Grounds
|
|
1. This reference for a preliminary ruling concerns the interpretation of European Union law in the field of direct taxation.
|
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par tiešo nodokļu jomā pastāvošo Savienības tiesību interpretāciju.
|
|
2. The reference has been made in proceedings between the Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ministry of Economic and Financial Affairs) and the Agenzia delle Entrate (Revenue Authority) and 3M Italia SpA (‘3M Italia’) concerning the taxation of dividends distributed by that company in respect of the years 1989 to 1991.
|
2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija) un Agenzia delle Entrate (Ieņēmumu dienests), no vienas puses, un 3M Italia SpA (turpmāk tekstā – “ 3M Italia ”), no otras puses, par šīs sabiedrības laikā no 1989. līdz 1991. gadam izmaksāto dividenžu aplikšanu ar nodokli.
|
|
National legal context
|
Atbilstošās tiesību normas
|
|
3. Article 3(2 bis ) of Decree-Law No 40/2010 (GURI No 71, 26 March 2010), converted, with amendments, into Law No 73/2010 (GURI No 120, 25 May 2010) (‘Decree-Law No 40/2010’), reads as follows:
|
3. Dekrētlikuma Nr. 40/2010 (2010. gada 26. marta GURI Nr. 71), kurš ar izdarītajiem grozījumiem ticis pārveidots par Likumu Nr. 73/2010 (2010. gada 25. maija GURI Nr. 120; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 40/2010”), 3. panta 2.a punkts ir izteikts šādā redakcijā:
|
|
‘In order to ensure that judicial proceedings in tax matters are kept within a reasonable time, as required by the European Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms [signed in Rome on 4 November 1950 (“the ECHR”)], ratified by Law No 848 of 4 August 1955, having regard to the failure to comply with the reasonable time requirement laid down in Article 6(1) of that Convention, pending tax disputes arising from actions lodged at first instance more than 10 years before the date of entry into force of the law converting the present decree into law, in which the State Tax Authority has been unsuccessful at first and second instance, shall be concluded in accordance with the following rules:
|
“Lai nodrošinātu, ka tiesvedība nodokļu jomā tiek īstenota saprātīgā termiņā, kā tas paredzēts [1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā [(turpmāk tekstā – “ECPAK”)], kas ratificēta ar 1955. gada 4. augusta Likumu Nr. 848, un, it īpaši ņemot vērā, ka netiek izpildīts šīs konvencijas 6. panta 1. punktā paredzētais nosacījums par izskatīšanu saprātīgā termiņā, izskatīšanas stadijā esošie strīdi nodokļu jomā, kuru pamatā ir prasības, kas pirmās instances tiesā ir celtas vairāk nekā 10 gadus pirms likuma, ar kuru šis dekrēts tika pārveidots par likumu, stāšanās spēkā, un kuros nolēmums Valsts ieņēmumu dienestam ir bijis nelabvēlīgs gan pirmajā, gan otrajā instancē, ir jāizbeidz saskaņā ar šādiem noteikumiem:
|
|
…
|
[..]
|
|
(b) tax disputes pending before the Corte suprema di cassazione may be extinguished by payment of an amount equivalent to 5% of the value of the claim … with concurrent abandonment of any claim to fair compensation within the meaning of Law No 89 of 24 March 2001. The taxpayer may lodge an application to that effect with the relevant secretariat or registry within 90 days of the entry into force of the law converting the present decree into law, accompanied by proof of the relevant payment. The proceedings referred to in this paragraph shall be suspended until the expiry of the time-limit set out in the second sentence hereof and shall be concluded with an order apportioning the full costs of the proceedings. In no event shall there be any reimbursement.’
|
b) strīdus nodokļu jomā, kas tiek izskatīti Corte suprema di cassazione , var izbeigt, ja tiek samaksāta summa, kas atbilst 5 % no prasības summas [..], attiecīgi noraidot jebkādu prasību par taisnīgu atlīdzību 2001. gada 24. marta Likuma Nr. 89 izpratnē. Šādu prasību nodokļu maksātājs 90 dienu laikā sākot no likuma, ar kuru šis dekrēts ticis pārveidots par likumu, spēkā stāšanās brīža var iesniegt attiecīgajā tiesas sekretariātā vai kancelejā kopā ar pierādījumu par attiecīgo maksājumu. Šajā punktā norādītā tiesvedība tiek apturēta līdz iepriekš minētā termiņa beigām un izbeigta ar rīkojumu, ar kuru tiek sadalīti visi tiesāšanās izdevumi. [Maksājumi] nekādā gadījumā netiek atmaksāti.”
|
|
The dispute in the main proceedings and the questions referred for a preliminary ruling
|
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
|
|
4. 3M Company, a company established in the United States, created a right of usufruct over the shares of 3M Italia, which it controls, in favour of Shearson Lehman Hutton Special Financing, also established in the United States. That company in turn transferred the right of usufruct to Olivetti & C., a company established in Italy, the voting rights remaining with the legal owner, namely 3M Company.
|
4. Sabiedrība 3M Company , kura ir reģistrēta ASV, savas kontrolētās sabiedrības 3M Italia kapitāldaļu lietojuma tiesības nodeva sabiedrībai Shearson Lehman Hutton Special Financing , kura tāpat ir reģistrēta ASV. Savukārt Shearson Lehman Hutton Special Financing šīs kapitāldaļu lietojuma tiesības nodeva sabiedrībai Olivetti & C. , kuras galvenā vadības vieta ir Itālijā, ar nosacījumu, ka balsstiesības patur juridiskā īpašniece, proti, 3M Company .
|
|
5. Following a check, the Italian tax authorities took the view that the transfer of the right of usufruct to Olivetti & C. was a sham and that the dividends distributed to that company by 3M Italia had in fact been received by Shearson Lehman Hutton Special Financing, a company not resident in Italy. They consequently decided that the withholding tax of 32.4% laid down by the Italian legislation on the taxation of income from property should be applied to those dividends instead of the retention on account of tax of 10% and the corresponding tax credit applicable to taxpayers resident in Italy. The tax authorities further considered that liability for the incorrect application of withholding taxes could be attributed to 3M Italia. They therefore claimed from 3M Italia the sums of ITL 20 089 887 000 for 1989, ITL 12 960 747 000 for 1990 and ITL 9 806 820 000 for 1991 together with penalties and interest.
|
5. Pēc kontroles veikšanas Itālijas nodokļu administrācija secināja, ka lietojuma tiesību nodošana Olivetti & C . ir bijusi fiktīva un ka dividendes, kuras 3M Italia izmaksāja šai sabiedrībai, faktiski ir saņēmusi Shearson Lehman Hutton Special Financing , sabiedrība, kura nav reģistrēta Itālijā. Līdz ar to tā nolēma, ka šīm dividendēm ir piemērojams nevis nodokļa ieturējums 10 % apmērā un attiecīgais Itālijas nodokļu rezidentiem piemērojamais nodokļu kredīts, bet gan nodokļa ieturējums 32,4 % apmērā, kas Itālijas tiesību aktos ir paredzēts attiecībā uz no īpašuma gūto ienākumu aplikšanu ar nodokli. Turklāt nodokļu administrācija secināja, ka atbildība par nodokļu ieturējumu kļūdainu piemērošanu var tikt attiecināta uz 3M Italia . Līdz ar to tā noteica šai sabiedrībai pienākumu samaksāt ITL 20 089 887 000 par 1989. gadu, ITL 12 960 747 000 par 1990. gadu un ITL 9 806 820 000 par 1991. gadu, pieskaitot soda naudu un procentu maksājumus.
|
|
6. 3M Italia brought proceedings against the corresponding tax notices before the Commissione tributaria provinciale di Caserta (Provincial Tax Court, Caserta), which annulled the notices. That decision was confirmed by judgment of the Commissione tributaria regionale Campania (Regional Tax Court, Campania) of 14 July 2000.
|
6. 3M Italia attiecīgos paziņojumus par nodokļu parādu pārsūdzēja Commissione tributaria provinciale di Caserta (Kasertas provinces Nodokļu tiesa), kura šos paziņojumus atcēla. Šis nolēmums tika apstiprināts ar Commissione tributaria regionale Campania (Kampānijas reģiona Nodokļu tiesa) 2000. gada 14. jūlija spriedumu.
|
|
7. The Ministero dell’Economia e delle Finanze and the Agenzia delle Entrate appealed on a point of law to the Corte suprema di cassazione (Supreme Court of Cassation), arguing in particular that the transaction in question, namely the transfer of the right of usufruct, was in reality a mere sham designed to evade tax. At this stage of the proceedings, 3M Italia sought to rely on Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010, with a view to having the proceedings before the Corte suprema di cassazione concluded.
|
7. Ministero dell’Economia e delle Finanze un Agenzia delle Entrate kasācijas kārtībā pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā, tostarp norādot, ka attiecīgais darījums, proti, lietojuma tiesību nodošana, patiesībā ir bijusi vienīgi simulatīva darbība ar mērķi izvairīties no nodokļa samaksas. Šajā tiesvedības stadijā 3M Italia lūdza piemērot Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunktu, tādējādi vēloties panākt Corte suprema di cassazione [Augstākajā Kasācijas tiesā] ierosinātās tiesvedības izbeigšanu.
|
|
8. The Corte suprema di cassazione is uncertain, however, as to the compatibility of that provision with European Union law.
|
8. Corte suprema di cassazione tomēr ir šaubas par šīs tiesību normas saderīgumu ar Savienības tiesībām.
|
|
9. It considers that the question arises whether the principle of the prohibition of abuse of rights, as defined in Case C‑255/02 Halifax and Others [2006] ECR I‑1609 and Case C‑425/06 Part Service [2008] ECR I‑897 in the field of harmonised taxation, can apply to non-harmonised taxes such as direct taxes. It is uncertain in particular whether ‘there is a Community interest in cases such as the present involving transnational financial matters, in which the recourse to legal forms which do not correspond to genuine financial transactions could be regarded as an abuse of fundamental freedoms guaranteed by the EC Treaty, primarily the free movement of capital’.
|
9. Tāsprāt, rodas jautājums, vai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, kas saskaņoto nodokļu jomā ir noteikts 2006. gada 21. februāra spriedumā lietā C‑255/02 Halifax u.c. (Krājums, I‑1609. lpp.), kā arī 2008. gada 21. februāra spriedumā lietā C‑425/06 Part Service (Krājums, I‑897. lpp.), var būt attiecināms arī uz nesaskaņotajiem nodokļiem, kā, piemēram, tiešajiem nodokļiem. Šajā ziņā tā it īpaši jautā, “vai Kopienu interese var pastāvēt tādā lietā kā šī lieta, kurai ir starpvalstisks ekonomisks raksturs un kurā tādu juridisko formu, kuras ierasti nepiemēro patiesam finanšu darījumam, izmantošanu var uzskatīt par EK līgumā paredzēto pamatbrīvību, galvenokārt kapitāla brīvas aprites, ļaunprātīgu izmantošanu”.
|
|
10. If that is so, it must, in its view, be examined whether the national provision at issue in the present case, which imposes an ‘almost symbolic’ obligation on the taxpayer, is contrary to the obligation to suppress abuse and to Article 4(3) TEU, which requires the Member States to take all appropriate measures to ensure fulfilment of the obligations arising out of the Treaties and to refrain from any measure which could jeopardise the attainment of the European Union’s objectives.
|
10. Ja tas tā ir, tad, tāsprāt, būtu jāizvērtē, vai šajā lietā izskatāmais valsts tiesību noteikums, atbilstoši kuram nodokļa maksātājam tiek noteikts “gandrīz simbolisks” pienākums, nav pretrunā pienākumam sodīt par ļaunprātīgu rīcību, kā arī LES 4. panta 3. punktam, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līguma, un atturēties no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt Savienības mērķu sasniegšanu.
|
|
11. The Corte suprema di cassazione is also unsure about the compatibility with the principles governing the single market of the provision in question, which in its view entails a virtually complete waiver of recovery of the tax claim. Referring to the ‘fundamental freedoms and principles guaranteed by the Treaty’, it asks in particular whether such a provision may be regarded as ‘a proper application of tax competition’ where, as in the present case, the payment of tax is circumvented by abusive practices. It also observes that this waiver of tax entails ‘discrimination in favour of undertakings established in Italy’.
|
11. Iesniedzējtiesa turklāt pauž šaubas par attiecīgā tiesību noteikuma, kas, tāsprāt, ietver praktiski pilnīgu atteikšanos no nodokļa parāda piedziņas, saderīgumu ar vienoto tirgu reglamentējošajiem principiem. Atsaucoties uz “Līgumā garantētajām pamatbrīvībām un principiem”, tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai šādu noteikumu var uzskatīt par “nodokļu konkurences atbilstošu īstenošanu”, ja, kā tas ir šajā gadījumā, nodokļa samaksas neveikšanas pamatā ir ļaunprātīga rīcība. Tāpat tā norāda, ka šī atteikšanās no nodokļa piedziņas rada “diskrimināciju par labu Itālijā reģistrētajiem uzņēmumiem”.
|
|
12. It also considers that the rules of the FEU Treaty on State aid should be taken into consideration, in view of the advantage the provision in question confers on a beneficiary and the selective nature of the provision. In its view, a tax amnesty consisting in the mere waiver of tax, even if it takes place only at the judicial stage of the procedure, in return for the payment of a much reduced or indeed derisory amount cannot be justified by the nature or structure of the tax system concerned, and should in principle be classified as State aid.
|
12. Iesniedzējtiesa uzskata arī, ka, ievērojot priekšrocību, ko attiecīgais noteikums rada personai, kurai tas ir piemērojams, un tās selektīvo raksturu, ir jāņem vērā LESD noteikumi valsts atbalsta jomā. Tāsprāt, nodokļu amnestiju, ar kuru tiek īstenota vienkārša atteikšanās no nodokļa, kaut arī tā tiek veikta tikai tiesvedības stadijā, paredzot būtiski samazinātas vai pat pavisam nenopietnas summas samaksu, nav iespējams pamatot ar attiecīgās nodokļu sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi un tā līdz ar to principā būtu atzīstama par valsts atbalstu.
|
|
13. Finally, it asks whether such a provision, in that it deprives the court giving judgment at final instance of its power of review of lawfulness, including review of the interpretation and application of European Union law, and its power to refer a question to the Court for a preliminary ruling, is contrary to the obligation to ensure the effective application of European Union law.
|
13. Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šāds noteikums – tiktāl, ciktāl tas liedz pēdējās instances tiesai iespēju veikt tiesiskuma pārbaudi, tai skaitā Savienības tiesību interpretācijas un piemērošanas pārbaudi, un uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, – nav pretrunā pienākumam nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu.
|
|
14. In those circumstances, the Corte suprema di cassazione decided to stay the proceedings and to refer the following questions to the Court for a preliminary ruling:
|
14. Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
|
|
‘1. Does the abuse of rights principle in taxation matters, as defined in … Halifax and Others … and … Part Service …, constitute a fundamental principle of Community law only in the field of harmonised taxes and in matters governed by provisions of secondary Community law, or does it extend, as a category of abuse of fundamental freedoms, to matters involving non-harmonised taxes, such as direct taxes, where the tax relates to transnational financial matters, such as the acquisition by a company of rights of usufruct over the shares of a second company established in another Member State or in a non-member country?
|
“1) Vai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas nodokļu jomā aizlieguma princips, kā tas ir definēts [iepriekš minētajos] spriedumos lietā Halifax u.c. un lietā [..] Part Service , ir uzskatāms par Kopienu tiesību pamatprincipu, kas ir piemērojams tikai attiecībā uz saskaņoto nodokļu jomu un jomām, kas tiek regulētas saskaņā ar atvasināto Kopienu tiesību normām, vai arī to var paplašināti piemērot – gadījumā, ja tiek pārkāptas pamatbrīvības, – arī tādās nesaskaņotu nodokļu jomās kā tiešie nodokļi, ja tie attiecas uz tādiem starptautiskiem finanšu darījumiem kā gadījums, kad viena sabiedrība iegādājas citā dalībvalstī vai trešā valstī reģistrētas sabiedrības kapitāldaļu lietojuma tiesības?
|
|
2. Irrespective of the answer to the first question, is there a Community interest in provision being made by the Member States for adequate anti-avoidance measures in the field of non-harmonised taxes, and is such an interest thwarted by the failure to apply – in the context of a tax amnesty measure – the abuse of rights principle which is also recognised as a rule of national law, and if so are the principles that may be inferred from Article 4(3) of the Treaty on European Union infringed?
|
2) Neatkarīgi no atbildes uz iepriekšējo jautājumu, vai attiecībā uz tiesību noteikumu, kuru dalībvalstis pieņem kā pasākumu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas nesaskaņoto nodokļu jomā, ir Kopienas interese un vai šī interese tiek pārkāpta, ja, atbrīvojot no soda nodokļu jomā, netiek piemērots tiesību ļaunprātīgas izmantošanas princips, kas tāpat ir atzīts valsts tiesībās, un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai tiek pārkāpti Eiropas Savienības līguma 4. panta 3. punktā paredzētie principi?
|
|
3. Do the principles governing the single market impliedly preclude not only extraordinary measures in the form of a total waiver of a tax claim but also an extraordinary measure for concluding tax disputes whose application is limited in time and conditional upon payment of only part of the tax due, which is considerably less than the full amount?
|
3) Vai saskaņā ar principiem, ar kuriem tiek regulēts vienotais tirgus, papildus ārkārtas pasākumu attiecībā uz pilnīgu atteikšanos no nodokļu prasījuma noteikšanai tāpat ir aizliegti līdzīgi ārkārtas pasākumi attiecībā uz nodokļu strīdu izbeigšanu, kuru piemērošana ir ierobežota laikā un ir pakārtota nosacījumam, ka tiek samaksāta tikai daļa no maksājamā nodokļa, kura ir daudz mazāka par kopējo summu?
|
|
4. Do the principle of non-discrimination and the rules governing State aid preclude the system for concluding tax disputes at issue in the present case?
|
4) Vai saskaņā ar nediskriminācijas principu un tiesību noteikumiem valsts atbalsta jomā tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir paredzēta tāda nodokļu jomā radušos strīda izbeigšana, kāds tiek izskatīts šajā lietā?
|
|
5. Does the principle of the effective application of Community law preclude extraordinary procedural rules of limited duration which remove the power to review legality (in particular concerning the correct interpretation and application of Community law) from the court of final instance, which is under an obligation to refer questions of validity and interpretation requiring a preliminary ruling to the Court of Justice of the European Union?’
|
5) Vai Kopienu tiesību efektivitātes princips pieļauj tādu ārkārtas procesuālo tiesisko regulējumu, kas ir piemērojams ierobežotā laikā un atbilstoši kuram tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē un kurai ir pienākums iesniegt Eiropas Savienības Tiesā prejudiciālos jautājumus par spēkā esamību un interpretāciju, ir liegts veikt leģitimitātes pārbaudi (it īpaši pārbaudi par Kopienu tiesību pareizu interpretāciju un piemērošanu)?”
|
|
Consideration of the questions referred
|
Par prejudiciālajiem jautājumiem
|
|
15. By its questions the referring court asks essentially whether European Union law, in particular the principle of the prohibition of abuse of rights, Article 4(3) TEU, the freedoms guaranteed by the FEU Treaty, the principle of non-discrimination, the rules on State aid and the obligation to ensure the effective application of European Union law, must be interpreted as precluding the application, in a case such as that in the main proceedings relating to direct taxation, of a provision of national law which provides for proceedings pending before the court giving judgment at final instance in tax matters to be concluded in return for payment of a sum equivalent to 5% of the value of the claim, where those proceedings originate in an application made at first instance more than 10 years before the date of entry into force of that provision and the tax authorities have been unsuccessful at first and second instance.
|
15. Ar šiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības, it īpaši tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētās brīvības, nediskriminācijas princips, valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas, kā arī pienākums nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, ir interpretējamas tādējādi, ka tādā lietā kā pamatlieta, kura attiecas uz tiešajiem nodokļiem, nav pieļaujama tāda valsts tiesību noteikuma piemērošana, ar kuru tiesā, kura nodokļu jomā pieņem nolēmumu pēdējā instancē, paredzēts izbeigt izskatīšanas stadijā esošās tiesvedības, ja tiek samaksāta summa, kas atbilst 5 % no prasības summas, un ja šo tiesvedību pamatā ir bijusi prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šā noteikuma spēkā stāšanās, un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.
|
|
Admissibility
|
Par pieņemamību
|
|
16. 3M Italia and the Italian Government submit that the reference for a preliminary ruling is inadmissible.
|
16. 3M Italia un Itālijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.
|
|
17. In view of the absence of a definitive finding of intentional or negligent fault in the main proceedings, the inapplicability of European Union law to the dispute in the main proceedings, and the existence in Italian law of a constitutional principle prohibiting abuse of rights, the referring court’s first two questions, in the opinion of 3M Italia, bear no relation to the actual facts of the main action or its purpose and concern a hypothetical issue.
|
17. Tā kā pamattiesvedībā nav pilnīgi un galīgi konstatēts nodoms vai neuzmanība, tā kā Savienības tiesības nav piemērojamas pamatlietā un tā kā Itālijas tiesībās pastāv konstitucionāls princips, kas aizliedz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, pirmajiem diviem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, pēc 3M Italia domām, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu un tie skar hipotētiska rakstura problēmu.
|
|
18. The Italian Government for its part submits that the order for reference does not comply with the obligation to provide all the elements of fact and law characterising the main proceedings in order to enable the Court to give an interpretation that will be of use in resolving those proceedings. In particular, the order for reference does not contain any analysis of Article 3(2 bis ) of Decree-Law No 40/2010 to show why that provision should entail a waiver of tax. Nor does it indicate in what respect the facts of the main proceedings are of a transnational nature and should be regarded as an abuse of rights. The questions referred are thus abstract and hypothetical.
|
18. Itālijas valdība savukārt norāda, ka lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neatbilst pienākumam norādīt visus pamatlietu raksturojošos faktiskos un tiesiskos elementus, lai ļautu Tiesai sniegt tādu interpretāciju, kas būtu noderīga pamatlietas atrisināšanai. It īpaši lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neesot ietv erts itin nekāds Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta vērtējums, kas ļautu izprast iemeslu, kādēļ šajā tiesību noteikumā ir paredzēta atteikšanās no nodokļa piedziņas. Tajā neesot arī norādīts, kā izpaužas pamatlietas faktisko apstākļu starpvalstu raksturs un kādēļ tie būtu atzīstami par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Līdz ar to uzdotie jautājumi esot abstrakti un hipotētiski.
|
|
19. It must be recalled that a reference for a preliminary ruling made by a national court may be declared inadmissible only where it is quite obvious that the interpretation of European Union law that is sought bears no relation to the actual facts of the main action or its purpose, where the problem is hypothetical, or where the Court does not have before it the factual or legal material necessary to give a useful answer to the questions submitted to it (see, inter alia, Case C‑415/93 Bosman [1995] ECR I‑4921, paragraph 61, and Case C‑450/09 Schröder [2011] ECR I‑0000, paragraph 17).
|
19. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var atzīt par nepieņemamu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamattiesvedības faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesas rīcībā nav faktisko un juridisko elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (it īpaši skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman , Recueil , I‑4921. lpp., 61. punkts, kā arī 2011. gada 31. marta spriedumu lietā C‑450/09 Schröder , Krājumā vēl nav publicēts, 17. punkts).
|
|
20. With regard more specifically to the information that must be provided to the Court in a reference for a preliminary ruling, that information not only serves to enable the Court to provide answers which will be of use to the referring court, it must also enable the Governments of the Member States and other interested parties to submit observations in accordance with Article 23 of the Statute of the Court of Justice of the European Union. It is settled case-law that, for those purposes, it is necessary, first, that the national court should define the factual and legislative context of the questions which it is asking or, at the very least, explain the factual circumstances on which those questions are based. Secondly, the order for reference must set out the precise reasons why the national court is unsure as to the interpretation of European Union law and considers it necessary to refer questions to the Court for a preliminary ruling (Case C‑42/07 Liga Portuguesa de Futebol Profissional and Bwin International [2009] ECR I‑7633, paragraph 40 and the case-law cited).
|
20. Konkrētāk, attiecībā uz informāciju, kas ir jāiesniedz Tiesai saistībā ar prejudiciāla nolēmuma procedūru, tās mērķis ir ne tikai ļaut Tiesai sniegt iesniedzējtiesai noderīgas atbildes, bet arī sniegt iespēju dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu iesniegt savus apsvērumus. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tādēļ, pirmkārt, ir nepieciešams, lai valsts tiesa noteiktu faktisko un tiesisko situāciju, ar kādu ir saistīti tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu faktiskos pieņēmumus, ar kuriem ir pamatoti šie jautājumi. Otrkārt, lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir jānorāda, tieši kāpēc valsts tiesa šaubās par Savienības tiesību interpretāciju un uzskata, ka Tiesai ir jāuzdod prejudiciāli jautājumi (2009. gada 8. septembra spriedums lietā C‑42/07 Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International , Krājums, I‑7633. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
21. In the present case, the order for reference contains an account of the facts behind the main proceedings and the relevant national law, namely Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010. It also indicates the reasons why the referring court is uncertain as to the compatibility of that provision with European Union law and considered it necessary to make a reference to the Court for a preliminary ruling.
|
21. Šajā lietā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir ietverts pamatlietas rašanās faktu un atbilstošo valsts tiesību, proti, Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta, izklāsts. Tāpat tajā ir norādīti iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesai ir šaubas par šī tiesību noteikuma saderīgumu ar Savienības tiesībām un kuru dēļ tā ir uzskatījusi par vajadzīgu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
|
|
22. While in its third question, relating generally to the interpretation of ‘the principles governing the single market’, the referring court does not specify the principles thus referred to, the account in the order for reference of the elements of fact and law and the doubts as to the compatibility of Article 3(2 bis )(b) of Decree‑Law No 40/2010 with European Union law is none the less sufficient, taken as a whole, to enable the Member States and other interested parties to submit observations on the point and to take an effective part in the proceedings, as evidenced by the written and oral observations of the parties who have taken part in the proceedings, and to enable the Court to provide the referring court with an answer which will be of use to it.
|
22. Kaut arī iesniedzējtiesa savā trešajā jautājumā, kurš vispārīgi attiecas uz “vienoto tirgu reglamentējošo principu” interpretāciju, nav konkrēti precizējusi šos principus, ar lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ietverto faktisko un tiesisko apstākļu izklāstu, kā arī šaubām par Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta saderīgumu ar Savienības tiesībām kopumā tomēr ir pietiekami, lai dalībvalstis un citas ieinteresētās personas varētu iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā un efektīvi piedalīties tiesvedībā, kā par to liecina šajā tiesvedībā piedalījušos lietas dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumi, kā arī lai Tiesa varētu sniegt minētajai tiesai lietderīgu atbildi.
|
|
23. Finally, whether European Union law is applicable to the main proceedings is a question which relates to the examination of the substance of the questions referred, as reformulated in paragraph 15 above. Those questions appear to be decisive for the outcome of those proceedings, since what is at stake is the conclusion of the proceedings by a decision of the referring court pursuant to the national provision in question. It follows that the questions are manifestly related to the actual facts of the main action and are neither abstract nor hypothetical.
|
23. Visbeidzot, jautājums par to, vai pamatlietā ir piemērojamas Savienības tiesības, ir saistīts ar uzdoto jautājumu – atbilstoši tam, kā tie ir pārformulēti šā sprieduma 15. punktā, – pārbaudi pēc būtības. Šiem jautājumiem ir izšķiroša nozīme nolēmuma šajā lietā pieņemšanā tiktāl, ciktāl runa ir par attiecīgās lietas izbeigšanu ar iesniedzējtiesas pieņemtu lēmumu, piemērojot attiecīgo valsts tiesību noteikumu. No tā izriet, ka šiem jautājumiem ir acīmredzama saistība ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem un ka tie nav nedz abstrakti, nedz hipotētiski.
|
|
24. The reference for a preliminary ruling must therefore be regarded as admissible.
|
24. Ņemot vērā iepriekš minēto, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.
|
|
Substance
|
Par lietas būtību
|
|
25. It should be recalled that, in accordance with settled case-law, while direct taxation falls within the competence of the Member States, they must none the less exercise that competence consistently with European Union law (see, inter alia, Case C‑182/08 Glaxo Wellcome [2009] ECR I‑8591, paragraph 34 and the case-law cited).
|
25. Ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai arī tiešie nodokļi, nenoliedzami, ietilpst dalībvalstu kompetencē, tām šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (it īpaši skat. 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑182/08 Glaxo Wellcome , Krājums, I‑8591. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
26. In the present case, Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010 provides for the conclusion, on payment of an amount equivalent to 5% of the value of the claim and with the abandonment of any claim to compensation for failure to comply with the reasonable time requirement, of tax proceedings pending before the Corte suprema di cassazione which have lasted for more than 10 years since the action was brought at first instance and in which the tax authorities have been unsuccessful at first and second instance, in order ‘to ensure that judicial proceedings in tax matters are kept within a reasonable time, as required by the [ECHR], having regard to the failure to comply with the reasonable time requirement laid down in Article 6(1) of [the ECHR]’.
|
26. Šajā lietā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka, “lai ierobežotu tiesvedību nodokļu jomā ilgumu, ievērojot tiesvedības saprātīga ilguma principu [ECPAK] izpratnē un ņemot vērā tostarp [tās] 6. panta 1. punktā paredzētā saprātīgā termiņa neievērošanu”, samaksājot summu, kas atbilst 5 % no prasības summas, un atsakoties no zaudējumu atlīdzināšanas prasības par saprātīga termiņa neievērošanu, tiek izbeigtas Corte suprema di cassazione nodokļu jomā izskatīšanas stadijā esošās lietas, kuru ilgums kopš pirmajā instancē celtās prasības brīža ir pārsniedzis desmit gadus un kurās pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.
|
|
27. It should also be pointed out that Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010, which the referring court interprets as a waiver of tax, aims, according to its very wording, at reducing the length of tax proceedings in order to comply with the reasonable time principle laid down by the ECHR and at putting an end to violations of the ECHR.
|
27. Turklāt ir jāuzsver, ka Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta – kuru iesniedzējtiesa interpretē kā atteikšanos no nodokļa piedziņas – mērķis atbilstoši tā formulējumam ir samazināt nodokļu jomā ierosināto tiesvedību ilgumu, lai nodrošinātu ECPAK noteiktā saprātīgā termiņa principa ievērošanu un izbeigtu tā pārkāpumus.
|
|
28. According to the documents in the case, the facts of the main proceedings go back more than 20 years.
|
28. Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā pastāvošie faktiskie apstākļi ir radušies vairāk nekā pirms 20 gadiem.
|
|
29. It is in the light of those factors that it must be examined whether the rules and principles of European Union law mentioned in the order for reference preclude the application, in a case such as that in the main proceedings, of a provision of national law such as Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010.
|
29. Tieši ņemot vērā šos apstākļus, ir jāizvērtē, vai lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu minētie Savienības tiesību noteikumi un principi tādā lietā kā pamatlieta pieļauj tāda valsts tiesību noteikuma kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts piemērošanu.
|
|
30. First, as regards the principle of the prohibition of abuse of rights and Article 4(3) TEU, it must be observed to begin with that the dispute in the main proceedings is not one in which taxpayers rely or are liable to rely on a provision of European Union law for fraudulent or abusive ends. Consequently, the judgments in Halifax and Others and Part Service , cases concerning value added tax which the referring court mentions in connection with its uncertainty as to whether the principle of the prohibition of abuse of rights defined in those judgments extends to the field of non-harmonised taxes, are not relevant in the present case.
|
30. Pirmkārt, saistībā ar tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu un LES 4. panta 3. punktu vispirms ir jānorāda, ka pamatlietas gadījumā runa nav par tādu lietu, kurā nodokļu maksātāji būtu atsaukušies vai varētu atsaukties uz kādu Savienības tiesību normu krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā. Līdz ar to iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Halifax u.c., kā arī lietā Part Service , kuri ir pasludināti pievienotās vērtības nodokļa jomā un uz kuriem, vēloties noskaidrot, vai šajos spriedumos noteiktais tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips ir attiecināms arī uz nesaskaņoto nodokļu jomu, ir atsaukusies iesniedzējtiesa, šajā lietā nav nozīmes.
|
|
31. It must be observed, next, that the documents in the case likewise do not show that the application of a national provision entailing a restriction of one of the freedoms guaranteed by the FEU Treaty and the possible justification of such a restriction on the ground of the need to prevent abusive practices are at issue in the main proceedings. Consequently, the Court’s case-law on abuse of rights in the field of direct taxation, deriving in particular from Case C‑196/04 Cadbury Schweppes and Cadbury Schweppes Overseas [2006] ECR I‑7995, Case C‑524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation [2007] ECR I‑2107, Case C‑330/07 Jobra [2008] ECR I‑9099 and Glaxo Wellcome , is not relevant either.
|
31. Turpinājumā ir jānorāda, ka no lietas materiāliem neizriet arī, ka pamatlietā būtu izskatāms jautājums par tāda valsts tiesību noteikuma piemērošanu, kas ietver kādas no LESD garantētajām brīvībām ierobežojumu, kā arī iespējamo šāda ierobežojuma pamatojamību ar nepieciešamību novērst ļaunprātīgu rīcību. Līdz ar to nav nozīmes arī Tiesas judikatūrai attiecībā uz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu tiešo nodokļu jomā, kura tostarp izriet no 2006. gada 12. septembra sprieduma lietā C‑196/04 Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas (Krājums, I‑7995. lpp.), 2007. gada 13. marta sprieduma lietā C‑524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation (Krājums, I‑2107. lpp.), 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā C‑330/07 Jobra (Krājums, I‑9099. lpp.), kā arī no iepriekš minētā sprieduma lietā Glaxo Wellcome .
|
|
32. Finally, in any event, it is clear that no general principle exists in European Union law which might entail an obligation of the Member States to combat abusive practices in the field of direct taxation and which would preclude the application of a provision such as that at issue in the main proceedings where the taxable transaction proceeds from such practices and European Union law is not involved.
|
32. Visbeidzot katrā ziņā ir jākonstatē, ka Savienības tiesībās nepastāv neviens vispārējais princips, no kura izrietētu dalībvalstu pienākums apkarot ļaunprātīgu rīcību tiešo nodokļu jomā un kurš nepieļautu tāda noteikuma kā pamatlietā izvērtējamais noteikums piemērošanu gadījumā, kad ar nodokli apliekamā darījuma pamatā ir šāda rīcība un kad jautājums neskar Savienības tiesības.
|
|
33. It follows that the principle of the prohibition of abuse of rights and Article 4(3) TEU, under which the Member States are required to take any appropriate measure, general or particular, to ensure fulfilment of the obligations resulting from European Union law and to refrain from any measure which could jeopardise the attainment of the Union’s objectives, cannot in principle preclude the application, in a case such as that in the main proceedings, of a provision of national law such as Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010.
|
33. No tā izriet, ka tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips un LES 4. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Savienības tiesībām, un atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu, tādā lietā kā pamatlieta principā nevar liegt tāda valsts tiesību noteikuma kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts piemērošanu.
|
|
34. Secondly, as regards the freedoms guaranteed by the FEU Treaty and the principle of non-discrimination, it must be observed that only the free movement of capital appears to be concerned by the transaction at issue in the main proceedings, as that transaction is a transfer by a company of a non-member country of the right of usufruct over shares in an Italian company to another Italian company. It suffices to state here that there is nothing in the case-file to show that, in a case such as that in the main proceedings, a provision such as Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010 affects the free movement of capital, or indeed, in general, the exercise of any of the freedoms guaranteed by the FEU Treaty.
|
34. Otrkārt, runājot par LESD garantētajām brīvībām un nediskriminācijas principu, ir jāpiebilst, ka pamatlietā aplūkotais darījums acīmredzami skar vienīgi kapitāla brīvu apriti tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Itālijā reģistrētas sabiedrības kapitāldaļu lietojuma tiesību nodošanu citai Itālijā reģistrētai sabiedrībai, ko ir veikusi trešajā valstī reģistrēta sabiedrība. Tomēr šajā ziņā pietiek vien konstatēt, ka nekas no lietas materiālos ietvertā neļauj secināt, ka tādā lietā kā pamatlieta tāds noteikums kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts varētu ietekmēt kapitāla brīvu apriti, nedz arī vispārīgāk – kādas no LESD garantētajām brīvībām īstenošanu.
|
|
35. Since those freedoms are the specific expression, in their respective fields, of the general principle of the prohibition of all discrimination on grounds of nationality (see, to that effect, Case C‑384/08 Attanasio Group [2010] ECR I‑2055, paragraph 31), that principle does not preclude either the application, in a case relating to direct taxation, of a provision of national law such as Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010.
|
35. Tā kā šīs brīvības ir vispārējā principa par jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegšanu konkrēta izpausme šajās jomās (šajā ziņā skat. 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C‑384/08 Attanasio Group , Krājums, I‑2055. lpp., 31. punkts), arī šis princips ar tiešo nodokļu jomu saistītā lietā neliedz piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts.
|
|
36. Thirdly, as regards the rules on State aid, the Court has held on numerous occasions that the objective pursued by State measures is not sufficient to exclude those measures from classification as ‘aid’ for the purposes of Article 107 TFEU. That article does not distinguish between measures of State intervention by reference to their causes or their aims but defines them in relation to their effects (see Case C‑487/06 P British Aggregates v Commission [2008] ECR I‑10515, paragraphs 84 and 85 and the case-law cited).
|
36. Treškārt, attiecībā uz valsts atbalsta jomā pastāvošajām tiesību normām Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka valsts intervences pasākuma mērķis nav pietiekams apstāklis, lai šis pasākums netiktu atzīts par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē. Šajā pantā būtībā nav paredzēts nodalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts intervences pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas (skat. 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑487/06 P British Aggregates /Komisija, Krājums, I‑10515. lpp., 84. un 85. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
|
|
37. It is settled case-law that classification as State aid requires all the following conditions to be fulfilled. First, there must be intervention by the State or through State resources. Secondly, the intervention must be liable to affect trade between Member States. Thirdly, it must confer an advantage on the recipient. Fourthly, it must distort or threaten to distort competition (Case C‑140/09 Fallimento Traghetti del Mediterraneo [2010] ECR I‑5243, paragraph 31 and the case-law cited).
|
37. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pasākums tiktu kvalificēts par valsts atbalstu, ir jābūt izpildītiem visiem tālāk norādītajiem nosacījumiem. Pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šim iejaukšanās gadījumam jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek radīta priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (2010. gada 10. jūnija spriedums lietā C‑140/09 Fallimento Traghetti del Mediterraneo , Krājums, I‑5243. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
38. With respect to the third condition, it should be recalled that a measure by which the public authorities grant certain undertakings favourable tax treatment which, although not involving the transfer of State resources, places those to whom it applies in a more favourable financial position than other taxpayers constitutes State aid within the meaning of Article 107(1) TFEU (see Case C‑66/02 Italy v Commission [2005] ECR I‑10901, paragraph 78).
|
38. Saistībā ar trešo nosacījumu ir jāatgādina, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir labvēlīgāku nodokļu režīmu, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, nostāda saņēmējus finansiāli izdevīgākā stāvoklī nekā pārējos nodokļu maksātājus, ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (skat. 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑66/02 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10901. lpp., 78. punkts).
|
|
39. On the other hand, advantages resulting from a general measure applicable without distinction to all economic operators do not constitute State aid within the meaning of that article (see Italy v Commission , paragraph 99).
|
39. Turpretī priekšrocības, kas izriet no vispārēji piemērojama pasākuma, kurš bez izņēmuma piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem, nevar uzskatīt par valsts atbalstu šīs tiesību normas izpratnē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 99. punkts).
|
|
40. To assess whether a measure is selective, it must be examined whether, within the context of a particular legal system, that measure constitutes an advantage for certain undertakings in comparison with others which are in a comparable legal and factual situation. However, the concept of State aid does not refer to measures which differentiate between undertakings and are therefore a priori selective where that differentiation arises from the nature or scheme of the system of which they form part (see British Aggregates v Commission , paragraphs 82 and 83 and the case-law cited).
|
40. Lai novērtētu pasākuma selektivitāti, ir jāpārbauda, vai minētais pasākums attiecīgajā tiesiskajā iekārtā ir uzskatāms par priekšrocību konkrētiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar citiem, kuri ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā. Tomēr valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri rada diferenciāciju starp uzņēmumiem un tādējādi ir a priori selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai struktūras (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British Aggregates /Komisija, 82. un 83. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
|
|
41. In the present case, even supposing that the application of Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010 may in a particular situation lead to an advantage for a beneficiary of that provision, it must be noted, with respect to the selectiveness of the measure, that it applies generally to all taxpayers who are parties to tax proceedings pending before the Corte suprema di cassazione, whatever the nature of the tax at issue, where those proceedings originate in an application at first instance made more than 10 years before the date of the entry into force of that provision and the tax authorities have been unsuccessful at first and second instance.
|
41. Šajā lietā, ja tiek pieņemts, ka Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta piemērošana kādā konkrētā situācijā var radīt priekšrocību personai, kurai ir piemērojams šis tiesību noteikums, tad attiecībā uz šī pasākuma selektivitāti ir jānorāda, ka šis pasākums ir vispārīgi piemērojams attiecībā uz visiem nodokļu maksātājiem, kuri ir Corte suprema di cassazione nodokļu jomā ierosinātas tiesvedības dalībnieki, neatkarīgi no attiecīgā nodokļa rakstura, ja šīs tiesvedības pamatā ir prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šī noteikuma spēkā stāšanās un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.
|
|
42. The fact that only taxpayers satisfying those conditions can benefit from the measure cannot in itself make it into a selective measure. It is clear that persons unable to claim its benefit are not in a comparable factual and legal situation to those taxpayers from the point of view of the national legislature’s objective of ensuring compliance with the principle that judgment must be given within a reasonable time.
|
42. Apstāklis, ka šī pasākuma sniegtās priekšrocības var izmantot vienīgi tie nodokļu maksātāji, kuri atbilst šiem iepriekš minētajiem nosacījumiem, pats par sevi vien nevar piešķirt tam selektīva pasākuma raksturu. Jākonstatē, ka personas, kuras nevar pretendēt uz šā pasākuma piemērošanu, ievērojot valsts likumdevēja izvirzīto mērķi nodrošināt saprātīga termiņa principa ievērošanu, nav faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā ar šiem iepriekš minētajiem nodokļu maksātājiem.
|
|
43. The measure is indeed of limited temporal application, since in order to benefit from it taxpayers must submit an application to the relevant secretariat or registry within a period of 90 days from the entry into force of the law converting the decree into law. However, that limitation is inherent to measures of this kind, which are necessarily one-off measures, and the period appears sufficient to allow all taxpayers to whom this general one-off measure applies to seek to benefit from it.
|
43. Šim pasākumam, nenoliedzami, ir ierobežota piemērojamība laikā, jo nodokļu maksātājiem, lai varētu panākt tā piemērošanu, ir jāiesniedz prasības pieteikums attiecīgajā tiesas sekretariātā vai kancelejā 90 dienu laikā no likuma, ar kuru attiecīgais dekrēts ticis pārveidots par likumu, spēkā stāšanās brīža. Tomēr, pirmkārt, šis ierobežojums ir raksturīgs šāda veida pasākumiem, kuri var būt tikai ļoti precīzi definēti, un, otrkārt, šis termiņš šķiet pietiekams, lai visiem nodokļu maksātājiem, attiecībā uz kuriem ir piemērojams šis vispārīgais un konkrētais pasākums, tiktu nodrošināta iespēja panākt šā pasākuma piemērošanu.
|
|
44. It follows, without there being any need to examine the other conditions mentioned in paragraph 37 above, that a measure such as that in Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010 cannot be classified as State aid.
|
44. No tā – nepastāvot vajadzībai izvērtēt pārējos šā sprieduma 37. punktā atgādinātos nosacījumus – izriet, ka tāds pasākums kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunktā paredzētais pasākums nevar tikt kvalificēts kā valsts atbalsts.
|
|
45. Finally, as regards the obligation to ensure the effective application of European Union law, it follows from all the foregoing that the principle of the prohibition of abuse of rights, Article 4(3) TEU, the freedoms guaranteed by the FEU Treaty, the principle of non-discrimination and the rules on State aid do not preclude the application in a case relating to direct taxation of a provision of national law such as Article 3(2 bis )(b) of Decree-Law No 40/2010.
|
45. Visbeidzot, attiecībā uz pienākumu nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu no visa iepriekš minētā izriet, ka tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētas brīvības, nediskriminācijas princips un valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas neliedz ar tiešo nodokļu jomu saistītā lietā piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts.
|
|
46. In the absence of an infringement of European Union law, it cannot therefore be considered that such a provision, in that its consequence, like that of any other provision providing for proceedings to be terminated before a decision is made on their substance, is to prevent the national court of final instance from exercising its power of review of lawfulness in the proceedings concerned in accordance with European Union law, possibly after making a reference to the Court under Article 267 TFEU, is contrary to the obligation on national courts of final instance to ensure, within their respective jurisdictions, the effective application of European Union law.
|
46. Nepastāvot Savienības tiesību pārkāpumam, līdz ar to nevar tikt uzskatīts, ka šāds noteikums – tiktāl, ciktāl tā sekas kā jebkuram noteikumam, kurā paredzēta tiesvedības izbeigšana pirms nolēmuma pēc būtības pieņemšanas, ir tādas, ka valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, tiek liegta iespēja veikt tiesiskuma pārbaudi attiecīgajās tiesvedībās atbilstoši Savienības tiesībām, vajadzības gadījumā arī vēršoties Tiesā atbilstoši LESD 267. pantam, – ir pretrunā valstu tiesu, kuras pieņem nolēmumu pēdējā instancē, pienākumam, īstenojot to attiecīgo jurisdikciju, nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu.
|
|
47. In the light of all those considerations, the answer to the referring court’s questions is that European Union law, in particular the principle of the prohibition of abuse of rights, Article 4(3) TEU, the freedoms guaranteed by the FEU Treaty, the principle of non-discrimination, the rules on State aid and the obligation to ensure the effective application of European Union law, must be interpreted as not precluding the application, in a case such as that in the main proceedings relating to direct taxation, of a provision of national law which provides for proceedings pending before the court giving judgment at final instance in tax matters to be concluded in return for payment of a sum equivalent to 5% of the value of the claim, where those proceedings originate in an application made at first instance more than 10 years before the date of entry into force of that provision and the tax authorities have been unsuccessful at first and second instance.
|
47. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Savienības tiesības, it īpaši tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētās brīvības, nediskriminācijas princips, valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas, kā arī pienākums nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, ir interpretējamas tādējādi, ka tādā ar tiešajiem nodokļiem saistītā lietā kā pamatlieta tās pieļauj tāda valsts tiesību noteikuma piemērošanu, ar kuru tiesā, kura nodokļu jomā pieņem nolēmumu pēdējā instancē, paredzēts izbeigt izskatīšanas stadijā esošās tiesvedības, ja tiek samaksāta summa, kas atbilst 5 % no prasības summas, un ja šo tiesvedību pamatā ir bijusi prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šā noteikuma spēkā stāšanās, un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.
|
|
Costs
|
Par tiesāšanās izdevumiem
|
|
48. Since these proceedings are, for the parties to the main proceedings, a step in the action pending before the national court, the decision on costs is a matter for that court. Costs incurred in submitting observations to the Court, other than the costs of those parties, are not recoverable.
|
48. Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
|