia de nuestro Tribunal. Como ya he adelantado en la introducción de estas conclusiones, el único elemento que distorsiona la solución es un apartado de la sentencia Pammer y Hotel Alpenhof, concretamente el 87, según el cual cabe entender que la aplicación del artículo 15, apartado 1, letra c), del citado Reglamento depende de que el contrato de consumo se haya celebrado a distancia. (4) No debemos pronunciarnos, por tanto, sobre el criterio de conexión previsto en el referido precepto, centrado en la dirección hacia la que se proyecta la actividad. El presente asunto se circunscribe a una cuestión previa: la necesaria existencia de un contrato celebrado a distancia para poder invocar el foro especial en materia de consumo.

12. Turpinājumā parādīšu, ka šis nosacījums nav nepieciešams ne atbilstoši piemērojamajam normatīvajam regulējumam, ne arī saskaņā ar pašu spriedumu apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof . Ja normā būtu prasīts, ka patērētāju līgumam ir jābūt noslēgtam kā distances līgumam, jurisdikcijas piemērojamība tiktu ierobežota ar nelielu skaitu situāciju, bet tāds, šķiet, nav neviens no regulas mērķiem. Tāpat visas dalībvalstis, kas ir piedalījušās šajā tiesvedībā, tāpat kā Komisija, noliedz, ka 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiektos tikai uz tiem patērētāju līgumiem, kas ir distances līgumi, un uzskata, ka minētā norma nebūtu interpretējama, kaitējot patērētājam.

12. A continuación mostraré que dicha condición no es necesaria, ni a la luz de una lectura de la normativa aplicable, ni a la luz de la propia sentencia Pammer y Hotel Alpenhof. Si la disposición exigiera que el contrato de consumo se haya celebrado a distancia, se estaría restringiendo el alcance del foro a un número reducido de situaciones, algo que no parece estar entre los objetivos del Reglamento. Asimismo, todos los Estados que han participado en este procedimiento, así como la Comisión, niegan que el artículo 15, apartado 1, letra c), esté limitado a los contratos de consumo celebrados a distancia y consideran que la citada disposición no debe interpretarse en perjuicio del consumidor.

13. Piekrītu dalībvalstīm un Komisijai. Lai pamatotu savu nostāju, pievērsīšos, pirmkārt, 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta tiesību akta pieņemšanas vēsturei. Pēc tam analizēšu normu atbilstoši Tiesas judikatūrai, tajā skaitā atbilstoši spriedumam apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof . Konkrētāk, detalizēti analizēšu minētā sprieduma 87. punktu, kura formulējums ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā.

13. Estoy de acuerdo con los Estados y con la Comisión. Para fundamentar mi criterio atenderé en primer lugar a los antecedentes legislativos del artículo 15, apartado 1, letra c). A continuación analizaré el precepto a la luz de la jurisprudencia del Tribunal de Justicia, incluida la sentencia Pammer y Hotel Alpenhof. En particular, analizaré con detalle el apartado 87 de esta sentencia, cuya redacción se encuentra en el origen de la presente cuestión prejudicial.

A – Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta vēsture

A. Los antecedentes del artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001

14. Briseles 1968. gada konvencijā, kuru šobrīd ir aizstājusi Regula Nr. 44/2001, patērētāju līgumiem bija paredzēta īpaša jurisdikcija, un panta par šo īpašo jurisdikciju formulējums būtiski atšķīrās no pašreizējā 15. panta. Saskaņā ar minētās konvencijas 13. panta 3. punktu īpašā jurisdikcija bija piemērojama, ja patērētāju līguma priekšmets bija pakalpojumu sniegšana vai preču piegāde un ja, pakārtoti, “valstī, kurā ir patērētāja domicils, pirms līguma noslēgšanas bija īpašs patērētājam adresēts aicinājums vai reklāma” vai “patērētājs šajā valstī veica līguma noslēgšanai nepieciešamās darbības.”

14. El Convenio de Bruselas de 1968, hoy sustituido por el Reglamento nº 44/2001, contenía un foro especial en materia de contratos de consumo cuya redacción variaba sustancialmente respecto del actual artículo 15. Según el artículo 13, apartado 3, del citado Convenio, el foro especial era aplicable si el contrato de consumo tenía por objeto una prestación de servicios o un suministro de mercaderías y cuando, alternativamente, «la celebración del contrato hubiese sido precedida, en el Estado del domicilio del consumidor, de una oferta, especialmente hecha o de publicidad», o «el consumidor hubiere realizado en este Estado los actos necesarios para la celebración de dicho contrato».

15. Kā pamatoti uzsvērusi Komisija, Briseles konvencijas 13. panta 3. punkta formulējums galvenokārt skar tos patērētāju līgumus, kas ir distances līgumi. Abi normā uzskaitītie priekšnoteikumi lielākajā daļā gadījumu iestājas šajā līguma veidā, tomēr tā tas nav vienmēr. Faktiski, kā uzsver Komisija, nekas neliedz piemērot Briseles konvencijas 13. panta 3. punktu situācijai, kurā profesionālis dodas uz patērētāja domicilu, lai noslēgtu līgumu in situ .

15. Como ha destacado acertadamente la Comisión, la redacción del antiguo artículo 13, apartado 3, del Convenio de Bruselas afectaba principalmente a los contratos de consumo celebrados a distancia. Los dos supuestos que enumera el precepto se producirían en la mayoría de los casos a través de esta modalidad contractual, aunque ello no sería siempre así. En efecto, y como apunta la Comisión, nada impedía aplicar el antiguo artículo 13, apartado 3, del Convenio de Bruselas a una situación en la que el profesional se desplazaba al domicilio del consumir para celebrar el contrato in situ .

16. Pamatojums, kas attaisno grozījumus, kuri veikti pašreizējā Regulas Nr. 44/2001 15. pantā, ir rodams tirdzniecības metožu attīstībā, it īpaši elektroniskās komercijas jomā. Šis apstāklis lika Komisijai piedāvāt jaunu redakciju bijušajam Briseles konvencijas 13. panta 3. punktam, kas būtībā bija palikusi nemainīga likumdošanas procesā, ar kuru tika svītrots iepriekšējais nosacījums, ka patērētājs savā valstī ir veicis nepieciešamās darbības, lai noslēgtu līgumu (5) . Kā Komisija norādījusi komentārā par 15. panta projektu, šis grozījums “nozīmē, ka 15. panta pirmās daļas 3. apakšpunkts ir piemērojams arī līgumiem, kuri ir noslēgti dalībvalstīs, kas nav patērētāja valsts” (6) . Komisija ir piebildusi, ka “ar to izlabo acīmredzamu kļūdu iepriekšējā 13. pantā: ka patērētājs nevar atsaukties uz šo aizstāvošo jurisdikciju, kad pēc otras līgumslēdzējpuses iniciatīvas viņš ir mudināts atstāt sava domicila valsti, lai noslēgtu līgumu” (7) .

16. El motivo que justifica los cambios introducidos por el actual artículo 15 del Reglamento nº 44/2001 se encuentra en la evolución de las técnicas de comercialización, principalmente en el terreno del comercio electrónico. Esta circunstancia llevó a la Comisión a proponer una nueva redacción del antiguo artículo 13, apartado 3, del Convenio de Bruselas, sustancialmente inalterada durante la tramitación legislativa, mediante la cual se eliminaba el anterior requisito de que el consumidor hubiera realizado en su Estado los actos necesarios para celebrar el contrato. (5) Tal como decía la Comisión en el comentario al proyecto de artículo 15, esta modificación «significa que el punto 3 del párrafo primero del artículo 15 también se aplica a los contratos celebrados en un Estado miembro que no sea el del consumidor». (6) Y añadía la Comisión que «esto subsana un fallo notorio en el tenor del antiguo artículo 13: que el consumidor no pudiera invocar esta competencia protectora cuando, a iniciativa del cocontratante, se hubiera visto incitado a dejar su Estado de domicilio para celebrar el contrato». (7)

17. Gan Šveices Konfederācija, gan Komisija atsaucas uz Pocar [F. Pokara] ziņojumu, kura interpretatīvā vērtība attiecībā uz 15. pantu, kā arī Lugāno konvencijas 15. pantu (kas ir identisks Regulas Nr. 44/2001 15. pantam) ir vērā ņemama (8) . Šajā tekstā normas, kas ir interpretējama šajā tiesvedībā, komentārs skaidri norāda, ka saiknes kritērijs “nav atkarīgs no vietas, kurā darbojas patērētājs, vai vietas, kurā līgums noslēgts , kura var būt valstīs, kurās nav patērētāja domicila; un tajā nozīme piešķirta vienīgi otras līgumslēdzējas puses darbībām, kuras jāveic valstī, kurā ir patērētāja domicils, vai kurām jābūt vērstām uz attiecīgo valsti, iespējams, ar elektroniskiem līdzekļiem” (9) . Šajos pieņēmumos, kā norādīts ziņojumā, “patērētājs saskaņā ar [Lugāno] Konvencijas 16. pantu var celt prasību tiesā, kas atrodas valstī, kurā ir viņa domicils, neatkarīgi no tā, kur tika noslēgts līgums, un neatkarīgi no vietas, kurā tika izmantots elektroniski piegādāts pakalpojums” (10) .

17. Tanto la Confederación Suiza como la Comisión hacen también alusión al Informe Pocar, cuyo valor interpretativo del artículo 15, así como del artículo 15 del Convenio de Lugano (idéntica al del Reglamento nº 44/2001), es notable. (8) En dicho texto, al comentar el precepto objeto de interpretación en este procedimiento, se dice expresamente que el criterio de conexión «[no] depende del lugar en que actúa el consumidor, ni del lugar en que se celebra el contrato, que puede ser en un país distinto del país del domicilio del consumidor, y sólo da importancia a las actividades de la otra parte, que deben ejercerse en el Estado de domicilio del consumidor o estar dirigidas a ese Estado, lo que puede hacerse por medios electrónicos». (9) En estos supuestos, según el Informe, «el consumidor podrá entablar la acción ante los tribunales de su propio domicilio, según el artículo 16 del Convenio [de Lugano], independientemente del lugar en que se haya celebrado el contrato y del lugar en que se haya recibido el servicio prestado electrónicamente». (10)

18. Šāda normas izpratne pastiprinās, ja tiek pievērsta uzmanība “patērētāju līgumu”, kam tiek piemērots Briseles konvencijas 13. pants, skaita palielinājumam, kas veikts ar Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Lai gan Briseles konvencijas 13. panta 3. punkts saskaņā ar šī paša panta 1. punktu ir piemērojams tikai “kustamas mantas vai pakalpojumu sniegšanas” līgumiem, jaunais Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir formulēts vispārīgāk un plašāk. Šobrīd jaunā norma norāda uz līgumiem vispār neatkarīgi no tā, kāds ir to priekšmets, kad ir runa par līgumiem, ko patērētājs ir noslēdzis ar profesionālu pārdevēju, tam veicot komerciālo un profesionālo darbību.

18. Esta comprensión del precepto resulta reforzada si se atiende a la ampliación del número de «contratos de consumo» a los que se aplicaba el artículo 13 del Convenio de Bruselas que lleva a cabo el artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001. Mientras que el artículo 13, párrafo primero, del Convenio de Bruselas, limitaba el ámbito de aplicación del número 3 de dicho artículo a los contratos que tuvieran por objeto «una prestación de servicios o un suministro de mercaderías», el nuevo artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001, está redactado en términos más amplios y generales. En efecto, la nueva disposición se refiere ahora a los contratos en general, independientemente de cuál sea su objeto, cuando se trate de contratos celebrados por un consumidor con un vendedor profesional en el marco de las actividades comerciales o profesionales de éste.

19. Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta redakcijas grozījumi Tiesai bija noderīgi, lai nesen spriedumā lietā Ilsinger uzsvērtu, ka “īpašie piemērošanas nosacījumi, kuriem minētajiem līgumiem ir jāatbilst un kas ir sīki uzskaitīti Briseles konvencijas 13. panta pirmās daļas 3. punkta a) un b) apakšpunktā, tagad, lai nodrošinātu labāku patērētāju aizsardzību, ņemot vērā jaunos sakaru līdzekļus un elektroniskās tirdzniecības attīstību, daudz vispārīgāk ir formulēti Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā” (11) . Tieši tādēļ, ka jaunā redakcija vairāk aizsargā patērētāja intereses, Tiesa iepriekš minētajā lietā Ilsinger , pretēji tam, ko tā bija nospriedusi iepriekš, interpretējot Briseles konvenciju, atzina, ka 15. pants “nav vairs piemērojams tikai gadījumos, kad puses ir uzņēmušās abpusējus pienākumus” (12) .

19. El cambio de redacción del artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001 ha servido al Tribunal de Justicia para destacar recientemente, en el asunto Ilsinger, que «los requisitos de aplicación específicos que deben cumplir dichos contratos, regulados con detalle en el artículo 13, párrafo primero, número 3, letras a) y b), del Convenio de Bruselas, están ahora redactados en sentido más amplio en el artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001, con el fin de otorgar una mayor protección a los consumidores, en consonancia con el desarrollo de los nuevos medios de comunicación y el comercio electrónico». (11) Precisamente porque la nueva redacción es más tuitiva de los intereses del consumidor, el Tribunal de Justicia, en el referido asunto Ilsinger, y en contra de lo que había juzgado anteriormente al interpretar el Convenio de Bruselas, declaró que el artículo 15 «ya no se limita, exclusivamente, a los casos en que las partes contraen obligaciones sinalagmáticas». (12)

20. Turklāt Padome un Komisija ir izdevušas kopīgu deklarāciju par Regulas Nr. 44/2001 15. un 73. pantu (13), kurā tās apstiprina nostāju, kuru Tiesa vēlāk ieņēma minētajā lietā Ilsinger . Atsaucoties uz nosacījumu par patērētāju līguma esamību, abas iestādes uzsver, ka 15. pants “atsaucas uz dažādām tirdzniecības metodēm, kuru starpā ir līgumi, kas ir noslēgti internetā kā distances līgumi ” (14) . Nav nekādi izslēgts, ka patērētāju līgumu var noslēgt, izmantojot citas formas, kas atšķiras no distances līguma, tādējādi apstiprinot plašu panta lasīšanu attiecībā uz līgumattiecību apjomu.

20. Por otro lado, el Consejo y la Comisión han emitido una declaración conjunta relativa a los artículos 15 y 73 del Reglamento nº 44/2001, (13) donde se confirma el enfoque que posteriormente haría suyo el Tribunal de Justicia en el citado asunto Ilsinger. Al referirse al requisito de la existencia de un contrato de consumo, ambas instituciones destacaban que el artículo 15 «se refiere a varios métodos de comercialización, entre los que se encuentran los contratos celebrados a distancia a través de Internet» . (14) En modo alguno se excluye que el contrato de consumo se pueda celebrar a través de otras fórmulas distintas a las de la contratación a distancia, confirmando así la lectura amplia del precepto en lo que al ámbito de relaciones contractuales se refiere.

21. No tā izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķis nav ierobežot to patērētāju līgumu skaitu, kam tiek piemērota īpašā jurisdikcija patērētāju tiesību jomā, bet tieši pretēji. Ir saprotams, ka, ja Savienības likumdevējs šo jurisdikciju būtu vēlējies attiecināt tikai uz tiem patērētāju līgumiem, kas ir noslēgti kā distances līgumi, kuri turklāt Savienības tiesībās ir harmonizēti (15), tas to būtu skaidri noteicis aplūkotajā normā.

21. Se deduce, así, que el artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001 no ha pretendido reducir el número de contratos de consumo a los que se aplica el foro especial en materia de consumo, sino todo lo contrario. Si el legislador de la Unión hubiera deseado limitar este foro a los contratos de consumo celebrados a distancia, los cuales, además, se encuentran armonizados por el Derecho de la Unión, (15) es evidente que lo habría hecho constar expresamente en el referido precepto.

22. Saiknes kritērijs, kas izmantots 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, atšķirībā no iepriekšējā Briseles konvencijas normā noteiktā, galu galā nav vieta, kur ir atrodams patērētājs, bet gan komercdarbības, kas ir novirzīta uz patērētāja domicila dalībvalsti , vieta. Tādējādi atbilstošais kritērijs būs teritoriālā vieta, kurā vēlas darboties jebkurš, kurš tirgo preci vai pakalpojumu (16) . Ja tirgus, kuru aktīvi meklē komersants, ietver patērētāja, ar kuru tas nodibina līgumattiecības, domicila dalībvalsti, ir jāuzskata, ka komersanta darbība ir vērsta uz patērētāju.

22. En definitiva, el criterio de conexión que utiliza el artículo 15, apartado 1, letra c), a diferencia del recogido en el antiguo precepto del Convenio de Bruselas, no es el del lugar donde se encuentre el consumidor, sino el de la actividad comercial dirigida hacia el Estado miembro del domicilio del consumidor. Por tanto, el criterio relevante pasa a ser el espacio territorial en el que pretende actuar quien quiere comercializar una mercancía o un servicio. (16) Si el mercado que persigue activamente el comerciante incluye el Estado del domicilio del consumidor con el que entabla relaciones contractuales, debe entenderse que su actividad se ha dirigido hacia él.

23. Tādējādi ar jauno Regulas Nr. 44/2001 15. pantu ir ieviestas būtiskas izmaiņas pieejā attiecībā pret Briseles konvencijā pirms tam paredzēto normu, un tas ticis darīts tieši tādēļ, lai ļautu patērētājam, kurš veic sagatavojošas darbības, izmantojot elektroniskās saziņas līdzekļus, pat pārvietojoties uz otras līgumslēdzējas puses valsti, saglabāt 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto aizsardzību.

23. Por tanto, el nuevo artículo 15 del Reglamento nº 44/2001 introduce un cambio muy sustancial de enfoque respecto de la regla antiguamente prevista en el Convenio de Bruselas, y lo hace precisamente para permitir que un consumidor que realiza actos preparatorios mediante medios de comunicación electrónicos pueda, incluso cuando se desplace al Estado del cocontratante para celebrar el contrato, seguir amparado por el artículo 15, apartado 1, letra c).

B – Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts un tā normatīvais un judikatūras konteksts

B. El artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001 y su contexto normativo y jurisprudencial

24. Papildus šeit izklāstītajai interpretējamās normas tiesību akta pieņemšanas vēsturei ir citi elementi, šoreiz lege lata , kas apstiprina tēzi, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts neattiecas tikai uz tiem patērētāju līgumiem, kas ir noslēgti kā distances līgumi.

24. Además de los antecedentes históricos del precepto aquí objeto de interpretación, existen otros elementos, esta vez de lege lata, que confirman la tesis de que el artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001, no se circunscribe a los contratos de consumo celebrados a distancia.

25. Īpašās jurisdikcijas mērķis patērētāju tiesību jomā ir nekas cits kā patērētāja, kas ir līgumsaistību vājākā puse un kurš ir īpaši aizsargājams, aizsardzība. Tā tas skaidri noteikts Regulas Nr. 44/2001 preambulas 13. apsvērumā, saistībā ar apdrošināšanas līgumiem, darba līgumiem un patērētāju līgumiem uzsverot nepieciešamību, ka “vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas” (17) .

25. El objetivo del foro especial en materia de consumo no es otro que la protección del consumidor, parte débil de la relación contractual y susceptible de una tutela específica. Así lo declara expresamente el considerando 13 de la exposición de motivos del Reglamento nº 44/2001, al destacar, en relación con los contratos de seguros, de trabajo y de consumo, la necesidad de «proteger a la parte más débil mediante reglas de competencia más favorables a sus intereses de lo que disponen las reglas generales». (17)

26. Tāpat ne Regulas Nr. 44/2001 15. panta, ne 16. panta formulējumā nav nevienas skaidras atsauces uz distances līgumiem. Drīzāk pretēji – normas tiesību akta pieņemšanas vēsture, kā tika norādīts iepriekš šo secinājumu 16.–20. punktā, apstiprina, ka Regulā Nr. 44/2001 paredzētā īpašā jurisdikcija patērētāju aizsardzības jomā ietver arī situācijas, kurās līgumslēdzējs un patērētājs pārvietojas uz otras puses domicilu, lai noslēgtu līgumu (18) .

26. Asimismo, la redacción tanto del artículo 15 como del artículo 16 del Reglamento nº 44/2001 en ningún momento hace referencia expresa a los contratos a distancia. Más bien al contrario, los antecedentes del precepto, tal como ha quedado expuesto en los puntos 16 a 20 de estas conclusiones, confirman que el foro especial de consumo del Reglamento nº 44/2001 abarca también aquellas situaciones en las que el contratante o el consumidor se trasladan al domicilio de la otra parte a fin de celebrar el contrato. (18)

27. Ja Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz tiem patērētāju līgumiem, kas noslēgti kā distances līgumi, tiktu izslēgtas daudzas situācijas, kurās dalībnieks ir patērētājs. Šo gadījumu skaits, parādoties elektroniskajai tirdzniecībai, kurā ir ierasts, pirmkārt, ka pārdevējs reklamējas internetā un vēršas pie noteikta tirgus caur savu tīmekļa vietni, otrkārt, ka patērētājs gūst informāciju un izvēlas noslēgt līgumu, pamatojoties uz reklāmu, ko redz internetā, ir strauji pieaudzis. Savos secinājumos, kas sniegti apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof , ģenerāladvokāte Trstenjaka [ Trstenjak ] ir pieminējusi medicīnas pakalpojumus, kuri tiek reklamēti interneta lapā, kurā citu dalībvalstu patērētāji atklāti tiek aicināti izmantot centra pakalpojumus (19) . Ir jādomā arī par trauslas preces iegādi, nosūtot iepriekšēju reklāmu patērētājam, kurš dzīvo citā dalībvalstī, un to, ka patērētājs diskutē ar pārdevēju, bet vēlas saņemt preci personiski; tas arī ir brīdis, kad tiek noslēgts līgums.

27. Si hubiera de interpretarse el artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001 en el sentido de que se aplica exclusivamente a los contratos de consumo celebrados a distancia, quedarían excluidos numerosos supuestos en los que interviene un consumidor. Esta relación de casos ha aumentado exponencialmente con la irrupción del comercio electrónico, donde es habitual, por un lado, que el oferente se publicite en Internet y se dirija a un determinado mercado a través de su web y, por otro lado, que el consumidor se informe y opte por contratar a raíz de la publicidad que observa en la red. En sus conclusiones presentadas en el asunto Pammer y Hotel Alpenhof, la Abogado General Trstenjak mencionaba el caso de los servicios sanitarios publicitados a través de un sitio Internet, en el que se invita abiertamente a consumidores residentes en otros Estados miembros a percibir los servicios del centro. (19) Piénsese también en la compra de una mercancía delicada, previo envío de publicidad por correo electrónico al consumidor que reside en otro Estado miembro, y que el consumidor apalabra con el vendedor pero prefiere recoger en persona, momento en el que se celebra el contrato.

28. Iepriekšējie piemēri ļauj saskatīt, kā ar vienkāršu pārvietošanās faktu, lai noslēgtu līgumu un saņemtu preci vai pakalpojumu, patērētājs pārstātu tikt aizsargāts ar Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. panta īpašo jurisdikciju. Ir grūti pieņemt, ka šis apstāklis vien būtu pietiekams, lai sasniegtu rezultātu, kas būtu skaidrā pretrunā Regulas Nr. 44/2001 normu mērķim patērētāju tiesību jomā.

28. Los ejemplos anteriores hacen ver cómo por el simple hecho de desplazarse a celebrar el contrato y a recibir la mercancía o el servicio, el consumidor dejaría de estar protegido por el foro especial de los artículos 15 y 16 del Reglamento nº 44/2001. Resulta difícil aceptar que esta circunstancia sea suficiente, por sí misma, para alcanzar un resultado que contraría claramente el objetivo perseguido por las normas del Reglamento nº 44/2001 en materia de consumo.

29. Tāpat, ja pieņemam šauru normas interpretāciju, izslēgšana no īpašās jurisdikcijas rastos no faktora, kas drīzāk nevis neaizsargātu, bet tieši pastiprinātu patērētāju aizsardzību ar Regulu Nr. 44/2001, proti, no patērētāja pārrobežu pārvietošanās. Būtu paradoksāli, ka tāda instrumenta kā Regula Nr. 44/2001 piemērojamība būtu atkarīga no kādas no līguma pusēm nepārvietošanās, turklāt vājākās puses, kurai tekstā nodrošināta īpaši labvēlīga attieksme, nepārvietošanās (20) .

29. Asimismo, y si se aceptara la interpretación restrictiva del precepto, la exclusión del foro especial se produciría precisamente a raíz de un factor que, más que desproteger, debería precisamente fortalecer la protección del consumidor a través del Reglamento nº 44/2001: un movimiento transfronterizo por parte del consumidor. Resultaría paradójico que la aplicabilidad de un instrumento como el Reglamento nº 44/2001 dependiera de la inexistencia de movimiento de una de las partes del contrato, y más aún de la parte más débil a la que el texto pretende dispensar un tratamiento especialmente favorable. (20)

30. Citu ar Regulu Nr. 44/2001 saistīto normatīvo aktu interpretācija ļauj apstiprināt, ka patērētāju līgums, kas ir distances līgums, nav nepieciešams. Piemēram, Regulas Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (21), preambulas 25. apsvērumā, tāpat kā tās 6. pantā ir paredzēta kolīziju norma to patērētāju līgumu jomā, kuru saistošais elements atbilst Regulas Nr. 44/2001 15. panta jurisdikcijas normai. Regulā Nr. 593/2008 nav nevienas atsauces uz patērētāju līgumu, kas noslēgts kā distances līgums, bet ir tikai atsauce uz komercdarbības, kas vērsta uz patērētāja domicila dalībvalsti, nozīmi. Lai noteiktu līgumam piemērojamo tiesību aktu, nav būtiski, vai minētās līgumslēdzējas puses darbības rezultātā viņš pārvietojas vai nē. Vismaz nekas nav teikts par nepieciešamību noslēgt līgumu kā distances līgumu.

30. Si observamos otros textos normativos relacionados con el Reglamento nº 44/2001, permiten confirmar que no es necesario estar en presencia de un contrato de consumo a distancia. Por ejemplo, el Reglamento (CE) nº 593/2008, relativo a la ley aplicable a las obligaciones contractuales, (21) en el considerando 25 de su exposición de motivos, así como en el artículo 6, prevé una norma de conflicto en materia de contratos de consumo cuyo elemento de conexión se encuentra en línea con la regla de competencia del artículo 15 del Reglamento nº 44/2001. En ningún momento se refiere el Reglamento nº 593/2008 a la existencia de un contrato de consumo celebrado a distancia, sino únicamente a la importancia de una acción comercial dirigida hacia el Estado miembro del domicilio del consumidor. Que éste se desplace o no como resultado de la previa actividad del cocontratante resulta indiferente a la hora de determinar la ley aplicable al contrato. O, al menos, nada se dice sobre la necesidad de que el contrato se celebre a distancia.

31. Tiesas līdz šim pasludinātajā judikatūrā nav kategoriskas nostājas šajā jautājumā. Tomēr pastāv atsevišķas norādes, kas parāda skaidru nosliekšanos par labu plašai Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās “līguma” definīcijas interpretācijai.

31. La jurisprudencia del Tribunal de Justicia dictada hasta la fecha no se ha pronunciado categóricamente sobre la cuestión. Sin embargo, existe algún indicio que muestra cierta inclinación en favor de una interpretación expansiva de la definición de «contrato» prevista en el artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001.

32. Minētajā spriedumā lietā Ilsinger Tiesa uzsvēra, kāda nozīme ir tam, ka pašreizējā Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir atsauce uz “uz visiem līgumiem, lai kāds būtu to priekšmets”, ja runa ir par līgumiem, kurus patērētājs ir noslēdzis ar profesionālu pārdevēju, tam veicot komerciālo vai profesionālo darbību (22) . Šī īpašība – priekšmeta nebūtiskums – iegūst vēl lielāku nozīmi, ja salīdzinām to ar agrāko Briseles konvencijas normas redakciju, kurā bija noteikts, ka jurisdikcija ir ierobežota ar līgumiem, kuru priekšmets ir “pakalpojumu sniegšana vai preču piegāde”. Kā norādīju šo secinājumu 20. punktā, vēsturiska šīs normas interpretācija bija noderīga Tiesai lietā Ilsinger , lai paplašinātu to patēriņa līguma veidus, kuriem ir piemērojams Regulas Nr. 44/2001 16. pants. Šādi rīkojoties, Tiesa nekavējās atkāpties no iepriekšējās judikatūras, kas pamatota ar agrākā Briseles konvencijas 13. panta, ar kuru tika ierobežota tā piemērošana divpusēja rakstura patēriņa līgumiem, interpretāciju (23) . Pēc Regulas Nr. 44/2001, ieskaitot šīs normas jauno redakciju, stāšanās spēkā spriedumā lietā Ilsinger tika norādīts, ka vienpusēju patēriņa līgumu izslēgšana nav pamatota.

32. En la ya citada sentencia Ilsinger, el Tribunal de Justicia destacó la importancia de que el actual artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001 se refiera «a los contratos en general, independientemente de cuál sea su objeto», siempre y cuando se trate de contratos celebrados por un consumidor con un vendedor profesional en el marco de las actividades comerciales o profesionales de éste. (22) Esta característica, la irrelevancia del objeto, cobró aún más importancia al compararla con la redacción del antecedente del precepto en el Convenio de Bruselas, cuyo enunciado limitaba el foro a los contratos que tengan por objeto «una prestación de servicios o un suministro de mercaderías». Como ha quedado expuesto en el punto 20 de estas conclusiones, una interpretación histórica de este precepto le sirvió al Tribunal de Justicia en el asunto Ilsinger para ampliar el tipo de contratos de consumo a los que se aplica el foro especial del artículo 16 del Reglamento nº 44/2001. De hecho, el Tribunal de Justicia no dudó en apartarse de una jurisprudencia anterior, basada en la interpretación del antiguo artículo 13 del Convenio de Bruselas, que limitaba su aplicación a los contratos de consumo de naturaleza sinalagmática. (23) Tras la entrada en vigor del Reglamento nº 44/2001 y la nueva redacción del precepto, la sentencia Ilsinger declaró que la exclusión de los contratos de consumo unilaterales quedaba desprovista de fundamento.

33. Secinājumos, kas sniegti lietā Ilsinger , ģenerāladvokāte Trstenjaka ir nonākusi pie šāda paša rezultāta. Papildus spriedumā norādītajiem motīviem ģenerāladvokāte ir izcēlusi vārdus Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta sākumā – “visos citos gadījumos” (24) . Piekrītu, ka šie vārdi ir pietiekami skaidri un ir acīmredzams, ka vārds “visos” neļauj interpretēt tādējādi, ka tiek samazināts to patērētāju līgumu skaits, kuriem tiek piemērota šī norma.

33. En las conclusiones presentadas en el referido asunto Ilsinger, la Abogado General Trstenjak llegó al mismo resultado. Además de los motivos enunciados en la sentencia, la Abogado General destacaba la importancia del inciso, al comienzo del artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001, que dice «en todos los demás casos». (24) Coincido en que esta expresión es suficientemente expresiva, y es evidente que el término «todos» priva de fundamento a cualquier interpretación que reduzca el número de contratos de consumo a los que se aplica el precepto.

34. Visbeidzot, iepriekš minētais mūs noved tieši pie sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof , it īpaši pie tā 87. punkta. Šajā spriedumā Tiesa virspalātas sastāvā pirmo reizi interpretēja Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lai precizētu, kad tiek uzskatīts, ka profesionāļa darbība, kas atspoguļota tīmekļa vietnē, ir “vērsta” uz dalībvalsti. Papildus tam, ka tiek uzskaitīta virkne kritēriju, spriedumā ir analizēti faktiskie apstākļi abās lietās. Atsaucoties uz Alpenhof lietu, kurā runa ir par Vācijas tiesu jurisdikciju izskatīt strīdu starp patērētāju ar dzīvesvietu Vācijā un Austrijā esošas viesnīcas īpašnieku, Tiesa atzina:

34. Por fin, lo anterior nos lleva directamente a la sentencia Pammer y Hotel Alpenhof, y en especial a su discutido apartado 87. En dicha resolución el Tribunal de Justicia, en formación de Gran Sala, aportó por primera vez una interpretación del artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001, al objeto de aclarar cuándo se considera que la actividad de un profesional, presentada en una página web, ha sido «dirigida» hacia un Estado miembro. Tras enumerar una serie de criterios, la sentencia analiza las circunstancias fácticas de los dos supuestos de hecho suscitados en cada asunto. Al referirse al caso Hotel Alpenhof, donde se discutía la competencia de los tribunales alemanes para conocer de un litigio entre un consumidor con residencia en Alemania y el propietario de un hotel sito en Austria, el Tribunal de Justicia declaró:

“85 Tādā lietā kā lieta, kurā strīds ir starp Hotel Alpenhof un O. Helleru, šķiet, ka pastāv vairākas [..] norād[es], kas var pierādīt, ka komersants ir novirzījis savu darbību uz vienu vai vairākām dalībvalstīm, kas nav Austrijas Republika. Valsts tiesai tomēr ir jānoskaidro, vai tas tā ir.

«85 En un asunto como el que enfrenta a Hotel Alpenhof y al Sr. Heller, parece que […] existen varios [indicios] que pueden demostrar que el vendedor dirigió su actividad hacia uno o varios Estados miembros distintos de la República de Austria. No obstante, corresponderá al juez nacional comprobar este extremo.

86. Hotel Alpenhof tomēr apgalvo, ka līgums ar patērētāju ir noslēgts uz vietas, nevis no attāluma, jo istabu atslēgas tika nodotas un maksājums tika veikts uz vietas, un ka tādējādi nevar piemērot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

86 Sin embargo, Hotel Alpenhof sostiene que el contrato con el consumidor se celebró in situ y no a distancia, ya que la entrega de las llaves de las habitaciones y el pago se efectuaron in situ, y que, por lo tanto, no cabe aplicar el artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001.

87. Šajā ziņā tas, ka atslēgas patērētājam tika nodotas un ka maksājumu viņš veica dalībvalstī, kurā komersants ir dibināts, neliedz piemērot minēto tiesību normu, [ja] rezervācija tika veikta un rezervācijas apstiprinājums tika saņemts no attāluma, kā rezultātā patērētājs līgumsaistības bija uzņēmies no attāluma (25) .

87 A este respecto, el hecho de que las llaves se entreguen al consumidor y de que este efectúe el pago en el Estado miembro en cuyo territorio está establecido el vendedor no impide que se aplique la citada disposición si la reserva y su confirmación tuvieron lugar a distancia, de modo que el consumidor se obligó contractualmente a distancia .» (25)

35. Šeit beidzas spriedums.

35. Hasta aquí la sentencia.

36. Kā esmu norādījis jau no paša sākuma, ņemot vērā šo pēdējo 87. punkta redakciju, iesniedzējtiesa jautā, vai Tiesa ir paredzējusi ierobežot Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērojamību tikai ar tiem patērētāju līgumiem, kas ir noslēgti kā distances līgumi. Kā jau arī esmu norādījis iepriekš, uzskatu, ka atbildei uz jautājumu ir jābūt noraidošai ne tikai līdz šim izklāstīto argumentu dēļ, bet arī paša sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof satura dēļ.

36. Como se viene advirtiendo desde el inicio, a la vista de la redacción de este último apartado 87, el órgano jurisdiccional pregunta si el Tribunal de Justicia ha pretendido limitar el alcance del artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001 únicamente a los contratos de consumo celebrados a distancia. Como también he comenzado adelantando, considero que la respuesta debe ser negativa, no sólo por los argumentos hasta ahora expuestos, sino también a tenor de la propia sentencia Pammer y Hotel Alpenhof.

37. Uzsverot, ka gadījumā, kas skāra Hotel Alpenhof , līgums tika noslēgts kā distances līgums, Tiesa izcēla tikai vienu apstākli, bet nenorādīja uz Regulā Nr. 44/2001 prasītā obligātā nosacījuma izpildi. Tas izriet arī no sprieduma lasīšanas vienotā veselumā, jo, atvirzot sāņus lietas Pammer , kas ir apvienota ar lietu Alpenhof , apstākļus, Tiesa tajā nav norādījusi uz jebkādu līguma veidu, vai tas būtu distances līgums vai in situ , ko puses noslēgušas šajā gadījumā. Iepriekš minētajam jāpievieno ģenerāladvokātes Trstenjakas secinājumi, kas sniegti apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof , kuros viņa atklāti noraida domu, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts būtu piemērojams tikai tiem patērētāju līgumiem, kas ir noslēgti kā distances līgumi (26) .

37. En efecto, al destacar que en el supuesto que afectaba al Hotel Alpenhof el contrato se había celebrado a distancia, el Tribunal de Justicia no hacía sino poner el acento sobre una circunstancia, pero no sobre el cumplimiento de un requisito imperativo exigido por el Reglamento nº 44/2001. Ello se desprende también de una lectura integral de la sentencia, pues al abordar las circunstancias del asunto Pammer, acumulado con el asunto Hotel Alpenhof, no se hace referencia alguna al tipo de contrato, a distancia o in situ, celebrado por las partes en dicho caso. Se suman a lo anterior las conclusiones presentadas en el asunto Pammer y Hotel Alpenhof por la Abogado General Trstenjak, en las cuales se descarta abiertamente que el artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001 deba aplicarse únicamente a los contratos de consumo celebrados a distancia. (26)

38. Pēc manām domām, sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof 87. punktā distances līguma būtība ir uzsvērta, nevis lai prasītu to kā priekšnoteikumu, bet lai tieši izslēgtu pārāk šauro minētā 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju. Atsauce uz distances līgumu tiek veikta, lai noraidītu nozīmi, kāda ir sagatavojošām pirmslīguma darbībām un iepriekšējām saistībām internetā, kas savukārt ir atkarīga no informācijas, kura, izmantojot internetu, ir vērsta uz īpašu vietu, kurā ir patērētāja domicils. Es uzskatu, ka, atsaucoties uz distances līgumu, Tiesa vēlējās uzsvērt, ka šādā gadījumā pastāvēja ne tikai iepriekšējas sagatavojošas darbības pirms patērētāja ierašanās Hotel Alpenhof , bet arī turklāt starp pusēm bija noslēgts līgums pirms atslēgu nodošanas.

38. En mi criterio, el apartado 87 de la sentencia Pammer y Hotel Alpenhof subraya la naturaleza a distancia del contrato no tanto para exigirla como requisito, sino precisamente para excluir una interpretación demasiado restrictiva del citado artículo 15, apartado 1, letra c). La referencia al contrato a distancia se realiza con el fin de destacar la importancia de que exista una actividad precontractual preparatoria y previa acometida a través de Internet, la cual se sustenta a su vez en una información dirigida a través de la web hacia el ámbito espacial donde tiene su domicilio el consumidor. Con la referencia al contrato a distancia, entiendo que el Tribunal de Justicia pretendía destacar que, en el caso, no sólo existían actos preparatorios con anterioridad a la llegada del consumidor al Hotel Alpenhof, sino que, además, ya se había celebrado un contrato entre las partes con anterioridad a la entrega de llaves.

39. Tā rezultātā uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek prasīts, ka līgumam starp patērētāju un profesionāli ir jābūt noslēgtam kā distances līgumam.

39. En consecuencia, opino que el artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento nº 44/2001, debe interpretarse en el sentido de que no exige que el contrato entre el consumidor y el profesional haya sido celebrado a distancia.

VI – Secinājumi

VI. Conclusión

40. Ņemot vērā izklāstītos argumentus, ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

40. En vista de los argumentos expuestos, propongo al Tribunal de Justicia que dé respuesta a la cuestión prejudicial planteada por el Oberster Gerichtshof en los siguientes términos:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā netiek prasīts, ka līgumam starp patērētāju un profesionāli ir jābūt noslēgtam kā distances līgumam.

«El artículo 15, apartado 1, letra c), del Reglamento (CE) nº 44/2001 del Consejo, de 22 de diciembre de 2000, relativo a la competencia judicial, el reconocimiento y la ejecución de resoluciones judiciales en materia civil y mercantil, no exige que el contrato entre el consumidor y el profesional haya sido celebrado a distancia.»

(1) .

(1) .

(2)  – Padomes 2000. gada 22. decembra regula (OV L 12, 1. lpp.).

(2) – Reglamento del Consejo de 22 de diciembre de 2000 (DO L 12, p. 1).

(3)  – 2010. gada 7. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑585/08 un C‑144/09 (Krājumā vēl nav publicēts, I‑0000. lpp.).

(3) – Sentencia de 7 de diciembre de 2010 (C-585/08 y C-144/09, aún no publicada en la Rec. p. I-0000).

(4)  – Papildus minētajai sprieduma apvienotajās lietās Pammer un Alpenhof rindkopai kāda doktrīna atklāti nostājas par to, ka patērētāju līgumam noteikti ir jābūt distances līgumam. Skat., piemēram, Kropholler, J. un von Hein, J., Europäisches Zivilprozessrecht , 9. izdevums, Art. 15 EuGVO Rn. 27, un von Hein, J., Juristenzeitung , 2011, 957. lpp.

(4)  – Además del referido apartado de la sentencia Pammer y Hotel Alpenhof, alguna doctrina se ha posicionado abiertamente a favor de que el contrato de consumo se celebre necesariamente a distancia. Véase, por ejemplo, Kropholler, J., y von Hein, J., Europäisches Zivilprozessrecht, 9ª ed., Art. 15 EuGVO Rn. 27, y von Hein, J., Juristenzeitung , 2011, p. 957.

(5)  – Priekšlikums Padomes Regulai (EK) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, Brisele, 1999. gada 14. jūlijs, COM(1999) 348, galīgā redakcija.

(5)  – Propuesta de la Comisión de Reglamento (CE) del Consejo relativo a la competencia judicial, al reconocimiento y a la ejecución de resoluciones judiciales en materia civil y mercantil, hecha en Bruselas el 14 de julio de 1999 (COM(1999) 348 final).

(6)  – Iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētais Komisijas priekšlikums, 16. lpp.

(6)  – Propuesta de la Comisión, citada en la nota anterior, p. 16.

(7)  – Turpat .

(7)  – Ibid.

(8)  – Padomes izskaidrojošais ziņojums par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī Lugāno, ko izstrādājis Fausto Pocar un kas publicēts 2009. gada 23. decembra Oficiālajā Vēstnesī (C 319/1).

(8)  – El Informe explicativo del Convenio relativo a la competencia judicial, el reconocimiento y la ejecución de resoluciones judiciales en materia civil y mercantil, firmado en Lugano el 30 de octubre de 2007, elaborado por Fausto Pocar, fue objeto de publicación en el Diario Oficial de 23 de diciembre de 2009 (DO C 319, p. 1).

(9)  – Iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētais Pocar ziņojums, 83. punkts (izcēlums mans).

(9)  – Informe Pocar, citado en la nota anterior, apartado 83 (cursiva añadida).

(10) – Turpat (izcēlums mans).

(10)  – Ibid . (cursiva añadida).

(11) – 2009. gada 14. maija spriedums lietā C‑180/06 Ilsinger (Krājums, I‑3961. lpp., 50. punkts).

(11)  – Sentencia de 14 de mayo de 2009, Ilsinger (C-180/06, Rec. p. I-3961), apartado 50.

(12) – Iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Ilsinger , 51. punkts.

(12)  – Sentencia Ilsinger, citada en la nota anterior, apartado 51.

(13)  – Padomes un Komisijas kopīgā deklarācija par Regulas Nr. 44/2001 15. un 73. pantu, kas angļu valodā ir pieejama vietnē http://ec.europa.eu/civiljustice/homepage/homepage_ec_en_declaration.pdf.

(13)  – Declaración conjunta del Consejo y de la Comisión relativa a l os artículos 15 y 73 del Reglamento nº 44/2001, disponible en lengua inglesa en el sitio http://ec.europa.eu/civiljustice/homepage/homepage_ec_en_declaration.pdf.

(14)  – Angļu valodas versijā: “This provision relates to a number of marketing methods, including contracts concluded at a distance through the Internet”»; franču valodas versijā: “Cette disposition concerne plusieurs méthodes de commercialisation, dont les contrats conclus à distance par l’intermédiaire d’Internet”; vācu valodas versijā: “Diese Bestimmung betrifft mehrere Absatzformen, darunter Vertragsabschlüsse im Fernabsatz über Internet”, vai itāļu valodas versijā: “Detta disposizione riguarda diversi metodi di vendita, fra cui i contratti conclusi a distanza via Internet”.

(14)  – En la version inglesa, «This provision relates to a number of marketing methods, including contracts concluded at a distance through the Internet»; en la versión francesa, «Cette disposition concerne plusieurs méthodes de commercialisation, dont les contrats conclus à distance par l’intermédiaire d’Internet»; en la versión alemana, «Diese Bestimmung betrifft mehrere Absatzformen, darunter Vertragsabschlüsse im Fernabsatz über Internet»; o en la versión italiana, «Detta disposizione riguarda diversi metodi di vendita, fra cui i contratti conclusi a distanza via Internet».

(15)  – Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvas 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (OV L 144, 19. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nodaļa, 3. sējums, 319.–327. lpp.) 2. panta 1. punktu, kurā ir ietverta distances līguma autonoma definīcija, kas izteikta šādi: “jebkurš līgums, kas noslēgts starp piegādātāju un patērētāju, par precēm vai pakalpojumiem saskaņā ar piegādātāja organizētu tālpārdošanas vai distances pakalpojumu sniegšanas shēmu, kad piegādātājs šā līguma vajadzībām ekskluzīvi izmanto vienu vai vairākus distanciālās saziņas līdzekļus līdz līguma noslēgšanas brīdim un ieskaitot to”.

(15)  – Véase el artículo 2, número 1, de la Directiva 97/7/CE del Parlamento Europeo y del Consejo, de 20 de mayo de 1997, relativa a la protección de los consumidores en materia de contratos a distancia (DO L 144, p. 19), contiene una definición autónoma del contrato a distancia, en los siguientes términos: «todo contrato entre un proveedor y un consumidor sobre bienes o servicios celebrado en el marco de un sistema de ventas o de prestación de servicios a distancia organizado por el proveedor que, para dicho contrato, utiliza exclusivamente una o más técnicas de comunicación a distancia hasta la celebración del contrato, incluida la celebración del propio contrato».

(16) – Skat. Virgós Soriano, M. un Garcimartín Alférez, F. J., Derecho Procesal Civil Internacional, Litigación Internacional , 2. izdevums, Civitas, Madride, 2007, 171. un 172. lpp.

(16)  – Véase Virgós Soriano, M., y Garcimartín Alférez, F., Derecho Procesal Civil Internacional. Litigación Internacional, 2ª ed., Ed. Civitas, Madrid, 2007, pp. 171 y 172.

(17)  – Par patērētāju aizsardzības mērķi Regulas Nr. 44/2001 15. un 16. pantā, kā arī agrākajās Briseles konvencijas normās skat. tostarp Tiesas 1978. gada 21. jūnija spriedumu lietā 150/77 Bertrand ( Recueil , 1431. lpp., 14.–18. punkts), 1993. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑89/91 Shearson Lehman Hutton ( Recueil , I‑139. lpp., 13.–16. punkts), 1997. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑269/95 Benincasa ( Recueil , I‑3767. lpp.), 2005. gada 20. janvāra spriedumus lietā C‑27/02 Engler (Krājums, I‑481. lpp., 13. un 14. punkts) un lietā C‑464/01 Gruber (Krājums, I‑439. lpp., 32. punkts), kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Pammer un Alpenhof , 57. punkts.

(17)  – Sobre la finalidad protectora del consumidor de los artículos 15 y 16 del Reglamento nº 44/2001, así como las disposiciones antecedentes del Convenio de Bruselas, véanse, entre otras, las sentencias de 21 de junio de 1978, Bertrand (150/77, Rec. p. 1431), apartados 14 a 18; de 19 de enero de 1993, Shearson Lehman Hutton (C-89/91, Rec. p. I-139) apartados 13 a 16; de 3 de julio de 1997, Benincasa (C-269/95, Rec. p. I-3767), apartados 13 y 14; de 20 de enero de 2005, Gruber (C-464/01, Rec. p. I-439), apartado 32, y Pammer y Hotel Alpenhof, antes citada, apartado 57.

(18)  – Skat. Leible, S. un Müller, M., Neue Juristische Wochenschrift , 2011, 497. lpp., un Mankowski, P., Praxis des Internationalen Privat- und Verfahrensrechts , 2009, 242. un nākamās lappuses.

(18)  – Véase Leible, S., y Müller, M., Neue Juristische Wochenschrift, 2011, p. 497, y Mankowski, P., Praxis des Internationalen Privat- und Verfahrensrechts, 2009, pp. 242 y ss.

(19)  – Secinājumi sniegti 2010. gada 18. maijā, 28. zemsvītras piezīme.

(19)  – Conclusiones presentadas el 18 de mayo de 2010, nota 28.

(20)  – Šo iemeslu dēļ ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 preambulas pirmajā apsvērumā ir uzsvērts, ka teksta centrālais mērķis ir nodrošināt personu brīvu pārvietošanos: “Kopiena ir noteikusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Kopienai, cita starpā, būtu jāpieņem pasākumi saistībā ar tiesu sadarbību civillietās, kas vajadzīga pareizai iekšējā tirgus darbībai.”

(20)  – A estos efectos, es importante recordar que el Reglamento nº 44/2001, en su considerando primero, destaca que el objetivo central del texto es asegurar la libre circulación de personas: «La Comunidad se ha fijado el objetivo de mantener y desarrollar un espacio de libertad, de seguridad y de justicia en el que esté garantizada la libre circulación de personas. A fin de establecer progresivamente tal espacio, la Comunidad adopta, entre otras cosas, las medidas en el ámbito de la cooperación judicial en materia civil que son necesarias para el buen funcionamiento del mercado interior.»

(21)  – Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp.), ar kuru tika aizstāta Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV 1980, L 266, 1. lpp). Regula Nr. 593/2008 attiecas uz līgumiem, kuri ir noslēgti pēc 2009. gada 17. decembra.

(21)  – Reglamento (CE) nº 593/2008 del Parlamento Europeo y del Consejo, de 17 de junio de 2008, sobre la ley aplicable a las obligaciones contractuales (Roma I) (DO L 177, p. 6), el cual sustituyó al Convenio sobre la ley aplicable a las obligaciones contractuales, abierto a la firma en Roma el 19 de junio de 1980 (DO 1980, L 266, p. 1). El Reglamento nº 593/2008 se aplica a los contratos celebrados a partir del 17 de diciembre de 2009.

(22)  – Iepriekš minētais spriedums lietā Ilsinger , 50. punkts.

(22)  – Sentencia Ilsinger, antes citada, apartado 50.

(23)  – 2005. gada 20. janvāra spriedums lietā C‑27/02 Engler (Krājums, I‑481. lpp., 34.–37. punkts).

(23)  – Sentencia de 20 de enero de 2005, Engler (C-27/02, Rec. p. I-481), apartados 34 a 37.

(24)  – 2008. gada 11. septembrī sniegtie secinājumi, 40. punkts.

(24)  – Conclusiones presentadas el 11 de septiembre de 2008, punto 40.

(25)  – Izcēlums mans.

(25)  – Cursiva añadida.

(26)  – Iepriekš minētie secinājumi, 55. punkts.

(26)  – Conclusiones antes citadas, punto 55.