[pic] | EUROPEAN COMMISSION |

[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Brussels, 31.3.2010

Briselē, 31.3.2010

COM(2010)127 final

COM(2010)127 galīgā redakcija

.

.

COMMUNICATION FROM THE COMMISSION TO THE COUNCIL AND THE EUROPEAN PARLIAMENT

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

A n EU policy framework to assist developing countries in addressing food security challenges

ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas

SEC(2010)379

SEC(2010)379

RATIONALE

PAMATOJUMS

In recent years, hunger and malnutrition have increased; in 2010, over 1 billion people are considered to be food insecure. Food insecurity affects human development, social and political stability, and progress towards achieving the Millennium Development Goals (MDGs). Fragile states in particular encounter severe difficulties in achieving MDG 1 – eradicating extreme poverty and hunger.

Pēdējos gados ir palielinājies bads un nepietiekams uzturs; tiek uzskatīts, ka 2010. gadā vairāk kā 1 miljards iedzīvotāju nav nodrošināti ar pārtiku. Pārtikas nenodrošinātība ietekmē cilvēku attīstību, sociālo un politisko stabilitāti, kā arī progresu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā. Nestabilas valstis īpaši saskaras ar lielām grūtībām TAM 1. mērķa – izskaust galēju nabadzību un badu – sasniegšanā.

Soaring food prices on global markets in 2007-08 sparked a rethink of global food security. The United Nations (UN) High Level Task Force (HLTF) on the Global Food Security Crisis was set up to enhance coordination within the UN; the Global Partnership on Agriculture, Food Security and Nutrition (GPAFSN) was launched; and G8 leaders agreed a comprehensive agenda on food security at the Summit in L'Aquila in 2009.

Strauji pieaugošās pārtikas cenas pasaules tirgos 2007.–2008. gadā rosināja pārdomāt vispārējo nodrošinājumu ar pārtiku. Tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augsta līmeņa darba grupa ( HLTF ) pārtikas vispārējā nodrošinājuma krīzes jautājumā, lai uzlabotu saskaņošanu ANO ietvaros; tika uzsākta lauksaimniecības, pārtikas nodrošinājuma un uztura globālā partnerība ( GPAFSN ) un 2009. gadā G8 vadītāji augstākā līmeņa sanāksmē L'Akvilā vienojās par visaptverošu programmu pārtikas nodrošinājuma jomā.

The European Union (EU) reacted to the growing food security challenges with an additional €1 billion 'Food Facility'[1] as a temporary measure to support those developing countries worst affected. The EU and its Member States are, and have been for many years, the most important and reliable players in world food security, both financially and politically.

Eiropas Savienība (ES) uz pieaugošajām pārtikas nodrošinājuma problēmām reaģēja ar papildu Pārtikas mehānismu[1] 1 miljarda euro apmērā kā pagaidu pasākumu, lai atbalstītu vissmagāk skartās jaunattīstības valstis. ES un tās dalībvalstis gan finansiāli, gan politiski gadiem ilgi ir bijušas un joprojām ir vissvarīgākās un uzticamākās dalībnieces pasaules pārtikas nodrošinājuma jomā.

Recent developments and future challenges require a new common food security policy, further strengthening EU leadership in the global food security agenda, and improving the effectiveness of EU assistance, in line with the Lisbon Treaty[2], the EU2020 initiative[3] and the European Consensus on Development[4]. Future food security challenges include population growth, pressures on natural resources and ecosystem services, and adverse impacts of climate change on agriculture, affecting growing conditions and making adaptation measures necessary. Moreover, key issues in the current food security agenda, such as nutrition, price volatility, social protection and safety nets, biofuels, food safety, research and innovation, large-scale land acquisition, and the “Right to Food” concept[5] need integration into an overall policy framework.

Ņemot vērā nesenos notikumus un nākotnes problēmas, ir vajadzīga jauna kopējā politika pārtikas nodrošinājuma jomā, kas vēl vairāk nostiprina ES vadošo lomu vispārējā pārtikas nodrošinājuma darba kārtībā, un jāuzlabo ES palīdzības efektivitāte atbilstīgi Lisabonas līgumam[2], "ES 2020" iniciatīvai[3] un Eiropas konsensam par attīstību[4]. Nākotnes problēmas pārtikas nodrošinājuma jomā ietver iedzīvotāju skaita pieaugumu, spiedienu uz dabas resursiem un ekosistēmas pakalpojumiem, kā arī klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību, kas skars audzēšanas apstākļus un padarīs adaptācijas pasākumus par nepieciešamību. Turklāt vispārējā politikā ir jāiekļauj pārtikas nodrošinājuma pašreizējās darba kārtības galvenie jautājumi, piemēram, uzturs, cenu nestabilitāte, sociālās aizsardzība un drošības tīkli, biodegviela, pārtikas nekaitīgums, pētniecība un inovācija, liela mēroga zemes iepirkumi un jēdziens "tiesības uz pārtiku"[5].

The objective of this Communication is to provide a common policy framework for the EU and its Member States in the fight against world hunger and malnutrition, thereby contributing towards achieving MDG 1. It is coherent with other thematic papers (on education, health, gender and tax governance) and the 2010 Spring Development package, which together set out an EU position for the UN High Level Event on MDGs in September 2010. This Communication is complemented by a Communication on Humanitarian Food Assistance[6], which focuses on emergency and post-emergency contexts.

Šā paziņojuma mērķis ir ES un tās dalībvalstīm sniegt kopējo politiku cīņai pret badu un nepietiekamu uzturu pasaulē, tādējādi dodot ieguldījumu TAM 1. mērķa sasniegšanā. Tas atbilst citiem tematiskajiem dokumentiem (par izglītību, veselību, dzimumu un nodokļu pārvaldību) un 2010. gada pavasara Attīstības paketei, kuros ir izklāstīta ES nostāja 2010. gada septembra ANO Augsta līmeņa sanāksmei par TAM. Šo paziņojumu papildina paziņojums par humāno pārtikas atbalstu[6], kurā uzmanība pievērsta ārkārtas situācijām un pasākumiem pēc ārkārtas situācijām.

A COMPREHENSIVE APPROACH TO FOOD SECURITY

VISAPTVEROŠA PIEEJA PĀRTIKAS NODROŠINĀJUMAM

The proposed policy framework addresses food security challenges in developing countries in both rural and urban contexts across the internationally recognised four pillars[7] by: 1) increasing availability of food; 2) improving access to food; 3) improving nutritional adequacy of food intake; and 4) enhancing crisis prevention and management. It is based on the Rome principles on food security.[8] In particular it recognises that food security strategies need be country-owned and country-specific, elaborating an appropriate balance between support to national production and covering food needs through trade.

Ierosinātā politika risina pārtikas nodrošinājuma problēmas jaunattīstības valstīs gan laukos, gan pilsētās visos četros starptautiski atzītajos pīlāros[7]: 1) palielinot pārtikas pieejamību; 2) uzlabojot piekļuvi pārtikai; 3) uzlabojot pārtikas patēriņa uzturvērtības adekvātumu; un 4) uzlabojot krīzes novēršanu un pārvarēšanu. Tās pamatā ir Romas principi par pārtikas nodrošinājumu[8]. Jo īpaši tajā atzīts, ka pārtikas nodrošinājuma stratēģijas ir jāizstrādā valstīm un tām ir jābūt piemērotām konkrētām valstīm, sīkāk izstrādājot atbilstīgu līdzsvaru starp atbalstu valsts ražošanai un pārtikas vajadzību apmierināšanu tirdzniecības ceļā.

Progress on food security and achieving MDG1 has been uneven geographically and between population groups. Although there are food security challenges across the world, most progress remains to be made in Africa and in countries in fragile situations. According to the 2009 MDG Report[9], the proportion of undernourished population in Sub-Saharan Africa, decreased from 32% (1990-92) to 29% in 2008. The comparable figures for Southern Asia, the region with the second highest undernourishment rates, were 24% and 21% respectively.[10] Moreover, the latest figures for fragile countries show a rate of undernourishment of 31.4% compared to 14.5% for non fragile countries. While malnutrition is still predominantly a rural phenomenon, urbanisation implies that, in the longer run, food insecurity is likely to become more pressing in urban areas.

Progress pārtikas nodrošinājuma jomā un TAM 1. mērķa sasniegšanā ģeogrāfiski un dažādās iedzīvotāju grupās nav bijis viendabīgs. Kaut gan pārtikas nodrošinājuma problēmas pastāv visā pasaulē, lielākais progress joprojām ir jāpanāk Āfrikā un nestabilās valstīs. Saskaņā ar 2009. gada ziņojumu par TAM[9] to iedzīvotāju īpatsvars Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, kas nesaņem pietiekamu uzturu, samazinājās no 32 % (1990.–1992. gads) līdz 29 % 2008. gadā. Salīdzinošie skaitļi attiecībā uz Dienvidāziju – reģionu ar otro lielāko nepietiekama uztura līmeni – bija attiecīgi 24 % un 21 %[10]. Turklāt jaunākie dati par nestabilām valstīm liecina, ka nepietiekama uztura līmenis sasniedz 31,4 % salīdzinājumā ar 14,5 % stabilās valstīs. Lai gan nepietiekams uzturs joprojām ir galvenokārt laukiem raksturīga parādība, urbanizācija nozīmē to, ka ilgtermiņā pārtikas nenodrošinātība visticamāk kļūs par lielāku problēmu pilsētās.

EU action needs to give priority to those food insecure countries most off-track in reaching MDG1, in particular in Africa, but also South Asia and elsewhere (e.g. Bangladesh, Cambodia, Haiti, Nepal, Timor Leste)[11]. Given the nature of related MDGs that are also off-track, a specific investment in women will be required[12].

ES pasākumos prioritāte jāpiešķir tām valstīm ar nepietiekamu pārtikas nodrošinājumu, kas ir vistālāk no TAM 1. mērķa sasniegšanas, jo īpaši Āfrikā, kā arī Dienvidāzijā un citviet (piem., Bangladešā, Kambodžā, Haiti, Nepālā, Austrumtimorā)[11]. Ņemot vērā arī to saistīto TAM būtību, kuru sasniegšanā nav panākumu, īpašs ieguldījums būs vajadzīgs attiecībā uz sievietēm[12].

Furthermore, evidence[13] shows that investments in the smallholder sector yield the best returns in terms of poverty reduction and growth. This new EU framework therefore concentrates on enhancing incomes of smallholder farmers and the resilience of vulnerable communities, supporting the resolve of countries that prioritise agriculture and food security in their development efforts.

Turklāt pierādījumi[13] liecina, ka ieguldījumi sīksaimniecību jomā nabadzības samazināšanas un izaugsmes ziņā dod vislielāko atdevi. Tādējādi šajā jaunajā ES politikā galvenā uzmanība pievērsta sīksaimniecību īpašnieku ienākumu un neaizsargāto kopienu noturības uzlabošanai, atbalstot to valstu apņēmību, kas savos attīstības centienos prioritāti piešķir lauksaimniecībai un pārtikas nodrošinājumam.

Increasing availability of food

Pārtikas pieejamības palielināšana

World population is estimated to reach 9 billion by 2050 and, as diets change and incomes increase, demand for food is likely to grow by 70%[14]. This requires accelerated agricultural production growth, including in countries where populations grow fastest. In many of those countries, natural resource limitations, exacerbated by climate change, place increasing demands on the efficient use of those resources.

Tiek lēsts, ka pasaules iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam sasniegs 9 miljardus, un, mainoties ēšanas ieradumiem un palielinoties ienākumiem, pieprasījums pēc pārtikas, iespējams, palielināsies par 70 %[14]. Tam nepieciešams paātrināts lauksaimniecības ražošanas pieaugums, tostarp valstīs, kurās iedzīvotāju skaits pieaug visātrāk. Daudzās šādās valstīs dabas resursu ierobežojumi, kurus saasina klimata pārmaiņas, rada arvien lielāku vajadzību pēc šo resursu efektīvāka izmantojuma.

Most of the poor and hungry in the world live in rural areas, where agriculture - including crops, livestock, fisheries and forestry - forms the main economic activity. Small-scale farming is dominant: about 85% of farmers in developing countries produce on less than 2 hectares of land. Mixed crop/livestock smallholding systems produce about half of the world's food.[15] Therefore, sustainable small-scale food production should be the focus of EU assistance to increase availability of food in developing countries. It has multiple effects of enhancing incomes and resilience for rural producers, making food available for consumers, and maintaining or enhancing environmental quality. When supporting small-scale agriculture EU assistance should prioritise intensification approaches that are sustainable and ecologically efficient, respecting the diverse functions of agriculture. This means inter alia optimising agri-inputs, integrated pest management, improved soil and water management and stress resistant crop varieties[16]. For this approach to be successful, production needs to be seen in a value chain context, with adequate access to financing, processing and markets, where small and medium enterprises and rural micro-finance can play a key role. Under the right conditions, public-private partnerships can play an important role in boosting agricultural productivity. The EU and its Member States should also support initiatives that reduce post-harvest losses, enhance storage capacity and address food safety and animal health concerns.

Vairums pasaules nabadzīgo un badā esošo cilvēku dzīvo lauku apgabalos, kur lauksaimniecība, tostarp labības audzēšana, lopkopība, zvejniecība un mežsaimniecība, ir galvenā tautsaimniecības nodarbe. Dominē maza mēroga lauksaimniecība: aptuveni 85 % lauksaimnieku jaunattīstības valstīs ražo, izmantojot mazāk nekā 2 hektārus zemes. Jauktas labības audzēšanas/lopkopības sīksaimniecību sistēmas saražo aptuveni pusi no pasaules pārtikas[15]. Tāpēc ilgtspējīgai, maza mēroga pārtikas ražošanai būtu jābūt ES palīdzības uzmanības centrā, lai palielinātu pārtikas pieejamību jaunattīstības valstīs. Tam ir dažāda ietekme – uzlabojas lauku ražotāju ienākumi un elastīgums, pārtika kļūst pieejama patērētājiem un saglabājas vai uzlabojas vides kvalitāte. Atbalstot maza mēroga lauksaimniecību, ES palīdzībā par prioritāti jāizvirza intensifikācijas pieejas, kas ir ilgtspējīgas un ekoloģiski efektīvas, ievērojot lauksaimniecības dažādās funkcijas. Tas cita starpā nozīmē lauksaimniecības ieguldījumu optimizēšanu, kaitēkļu integrētu apkarošanu, uzlabotu augsnes un ūdens apsaimniekošanu, un pret nelabvēlīgiem apstākļiem noturīgas labības kultūras[16]. Lai šī pieeja būtu veiksmīga, ražošana jāskata pievienotās vērtības ķēdes kontekstā ar pienācīgu piekļuvi finansējumam, pārstrādei un tirgiem, kuros svarīga loma var būt maziem un vidējiem uzņēmumiem un lauku mikrofinansēšanai. Labvēlīgos apstākļos publiskā un privātā sektora partnerībām var būt svarīga loma lauksaimniecības ražīguma veicināšanā. ES un tās dalībvalstīm ir jāatbalsta arī tādas iniciatīvas, kas samazina zaudējumus pēc ražas novākšanas, uzlabo uzglabāšanas kapacitāti un risina pārtikas nekaitīguma un dzīvnieku veselības problēmas.

Secure access to land and secure land tenure and use rights are prerequisites for higher productivity of small holder farmers. Effective national land policies and laws are essential, requiring governments to take priority action on land. Where countries develop policies on agriculture, land, and biofuels the EU and its Member States should advocate that these policies address concerns over availability and access to food and stimulate the integration of smallholder farmers in production chains.

Droša piekļuve zemei un nodrošinātas īpašumtiesības un lietošanas tiesības uz zemi ir priekšnoteikums sīksaimniecību īpašnieku augstākam ražīgumam. Efektīva valstu zemes politika un tiesību akti ir būtiski, un prasa, lai valdības veic prioritārus pasākumus attiecībā uz zemi. Ja valstis izstrādā politiku lauksaimniecības, zemes un biodegvielas jomā, ES un tās dalībvalstīm ir jāpropagandē, lai šī politika risinātu problēmas, kas saistītas ar pārtikas pieejamību un piekļuvi tai, un stimulētu sīksaimniecību īpašnieku integrāciju ražošanas ķēdēs.

Moreover, internationally recognised principles should guide investors, host countries and other stakeholders towards investments in agriculture that respect human rights, livelihoods and resources. The EU and its Member States should support the development of internationally agreed principles for responsible investments in agricultural land, building upon existing Land Policy Guidelines.[17] In Africa, implementation of the 2009 Land Policy Guidelines[18] will be supported. Governments in partner countries, farmer organisations and other stakeholders will be encouraged to make informed choices that ensure sustainability of foreign investments so as to maximise the social, economic and environmental benefits for the country.

Turklāt ieguldītājiem, uzņēmējām valstīm un citām ieinteresētajām personām jāvadās pēc starptautiski atzītiem principiem, lai veiktu tādus ieguldījumus lauksaimniecībā, kas atbilst cilvēktiesībām, ņem vērā iztikas līdzekļus un resursus. ES un tās dalībvalstīm ir jāatbalsta starptautiski atzītu principu izstrāde attiecībā uz atbildīgiem ieguldījumiem lauksaimniecībā izmantojamā zemē, par pamatu izmantojot pašreizējās Zemes politikas pamatnostādnes[17]. Āfrikā tiks atbalstīta 2009. gada Zemes politikas pamatnostādņu[18] īstenošana. Partnervalstu valdības, zemnieku organizācijas un citas ieinteresētās personas tiks rosinātas izdarīt apzinātu izvēli, kas nodrošinās ārvalstu ieguldījumu ilgtspēju, lai valstij maksimāli palielinātu sociālos, ekonomikas un vides ieguvumus.

Increasing food availability implies more demand-driven research and innovation in the public domain, giving sufficient attention to traditional knowledge and diversified food crops (including local varieties), and making sure that innovations are accessible to farmers and suited to their needs. The EU and its Member States should support research and innovation which have clear benefits for smallholder farmers, including strengthening adaptation to climate change and improving tolerance to stresses, drought and floods, while maintaining a wide biodiversity of crops and varieties and access to them. Support should take account of the expressed needs and concerns of beneficiary countries, based on the availability for them of unbiased information on benefits and risks of any new technologies, as well as sound national regulatory frameworks and the capacity to enforce them. Intellectual property regimes that maximise the access of poor farmers to new technologies and inputs should also be supported. Moreover, synergies between climate change adaptation and mitigation should be explored together with the development of incentive structures, for instance by linking agriculture to the carbon markets.

Pārtikas pieejamības palielināšana nozīmē vairāk tādas pētniecības un inovācijas publiskajā telpā, kuru virza pieprasījums, veltot pietiekamu uzmanību tradicionālajām zināšanām un dažādotām pārtikas kultūrām (tostarp vietējiem paveidiem) un nodrošinot, ka inovācijas ir pieejamas lauksaimniekiem un tās ir piemērotas viņu vajadzībām. ES un tās dalībvalstīm jāatbalsta pētniecība un inovācija, kas dod nepārprotamu labumu sīksaimniecību īpašniekiem, tostarp stiprinot piemērošanos klimata pārmaiņām un uzlabojot noturību pret problēmām, sausumu un plūdiem, vienlaikus saglabājot pārtikas kultūru un to paveidu plašu bioloģisko daudzveidību un piekļuvi tiem. Atbalstā jāņem vērā saņēmējvalstu paustās vajadzības un problēmas, pamatojoties uz to, ka šīm valstīm ir pieejama objektīva informācija par jebkādas jaunas tehnoloģijas priekšrocībām un risku, kā arī pareizs valstu normatīvais regulējums un spēja to ieviest. Ir jāatbalsta arī tādi intelektuālā īpašuma režīmi, kas maksimāli palielina nabadzīgo lauksaimnieku piekļuvi jaunām tehnoloģijām un ieguldījumiem. Turklāt sinerģija starp piemērošanos klimata pārmaiņām un to mazināšanu ir jāpēta vienlaikus ar stimulu struktūru izstrādi, piemēram, sasaistot lauksaimniecību ar oglekļa emisiju tirgu.

International trade can substantially contribute to food availability by increasing the amount and by broadening the variety of food on the market. Food availability can also be enhanced by regional integration of agricultural and food markets, facilitating trade flows from surplus to deficit areas. The EU and its Member States should support standardisation and harmonisation of policies, rules and regulations, towards regionally integrated agricultural policies. Moreover, the EU and its Member States acknowledge that given food security concerns, whether at a national or regional level, developing countries can make use of existing trade policy space, including through border measures. The objective should be to aim at a sustainable agri-food chain.

Starptautiskā tirdzniecība var būtiski veicināt pārtikas pieejamību, palielinot tās apjomu un paplašinot pārtikas dažādību tirgū. Pārtikas pieejamību var uzlabot arī, reģionālā līmenī integrējot lauksaimniecības un pārtikas tirgus, atvieglojot tirdzniecības plūsmas no tiem apgabaliem, kur pārtika paliek pāri, uz tiem apgabaliem, kur tās pietrūkst. ES un tās dalībvalstīm ir jāatbalsta politikas, normu un noteikumu standartizācija un saskaņošana tā, lai radītu reģionāli integrētu lauksaimniecības politiku. Turklāt ES un tās dalībvalstis atzīst, ka, ņemot vērā pārtikas nodrošinājuma problēmas – neatkarīgi no tā, vai tās būtu valsts vai reģionālā līmenī, – jaunattīstības valstis var izmantot pašreizējo tirdzniecības politikas telpu, tostarp izmantojot robežu pasākumus. Mērķim būtu jābūt ilgtspējīgas lauksaimniecības pārtikas ķēdes veidošanai.

Improving access to food

Piekļuves pārtikai uzlabošana

Access to food should be enhanced primarily by improving employment and income-earning opportunities in both rural and urban areas, including through diversification and trade, thus making food more affordable for a larger number of people. This should be complemented by social transfer mechanisms. The EU and its Member States should assist partner countries in establishing and operating social mechanisms in support of vulnerable population groups, especially women. Experiences on successful mechanisms will be shared and operational systems will be supported. Due attention will be given to exit strategies from safety nets. Mechanisms will need to be effective, affordable and flexible, allowing for quick expansion in times of crisis. They should usually involve an important nutritional dimension, particularly assisting those for whom appropriate nutrition will have positive effects on the achievements of MDGs 4 (reducing child mortality) and 5 (improving maternal health).

Piekļuve pārtikai jāuzlabo, galvenokārt uzlabojot nodarbinātību un ienākumu gūšanas iespējas gan laukos, gan pilsētās, tostarp izmantojot dažādošanu un tirdzniecību, tādējādi padarot pārtiku lētāku lielākam skaitam cilvēku. Tas jāpapildina ar sociālo pabalstu mehānismiem. ES un tās dalībvalstīm ir jāpalīdz partnervalstīm sociālo mehānismu veidošanā un izmantošanā, lai atbalstītu neaizsargātās iedzīvotāju grupas, jo īpaši sievietes. Pieredze ar veiksmīgiem mehānismiem tiks izplatīta un darbības sistēmas tiks atbalstītas. Pienācīga uzmanība tiks veltīta stratēģijām tam, kā izkļūt no drošības tīkliem. Mehānismiem būs jābūt efektīviem, lētiem un elastīgiem, lai varētu tos ātri paplašināt krīzes gadījumā. Tajos parasti būtu jāietver būtiska ar uzturu saistīta dimensija, ipaši palīdzot tiem, attiecībā uz kuriem pienācīgs uzturs pozitīvi ietekmēs TAM 4. mērķa (bērnu mirstības samazināšana) un 5. mērķa (mātes veselības uzlabošana) sasniegšanu.

In rural areas, employment could be created through agro-processing, mainly in small and medium sized enterprises and facilitated by improved access to financial services. In addition, rural safety nets[19] could be developed for those vulnerable households that are able to provide labour. Productive safety nets will have the dual benefit of improving rural production conditions and enhancing direct access to food.

Lauku apgabalos nodarbinātību varētu radīt, izmantojot agropārstrādi galvenokārt mazos un vidējos uzņēmumos, veicinot to ar uzlabotu piekļuvi finanšu pakalpojumiem. Turklāt drošības tīklus laukos[19] varētu veidot tām neaizsargātajām mājsaimniecībām, kas spēj nodrošināt darbaspēku. Produktīvi drošības tīkli radīs divējādu labumu – uzlabos lauku ražošanas apstākļus un tiešu piekļuvi pārtikai.

In general, access to food can be improved by applying the "Right-to-Food" approach, as outlined in the Voluntary Guidelines to support the progressive realisation of the Right to Food in the context of national food security[20] . The EU and its Member States should support its further application in developing countries , including "right-to-food" based political and legal frameworks. This means supporting strategies which tackle the root causes of hunger, and empowerment of marginalised groups in the design, implementation and monitoring of national programmes, as well as establishing and strengthening redress mechanisms.

Kopumā piekļuvi pārtikai var uzlabot, piemērojot pieeju “tiesības uz pārtiku”, kā izklāstīts Brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnēs par atbalstu tiesību uz pārtiku progresīvai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā[20] . ES un tās dalībvalstīm jāatbalsta šīs pieejas turpmāka piemērošana jaunattīstības valstīs, tostarp politiskais un tiesiskais regulējums, kura pamatā ir “tiesības uz pārtiku”. Tas nozīmē atbalstīt stratēģijas, kas risina bada pamatcēloņus un veicina marģinalizēto grupu iespējas, izstrādājot, īstenojot un uzraugot valstu programmas, kā arī izveidojot un stiprinot problēmu risināšanas mehānismus.

Improving nutritional adequacy of food intake

Pārtikas patēriņa uzturvērtības adekvātuma uzlabošana

Malnutrition is estimated to be responsible for 3.5 million mother and child deaths per year[21] and for one-third of the disease burden amongst children under five. Vitamin and mineral deficiencies[22] affect up to two billion people worldwide. The most harmful effects of malnutrition occur during pregnancy and during the first two years of life; its impact on physical and cognitive development is often irreversible. Priority needs to be given to interventions targeting pregnant and lactating women as well as children under five (with stronger emphasis on those under the age of two).[23]

Tiek lēsts, ka nepietiekama uztura dēļ katru gadu mirst 3,5 miljoni māšu un bērnu[21], un bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem, tas ir cēlonis vienai trešdaļai slimību. Vitamīnu un minerālvielu trūkums[22] visā pasaulē ietekmē līdz pat diviem miljardiem iedzīvotāju. Nepietiekams uzturs vislielāko ietekmi rada grūtniecības laikā un bērna dzīves pirmajos divos gados, un tā ietekme uz fizisko un kognitīvo attīstību nereti ir neatgriezeniska. Par prioritāti jāizvirza iejaukšanās ar mērķi palīdzēt grūtniecēm un sievietēm zīdīšanas periodā, kā arī bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem (ar īpašu uzsvaru uz tiem, kas jaunāki par diviem gadiem)[23].

The EU and its Member States should support the formulation of nutrition policies and strategies, nutrition-training, education, and the setting up of coordination mechanisms between agriculture, health, education, and social protection sectors. Future agriculture programmes should include a nutritional dimension. This could mean strengthening diversification of smallholder agriculture, promoting production of micronutrient-rich food, especially local varieties and species, monitoring of nutrition related outcomes, and/or supporting agricultural research conducted from a nutrition perspective.

ES un tās dalībvalstīm jāatbalsta uztura politikas un stratēģiju formulēšana, uztura mācības, izglītība un koordinācijas mehānismu izveide starp lauksaimniecības, veselības, izglītības un sociālās aizsardzības nozarēm. Turpmākās lauksaimniecības programmās jāiekļauj uztura dimensija. Tas varētu nozīmēt sīksaimniecību lauksaimniecības dažādošanas stiprināšanu, ar mikrouzturvielām bagātas pārtikas ražošanas, jo īpaši vietējo pārtikas kultūru un sugu, veicināšanu, ar uzturu saistītu rezultātu uzraudzību un/vai tādas pētniecības atbalstīšanu lauksaimniecības jomā, kas tiek veikta, ņemot vērā uztura nozīmi.

Political leadership and multi-sectoral coordination at country level, leading to integrated multi-sectoral action, are crucial in integrating nutrition into a country's food security strategy and programmes. The EU and its Member States should promote links with national health strategies that include nutrition-related basic services and monitoring of nutrition status in the population.

Uztura integrēšanai valsts pārtikas nodrošinājuma stratēģijā un programmās vitāli svarīga ir politiskā vadība un daudznozaru koordinācija valsts līmenī, kā rezultātā tiek veikti integrēti daudznozaru pasākumi. ES un tās dalībvalstīm ir jāveicina saiknes ar valstu veselības stratēģijām, kurās ietverti ar uzturu saistīti pamatpakalpojumi, un uztura stāvokļa uzraudzība iedzīvotāju vidū.

2.4 Improving crisis prevention and management

2.4 Krīzes novēršanas un pārvarēšanas spēju uzlabošana

Rural producers and communities need to be resilient against the effects of food-related crises. While short term responses to crises often require mobilisation of ad hoc humanitarian instruments, other mechanisms and capacities need to be built and maintained to reduce the risks of crises occurring and to manage their effects. Close linkage between humanitarian and development actors and instruments is essential and should be promoted using Linking Relief Rehabilitation and Development (LRRD) principles.

Lauku ražotājiem un lauku kopienām jāspēj pretoties ar pārtiku saistītu krīžu ietekmei. Lai gan īstermiņa krīžu risinājumiem bieži vien ir jāizmanto ad hoc humānās palīdzības instrumenti, ir jāveido citi mehānismi un kapacitāte, lai samazinātu krīžu rašanās risku un pārvarētu to radītās sekas. Cieša saikne starp humānās un attīstības jomas dalībniekiem un instrumentiem ir būtiska, un tā ir jāveicina, izmantojot Neatliekamās palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaistes ( LRRD ) principus.

The EU and its Member States should step up efforts in supporting regional integration in developing countries, as closer regional integration forms another means of preventing economic, political and food security crises, and of mitigating their effects.

ES un tās dalībvalstīm ir jāpastiprina centieni atbalstīt reģionālo integrāciju jaunattīstības valstīs, jo ciešāka reģionālā integrācija ir vēl viens līdzeklis ekonomikas, politisko un pārtikas nodrošinājuma krīžu novēršanai un šādu krīžu seku mazināšanai.

National or regional early warning systems capable of predicting imminent disasters need to be strengthened or developed where they do not exist, and better linked to decision making and response organisations. Linking weather data with nutritional information, crops and animal disease outbreaks and market prices, the systems need to draw their data from all levels, including community-level. The EU and its Member States should support decision-linked monitoring and information systems, including through the work of the Commission.[24]

Valstu vai reģionālās agrās brīdināšanas sistēmas, kas spēj paredzēt nenovēršamas katastrofas, ir jānostiprina vai jāizveido tur, kur tādu sistēmu nav, un tās ir labāk jāsasaista ar organizācijām, kas pieņem lēmumus un reaģē. Sasaistot laikapstākļu informāciju ar pārtikas uzturvērtības informāciju, lauksaimniecības kultūrām un dzīvnieku slimību uzliesmojumiem, un tirgus cenām, sistēmām jāgūst informācija visos līmeņos, tostarp kopienas līmenī. ES un tās dalībvalstīm jāatbalsta uzraudzības sistēmas, kas saistītas ar lēmumiem, un informācijas sistēmas, tostarp izmantojot Komisijas darbu[24].

Policies to address the challenge of price volatility can either tackle volatility itself, or its impacts. To mitigate volatility, the stock-to-use ratio of food products needs to be improved by creating conditions for production increases and for adequate stock levels to be kept, mainly by private traders. Moreover, export restrictions of basic food products should be discouraged. The EU and its Member States should contribute to improved food market functioning at global, regional and national levels. This will include responding through market transparency (information on production, reserves, prices, etc.), promoting storage, and local/national food reserves where appropriate and feasible. The impacts of price volatility can be mitigated by using a range of measures, including the establishment of scalable safety nets, food security information systems, use of (weather, index) insurance, and an enhanced capacity to use price risk management instruments.

Politika, kas paredzēta cenu nestabilitātes problēmas risināšanai, var novērst vai nu pašu nestabilitāti, vai arī tās sekas. Lai mazinātu nestabilitāti, pārtikas produktu uzkrājumu proporcija ir jāuzlabo, radot apstākļus ražošanas pieaugumam un atbilstīgu uzkrājumu apmēru uzturēšanai, ko galvenokārt veic privātie tirgotāji. Turklāt jāapkaro eksporta ierobežojumi pārtikas pamatproduktiem. ES un tās dalībvalstīm ir jāveicina pārtikas tirgus uzlabota darbība pasaules, reģionālā un valstu līmenī. Tas ietvers pasākumu veikšanu, izmantojot tirgus pārredzamību (informācija par ražošanu, rezervēm, cenām utt.), uzglabāšanas veicināšanu un vietējās/valsts pārtikas rezerves, ja tas ir nepieciešams un ir lietderīgi. Cenu nestabilitātes ietekmi var mazināt, izmantojot virkni pasākumu, tostarp pielāgojamu drošības tīklu, pārtikas nodrošinājuma informācijas sistēmu izveidi, (laikapstākļu, indeksa) apdrošināšanas izmantošanu un cenu riska pārvaldības instrumentu lietošanas spēju uzlabošanu.

MAXIMISING THE EFFECTIVENESS OF FOOD SECURITY INVESTMENTS

PĀRTIKAS NODROŠINĀJUMA IEGULDĪJUMU EFEKTIVITĀTES PALIELINĀŠANA

Three sets of conditions for maximising the effectiveness of food security investments require a focus by the EU and its Member States.

ES un tās dalībvalstīm jāpievēršas trīs nosacījumu kopumiem, lai palielinātu pārtikas nodrošinājuma ieguldījumu efektivitāti.

National and regional agriculture and food security policies and strategies

Lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma valsts un reģionālā politika un stratēģijas

In order to achieve tangible results, assistance programmes need to support national and regional policies and reforms on agriculture and food security, and related areas such as land, water and biofuels, taking full account of climate change challenges. These in turn need to be an integral part of overall poverty reduction strategies. Food security objectives and targets should also be better integrated into partner countries' other sector policies in such areas as transport, infrastructure, fisheries, health and education. It is essential that farmer organisations, civil society, private sector, vulnerable groups and other stakeholders be involved in the development and review of these policies. In this respect, EU development assistance should be used to support policy development capacity and inter-sectoral coordination mechanisms.

Lai gūtu taustāmus rezultātus, ar palīdzības programmām ir jāatbalsta valstu un reģionālā politika un reformas lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma jomā, kā arī tādās saistītās jomās kā zeme, ūdens un biodegviela, pilnībā ņemot vērā klimata pārmaiņu problēmas. Tām savukārt jābūt vispārējo nabadzības samazināšanas stratēģiju neatņemamai sastāvdaļai. Pārtikas nodrošinājuma mērķi ir arī labāk jāintegrē partnervalstu citu nozaru politikā, piemēram, transporta, infrastruktūras, zivsaimniecības, veselības un izglītības jomā. Šo politikas jomu izstrādē un pārskatīšanā ir būtiski iesaistīt lauksaimnieku organizācijas, pilsonisko sabiedrību, privāto sektoru, neaizsargātās iedzīvotāju grupas un citas ieinteresētās personas. Šajā saistībā ES attīstības palīdzība jāizmanto, lai atbalstītu politikas izstrādāšanas spējas un starpnozaru koordinācijas mehānismus.

In Africa, the above principles have been enshrined in the Comprehensive Africa Agriculture Development Programme (CAADP), supported by the EU and its Member States since 2007[25]. EU support to CAADP should be intensified. In Asia, regional cooperation initiatives on nutrition should be reinforced.

Āfrikā iepriekš minētie principi ir nostiprināti Visaptverošā Āfrikas lauksaimniecības attīstības programmā ( CAADP ), kuru kopš 2007. gada atbalsta ES un tās dalībvalstis[25]. ES atbalsts CAADP ir jāpalielina. Āzijā reģionālās sadarbības iniciatīvas uztura jomā ir jānostiprina.

Harmonising EU interventions

ES intervenču saskaņošana

The EU approach to food security in developing countries needs to be anchored in the principles of the Paris Declaration on Aid Effectiveness, the Accra Agenda for Action, as well as in the EU Code of Conduct on Division of Labour. The EU and its Member States should identify regions and countries where tasks will be divided based on comparative advantage and coordinate actions under the guidance of a lead donor.

ES pieeja pārtikas nodrošinājuma jautājumam jaunattīstības valstīs ir jābalsta uz Parīzes deklarācijā par palīdzības efektivitāti, Akras rīcības programmā, kā arī ES rīcības kodeksā par darba dalīšanu paustajiem principiem. ES un tās dalībvalstīm ir jānosaka reģioni un valstis, kuros veicamie uzdevumi tiks dalīti, balstoties uz salīdzinošo priekšrocību, un jāsaskaņo pasākumi galvenā līdzekļu devēja vadībā.

Both the EU and its Member States have several policy frameworks and financing instruments to assist partner countries in coping with food insecurity. Greater harmonisation of policies and greater complementarity of instruments, as well as coordination with private investments, should lead to more effective action.

Gan ES, gan tās dalībvalstīm ir vairākas politikas programmas un finansēšanas instrumenti, lai palīdzētu partnervalstīm risināt pārtikas nenodrošinātību. Lielākas politikas saskaņošanas un lielākas instrumentu savstarpējās papildināmības, kā arī koordinācijas ar privātiem ieguldījumiem rezultātā rīcībai vajadzētu būt efektīvākai.

Policy Coherence for Development[26] (PCD) on food security will be promoted through a range of policy instruments, including agriculture, trade, fisheries, climate change, environment and research. Reform of the Common Agricultural Policy has enhanced coherence, and future reforms will continue to take global food security objectives into account. Future reform of the Common Fisheries Policy will further increase coherence between Europe's fishing policies and practices and development objectives. Finally, a balanced, comprehensive and ambitious conclusion of the Doha Development Agenda would strengthen the international trading system, with beneficial effects on food security.

Attīstības politikas saskaņotība[26] (APS) attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu tiks sekmēta, izmantojot virkni politikas instrumentu, tostarp lauksaimniecības, tirdzniecības, zivsaimniecības, klimata pārmaiņu, vides un pētniecības jomā. Kopējās lauksaimniecības politikas reforma ir uzlabojusi saskanību, un turpmākās reformās joprojām tiks ņemti vērā pasaules pārtikas nodrošinājuma mērķi. Kopējās zivsaimniecības politikas turpmākā reforma vēl vairāk palielinās saskanību starp Eiropas zvejniecības politiku un praksi un attīstības mērķiem. Visbeidzot, Dohas Attīstības programmas līdzsvarots, visaptverošs un vērienīgs noslēgums stiprinātu starptautisko tirdzniecības sistēmu, atstājot labvēlīgu ietekmi uz pārtikas nodrošinājumu.

Improving the coherence of the international governance system

Starptautiskās pārvaldības sistēmas saskanības uzlabošana

The EU and its Member States should enhance the coherence of international food security governance and support the rapid reform of the Committee on World Food Security (CFS) as the central body on food security. The reformed CFS should aim to obtain an oversight role in other specific domains with implications for food security, including food aid and nutrition.

ES un tās dalībvalstīm ir jāuzlabo starptautiskās pārvaldības saskanība pārtikas nodrošinājuma jomā un jāatbalsta ātra reforma Pasaules pārtikas nodrošinātības komitejā ( CFS ), kas ir galvenā iestāde pārtikas nodrošinājuma jomā. Reformētās CFS mērķim jābūt iegūt pārraudzības lomu citās konkrētās jomās, kas ir saistītas ar pārtikas nodrošinājumu, tostarp pārtikas atbalsta un uztura jomā.

There is a need to further rationalise the priorities of the three Rome-based UN agencies (FAO, WFP, IFAD) and improve their cooperation to create synergies. The reform of the UN system and the ongoing review of the role and priorities of FAO offer opportunities to improve quality and effectiveness. The EU should continue its close collaboration with the UN Secretary General on food security issues and strengthen its dialogue with the Rome-based agencies, supporting closer coordination between them and, where necessary, the re-focusing of their mandates and activities on their comparative advantages; FAO mainly on knowledge and policy advice, IFAD on long-term sustainable investment and WFP on situations of emergency and fragility.

Ir vēl vairāk jāracionalizē triju Romā atrodošos ANO aģentūru prioritātes ( FAO , WFP , IFAD ) un jāuzlabo to sadarbība, lai radītu sinerģijas. ANO sistēmas reforma un FAO nozīmes un prioritāšu notiekošā pārskatīšana dod iespēju uzlabot kvalitāti un efektivitāti. ES jāturpina ciešā sadarbība pārtikas nodrošinājuma jautājumos ar ANO ģenerālsekretāru un jāstiprina dialogs ar Romā esošajām aģentūrām, atbalstot to ciešāku savstarpējo koordināciju un vajadzības gadījumā novirzīt to pilnvaras un darbības uz to salīdzinošajām priekšrocībām: FAO – galvenokārt uz zināšanu un politikas padomu sniegšanas jomu, IFAD – uz ilgtermiņa ieguldījumu jomu, bet WFP – uz ārkārtas situāciju un nestabilitātes jomu.

PRIORITIES

PRIORITĀTES

Ten years on from the adoption of the MDGs, the EU needs to step up cooperation on food security. Within this policy framework, the EU's priority should be to support food security in fragile countries. This is a particular priority in Africa, where nearly 80% of malnourished people live in fragile countries, and in parts of South Asia. To be effective, assistance needs to be adapted to the country context and combine policy and strategy development with empowerment of the most vulnerable. While all four pillars should be addressed, the EU should prioritise four broad and related dimensions: smallholder agricultural development, governance, regional integration, and assistance mechanisms for vulnerable populations. In these areas, the EU and its Member States should:

Desmit gadus pēc TAM pieņemšanas ES ir jāpalielina sadarbība pārtikas nodrošinājuma jomā. Šajā politikā ES prioritātei jābūt atbalstīt pārtikas nodrošinājumu nestabilās valstīs. Tā ir īpaša prioritāte Āfrikā, kur gandrīz 80 % cilvēku, kuri nesaņem pietiekamu uzturu, dzīvo nestabilās valstīs, un daļā Dienvidāzijas. Lai palīdzība būtu efektīva, tai jābūt pielāgotai konkrētai valstij un jāapvieno politikas un stratēģijas izstrāde ar visneaizsargātāko iedzīvotāju iespēju uzlabošanu. Lai gan jāņem vērā visi četri pīlāri, ES jāsakārto prioritārā kārtībā četras plašas, saistītas dimensijas: sīksaimniecību lauksaimniecības attīstība, pārvaldība, reģionālā integrācija un palīdzības mehānismi neaizsargātām iedzīvotāju grupām. Šajās jomās ES un tās dalībvalstīm ir jāveic turpmāk minētie pasākumi.

Improve smallholder resilience and rural livelihoods

Jāuzlabo sīksaimniecību noturība un iztikas līdzekļi laukos

- Focus on ecologically efficient agricultural intensification for smallholder farmers, and in particular women, by providing support for effective and sustainable national policies, strategies and legal frameworks, and for equitable and sustainable access to resources, including land, water, (micro) credit and other agricultural inputs.

- Pievērsties ekoloģiski efektīvai lauksaimniecības intensificēšanai attiecībā uz sīksaimniecību īpašniekiem un jo īpaši sievietēm, sniedzot atbalstu efektīvai un ilgtspējīgai valstu politikai, stratēģijām un tiesiskajam regulējumam, kā arī taisnīgai un ilgtspējīgai piekļuvei resursiem, tostarp zemei, ūdenim (mikro) kredītiem un citiem lauksaimniecības ieguldījumiem.

- Increase substantially support to demand-led agricultural research for development, extension and innovation, aiming to reach 50% by 2015. Research in the public domain should rely on traditional knowledge and on new technologies. It should not promote technologies that are not sustainable or that are incompatible with national capacities to regulate and manage risks.

- Būtiski palielināt atbalstu pieprasījuma virzītai lauksaimniecības pētniecībai, paplašināšanai un inovācijai ar mērķi panākt 50 % pieaugumu līdz 2015. gadam. Pētniecībai publiskajā telpā jābalstās uz tradicionālajām zināšanām un jaunām tehnoloģijām. Tai nav jāveicina tehnoloģijas, kas nav ilgtspējīgas vai kas nav saderīgas ar valstu spējām regulēt un pārvaldīt riskus.

- Actively support greater participation of civil society and farmer organisations in policy making and research programmes and increase their involvement in the implementation and evaluation of government programmes. In this context linkages between EU farmer organisations and those from developing countries should be promoted.

- Aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības un lauksaimnieku organizāciju lielāku līdzdalību politikas veidošanā un pētniecības programmās un palielināt to iesaisti valdības programmu īstenošanā un novērtēšanā. Šajā saistībā ir jāsekmē saiknes starp ES lauksaimnieku organizācijām un šādām organizācijām jaunattīstības valstīs.

- Along with partners, improve the regulatory and institutional conditions for responsible private investments in all stages of the agricultural value chain and stimulate public-private investments. Progress will be monitored and discussed in the framework of Governance Action Plans.

- Kopā ar partneriem uzlabot normatīvos un institucionālos nosacījumus attiecībā uz atbildīgiem privātiem ieguldījumiem visos lauksaimniecības pievienotās vērtības ķēdes posmos un stimulēt publiskā un privātā sektora ieguldījumus. Progress tiks uzraudzīts un apspriests pārvaldības rīcības plānu ietvaros.

Support effective governance

Jāatbalsta efektīva pārvaldība

- Substantially increase support to CAADP applying effective division of labour in all agriculture-based Sub-Saharan African countries by 2015.

- Līdz 2015. gadam būtiski palielināt atbalstu CAADP , piemērojot efektīvu darba dalīšanu visās uz lauksaimniecību balstītajās valstīs Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras.

- Launch a joint initiative with the AU to accelerate the implementation of the African Land Policy Guidelines. This should include a roadmap to implement the principles and best practices for sustainable large scale investments in farm land.

- Uzsākt kopīgu iniciatīvu ar Āfrikas Savienību, lai paātrinātu Āfrikas Zemes politikas pamatnostādņu īstenošanu. Tajā jāietver plāns tam, kā īstenot principus un labāko praksi attiecībā uz ilgspējīgiem liela apmēra ieguldījumiem lauksaimniecībā izmantojamā zemē.

- Support national and international initiatives for the definition of principles and codes of conduct governing sustainable large scale domestic and foreign investments in farm land, focusing on the protection of land rights, secure access to land and other natural resources for smallholder farmers and pastoral communities and on sustainable management of these resources.

- Atbalstīt valstu un starptautiskās iniciatīvas to principu un rīcības kodeksu definēšanai, kas reglamentē ilgtspējīgus liela apmēra pašmāju un ārvalstu ieguldījumus lauksaimniecībā izmantojamā zemē, galveno uzmanību pievēršot zemes tiesību aizsardzībai, sīksaimniecību īpašnieku un lauku kopienu drošai piekļuvei zemei un citiem dabas resursiem un ilgtspējīgai šo resursu apsaimniekošanai.

- At the world level, support the reform of the Committee on World Food Security (CFS) to become the pivotal institution to coordinate global food security initiatives.

- Pasaules mērogā atbalstīt Pasaules pārtikas nodrošinātības komitejas ( CFS ) reformu, lai tā kļūtu par galveno iestādi, kas koordinē pasaules iniciatīvas pārtikas nodrošinājuma jomā.

- Support closer coordination between the Rome-based UN agencies.

- Atbalstīt ciešāku koordināciju starp ANO aģentūrām, kas atrodas Romā.

Support regional agriculture and food security policies

Jāatbalsta reģionālā lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma politika

- Support the development and implementation of regional level agricultural policies and strategies, including on livestock management and food safety, to step up integration of regional food and agricultural markets. Enhance policy dialogue with regional organisations on agriculture, food security and nutrition.

- Atbalstīt reģionālā līmeņa lauksaimniecības politikas un stratēģiju izstrādi un īstenošanu, tostarp attiecībā uz lopkopības pārvaldību un pārtikas nekaitīgumu, palielināt reģionālo pārtikas un lauksaimniecības tirgu integrāciju. Uzlabot politikas dialogu ar reģionālajām organizācijām par lauksaimniecības, pārtikas nodrošinājuma un uztura jautājumiem.

- Reinforce the regional and national information systems in support of agriculture, food security and nutrition policies, and those for early warning purposes.

- Nostiprināt reģionālās un nacionālās informācijas sistēmas, lai atbalstītu lauksaimniecības, pārtikas nodrošinājuma un uztura politiku, kā arī agrās brīdināšanas sistēmas.

Strengthen assistance mechanisms for vulnerable population groups

Jānostiprina palīdzības mehānismi neaizsargātām iedzīvotāju grupām

- Support countries to establish and operate targeted and flexible social transfer policies adapted to local contexts. Where feasible, social assistance should provide opportunities for recipients to graduate into an income earning situation securing sustainable access to food.

- Atbalstīt valstis mērķtiecīgas un elastīgas sociālo pabalstu politikas izveidē un īstenošanā, kas ir pielāgota vietējai situācijai. Ja tas ir lietderīgi, ar sociālo palīdzību saņēmējiem būtu jādod iespējas pāriet uz ienākumu gūšanu, nodrošinot ilgtspējīgu piekļuvi pārtikai.

- Promote better integration of nutrition in development policies, including in education and health and related capacity building.

- Veicināt labāku uztura un attīstības politikas integrāciju, tostarp izglītības un veselības jomā, un ar to saistīto resursu palielināšanu.

- Provide specific support to countries in transition and fragility using LRRD principles.

- Sniegt konkrētu atbalstu valstīm pārejas posmā un nestabilām valstīm, izmantojot LRRD principus.

[1] COM(2010)81 for progress report.

[1] Progresa ziņojumu skatīt COM(2010)81.

[2] Article 210

[2] 210. pants.

[3] COM(2010) 2020

[3] COM(2010) 2020.

[4] 2006/C 46/01.

[4] 2006/C 46/01.

[5] Article 11 of the UN Covenant on Economic, Social and Cultural Rights, (1966/1976).

[5] ANO Pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966./1976.), 11. pants.

[6] COM(2010)126

[6] COM(2010) 126.

[7] Food and Agriculture Organisation (FAO). 1996. Rome Declaration on World Food Security and World Food Summit Plan of Action.

[7] Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ( FAO ). 1996. gada Romas deklarācija par pārtikas nodrošinājumu pasaulē un Pasaules Pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes rīcības plāns.

[8] Declaration of the World Summit on Food Security, 2009.

[8] Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par nodrošinātību ar pārtiku deklarācija, 2009. gads.

[9] UN, the Millennium Development Goals Report 2009.

[9] ANO, 2009. gada Ziņojums par Tūkstošgades attīstības mērķiem.

[10] In absolute numbers, more than half of the world's undernourished (642 million in 2009) are living in Asia and the Pacific; proportionally, figures are considerably higher in Africa where progress has also been less pronounced in the last decade.

[10] Absolūtos skaitļos vairāk nekā puse no pasaules iedzīvotājiem, kas nesaņem pietiekamu uzturu (642 miljoni 2009. gadā), dzīvo Āzijā un Klusā okeāna valstīs; proporcionāli Āfrikā skaitļi ir ievērojami lielāki, jo progress pēdējos desmit gados ir bijis mazāk izteikts.

[11] UN statistics on progress towards the MDGs, see www.devinfo.info/mdginfo2009/

[11] ANO statistiku par progresu TAM sasniegšanā skatīt www.devinfo.info/mdginfo2009/.

[12] See also SEC(2010) 265

[12] Skatīt arī SEC(2010) 265.

[13] World Bank – World Development Report 2008.

[13] Pasaules Banka – Pasaules attīstības ziņojums – 2008. gads.

[14] FAO 2009. How to feed the world in 2050.

[14] FAO 2009. How to feed the world in 2050 .

[15] Science 12 February 2010: pp 822-825.

[15] Science , 2010. gada 12. februāris, 822.-825. lpp.

[16] International Assessment of Agricultural Knowledge, Science and Technology for Development, 2009.

[16] International Assessment of Agricultural Knowledge, Science and Technology for Development , 2009. gads.

[17] Including ' EU Guidelines for support to land policy design and land policy reform processes in developing countries' of 2004.

[17] Tostarp 2004. gada ES pamatnostādnes par atbalstu zemes politikas izstrādei un zemes politikas reformu procesiem jaunattīstības valstīs.

[18] AU/ADB/ECA, Framework and Guidelines on Land Policy in Africa, supported by the AU Summit of July 2009.

[18] AU/ADB/ECA , Framework and Guidelines on Land Policy in Africa , ko atbalsta Āfrikas Savienības 2009. gada jūlija augstākā līmeņa sanāksme.

[19] Including 'productive' ones that use labour for rural infrastructure construction or maintenance.

[19] Tostarp "produktīvos" tīklus, kas izmanto darbaspēku lauku infrastruktūras veidošanai vai uzturēšanai.

[20] adopted in 2004 by the FAO Council

[20] FAO Padome pieņēma 2004. gadā.

[21] Lancet 2008; 371: pp 243–60.

[21] Lancet 2008. gads, 371: 243.-260. lpp.

[22] iodine, iron, zinc, vitamin A, B and other vitamins etc

[22] Jods, dzelzs, cinks, A, B un citi vitamīni, utt.

[23] COM(2010)xxx 'The EU role in Global Health'

[23] COM(2010)xxx "ES loma veselības jomā pasaules mērogā".

[24] See joint work on IPC (Integrated food security Phase Classification), see http://www.ipcinfo.org/

[24] Skatīt kopīgo darbu IPC jomā ( Integrated food security Phase Classification ), skatīt http://www.ipcinfo.org/.

[25] COM(2007)440

[25] COM(2007) 440.

[26] PCD Work programme 2010-2013', April 2010

[26] APS darba programma 2010.–2013. gadam, 2010. gada aprīlis.