Dommens præmisser
|
|
1. Anmodningen om præjudiciel afgørelse vedrører fortolkningen af EU-retten på området for direkte beskatning.
|
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par tiešo nodokļu jomā pastāvošo Savienības tiesību interpretāciju.
|
|
2. Anmodningen er blevet fremsat i forbindelse med en tvist mellem Ministero dell’Economia e delle Finanze (økonomi- og finansministeriet) og Agenzia delle Entrate (skatteministeriet) på den ene side og 3M Italia SpA (herefter »3M Italia«) på den anden side vedrørende beskatningen af udbytte udloddet af dette selskab i 1989-1991.
|
2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija) un Agenzia delle Entrate (Ieņēmumu dienests), no vienas puses, un 3M Italia SpA (turpmāk tekstā – “ 3M Italia ”), no otras puses, par šīs sabiedrības laikā no 1989. līdz 1991. gadam izmaksāto dividenžu aplikšanu ar nodokli.
|
|
Nationale retsforskrifter
|
Atbilstošās tiesību normas
|
|
3. Artikel 3, stk. 2a, i lovdekret nr. 40/2010 (GURI nr. 71 af 26.3.2010), som ophøjet, efter ændringer, til lov nr. 73/2010 (GURI nr. 120 af 25.5.2010, herefter »lovdekret nr. 40/2010«) har følgende ordlyd:
|
3. Dekrētlikuma Nr. 40/2010 (2010. gada 26. marta GURI Nr. 71), kurš ar izdarītajiem grozījumiem ticis pārveidots par Likumu Nr. 73/2010 (2010. gada 25. maija GURI Nr. 120; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 40/2010”), 3. panta 2.a punkts ir izteikts šādā redakcijā:
|
|
»For at holde varigheden af skattesagerne inden for en rimelig frist som omhandlet i den europæiske konvention til beskyttelse af menneskerettigheder og grundlæggende frihedsrettigheder [undertegnet i Rom den 4. november 1950 (herefter »EMRK«)], der blev ratificeret ved lov nr. 848 af 4. august 1955, og ud fra den betragtning, at en rimelig frist som omhandlet i den nævnte konventions artikel 6, stk. 1, ikke faktisk overholdes, skal verserende sager på skatteområdet, som er blevet anlagt ved første instans for mere end ti år siden på datoen for ikrafttrædelsen af denne ændringslov, og hvor de statslige skattemyndigheder har tabt sagen ved de to første retsinstanser, bilægges som følger:
|
“Lai nodrošinātu, ka tiesvedība nodokļu jomā tiek īstenota saprātīgā termiņā, kā tas paredzēts [1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā [(turpmāk tekstā – “ECPAK”)], kas ratificēta ar 1955. gada 4. augusta Likumu Nr. 848, un, it īpaši ņemot vērā, ka netiek izpildīts šīs konvencijas 6. panta 1. punktā paredzētais nosacījums par izskatīšanu saprātīgā termiņā, izskatīšanas stadijā esošie strīdi nodokļu jomā, kuru pamatā ir prasības, kas pirmās instances tiesā ir celtas vairāk nekā 10 gadus pirms likuma, ar kuru šis dekrēts tika pārveidots par likumu, stāšanās spēkā, un kuros nolēmums Valsts ieņēmumu dienestam ir bijis nelabvēlīgs gan pirmajā, gan otrajā instancē, ir jāizbeidz saskaņā ar šādiem noteikumiem:
|
|
[…]
|
[..]
|
|
b) Skattesager, der verserer for Corte suprema di cassazione, kan bilægges mod betaling af et beløb, der svarer til 5% af sagens værdi […], samt mod samtidigt frafald af ethvert eventuelt krav på en rimelig godtgørelse i henhold til lov nr. 89 af 24. marts 2001. Med henblik herpå kan skatteyderen indgive ansøgning med dokumentation for betaling til det kompetente sekretariat eller justitskontor inden for halvfems dage fra datoen for ikrafttrædelsen af denne ændringslov. De sager, der henvises til i dette stykke, udsættes indtil udløbet af fristen i henhold til andet punktum, og afsluttes med fuldstændig gensidig ophævelse af sagens omkostninger. Under alle omstændigheder er tilbagebetaling udelukket.«
|
b) strīdus nodokļu jomā, kas tiek izskatīti Corte suprema di cassazione , var izbeigt, ja tiek samaksāta summa, kas atbilst 5 % no prasības summas [..], attiecīgi noraidot jebkādu prasību par taisnīgu atlīdzību 2001. gada 24. marta Likuma Nr. 89 izpratnē. Šādu prasību nodokļu maksātājs 90 dienu laikā sākot no likuma, ar kuru šis dekrēts ticis pārveidots par likumu, spēkā stāšanās brīža var iesniegt attiecīgajā tiesas sekretariātā vai kancelejā kopā ar pierādījumu par attiecīgo maksājumu. Šajā punktā norādītā tiesvedība tiek apturēta līdz iepriekš minētā termiņa beigām un izbeigta ar rīkojumu, ar kuru tiek sadalīti visi tiesāšanās izdevumi. [Maksājumi] nekādā gadījumā netiek atmaksāti.”
|
|
Tvisten i hovedsagen og de præjudicielle spørgsmål
|
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
|
|
4. Selskabet 3M Company, der har hjemsted i De Forenede Stater, overdrog retten til afkast af aktier i 3M Italia, som den har kontrol over, til selskabet Shearson Lehman Hutton Special Financing, der også har hjemsted i De Forenede Stater. Sidstnævnte selskab overdrog for sin del denne ret til afkast til selskabet Olivetti & C., der har hjemsted i Italien, idet den juridiske ejer, nemlig 3M Company, dog stadig havde stemmeretten.
|
4. Sabiedrība 3M Company , kura ir reģistrēta ASV, savas kontrolētās sabiedrības 3M Italia kapitāldaļu lietojuma tiesības nodeva sabiedrībai Shearson Lehman Hutton Special Financing , kura tāpat ir reģistrēta ASV. Savukārt Shearson Lehman Hutton Special Financing šīs kapitāldaļu lietojuma tiesības nodeva sabiedrībai Olivetti & C. , kuras galvenā vadības vieta ir Itālijā, ar nosacījumu, ka balsstiesības patur juridiskā īpašniece, proti, 3M Company .
|
|
5. Efter en kontrol fandt den italienske skattemyndighed, at overdragelsen af retten til afkast til fordel for Olivetti & C. var fiktiv, og at det af 3M Italia udloddede udbytte til sidstnævnte i virkeligheden var blevet oppebåret af Shearson Lehman Hutton Special Financing, hvilket selskab ikke er etableret i Italien. Som følge heraf besluttede myndigheden at pålægge dette udbytte den i den italienske lovgivning om formueskatbeskatning fastsatte kildeskat på 32,4% i stedet for den forskudsskat på 10% og det tilsvarende skattefradrag, som finder anvendelse på skattepligtige, der er bosat i Italien. Endvidere vurderede skattemyndigheden, at ansvaret for den ukorrekte anvendelse af skatteindeholdelsen kunne placeres hos 3M Italia. Følgelig opkrævede skattemyndigheden hos denne betaling af beløb på 20 089 887 000 ITL for 1989, 12 960 747 000 ITL for 1990 og 9 806 820 000 ITL for 1991 med tillæg af bøde og rente.
|
5. Pēc kontroles veikšanas Itālijas nodokļu administrācija secināja, ka lietojuma tiesību nodošana Olivetti & C . ir bijusi fiktīva un ka dividendes, kuras 3M Italia izmaksāja šai sabiedrībai, faktiski ir saņēmusi Shearson Lehman Hutton Special Financing , sabiedrība, kura nav reģistrēta Itālijā. Līdz ar to tā nolēma, ka šīm dividendēm ir piemērojams nevis nodokļa ieturējums 10 % apmērā un attiecīgais Itālijas nodokļu rezidentiem piemērojamais nodokļu kredīts, bet gan nodokļa ieturējums 32,4 % apmērā, kas Itālijas tiesību aktos ir paredzēts attiecībā uz no īpašuma gūto ienākumu aplikšanu ar nodokli. Turklāt nodokļu administrācija secināja, ka atbildība par nodokļu ieturējumu kļūdainu piemērošanu var tikt attiecināta uz 3M Italia . Līdz ar to tā noteica šai sabiedrībai pienākumu samaksāt ITL 20 089 887 000 par 1989. gadu, ITL 12 960 747 000 par 1990. gadu un ITL 9 806 820 000 par 1991. gadu, pieskaitot soda naudu un procentu maksājumus.
|
|
6. 3M Italia anlagde sag til prøvelse af disse skatteansættelser ved Commissione tributaria provinciale di Caserta (skattekommissionen i provinsen Caserta), som annullerede de nævnte skatteansættelser. Denne afgørelse blev stadfæstet af Commissione tributaria regionale Campania (den regionale skattekommission i Campania) ved dom af 14. juli 2000.
|
6. 3M Italia attiecīgos paziņojumus par nodokļu parādu pārsūdzēja Commissione tributaria provinciale di Caserta (Kasertas provinces Nodokļu tiesa), kura šos paziņojumus atcēla. Šis nolēmums tika apstiprināts ar Commissione tributaria regionale Campania (Kampānijas reģiona Nodokļu tiesa) 2000. gada 14. jūlija spriedumu.
|
|
7. Ministero dell’Economia e delle Finanze og Agenzia delle Entrate har iværksat kassationsanke ved den forelæggende ret, idet de bl.a. har gjort gældende, at den omhandlede transaktion, nemlig overdragelsen af retten til afkast, i virkeligheden blot var en proforma-disposition med henblik på skatteunddragelse. På dette trin i proceduren har 3M Italia nedlagt påstand om anvendelse af artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010, idet selskabet hermed ønsker, at sagen bilægges ved Corte suprema di cassazione.
|
7. Ministero dell’Economia e delle Finanze un Agenzia delle Entrate kasācijas kārtībā pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā, tostarp norādot, ka attiecīgais darījums, proti, lietojuma tiesību nodošana, patiesībā ir bijusi vienīgi simulatīva darbība ar mērķi izvairīties no nodokļa samaksas. Šajā tiesvedības stadijā 3M Italia lūdza piemērot Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunktu, tādējādi vēloties panākt Corte suprema di cassazione [Augstākajā Kasācijas tiesā] ierosinātās tiesvedības izbeigšanu.
|
|
8. Corte suprema di cassazione er imidlertid i tvivl om, hvorvidt denne bestemmelse er i overensstemmelse med EU-retten.
|
8. Corte suprema di cassazione tomēr ir šaubas par šīs tiesību normas saderīgumu ar Savienības tiesībām.
|
|
9. Ifølge denne ret opstår spørgsmålet om, hvorvidt princippet om forbud mod misbrug af rettigheder, som fastslået i dom af 21. februar 2006, Halifax m.fl. (sag C-255/02, Sml. I, s. 1609), og af 21. februar 2008, Part Service (sag C-425/06, Sml. I, s. 897), på området for harmoniseret beskatning kan finde anvendelse på ikke-harmoniseret beskatning såsom direkte skat. I denne forbindelse nærer den forelæggende ret navnlig tvivl om, »[hvorvidt der] er en fællesskabsinteresse i et tilfælde som det foreliggende, der har en transnational økonomisk karakter, og hvor brugen af retlige konstruktioner, som ikke modsvarer egentlige finansielle transaktioner, kan resultere i misbrug af de i EF-traktaten sikrede grundlæggende friheder, først og fremmest kapitalens frie bevægelighed«.
|
9. Tāsprāt, rodas jautājums, vai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, kas saskaņoto nodokļu jomā ir noteikts 2006. gada 21. februāra spriedumā lietā C‑255/02 Halifax u.c. (Krājums, I‑1609. lpp.), kā arī 2008. gada 21. februāra spriedumā lietā C‑425/06 Part Service (Krājums, I‑897. lpp.), var būt attiecināms arī uz nesaskaņotajiem nodokļiem, kā, piemēram, tiešajiem nodokļiem. Šajā ziņā tā it īpaši jautā, “vai Kopienu interese var pastāvēt tādā lietā kā šī lieta, kurai ir starpvalstisks ekonomisks raksturs un kurā tādu juridisko formu, kuras ierasti nepiemēro patiesam finanšu darījumam, izmantošanu var uzskatīt par EK līgumā paredzēto pamatbrīvību, galvenokārt kapitāla brīvas aprites, ļaunprātīgu izmantošanu”.
|
|
10. I givet fald skal det ifølge den forelæggende ret undersøges, om den i det foreliggende tilfælde omhandlede nationale bestemmelse, der pålægger den skattepligtige en »nærmest symbolsk« forpligtelse, er i strid med såvel forpligtelsen til at bekæmpe misbrug som artikel 4, stk. 3, TEU, der pålægger medlemsstaterne dels at træffe samtlige foranstaltninger, som er egnede til at sikre opfyldelsen af de forpligtelser, der følger af traktaterne, dels at afholde sig fra at træffe foranstaltninger, som er egnede til at bringe virkeliggørelsen af Unionens mål i fare.
|
10. Ja tas tā ir, tad, tāsprāt, būtu jāizvērtē, vai šajā lietā izskatāmais valsts tiesību noteikums, atbilstoši kuram nodokļa maksātājam tiek noteikts “gandrīz simbolisks” pienākums, nav pretrunā pienākumam sodīt par ļaunprātīgu rīcību, kā arī LES 4. panta 3. punktam, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt visus attiecīgos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līguma, un atturēties no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt Savienības mērķu sasniegšanu.
|
|
11. Den forelæggende ret ønsker endvidere oplyst, om den omhandlede bestemmelse, der ifølge retten indeholder et næsten fuldstændigt afkald på inddrivelse af skattegælden, er forenelig med det indre markeds principper. Idet den forelæggende ret har henvist til »de i traktaten sikrede grundlæggende friheder og principper«, ønsker den navnlig oplyst, om en sådan bestemmelse kan anses for en »korrekt udøvelse af skattekonkurrencen«, når skatteunddragelsen i den foreliggende sag udgår fra misbrug. Den forelæggende ret har desuden bemærket, at dette afkald på skat er udtryk for en »forskelsbehandling til fordel for virksomheder med hjemsted i Italien«.
|
11. Iesniedzējtiesa turklāt pauž šaubas par attiecīgā tiesību noteikuma, kas, tāsprāt, ietver praktiski pilnīgu atteikšanos no nodokļa parāda piedziņas, saderīgumu ar vienoto tirgu reglamentējošajiem principiem. Atsaucoties uz “Līgumā garantētajām pamatbrīvībām un principiem”, tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai šādu noteikumu var uzskatīt par “nodokļu konkurences atbilstošu īstenošanu”, ja, kā tas ir šajā gadījumā, nodokļa samaksas neveikšanas pamatā ir ļaunprātīga rīcība. Tāpat tā norāda, ka šī atteikšanās no nodokļa piedziņas rada “diskrimināciju par labu Itālijā reģistrētajiem uzņēmumiem”.
|
|
12. Henset til den fordel, som den omhandlede bestemmelse giver modtageren, og dennes selektive karakter skal der ifølge den forelæggende ret også tages hensyn til EUF-traktatens statsstøtteregler. Ifølge denne ret kan en skatteeftergivelse, som, selv om den udelukkende indtræder i løbet af retssagen, blot består i et simpelt afkald på skatten mod betaling af et meget begrænset, eller nærmest ubetydeligt, beløb, ikke begrundes i det omhandlede skattesystems karakter eller opbygning, og den skal derfor i princippet anses for statsstøtte.
|
12. Iesniedzējtiesa uzskata arī, ka, ievērojot priekšrocību, ko attiecīgais noteikums rada personai, kurai tas ir piemērojams, un tās selektīvo raksturu, ir jāņem vērā LESD noteikumi valsts atbalsta jomā. Tāsprāt, nodokļu amnestiju, ar kuru tiek īstenota vienkārša atteikšanās no nodokļa, kaut arī tā tiek veikta tikai tiesvedības stadijā, paredzot būtiski samazinātas vai pat pavisam nenopietnas summas samaksu, nav iespējams pamatot ar attiecīgās nodokļu sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi un tā līdz ar to principā būtu atzīstama par valsts atbalstu.
|
|
13. Endelig rejser den forelæggende ret spørgsmålet, om en sådan bestemmelse, for så vidt som den fratager en ret, der træffer afgørelse i sidste instans, dennes beføjelse til dels at udøve sin prøvelsesret, herunder prøvelsen af fortolkningen og anvendelsen af EU-retten, dels at forelægge Domstolen et præjudicielt spørgsmål, er i strid med pligten til at sikre EU-rettens effektive anvendelse.
|
13. Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šāds noteikums – tiktāl, ciktāl tas liedz pēdējās instances tiesai iespēju veikt tiesiskuma pārbaudi, tai skaitā Savienības tiesību interpretācijas un piemērošanas pārbaudi, un uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, – nav pretrunā pienākumam nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu.
|
|
14. På denne baggrund har Corte suprema di cassazione besluttet at udsætte sagen og forelægge Domstolen følgende præjudicielle spørgsmål:
|
14. Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
|
|
»1) Udgør princippet om bekæmpelse af misbrug af rettigheder på skatteområdet, således som defineret i […] [dommen i sagen] Halifax [m.fl.] og i […] Part Service[-dommen], kun et almindeligt fællesskabsretligt princip på området for harmoniseret beskatning og på områder, der er reguleret i sekundære fællesskabsretsakter, eller kan det, i tilfælde af misbrug af grundlæggende friheder, udvides til at omfatte ikke-harmoniseret beskatning, såsom direkte skat, når beskatningen knytter sig til transnationale økonomiske omstændigheder, såsom et selskabs erhvervelse af retten til udbytte af aktier fra et andet selskab, som har hjemsted i en anden medlemsstat eller i et tredjeland?
|
“1) Vai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas nodokļu jomā aizlieguma princips, kā tas ir definēts [iepriekš minētajos] spriedumos lietā Halifax u.c. un lietā [..] Part Service , ir uzskatāms par Kopienu tiesību pamatprincipu, kas ir piemērojams tikai attiecībā uz saskaņoto nodokļu jomu un jomām, kas tiek regulētas saskaņā ar atvasināto Kopienu tiesību normām, vai arī to var paplašināti piemērot – gadījumā, ja tiek pārkāptas pamatbrīvības, – arī tādās nesaskaņotu nodokļu jomās kā tiešie nodokļi, ja tie attiecas uz tādiem starptautiskiem finanšu darījumiem kā gadījums, kad viena sabiedrība iegādājas citā dalībvalstī vai trešā valstī reģistrētas sabiedrības kapitāldaļu lietojuma tiesības?
|
|
2) Uanset besvarelsen af det første spørgsmål består der en fællesskabsmæssig interesse i, at medlemsstaterne indfører egnede instrumenter til bekæmpelse af skatteomgåelse på området for ikke-harmoniseret beskatning; er en sådan interesse til hinder for at undlade at anvende princippet om bekæmpelse af misbrug af rettigheder i form af en eftergivelsesforanstaltning, når dette princip også er et princip, der gælder i national ret, og foreligger der i et sådant tilfælde en tilsidesættelse af de principper, der kan udledes af artikel 4, stk. 3, i traktaten om Den Europæiske Union?
|
2) Neatkarīgi no atbildes uz iepriekšējo jautājumu, vai attiecībā uz tiesību noteikumu, kuru dalībvalstis pieņem kā pasākumu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas nesaskaņoto nodokļu jomā, ir Kopienas interese un vai šī interese tiek pārkāpta, ja, atbrīvojot no soda nodokļu jomā, netiek piemērots tiesību ļaunprātīgas izmantošanas princips, kas tāpat ir atzīts valsts tiesībās, un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai tiek pārkāpti Eiropas Savienības līguma 4. panta 3. punktā paredzētie principi?
|
|
3) Kan der af de principper, som regulerer det indre marked, udledes et forbud – ud over et forbud mod ekstraordinære foranstaltninger såsom fuldstændigt afkald på inddrivelse af skatter – mod en ekstraordinær foranstaltning med henblik på bilæggelse af skattesager, som er tidsbegrænset, og som blot er betinget af delvis betaling af den skyldige skat med et beløb, som er betydeligt lavere end det fulde beløb?
|
3) Vai saskaņā ar principiem, ar kuriem tiek regulēts vienotais tirgus, papildus ārkārtas pasākumu attiecībā uz pilnīgu atteikšanos no nodokļu prasījuma noteikšanai tāpat ir aizliegti līdzīgi ārkārtas pasākumi attiecībā uz nodokļu strīdu izbeigšanu, kuru piemērošana ir ierobežota laikā un ir pakārtota nosacījumam, ka tiek samaksāta tikai daļa no maksājamā nodokļa, kura ir daudz mazāka par kopējo summu?
|
|
4) Er princippet om forbud mod forskelsbehandling og reglerne om statsstøtte til hinder for den ordning for bilæggelse af skattesager, som er omhandlet i denne sag?
|
4) Vai saskaņā ar nediskriminācijas principu un tiesību noteikumiem valsts atbalsta jomā tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir paredzēta tāda nodokļu jomā radušos strīda izbeigšana, kāds tiek izskatīts šajā lietā?
|
|
5) Er princippet om en effektiv anvendelse af fællesskabsretten til hinder for ekstraordinære processuelle regler, der er tidsbegrænsede, og som fjerner beføjelsen til legalitetsprøvelse (og navnlig prøvelse af den korrekte fortolkning og anvendelse af fællesskabsretten) fra den ret i sidste instans, som har pligt til at forelægge præjudicielle spørgsmål vedrørende gyldighed og fortolkning til Den Europæiske Unions Domstol?«
|
5) Vai Kopienu tiesību efektivitātes princips pieļauj tādu ārkārtas procesuālo tiesisko regulējumu, kas ir piemērojams ierobežotā laikā un atbilstoši kuram tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē un kurai ir pienākums iesniegt Eiropas Savienības Tiesā prejudiciālos jautājumus par spēkā esamību un interpretāciju, ir liegts veikt leģitimitātes pārbaudi (it īpaši pārbaudi par Kopienu tiesību pareizu interpretāciju un piemērošanu)?”
|
|
Om de præjudicielle spørgsmål
|
Par prejudiciālajiem jautājumiem
|
|
15. Den forelæggende ret ønsker med sine præjudicielle spørgsmål nærmere bestemt oplyst, om EU-retten – herunder navnlig princippet om forbud mod misbrug af rettigheder, artikel 4, stk. 3, TEU, de i EUF-traktaten sikrede friheder, princippet om forbud mod forskelsbehandling, statsstøttereglerne samt pligten til at sikre EU-rettens effektive anvendelse – skal fortolkes således, at den i en sag som den i hovedsagen omhandlede, der vedrører direkte beskatning, er til hinder for anvendelsen af en national bestemmelse, som fastsætter adgang til bilæggelse af sager, der verserer for den ret, som træffer afgørelse i sidste instans, mod betaling af et beløb på 5% af tvistens værdi, når baggrunden for disse sager er en sag, der blev anlagt ved første instans mere end ti år inden denne bestemmelses ikrafttrædelsesdato, og når skattemyndigheden har tabt sagen ved de to første retsinstanser.
|
15. Ar šiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības, it īpaši tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētās brīvības, nediskriminācijas princips, valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas, kā arī pienākums nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, ir interpretējamas tādējādi, ka tādā lietā kā pamatlieta, kura attiecas uz tiešajiem nodokļiem, nav pieļaujama tāda valsts tiesību noteikuma piemērošana, ar kuru tiesā, kura nodokļu jomā pieņem nolēmumu pēdējā instancē, paredzēts izbeigt izskatīšanas stadijā esošās tiesvedības, ja tiek samaksāta summa, kas atbilst 5 % no prasības summas, un ja šo tiesvedību pamatā ir bijusi prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šā noteikuma spēkā stāšanās, un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.
|
|
Formaliteten
|
Par pieņemamību
|
|
16. 3M Italia og den italienske regering er af den opfattelse, at anmodningen om præjudiciel afgørelse ikke kan antages til realitetsbehandling.
|
16. 3M Italia un Itālijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.
|
|
17. Henset til, at der ikke foreligger svig eller nogen inden for rammerne af hovedsagen endeligt fastslået fejl, til uanvendeligheden af EU-retten på hovedsagen og til eksistensen i italiensk ret af et forfatningsmæssigt princip om forbud mod misbrug af rettigheder, savner de to første spørgsmål, som er forelagt Domstolen af den forelæggende ret, ifølge 3M Italia enhver forbindelse med realiteten i hovedsagen eller dennes genstand, og de vedrører et problem af hypotetisk karakter.
|
17. Tā kā pamattiesvedībā nav pilnīgi un galīgi konstatēts nodoms vai neuzmanība, tā kā Savienības tiesības nav piemērojamas pamatlietā un tā kā Itālijas tiesībās pastāv konstitucionāls princips, kas aizliedz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, pirmajiem diviem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, pēc 3M Italia domām, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu un tie skar hipotētiska rakstura problēmu.
|
|
18. Den italienske regering har for sin del gjort gældende, at forelæggelsesafgørelsen ikke opfylder kravet om at fremlægge samtlige de for hovedsagen kendetegnende faktiske og retlige omstændigheder med henblik på at gøre det muligt for Domstolen at give en fortolkning, som er brugbar til løsningen af denne sag. Forelæggelsesafgørelsen indeholder navnlig ikke nogen analyse af artikel 3, stk. 2a, i lovdekret nr. 40/2010, som gør det muligt at forstå grunden til, at denne bestemmelse indeholder et afkald på beskatning. Den angiver heller ikke, hvordan hovedsagens omstændigheder udviser en transnational karakter, og hvorfor de skal anses for misbrug af rettigheder. De forelagte spørgsmål er således abstrakte og hypotetiske.
|
18. Itālijas valdība savukārt norāda, ka lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neatbilst pienākumam norādīt visus pamatlietu raksturojošos faktiskos un tiesiskos elementus, lai ļautu Tiesai sniegt tādu interpretāciju, kas būtu noderīga pamatlietas atrisināšanai. It īpaši lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neesot ietv erts itin nekāds Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta vērtējums, kas ļautu izprast iemeslu, kādēļ šajā tiesību noteikumā ir paredzēta atteikšanās no nodokļa piedziņas. Tajā neesot arī norādīts, kā izpaužas pamatlietas faktisko apstākļu starpvalstu raksturs un kādēļ tie būtu atzīstami par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Līdz ar to uzdotie jautājumi esot abstrakti un hipotētiski.
|
|
19. Det bemærkes i denne henseende, at Domstolen kun kan afvise en anmodning om præjudiciel afgørelse fra en national ret, såfremt det klart fremgår, at den ønskede fortolkning af EU-retten savner enhver forbindelse med realiteten i hovedsagen eller dennes genstand, når problemet er af hypotetisk karakter, eller når Domstolen ikke råder over de faktiske og retlige oplysninger, som er nødvendige for, at den kan foretage en sagligt korrekt besvarelse af de stillede spørgsmål (jf. bl.a. dom af 15.12.1995, sag C-415/93, Bosman, Sml. I, s. 4921, præmis 61, og af 31.3.2011, sag C-450/09, Schröder, endnu ikke trykt i Samling af Afgørelser, præmis 17).
|
19. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var atzīt par nepieņemamu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamattiesvedības faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesas rīcībā nav faktisko un juridisko elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (it īpaši skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman , Recueil , I‑4921. lpp., 61. punkts, kā arī 2011. gada 31. marta spriedumu lietā C‑450/09 Schröder , Krājumā vēl nav publicēts, 17. punkts).
|
|
20. Hvad nærmere bestemt angår de oplysninger, som skal afgives til Domstolen inden for rammerne af en forelæggelsesafgørelse, tjener disse oplysninger ikke blot til at sætte Domstolen i stand til at give den forelæggende ret hensigtsmæssige svar, men de skal også give medlemsstaternes regeringer samt andre berørte parter mulighed for at indgive indlæg i henhold til artikel 23 i statutten for Den Europæiske Unions Domstol. Det fremgår af fast retspraksis, at med henblik herpå er det for det første nødvendigt, at den nationale ret afgrænser den faktiske og retlige baggrund, som spørgsmålene er omfattet af, eller i det mindste forklarer de faktiske situationer, som de nævnte spørgsmål har grundlag i. For det andet skal forelæggelsesafgørelsen angive de nøjagtige grunde til, at den nationale ret har rejst spørgsmål om fortolkningen af EU-retten og har fundet det nødvendigt at forelægge Domstolen præjudicielle spørgsmål (dom af 8.9.2009, sag C-42/07, Liga Portuguesa de Futebol Profissional og Bwin International, Sml. I, s. 7633, præmis 40 og den deri nævnte retspraksis).
|
20. Konkrētāk, attiecībā uz informāciju, kas ir jāiesniedz Tiesai saistībā ar prejudiciāla nolēmuma procedūru, tās mērķis ir ne tikai ļaut Tiesai sniegt iesniedzējtiesai noderīgas atbildes, bet arī sniegt iespēju dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu iesniegt savus apsvērumus. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tādēļ, pirmkārt, ir nepieciešams, lai valsts tiesa noteiktu faktisko un tiesisko situāciju, ar kādu ir saistīti tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu faktiskos pieņēmumus, ar kuriem ir pamatoti šie jautājumi. Otrkārt, lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir jānorāda, tieši kāpēc valsts tiesa šaubās par Savienības tiesību interpretāciju un uzskata, ka Tiesai ir jāuzdod prejudiciāli jautājumi (2009. gada 8. septembra spriedums lietā C‑42/07 Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International , Krājums, I‑7633. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
21. I den foreliggende sag indeholder forelæggelsesafgørelsen en redegørelse for de faktiske omstændigheder, der ligger til grund for hovedsagen, og for relevant national ret, nemlig artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010. Den angiver endvidere grundene til, at den forelæggende ret er i tvivl om denne bestemmelses forenelighed med EU-retten, og til, at den er af den opfattelse, at en præjudiciel forelæggelse for Domstolen er nødvendig.
|
21. Šajā lietā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir ietverts pamatlietas rašanās faktu un atbilstošo valsts tiesību, proti, Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta, izklāsts. Tāpat tajā ir norādīti iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesai ir šaubas par šī tiesību noteikuma saderīgumu ar Savienības tiesībām un kuru dēļ tā ir uzskatījusi par vajadzīgu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
|
|
22. Selv om den forelæggende ret i sit tredje spørgsmål, der på generel vis vedrører fortolkningen af »de principper, som regulerer det indre marked«, ikke præciserer de således omhandlede principper, er den i forelæggelsesafgørelsen indeholdte redegørelse for de faktiske og retlige omstændigheder samt for tvivlen om, hvorvidt artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010 er forenelig med EU-retten, imidlertid i sin helhed tilstrækkelig til dels at sætte medlemsstaterne og de andre berørte parter i stand til at indgive indlæg herom og til effektivt at deltage i proceduren, hvilket bekræftes af de skriftlige og mundtlige indlæg fra de parter, der har taget del i sagen, dels at sætte Domstolen i stand til at give nævnte ret et hensigtsmæssigt svar.
|
22. Kaut arī iesniedzējtiesa savā trešajā jautājumā, kurš vispārīgi attiecas uz “vienoto tirgu reglamentējošo principu” interpretāciju, nav konkrēti precizējusi šos principus, ar lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ietverto faktisko un tiesisko apstākļu izklāstu, kā arī šaubām par Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta saderīgumu ar Savienības tiesībām kopumā tomēr ir pietiekami, lai dalībvalstis un citas ieinteresētās personas varētu iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā un efektīvi piedalīties tiesvedībā, kā par to liecina šajā tiesvedībā piedalījušos lietas dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumi, kā arī lai Tiesa varētu sniegt minētajai tiesai lietderīgu atbildi.
|
|
23. Endelig henhører spørgsmålet om, hvorvidt EU-retten finder anvendelse på hovedsagen, under realitetsbehandlingen af de forelagte spørgsmål, således som de er blevet omformuleret i denne doms præmis 15. Disse synes af afgørende betydning for løsningen af denne tvist, for så vidt som der er tale om den forelæggende rets bilæggelse af tvisten i henhold til den omhandlede nationale bestemmelse. Det følger heraf, at de nævnte spørgsmål har en klar forbindelse med de faktiske omstændigheder i hovedsagen og hverken er abstrakte eller hypotetiske.
|
23. Visbeidzot, jautājums par to, vai pamatlietā ir piemērojamas Savienības tiesības, ir saistīts ar uzdoto jautājumu – atbilstoši tam, kā tie ir pārformulēti šā sprieduma 15. punktā, – pārbaudi pēc būtības. Šiem jautājumiem ir izšķiroša nozīme nolēmuma šajā lietā pieņemšanā tiktāl, ciktāl runa ir par attiecīgās lietas izbeigšanu ar iesniedzējtiesas pieņemtu lēmumu, piemērojot attiecīgo valsts tiesību noteikumu. No tā izriet, ka šiem jautājumiem ir acīmredzama saistība ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem un ka tie nav nedz abstrakti, nedz hipotētiski.
|
|
24. Følgelig kan anmodningen om præjudiciel afgørelse antages til realitetsbehandling.
|
24. Ņemot vērā iepriekš minēto, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.
|
|
Om realiteten
|
Par lietas būtību
|
|
25. Det bemærkes, at selv om direkte beskatning henhører under medlemsstaternes kompetence, skal de i henhold til fast retspraksis dog udøve kompetencen under overholdelse af EU-retten (jf. bl.a. dom af 17.9.2009, sag C-182/08, Glaxo Wellcome, Sml. I, s. 8591, præmis 34 og den deri nævnte retspraksis).
|
25. Ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai arī tiešie nodokļi, nenoliedzami, ietilpst dalībvalstu kompetencē, tām šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (it īpaši skat. 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑182/08 Glaxo Wellcome , Krājums, I‑8591. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
26. I den foreliggende sag fastsætter artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010 en adgang til bilæggelse – mod betaling af et beløb på 5% af tvistens værdi og mod et afkald på godtgørelse som følge af manglende iagttagelse af den rimelige frist – af skattesager, der verserer for Corte suprema di cassazione, og hvis varighed siden anlæggelsen af sagen i første instans overstiger ti år, og hvori skattemyndigheden har tabt sagen ved de to første retsinstanser, »[f]or at holde varigheden af skattesagerne inden for en rimelig frist som omhandlet i [EMRK] og ud fra den betragtning, at en rimelig frist som omhandlet i […] [dennes] artikel 6, stk. 1, ikke faktisk overholdes«.
|
26. Šajā lietā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka, “lai ierobežotu tiesvedību nodokļu jomā ilgumu, ievērojot tiesvedības saprātīga ilguma principu [ECPAK] izpratnē un ņemot vērā tostarp [tās] 6. panta 1. punktā paredzētā saprātīgā termiņa neievērošanu”, samaksājot summu, kas atbilst 5 % no prasības summas, un atsakoties no zaudējumu atlīdzināšanas prasības par saprātīga termiņa neievērošanu, tiek izbeigtas Corte suprema di cassazione nodokļu jomā izskatīšanas stadijā esošās lietas, kuru ilgums kopš pirmajā instancē celtās prasības brīža ir pārsniedzis desmit gadus un kurās pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.
|
|
27. Det bemærkes endvidere, at artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010, som den forelæggende ret fortolker som et afkald på beskatning, efter sin ordlyd har til formål at nedsætte varigheden af skattesager med henblik på at iagttage det i EMRK indeholdte princip om en rimelig frist og bringe krænkelser af dette princip til ophør.
|
27. Turklāt ir jāuzsver, ka Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta – kuru iesniedzējtiesa interpretē kā atteikšanos no nodokļa piedziņas – mērķis atbilstoši tā formulējumam ir samazināt nodokļu jomā ierosināto tiesvedību ilgumu, lai nodrošinātu ECPAK noteiktā saprātīgā termiņa principa ievērošanu un izbeigtu tā pārkāpumus.
|
|
28. I denne henseende fremgår det af sagsakterne, at de faktiske omstændigheder i hovedsagen fandt sted for mere end 20 år siden.
|
28. Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā pastāvošie faktiskie apstākļi ir radušies vairāk nekā pirms 20 gadiem.
|
|
29. Det er i lyset heraf, at det skal undersøges, om de i forelæggelsesafgørelsen nævnte EU-retlige regler og principper i en sag som hovedsagen er til hinder for anvendelsen af en national bestemmelse såsom artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010.
|
29. Tieši ņemot vērā šos apstākļus, ir jāizvērtē, vai lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu minētie Savienības tiesību noteikumi un principi tādā lietā kā pamatlieta pieļauj tāda valsts tiesību noteikuma kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts piemērošanu.
|
|
30. Hvad for det første angår princippet om forbud mod misbrug af rettigheder og artikel 4, stk. 3, TEU skal det først bemærkes, at hovedsagen ikke vedrører en tvist, hvor de skattepligtige gør eller kan tænkes at gøre EU-retlige forskrifter gældende med henblik på at muliggøre svig eller misbrug. Dermed er dommen i sagen Halifax m.fl. og Part Service-dommen, som blev afsagt på merværdiafgiftsområdet, og hvortil den forelæggende ret har henvist, idet den ønsker oplyst, om det i disse domme omhandlede princip om forbud mod misbrug af rettigheder kan udvides til området for ikke-harmoniseret beskatning, uden relevans for den foreliggende sag.
|
30. Pirmkārt, saistībā ar tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu un LES 4. panta 3. punktu vispirms ir jānorāda, ka pamatlietas gadījumā runa nav par tādu lietu, kurā nodokļu maksātāji būtu atsaukušies vai varētu atsaukties uz kādu Savienības tiesību normu krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā. Līdz ar to iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Halifax u.c., kā arī lietā Part Service , kuri ir pasludināti pievienotās vērtības nodokļa jomā un uz kuriem, vēloties noskaidrot, vai šajos spriedumos noteiktais tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips ir attiecināms arī uz nesaskaņoto nodokļu jomu, ir atsaukusies iesniedzējtiesa, šajā lietā nav nozīmes.
|
|
31. Det bemærkes dernæst, at det heller ikke fremgår af sagsakterne, at der i hovedsagen forhandles om anvendelsen af en national bestemmelse, som indeholder en begrænsning af en af de ved EUF-traktaten sikrede friheder, eller om en eventuel begrundelse af en sådan restriktion i hensynet til at forebygge misbrug. Følgelig er Domstolens praksis vedrørende misbrug af rettigheder på området for direkte beskatning – som bl.a. er udledt af dom af 12. september 2006, Cadbury Schweppes og Cadbury Schweppes Overseas (sag C-196/04, Sml. I, s. 7995), af 13. marts 2007, Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation (sag C-524/04, Sml. I, s. 2107), og af 4. december 2008, Jobra (sag C-330/07, Sml. I, s. 9099), samt af Glaxo Wellcome-dommen – heller ikke relevant.
|
31. Turpinājumā ir jānorāda, ka no lietas materiāliem neizriet arī, ka pamatlietā būtu izskatāms jautājums par tāda valsts tiesību noteikuma piemērošanu, kas ietver kādas no LESD garantētajām brīvībām ierobežojumu, kā arī iespējamo šāda ierobežojuma pamatojamību ar nepieciešamību novērst ļaunprātīgu rīcību. Līdz ar to nav nozīmes arī Tiesas judikatūrai attiecībā uz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu tiešo nodokļu jomā, kura tostarp izriet no 2006. gada 12. septembra sprieduma lietā C‑196/04 Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas (Krājums, I‑7995. lpp.), 2007. gada 13. marta sprieduma lietā C‑524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation (Krājums, I‑2107. lpp.), 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā C‑330/07 Jobra (Krājums, I‑9099. lpp.), kā arī no iepriekš minētā sprieduma lietā Glaxo Wellcome .
|
|
32. Endelig og under alle omstændigheder skal det bemærkes, at der i EU-retten ikke gælder noget generelt princip, hvoraf der for medlemsstaterne følger en forpligtelse til at bekæmpe misbrug på området for direkte beskatning, og som er til hinder for anvendelsen af en bestemmelse som den i hovedsagen omhandlede, når den skattepligtige transaktion udgår fra en sådan praksis, og når EU-retten ikke er på spil.
|
32. Visbeidzot katrā ziņā ir jākonstatē, ka Savienības tiesībās nepastāv neviens vispārējais princips, no kura izrietētu dalībvalstu pienākums apkarot ļaunprātīgu rīcību tiešo nodokļu jomā un kurš nepieļautu tāda noteikuma kā pamatlietā izvērtējamais noteikums piemērošanu gadījumā, kad ar nodokli apliekamā darījuma pamatā ir šāda rīcība un kad jautājums neskar Savienības tiesības.
|
|
33. Det følger heraf, at princippet om forbud mod misbrug af rettigheder og artikel 4, stk. 3, TEU, hvorefter medlemsstaterne skal træffe alle almindelige eller særlige foranstaltninger for at sikre opfyldelsen af de forpligtelser, der følger af EU-retten, og afholde sig fra at træffe foranstaltninger, der kan bringe virkeliggørelsen af Unionens mål i fare, i en situation som den i hovedsagen omhandlede principielt ikke er til hinder for anvendelsen af en national bestemmelse såsom artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010.
|
33. No tā izriet, ka tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips un LES 4. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Savienības tiesībām, un atturas no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu sasniegšanu, tādā lietā kā pamatlieta principā nevar liegt tāda valsts tiesību noteikuma kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts piemērošanu.
|
|
34. Hvad for det andet angår de ved EUF-traktaten sikrede friheder og princippet om forbud mod forskelsbehandling skal bemærkes, at kun kapitalens frie bevægelighed synes omfattet af den i hovedsagen omhandlede transaktion, hvilken vedrører en af et selskab i en tredjestat gennemført overdragelse af retten til afkast af et italiensk selskabs aktier til fordel for et andet italiensk selskab. I denne forbindelse skal imidlertid blot bemærkes, at det ikke fremgår af nogen sagsakt, at en bestemmelse såsom artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010 i en sag som hovedsagen har en indvirkning på kapitalens frie bevægelighed eller i øvrigt generelt på udøvelsen af nogen af de friheder, der er sikret ved EUF-traktaten.
|
34. Otrkārt, runājot par LESD garantētajām brīvībām un nediskriminācijas principu, ir jāpiebilst, ka pamatlietā aplūkotais darījums acīmredzami skar vienīgi kapitāla brīvu apriti tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Itālijā reģistrētas sabiedrības kapitāldaļu lietojuma tiesību nodošanu citai Itālijā reģistrētai sabiedrībai, ko ir veikusi trešajā valstī reģistrēta sabiedrība. Tomēr šajā ziņā pietiek vien konstatēt, ka nekas no lietas materiālos ietvertā neļauj secināt, ka tādā lietā kā pamatlieta tāds noteikums kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts varētu ietekmēt kapitāla brīvu apriti, nedz arī vispārīgāk – kādas no LESD garantētajām brīvībām īstenošanu.
|
|
35. Idet disse friheder på hver deres område er et særligt udtryk for det almindelige princip om forbud mod enhver forskelsbehandling på grundlag af nationalitet (jf. i denne retning dom af 11.3.2010, sag C-384/08, Attanasio Group, Sml. I, s. 2055, præmis 31), er nævnte princip heller ikke til hinder for anvendelsen af en national bestemmelse såsom artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010 i en sag, der vedrører direkte beskatning.
|
35. Tā kā šīs brīvības ir vispārējā principa par jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegšanu konkrēta izpausme šajās jomās (šajā ziņā skat. 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C‑384/08 Attanasio Group , Krājums, I‑2055. lpp., 31. punkts), arī šis princips ar tiešo nodokļu jomu saistītā lietā neliedz piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts.
|
|
36. Hvad for det tredje angår statsstøttereglerne har Domstolen gentagne gange fastslået, at formålet med statslige indgreb ikke kan medføre, at de falder uden for begrebet »statsstøtte« i artikel 107 TEUF. Denne artikel sondrer nemlig ikke ud fra grundene til eller formålet med de statslige interventioner, men definerer disse i kraft af deres virkninger (jf. dom af 22.12.2008, sag C-487/06 P, British Aggregates mod Kommissionen, Sml. I, s. 10515, præmis 84 og 85 og den deri nævnte retspraksis).
|
36. Treškārt, attiecībā uz valsts atbalsta jomā pastāvošajām tiesību normām Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka valsts intervences pasākuma mērķis nav pietiekams apstāklis, lai šis pasākums netiktu atzīts par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē. Šajā pantā būtībā nav paredzēts nodalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts intervences pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas (skat. 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑487/06 P British Aggregates /Komisija, Krājums, I‑10515. lpp., 84. un 85. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
|
|
37. Det følger af fast retspraksis, at kvalifikationen som statsstøtte forudsætter, at samtlige følgende betingelser er opfyldt. For det første skal der være tale om statsstøtte eller støtte, som ydes ved hjælp af statsmidler. For det andet skal denne støtte kunne påvirke samhandelen mellem medlemsstater. For det tredje skal den give modtageren en fordel. For det fjerde skal den fordreje eller true med at fordreje konkurrencevilkårene (dom af 10.6.2010, sag C-140/09, Fallimento Traghetti del Mediterraneo, Sml. I, s. 5243, præmis 31 og den deri nævnte retspraksis).
|
37. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pasākums tiktu kvalificēts par valsts atbalstu, ir jābūt izpildītiem visiem tālāk norādītajiem nosacījumiem. Pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šim iejaukšanās gadījumam jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek radīta priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (2010. gada 10. jūnija spriedums lietā C‑140/09 Fallimento Traghetti del Mediterraneo , Krājums, I‑5243. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
38. For så vidt angår den tredje betingelse skal det bemærkes, at en foranstaltning, hvorved offentlige myndigheder indrømmer visse virksomheder en fordelagtig skattemæssig behandling, der, selv om den ikke indebærer en overførsel af statslige midler, giver de berettigede en gunstigere økonomisk stilling end andre skattepligtige, udgør statsstøtte som omhandlet i artikel 107, stk. 1, TEUF (jf. dom af 15.12.2005, sag C-66/02, Italien mod Kommissionen, Sml. I, s. 10901, præmis 78).
|
38. Saistībā ar trešo nosacījumu ir jāatgādina, ka pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir labvēlīgāku nodokļu režīmu, kas, kaut arī nav valsts līdzekļu piešķiršana, nostāda saņēmējus finansiāli izdevīgākā stāvoklī nekā pārējos nodokļu maksātājus, ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (skat. 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑66/02 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10901. lpp., 78. punkts).
|
|
39. Fordele, der følger af en generel foranstaltning, som finder anvendelse uden forskel på alle erhvervsdrivende, udgør derimod ikke støtte som omhandlet i denne artikel (jf. dommen i sagen Italien mod Kommissionen, præmis 99).
|
39. Turpretī priekšrocības, kas izriet no vispārēji piemērojama pasākuma, kurš bez izņēmuma piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem, nevar uzskatīt par valsts atbalstu šīs tiesību normas izpratnē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 99. punkts).
|
|
40. For at vurdere, om en foranstaltning har en selektiv karakter, skal det undersøges, om den nævnte foranstaltning inden for rammerne af en given retlig ordning udgør en fordel for visse virksomheder i forhold til andre virksomheder, der befinder sig i en tilsvarende faktisk og retlig situation. Begrebet statsstøtte omfatter imidlertid ikke de foranstaltninger, som indfører en sondring mellem virksomheder og derfor på forhånd er selektive, når denne sondring følger af det afgiftssystems karakter eller opbygning, som foranstaltningerne er en del af (jf. dommen i sagen British Aggregates mod Kommissionen, præmis 82 og 83 og den deri nævnte retspraksis).
|
40. Lai novērtētu pasākuma selektivitāti, ir jāpārbauda, vai minētais pasākums attiecīgajā tiesiskajā iekārtā ir uzskatāms par priekšrocību konkrētiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar citiem, kuri ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā. Tomēr valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri rada diferenciāciju starp uzņēmumiem un tādējādi ir a priori selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai struktūras (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British Aggregates /Komisija, 82. un 83. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
|
|
41. Selv om det i den foreliggende sag lægges til grund, at anvendelsen af artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010 i bestemte situationer kan medføre en fordel til gunst for denne bestemmelses adressat, skal det hvad angår foranstaltningens selektive karakter bemærkes, at den uanset arten af den omhandlede skat finder generel anvendelse på alle skattepligtige, der er parter i en skattesag, som verserer for Corte suprema di cassazione, når baggrunden for denne sag er en sag, der blev anlagt ved første instans mere end ti år inden denne bestemmelses ikrafttrædelsesdato, og når skattemyndigheden har tabt sagen ved de to første retsinstanser.
|
41. Šajā lietā, ja tiek pieņemts, ka Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkta piemērošana kādā konkrētā situācijā var radīt priekšrocību personai, kurai ir piemērojams šis tiesību noteikums, tad attiecībā uz šī pasākuma selektivitāti ir jānorāda, ka šis pasākums ir vispārīgi piemērojams attiecībā uz visiem nodokļu maksātājiem, kuri ir Corte suprema di cassazione nodokļu jomā ierosinātas tiesvedības dalībnieki, neatkarīgi no attiecīgā nodokļa rakstura, ja šīs tiesvedības pamatā ir prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šī noteikuma spēkā stāšanās un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.
|
|
42. Det forhold, at det kun er skattepligtige, som opfylder disse betingelser, der er omfattet af denne foranstaltning, er ikke i sig selv tilstrækkelig til at give denne en selektiv karakter. Det må nemlig konstateres, at de personer, som ikke har ret til at være omfattet heraf, ikke befinder sig i en faktisk og retlig situation, der svarer til den for de nævnte skattepligtige, under hensyntagen til det af den nationale lovgiver forfulgte formål, som er at sikre iagttagelsen af princippet om en rimelig frist.
|
42. Apstāklis, ka šī pasākuma sniegtās priekšrocības var izmantot vienīgi tie nodokļu maksātāji, kuri atbilst šiem iepriekš minētajiem nosacījumiem, pats par sevi vien nevar piešķirt tam selektīva pasākuma raksturu. Jākonstatē, ka personas, kuras nevar pretendēt uz šā pasākuma piemērošanu, ievērojot valsts likumdevēja izvirzīto mērķi nodrošināt saprātīga termiņa principa ievērošanu, nav faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā ar šiem iepriekš minētajiem nodokļu maksātājiem.
|
|
43. Denne foranstaltning har ganske vist en tidsbegrænset anvendelse, idet de skattepligtige for at være omfattet heraf skal indgive en anmodning til det kompetente præsidiums sekretariat eller justitskontor inden for en frist af 90 dage, efter at loven om det nævnte dekrets ophævelse til lov trådte i kraft. Dels er denne begrænsning imidlertid uløseligt forbundet med denne type foranstaltninger, der kun kan være punktvise, dels synes denne frist tilstrækkelig til at gøre det muligt for alle de skattepligtige, hvorpå denne almindelige og punktvise foranstaltning finder anvendelse, at ansøge herom.
|
43. Šim pasākumam, nenoliedzami, ir ierobežota piemērojamība laikā, jo nodokļu maksātājiem, lai varētu panākt tā piemērošanu, ir jāiesniedz prasības pieteikums attiecīgajā tiesas sekretariātā vai kancelejā 90 dienu laikā no likuma, ar kuru attiecīgais dekrēts ticis pārveidots par likumu, spēkā stāšanās brīža. Tomēr, pirmkārt, šis ierobežojums ir raksturīgs šāda veida pasākumiem, kuri var būt tikai ļoti precīzi definēti, un, otrkārt, šis termiņš šķiet pietiekams, lai visiem nodokļu maksātājiem, attiecībā uz kuriem ir piemērojams šis vispārīgais un konkrētais pasākums, tiktu nodrošināta iespēja panākt šā pasākuma piemērošanu.
|
|
44. Det følger heraf, uden at det er fornødent at undersøge de andre betingelser, som er nævnt i denne doms præmis 37, at en foranstaltning som den i artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010 fastsatte ikke kan kvalificeres som statsstøtte.
|
44. No tā – nepastāvot vajadzībai izvērtēt pārējos šā sprieduma 37. punktā atgādinātos nosacījumus – izriet, ka tāds pasākums kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunktā paredzētais pasākums nevar tikt kvalificēts kā valsts atbalsts.
|
|
45. Hvad endelig angår forpligtelsen til at sikre EU-rettens effektive anvendelse følger det af det ovenstående, at princippet om forbud mod misbrug af rettigheder, artikel 4, stk. 3, TEU, de i EUF-traktaten sikrede friheder, princippet om forbud mod forskelsbehandling og statsstøttereglerne ikke er til hinder for anvendelsen af en national bestemmelse såsom artikel 3, stk. 2a, litra b), i lovdekret nr. 40/2010 i en sag vedrørende direkte beskatning.
|
45. Visbeidzot, attiecībā uz pienākumu nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu no visa iepriekš minētā izriet, ka tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētas brīvības, nediskriminācijas princips un valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas neliedz ar tiešo nodokļu jomu saistītā lietā piemērot tādu valsts tiesību noteikumu kā Dekrētlikuma Nr. 40/2010 3. panta 2.a punkta b) apakšpunkts.
|
|
46. Idet der ikke foreligger en tilsidesættelse af EU-retten, kan det ikke lægges til grund, at en sådan bestemmelse – fordi den, som alle andre bestemmelser, der fastsætter slettelse af sagen inden en afgørelse vedrørende realiteten, har til følge, at den nationale ret, der træffer afgørelse i sidste instans, forhindres i at udøve sin beføjelse til efterprøvning af lovmæssigheden i de omhandlede sager i henhold til EU-retten efter i påkommende fald at have forelagt Domstolen et præjudicielt spørgsmål i medfør af artikel 267 TEUF – er i strid med den forpligtelse, der påhviler de nationale domstole, som træffer afgørelse i sidste instans, til inden for rammerne af deres beføjelser at sikre EU-rettens effektive anvendelse.
|
46. Nepastāvot Savienības tiesību pārkāpumam, līdz ar to nevar tikt uzskatīts, ka šāds noteikums – tiktāl, ciktāl tā sekas kā jebkuram noteikumam, kurā paredzēta tiesvedības izbeigšana pirms nolēmuma pēc būtības pieņemšanas, ir tādas, ka valsts tiesai, kura pieņem nolēmumu pēdējā instancē, tiek liegta iespēja veikt tiesiskuma pārbaudi attiecīgajās tiesvedībās atbilstoši Savienības tiesībām, vajadzības gadījumā arī vēršoties Tiesā atbilstoši LESD 267. pantam, – ir pretrunā valstu tiesu, kuras pieņem nolēmumu pēdējā instancē, pienākumam, īstenojot to attiecīgo jurisdikciju, nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu.
|
|
47. På baggrund af samtlige ovenstående betragtninger skal de forelagte spørgsmål besvares med, at EU-retten – herunder navnlig princippet om forbud mod misbrug af rettigheder, artikel 4, stk. 3, TEU, de i EUF-traktaten sikrede friheder, princippet om forbud mod forskelsbehandling, statsstøttereglerne samt pligten til at sikre EU-rettens effektive anvendelse – skal fortolkes således, at den i en sag som den i hovedsagen omhandlede, der vedrører direkte beskatning, ikke er til hinder for anvendelsen af en national bestemmelse, som fastsætter adgang til bilæggelse af sager, der verserer for den ret, som træffer afgørelse i sidste instans, mod betaling af et beløb på 5% af tvistens værdi, når baggrunden for disse sager er en sag, der blev anlagt ved første instans mere end ti år inden denne bestemmelses ikrafttrædelsesdato, og når skattemyndigheden har tabt sagen ved de to første retsinstanser.
|
47. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Savienības tiesības, it īpaši tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips, LES 4. panta 3. punkts, LESD garantētās brīvības, nediskriminācijas princips, valsts atbalsta jomā pastāvošās tiesību normas, kā arī pienākums nodrošināt Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, ir interpretējamas tādējādi, ka tādā ar tiešajiem nodokļiem saistītā lietā kā pamatlieta tās pieļauj tāda valsts tiesību noteikuma piemērošanu, ar kuru tiesā, kura nodokļu jomā pieņem nolēmumu pēdējā instancē, paredzēts izbeigt izskatīšanas stadijā esošās tiesvedības, ja tiek samaksāta summa, kas atbilst 5 % no prasības summas, un ja šo tiesvedību pamatā ir bijusi prasība, kas pirmajā instancē ir celta vairāk nekā desmit gadus pirms šā noteikuma spēkā stāšanās, un ja pirmajās divās instancēs pieņemtais nolēmums nodokļu administrācijai ir bijis nelabvēlīgs.
|
|
Sagens omkostninger
|
Par tiesāšanās izdevumiem
|
|
48. Da sagens behandling i forhold til hovedsagens parter udgør et led i den sag, der verserer for den forelæggende ret, tilkommer det denne at træffe afgørelse om sagens omkostninger. Bortset fra nævnte parters udgifter kan de udgifter, som er afholdt i forbindelse med afgivelse af indlæg for Domstolen, ikke erstattes.
|
48. Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
|