[pic] | COMMISSION OF THE EUROPEAN COMMUNITIES |

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Brussels, 16.7.2008

Briselē, 16.7.2008

COM(2008) 466 final

COM(2008) 466 galīgā redakcija

GREEN PAPER

ZAĻĀ GRĀMATA

Autortiesības uz zināšanām balstītā ekonomikā

GREEN PAPER

ZAĻĀ GRĀMATA

Autortiesības uz zināšanām balstītā ekonomikā

TABLE OF CONTENTS

SATURS

1. Introduction 3

1. Ievads 3

1.1. The purpose of the Green Paper 3

1.1. Zaļās grāmatas mērķi 3

1.2. The scope of the Green Paper 3

1.2. Zaļās grāmatas tematika 3

2. General Issues 4

2. Vispārīgi jautājumi 4

3. Exceptions: Specific Issues 6

3. Izņēmumi: specifiski jautājumi 6

3.1. Exceptions for libraries and archives 7

3.1. Izņēmumi bibliotēkām un arhīviem 7

3.1.1. Digitisation (preservation) 7

3.1.1. Digitalizācija (saglabāšana) 7

3.1.2. The making available of digitised works 10

3.1.2. Digitalizētu darbu publiskošana 9

3.1.3. Orphan works 10

3.1.3. Nezināmu autoru darbi 10

3.2. The exception for the benefit of people with a disability 13

3.2. Izņēmums invalīdu labā 12

3.3. Dissemination of works for teaching and research purposes 16

3.3. Darbu izplatīšana mācību un pētniecības vajadzībām 16

3.4. User-created content 19

3.4. Lietotāja radītais saturs 19

4. Call For Comments 20

4. Aicinājums izteikt komentārus 20

1. INTRODUCTION

1. Ievads

1.1. The purpose of the Green Paper

1.1. Zaļās grāmatas mērķi

The purpose of the Green Paper is to foster a debate on how knowledge for research, science and education can best be disseminated in the online environment. The Green Paper aims to set out a number of issues connected with the role of copyright in the "knowledge economy"[1] and intends to launch a consultation on these issues.

Zaļās grāmatas mērķis ir veicināt diskusiju par to, kā vislabāk izplatīt pētniecībai, zinātnei un izglītībai vajadzīgās zināšanas tiešsaistes vidē. Zaļajā grāmatā izvirzīti vairāki jautājumi, kas ir saistīti ar autortiesību nozīmi “uz zināšanām balstītā ekonomikā”[1], un ir iecerēts raisīt šo jautājumu apspriešanu.

The Green Paper is essentially in two parts. The first part deals with general issues regarding exceptions to exclusive rights introduced in the main piece of European copyright legislation - Directive 2001/29/EC on the harmonisation of certain aspects of copyright and related rights in the information society ("the Directive")[2]. The other piece of copyright legislation that is relevant for the knowledge economy, Directive 96/9/EC on the legal protection of databases[3], has been analysed in a separate report[4]. Nevertheless, some aspects of this directive, such as exceptions and limitations, will be addressed in this report as well.

Zaļā grāmata ir sadalīta divās daļās. Pirmajā daļā ir iztirzāti vispārīgi jautājumi par izņēmumiem attiecībā uz ekskluzīvām tiesībām, kas ir ieviestas ar galveno Eiropas tiesību aktu par autortiesībām – Direktīvu Nr. 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (turpmāk „direktīva”)[2]. Otrs autortiesību tiesību akts, kas attiecas uz ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām, ir Direktīva Nr. 96/9/EK[3] par datubāzu tiesisko aizsardzību, un tā ir analizēta atsevišķā ziņojumā.[4] Tomēr daži minētās direktīvas aspekti, piemēram, izņēmumi un ierobežojumi, tiks izvērtēti arī šajā ziņojumā.

The second part deals with specific issues related to the exceptions and limitations which are most relevant for the dissemination of knowledge and whether these exceptions should evolve in the era of digital dissemination.

Otrajā daļā ir iztirzāti konkrēti jautājumi par izņēmumiem un ierobežojumiem, kas visvairāk attiecas uz zināšanu izplatīšanu, un par to, vai šie izņēmumi būtu attīstāmi digitālās izplatības laikmetā.

The Green Paper will address all issues in a balanced manner taking into account the perspective of publishers, libraries, educational establishments, museums, archives, researchers, people with a disability and the public at large.

Zaļajā grāmatā visi jautājumi līdzsvaroti skatīti no izdevēju, bibliotēku, izglītības iestāžu, muzeju, arhīvu, pētnieku, invalīdu un plašas sabiedrības skatu punkta.

1.2. The scope of the Green Paper

1.2. Zaļās grāmatas tematika

In its review of the Single Market[5] the Commission highlighted the need to promote free movement of knowledge and innovation as the "Fifth Freedom" in the single market. The Green Paper will focus on how research, science and educational materials are disseminated to the public and whether knowledge is freely circulating in the internal market. But the Green Paper is not limited to scientific and educational material. Material not falling within these parameters but which has value in enhancing knowledge is also within the scope of this Green Paper.

Pārskatā par vienoto tirgu[5] Komisija akcentēja vajadzību veicināt zināšanu un inovācijas brīvu apriti kā vienotā tirgus “piekto brīvību”. Zaļajā grāmatā uzmanība vērsta uz to, kā pētniecības, zinātnes un izglītības materiāli nonāk atklātībā, un to, vai iekšējā tirgū pastāv zināšanu brīva aprite. Taču šajā Zaļajā grāmatā aplūkoti ne tikai zinātniskie un izglītības materiāli. Tās izpētes jomā ietilpst arī materiāli, kas neatbilst šiem parametriem, taču kuriem ir nozīme zināšanu vairošanā.

The "public" addressed in this Green Paper comprises scientists, researchers, students and also disabled people or the general public who want to advance their knowledge and educational levels by using the Internet. Wider dissemination of knowledge contributes to more inclusive and cohesive societies, fostering equality of opportunities in line with the priorities of the forthcoming renewed Social Agenda.

Zaļās grāmatas uzrunātā “auditorija” ir zinātnieki, pētnieki, studenti, kā arī invalīdiem vai sabiedrības pārstāvji, kuri vēlas uzlabot zināšanas un izglītības līmeni, izmantojot internetu. Plašāka zināšanu izplatība veicina iekļaujošākas un vienotākas sabiedrības veidošanos, veicinot iespēju vienlīdzību saskaņā ar gaidāmās atjaunotās sociālās programmas prioritātēm.

A high level of copyright protection is crucial for intellectual creation. Copyright ensures the maintenance and development of creativity in the interests of authors, producers, consumers and the public at large. A rigorous and effective system for the protection of copyright and related rights is necessary to provide authors and producers with a reward for their creative efforts and to encourage producers and publishers to invest in creative works (see recitals 10 and 11 of the Directive). The publishing sector makes an important contribution to European economy[6]. Copyright is also a policy in line with the imperative to foster progress and innovation. The Commission solicits the views of researchers on new ways of delivering digital content. These new modes of delivery should allow consumers and researchers to access protected content in full respect of copyright.

Intelektuālai jaunradei sevišķi būtiska ir stingra autortiesību aizsardzība. Autortiesības nodrošina radošā gara pastāvēšanu un pilnveidošanos autoru, producentu, patērētāju un visas sabiedrības interesēs. Stingra un efektīva autortiesību un blakustiesību aizsardzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu autoriem un producentiem atlīdzību par viņu radošajiem centieniem un mudinātu producentus un izdevējus ieguldīt radošos darbos (skat. direktīvas 10. un 11. apsvērumu). Izdevējdarbībai ir nozīmīga vieta Eiropas tautsaimniecībā[6]. Tāpat autortiesības ir politika, kas atbilst pamatprincipam veicināt progresu un jaunradi. Komisija vēlas noskaidrot pētnieku viedokli par jauniem paņēmieniem digitālā satura piegādei. Šie jaunie veidi ļautu patērētājiem un pētniekiem piekļūt aizsargātam saturam, pilnībā ievērojot autortiesības.

Existing copyright laws have traditionally attempted to strike a balance between ensuring a reward for past creation and investment and the future dissemination of knowledge products by introducing a list of exceptions and limitations to allow for certain, specific activities that pertain to scientific research, the activities of libraries and to disabled people. In this respect, the Directive has introduced an exhaustive list of exceptions and limitations. These exceptions are not mandatory for Member States however, and even if exceptions are adopted at the national level, Member States have often formulated exceptions narrower than those permitted in the Directive.

Pašreizējie autortiesību likumi tradicionāli ir tiekušies radīt līdzsvaru starp to, kā nodrošināt atlīdzinājumu par agrāku veikumu un ieguldījumiem, un to, kā turpmāk izplatīt uz zināšanām balstītus produktus, ieviešot sarakstu ar izņēmumiem un ierobežojumiem, kas pieļauj atsevišķas īpašas darbības, kuras attiecas uz zinātnisko pētniecību, bibliotēku darbību un invalīdiem. Tālab direktīva paredz plašu izņēmumu un ierobežojumu sarakstu. Taču šie izņēmumi dalībvalstīm nav obligāti, un pat tad, ja izņēmumus apstiprina valsts līmenī, dalībvalstis bieži ir formulējušas izņēmumus, kas ir šaurāki par direktīvā atļautajiem.

2. GENERAL ISSUES

2. Vispārīgi jautājumi

The Directive has harmonised the right of reproduction, the right of communication to the public, the right of making available to the public and the distribution right. The basic principle underlying the harmonisation effort was to provide the rightholders with a high level of protection; hence the scope of exclusive rights was very broadly defined. Some stakeholders question whether the introduction of exclusive rights translates into a fair share of income for all the categories of rights holders. Authors (such as composers, film directors, and journalists) and, in particular, performers argue that they have not earned any significant revenue from the exercise of the new "making available" right in relation to the online exploitation of their works.

Ar direktīvu ir saskaņotas reproducēšanas, izziņošanas, publiskošanas un izplatīšanas tiesības. Saskaņošanas pamatprincips bija sniegt tiesību subjektiem augsta līmeņa aizsardzību; tādēļ ekskluzīvo tiesību joma tika definēta ļoti plaši. Dažas ieinteresētās personas apšauba, vai ekskluzīvu tiesību ieviešana nozīmē, ka visas tiesību subjektu kategorijas saņem taisnīgu ienākumu daļu. Autori (piem., komponisti, filmu režisori un žurnālisti) un jo īpaši izpildītāji uzskata, ka viņi nav guvuši ievērojamus ieņēmumus, īstenojot jaunās “publiskošanas” tiesības saistībā ar savu darbu izmantošanu tiešsaistē.

Apart from adapting the exclusive rights to the online environment, the Directive introduced an exhaustive list of exceptions to copyright protection, although there was no international obligation to do so. The primary reason for having such a list of exceptions appears to be to limit Member States' ability to introduce new exceptions or extend the scope of the existing ones beyond what is allowed under the Directive. Gradually, in the legislative process, Member States introduced the current list of one mandatory exception and 20 optional exceptions.

Ar direktīvu ne tikai pielāgoja ekskluzīvās tiesības tiešsaistes videi, bet arī noteica izsmeļošu autortiesību aizsardzības izņēmumu sarakstu, lai gan tas nebija obligāti jādara, lai izpildītu kādas starptautiskas saistības. Šāda izņēmumu saraksta izveides galvenais iemesls acīmredzot bija vajadzība ierobežot dalībvalstu iespējas ieviest jaunus izņēmumus vai paplašināt esošo izņēmumu darbības jomu, pārkāpjot direktīvā atļautās robežas. Likumdošanas procesā dalībvalstis pamazām ieviesa pašreizējo sarakstu ar vienu obligātu izņēmumu un 20 neobligātiem izņēmumiem.

The conditions of application of the exceptions are drafted in rather general language. Arguably, the approach chosen by the drafters has left Member States a great deal of flexibility in implementing the exceptions contained in the Directive. Apart from the exception on transient copying, national legislation can be more restrictive than the Directive as to the scope of exceptions. The list of exceptions as contained in the Directive has achieved a certain degree of harmonisation: creating an exhaustive list of exceptions does not allow Member States to maintain or introduce exceptions which are not listed.

Izņēmumu piemērošanas nosacījumi ir izteikti diezgan vispārīgiem vārdiem. Acīmredzot likumu veidotāju izvēlētā pieeja ir atstājusi dalībvalstīm diezgan daudz elastības, īstenojot direktīvā iekļautos izņēmumus. Izņemot īslaicīgās kopēšanas izņēmumu, dalībvalstu tiesību aktos var paredzēt stingrākus noteikumus par izņēmumu darbības jomu nekā direktīvā. Pateicoties direktīvā ietverto izņēmumu sarakstam, ir izdevies panākt zināmu saskaņotību — ir izveidots izsmeļošs izņēmumu saraksts, un dalībvalstis nevar paturēt spēkā vai ieviest tādus izņēmumus, kas sarakstā nav minēti.

In addition, Article 5(5) of the Directive provides that the exceptions and limitations permitted by the Directive are to be applied in certain special cases, which do not conflict with the normal exploitation of the work or other subject matter and do not unreasonably prejudice the legitimate interests of the right holder. This provision is known as the "three- step test".

Turklāt direktīvas 5. panta 5. punkts paredz, ka tajā atļautos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā darba vai cita tiesību objekta parastajai izmantošanai un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses. Šis noteikums ir pazīstams kā “trīsposmu pārbaude”.

The formulation of Article 5(5) reflects the Community's international obligations in the area of copyright and related rights. The three-step test is set out in similar terms in Article 9(2) of the Berne Convention[7] and, most importantly, Article 13 of the Agreement on Trade-Related Aspects of Intellectual Property Rights ("the TRIPS Agreement")[8], to which Community is a party[9]. The three-step test is therefore part of the international copyright framework which the Community and its Member States are bound to respect. It has become a benchmark for all copyright limitations[10].

Direktīvas 5. panta 5. punkta formulējums atspoguļo Kopienas starptautiskās saistības autortiesību un blakustiesību jomā. Trīsposmu pārbaude līdzīgā kārtā ir paredzēta arī Bernes konvencijas 9. panta 2. punktā[7], kā arī (kas vēl svarīgāk) 13. pantā Līgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS līgumā)[8], kura līgumslēdzēja puse ir Kopiena[9]. Tas nozīmē, ka trīsposmu pārbaude ir daļa no autortiesību starptautiskā regulējuma, kas jāievēro tiklab Kopienai, kā tās dalībvalstīm. Šī pārbaude kļuvusi par atsauces punktu visiem autortiesību ierobežojumiem[10].

Questions:

Jautājumi

1. Should there be encouragement or guidelines for contractual arrangements between right holders and users for the implementation of copyright exceptions

1. Vai jārada stimuli vai norādījumi līgumisku attiecību nodibināšanai starp tiesību subjektiem un lietotājiem, lai īstenotu autortiesību izņēmumus?

2. Should there be encouragement, guidelines or model licenses for contractual arrangements between right holders and users on other aspects not covered by copyright exceptions?

2. Vai jārada stimuli vai norādījumi vai licenču paraugi līgumisku attiecību nodibināšanai starp tiesību subjektiem un lietotājiem par citiem aspektiem, uz ko neattiecas autortiesību izņēmumi?

3. Is an approach based on a list of non-mandatory exceptions adequate in the light of evolving Internet technologies and the prevalent economic and social expectations?

3. Vai pieeja, kas ir balstīta uz neobligātu izņēmumu sarakstu, ir adekvāta, ņemot vērā interneta tehnoloģiju attīstību un prognozes par ekonomikas un sociālās attīstības tendencēm?

4. Should certain categories of exceptions be made mandatory to ensure more legal certainty and better protection of beneficiaries of exceptions?

4. Vai kādas izņēmumu kategorijas būtu jāpadara obligātas, lai nodrošinātu lielāku tiesisko noteiktību un izņēmumu izmantotāju labāku aizsardzību?

5. If so, which ones?

5. Ja jā, tad kādi?

3. EXCEPTIONS: SPECIFIC ISSUES

3. IZņēMUMI: SPECIFISKI JAUTāJUMI

The Green Paper focuses on the exceptions to copyright which are most relevant for the dissemination of knowledge, namely:

Zaļajā grāmatā uzmanība ir vērsta uz tiem autortiesību izņēmumiem, kas visvairāk attiecas uz zināšanu izplatīšanu, proti:

- The exception for the benefit of libraries and archives;

- izņēmums bibliotēku un arhīvu labā;

- The exception allowing dissemination of works for teaching and research purposes;

- izņēmums, kas ļauj izplatīt darbus izglītības un pētniecības vajadzībām;

- The exception for the benefit of people with a disability;

- izņēmums invalīdu labā;

- A possible exception for user-created content.

- iespējams izņēmums lietotāju radītajam saturam.

3.1. Exceptions for libraries and archives

3.1. Izņēmumi bibliotēkām un arhīviem

As regards the libraries and other similar establishments, two core issues have arisen: the production of digital copies of materials held in the libraries' collections and the electronic delivery of these copies to users. Digitisation of books, audiovisual material and other content can serve a twofold purpose – preservation of content for future generations and making it available for end users online.

Attiecībā uz bibliotēkām un tamlīdzīgām iestādēm ir radušies divi būtiski jautājumi: bibliotēku krājumos glabājamo materiālu digitālo kopiju radīšana un šo kopiju elektroniska nodošana lietotājiem. Grāmatu, audiovizuālā materiāla un cita satura digitalizācija var būt noderīga diviem mērķiem: satura saglabāšanai nākamajām paaudzēm un tā nodošanai lietotāju rīcībā tiešsaistē.

Under the current legal framework , libraries or archives do not enjoy a blanket exception from the right of reproduction. Reproductions are only allowed in specific cases, which arguably would cover certain acts necessary for the preservation of works contained in the libraries' catalogues. On the other hand, the library exception and national rules implementing it are not always clear on issues such as "format-shifting" or the number of copies that can be made under this exception. Detailed regulations in this respect result from legislative policy decisions undertaken at the national level. Some Member States have restrictive rules with respect to reproductions that can be made by libraries.

Saskaņā ar pašreizējiem tiesību aktiem bibliotēkām un arhīviem nav piešķirts vispārējs izņēmums attiecībā uz reproducēšanas tiesībām. Reproducēšana ir atļauta tikai īpašos gadījumos, kad vajadzīgas konkrētas darbības, lai saglabātu bibliotēku katalogos iekļautos darbus. No otras puses, izņēmums attiecībā uz bibliotēkām un valsts tiesību normas, ar ko to īsteno, ne vienmēr skaidri nosaka tādus jautājumus kā “formāta maiņa” un atbilstoši šim izņēmumam izgatavojamo kopiju skaits. Sīkāks regulējums šajā jomā izriet no valsts līmenī pieņemtiem likumdošanas politikas lēmumiem. Dažām dalībvalstīm ir stingri noteikumi par reprodukcijām, kuras drīkst izgatavot bibliotēkas.

In recent years libraries and other public interest establishments have become increasingly interested not only in preserving (digitising) works but also in making their collections accessible online. If that were to take place, libraries argue, researchers would no longer have to go to the premises of libraries or archives but would easily be able to find and retrieve the required information on the Internet. Also, publishers state that they are digitising their own catalogues with a view to setting up interactive online databases where this material can be easily retrieved from the user's desktop[11]. These services require payment of a subscription fee.

Pēdējos gados bibliotēkas un citas sabiedriskas iestādes arvien vairāk interesējas ne tikai par darbu saglabāšanu (digitalizāciju), bet arī par savu krājumu publiskošanu tiešsaistē. Ja tas notiktu, pēc bibliotēku pārstāvju domām, pētniekiem vairs nevajadzētu apmeklēt bibliotēku telpas vai arhīvus, jo viņi viegli varētu vajadzīgo informāciju sameklēt un iegūt internetā. Turklāt izdevēji apgalvo, ka digitalizē katalogus ar nolūku izveidot interaktīvas tiešsaistes datubāzes, no kurām šis materiāls būtu viegli pieejams no lietotāja datora[11]. Par šiem pakalpojumiem prasa abonēšanas maksu.

Under current copyright legislation, publicly accessible libraries, educational establishments, archives and museums benefit from two exceptions in the Copyright Directive:

Saskaņā ar pašreizējiem autortiesību likumiem publiskās bibliotēkas, izglītības iestādes, arhīvi un muzeji izmanto divus Autortiesību direktīvas izņēmumus:

- an exception to the reproduction right for specific acts of reproduction for non-commercial purposes (Art. 5(2)(c) of the Directive) and

- izņēmumu attiecībā uz īpašu reproducēšanu, no kuras negūst komerciālu labumu (direktīvas 5. panta 2. punkta c) apakšpunkts), un

- a narrowly formulated exception to the communication to the public right and the making available right for the purpose of research or private study by means of dedicated terminals located on the premises of such establishments (Art. 5(3)(n) of the Directive).

- šauri formulētu izņēmumu attiecībā uz izziņošanu un publiskošanu zinātniska pētījuma vai privāta pētījuma nolūkā, ļaujot atsevišķiem sabiedrības locekļiem ar tiem iepazīties šim nolūkam paredzētās vietās minēto iestāžu telpās (direktīvas 5. panta 3. punkta n) apakšpunkts).

3.1.1. Digitisation (preservation)

3.1.1. Digitalizācija (saglabāšana)

The exception from the reproduction right is limited to "specific acts of reproduction". Article 5(2)(c) thus stands out as the only exception explicitly referring to the first limb of the "three-step test", as codified in Article 5(5) of the Directive, which requires that exceptions be confined to "certain special cases". Accordingly, and as recital 40 of the Directive points out, this exception should be limited to certain special cases and not cover uses made in the context of online deliveries of protected works or phonograms.

Reproducēšanas tiesību izņēmums attiecas tikai uz “īpašu reproducēšanu”. Līdz ar to 5. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir vienīgais izņēmums, kas nepārprotami attiecas uz “trīsposmu pārbaudes” pirmo posmu (kas ir kodificēts direktīvas 5. panta 5. punktā) un paredz, ka izņēmumi jāattiecina tikai uz “dažiem īpašiem gadījumiem”. Līdz ar to, kā norādīts arī direktīvas 40. apsvērumā, šis izņēmums ir attiecināms tikai uz dažiem īpašiem gadījumiem un neaptver lietojumu saistībā ar aizsargātu darbu vai fonogrammu piegādi tiešsaistē.

The careful wording of this exception would thus imply that it does not provide libraries or other beneficiaries with a blanket exception from the right of reproduction. Reproductions are only allowed in specific cases, which arguably would cover certain acts necessary for the preservation of works contained in the libraries' catalogues. On the other hand, this exception does not contain clear rules on issues such as "format-shifting" or the number of copies that can be made under this exception. Detailed regulations in this respect result from legislative policy decisions undertaken at the national level.

Šā izņēmuma piesardzīgais formulējums nozīmē arī to, ka tas nepiešķir bibliotēkām vai citiem izmantotājiem vispārēju reproducēšanas tiesību izņēmumu. Reproducēšana ir atļauta tikai īpašos gadījumos, kad vajadzīgas konkrētas darbības, lai saglabātu bibliotēku katalogos iekļautos darbus. No otras puses, šis izņēmums neietver skaidras normas tādos jautājumos kā “formāta maiņa” vai atbilstoši šim izņēmumam izgatavojamo kopiju skaits. Sīkāks regulējums šajā jomā izriet no valsts līmenī pieņemtiem likumdošanas politikas lēmumiem.

Some Member States have restrictive rules as to the reproductions that can be made by libraries. The UK government is currently conducting a consultation[12] with a view to amending Section 42 of the Copyright, Designs and Patents Act (CDPA) which allows libraries or archives to make a single copy of a literary, dramatic or musical work held in their permanent collection for the purpose of preservation and replacement. The government proposes to expand the exception so as to allow for copying and format shifting of sound recordings, films and broadcasts and to allow for more than a single copy where successive copying may be required to preserve permanent collections in an accessible format.

Dažām dalībvalstīm ir ierobežojoši noteikumi par reprodukcijām, kuras drīkst izgatavot bibliotēkas. Apvienotās Karalistes valdība pašreiz rīko apspriedi[12] ar nolūku grozīt Autortiesību, dizainparaugu un patentu likuma (CDPA) 42. pantu, kas ļauj bibliotēkām vai arhīviem izgatavot vienu to pastāvīgajos fondos esoša literāra, dramaturģiska vai muzikāla darba kopiju ar mērķi to saglabāt un aizstāt. Valdība ierosina paplašināt izņēmumu, lai pieļautu skaņu ierakstu, filmu un radioraidījumu kopēšanu un formāta maiņu un ļautu izgatavot vairāk par vienu kopiju, ja ir vajadzīga kopiju kopēšana, lai saglabātu pastāvīgos fondus pieejamā formātā.

As regards preservation of works, it is libraries, archives and museums that preserve works in a durable format. But to an increasing extent, private entities, such as search engines, are also involved in large scale digitisation efforts. As an example, the Google Book Search project was launched in 2005 with the aim of making the content of books searchable on the Internet[13]. Google concludes agreements with European libraries which cover digitisation of public domain works[14]. Publishers are also experimenting with free online access to parts or even full texts of books and are developing tools enabling users to browse the content of books[15].

Runājot par darbu saglabāšanu, darbus ilglietojamā formātā saglabā bibliotēkas, arhīvi un muzeji. Taču plaša mēroga digitalizācijas pasākumos arvien vairāk tiek iesaistītas privātas struktūras, piemēram, meklētājprogrammas. Piemēram, 2005. gadā tika sākts „Google” projekts „Book Search” ar mērķi padarīt grāmatu saturu meklējamu internetā[13]. „Google” slēdz līgumus ar Eiropas bibliotēkām, kas aptver neaizsargātu darbu digitalizāciju[14]. Arī izdevēji eksperimentē ar bezmaksas piekļuvi tiešsaistē grāmatu daļām vai pat pilnam tekstam un izstrādā rīkus, kas ļauj lietotājiem pārlūkot grāmatu saturu[15].

It must be stressed that activities of private entities, such as search engines, cannot benefit from the exception contained in Article 5(2)(c) which is limited to publicly accessible libraries, educational establishments museums or archives and only covers acts which are not for direct or indirect economic or commercial advantage. Digitisation involves the reproduction right[16] because changing the format of a work from analogue to digital requires a reproduction of the work. For example, a book has to be scanned before it can be digitised. If this scanning is undertaken by entities and in circumstances not covered in Article 5(2)(c), rightholders have to give prior permission for such a reproduction to take place. Similarly, making a digitised work available online requires the prior consent of the rightholder(s).

Jāuzver, ka uz privātu struktūru (piemēram, meklētājprogrammu) darbībām nevar attiecināt 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā ietverto izņēmumu, jo tas attiecas tikai uz publiski pieejamām bibliotēkām, izglītības iestādēm, muzejiem vai arhīviem un tikai uz darbībām, no kurām negūst tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu. Digitalizācija ir saistīta ar reproducēšanas tiesībām[16], jo darba formāta maiņa no analoga uz digitālu paredz darba reproducēšanu. Piemēram, grāmata pirms tās digitalizēšanas ir jānoskenē. Ja skenēšanu veic struktūras tādos apstākļos, uz ko neattiecas 5. panta 2. punkta c) apakšpunkts, tiesību subjektiem pirms tādas reproducēšanas ir jādod atļauja. Līdzīgi arī digitalizēta darba publiskošanai tiešsaistē vajadzīga tiesību subjekta(-u) iepriekšēja piekrišana.

The scanning of works held in libraries for the purpose of making their content searchable on the Internet is commonly distinguished from linking, deep linking, interlinking or indexing which are activities that relate to works that are already available online. For example, with respect to hyperlinks (an electronic connection to a file placed on the Internet), the German Supreme Court held that works are not reproduced by linking or deep-linking (a link that leads the Internet user to another webpage within a website)[17]. In the American case of Perfect 10 v. Google and Amazon [18], the court held that in-linking to the full-size image on another website, which does not require a reproduction of the original images, doesn't infringe the reproduction right. While some courts deem thumbnails, i.e. reproductions of small images to facilitate links to other websites on the Internet, to infringe the exclusive right of reproduction[19], the Erfurt Regional Court[20] held that using thumbnails to establish links would not give rise to copyright liability if the work had been posted on the Internet by the rightholder or with his consent[21].

Bibliotēkās glabāto darbu skenēšanu ar nolūku to saturu padarīt meklējamu internetā parasti nošķir no saišu izveides [ linking ], pakārtoto saišu izveides [ deep linking ], savstarpēju saišu izveides [ interlinking ] vai indeksēšanas, kas ir darbības, kuras attiecas uz tiešsaistē jau pieejamiem darbiem. Piemēram, attiecībā uz hipersaitēm (elektronisku saiti ar datni, kas ievietota internetā) Vācijas Augstākā tiesa noteica, ka, veidojot saites vai pakārtotās saites (saites, kas interneta lietotāju aizved tieši uz konkrētu lapu citā tīmekļa vietnē), darbi netiek reproducēti[17]. ASV lietā „Perfect 10” pret "Google” un „Amazon”[18] tiesa noteica, ka iekšējās saites uz pilnformāta attēlu citā tīmekļa vietnē, kam nav vajadzīga attēlu oriģinālu reproducēšana, nepārkāpj reproducēšanas tiesības. Lai gan dažas tiesas uzskata, ka sīktēli, t.i., mazu attēlu reproducējumi, kas atvieglina saites veidošanu uz citām tīmekļa vietnēm internetā, pārkāpj ekskluzīvās reproducēšanas tiesības[19], Erfurtes Reģionālā tiesa[20] ir lēmusi, ka sīktēlu izmantošana saišu izveidei nerada saistības no autortiesību viedokļa, ja darbu internetā ir publicējis tiesību subjekts vai tas darīts ar viņa piekrišanu[21].

It is often argued however that the Google Book Search project goes further than the search engine at issue in the German Supreme Court's Paperboy [22] or the Perfect 10 cases. The search engine in the Paperboy case established links to websites which contained protected works that were made available online with the rightholders consent. The Paperboy service relied on works made available by others and would no longer be able to create a link to a work that had been withdrawn by the rightholder. The service also did not entail the caching of the work as the link would no longer function once the original was withdrawn.

Tomēr bieži apgalvo, ka projekts „Google Book Search" iet tālāk nekā meklētājprogramma, kas vērtēta Vācijas Augstākajā tiesā lietās „Paperboy”[22] vai „Perfect 10”. Lietā aplūkotā meklētājprogramma „Paperboy” veidoja saites uz tīmekļa vietnēm, kurās ir aizsargāti darbi, kas bija padarīti pieejami tiešsaistē ar tiesību subjektu piekrišanu. Pakalpojums „Paperboy" bija balstīts uz darbiem, kurus bija darījuši pieejami citi, un nevarēja izveidot saites ar darbiem, kurus tiesību subjekti bija atsaukuši. Tāpat pakalpojums nepieļāva kešdarbi [ caching ], jo pēc oriģināla atsaukšanas saite vairs nedarbojās.

3.1.2. The making available of digitised works

3.1.2. Digitalizētu darbu publiskošana

Under current copyright legislation, publicly accessible libraries, educational establishments or museums and archives benefit from a narrowly formulated exception to the right of communication to the public or to making available to the public works or other subject matter, if this is done for the purpose of research or private study by means of dedicated terminals located on the premises of such establishments (Art. 5(3)(n) of the Directive).

Atbilstoši spēkā esošajiem autortiesību likumiem publiski pieejamas bibliotēkas, izglītības iestādes vai muzeji un arhīvi izmanto šauri formulētu izņēmumu attiecībā uz darbu vai citu priekšmetu izziņošanu un publiskošanu, ja tas tiek darīts zinātniska pētījuma vai privāta pētījuma nolūkā, ļaujot atsevišķiem sabiedrības pārstāvjiem ar tiem iepazīties īpašās šim nolūkam paredzētās vietās minēto iestāžu telpās (direktīvas 5. panta 3. punkta n) apakšpunkts).

This exception would arguably not cover the electronic delivery of documents to end users at a distance. As regards electronic delivery of materials to end users, recital 40 of the Directive states that the exception for libraries and archives should not cover "uses made in the context of online delivery of protected works or other subject matter".

Šis izņēmums nekādi neietver dokumentu elektronisku piegādi lietotājiem no attāluma. Attiecībā uz dokumentu elektronisku piegādi lietotājiem direktīvas 40. apsvērums paredz, ka izņēmumam bibliotēkām un arhīviem nebūtu “jāattiecas uz izmantošanu, veicot aizsargāto darbu vai citu tiesību objektu tiešsaistes piegādi”.

3.1.3. Orphan works

3.1.3. Nezināmu autoru darbi

An issue which came to the fore in large scale digitisation projects is the so-called orphan works phenomenon. Orphan works are works which are still in copyright but whose owners cannot be identified or located. There is a significant demand for the dissemination of works or sound recordings of an educational, historical or cultural value at a relatively low cost to a wide audience online. It is often claimed that such projects are held up due to the lack of a satisfactory solution to the orphan works issue. Protected works can become orphaned if data on the author and/or other relevant rightholder(s) (such as publishers or film producers) is missing or outdated. This is often the case with works which are no longer exploited commercially.

Plašajos digitalizācijas projektos priekšplānā izvirzīts jautājums par tādu parādību kā t.s. nezināmu autoru darbi. Nezināmu autoru darbi ir darbi, uz kuriem joprojām attiecas autortiesības, bet kuru īpašnieki nav nosakāmi vai atrodami. Pastāv ievērojams pieprasījums pēc tādu darbu vai skaņu ierakstu izplatīšanas tiešsaistē plašai auditorijai par relatīvi zemu cenu, kam ir izglītojoša, vēstures vai kultūras vērtība. Bieži apgalvo, ka tādus projektus kavē tas, ka nav rasts apmierinošs risinājums nezināmu autoru darbu problēmai. Aizsargāti darbi var kļūt par nezināmu autoru darbiem, ja trūkst datu par autoru un/vai citiem attiecīgiem tiesību subjektiem (kā izdevējiem vai filmu producentiem) vai ja tie ir novecojuši. Bieži tā gadās ar darbiem, kurus vairs neizmanto komerciāli.

Apart from books, thousands of orphan works such as photographs and audiovisual works are currently held in libraries, museums or archives. The lack of data on their ownership can constitute an obstacle to making such works available online to the public and can impede digital restoration efforts. This is particularly the case with orphan films.

Līdztekus grāmatām pašreiz bibliotēkās, muzejos vai arhīvos glabājas tūkstošiem nezināmu autoru darbu, piemēram, fotoattēli un audiovizuālie darbi. Datu trūkums par to īpašumtiesībām var būt šķērslis šādu darbu publiskošanai tiešsaistē un apgrūtināt digitālās atjaunošanas centienus. Tas īpaši attiecas uz nezināmu autoru filmām.

The issue of orphan works is mainly a rights clearance issue i.e. how to ensure that users who make orphan works available are not liable for copyright infringement when the rightholder reappears and asserts his rights over the work. Apart from liability concerns, the cost and time needed to locate or identify the rightholders, especially in the case of works of multiple authorship, can prove to be too great to justify the effort. This appears to be especially true for rights in sound recordings and audiovisual works that are currently kept in broadcasters archives. Copyright clearance of orphan works can constitute an obstacle to the dissemination of valuable content and can be seen as hampering follow-on creativity. However, the extent to which orphan works actually impede uses of works is not clear. There is a scarcity of the necessary economic data which would allow the problem to be quantified on the pan-European level.

Jautājums par nezināmu autoru darbiem galvenokārt ir tiesību noskaidrošanas jautājums, t.i., kā nodrošināt to, lai lietotāji, kuri nezināmu autoru darbus dara pieejamus, nebūtu atbildīgi par autortiesību pārkāpumu, ja tiesību subjekts no jauna uzrodas un piesaka savas tiesības uz darbu. Bažas rada ne tikai atbildības jautājums, bet arī tas, ka tiesību subjektu sameklēšanai un identificēšanai vajadzīgās izmaksas un laiks var izrādīties pārlieku liels, lai attaisnotu šīs pūles, īpaši gadījumos, kad darbiem ir vairāki autori. Tas jo īpaši sakāms par tiesībām uz skaņu ierakstiem un audiovizuālajiem darbiem, kas pašreiz glabājas raidsabiedrību arhīvos. Nezināmu autoru darbu autortiesību noskaidrošana var būt šķērslis vērtīga satura izplatīšanai, un to var uzskatīt par traucēkli turpmākai jaunradei. Taču nav skaidrs, cik lielā mērā nezināmu autoru darbi faktiski kavē darbu izmantošanu. Trūkst nepieciešamo ekonomikas datu, kas ļautu šo problēmu kvantitatīvi formulēt visas Eiropas mērogā.

The orphan works issue is currently being considered both at the national[23] and at the EU level. The US[24] and Canada[25] have also taken initiatives regarding orphan works. While approaches to this issue differ, the proposed solutions are mostly based on a common principle; a user has to perform a reasonable search in order to try to identify or locate the rightholder(s).

Šobrīd jautājums par nezināmu autoru darbiem tiek aplūkots gan valstu[23], gan ES līmenī. Arī ASV[24] un Kanāda[25] ir uzņēmušās iniciatīvas attiecībā uz nezināmu autoru darbiem. Lai gan pieejas šim jautājumam atšķiras, risinājumu pamatā lielākoties ir kopīgs princips; lietotājam iespēju robežās ir jāveic meklēšana, lai mēģinātu noteikt vai atrast tiesību subjektu(-us).

The Commission adopted a recommendation[26] in 2006 encouraging the Member States to create mechanisms to facilitate the use of orphan works and to promote the availability of lists of known orphan works. A High Level Expert Group on Digital Libraries was established bringing together stakeholders concerned by orphan works. The Group adopted a "Final Report on Digital Preservation, Orphan Works and Out-of-Print Works" and a "Memorandum of Understanding on orphan works" was signed by representatives of libraries, archives and rightholders[27]. The memorandum contains a set of guidelines on diligent search for rightholders and general principles concerning databases of orphan works and rights clearance mechanisms. Detailed solutions are to be developed at the national level.

2006. gadā Komisija pieņēma ieteikumu[26], kurā mudināja dalībvalstis radīt mehānismus, kas atvieglinātu nezināmu autoru darbu izmantošanu un veicinātu apzināto nezināmu autoru darbu sarakstu pieejamības nodrošināšanu. Tika izveidota augsta līmeņa ekspertu grupu jautājumos par digitālām bibliotēkām, kurā pulcēja nezināmu autoru darbu problēmā ieinteresētās personas. Grupa pieņēma galīgo ziņojumu par saglabāšanu digitālā formātā, nezināmu autoru darbiem un darbiem, kas vairs netiek izdoti, un bibliotēku, arhīvu un tiesību subjektu pārstāvji parakstīja Saprašanās memorandu par nezināmu autoru darbiem[27]. Memorandā ir ietvertas vairākas pamatnostādnes par tiesību subjektu rūpīgu meklēšanu un vispārīgi principi par nezināmu autoru darbu datubāzēm un tiesību noskaidrošanas mehānismiem. Detalizēti risinājumi ir izstrādājami valstu līmenī.

The majority of the Member States have not yet developed a regulatory approach with respect to the orphan works issue. The potential cross-border nature of this issue seems to require a harmonised approach.

Lielākā daļa dalībvalstu vēl nav izstrādājušas reglamentējošu pieeju jautājumam par nezināmu autoru darbiem. Ir pamats domāt, ka šā jautājuma iespējamā pārrobežu rakstura pieeju vajadzētu saskaņot.

Questions:

Jautājumi

6. Should the exception for libraries and archives remain unchanged because publishers themselves will develop online access to their catalogues?

6. Vai izņēmumam attiecībā uz bibliotēkām un arhīviem jāpaliek nemainītam, jo izdevēji paši izstrādās tiešsaistes pieeju saviem katalogiem?

7. In order to increase access to works, should publicly accessible libraries, educational establishments, museums and archives enter into licensing schemes with the publishers? Are there examples of successful licensing schemes for online access to library collections?

7. Vai publiski pieejamajām bibliotēkām, izglītības iestādēm, muzejiem un arhīviem būtu jāvienojas par licencēšanas shēmām ar izdevējiem, lai uzlabotu darbu pieejamību? Vai ir sekmīgu licencēšanas shēmu piemēri tiešsaistes piekļuvei bibliotēku krājumiem?

8. Should the scope of the exception for publicly accessible libraries, educational establishments, museums and archives be clarified with respect to:

8. Vai būtu jāprecizē darbības joma izņēmumam attiecībā uz publiski pieejamām bibliotēkām, izglītības iestādēm, muzejiem un arhīviem, konkrētāk, šādos jautājumos:

9. Format shifting;

9. formāta maiņa,

10. The number of copies that can be made under the exception;

10. kopiju skaits, ko drīkst izgatavot izņēmuma kārtā,

11. The scanning of entire collections held by libraries;

11. visu bibliotēkas krājumu skenēšana?

12. Should the law be clarified with respect to whether the scanning of works held in libraries for the purpose of making their content searchable on the Internet goes beyond the scope of current exceptions to copyright?

12. Vai ir jāprecizē tiesību akti attiecībā uz to, vai bibliotēkās glabāto darbu skenēšana nolūkā padarīt to saturu meklējamu internetā pārsniedz pašreizējo autortiesību izņēmumu darbības jomu?

13. Is a further Community statutory instrument required to deal with the problem of orphan works, which goes beyond the Commission Recommendation 2006/585/EC of 24 August 2006?

13. Vai ir vajadzīgs jauns Kopienas regulējums nezināmu autoru darbu problēmas risināšanai, kas būtu plašāks par Komisijas 2006. gada 24. augusta Ieteikumā 2006/585/EK noteikto?

14. If so, should this be done by amending the 2001 Directive on Copyright in the information society or through a stand-alone instrument?

14. Ja ir vajadzīgs — vai tas būtu darāms ar grozījumiem 2001. gada Direktīvā par autortiesībām informācijas sabiedrībā vai ar atsevišķu tiesību aktu?

15. How should the cross-border aspects of the orphan works issue be tackled to ensure EU-wide recognition of the solutions adopted in different Member States?

15. Kā varētu risināt nezināmu autoru darbu problēmas pārrobežu aspektus, lai nodrošinātu dažādu dalībvalstu pieņemto risinājumu atzīšanu visā Eiropas Savienībā?

3.2. The exception for the benefit of people with a disability

3.2. Izņēmums invalīdu labā

People with a disability should have an opportunity to benefit from the knowledge economy. To this end they not only need physical access to premises of educational establishments or libraries but also the possibility of accessing works in formats that are adapted to their needs (e.g. Braille, large print, audio-books and accessible electronic books).

Invalīdiem ir jābūt iespējai gūt labumu no ekonomikas, kas balstīta uz zināšanām. Tādēļ viņiem jānodrošina ne tikai fiziska iekļūšana izglītības iestāžu vai bibliotēku telpās, bet arī iespēja piekļūt darbiem viņu vajadzībām pielāgotos formātos (piem., izdevumiem Braila rakstā vai ar lieliem iespiedburtiem, audiogrāmatām un pieejamām elektroniskām grāmatām).

The Directive contains an exception to the reproduction right and the communication to the public right for the benefit of people with a disability. All Member States have implemented this exception, however, in some national laws it is restricted to certain categories of disabled persons (e.g, the exception only covers the visually impaired). Some Member States require payment of compensation to the rightholders for the use of works under the exception.

Direktīvā ir izņēmums attiecībā uz reproducēšanas tiesībām un tiesībām uz izziņošanu, kas domāts invalīdu labā. Visas dalībvalstis ir īstenojušas šo izņēmumu, taču dažu valstu likumos tas attiecas tikai uz atsevišķām invalīdu kategorijām (piem., izņēmums attiecas tikai uz redzes invalīdiem). Dažas dalībvalstis prasa kompensācijas izmaksu tiesību subjektiem par darbu izmantošanu atbilstīgi izņēmumam.

A common concern for disabled people is the costs, in terms of time and money, involved in making accessible copies of books which are only available in paper format or in a digital format which is not easily convertible to Braille. Rightholders believe that appropriate protection against piracy and misuse needs to be guaranteed, especially when it concerns the delivery of digital formats, which can be easily reproduced and instantly disseminated over the Internet.

Parasti raizes invalīdiem sagādā izmaksas gan laika, gan naudas ziņā, kas saistītas ar piekļūšanu tādu grāmatu kopijām, kuras ir pieejamas tikai papīra formātā vai digitālā formātā, kas nav viegli pārvēršams Braila rakstā. Tiesību subjekti uzskata, ka ir jānodrošina pienācīga aizsardzība pret pirātismu un nelikumīgu izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz piegādi digitālos formātos, kurus var viegli reproducēt un acumirklī izplatīt internetā.

Article 5(3)(b) of the Directive allows for non-commercial uses directly related to the disability and to the extent required by the disability. Recital 43 of the Directive stresses that Member States should adopt all necessary measures to facilitate access to works by persons suffering from a disability which constitutes an obstacle to the use of the works and to pay particular attention to accessible formats. The exception for the benefit of people with a disability is among the public interest exceptions where the Member States are encouraged to take appropriate measures, in the absence of voluntary measures taken by rightholders, to ensure that beneficiaries have access to works protected by technological measures.

Direktīvas 5. panta 3. punkta b) apakšpunkts pieļauj nekomerciālu izmantošanu, kas tieši saistīta ar invaliditāti, tādā mērā, kādā to nosaka konkrētā invaliditāte. Direktīvas 43. apsvērumā ir uzsvērts, ka dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, kas invalīdiem atvieglo piekļuvi darbiem, ja invaliditāte rada šķēršļus pašu darbu izmantošanā, un jāpievērš īpaša uzmanība pieejamiem formātiem. Izņēmums invalīdu labā ir viens no izņēmumiem sabiedrības interesēs, ar ko dalībvalstis tiek mudinātas noteikt piemērotus pasākumus, ja nav tiesību subjektu ieviestu brīvprātīgu pasākumu, kas izņēmuma izmantotājiem nodrošina piekļuvi darbiem, kurus aizsargā ar tehnoloģiskiem paņēmieniem.

All Member States have implemented this exception, however, in some national laws it is restricted to certain categories of disabled persons (e.g. in the UK[28] and Bulgaria it only applies to the visually impaired, in Latvia[29], Lithuania and Greece[30] it applies to visually and hearing impaired persons). In Lithuania, the exception is further limited to educational and scientific research purposes[31]. In Greece, the exception only covers reproductions and does not extend to communication of the works.

Visas dalībvalstis ir ieviesušas šo izņēmumu, taču dažu valstu likumos tas skar tikai atsevišķas invalīdu kategorijas (piem., Apvienotajā Karalistē[28] un Bulgārijā tas attiecas uz redzes invalīdiem, bet Latvijā[29], Lietuvā un Grieķijā[30] — uz redzes un dzirdes invalīdiem). Lietuvā izņēmums ir spēkā tikai attiecībā uz mācību un zinātniskās pētniecības vajadzībām[31]. Grieķijā izņēmums attiecas tikai uz reproducēšanu un neattiecas uz darbu izziņošanu.

According to recital 36 of the Directive, Member States may provide for fair compensation when applying the optional provisions on exceptions. Some Member States, such as Germany, Austria and the Netherlands, require payment of compensation to the rightholders for the use of works under the exception. Given the cost of converting works to accessible formats and the limited resources available, the question arises as to whether beneficiaries of the exception should be required to pay compensation to the rightholders or whether they should be exempt from such an obligation.

Saskaņā ar direktīvas 36. apsvērumu dalībvalstis var paredzēt taisnīgu atlīdzību, piemērojot izvēles noteikumus attiecībā uz izņēmumiem. Dažas dalībvalstis, piemēram, Vācija, Austrija un Nīderlande, prasa kompensācijas izmaksu tiesību subjektiem par darbu izmantošanu atbilstoši izņēmumam. Ņemot vērā izmaksas, kas ir saistītas ar darbu konvertēšanu pieejamos formātos, un pieejamo resursu ierobežotību, rodas jautājums, vai izņēmuma izmantotājiem būtu jāmaksā atlīdzība tiesību subjektiem, vai arī viņi būtu atbrīvojami no tāda pienākuma.

According to a WIPO study[32], a common concern is the expense and time needed to make accessible copies from books which are only available in paper format or in a digital format which is not easily convertible to Braille. The Directive does not require rightholders to make a work available in a particular format. The issue is how to supply relevant organisations with a non-protected digital copy for creating accessible formats in a way that addresses publishers' concerns about security and the protection of their copyright in the works.

Kā ir teikts WIPO pētījumā[32], raizes parasti sagādā izmaksas gan laika, gan naudas ziņā, kas ir saistītas ar tādu grāmatu kopiju izgatavošanu, kuras ir pieejamas tikai papīra vai digitālā formātā, ko nav viegli pārvērst Braila rakstā. Direktīva neliek tiesību subjektiem darbu padarīt pieejamu kādā noteiktā formātā. Jautājums ir par to, kā attiecīgajām organizācijām piegādāt neaizsargātu digitālo kopiju pieejamu formātu radīšanai tādā veidā, lai kliedētu izdevēju bažas par drošību un autortiesību aizsardzību attiecībā uz šiem darbiem.

There are examples of successful cooperation between publishers and organisations representing the visually impaired. In Denmark, e-books or audio-books produced by the Danish Library for the Blind are equipped with a unique ID which allows control of the use and of the work and the tracing of possible infringers. In France, agreements are in place between a not-for-profit agency BrailleNet and publishers for delivery of digital copies of works which are stored on a specialised secure server accessible only by certified organisations.

Ir sekmīgas izdevēju un redzes invalīdus pārstāvošu organizāciju sadarbības piemēri. Dānijā e-grāmatas vai audiogrāmatas, ko izdod Dānijas Neredzīgo bibliotēka, ir apgādātas ar unikālu ID, kas ļauj kontrolēt izmantojumu un darbu un atklāt varbūtējos pārkāpējus. Francijā ir noslēgti nolīgumi starp bezpeļņas aģentūru „BrailleNet” un izdevējiem par darbu digitālo kopiju piegādi, kas glabājas īpašā drošā serverī, kuram var piekļūt tikai sertificētas organizācijas.

Rightholders believe that appropriate protection against piracy and misuse needs to be guaranteed, especially when it concerns the delivery of digital formats, which can be easily reproduced and instantly disseminated over the Internet. A feasible approach appears to be a system of trusted intermediaries, such as specialised libraries or organisations representing the disabled people, which can negotiate with rightholders and enter into agreements. Such agreements provide for different kinds of restrictions and assurances to the rightholders which are meant to prevent abuse.

Tiesību subjekti uzskata, ka ir jānodrošina pienācīga aizsardzība pret pirātismu un nelikumīgu izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz piegādi digitālos formātos, kurus var viegli reproducēt un acumirklī izplatīt internetā. Reālistisks risinājums šķiet uzticamu starpnieku sistēma, piemēram, specializētas bibliotēkas vai organizācijas, kas pārstāv invalīdus un kas var organizēt sarunas ar tiesību subjektiem un slēgt vienošanās. Šādas vienošanās paredz tādus dažāda veida ierobežojumus un apsolījumus tiesību subjektiem, kuru nolūks ir novērst pretlikumīgu izmantošanu.

A related concern is that the exception for people with a disability is not specifically provided in Directive 96/9/EC on the legal protection of databases[33]. Article 6(2) of this Directive provides for exceptions for teaching or scientific research, and private use reproductions, but has no exception for disabled people. This raises the concern that the exception for people with a disability in Article 5(3)(b) of Directive 2001/29 could be undermined by invoking database protection on the basis that a particular literary work is simultaneously protected as a database. As pointed out in the Commission staff working paper of 19 July 2004, this situation might arise when the literary work, such as an encyclopaedia, is protected as a work and as a database simultaneously.

Ar to ir saistītas arī bažas, ka izņēmums attiecībā uz invalīdiem nav konkrēti noteikts Direktīvā Nr. 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību[33]. Minētās direktīvas 6. panta 2. punkts paredz izņēmumus mācību vai zinātniskiem pētījumiem un reproducēšanu privātām vajadzībām, bet tajā nav izņēmuma invalīdiem. Tas raisa bažas, ka Direktīvas Nr. 2001/29 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētais izņēmums attiecībā uz invalīdiem varētu būt apdraudēts, atsaucoties uz datubāzu aizsardzību tāda iemesla dēļ, ka konkrēts literārs darbs vienlaicīgi tiek aizsargāts kā datubāze. Kā norādīts Komisijas dienestu 2004. gada 19. jūlija darba dokumentā, tāda situācija var rasties, ja literārs darbs, piemēram, enciklopēdija, tiek aizsargāts vienlaicīgi kā darbs un kā datubāze.

Questions:

Jautājumi

16. Should people with a disability enter into licensing schemes with the publishers in order to increase their access to works? If so, what types of licensing would be most suitable? Are there already licensing schemes in place to increase access to works for the disabled people?

16. Vai invalīdiem būtu jāiesaistās licencēšanas shēmās ar izdevējiem, lai paplašinātu piekļuvi darbiem? Ja jā — kāda veida licencēšana būtu vispiemērotākā? Vai jau pastāv licencēšanas shēmas, lai uzlabotu invalīdu piekļuvi darbiem?

17. Should there be mandatory provisions that works are made available to people with a disability in a particular format?

17. Vai ir jābūt obligātiem noteikumiem, ka darbus dara pieejamus invalīdiem konkrētā formātā?

18. Should there be a clarification that the current exception benefiting people with a disability applies to disabilities other than visual and hearing disabilities?

18. Vai ir jābūt precizējumam, ka izņēmums attiecas uz invaliditāti, kas nav redzes un dzirdes invaliditāte?

19. If so, which other disabilities should be included as relevant for online dissemination of knowledge?

19. Ja ir, tad kāda citāda invaliditāte būtu iekļaujama kā tāda, uz kuru attiecas zināšanu izplatīšana tiešsaistē?

20. Should national laws clarify that beneficiaries of the exception for people with a disability should not be required to pay remuneration for using a work in order to convert it into an accessible format?

20. Vai valstu tiesību aktos ir jāprecizē, ka tiem, kas izmanto izņēmumu attiecībā uz invalīdiem, nebūtu jāliek maksāt atlīdzību par darba izmantošanu, lai to pārvērstu pieejamā formātā?

21. Should Directive 96/9/EC on the legal protection of databases have a specific exception in favour of people with a disability that would apply to both original and sui generis databases?

21. Vai Direktīvā Nr. 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību jābūt īpašam izņēmumam par labu invalīdiem, kas attiektos gan uz oriģinālām, gan sui generis datubāzēm?

3.3. Dissemination of works for teaching and research purposes

3.3. Darbu izplatīšana mācību un pētniecības vajadzībām

Both teachers and students increasingly rely on digital technology to access or disseminate teaching materials. The use of network-based learning accounts at present for a significant part of regular curricular activities. While dissemination of study materials through online networks can have a beneficial effect on the quality of European education and research, it may also carry a risk of copyright infringement where the digitization and/or making available of copies of research and study materials are covered by copyright.

Gan mācībspēki, gan izglītojamie arvien vairāk izmanto digitālās tehnoloģijas, lai piekļūtu mācību materiāliem vai tos izplatītu. Šobrīd tīklā balstītas mācības veido ievērojamu daļu ikdienas mācību nodarbībās. Lai gan mācību materiālu izplatīšana tiešsaistes tīklos var labvēlīgi iespaidot Eiropas izglītības un pētniecības kvalitāti, tā ietver arī autortiesību pārkāpumu risku, ja uz pētniecības un mācību materiālu kopiju publiskošanu un/vai digitalizāciju attiecas autortiesības.

The public interest exception for teaching and research purposes was designed to reconcile the legitimate interests of the rightholders with the wider goal of access to knowledge. The Copyright Directive allows Member States to provide for exceptions or limitations to the rights of reproduction and communication to the public when a work is used "for the sole purpose of illustration for teaching or scientific research, as long as the source, including the author's name, is indicated, unless this turns out to be impossible." This exception has often been implemented in a narrow sense and distance or Internet-based learning at home is not covered. Also, the exception often only covers copying excerpts of the research material rather than the entire work. Sometimes Member States have opted for a teaching exception, while having no exception for research.

Izņēmums sabiedrības interesēs mācību un pētniecības vajadzībām bija domāts, lai tiesību subjektu leģitīmās intereses saskaņotu ar plašāku mērķi nodrošināt piekļuvi zināšanām. Autortiesību direktīva ļauj dalībvalstīm noteikt izņēmumus un ierobežojumus attiecībā reproducēšanas un izziņošanas tiesībām darba “izmantošanai vienīgi ilustrācijai mācību procesā vai zinātniskajos pētījumos, ja ir norādīts avots, tajā skaitā autors – ja vien to nav neiespējami izdarīt”. Šis izņēmums bieži ir īstenots šaurā nozīmē, un netiek aptverta tālmācība vai mācības mājās, izmantojot internetu. Turklāt izņēmums bieži aptver tikai zinātniskā materiāla fragmentu, nevis visa darba kopēšanu. Dažkārt dalībvalstis ir izvēlējušās izņēmumu piemērot tikai attiecībā uz izglītību, nevis pētniecību.

At the time of the adoption of the Directive, both traditional classroom instruction and modern e-learning methods were taken into consideration. Recital 42 thus states that Article 5(3)(a) may also apply to distance education. However, this is not further reflected in the wording of Article 5(3)(a) itself, as it contains neither the definition of the concepts of 'teaching', 'scientific research' or 'illustration' nor any further clarification as to the scope of the exception. Recital 42 refers to the non-commercial nature of teaching and scientific research as the determining criterion for the application of the exception, irrespective of the organizational structure and the means of funding of the institution where these activities are undertaken. The Directive has thus given to the Member States a large amount of freedom in implementation, allowing them to determine the boundaries of permissible use under the exception.

Direktīvas pieņemšanas laikā vērā tika ņemta gan tradicionālā mācīšana klasē, gan mūsdienīgās e-mācību metodes. Tāpēc 42. apsvērumā minēts, ka 5. panta 3. punkta a) apakšpunktu var attiecināt arī uz tālmācību. Taču tas nav plašāk atspoguļots 5. panta 3. punkta a) apakšpunkta formulējumā, jo tajā trūkst jēdzienu “mācības”, “zinātniskā pētniecība” un “ilustrācija” definīciju un sīkāku precizējumu par izņēmuma darbības jomu. Direktīvas 42. apsvērums norāda uz mācību un zinātniskās pētniecības nekomerciālo būtību kā noteicošo kritēriju izņēmuma piemērošanai neatkarīgi no tās iestādes organizatoriskās struktūras un finansēšanas līdzekļiem, kurā šīs darbības risinās. Līdz ar to direktīva dalībvalstīm ir devusi lielu rīcības brīvību īstenošanā, atļaujot tām noteikt robežas pieļaujamajai izņēmuma izmantošanai.

The use of works for purposes of illustration for teaching and scientific research is dealt with differently by the Member States. In some countries, such as Denmark, Finland, Sweden and France (until January 2009), the use of works for purposes of illustration for teaching and research is subject to the conclusion of extended collective agreements between the collecting societies and educational establishments. Despite the advantages of a system of extended collective licensing (the institutions can negotiate the contracts which are best adapted to their needs), this form of licensing presents the risk that no agreement or a rather restrictive agreement will be reached, thus creating legal uncertainty for educational establishments[34].

Dalībvalstis atšķirīgi traktē darbu izmantošanu mācību procesā un zinātniskajā pētniecībā. Dažās valstīs, piemēram Dānijā, Somijā, Zviedrijā un Francijā (līdz 2009. gada janvārim) darbu izmantošanai par ilustrāciju mācību un pētniecības vajadzībām ir jānoslēdz plaši kolektīvie līgumi starp autortiesību aģentūrām un izglītības iestādēm. Neatkarīgi no plašu kolektīvo licenču sistēmas priekšrocībām (iestādes var slēgt līgumus, kas vislabāk pielāgoti to vajadzībām) šī licencēšanas forma rada risku, ka vienošanās netiks panākta vai būs visai ierobežojoša, tā radot izglītības iestādēm juridisku nenoteiktību[34].

In the Member States where the exception for teaching and research is reflected in the national law, the relevant provisions differ to a significant extent. While some countries extend the exception to the rights of communication and making available to the public (e.g. Belgium, Luxembourg, Malta, and France (as of January 2009)), others restrict it to the right of reproduction (Greece, Slovenia) or allow communication to the public only on the condition that it cannot be received outside the premises of the educational institution (UK). Germany, on the other hand, makes a distinction between teaching and research activities; for the former, it allows the use of protected works only for teaching in the classroom and by intranet where it is limited to a group of students attending a particular course. The approach towards research is less restrictive as the making available of works is permitted "for purposes of own research" and "to a limited number of participants"[35].

Tajās dalībvalstīs, kur izņēmums mācību un pētniecības vajadzībām ir atspoguļots valsts tiesību aktos, attiecīgie noteikumi ievērojami atšķiras. Dažas valstis attiecina izņēmumu arī uz izziņošanas un publiskošanas tiesībām (piemēram, Beļģija, Luksemburga, Malta un Francija (no 2009. gada janvāra)), bet citas to attiecina tikai uz reproducēšanas tiesībām (Grieķija, Slovēnija) vai ļauj izziņot tikai ar nosacījumu, ka to ar to nevar iepazīties ārpus izglītības iestādes telpām (Apvienotā Karaliste). No otras puses, Vācija nodala mācību un pētniecības darbības; mācību vajadzībām tā ļauj izmantot aizsargātus darbus tikai klasē un iekštīklā, ja tas aptver tikai izglītojamo grupu, kas apmeklē attiecīgo kursu. Pieeja pētniecībai ir mazāk ierobežojoša, jo darbu publiskošana “savu pētījumu vajadzībām” ir atļauta “ierobežotam dalībnieku skaitam”[35].

As regards the mode of copying, most Member States do not make any distinction between analogue and digital copies, and both of them are therefore covered by the exception. However, the wording of the Hungarian copyright act restricts the scope of the exception to analogue reproductions only. Also, in Denmark, there has been no agreement on digital copying between the collective rights managers and educational institutions. Universities and schools have been granted a license covering only the making of paper copies of excerpts of works. The only extended collective license which includes such activities as scanning, printing, sending by e-mail, downloading and storage has been issued with regard to the use of works on the Internet in so-called teacher training colleges.

Runājot par kopēšanas veidu, lielākā daļa dalībvalstu nešķiro analogās un digitālās kopijas, līdz ar to izņēmums attiecas uz abām. Taču Ungārijas Autortiesību likuma formulējums izņēmuma darbības jomā iekļauj tikai analogu reprodukcijas. Arī Dānijā nav panākta vienošanās par digitālo kopēšanu starp kolektīvo tiesību pārvaldītājiem un izglītības iestādēm. Augstskolām un skolām ir piešķirta licence, kas aptver tikai darbu fragmentu papīra kopiju izgatavošanu. Vienīgā plašā kolektīvā licence, kas aptver tādas darbības kā skenēšana, drukāšana, sūtīšana pa e-pastu, lejupielāde un glabāšana, ir izdota attiecībā uz darbu izmantošanu internetā tā saucamajos pedagoģiskajās institūtos.

Different treatment of the same act in different Member States may lead to legal uncertainty with regard to what is permitted under the exception, especially when teaching and research are carried out within a transnational framework. An increasing number of students and researchers prefer to have access to relevant learning resources not only in a traditional classroom environment, but also using online networks, without any constraints of time or geography. Provisions only allowing reprographic copying of works or requiring students to be physically present on the premises of the educational institutions do not allow these establishments to exploit the potential of the new technologies and engage in distance learning programs. As the Gowers Review points out: "this means that distance learners are at a disadvantage compared with those based on campus and thus these constraints disproportionately impact on students with disabilities who may work from remote locations. (…) The relevant copyright exception should be extended to allow passages from works to be made available to students by email or virtual learning environments."[36]

Vienas un tās pašas darbības atšķirīga traktēšana dažādās dalībvalstīs var radīt juridisku nenoteiktību attiecībā uz to, kas tiek atļauts ar izņēmumu, jo īpaši tad, ja mācības un pētniecība noris starptautiskā vidē. Arvien vairāk izglītojamo un pētnieku izvēlas piekļuvi attiecīgiem mācību resursiem ne tikai tradicionālajā klases vidē, bet arī tiešsaistes tīklos bez kādiem laika vai ģeogrāfiskiem ierobežojumiem. Noteikumi, kas atļauj tikai darbu reprogrāfisku kopēšanu vai liek izglītojamajiem fiziski atrasties izglītības iestāžu telpās, neļauj šim iestādēm izmantot jauno tehnoloģiju potenciālu un iesaistīties tālmācības programmās. Kā norādīts Govera ziņojumā, “tas nozīmē, ka tālmācībā iesaistītie ir nelabvēlīgākā situācijā nekā tie, kas uzturas izglītības iestādē, un līdz ar to šie ierobežojumi nesamērīgi iespaido audzēkņus ar invaliditāti, kuri varētu strādāt attālināti. (..) Attiecīgais autortiesību izņēmums būtu jāpaplašina, lai darbu fragmenti varētu būt pieejami audzēkņiem pa e-pastu vai virtuālajā mācību vidē.”[36]

Another divergence between the Member States concerns the length of the excerpts from works which can be reproduced or made available for teaching and research purposes. Thus, the exception could cover the whole work (Malta), journal articles and short excerpts of works (Belgium, Germany or France) or short excerpts of works only, no distinction being made between different types (and lengths) of works (Luxembourg). Concerning the last example, works such as journal articles can be considered in practical terms as being excluded from the scope of the exception as there is normally little interest in using only a short fragment of a journal article for teaching and scientific research.

Cita atšķirība starp dalībvalstīm skar darbu fragmentu apjomu, ko drīkst reproducēt vai publiskot mācību un pētniecības vajadzībām. Līdz ar to izņēmums var attiekties uz visu darbu (Maltā), žurnālu rakstiem un darbu īsiem izvilkumiem (Beļģija, Vācija vai Francija) vai tikai darbu īsiem izvilkumiem bez dažādu darbu veidu (un apjomu) izšķirības (Luksemburgā). Runājot par pēdējo piemēru, tādus darbus kā žurnālu rakstus būtībā var uzskatīt par izslēgtiem no izņēmuma darbības jomas, jo parasti ir maza interese mācībās un zinātniskajā pētniecībā izmantot tikai īsu fragmentu no žurnāla raksta.

With regard to the institutions that could benefit from the exception for teaching and scientific research, the Member States have also adopted different solutions. While the German Copyright Act refers to "schools, universities, post-secondary institutions and non-commercial career-training institutions", other countries like the UK use the generic term "educational establishments" without any further details, whereas the French Intellectual Property Code does not give any indication as to the institutions to which the exception applies and follows the wording of Article 5(3)(a): "illustration for teaching and research". In Spain and in Greece the exemption only covers teaching, thus excluding research activities.

Arī saistībā ar iestādēm, kas varētu gūt labumu no izņēmuma attiecībā uz mācībām un zinātnisko pētniecību, dalībvalstis ir pieņēmušas atšķirīgus risinājumus. Vācijas Autortiesību likumā ir norāde uz “skolām, augstskolām, terciārās izglītības iestādēm un nekomerciālām profesionālās izglītības iestādēm”, bet citas valstis, kā Apvienotā Karaliste, lieto vispārīgu apzīmējumu “izglītības iestādes” bez papildu precizējumiem, savukārt Francijas Intelektuālā īpašuma kodeksā nav nekādu norāžu par iestādēm, uz kurām izņēmums attiecas, un tajā atkārtots direktīvas 5. panta 3 punkta a) apakšpunkta formulējums: “ilustrācija mācību un pētniecības vajadzībām”. Spānijā un Grieķijā izņēmums aptver tikai mācības, izslēdzot pētnieciskas darbības.

Apart from a certain degree of legal uncertainty due to limited harmonization, the above-mentioned differences can constitute a problem when students enroll for courses in other countries, within the framework of distance learning, or when teachers and researchers carry out their activities in several institutions located in different countries. Depending on the country, identical acts could be legal or illegal. The causes of this problem lie in the different ways in which Member States have implemented the exception into their national laws. Therefore, there have been calls to introduce a mandatory exception for teaching and scientific research, with a clearly defined scope in the Directive. For example, the Gowers Review recommends that the educational exception "should be defined by category of use and activity and not by media or location''. [37]

Līdztekus zināmai juridiskajai nenoteiktībai nepietiekamas saskaņošanas dēļ iepriekš minētās atšķirības var radīt tādu problēmu, ka studenti imatrikulējas tālmācības programmās citās valstīs vai ka mācībspēki un pētnieki veic savas darbības vairākās iestādēs, kas atrodas dažādās valstīs. Viena un tā pati rīcība var būt likumīga un pretlikumīga atkarībā no valsts. Šās problēmas cēlonis ir tas, ka dalībvalstis savos tiesību aktos izņēmumu iestrādājušas atšķirīgi. Tādēļ ir bijuši aicinājumi ieviest direktīvā obligātu izņēmumu attiecībā uz mācībām un zinātniskiem pētījumiem ar skaidri definētu darbības jomu. Piemēram, Govera ziņojumā ierosināts, ka izglītības izņēmums “būtu definējams pēc lietošanas kategorijas un darbības, nevis pēc nesēja vai atrašanās vietas”. [37]

However, making the exception mandatory and further clarifying its scope does not imply its extension, because the interests of the rightholders must be taken into consideration. For instance, with regard to the exemption to communication to the public for purposes of illustration for teaching and research, the Gowers Review states that "it will be necessary to ensure that access to such (learning and research) material should not be generally available to the public"[38] but only to a restricted audience of students and researchers. In this vein, Recital 44 of the Copyright Directive states that "the provision of such exceptions or limitations by Member States should, in particular, duly reflect the increased economic impact that such exceptions or limitations may have in the context of the new electronic environment. Therefore, the scope of certain exceptions or limitations may have to be even more limited when it comes to certain new uses of copyright works and other subject-matter." The proper balance needs to be struck between ensuring an adequate level of protection of exclusive rights and at the same time enhancing the competitiveness of European education and research.

Taču izņēmuma padarīšana par obligātu un tā darbības jomas precizēšana nenozīmē tā paplašināšanu, jo ir jārēķinās ar tiesību subjektu interesēm. Piemēram, attiecībā uz izņēmumu izziņošanai ilustrācijas nolūkos mācībām un pētniecībai Govera ziņojumā apgalvots, ka “būs jānodrošina, lai piekļuve šādiem (mācību un pētniecības) materiāliem nebūtu pieejama plašai sabiedrībai”[38], bet tikai ierobežotai studentu un pētnieku auditorijai. Līdzīgi Autortiesību direktīvas 44. apsvērumā noteikts, ka „šādiem dalībvalstu paredzētajiem izņēmumiem vai ierobežojumiem jo īpaši būtu pienācīgi jāatspoguļo lielāka ekonomiskā ietekme, kādu šie izņēmumi vai ierobežojumi varētu atstāt jaunajā elektroniskajā vidē. Tāpēc attiecībā uz autortiesību darbu un cita tiesību objekta dažiem jauniem izmantošanas veidiem dažu izņēmumu vai ierobežojumu darbības jomu varētu ierobežot vēl vairāk.” Ir jārod pareizs līdzsvars starp ekskluzīvo tiesību pietiekama aizsardzības līmeņa nodrošināšanu un Eiropas izglītības un pētniecības konkurētspējas palielināšanu.

Questions:

Jautājumi

22. Should the scientific and research community enter into licensing schemes with publishers in order to increase access to works for teaching or research purposes? Are there examples of successful licensing schemes enabling online use of works for teaching or research purposes?

22. Vai zinātnieku un pētnieku aprindām būtu jāiesaistās licencēšanas shēmās ar izdevējiem, lai paplašinātu piekļuvi darbiem mācību vai pētniecības vajadzībām? Vai ir sekmīgu licencēšanas shēmu piemēri, kas darbu tiešsaistes izmantošanu padara iespējamu mācībās vai pētniecībā?

23. Should the teaching and research exception be clarified so as to accommodate modern forms of distance learning?

23. Vai izņēmums attiecībā uz mācībām un pētniecību būtu precizējams mūsdienīgo tālmācības formu vajadzībām?

24. Should there be a clarification that the teaching and research exception covers not only material used in classrooms or educational facilities, but also use of works at home for study?

24. Vai ir jāprecizē, ka izņēmums attiecībā uz mācībām un pētniecību attiecas ne tikai uz materiāliem, ko izmanto klasēs vai izglītības iestādēs, bet arī uz darbu izmantošanu studijām mājās?

25. Should there be mandatory minimum rules as to the length of the excerpts from works which can be reproduced or made available for teaching and research purposes?

25. Vai ir jābūt obligātam noteikumu minimumam par darbu fragmentu apjomu, ko drīkst reproducēt vai publiskot mācību un pētniecības vajadzībām?

26. Should there be a mandatory minimum requirement that the exception covers both teaching and research?

26. Vai ir jābūt obligātam noteikumu minimumam, ka izņēmums aptver gan mācības, gan pētniecību?

3.4. User-created content

3.4. Lietotāja radītais saturs

Consumers are not only users but are increasingly becoming creators of content. Convergence is leading to the development of new applications building on the capacity of ICT to involve users in content creation and distribution. Web 2.0 applications such as blogs, podcasts, wiki, or video sharing, enable users easily to create and share text, videos or pictures, and to play a more active and collaborative role in content creation and knowledge dissemination. However, there is a significant difference between user-created content and existing content that is simply uploaded by users and is typically protected by copyright. In an OECD study, user-created content was defined as "content made publicly available over the Internet, which reflects a certain amount of creative effort, and which is created outside of professional routines and practices"[39].

Patērētāji nav tikai lietotāji — viņi arvien biežāk kļūst par satura veidotājiem. Konverģence sekmē jaunu lietojumprogrammu izstrādi, kas vairos informācijas un sakaru tehnoloģiju sniegtās iespējas lietotājiem iesaistīties satura radīšanā un izplatīšanā. Tādas Web 2.0 lietojumprogrammas kā emuāri [ blogs ], digitāli multivides faili tiešsaistē [ podcasts ], vikilappuses [ wiki ] vai videoapmaiņa ļauj lietotājiem bez grūtībām radīt tekstu, video vai attēlus, mainīties ar tiem, kļūt aktīvākam un iesaistīties satura veidošanā un zināšanu izplatīšanā. Taču ir ievērojama atšķirība starp lietotāja radītu saturu un jau pastāvošu saturu, ko vienkārši augšupielādē lietotāji un ko parasti aizsargā autortiesības. Kādā ESAO pētījumā lietotāju radītais saturs ir definēts kā “saturs, kas padarīts sabiedrībai pieejams internetā, atspoguļo zināmu daudzumu radošu centienu un ir radīts ārpus profesionālā ikdienas darba un prakses”[39].

The Directive does not currently contain an exception which would allow the use of existing copyright protected content for creating new or derivative works. The obligation to clear rights before any transformative content can be made available can be perceived as a barrier to innovation in that it blocks new, potentially valuable works from being disseminated. However, before any exception for transformative works can be introduced, one would need to carefully determine the conditions under which a transformative use would be allowed, so as not to conflict with the economic interests of the rightsholders of the original work.

Direktīvā pašlaik nav izņēmuma, kas ļautu izmantot esošo autortiesību aizsargāto saturu jaunu vai atvasinātu darbu radīšanai. Pienākumu noskaidrot tiesības pirms transformatīva satura publiskošanas var uzskatīt par šķērsli jaunradei tādā ziņā, ka tas neļauj izplatīt jaunus, potenciāli vērtīgus darbus. Tomēr pirms kāda izņēmuma ieviešanas attiecībā uz transformatīviem darbiem būtu rūpīgi jāizstrādā nosacījumi, ar kuriem būtu atļauta transformatīva izmantošana, lai nenonāktu pretrunā ar sākotnējā darba tiesību subjektu ekonomiskajām interesēm.

There have been calls for the acceptance of an exception for transformative, user-created content. In particular, the Gowers Review recommended that an exception be created for "creative, transformative or derivative works"[40], within the parameters of the Berne Convention three-step test. The Review acknowledges that this would be contrary to the Directive and accordingly calls for its amendment. The objective of allowing such an exception would be to favour innovative uses of works and to stimulate the production of added value[41].

Ir pausti aicinājumi pieņemt izņēmumu attiecībā uz transformatīvu, lietotāja radītu saturu. Proti, Govera ziņojumā ieteikts paredzēt izņēmumu “radošiem, transformatīviem vai atvasinātiem darbiem”[40] pēc Bernes konvencijas trīsposmu pārbaudes parametriem. Ziņojumā atzīts, ka tas būtu pretrunā direktīvai, un tālab aicināts direktīvu grozīt. Tāda izņēmuma pieļaušanas mērķis būtu dot priekšroku darbu novatoriskam lietojumam un veicināt pievienotās vērtības radīšanu[41].

Under the Berne convention, a transformative use would be prima facie covered by the reproduction right[42] and the right of adaptation. An exception to these rights would have to pass the three-step test. In particular, it would have to be more precise and refer to a specific policy justification or types of justified uses. It would also have to be limited to short takings (short passages, excluding particularly distinctive takings), therefore not infringing the right of adaptation[43].

Saskaņā ar Bernes konvenciju uz transformatīvu lietojumu prima facie attiektos reproducēšanas tiesības un adaptēšanas tiesības[42]. Šo tiesību izņēmumam būtu jāiztur trīsposmu pārbaude. Proti, tam būtu jābūt precīzākam, atsaucoties uz konkrētu praktisku pamatojumu vai attaisnota lietojuma veidiem. Tam arī būtu jāaprobežojas ar īsiem izvilkumiem (īsi fragmenti, izņemot īpaši raksturīgus izvilkumus), nepārkāpjot adaptācijas tiesības[43].

Under the Directive, certain exceptions potentially provide some measure of flexibility in relation to free uses of works. Other than the previously mentioned exceptions, article 5(3)(d) allows quotations "for purposes such as criticism or review". Criticism and review are therefore only examples of possible justifications for quotations. This implies that article 5 (3)(d) can be given a broad scope, although the quotation must be limited to "the extent required by the specific purpose", and in accordance with "fair practice". The "specific purpose" of the commentary need not be the analysis of the work itself. However, a degree of taking which is fair in a commentary on that particular work may become unfair practice if it is for the purpose of commenting on a wider issue. Another exception allowing some measure of flexibility is article 5(3)(k) of the Directive which exempts uses "for the purposes of caricature, parody or pastiche". Although these uses are not defined, they allow users to reuse elements of previous works for their own creative or transformative purpose.

Saskaņā ar direktīvu atsevišķi izņēmumi potenciāli paredz zināmu elastību attiecībā uz darbu brīvu izmantošanu. Līdztekus iepriekš minētajiem izņēmumiem 5. panta 3. punkta d) apakšpunkts pieļauj citātus, “ piemēram , kritikas vai apskata nolūkā”. Tas nozīmē, ka kritika un apskati ir tikai piemēri varbūtējai citējuma attaisnošanai. Tas nozīmē, ka 5. panta 3. punkta d) apakšpunktam var būt plaša darbības joma, lai gan citējumam jābūt tikai tiktāl, “ciktāl tas vajadzīgs attiecīgajam mērķim” un saskaņā ar “godprātīgu praksi”. Komentāra “attiecīgajam mērķim” nav jābūt paša darba analīzei. Taču izvilkums, kas ir godprātīgs komentārā par konkrēto darbu, var kļūt negodprātīgs, ja tā mērķis ir komentēt plašāku jautājumu. Cits izņēmums, kas pieļauj zināmu elastību, ir direktīvas 5. panta 3. punkta k) apakšpunkts, kurā izņēmums attiecas uz izmantošanu “karikatūrās, parodijās vai stilizācijās”. Lai gan šie izmantošanas veidi nav definēti, tie ļauj lietotājiem no jauna izmantot iepriekšējo darbu elementus savām radošām vai transformatīvām vajadzībām.

Questions:

Jautājumi

27. Should there be more precise rules regarding what acts end users can or cannot do when making use of materials protected by copyright?

27. Vai ir jābūt precīzākiem noteikumiem par to, kādas darbības lietotāji drīkst vai nedrīkst veikt, izmantojot ar autortiesībām aizsargātus materiālus?

28. Should an exception for user-created content be introduced into the Directive?

28. Vai direktīvā ir jāievieš izņēmums attiecībā uz lietotāju radītu saturu?

4. CALL FOR COMMENTS

4. AICINāJUMS IZTEIKT KOMENTāRUS

The combined operation of broad exclusive rights with specific and limited exceptions highlights the question of whether the exhaustive list of exceptions under the Directive achieves "a fair balance of rights and interests between […] the different categories of rightholders and users"[44].

Tā kā vienlaikus pastāv gan plašas ekskluzīvas tiesības, gan konkrēti un ierobežoti izņēmumi, svarīgs ir jautājums, vai ar izsmeļošo direktīvas izņēmumu sarakstu tiek saglabāts “taisnīgs līdzsvars starp (..) dažādu kategoriju tiesību subjektu un (..) izmantotāju tiesībām un interesēm”[44].

A forward looking analysis requires consideration of whether the balance provided by the Directive is still in line with the rapidly changing environment. Technologies and social and cultural practices are constantly challenging the balance achieved in the law, while new market players, such as search engines, seek to apply these changes to new business models. Such developments also have the potential to shift value between the different entities active in the online environment and affect the balance between those who own rights in digital content and those who provide technologies to navigate the Internet.

Lai varētu veikt tālredzīgu analīzi, ir jāapsver, vai direktīvas panāktais līdzsvars joprojām atbilst strauji mainīgajai videi. Tehnoloģija un sociālā un kultūras prakse pastāvīgi draud izjaukt likuma noteikto līdzsvaru, kamēr jauni tirgus dalībnieki, piemēram, meklētājprogrammas, tiecas piemērot šīs pārmaiņas jauniem uzņēmējdarbības modeļiem. Tāda attīstība spēj arī mainīt vērtību dažādām struktūrām, kas darbojas tiešsaistes vidē, un iespaidot līdzsvaru starp tiem, kam pieder tiesības uz digitālo saturu, un tiem, kas sagādā tehnoloģijas navigācijai internetā.

It is in these circumstances that the present Green Paper seeks all stakeholders' views as to the technological and legal developments described above. The questions submitted are of an indicative nature only and stakeholders are free to submit comments on any other issues that are addressed or touched upon in this Green Paper.

Tādos apstākļos šīs Zaļās grāmatas uzdevums ir izzināt ieinteresēto personu viedokli par iepriekš raksturotajām norisēm tehnoloģijā un jurisprudencē. Uzdotie jautājumi būtībā ir orientējoši, un ieinteresētās personas var brīvi iesniegt piezīmes par jebkuru citu jautājumu, kas ir aplūkots vai minēts šajā Zaļajā grāmatā.

Answers and comments, which may cover all or only a limited number of the above issues, should reach the following address by 30 November 2008.

Atbildes un komentārus, kas var aptvert visus vai tikai dažus no minētajiem jautājumiem, sūtiet līdz 2008. gada 30. novembrim uz šādu adresi:

markt-d1@ec.europa.eu.

If stakeholders wish to submit confidential responses, they should indicate clearly which part of their submission is confidential and should not be published on the Commission's website. All other submissions, not clearly marked as confidential, may be published by the Commission.

Ja ieinteresētās personas vēlas iesniegt konfidenciālas atbildes, tām ir skaidri jānorāda, kuras daļas iesniegtajā materiālā ir konfidenciālas un nebūtu publicējamas Komisijas tīmekļa vietnē. Visus pārējos materiālus, kas nav nepārprotami norādīti kā konfidenciāli, Komisija var publicēt.

[1] The term "knowledge economy" is commonly used to describe economic activity that relies not on "natural" resources (like land or minerals) but on intellectual resources such as know-how and expertise. A key concept of the knowledge economy is that knowledge and education (also referred to as "human capital") can be treated as a commercial asset or as educational and intellectual products and services that can be exported for a high value return. It is obvious that the knowledge economy is rather more important for those regions whose natural resources are scarce.

[1] Terminu “uz zināšanām balstīta ekonomika” parasti lieto, lai apzīmētu saimniecisku darbību, kas ir balstīta nevis uz “dabas” resursiem (kā zeme vai izrakteņi), bet uz tādiem intelektuāliem resursiem kā zinātība un īpašas zināšanas. “Uz zināšanām balstītas ekonomikas” pamatprincips ir tāds, ka zināšanas un izglītību (ko dēvē arī par “cilvēkkapitālu”) var traktēt kā komerciālu labumu vai kā izglītības un intelekta produktus un pakalpojumus, ko var eksportēt ar augstvērtīgu peļņu. Ir skaidrs, ka uz zināšanām balstīta ekonomika ir svarīgāka tajos reģionos, kuros dabas resursi ir trūcīgi.

[2] Directive 2001/29/EC of the European Parliament and of the Council of 22 May 2001 on the harmonisation of certain aspects of copyright and related rights in the information society, OJ L 167, 22.6.2001, p. 10-19. In 2007 the Commission published a report assessing how Articles 5, 6 and 8 of the Directive have been transposed by the Member States and applied by the national courts, see the Report on the application of the Directive on the harmonisation of certain aspects of copyright and related rights in the information society (2001/29/EC), available at http://ec.europa.eu/internal_market/copyright/copyright-infso/copyright-infso_en.htm

[2] Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, OV, L 167, 22.06.2001., 10.–19. lpp. Komisija 2007. gadā publicēja ziņojumu, kurā izvērtēts, kā direktīvas 5., 6. un 8. pantu transponējušas dalībvalstis un piemērojušas valstu tiesas, sk. Ziņojumu par to, kā piemērota Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, kas pieejams http://ec.europa.eu/internal_market/copyright/copyright-infso/copyright-infso_en.htm.

[3] Directive 96/9/EC of the European Parliament and of the Council of 11 March 1996 on the legal protection of databases, OJ L 77, 27.3.1996, p. 20-28.

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīva 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību, OV, L 77, 27.03.1996., 20.–28. lpp.

[4] http://ec.europa.eu/internal_market/copyright/prot-databases/prot-databases_en.htm

[4] http://ec.europa.eu/internal_market/copyright/prot-databases/prot-databases_en.htm.

[5] COM 2007 724 final of 20.11.2007 - A single market for 21st century Europe

[5] COM (2007) 724 galīgā redakcija, 20.11.2007. — Vienots tirgus XXI gadsimta Eiropai.

[6] According to a survey conducted by the Federation of European Publishers, annual sales revenue of book publishing amounted to 22.268 million euro in 2004. More than 620.000 new books or new editions were published in 2004 and approximately 123,000 people are employed full time in book publishing. See http://www.fep-fee.be/

[6] Eiropas Izdevēju federācijas veiktais pētījums liecina, ka ikgadējie ieņēmumi no grāmatu izdošanas 2004. gadā bija 22,268 miljoni euro. 2004. gadā iznāca vairāk nekā 620 000 jaunu grāmatu vai jaunu izdevumu, un grāmatizdošanā nodarbināti aptuveni 123 000 pilna laika darbinieki. Sk.http://www.fep-fee.be/.

[7] Although the Community is not a party to the Berne Convention (and indeed could not be, since membership of the Berne Union is confined to States), it is required to comply with the Convention by virtue of Article 9 of the TRIPS Agreement.

[7] Lai gan Kopiena nav Bernes konvencijas līgumslēdzēja puse (un nevar par tādu kļūt, jo Bernes konvencijai par pievienoties tikai valstis), saskaņā ar TRIPS līguma 9. pantu tai konvencija ir jāievēro.

[8] That Agreement is found in Annex 1C to the Agreement establishing the World Trade Organisation.

[8] Nolīgums iekļauts Pasaules tirdzniecības organizācijas dibināšanas līguma 1.C pielikumā.

[9] Article 13 of the TRIPS Agreement, entitled "Limitations and Exceptions", is the general exception clause applicable to exclusive rights of the holders of copyright. Article 13 of the TRIPS Agreement has been interpreted by a ruling of the Dispute Settlement Body of the WTO concerning Section 110(5) of the US Copyright Act. The Panel held that the scope of any permissible exception under Article 13 should be narrow and should be limited to de minimis use. The three conditions, namely (1) certain special cases; (2) no conflict with the normal exploitation of the work; and (3) no unreasonable prejudice of the legitimate interests of the right holder are cumulative.

[9] TRIPS līguma 13. pantā, kura nosaukums ir „Ierobežojumi un izņēmumi”, uzskatāms par vispārīga izņēmuma klauzulu, kas piemērojama autortiesību subjektu ekskluzīvajām tiesībām. TRIPS līguma 13. pants interpretēts ar PTO Strīdu izšķiršanas padomes lēmumu par ASV Autortiesību likuma 110. panta 5. punktu. Tā nolēma, ka jebkāda tāda izņēmuma darbības jomai, kas pieļaujams saskaņā ar 13. pantu, jābūt šaurai un jāattiecas uz tikai de minimis izmantošanu. Jāsakrīt visiem trim nosacījumiem: 1) daži īpaši gadījumi, 2) nav pretrunas ar parastu darba izmantošanu, 3) netiek nesamērīgi skartas tiesību subjekta leģitīmās intereses.

[10] See the ruling of the Dispute Settlement Body of the WTO United States – Section 110(5) of the US Copyright Act , WT/DS160/R, of 15 June 2000.

[10] Sk. PTO Strīdu izšķiršanas padomes 2000. gada 15. jūnija lēmumu par ASV Autortiesību likuma 110. panta 5. punktu, WT/DS160/R.

[11] For example, Elsevier, a publisher of 2200 journals has set up ScienceDirect, a service through which 10 million scientists and researchers are granted desktop access to a service offering 8.7 million journal articles. In 2004, Elsevier launched the "Scopus" database which covers 16,000 journals from all key publishers in the areas of scientific, technological and medical publishing. They also provide an online service called "MD Consult" which targets health care professionals by bringing together the leading medical resources.

[11] Piemēram, „Elsevier”, kas publicē 2200 žurnālus, ir izveidojis pakalpojumu „ScienceDirect”, ar kura palīdzību 10 miljoni zinātnieku un pētnieku iegūst darbvirsmas piekļuvi 8,7 miljoniem žurnālu rakstu. 2004. gadā „Elsevier” atklāja datubāzi „Scopus”, kas ietver 16 000 žurnālu no visiem lielākajiem izdevējiem zinātnes, tehnoloģijas un medicīnas izdevumu jomā. Tas piedāvā arī tiešsaistes pakalpojumu „MD Consult”, kas ir paredzēts veselības aprūpes darbiniekiem un apkopo lielākos medicīniskos resursus.

[12] http://www.ipo.gov.uk/about/about-consult/about-formal/about-formal-current/consult-copyrightexceptions.htm

[12] http://www.ipo.gov.uk/about/about-consult/about-formal/about-formal-current/consult-copyrightexceptions.htm.

[13] http://books.google.com

[13] http://books.google.com.

[14] See the information provided by the Oxford Library: http://www.bodley.ox.ac.uk/librarian/CNIGoogle/CNIGoogle.htm

[14] Skat. Oksfordas bibliotēkas sniegtās ziņas:http://www.bodley.ox.ac.uk/librarian/CNIGoogle/CNIGoogle.htm

[15] For example, HarperCollins has recently launched a number of such initiatives, namely: the "full access" programme (full texts of selected books are available for free for a limited time), a “Sneak Peek” programme (readers are able to view 20% of the content of many books two weeks before their publication) and the “Browse Inside” programme (readers can browse 20% of the content of books after their publication). These are available at www.HarperCollins.com .

[15] Piemēram, „HarperCollins” nesen ir sācis vairākas tādas iniciatīvas, proti: “pilnpiekļuves” programma (atlasītu grāmatu pilni teksti ierobežotu laiku ir pieejami par brīvu), programma „Sneak Peek” (lasītāji var redzēt 20 % no daudzu grāmatu satura divas nedēļas pirms to publicēšanas) un programma „Browse Inside” (lasītāji var pārlūkot 20 % grāmatas satura pēc tās publicēšanas). Tās ir pieejamas www.HarperCollins.com .

[16] See the agreed statement concerning Article 1(4) of the WCT: "The reproduction right, as set out in Article 9 of the Berne Convention, and the exceptions permitted thereunder, fully apply in the digital environment, in particular to the use of works in digital form. It is understood that the storage of a protected work in digital form in an electronic medium constitutes a reproduction within the meaning of Article 9 of the Berne Convention".

[16] Skat. saskaņoto paziņojumu par WIPO Līguma par autortiesībām 1. panta 4. punktu: “Reproducēšanas tiesības, kas izklāstītas Bernes konvencijas 9. pantā, un izņēmumus, ko pieļauj attiecībā uz šīm tiesībām, pilnīgi piemēro attiecībā uz digitālo vidi, jo īpaši attiecībā uz to darbu izmantošanu, kas ir ciparu formātā. Tāda aizsargāta darba uzglabāšana elektroniskajos sabiedrības saziņas līdzekļos, kas ir ciparu formātā, ir reprodukcija Bernes konvencijas 9. panta nozīmē.”

[17] BGH, 17th July 2003, case I WR 259/00, Paperboy (case decided before the implementation of the Directive).

[17] BGH, 2003. gada 17. jūlijs, lieta I WR 259/00, Paperboy (lieta tika izspriesta pirms Direktīvas īstenošanas).

[18] Case 06-55405, 9th Cir., May 16, 2007.

[18] Lieta 06-55405, 9th Cir., 2007. gada 16. maijs.

[19] Bielefeld Regional Court, 8 November 2005, JurPC Web-Dok. 106/2006 and Regional Court of Hamburg, 5 September 2003, JurPC Web-Dok 146/2004.

[19] Bīlfeldes reģionālā tiesa, 2005. gada 8. novembris, JurPC Web-Dok . 106/2006, un Hamburgas reģionālā tiesa, 2003. gada 5. septembris, JurPC Web-Dok 146/2004.

[20] Erfurt Regional Court, 15 March 2007, 3 O 1108/05 - Bildersuche Suchmaschine Haftung.

[20] Erfurtes Reģionālā tiesa, 2007. gada 15. marts, 3 O 1108/05 - Bildersuche Suchmaschine Haftung .

[21] Following a similar line of argument, search engines are not asking for prior permission from copyright owners to index content of web pages. Search engines argue that, if a content owner does not want the content of the web page to be indexed, he can encode the message in a text file called "robots.txt" in order to opt-out and block the search engine from copying content. If no such technology is applied, they believe that this is tantamount to an implied licence for a search engine to copy and index.

[21] Līdzīgi meklētājprogrammas neprasa iepriekšēju atļauju no autortiesību subjektiem, lai indeksētu tīmekļa lapu saturu. Meklētājprogrammas apgalvo, ka satura īpašnieks, kurš nevēlas, lai tīmekļa lapas saturu indeksē, var iešifrēt tādu vēstījumu teksta datnē, ko sauc “robots.txt”, lai nepielaistu un bloķētu meklētājprogrammu, kas mēģina kopēt saturu. Ja tādu tehnoloģiju nepiemēro, tās uzskata, ka tas ir līdzvērtīgi netiešai atļaujai meklētājprogrammai kopēt un indeksēt.

[22] BGH, 17th July 2003, case I WR 259/00, Paperboy.

[22] BGH, 2003. gada 17. jūlijs, lieta I WR 259/00, Paperboy .

[23] E.g. in the UK "Gowers Review of Intellectual Property", there is a recommendation that the Commission amends Directive 2001/29/EC and introduces an exception for orphan works. Denmark and Hungary have developed solutions to orphan works (the Danish solution is based on extended collective licences and the Hungarian one on licences issued by a public body).

[23] Piemēram, Apvienotajā Karalistē A. Govera ziņojumā par intelektuālo īpašumu [ Gowers Review of Intellectual Property ] ietverts ieteikums Komisijai grozīt Direktīvu 2001/29/EK un ieviest izņēmumu nezināmu autoru darbiem. Dānija un Ungārija ir izstrādājusi risinājumus nezināmu autoru darbiem (Dānijas risinājuma pamatā ir plašas kolektīvās licences, Ungārijas — valsts iestādes izdotas licences).

[24] The US Copyright Office published a report on orphan works in January 2006. Two bills were tabled on 24 April 2008 at the Senate and the House of Representatives (the "Shawn Bentley Orphan Works Act" and the "Orphan Works Act of 2008", respectively). Both bills are proposals to amend title 17 of the US Code by adding a section on "limitations on remedies in cases involving orphan works".

[24] ASV Autortiesību birojs 2006. gada janvārī publicēja ziņojumu par nezināmu autoru darbiem. 2008. gada 24. aprīlī Senātam un Pārstāvju palātai tika iesniegti divi likumprojekti (attiecīgi Šona Bentlija likumprojekts par nezināmu darbiem [ Shawn Bentley Orphan Works Act ] un 2008. gada likumprojekts par nezināmu autoru darbiem [ Orphan Works Act of 2008 ]. Abos likumprojekts ir priekšlikums grozīt ASV Kodeksa 17. sadaļu, papildinot to iedaļu “tiesiskās aizsardzības līdzekļu ierobežojumi gadījumos, kas ir saistīti ar nezināmu autoru darbiem”.

[25] The Canadian solution is based on non-exclusive licences issued by the Copyright Board of Canada.

[25] Kanādas risinājuma pamatā ir neekskluzīvas licences, ko izdod Kanādas Autortiesību pārvalde.

[26] Commission Recommendation of 24 August 2006 on the digitisation and online accessibility of cultural content and digital preservation, 2006/585/EC, L 236/28.

[26] Komisijas 2006. gada 24. augusta Ieteikums par kultūras materiālu pārveidošanu ciparu formātā, pieejamību tiešsaistē un saglabāšanu ciparu formātā, 2006/585/EK, OV, L 236/28.

[27] http://ec.europa.eu/information_society/activities/digital_libraries/hleg/hleg_meetings/index_en.htm

[27] http://ec.europa.eu/information_society/activities/digital_libraries/hleg/hleg_meetings/index_en.htm.

[28] 2002. gada Autortiesību likuma 31.A–31.F pants (redzes invalīdi).

[29] 2004. gada Autortiesību likuma 19. panta 1) punkta 3) apakšpunkts un 22. pants.

[30] Article 28A of Law 2121/1993.

[30] Likuma 2121/1993 28.A pants.

[31] 2003. gada Autortiesību likuma 22. panta 1. punkta 2. apakšpunkts.

[32] Study on Copyright Limitations and Exceptions for the Visually Impaired prepared by J. Sullivan for the WIPO Standing Committee on Copyright and Related Rights (2006), p. 71-72.

[32] Pētījums par autortiesību ierobežojumiem un izņēmumiem redzes invalīdiem [ Study on Copyright Limitations and Exceptions for the Visually Impaired ], ko D˛. Salivana [ J. Sullivan ] sagatavojusi WIPO Pastāvīgās autortiesību un blakustiesību komitejas uzdevumā (2006), 71.–72. lpp.

[33] Directive 96/9/EC of the European Parliament and of the Council of 11 March 1996 on the legal protection of databases, OJ L 77, 27.3.1996, p. 20-28.

[33] Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīva 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību, OV, L 77, 27.3.1996., 20.–28. lpp.

[34] This was the case in France, where five sector-specific agreements concerning the use of works for illustration in teaching and research activities were only concluded in 2005, following a joint declaration by the Ministry of National Education representing the educational institutions and the Ministry of Culture representing the rightholders. During the implementation process of the Directive, as a result of the intervention of educational establishments and in particular of universities, an exception governing the use of works for purposes of illustration for teaching and scientific research was for the first time introduced into the French Intellectual Property Code; this provision, replacing the previous contractual system will enter into force in January 2009.

[34] Tā notika Francijā, kur 2005. gadā pēc Tautas izglītības ministrijas, kas pārstāv izglītības iestādes, un Kultūras ministrijas, kas pārstāv tiesību subjektus, kopīgas deklarācijas tika noslēgti tikai pieci specifiski nozares nolīgumi par darbu izmantošanu ilustrācijai izglītības un zinātniskās pētniecības darbībās. Direktīvas īstenošanas gaitā pēc izglītības iestāžu (īpaši augstskolu) iejaukšanās Francijas Intelektuālā īpašuma kodeksā pirmo reizi tika ieviests izņēmums, kas regulē darbu izmantošanu par ilustrāciju izglītības un zinātniskiem pētījumiem; šie noteikumi, kas aizstās iepriekšējo līgumu sistēmu, stāsies spēkā 2009. gada janvārī.

[35] Section §52a of the UrhG (the German copyright act) also requires users to pay fair compensation to the rightholders for making a work available.

[35] UrhG (Vācijas Autortiesību likuma) 52.a pantā turklāt paredzēts, ka lietotājiem jāmaksā tiesību subjektiem taisnīga atlīdzība par darba publiskošanu.

[36] Gowers Review of Intellectual Property 2006, para. 4.17 and 4.19

[36] Gowers Review of Intellectual Property 2006, 4.17. un 4.19. punkts.

[37] Gowers Review of Intellectual Property 2006, para. 4.15

[37] Gowers Review of Intellectual Property 2006, 4.15. punkts.

[38] Gowers Review of Intellectual Property 2006, para. 4.18

[38] Gowers Review of Intellectual Property 2006, 4.18. punkts.

[39] Participative Web and User-Created Content, OECD 2007, p. 9.

[39] Participative Web and User-Created Content, ESAO, 2007. g., 9. lpp.

[40] Recommendation 11.

[40] 11. ieteikums.

[41] The Review clearly referred to "transformative use" under US law and to the example of sampling in the Hip Hop music industry. However, in US law transformative use alone is not a defence to copyright infringement. Instead, it is one of the conditions required for a use to qualify for the fair use defence under section 107 U.S. Copyright Act.

[41] Ziņojumā nepārprotami norādīts uz “transformatīvu lietojumu” saskaņā ar ASV tiesību aktiem, kā piemēru minot samplēšanu hiphopa mūzikā. Tomēr saskaņā ar ASV tiesību aktiem transformatīvs lietojums nav attaisnojums autortiesību pārkāpumam. Drīzāk tas ir viens no nosacījumiem, lai varētu apgalvot, ka lietojums ir godprātīgs atbilstīgi ASV Autortiesību likuma 107. pantam.

[42] Article 9 Berne Convention.

[42] Bernes konvencijas 9. pants.

[43] Berne Convention Article 12, Right of Adaptation, Arrangement and Other Alteration.

[43] Bernes konvencijas 12. pants — Tiesības uz pārveidošanu, aranžēšanu un citādu pārstrādāšanu.

[44] Recital 31.

[44] 31. apsvērums.

Top

BG CS DA DE EL EN ES ET FI FR HU IT LT LV MT NL PL PT RO SK SL SV	BG CS DA DE EL EN ES ET FI FR HU IT LT LV MT NL PL PT RO SK SL SV
en	lv

Bilingual display

en

lv