Opinion of the European Economic and Social Committee on "The implications of the sovereign debt crisis for EU governance" (own-initiative opinion)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu "Valsts parāda krīzes ietekme uz ES pārvaldību" (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 51/03

2011/C 51/03

Rapporteur: Mr SMYTH

Ziņotājs: SMYTH kgs

On 29 April 2010 the European Economic and Social Committee, acting under Rule 29(2) of its Rules of Procedure, decided to draw up an own-initiative opinion on

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2010. gada 29. aprīlī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

The implications of the sovereign debt crisis for EU governance.

"Valsts parāda krīzes ietekme uz ES pārvaldību".

The Section for Economic and Monetary Union and Economic and Social Cohesion, which was responsible for preparing the Committee's work on the subject, adopted its opinion on 7 September 2010.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 7. septembrī.

In view of the renewal of the Committee's term of office, the Plenary Assembly has decided to vote on this opinion at its October plenary session and has appointed Mr SMYTH as rapporteur-general under Rule 20 of the Rules of Procedure.

Ņemot vērā Komitejas pilnvaru termiņa atjaunošanu, pilnsapulce ir nolēmusi balsot par minēto atzinumu oktobra plenārsesijā un ir iecēlusi SMYTH kgu par galveno ziņotāju saskaņā ar Reglamenta 20. pantu.

At its 466th plenary session, held on 21 October 2010, the European Economic and Social Committee adopted the following opinion by 120 votes to seven with five abstentions.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 466. plenārajā sesijā, kas notika 21. oktobrī, ar 120 balsīm par, 7 balsīm pret un 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1. Conclusions and recommendations

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1 The sovereign debt crisis - triggered by financial and fiscal crises - threatens the very existence of EMU and requires effective financial, economic and political responses. It has highlighted the inadequacies of the Stability and Growth Pact as a mechanism for ensuring fiscal responsibility in member states.

1.1 Valsts parāda krīze, ko izraisīja finanšu un fiskālā krīze, apdraud ekonomikas un monetārās savienības (EMS) pastāvēšanu, tādēļ ir vajadzīgi efektīvi finansiāli, saimnieciski un politiski pasākumi. Tā ir atklājusi Izaugsmes un stabilizācijas pakta kā dalībvalstu finansiālās atbildības nodrošināšanas mehānisma nepilnības.

1.2 The EESC supports the actions taken to date by the Council and ECOFIN to support member states in financial distress via the European Stabilisation Mechanism (EFSM) and the European Financial Stability Facility (EFSF). This is an interim solution but it may form the basis of a more permanent procedure and framework for conditional financial support through the establishment of a genuine European Monetary Fund. The case could also be considered for setting up a European sovereign debt agency that issues Eurobonds.

1.2 EESK atbalsta Padomes un ECOFIN līdz šim īstenotos pasākumus finanšu grūtībās nonākušo dalībvalstu atbalstam, izmantojot Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu (EFSM) un Eiropas finanšu stabilizācijas instrumentu (EFSF). Būdams pagaidu risinājums, tas tomēr var veidot pamatu pastāvīgākai procedūrai un finansiāla atbalsta (ar attiecīgiem nosacījumiem) sniegšanas sistēmai, izveidojot patiesu Eiropas monetāro fondu. Būtu jāizvērtē arī priekšlikums nodibināt valsts parāda ES aģentūru, kas emitētu eiroobligācijas.

1.3 The EESC recommends that in order to avoid jeopardising the aims of the European Economic Recovery programme, debt reduction programmes should be set up in the euro area to ensure the area’s economic and monetary stability. This should be done in a way that is compatible with the economic recovery and the employment objectives set out in the Commission’s Communication "Europe 2020: A strategy for smart, sustainable and inclusive growth", which have been seriously compromised by the crisis.

1.3 Lai neapdraudētu Eiropas tautsaimniecības atveseļošanas programmas mērķus, EESK iesaka eirozonā izstrādāt valsts parāda samazināšanas programmas, tādējādi nodrošinot zonas ekonomikas un monetāro stabilitāti. Tam jābūt savienojamam ar ekonomikas atlabšanu un nodarbinātības mērķiem, kas izklāstīti Komisijas paziņojumā "Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei" un kurus krīze nopietni apdraud.

1.4 There are many lessons to be learned from the debt crisis for future EU governance. The initial proposals from the working group on economic policy in terms of surveillance and sanctions represent moves in the right direction. The EESC nevertheless believes that sanctions have to balanced with greater European solidarity in the management of sovereign debt but the EESC notes that as yet there is no formal mechanism for dealing with a sovereign debt default. This remains a structural weakness in the architecture of EMU that must be addressed by policymakers. The sanctions, however, should be both political and economic, to avoid further exacerbating the debt of the countries concerned.

1.4 Turpmākajā ES pārvaldībā ir jāmācās no pieredzes, kas gūta parāda krīzes laikā. Sākotnējie priekšlikumi par uzraudzību un sankcijām, ko izvirzījusi darba grupa ekonomikas politikas jautājumos, liecina par pareizu virzību. EESK tomēr uzskata, ka papildus sankcijām būtu jāapliecina arī lielāka Eiropas mēroga solidaritāte valsts parāda pārvaldībā. EESK norāda, ka vēl nav formāla mehānisma rīcībai valsts parāda saistību nepildīšanas gadījumā. Tā ir strukturāla nepilnība EMS sistēmā, un politikas veidotājiem šis jautājums ir jārisina. Tomēr būtu vēlamas politiskas, nevis ekonomiskas sankcijas, lai izvairītos vēl vairāk palielināt attiecīgo valstu parādu.

1.5 Much of the blame for the sovereign debt crisis can be laid at the door of irresponsible fiscal policies pursued by some EU Member States. Some of the blame can be attributed to imprudent bank lending which fuelled construction and asset bubbles and some to the imprudent behaviour of credit rating agencies. The huge taxpayer-funded bail-outs of banks in some Member States and the subsequent fragility of the global financial system was also an important contributory factor to the crisis. For the future there must be effective reforms of global banking that prevents a recurrence of such behaviour.

1.5 Valsts parāda krīzes svarīgs cēlonis ir dažu ES dalībvalstu bezatbildīga fiskālā politika. Daļēji krīzi izraisīja tādi nepārdomāti aizņēmumi no bankām, kas sekmēja būvniecības un aktīvu "burbuļus", bet daļēji — arī kredītreitingu aģentūru spekulatīvā darbība. Krīzi lielā mērā sekmēja arī nodokļu maksātāju finansētie plašie banku glābšanas plāni dažās dalībvalstīs un tam sekojošā pasaules finanšu sistēmas nestabilitāte. Nākotnē vajadzīgas efektīvas reformas pasaules banku sistēmā, lai tāda rīcība neatkārtotos.

1.6 The EESC hopes that the strengthening of European economic governance, to be launched in January 2011 with the European Semester, bringing closer economic policy co-ordination among the Member States [1], will aim to safeguard European jobs which are seriously threatened by the crisis.

1.6 EESK cer, ka, nostiprinot Eiropas ekonomikas pārvaldību, kas jāsāk 2011. gada janvārī ar "Eiropas pusgadu", un labāk koordinējot dalībvalstu ekonomikas politiku [1], Eiropā varēs saglabāt darba vietas, kuras krīze ir nopietni apdraudējusi.

1.7 The Committee believes, however, that economic policy coordination alone is not enough – at least for the euro area countries; rather, a genuine common economic policy is needed, as well as coordination of budgetary policy, at least in the first phase.

1.7 Tomēr EESK uzskata, ka vismaz euro zonas valstīm nepietiek tikai ar ekonomikas politikas koordināciju, bet tām ir vajadzīga īsta kopēja ekonomikas politika; tāpat ir lietderīgi (vismaz sākuma posmā) koordinēt budžeta politiku.

2. Background to the crisis - fiscal policies underpinning Economic and Monetary Union

2. Krīzes vēsture — fiskālā politika Ekonomikas un monetārajā savienībā

2.1 Fiscal discipline is one of the key elements of macroeconomic stability and this is particularly true in a monetary union, such as the euro area, which is made up of sovereign states that retain responsibility for their fiscal policies. In the euro area national monetary and exchange rate policies to respond to country-specific shocks are no longer available. Fiscal policies are therefore all-powerful but they can adjust better to such shocks if they start from a sound position.

2.1 Fiskālā disciplīna ir viens no makroekonomiskās stabilitātes pamatelementiem, jo īpaši tādā monetārā savienībā kā eirozona, kuru veido suverēnas valstis, kas saglabā atbildību par savu fiskālo politiku. Eirozonā valsts monetārā un valūtas kursa politika, lai reaģētu uz tajā notiekošiem satricinājumiem, vairs nav pieejama. Tādējādi ietekmes līdzeklis ir fiskālā politika, bet tā spēj labāk pielāgoties šādiem satricinājumiem, ja ir stabila.

2.2 Several mechanisms and arrangements were put in place to ensure sound fiscal policies and to limit the risks to price stability. These arrangements are enshrined in the Articles 121, 123, 124, 125 and 126 of the Treaty on the Functioning of the European Union (TFEU) and comprise the Stability and Growth Pact (based on Articles 121 and 126), the excessive deficit procedure (Article 126), the prohibition of monetary financing (Article 123), the prohibition of privileged access to financial institutions (Article 124) and a no-bail-out-clause (Article 125).

2.2 Ir izveidoti vairāki mehānismi un īstenoti pasākumi, lai nodrošinātu stabilu fiskālo politiku un ierobežotu faktorus, kas apdraud cenu stabilitāti. Minētie pasākumi ir minēti Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 121., 123., 124., 125. un 126. pantā, un tie ietver Stabilitātes un izaugsmes paktu (pamatojoties uz 121. un 126. pantu), pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru (126. pants), monetārās finansēšanas aizliegumu (123. pants), priviliģētas piekļuves finanšu iestādēm aizliegumu (124. pants) un klauzulu, ar kuru noraida atbildību par citu saistībām (125. pants).

2.3 The basic rule of budgetary policy enshrined in the Treaty is that Member States shall avoid excessive government deficits. The basis of compliance with this is that Member States should observe an annual general government deficit limit of 3 % of GDP and keep gross national debt in relation to GDP at or below a limit of 60 %.

2.3 Līgumā ir paredzēts budžeta politikas pamatnoteikums, proti, dalībvalstīm ir jāizvairās no pārmērīga valsts budžeta deficīta. Tāpēc dalībvalstīm uzmanība galvenokārt jāpievērš tam, lai valsts gada budžeta deficīts nepārsniegtu 3 % no IKP, un valsts kopējā parāda apjoms attiecībā pret IKP jāsaglabā 60 % robežās vai zemāk.

2.4 In exceptional circumstances a temporary excess of the deficit over the limit can be exempt from being considered excessive provided that it remains close to that limit. The decision as to whether a Member State is in a situation of excessive deficit lies with the ECOFIN Council, acting upon a recommendation from the European Commission. If the Council decides that a Member State is in a situation of excessive deficit, the excessive deficit procedure provides for the necessary steps to be taken. These could ultimately lead to imposing sanctions on the country concerned.

2.4 Izņēmuma gadījumos budžeta deficīta atsauces vērtības pagaidu pārsniegšanu neuzskata par pārmērīgu, ja tā saglabājas tuvu noteiktajai robežai. Lēmumu par to, vai dalībvalstī ir pārmērīga budžeta deficīta stāvoklis, pieņem ECOFIN padome, rīkojoties saskaņā ar Eiropas Komisijas ieteikumu. Ja minētā padome pieņem lēmumu, ka dalībvalstī ir pārmērīga budžeta deficīta stāvoklis, nepieciešamie pasākumi ir paredzēti pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrā, ietverot iespēju attiecīgajai valstij piemērot sankcijas.

2.5 The rationale for the Stability and Growth Pact is to ensure that sound budgetary policies are adopted on a permanent basis. The Pact lays down the obligation for Member States to adhere to the medium term objectives for their budgetary positions of "close to balance or in surplus", as defined under country-specific considerations. Adjusting to such positions is supposed to allow Member States to deal with normal cyclical fluctuations without breaching the 3 % of GDP reference value for the government deficit. In reality, the concept behind and the operation of the Stability and Growth Pact have been very far apart. As the European Central Bank (ECB) recently commented:

2.5 Stabilitātes un izaugsmes pakta mērķis ir nodrošināt, lai vienmēr tiktu pieņemta pārdomāta budžeta politika. Stabilitātes un izaugsmes paktā ir noteikts dalībvalstu pienākums ievērot, lai nosakot vidējā termiņa mērķus atbilstīgi katras valsts īpatnībām, to budžeta pozīcijas būtu "tuvu līdzsvaram vai ar pārpalikumu". Pielāgošanās minētajiem nosacījumiem dalībvalstīm dotu iespēju pārvarēt parastās cikliskās svārstības, nepārsniedzot valsts budžeta deficīta atsauces vērtību, kas ir 3 % no IKP. Faktiski pastāv Stabilitātes un izaugsmes pakta koncepcijas un tā darbības liela neatbilstība. Kā nesen norādījusi Eiropas Centrālā banka (ECB):

"However, the compliance of individual Member States with the budgetary norms of the Maastricht Treaty and the Stability and Growth Pact has been uneven. Breaches of the 3 % of GDP reference value for the government deficit have been repeated and persistent in some countries, leading to the conclusion that at least in these cases the implementation of the Pact has lacked sufficient rigour and political will. To varying degrees across countries, deviations from fiscal plans have been caused by over-optimistic growth forecasts, ex post data revisions, larger than expected revenue fluctuations and persistent expenditure slippages." (Ten years of the Stability and Growth Pact, ECB Monthly Bulletin article, October 2008.)

"Tomēr atsevišķās dalībvalstīs ne vienmēr ievērota atbilstība Māstrihtas līgumā un Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktajām budžeta prasībām. Dažās valstīs atkārtojas un saglabājas pārkāpumi attiecībā uz valsts budžeta deficīta atsauces vērtību 3 % apjomā no IKP, liekot izdarīt secinājumu, ka vismaz šajos gadījumos minētā pakta īstenošana nav bijusi pietiekami stingra, un ir pietrūcis politiskās gribas. Dažādās valstīs pārāk optimistiskas izaugsmes prognozes, iegūto datu labošana, lielākas ieņēmumu svārstības, nekā paredzēts, kā arī pastāvīgs nenoteiktu izdevumu pieaugums ir par iemeslu dažādajām atkāpēm no fiskālajiem plāniem." ("Stabilitātes un izaugsmes pakta desmit gadi", ECB ikmēneša biļetena raksts, 2008.gada oktobris.)

2.6 The apparent breakdown in compliance with the fiscal rules underpinning EMU pre-dates the current global financial crisis but it could be argued that the risks of sovereign debt default within the monetary union represent a second phase of the crisis. After a decade or more of easy credit growth which led to housing and construction bubbles, the subsequent economic implosions in some Member States has left them with spiralling debt problems. It is somewhat ironic that the governments of Greece, Spain and Portugal did not have to undertake taxpayer funded rescues of their banking systems during the banking crisis but their sovereign debt difficulties now threaten to de-stabilise banks right across the EU. This illustrates the point that taxpayer-funded bail-outs of banks were not the main cause of the increase in public debt.

2.6 Pirms pašreizējās vispārējās finanšu krīzes netika ievērota atbilstība EMS pamatā esošajiem fiskālajiem noteikumiem, bet varētu argumentēt, ka riski, kas saistīti ar valsts parāda problēmām monetārajā savienībā, rada krīzes otro posmu. Desmit vai vairāk gadu laikā aizvien vairāk palielinoties viegli pieejamu kredītu apjomam, kas radīja "mājokļu un celtniecības burbuļus", tiem sekojošie "ekonomiskie sprādzieni" dažās dalībvalstīs ir tajās radījuši spirālveidīgi pieaugošu parādu slogu. Šķiet mazliet ironiski, ka Grieķijas, Spānijas un Portugāles valdībām nevajadzēja izmantot nodokļu maksātāju naudu, lai finansētu pasākumus to banku sistēmu glābšanai banku krīzes laikā, taču šobrīd minēto valstu parādu problēmas apdraud banku stabilizāciju visā ES. Tas apliecina, ka banku glābšana, izmantojot nodokļu maksātāju naudu, nebija galvenais valsts parāda iemesls.

2.7 During the banking crisis it was often claimed that some banks were "too big to be allowed to fail"; now there is talk of Member States, struggling with mounting public debt, being "too important to be allowed to default". Just as there was a painful acceptance by taxpayers of the need to bail out delinquent banks now, in turn, a potentially even more painful adjustment in public finances of some Member States is being demanded by international bond markets. The uncertainty which the sovereign debt default issue has created has also begun to undermine the euro itself and has prompted fears that it could engulf a number of euro Member States.

2.7 Banku krīzes laikā bieži tika apgalvots, ka atsevišķas bankas "ir pārāk lielas, lai tām ļautu bankrotēt"; šobrīd runā par dalībvalstīm, kurām ir būtiskas problēmas valsts parāda palielināšanās dēļ, bet kuras ir "pārāk svarīgas, lai pieļautu to maksātnespēju". Nodokļu maksātājiem nācās segt zaudējumus, lai glābtu bankas, kuru darbībā bija nopietni pārkāpumi, savukārt šobrīd, iespējams, vēl sāpīgāki valsts budžeta pielāgojumi dažās dalībvalstīs jāveic, ņemot vērā stāvokli starptautiskajos obligāciju tirgos. Nestabilitāte, kuru radījusi valsts parāda problēma, sāk apdraudēt arī pašu euro, un radot bažas, ka tā varētu aptvert vairākas eirozonas dalībvalstis.

2.8 The sovereign debt crisis is a crisis of confidence for the EU in general and the euro zone in particular. It requires a political as well as a financial solution. It has brought into question the adequacy, or otherwise, of the fiscal arrangements outlined above to ensure the stability of the single currency. It could be argued with some justification that the Stability and Growth Pact has failed and that Europe now needs to create a new fiscal and monetary framework that could cope more effectively with seriously adverse economic outcomes or even the failure of a Member State. If this is correct, then what might such a framework look like?

2.8 Valsts parāda krīze ir uzticības krīze ES kopumā un jo īpaši eirozonai. Tai ir vajadzīgs gan politisks, gan finansiāls risinājums. Tās rezultātā citastarp tiek apšaubīta iepriekš minēto fiskālo pasākumu atbilstība mērķim nodrošināt vienotās valūtas stabilitāti. Var diezgan pamatoti argumentēt, ka Stabilitātes un izaugsmes pakts nav bijis veiksmīgs un Eiropā tagad ir jārada jauna fiskālā un monetārā sistēma, kas ļautu efektīvāk risināt kādas dalībvalsts tautsaimniecības lejupslīdes vai pat maksātnespējas problēmas. Ja tā, tad kāda varētu būt šī sistēma?

3. Alternative Fiscal and Monetary Frameworks

3. Alternatīvas fiskālās un monetārās sistēmas

3.1 There have been a number of developments at both the policy theory and policy implementation levels in recent months. One interesting proposal that has been put forward to address the sovereign debt crisis and the issue of sovereign default is the creation of a European Monetary Fund (EMF) [2]. The idea behind this proposal is the argument that the International Monetary Fund (IMF) is not experienced in dealing with the threat of a sovereign debt default in a member of a monetary union and that the EU would have much stronger enforcement mechanisms if an EMF were in operation.

3.1 Pēdējos mēnešos ir bijušas vairākas jaunas attīstības tendences gan politikas teorijā, gan politikas īstenošanā. Viens no interesantākajiem priekšlikumiem, lai risinātu problēmas saistībā ar valsts parāda krīzi un valsts nespēju to atmaksāt, ir Eiropas Monetārā fonda izveide (EMF) [2]. Minētā priekšlikuma pamatā ir arguments, ka Starptautiskajam valūtas fondam (SVF) nav pieredzes situācijā, kad pastāv risks, ka kāda monetārās savienības valsts nevarēs atmaksāt parādu, bet ES rīcībā būtu daudz stingrāki izpildes mehānismi, ja tiktu izveidots EMF.

3.2 The notion of a European Monetary Fund should be seen as analogous to the kinds of policy responses to the recent financial meltdown when the objective of policy was to prevent the failure of large financial institutions. As the EU emerges from the banking crisis the policy debate has centred on reforms that would enable the orderly default of financial institutions and the self-financing of rescue funds for larger banks with solvency difficulties. In other words, having stabilised financial systems, European policy makers are now concentrating on ensuring that, in future, financial institutions and not taxpayers do the heavy lifting in times of crisis. Banking reform proposals include higher capital ratios, tighter supervision, capping bankers’ bonuses and the drawing up of "living wills". In terms of EMU, to protect the single currency, the system must also be strengthened to cope with the instability caused by the default or failure of one of its members.

3.2 Eiropas monetārais fonds būtu uzskatāms par līdzvērtīgu politiskajiem pasākumiem saistībā ar neseno finansiālo sabrukumu, kad politikas mērķis bija lielu finanšu iestāžu sabrukuma novēršana. Eiropas Savienībai atgūstoties no banku krīzes, politiskajās diskusijās galvenā uzmanība tiek pievērsta reformām, kas pieļautu finanšu iestāžu maksātnespēju noteiktā kārtībā un lielākām maksātspējas problēmās nonākušām bankām paredzētu glābšanas fondu pašfinansēšanu. Citiem vārdiem sakot, pēc finanšu sistēmas stabilizācijas Eiropas politikas veidotāji šobrīd pievērš uzmanību tam, lai nodrošinātu, ka turpmāk krīzes gadījumā galvenais smagums gulstas uz finanšu iestādēm, nevis uz nodokļu maksātājiem. Banku reformas priekšlikumi aptver tādus pasākumus kā, piemēram, lielāks kapitāla apjoms, stingrāka uzraudzība, banku darbinieku prēmiju ierobežošana un likvidēšanas plānu izstrāde. EMS ietvaros vienotas valūtas aizsardzībai minētā sistēma ir jāpastiprina, lai risinātu problēmas saistībā ar nestabilitāti, ko rada EMS vienas dalībvalsts nespēja atmaksāt parādu vai saistību nepildīšana.

3.3 The proposers of EMF argued that it would be consistent with the notion of enhanced cooperation established in the Treaty and thus may not need an amendment to the Treaty. An EMF, properly constituted, addresses the weaknesses in the EMU architecture caused by the failure of the Stability Pact to date and the apparent lack of credibility of the no bail out clause.

3.3 EMF izveides ierosinātāji norāda, ka tas atbilstu Līgumā noteiktajam pastiprinātas sadarbības principam un tādējādi Līgumā nebūtu jāievieš grozījums. Pareizi izveidots EMF novērstu nepilnības EMS struktūrā, kas radušās Stabilitātes pakta līdzšinējās neveiksmīgās īstenošanas dēļ un arī tāpēc, ka acīmredzami trūkst ticamības noteikumam, ka dalībvalstis nav atbildīgas par citu dalībvalstu saistībām.

3.4 How would such a fund be financed? In order to minimise the moral hazard problem now facing Germany and France in co-financing the emergency package for Greece, only those countries in breach of the Maastricht criteria would contribute to the EMF. Their contribution rates would be determined by two rules:

3.4 Kādā veidā šādu fondu varētu finansēt? Lai mazinātu morālā kaitējuma problēmu, ar kuru šobrīd saskaras Vācija un Francija, līdzfinansējot ārkārtas atbalsta paketi Grieķijai, iemaksas EMF veiktu tikai tās valstis, kuras nav ievērojušas Māstrihtas kritērijus. To ieguldījumu apjoms būtu jānosaka, ņemot vērā divus kritērijus:

- 1 % annually of the stock of "excess debt", which is defined as the difference between the actual level of public debt (at the end of the previous year) and the Maastricht limit of 60 % of GDP. For Greece, with a debt-to-GDP ratio of 115 %, this would imply a contribution to the EMF equal to 0.55 %.

- 1 % gadā no "pārmērīgu parādsaistību" apjoma, kuru aprēķina kā starpību starp faktisko valsts parāda līmeni (iepriekšējā gada beigās) un Māstrihtas kritērijos noteikto ierobežojumu 60 % apmērā no IKP. Grieķijai, kuras parāda procentuālā vērtībā attiecībā pret IKP ir 115 %, iemaksas apjoms EMF būtu līdzvērtīgs 0,55 %;

- 1 % of the excessive deficit, i.e. the amount of the deficit for a given year that exceeds the Maastricht limit of 3 % of GDP. For Greece, the deficit of 13 % of GDP would give rise to a contribution to the EMF equal to 0.10 % of GDP.

- 1 % no pārmērīgā deficīta, t.i., deficīta apjoma attiecīgajā gadā, kas pārsniedz Māstrihtas kritērijos noteikto ierobežojumu, proti, 3 % no IKP. Grieķijai deficīts ir 13 % no IKP, un iemaksa EMF būtu 0,10 % apmērā no IKP.

For 2009, the total contribution for Greece would have been 0.65 % of GDP - considerably less than the levels of austerity now being demanded.

Kopējais iemaksu apmērs par 2009. gadu Grieķijai būtu 0,65 % no IKP, kas ir ievērojami mazāk nekā pašreizējiem stingrības pasākumiem nepieciešamais apjoms.

3.5 In addition the EMF would be able to borrow in the markets so that it would have sufficient resources on top of accumulated contributions to meet any requirements. The EMF could intervene to provide financial support by either liquidating part of its holdings or by guaranteeing a sovereign debt issue by a member state. To illustrate, and with the benefit of hindsight, using the suggested funding mechanism, the EMF would have been able to accumulate EUR 120 billion in reserves since the start of EMU. Combined with appropriate levels of market borrowings, this would provide enough to finance the rescue of any of the smaller euro area Member States.

3.5 Turklāt EMF varētu aizņemties līdzekļus tirgos, lai būtu pietiekami resursi papildus uzkrātajām iemaksām jebkādu prasību apmierināšanai. EMF varētu iejaukties, lai sniegtu finansiālu atbalstu, izmaksājot daļu no saviem līdzekļiem vai garantējot valsts parāda vērtspapīru emisiju. Kā piemēru un saistībā ar iepriekš notikušo var norādīt, ka, izmantojot ierosināto finansēšanas mehānismu, kopš EMS izveides EMF būtu varējis uzkrāt 120 miljardu euro lielas rezerves. Apvienojumā ar atbilstošu aizņemšanos tirgos būtu nodrošināti pietiekami lieli līdzekļi, lai jebkurai no mazākajām eirozonas dalībvalstīm finansētu glābšanu.

3.6 With respect to enforcement, the EU has a number of options, ranging from cutting off structural funds, withdrawal of new funding guarantees or even cutting the country off from the euro area's money market. These penalties would be used progressively as individually they impose significant economic pressure on Member States that do not implement previously agreed reform programmes.

3.6 Lai nodrošinātu noteikumu ievērošanu, Eiropas Savienībai ir vairākas iespējas, sākot no atteikšanās piešķirt struktūrfondus, jaunu naudas līdzekļu garantiju atsaukšanas vai pat valsts izslēgšanas no eirozonas naudas tirgus. Minētās sankcijas pielietotu pakāpeniski, jo tās rada ievērojamu ekonomisku spiedienu uz dalībvalstīm, kuras neievieš iepriekš apstiprinātās reformu programmas.

3.7 One of the claimed advantages of the proposed EMF is that it could manage an orderly default of a euro area member that does not comply with the terms of a reform programme. In comparison with the uncertainties of debt restructuring on international bond markets, the EMF could offer holders of the sovereign debt of the defaulting member state to exchange this debt at a standard discount against claims on the EMF. In this way the disruption caused by the default would be limited and the losses suffered by financial institutions would also be reduced.

3.7 Viena no EMF priekšrocībām būtu tā, ka būtu iespējams risināt problēmas saistībā ar kādas eirozonas valsts, kas neievēro reformu programmas noteikumus, parāda neatmaksāšanu plānotajā laikā. Salīdzinot ar neskaidrībām par parādu pārstrukturēšanu starptautiskajos obligāciju tirgos, EMF varētu dalībvalstīm ar neatmaksātu valsts parādu piedāvāt šīs parādsaistības ar standartatlaidi apmainīt pret parāda vērtspapīriem EMF. Tādējādi parāda maksātnespējas izraisītā negatīvā ietekme būtu ierobežota, un samazinātos arī finanšu iestāžu zaudējumi.

3.8 Advocates of an EMF claim that it offers important advantages over simply calling in the IMF. The EMF could preside over an orderly sovereign default that would minimise disruptive spill over effects in bond and other financial markets. Just as with the lessons learned in the banking crisis, policy should now be geared up not just to prevent a future crisis but also to prepare for it. So too with the sovereign debt crisis. When and if the present crisis has passed, Europe must prepare for it to happen again.

3.8 EMF atbalstītāji apgalvo, ka tas piedāvā būtiskas priekšrocības, kuras nedod vienkārša vēršanās pie SVF. EMF varētu pārvaldīt problēmu, kas saistītas ar nespēju savlaicīgi atmaksāt valsts parādu, risināšanu, un tas samazinātu negatīvo ietekmi obligāciju un citos finanšu tirgos. Ņemot vērā secinājumus saistībā ar banku krīzi, minētā politika šobrīd ir jāvirza ne tikai uz turpmākās krīzes novēršanu, bet arī uz sagatavošanos tai. Iepriekš minētais attiecas arī uz valstu parāda krīzi. Kad pašreizējā krīze beigsies (ja tas notiks), Eiropai jābūt gatavai, ka tā atkārtosies.

3.9 Another interesting set of ideas centre on the tension between the need for European economic recovery and debt reduction. Research has shown that in the euro zone the fiscal disciplines of the Maastricht criteria and the Stability and Growth Pact have had a dampening effect on economic growth compared with the US and the UK [3]. The irony is that the financial crisis started in the US and there the policy reaction has been an enormous fiscal and monetary counter cyclical boost. Euro area macroeconomic policy has suffered from inertia due to a policy bias towards monetary stability rather than growth. This is understandable in the context of establishing the credibility of the single currency and the ECB but it could now be viewed as potentially hindering economic recovery. Indeed there is a case for arguing that a relaxation of the limits of the Stability and Growth Pact might help to stimulate economic recovery and bring the debt crisis to an end.

3.9 Citos plānos galvenā uzmanība ir pievērsta pretrunām starp Eiropas tautsaimniecības atlabšanas nepieciešamību un parādu samazināšanu. Pētījumi liecina, ka eirozonā Māstrihtas kritērijos un Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktā fiskālā disciplīna negatīvi ietekmē saimniecisko izaugsmi, salīdzinot ar ASV un Apvienoto Karalisti [3]. Ironiski, ka finanšu krīze sākās ASV, un tur kā politiska reakcija sekoja milzīgs fiskāls un monetārais stimuls, lai novērstu negatīvo ciklisko ietekmi. Eirozonas makroekonomisko politiku negatīvi ietekmēja inerce saistībā ar politiskiem aizspriedumiem par labu monetārai stabilitātei, nevis izaugsmei. Lai arī tas ir saprotams, ņemot vērā ticamības radīšanu vienotajai valūtai un ECB, šobrīd minēto faktoru varētu uzskatīt kā potenciāli bremzējošu tautsaimniecības atlabšanas procesā. Šajā sakarā varētu argumentēt, ka, Stabilitātes un izaugsmes paktā nosakot elastīgākas robežvērtības, varētu sekmēt tautsaimniecības atveseļošanos un atrisināt parādu krīzi.

3.10 It is argued that any policy or institutional response to the sovereign debt crisis should deal with the issues of debt reduction without endangering the aims of the European Economic Recovery Programme. One possible way of achieving this might be to combine a debt reduction process with an expansion of investments to counter the deflationary effects of the debt reduction. This proposal is based on the Delors 1993 White Paper on Growth, Competitiveness, and Employment and has a debt transfer option as its centrepiece. Thus a proportion of each member states’ sovereign debt would be transferred to European Union bonds. The transfer would still oblige the member states to service their shares of their debt now in euro bonds. It would therefore not be a debt write-off nor would it increase the borrowing of member states faced with debt difficulties; rather it would lower the service costs of the portion transferred. Supporters of this proposal argue that it could be accommodated within existing Treaty guidelines. In tandem with the debt transfer, it is also proposed that European Investment Bank (EIB) and national financial institutions borrowing be expanded to finance the European Economic Recovery programme and to mitigate a contraction of employment income and trade resulting from aggressive debt reduction [4].

3.10 Tiek apgalvots, ka, īstenojot jebkuru politiku vai pasākumus iestāžu līmenī, ar valsts parādu samazināšanu saistītie jautājumi būtu jārisina, neapdraudot Eiropas tautsaimniecības atlabšanas programmu. Viens no veidiem, kā to panākt, varētu būt parādu samazināšanas un investīciju palielināšanas procesu apvienošana, lai novērstu parādu samazināšanas radīto deflācijas ietekmi. Minētais priekšlikums ir balstīts uz Delors Balto grāmatu par izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību, kas publicēta 1993. gadā un kurā galvenā uzmanība pievērsta parādsaistību nodošanas iespējai. Tādējādi katras dalībvalsts valsts parāda daļu varētu pārvērst Eiropas Savienības obligācijās. Parādsaistību nodošanas gadījumā dalībvalstīm saglabātos pienākums nodrošināt eiroobligācijās pārvērstās parāda daļas apkalpošanu. Tādēļ tas nenozīmētu parāda norakstīšanu, ne arī aizņēmuma summas palielināšanu dalībvalstīm, kuras saskaras ar parādu radītām problēmām; šādā veidā samazinātos attiecīgās daļas apkalpošanas izmaksas. Minētā priekšlikuma atbalstītāji apgalvo, ka tas atbilstu pastāvošajām Līguma pamatnostādnēm. Līdz ar parādsaistību nodošanu ir arī ierosinājums Eiropas Investīciju bankai (EIB) un valstu finanšu iestādēm paplašināt aizdevumu Eiropas tautsaimniecības atlabšanas programmas finansēšanai un mazināt sekas, kas saistītas ar darba algas un tirdzniecības apjomu samazināšanos agresīvas parādu samazināšanas dēļ [4].

3.11 The official response to the debt crisis was set out following the Council extraordinary meeting on 9 May 2010. It involves the establishment of a European Financial Stabilisation Mechanism, based on Article 122.2 (exceptional occurrences) of the TFEU and an intergovernmental agreement of euro area Member States. The EFSM has 60 billion Euros at its disposal and it operates under conditionalities similar to those of the IMF. In addition a Special Purpose Vehicle (SPV), referred to subsequently as a European Financial Stabilisation Facility has been established. The SPV will last three years and it will have up to 690 billion Euros to support euro-area Member States facing exceptional financial difficulties. Furthermore the European Central Bank (ECB) has started to intervene in bond markets by purchasing the debt of governments in financial distress.

3.11 Lai risinātu parādu krīzi, oficiāli pasākumi tika paredzēti Padomes ārpuskārtas sanāksmē 2010. gada 9. maijā. Tie aptver arī Eiropas Finanšu stabilizācijas mehānisma (EFSM) izveidi, pamatojoties uz LESD 122. panta 2. punktu (ārkārtēji gadījumi) un eirozonas dalībvalstu valdību vienošanos. EFSM rīcībā ir 60 miljardi euro, un tam ir līdzīgi darbības noteikumi kā SVF. Turklāt ir izveidota īpašam nolūkam dibināta struktūra, kas turpmāk tekstā norādīta kā Eiropas Finanšu stabilizācijas instruments (EFSF). Tā darbosies trīs gadus, un tās rīcībā būs 690 miljardi euro, lai atbalstītu eirozonas dalībvalstis, kas saskaras ar īpaši lielām finansiālām grūtībām. Bez tam Eiropas Centrālā banka (ECB) ir sākusi intervenci obligāciju tirgos, uzpērkot finanšu grūtībās nonākušo valstu parādzīmes.

3.12 There are several important aspects of these new arrangements. First of all they are not a cheap finance option; all interest and loan principal will be repaid by the relevant Member State via the Commission. In this sense the EFSM is not a bail out and is therefore compatible with Article 125. Secondly, the EFSM and EFSF represent credit lines, not budget lines and therefore they stay within the "own resources" decision. Thirdly, the EFSF will operate for a three year period but its effects could extend for several years beyond this if it issues bonds with longer term maturities. Fourthly, it is envisaged that the EFSF will issue bonds that will be guaranteed up to 120 % by all EU Member States; it is intended that these bonds will carry an AAA rating thereby minimising their servicing costs [5]. Finally the EFSM represents tangible evidence that EU solidarity remains the ultimate underpinning of EMU.

3.12 Šiem jaunajiem pasākumiem ir vairāki svarīgi aspekti. Pirmkārt, tie nav lēta finansējuma iespējas; attiecīgā dalībvalsts ar Komisijas starpniecību atmaksās visus procentus un galvenos aizdevumus. Šajā ziņā EFSM nav "glābšanas fonds" un tādējādi atbilst 125. panta noteikumiem. Otrkārt, EFSM un EFSF mehānismu pamatā ir kredītlīnijas, nevis budžeta pozīcijas, un tādējādi par tiem pieņemtie lēmumi ir lēmumi par "pašu resursiem". Treškārt, EFSF darbosies trīs gadus, bet tā ietekme var būt jūtama vairākus gadus pēc tam, ja tas emitēs obligācijas ar garākiem termiņiem. Ceturtkārt, ir paredzēts, ka EFSF emitēs obligācijas, ko līdz 120 % garantēs visas ES dalībvalstis; paredzēts, ka šīm obligācijām būs AAA reitings, tādējādi pēc iespējas samazinot to apkalpošanas izmaksas [5]. Visbeidzot EFSM izveide skaidri liecina, ka EMS stingrākais atbalsts joprojām ir ES solidaritāte.

3.13 The extent to which the EFSM proposals deal effectively with the present debt crisis will become clear in the months ahead and will depend upon the extent to which individual Member States undertake the fiscal adjustments required by the EU and IMF. The EU has reaffirmed its desire to strengthen fiscal discipline and to find a permanent crisis resolution framework. The latter has prompted speculation that the EFSM and EFSF could be made permanent but this might be difficult to achieve as it would require unanimous approval of all Member States. The lack of any substantive proposals that deal with the possibility of a sovereign debt default implies that policymakers will not permit such an eventuality. While this is entirely understandable it does not eliminate the potential for such defaults.

3.13 Tas, kādā mērā priekšlikumi par EFSM sekmēs pašreizējās parādu krīzes efektīvu risināšanu, kļūs skaidrs nākamajos mēnešos un būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā atsevišķas dalībvalstis veiks fiskālos pielāgojumus, ko pieprasa ES un SVF. Eiropas Savienība ir atkārtoti apliecinājusi vēlmi stiprināt fiskālo disciplīnu un izveidot pastāvīgu sistēmu krīžu gadījumiem. Saskaņā ar šo priekšlikumu ir izteiktas idejas, ka EFSM un EFSM mehānismi varētu būt pastāvīgi, bet tas būs grūti sasniedzams, jo šāds lēmums vienprātīgi jāapstiprina visām dalībvalstīm. Tas, ka trūkst saturīgu priekšlikumu par pasākumiem iespējamo valsts parāda krīžu gadījumā, norāda, ka politikas veidotāji ideju par šādām pastāvīgām struktūrām neatbalstīs. Lai arī tas ir pilnībā saprotams, tas neizslēdz šādu krīžu iespējamību.

4. Lessons to be learned

4. Gūtā pieredze

4.1 It is becoming clear that the debt crisis could have been avoided if there had been better governance in member states and in the EU and it is imperative that the governance weaknesses of the past are not repeated. To this end the working group on coordinating economic policy has announced a series of measures to strengthen budgetary surveillance consistent with the Stability and Growth Pact. These measures deal with the peer scrutiny of member states’ draft budgets, earlier application of sanctions in respect of the 3 % and 60 % debt thresholds, triggering of the excessive deficit procedure if debt reduction is not sufficiently timely, and greater independence for national statistical offices from the respective national governments.

4.1 Ir kļuvis skaidrs, ka no parādu krīzes varēja izvairīties, ja dalībvalstīs un ES būtu labāka pārvaldība, un kļūdas pārvaldībā nekādā gadījumā turpmāk nedrīkst atkārtot. Tāpēc darba grupa ekonomikas politikas saskaņošanas jautājumos ir paziņojusi par vairākiem pasākumiem budžeta uzraudzības pastiprināšanai saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Minētie pasākumi aptver dalībvalstu budžeta projektu uzraudzību, sankciju par parādu sliekšņa neievērošanu 3 % un 60 % apjomā ātrāku piemērošanu, pārmērīga deficīta procedūru, ja parādu samazināšana nenotiek pietiekami savlaicīgi, kā arī valstu statistikas biroju lielāku neatkarību no attiecīgo valstu valdībām.

4.2 The role and behaviour of the main ratings agencies throughout the financial and debt crises have been unsavoury to say the least [6]. A new independent European rating agency has been proposed by Chancellor Merkel that would compete with the existing big three [7]. It has also been suggested that Eurostat should be given the power to issue ratings of member states’ public finances. If such powers had already been in place then Eurostat might have given earlier warnings of the Greek debt crisis [8].

4.2 Nozīmīgāko kredītvērtējuma aģentūru loma un darbība visā finanšu un parādu krīzes laikā ir bijusi neapmierinoša, lai neteiktu vairāk [6]. Kanclere Merkele ir ierosinājusi izveidot jaunu, neatkarīgu Eiropas kredītvērtēšanas aģentūru, kura konkurētu ar trim lielajām esošajām aģentūrām [7]. Izteikts ierosinājums arī piešķirt pilnvaras Eurostat sniegt dalībvalstu publisko finanšu novērtējumu. Ja šādas pilnvaras jau būtu piešķirtas iepriekš, Eurostat būtu varējis savlaicīgāk brīdināt par Grieķijas parāda krīzi [8].

4.3 The Commission has been criticised for lack of vigilance and proactivity in the quality assurance of national public finance data. This point relates to wider issues of surveillance, scrutiny and compliance which go to the heart of the failure of the mechanisms in the Stability and Growth Pact. Any longer term solution must address these issues effectively.

4.3 Komisija ir saņēmusi kritiku, ka tai ir trūcis modrības un proaktivitātes, lai nodrošinātu datu par valstu publiskajām finansēm kvalitāti. Šis jautājums ir saistīts ar plašākiem jautājumiem, proti, uzraudzību, rūpīgu pārbaudi un atbilstību, kas ir cēlonis Stabilitātes un izaugsmes pakta mehānismu neveiksmēm. Īstenojot ikvienu ilgāka termiņa pasākumu, šie jautājumu efektīvi jārisina.

4.4 While there were no taxpayer-funded bail-outs for banks in Greece, Spain and Portugal, the scale of such bail-outs elsewhere in the EU and the US has contributed to an unprecedented level of pressure on sovereign bond markets and has precipitated this crisis. It is essential that effective reforms of global banking are implemented which would prevent the recurrence of such financial, economic and social instability.

4.4 Grieķijā, Spānijā un Portugālē nevajadzēja īstenot banku glābšanas plānus, ko finansē nodokļu maksātāji, savukārt šādi plāni citur Eiropas Savienībā un ASV ir palīdzējuši radīt nepieredzētu spiedienu uz valsts obligāciju tirgiem un paātrinājuši krīzes iestāšanos. Ir būtiski pasaules banku sistēmā īstenot efektīvas reformas, lai novēršu šādas finansiālās, ekonomiskās un sociālās nestabilitātes atkārtošanos.

Brussels, 21 October 2010.

Briselē, 2010. gada 21. oktobrī

The President of the European Economic and Social Committee

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan Nilsson

Staffan Nilsson

[1] COM(2010) 367: Enhancing economic policy coordination for stability, growth and jobs – Tools for stronger EU economic governance.

[1] COM(2010) 367 "Ekonomikas politikas koordinēšanas uzlabošana stabilitātei, izaugsmei un nodarbinātībai — instrumenti labākai ES ekonomikas pārvaldībai".

[2] This proposal is set out in full in D. Gros and T. Mayer, "How to deal with sovereign debt default in Europe: Towards a Euro(pean) Monetary Fund." Policy Brief No 202, Centre for European Policy Studies, May 2010. Many of the arguments in this document are drawn from this insightful paper.

[2] Minētais priekšlikums pilnībā izklāstīts D. Gros un T. Mayer politikas dokumentā "How to deal with sovereign debtdefault in Europe: Towards a Euro(pean) Monetary Fund." Politikas dokuments Nr. 202, Eiropas politikas pētījumu centrs, 2010. gada februāris. Daudzu šajā provizoriskajā atzinuma projektā izklāstīto apsvērumu pamatā ir šis rūpīgi pārdomātais dokuments.

[3] See Fitoussi, J.P. and F. Saraceno: "Europe: How deep is a Crisis? Policy Responses and Structural Factors Behind Diverging Performances" Journal of Globalisation and Development. Volume 1 Issue 1 Berkeley Electronic Press. 2010.

[3] Skatīt J.P. un F. Saraceno:"Eiropa: Cik dziļa ir krīze? Dažādi rezultāti — politikas pasākumi un strukturāli faktori"(Europe: How deep is a Crisis? Policy Responses and Structural Factors Behind Diverging Performances) Journal of Globalisation and Development. 1 sējums, 1. jautājums, Berkeley Electronic Press. 2010. gads.

[4] For a full outline of these proposals see Holland, S.: "A European Monetary Fund, Recovery and Cohesion" in Insight, http://www.insightweb.it/web/node/136 (accessed on 10.6.2010).

[4] Skatīt minētos priekšlikumus pilnā apjomā Holland, S.:"A European Monetary Fund, Recovery and Cohesion" in Insight, http://www.insightweb.it/web/note/136 (skatīts 2010. gada 10. jūnijā).

[5] On 21 September each of the main Credit Rating Agencies declared that they would assign AAA ratings to debt issued by the EFSF.

[5] Visas galvenās kredītreitingu aģentūras 21. septembrī paziņoja, ka tās EFSF izniegtam parādam piešķirs AAA reitingu.

[6] For a comprehensive discussion of ratings agency shortcomings see U.S. Securities and Exchange Commission: (SEC) "Summary Report of Issues Identified in the Commission Staff’s Examinations of Select Credit Rating Agencies" http://www.sec.gov/news/studies/2008/craexamination070808.pdf (accessed on 10.6.2010).

[6] Visaptverošai diskusijai par kredītvērtējuma aģentūru darbības nepilnībām skatīt ASV Vērtspapīru un valūtas maiņas komisijas (SEC) dokumentu "Summary Report of Issues Identified in the Commission Staff’s Examinations of Select Credit RatingAgencies", http://www.sec.gov/news/studies/2008/craexamination070808.pdf, (skatīts 2010. gada 10. jūnijā).

[7] Irish Times reports that the German Chancellor said that the new agency would "naturally not be politically dependent" but would "act in the spirit of sustainable economics that is not so oriented around the short term". Irish Times from 21 May 2010.

[7] Irish Times ziņo par Vācijas kancleres norādēm, ka jaunā aģentūra "protams, būtu politiski neatkarīga" un "būtu virzīta uz ilgtspējīgu tautsaimniecību, un ne tik ļoti orientēta uz īstermiņa darbību", Irish Times, 2010. gada 21. maijā.

[8] During our visit to Eurostat we were informed that Eurostat had repeatedly given earlier warnings of the Greek high deficit and public debt crisis but nobody listened to them.

[8] Eiropas Kopienu Statistikas biroja apmeklējuma laikā mūs informēja, ka tas vairākkārt ir brīdinājis par Grieķijas lielo deficītu un valsts parāda krīzi, bet nav ticis uzklausīts.

--------------------------------------------------

--------------------------------------------------