Dommens præmisser
|
|
1. Anmodningen om præjudiciel afgørelse vedrører fortolkningen af mestbegunstigelsesklausulen i artikel 4 i samarbejdsaftalen mellem Det Europæiske Økonomiske Fællesskab på den ene side og Cartagena-aftalen samt dennes medlemslande Bolivia, Colombia, Ecuador, Peru og Venezuela på den anden side (herefter »samarbejdsaftalen«), som blev godkendt ved Rådets forordning (EØF) nr. 1591/84 af 4. juni 1984 (EFT L 153, s. 1).
|
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt vislielākā labvēlības režīma atrunu, kura minēta Sadarbības nolīguma starp Eiropas Ekonomikas kopienu, no vienas puses, un Kartahenas nolīgumu un tā dalībvalstīm – Bolīviju, Kolumbiju, Ekvadoru, Peru un Venecuēlu, no otras puses (turpmāk tekstā – “Sadarbības nolīgums”), kurš apstiprināts ar Padomes 1984. gada 4. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1591/84 (OV L 153, 1. lpp.), 4. pantā.
|
|
2. Anmodningen er blevet indgivet i forbindelse med en tvist mellem Ioannis Katsivardas – Nikolaos Tsitsikas OE (herefter »Katsivardas«), et græsk selskab, og Ypourgos Oikonomikon (finansministeren) vedrørende tilbagebetaling af et beløb, som Katsivardas havde betalt ved fortoldningen af et parti bananer, der var indført fra Ecuador i 1993, som punktafgift, der påhvilede bananer i henhold til græsk lovgivning på daværende tidspunkt.
|
2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Ioannis Katsivardas – Nikolaos Tsitsikas OE (turpmāk tekstā – “ Katsivardas ”), saskaņā ar Grieķijas tiesībām reģistrētu sabiedrību, un Ypourgos Oikonomikon (finanšu ministrs) par tādas naudas summas atmaksu, kuru Katsivardas pēc 1993. gadā no Ekvadoras importēto banānu kravas atmuitošanas samaksāja par šajā laikā Grieķijas tiesībās noteikto akcīzes nodokli par banāniem.
|
|
Retsforskrifter
|
Atbilstošās tiesību normas
|
|
Internationale aftaler
|
Starptautiskās konvencijas
|
|
Den almindelige overenskomst om told og udenrigshandel
|
Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību
|
|
3. Den almindelige overenskomst om told og udenrigshandel af 1994 (herefter »GATT 1994«), der er optaget i bilag 1 A til overenskomsten om oprettelse af Verdenshandelsorganisationen, blev godkendt ved Rådets afgørelse 94/800/EF af 22. december 1994 om indgåelse på Det Europæiske Fællesskabs vegne af de aftaler, der er resultatet af de multilaterale forhandlinger i Uruguay-rundens regi (1986-1994), for så vidt angår de områder, der hører under Fællesskabets kompetence (EFT L 336, s. 1). I henhold til artikel 1, litra a), i GATT 1994 består overenskomsten af bestemmelserne i den almindelige overenskomst om told og udenrigshandel af 1947 (herefter »GATT 1947«), senere rettet og ændret ved retsforskrifter, der er trådt i kraft inden tidspunktet for ikrafttrædelsen af overenskomsten om oprettelse af Verdenshandelsorganisationen.
|
3. 1994. gada Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (turpmāk tekstā – “ GATT 1994”), kura ir ietverta 1.A pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu, tika apstiprināta ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EEK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.). GATT 1994 1. panta a) punktā ir noteikts, ka tajā ir iekļauti 1947. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (turpmāk tekstā – “ GATT 1947”), kurā tika izdarīti grozījumi ar juridiskiem instrumentiem, kuri stājās spēkā līdz Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu spēkā stāšanās brīdim, noteikumi.
|
|
4. Blandt de bestemmelser i GATT 1947, som er gengivet i GATT 1994, indeholder artikel 1, stk. 1, en mestbegunstigelsesklausul, der har følgende ordlyd:
|
4. Kā viens no šiem GATT 1947 noteikumiem, kuri tika pārņemti GATT 1994, ir I panta 1. punkts, vislielākā labvēlības režīma atruna, kura ir izteikta šādi:
|
|
»Med hensyn til toldafgifter og andre afgifter af enhver art, der pålægges eller opkræves i forbindelse med indførsel eller udførsel, eller som er pålagt den internationale overførsel af betalinger for indførsel eller udførsel, og med hensyn til fremgangsmåden ved opkrævning af sådanne toldafgifter og andre afgifter, og med hensyn til alle regler og formaliteter i forbindelse med indførsel og udførsel samt med hensyn til alle forhold, som omhandles i artikel III, paragrafferne 2 og 4, skal enhver fordel, begunstigelse, privilegium eller fritagelse, der er ydet af en kontraherende part, for så vidt angår en vare hidrørende fra eller bestemt for et andet land, øjeblikkelig og ubetinget tilstås den tilsvarende vare hidrørende fra eller bestemt for alle andre kontraherende parters territorier.«
|
“Visas priekšrocības, pakalpojumi, privilēģijas vai neaizskaramība, ko līgumslēdzēja puse piešķir precei, kas tika ražota vai tiek nogādāta uz jebkuru citu valsti, nekavējoties un bez nosacījumiem attiecas uz visām līdzīgām precēm, kas tiek ražotas vai nogādātas uz jebkuras citas līgumslēdzējas puses teritoriju. Šī tiesību norma attiecas uz muitas nodevām un jebkura veida nodokļiem, kas tiek uzlikti importam vai eksportam vai saņemti no importa vai eksporta, kā arī kuri tiek uzlikti starptautiskajiem naudas pārskaitījumiem par importu vai eksportu, uz šādu nodevu un nodokļu noteikšanas metodi, uz visiem saistībā ar importu un eksportu paredzētajiem noteikumiem un formalitātēm, kā arī uz visiem III panta 2. un 4. punktā minētajiem jautājumiem.”
|
|
5. Artikel III, stk. 2, i GATT 1947 omhandler interne skatter eller andre interne afgifter, mens artikel III, stk. 4, vedrører love, reguleringer og forskrifter, der berører salg, udbud til salg, køb, transport, fordeling og anvendelse af varer.
|
5. GATT 1947 III panta 2. punkts attiecas uz iekšējiem nodokļiem vai citiem maksājumiem, savukārt minētā panta 4. punktā ir atsauce uz likumiem, noteikumiem vai nosacījumiem, kuri ietekmē preču tirdzniecību, to laišanu apgrozībā, pirkšanu, pārvadāšanu, izplatīšanu un lietošanu.
|
|
Samarbejdsaftalen
|
Sadarbības nolīgums
|
|
6. I henhold til samarbejdsaftalens artikel 1, der udgør en integrerende del af forordning nr. 1591/84, hvorved denne aftale blev godkendt, »[forpligter] [d]e kontraherende parter […] sig til inden for rammerne af deres kompetence og under hensyntagen til deres gensidige interesser samt i overensstemmelse med deres økonomiske målsætninger på lang sigt at indlede det bredest mulige økonomiske samarbejde, som ikke på forhånd udelukker noget område, og som tilgodeser deres forskellige udviklingsniveau«. I samme bestemmelse præciseres det, at målene for samarbejdet er »generelt at bidrage til udviklingen af parternes økonomier og højnelse af deres levestandard«.
|
6. Saskaņā ar Sadarbības nolīguma 1. pantu, kura teksts ir neatņemama Regulas Nr. 1591/84, ar kuru šis nolīgums tika apstiprināts, sastāvdaļa, “līgumslēdzējas puses, ievērojot kopīgās intereses, un saskaņā ar to ilgtermiņa ekonomiskajiem mērķiem savas kompetences robežās uzņemas izveidot visplašāk iespējamo ekonomisko sadarbību, no kuras iepriekš nav izslēdzama neviena joma un kurā ir ņemti vērā šo pušu dažādie attīstības līmeņi”. Šajā pašā pantā ir precizēts, ka šīs sadarbības mērķis ir “vispārēji veicināt līgumslēdzēju pušu ekonomikas attīstību un to dzīves līmeņu paaugstināšanu”.
|
|
7. Samarbejdsaftalens artikel 4 bestemmer:
|
7. Minētā nolīguma 4. pantā ir noteikts:
|
|
»Mestbegunstigelsesbehandling
|
“ Vislielākais labvēlības režīms
|
|
1. De kontraherende parter indrømmer hinanden mestbegunstigelsesbehandling i deres indførsel og udførsel af varer på alle områder vedrørende:
|
1. Līgumslēdzējas puses attiecībā uz to preču importu vai eksportu piešķir vislielāko labvēlības režīmu visās jomās, kuras attiecas uz:
|
|
– anvendelse af told og forskellige gebyrer, herunder reglerne for inddrivelse af denne told og disse gebyrer
|
– muitas nodevu un dažādu maksājumu piemērošanu, ieskaitot šo nodevu un maksājumu iekasēšanas kārtību,
|
|
– bestemmelser for fortoldning, transit, toldoplag og omladning
|
– noteikumiem par atmuitošanu, tranzītu, noliktavām vai pārkraušanu,
|
|
– direkte og indirekte skatter og anden intern beskatning
|
– tiešajiem vai netiešajiem nodokļiem un citiem iekšējiem nodokļiem,
|
|
– betalingsvilkår, specielt valutatildeling og overførsel af betalingerne
|
– maksāšanas kārtību un it īpaši uz ārvalsts valūtas noteikšanu un šo maksājumu pārskaitīšanu,
|
|
– bestemmelser for salg, køb, transport, distribution og anvendelse af varerne på det interne marked.
|
– noteikumiem par preču pārdošanu, pirkšanu, pārvadāšanu, izplatīšanu un lietošanu iekšējā tirgū.
|
|
2. Bestemmelserne i stk. 1 finder ikke anvendelse på:
|
2. 1. punkta noteikumi nav piemērojami:
|
|
a) fordele, der indrømmes nabolande for at lette samhandelen mellem grænsezoner
|
a) priekšrocībām, kuras piešķirtas kaimiņvalstīm, lai atvieglotu tirdzniecību pierobežā;
|
|
b) fordele, der indrømmes med henblik på oprettelse af en toldunion eller en frihandelszone eller som følge af oprettelsen af en sådan union eller zone, herunder fordele, der indrømmes i forbindelse med en zone for regional økonomisk integration i Latinamerika
|
b) priekšrocībām, kuras piešķirtas, lai izveidotu muitas savienību vai brīvas tirdzniecības zonu, vai saistībā ar šādas savienības vai zonas izveidošanu, tostarp priekšrocībām, kuras ir piešķirtas reģionālās ekonomiskās integrācijas zonas Latīņamerikā ietvaros;
|
|
c) fordele, der indrømmes bestemte lande i overensstemmelse med [GATT 1947]
|
c) priekšrocībām, kuras saskaņā ar [ GATT 1947] piešķirtas konkrētām valstīm;
|
|
d) fordele, som Cartagena-aftalens medlemslande indrømmer visse lande i overensstemmelse med protokollen vedrørende handelsmæssige forhandlinger mellem udviklingslande inden for rammerne af [GATT 1947].
|
d) priekšrocībām, kuras Kartahenas nolīguma dalībvalstis [ GATT 1947] ietvaros piešķir noteiktām valstīm saskaņā ar Protokolu par tirdzniecības sarunām starp jaunattīstības valstīm.
|
|
3. Denne artikel finder anvendelse med forbehold af de rettigheder og forpligtelser, der følger af bestemmelserne i [GATT 1947].«
|
3. Šis pants ir piemērojams, neskarot tiesības un pienākumus, kuri noteikti, pamatojoties uz [ GATT 1947] noteikumiem.”
|
|
8. Ifølge samarbejdsaftalens artikel 5, stk. 2, om den blandede Samarbejdskommission påhviler det bl.a. denne at anbefale løsninger i tilfælde af uoverensstemmelser mellem parterne vedrørende fortolkningen og gennemførelsen af denne aftale.
|
8. Sadarbības nolīguma 5. panta, kurš attiecas uz kopējo sadarbības komiteju, 2. punktā ir noteikts, ka šī komiteja cita starpā piedāvā risinājumus gadījumā, ja līgumslēdzējām pusēm ir atšķirīgi viedokļi par šī nolīguma interpretāciju un īstenošanu.
|
|
9. Bilag II til samarbejdsaftalen med overskriften »Erklæring vedrørende handelssamarbejdet« har følgende ordlyd:
|
9. Sadarbības nolīguma II pielikumā, kura virsraksts ir “Deklarācija par tirdzniecības sadarbību”, ir paredzēts:
|
|
»Inden for rammerne af det i denne aftale fastsatte handelssamarbejde erklærer parterne sig rede til i Den blandede Kommission og under hensyntagen til deres respektive økonomiske politik at undersøge de særlige problemer, der måtte opstå på handelsområdet.«
|
“Šajā nolīgumā paredzētās tirdzniecības sadarbības ietvaros līgumslēdzējas puses atzīst nodot kopīgajai komitejai saistībā ar to attiecīgo ekonomikas politiku izskatīšanai eventuālus īpašus problēmjautājumus, kuri varētu rasties tirdzniecības jomā.”
|
|
Rammeaftalen om samarbejde
|
Sadarbības pamatnolīgums
|
|
10. Rammeaftalen om samarbejde mellem Det Europæiske Økonomiske Fællesskab og Cartagena-aftalen og dens medlemslande, Republikken Bolivia, Republikken Colombia, Republikken Ecuador, Republikken Peru og Republikken Venezuela (herefter »rammeaftalen om samarbejde«) blev godkendt på Fællesskabets vegne ved Rådets afgørelse 98/278/EF af 7. april 1998 (EFT L 127, s. 10).
|
10. Pamatnolīgums par sadarbību starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Kartahenas nolīgumu un tā dalībvalstīm, proti, Bolīvijas Republiku, Kolumbijas Republiku, Ekvadoras Republiku, Peru Republiku un Venecuēlas Republiku (turpmāk tekstā – “Sadarbības pamatnolīgums”), Kopienas vārdā tika apstiprināts ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Lēmumu 98/278/EK (OV L 127, 10. lpp.).
|
|
11. I henhold til artikel 2 i rammeaftalen om samarbejde forpligter de kontraherende parter sig til at give nye impulser til deres forbindelser ved at fremme udviklingen af deres samarbejde gennem udvidelse til nye områder.
|
11. Saskaņā ar Sadarbības pamatnolīguma 2. pantu līgumslēdzējas puses apņemas reintensificēt savstarpējās attiecības, veicinot sadarbības attīstību, to attiecinot uz jaunām jomām.
|
|
12. Artikel 4 i rammeaftalen om samarbejde bestemmer:
|
12. Šī pamatnolīguma 4. pantā ir noteikts:
|
|
»De kontraherende parter indrømmer i deres handelssamkvem hinanden mestbegunstigelsesbehandling i overensstemmelse med bestemmelserne i den almindelige overenskomst om told og udenrigshandel [GATT 1994].
|
“Līgumslēdzējas puses ar šo garantē viena otrai vislielāko labvēlības režīmu tirdzniecībai saskaņā ar [ GATT 1994].
|
|
Parterne bekræfter deres vilje til at føre deres samhandel i overensstemmelse med nævnte overenskomst.«
|
Abas Puses no jauna apstiprina savu gribu veikt tirdzniecību savā starpā saskaņā ar minēto vienošanos.”
|
|
13. Ifølge artikel 33, stk. 2, i rammeaftalen om samarbejde erstatter bestemmelserne i denne aftale bestemmelserne i tidligere aftaler mellem Fællesskabet og Cartagena-aftalens medlemsstater, som er uforenelige eller identiske dermed.
|
13. Minētā pamatnolīguma 33. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šā nolīguma noteikumi aizstāj to nolīgumu noteikumus, kas noslēgti starp Kopienu un Kartahenas nolīguma dalībvalstīm, ja šādi noteikumi nav saderīgi ar šā nolīguma noteikumiem vai ir identiski tiem.
|
|
Fjerde AVS/EØF-konvention
|
Ceturtā ĀKK un EEK konvencija
|
|
14. Den fjerde AVS/EØF-konvention undertegnet i Lomé den 15. december 1989 blev godkendt ved Rådets og Kommissionens afgørelse 91/400/EKSF, EØF af 25. februar 1991 (EFT L 229, s. 1). Artikel 1 i den til konventionen knyttede protokol nr. 5 om bananer har følgende ordlyd:
|
14. Ceturtā ĀKK un EEK konvencija, kura parakstīta Lomē 1989. gada 15. decembrī, tika apstiprināta ar Padomes un Komisijas 1991. gada 25. februāra Lēmumu 91/400/EOTK, EEK (OV L 229, 1. lpp.). Šai konvencijai pievienotā protokola Nr. 5 par banāniem 1. pantā ir noteikts:
|
|
»Ingen […] stat [heriblandt de stater i Afrika, Vestindien og Stillehavet, som har undertegnet konventionen (herefter benævnt »AVS-staterne«)] stilles med hensyn til sin udførsel af bananer til Fællesskabets markeder ringere end tidligere eller i øjeblikket for så vidt angår den pågældende stats adgang til de traditionelle markeder og dens fordele på disse markeder.«
|
“[Neviena no Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna reģiona valstīm, kuras ir noslēgušas minēto konvenciju (turpmāk tekstā – “ĀKK valstis”),] attiecībā uz šo valstu īstenoto banānu eksportu uz Kopienas tirgiem saistībā ar pieeju to tradicionālajiem tirgiem un šīm valstīm piešķirtajām priekšrocībām šajos tirgos nedrīkst atrasties neizdevīgākā stāvoklī nekā tās atradās iepriekš vai atrodas šobrīd.”
|
|
Nationale bestemmelser
|
Valsts tiesības
|
|
15. I henhold til artikel 7 i lov nr. 1798/1988, som ændret ved lov nr. 1914/1990, blev der med virkning fra den 1. juli 1988 pålagt en punktafgift på 150 GRD pr. kg på bananer, som blev importeret fra udlandet, og i visse tilfælde på bananer, som produceres i Grækenland. Denne afgift blev efterfølgende hævet, dernæst nedsat, for endelig at blive afskaffet i 1998.
|
15. Likuma 1798/1988, kas grozīts ar Likumu 1914/1990, 7. pantā bija paredzēts, ka, sākot no 1988. gada 1. jūlija, no ārvalstīm importētiem banāniem un – noteiktos gadījumos – Grieķijā ražotiem banāniem tiek piemērots akcīzes nodoklis GRD 150 apmērā par kilogramu. Vēlāk šis nodoklis tika palielināts, pēc tam samazināts, bet 1998. gadā pilnībā atcelts.
|
|
Tvisten i hovedsagen og det præjudicielle spørgsmål
|
Pamata lieta un prejudiciālais jautājums
|
|
16. Efter at have fået fortoldet et parti bananer, der var direkte indført fra Ecuador, blev Katsivardas i juli 1993 opkrævet told og andre afgifter for i alt 6 785 565 GRD (19 913,61 EUR). Selskabet betalte tolden og afgifterne, idet det imidlertid tog forbehold for så vidt angår et beløb på 4 986 100 GRD, som det betalte i punktafgift. Katsivardas rejste dernæst krav om tilbagebetaling af det sidstnævnte beløb og af den forholdsmæssige andel, der svarede til merværdiafgiften, som i henhold til Katsivardas var urigtigt indbetalt.
|
16. 1993. gada jūlijā pēc banānu kravas, kura tieši tika importēta no Ekvadoras, atmuitošanas sabiedrībai Katsivardas tika uzlikts samaksāt akcīzes nodokli un citus maksājumus par kopējo summu GRD 6 785 565 (EUR 19 913,61) apmērā, kuru tā samaksāja; šī sabiedrība tomēr norādīja atrunu par GRD 4 986 100, kas tika samaksāti par akcīzes nodokli. Katsivardas līdz ar to lūdza atmaksāt šo pēdējo minēto naudas summu un attiecīgo pievienotās vērtības nodokļa daļu, kuras, kā uzskata šī sabiedrība, tā bija samaksājusi prettiesiski.
|
|
17. Eftersom den kompetente toldmyndighed gav Katsivardas afslag på tilbagebetalingsanmodningen, anlagde selskabet sag ved Dioikitiko Protodikeio Athinon (forvaltningsdomstol i første instans i Athen), som gav Katsivardas medhold for så vidt angår annullation af afgiftsafgørelserne og tilbagebetalingsanmodningen. Idet denne afgørelse imidlertid blev omgjort under ankesagen, iværksatte Katsivardas kassationsanke ved Symvoulio tis Epikrateias (øverste forvaltningsdomstol).
|
17. Tā kā kompetentā muitas iestāde tai bija atteikusi veikt šo atmaksu, Katsivardas vērsās Dioikitiko Protodikeio Athinon (Atēnu Administratīvā tiesa), kura tās prasību apmierināja daļā par attiecīgā paziņojuma par nodokļa uzlikšanu atcelšanu un daļā par prasību veikt atmaksu. Šo nolēmumu tomēr atcēla apelācijas instances tiesa, tāpēc Katsivardas iesniedza kasācijas sūdzību Symvoulio tis Epikrateias (Valsts Padome).
|
|
18. I modsætning til sagsøgeren i hovedsagen var det Symvoulio tis Epikrateias’ opfattelse, at den omtvistede punktafgift skulle anses for en intern afgift i den forstand, som omhandles i EØF-traktatens artikel 95 (EF-traktatens artikel 95, efter ændring nu artikel 90 EF), og ikke som en afgift med tilsvarende virkning som told i den forstand, som omhandles i EØF-traktatens artikel 9 og 12 (EF-traktatens artikel 9 og 12, efter ændring nu artikel 23 EF og 25 EF). Denne interne afgift kunne således lovligt pålægges bananer, der var importeret direkte fra tredjelande, såfremt særlige bestemmelser, der indeholdes i handelsaftaler mellem Fællesskabet og de pågældende tredjelande, såsom samarbejdsaftalens artikel 4, ikke var til hinder for denne ugunstige afgiftsmæssige behandling.
|
18. Symvoulio tis Epikrateias , pretēji kasācijas sūdzības iesniedzējai pamata lietā, uzskata, ka strīdīgais akcīzes nodoklis ir atzīstams par iekšēju nodokli EEK līguma 95. panta (EK līguma 95. pants, jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 90. pants) izpratnē, nevis par muitas nodevai līdzīgas iedarbības maksājumu EEK līguma 9. un 12. panta (attiecīgi EK līguma 9. un 12. pants, jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 23. un 25. pants) izpratnē. Kā norāda šī tiesa, šāds iekšējs nodoklis likumīgi var tikt piemērots no trešām valstīm tieši importētiem banāniem, ja nelabvēlīgāks nodokļu režīms nav ticis izslēgts ar īpašiem noteikumiem, kuri ietverti starp Kopienu un trešām valstīm noslēgtajos tirdzniecības nolīgumos, kā, piemēram, ar Sadarbības nolīguma 4. pantu.
|
|
19. Den forelæggende ret har i øvrigt henvist til dom af 12. december 1995, Chiquita Italia (sag C-469/93, Sml. I, s. 4533), hvorefter protokol nr. 5 om bananer, som er knyttet til fjerde AVS/EØF-konvention, indeholder en bestemmelse, der har til formål at garantere, at bananer hidrørende fra AVS-stater får adgang til de traditionelle markeder i henhold til betingelser, der ikke er ringere end dem, som gjaldt, da den tilsvarende klausul i punkt 1 i protokol nr. 6 om bananer, der er knyttet til AVS/EØF-Lomékonventionen, undertegnet den 28. februar 1975 (herefter »standstill-klausulen«), trådte i kraft den 1. april 1976.
|
19. Iesniedzējtiesa turklāt atsaucas uz 1995. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑469/93 Chiquita Italia ( Recueil , I‑4533. lpp.), kurā tika norādīts, ka Ceturtajai ĀKK un EEK konvencijai pievienotajā protokolā Nr. 5 par banāniem ir ietverts noteikums, kurā minēts, ka no ĀKK valstīm importētiem banāniem ir jānodrošina pieeja šo valstu tradicionālajiem tirgiem saskaņā ar nosacījumiem, kuri nav nelabvēlīgāki par tiem, kas bija noteikti, kad 1976. gada 1. aprīlī stājās spēkā līdzīgs noteikums, kas noteikts Protokola Nr. 6 par banāniem 1. punktā, kurš tika ietverts 1975. gada 28. februārī parakstītajā Lomē ĀKK un EEK konvencijā (turpmāk tekstā – “atturēšanās no jebkādas darbības jeb “standstill” klauzula”).
|
|
20. Heraf følger, at en mestbegunstigelsesbehandling af lande, der har tiltrådt Cartagena-aftalen, indebærer, at importerede bananer fra disse lande skal sidestilles med bananer fra AVS-stater. Den forelæggende rets mulighed for at vurdere lovligheden af en punktafgift som den i hovedsagen omhandlede afhænger således af, hvorvidt samarbejdsaftalen, og navnlig dens artikel 4, indrømmer rettigheder, som kan påberåbes direkte af private over for de nationale domstole i medlemsstaterne, således at Katsivardas ville kunne anfægte den i hovedsagen omhandlede punktafgift på bananer ved at påberåbe sig sidstnævnte artikel, sammenholdt med standstill-klausulen.
|
20. No tā izrietot, ka vislielākā labvēlības režīma piešķiršana Kartahenas nolīguma dalībvalstīm nozīmē, ka banāni, kuru izcelsme ir šīs valstis, ir pielīdzināmi banāniem no ĀKK valstīm. Tādējādi iesniedzējtiesas vērtējums par tāda akcīzes nodokļa kā pamata lietā apspriestais tiesiskumu ir atkarīgs no jautājuma par to, vai Sadarbības nolīgums un it īpaši tā 4. pants piešķir tiesības, uz kurām privātpersonas var tieši atsaukties dalībvalstu tiesās, tādējādi, ka Katsivardas var atsaukties uz šo pēdējo minēto pantu, to lasot kopā ar “standstill” klauzulu, attiecībā uz pamata lietā apspriesto akcīzes nodokli banāniem.
|
|
21. Den forelæggende ret har konstateret, at Domstolen i sin dom af 1. marts 2005, Van Parys (sag C-377/02, Sml. I, s. 1465), fastslog, at der ikke kunne udledes sådanne rettigheder af mestbegunstigelsesklausulen i rammeaftalen om samarbejde, der senere blev indgået med de lande, der har tiltrådt Cartegena-aftalen, og at de fordele, der følger af AVS/EØF-konventionerne udelukkende vedrører de »traditionelle« AVS-bananer, dvs. bananer med oprindelse i AVS-staterne inden for den samlede mængde, der pr. 1. april 1976 årligt kunne importeres, hvorfor fordelene ikke kan udvides til også at gælde for bananer fra andre lande.
|
21. Iesniedzējtiesa konstatē, ka Tiesa savā 2005. gada 1. marta spriedumā lietā C‑377/02 Van Parys (Krājums, I‑1465. lpp.) ir atzinusi, ka šādas tiesības nevar tikt izsecinātas no vēlāk ar Kartahenas nolīguma dalībvalstīm noslēgtajā Sadarbības pamatnolīgumā ietvertās vislielākā labvēlības režīma atrunas un ka no ĀKK un EEK konvencijām izrietošās priekšrocības attiecas vienīgi uz “tradicionāliem” ĀKK banāniem, proti, banāniem, kuru izcelsme ir ĀKK valstis, ievērojot uz 1976. gada 1. aprīli importētā ikgadējā daudzuma robežu, tādējādi, ka šīs priekšrocības nevar tikt attiecinātas uz banāniem, kuru izcelsme ir citas valstis.
|
|
22. Eftersom Domstolen aldrig har udtalt sig om samarbejdsaftalen, har Symvoulio tis Epikrateias besluttet at udsætte sagen og at forelægge Domstolen følgende præjudicielle spørgsmål:
|
22. Ņemot vērā, ka Tiesa nekad nav lēmusi par Sadarbības nolīgumu, Symvoulio tis Epikrateias nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
|
|
»Kan en privatperson (en erhvervsdrivende, der importerer bananer [med oprindelse i] Ecuador), som søger tilbagebetaling af en intern [punktafgift], som [v edkommende anser for] fejlagtigt erlagt, over for en national domstol gøre gældende, at den nationale afgiftsordning (artikel 7 i den græske lov nr. 1798/1988, som ændret ved artikel 10 i lov nr. 1914/1990) er uforenelig med artikel 4 i [samarbejds]aftalen […]?«
|
“Vai privātpersona (uzņēmums, kas nodarbojas ar Ekvadoras izcelsmes banānu importu), kura lūdz atmaksāt tāsprāt nepamatoti samaksāto akcīzes nodokli, var vērsties valsts tiesā, pamatojoties uz to, ka valsts nodokļu tiesiskais regulējums (Grieķijas likuma 1798/1988 7. pants – redakcijā, kas grozīta ar Grieķijas likuma 1914/1990 10. pantu) nav saderīgs ar [Sadarbības] nolīguma 4. pantu?”
|
|
Om det præjudicielle spørgsmål
|
Par prejudiciālo jautājumu
|
|
Formaliteten
|
Par pieņemamību
|
|
23. Den græske regering har rejst spørgsmålet om, hvorvidt det præjudicielle spørgsmål kan realitetsbehandles. For det første vedrører spørgsmålet ikke en fortolkning af en fællesskabsbestemmelse, men derimod, hvorvidt en privatperson kan påberåbe sig en uoverensstemmelse mellem nationale bestemmelser og en fællesskabsretsakt. For det andet præciseres det heller ikke, hvilken bestemmelse der kræver en fortolkning.
|
23. Grieķijas valdība apšauba prejudiciālā jautājuma pieņemamību, jo, pirmkārt, šis jautājums nav par Kopienu tiesību normas interpretāciju, bet gan par to, ciktāl privātpersona var atsaukties uz valsts tiesību normas nesaderību ar Kopienu tiesību aktu, un, otrkārt, šajā jautājumā nav precizēts, kura tiesību norma ir jāinterpretē.
|
|
24. Det skal i denne forbindelse bemærkes, at selv om Domstolen i henhold til artikel 234 EF ikke har kompetence til at anvende en fællesskabsregel på et bestemt tilfælde og dermed til at bedømme en national bestemmelse efter denne regel, kan den dog, som led i det ved denne artikel indførte judicielle samarbejde, på grundlag af oplysningerne i sagens akter forsyne den nationale domstol med de fællesskabsretlige fortolkningselementer, som kan være hensigtsmæssige for den ved vurderingen af denne bestemmelses virkninger (dom af 11.9.2003, sag C-6/01, Anomar m.fl., Sml. I, s. 8621, præmis 37 og den deri nævnte retspraksis).
|
24. Šajā sakarā jāatgādina, ka, lai gan Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam nav kompetences piemērot Kopienu tiesību normu konkrētā strīdā un tādējādi izvērtēt valsts tiesību noteikumu saistībā ar šo normu, tā tomēr tiesu sadarbības ietvaros, ko ievieš šis pants, var, balstoties uz lietas materiāliem, sniegt valsts tiesai Kopienu tiesību interpretāciju, kas tai varētu būt noderīga šī noteikuma seku vērtējumā (2003. gada 11. septembra spriedums lietā C‑6/01 Anomar u.c., Recueil , I‑8621. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
25. Det præjudicielle spørgsmål i den foreliggende sag, som vedrører en privatpersons mulighed for at påberåbe sig mestbegunstigelsesklausulen i samarbejdsaftalens artikel 4 for en national ret med henblik på at anfægte anvendelsen af en national afgiftsbestemmelse, er imidlertid et spørgsmål om, hvorvidt denne klausul har direkte virkning i forhold til en privat person, og dermed om fortolkningen af denne klausul.
|
25. Taču šajā tiesvedībā uzdotais prejudiciālais jautājums, kurš attiecas uz privātpersonas iespēju valsts tiesā atsaukties uz vislielākā labvēlības režīma atrunu, kura ietverta Sadarbības nolīguma 4. pantā, lai iebilstu pret valsts nodokļu tiesiskā regulējuma piemērošanu, ir par to, ka šī atruna var radīt tiešas sekas privātpersonai, un tādējādi tas attiecas uz šīs atrunas interpretāciju.
|
|
26. Mestbegunstigelsesklausulen fremgår af samarbejdsaftalen, som blev godkendt på Fællesskabets vegne ved forordning nr. 1591/84, og svarer dermed i henhold til fast retspraksis til en retsakt udstedt af Fællesskabets institutioner, som Domstolen har kompetence til at fortolke inden for rammerne af en præjudiciel procedure (jf. i denne retning dom af 30.4.1974, sag 181/73, Haegeman, Sml. s. 449, præmis 4-6, af 16.6.1998, sag C-162/96, Racke, Sml. I, s. 3655, præmis 41, og af 22.10.2009, sag C-301/08, Bogiatzi, endnu ikke trykt i Samling af Afgørelser, præmis 23).
|
26. Minētā atruna ir ietverta Sadarbības nolīgumā, kurš Kopienas vārdā tika apstiprināts ar Regulu Nr. 1591/84, un līdz ar to saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī atruna ir tiesību akts, kuru pieņēmusi Kopienas iestāde un kura interpretācija prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros ir Tiesas kompetencē (šajā ziņā skat. 1974. gada 30. aprīļa spriedumu lietā 181/73 Haegeman , Recueil , 449. lpp., 4.–6. punkts; 1998. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑162/96 Racke , Recueil , I‑3655. lpp., 41. punkts, un 2009. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑301/08 Bogiatzi , Krājums, I-10185. lpp., 23. punkts).
|
|
27. Ifølge en ligeledes fast retspraksis foreligger der en formodning for, at de spørgsmål om fællesskabsrettens fortolkning, som den nationale ret har stillet på det retlige og faktiske grundlag, som den har fastlagt inden for sit ansvarsområde, og hvis rigtighed det ikke tilkommer Domstolen at efterprøve, er relevante. Domstolen kan kun afslå at tage stilling til en anmodning om præjudiciel afgørelse fra en national ret, såfremt det klart fremgår, at den ønskede fortolkning af fællesskabsretten savner enhver forbindelse med realiteten i hovedsagen eller dennes genstand, når problemet er af hypotetisk karakter, eller når Domstolen ikke råder over de faktiske og retlige oplysninger, som er nødvendige for, at den kan foretage en saglig korrekt besvarelse af de stillede spørgsmål (dom af 16.12.2008, sag C-210/06, Cartesio, Sml. I, s. 9641, præmis 67 og den deri nævnte retspraksis).
|
27. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Kopienu tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata tiesvedības faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑210/06 Cartesio , Krājums, I‑9641. lpp., 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
28. Svaret på den forelæggende rets spørgsmål om, hvorvidt en privat person som Katsivardas kan påberåbe sig samarbejdsaftalens artikel 4 for de nationale domstole, er i det foreliggende tilfælde afgørende for, om sagsøgeren i hovedsagen kan påberåbe sig den standstill-klausul, som ligger til grund for den argumentation, som den pågældende har fremført i hovedsagen om, at den i national ret indførte punktafgift på bananer er ulovlig.
|
28. Šajā lietā atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu par to, vai tāda privātpersona kā Katsivardas valsts tiesās var atsaukties uz Sadarbības nolīguma 4. pantu, noteiks, vai kasācijas sūdzības iesniedzēja pamata lietā var efektīvi atsaukties uz “standstill” klauzulu, pamatojoties uz kuru tā ir balstījusi savu argumentāciju pamata lietā saistībā ar valsts tiesiskajā regulējumā noteiktā akcīzes nodokļa par banāniem tiesiskumu.
|
|
29. Det er således ikke åbenbart, at den ønskede fortolkning af fællesskabsretten er uden relevans for den forelæggende ret.
|
29. Tādējādi nav acīmredzams, ka no Kopienu tiesībām izrietošā interpretācija iesniedzējtiesai būtu maznozīmīga.
|
|
30. Heraf følger, at det præjudicielle spørgsmål skal antages til realitetsbehandling.
|
30. No tā izriet, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.
|
|
Om realiteten
|
Par lietas būtību
|
|
31. Med spørgsmålet ønsker den forelæggende ret nærmere bestemt oplyst, om samarbejdsaftalens artikel 4 direkte kan påberåbes af en borger inden for rammerne af en tvist ved en medlemsstats nationale domstole.
|
31. Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai privātpersona tiesvedībā dalībvalsts tiesās var tieši atsaukties uz Sadarbības nolīguma 4. pantu.
|
|
32. I denne forbindelse skal det indledningsvis bemærkes, at efter folkerettens principper kan EU’s institutioner, som har kompetence til at forhandle og indgå en aftale med tredjelande, frit aftale med disse, hvilke virkninger aftalens bestemmelser skal have i de kontraherende parters interne retsorden. Kun hvis dette spørgsmål ikke er reguleret i aftalen, tilkommer det de kompetente retsinstanser, og især Domstolen inden for rammerne af dens kompetence ifølge EUF-traktaten, at afgøre det på samme måde som ethvert andet fortolkningsspørgsmål vedrørende gennemførelsen af aftalen inden for Unionen (jf. dom af 26.10.1982, sag 104/81, Kupferberg, Sml. s. 3641, præmis 17, af 23.11.1999, sag C-149/96, Portugal mod Rådet, Sml. I, s. 8395, præmis 34, og af 9.9.2008, forenede sager C-120/06 P og C-121/06 P, FIAMM og FIAMM Technologies mod Rådet og Kommissionen, Sml. I, s. 6513, præmis 108).
|
32. Šajā sakarā vispirms ievadā ir jāatgādina, ka atbilstoši starptautisko tiesību principiem Eiropas Savienības iestādes, kuru kompetencē ir apspriest un noslēgt nolīgumu ar trešām valstīm, var brīvi vienoties ar šīm trešām valstīm par sekām, kādas šī līguma noteikumiem jārada līgumslēdzēju pušu iekšējā tiesību sistēmā. Ja šis jautājums nav tieši reglamentēts minētajā nolīgumā, kompetentajām tiesām, it īpaši Tiesai, atbilstoši savai kompetencei saskaņā ar LESD tas ir jārisina tādā pašā veidā kā jebkurš cits interpretācijas jautājums, kas attiecas uz attiecīgā nolīguma piemērošanu Savienībā (skat. 1982. gada 26. oktobra spriedumu lietā 104/81 Kupferberg , Recueil , 3641. lpp., 17. punkts; 1999. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑149/96 Portugāle/Padome, Recueil , I‑8395. lpp., 34. punkts, un 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM un FIAMM Technologies /Padome un Komisija, Krājums, I‑6513. lpp., 108. punkts).
|
|
33. Det skal ligeledes bemærkes, at det følger af Domstolens faste praksis, at undersøgelsen af, om bestemmelser i en aftale, som Unionen har indgået med tredjelande, har direkte virkning, altid skal afgøres på grundlag af aftalens ånd, system og ordlyd (jf. Chiquita Italia-dommen, præmis 25 og den deri nævnte retspraksis).
|
33. Tāpat jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vērtējums par to, vai Savienības noslēgtajā nolīgumā ar trešām valstīm ietvertajam noteikumam ir tieša iedarbība, nemainīgi balstās uz šī nolīguma mērķa, sistēmas un formulējuma analīzi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Chiquita Italia , 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
|
|
34. Som anført af Europa-Kommissionen under retsmødet er karakteren af en retsakt, hvormed den internationale aftale godkendes, derimod ikke relevant i forbindelse med en sådan stillingtagen. Som det fremgår af dom af 30. september 1987, Demirel (sag 12/86, Sml. s. 3719, præmis 25), er den omstændighed, at en bestemmelse i en international aftale enten er blevet godkendt ved en afgørelse eller en forordning, nemlig ikke relevant for vurderingen af, om bestemmelsen har direkte virkning. Katsivardas’ argument om, at mestbegunstigelsesklausulen i samarbejdsaftalen har direkte virkning, fordi den blev godkendt ved en forordning, til forskel fra rammeaftalen om samarbejde, der blev godkendt ved en afgørelse, skal derfor forkastes.
|
34. Savukārt, kā tiesas sēdē norādīja Eiropas Komisija, šādas izvērtēšanas ietvaros nav būtisks tiesību akta, ar kuru tiek apstiprināts starptautisks nolīgums, raksturs. Kā izriet no 1987. gada 30. septembra sprieduma lietā 12/86 Demirel ( Recueil , 3719. lpp., 25. punkts), tas, vai kāds starptautiska nolīguma noteikums ir ticis apstiprināts ar lēmumu vai regulu, neietekmē to, ka šāds noteikums tiek atzīts par tādu, kuram ir tieša iedarbība. Līdz ar to jānoraida arguments par to, ka Sadarbības nolīgumā ietvertajai vislielākā labvēlības režīma atrunai ir tieša iedarbība, kuru Katsivardas izvirzīja saistībā ar to, ka Sadarbības nolīgums tika apstiprināts ar regulu atšķirībā no Sadarbības pamatnolīguma, kurš tika apstiprināts ar lēmumu.
|
|
35. Hvad angår samarbejdsaftalens artikel 4 indebærer den omstændighed, at artiklen er indeholdt i en samarbejdsaftale, i modsætning til det af den italienske regering anførte, ikke, at en privat person i princippet er afskåret fra at påberåbe sig bestemmelsen. I henhold til fast retspraksis er den omstændighed, at en sådan aftale hovedsageligt tilsigter at bidrage til den økonomiske udvikling i de kontraherende tredjelande, og at den begrænser sig til at indføre et samarbejde mellem parterne uden at sigte mod et fremtidigt unionsmedlemskab for disse lande, ikke til hinder for den umiddelbare anvendelighed af visse af aftalens bestemmelser (jf. analogt dom af 5.2.1976, sag 87/75, Conceria Bresciani, Sml. s. 129, præmis 23, Kupferberg-dommen, præmis 22, og dom af 31.1.1991, sag C-18/90, Kziber, Sml. I, s. 199, præmis 21).
|
35. Runājot par Sadarbības nolīguma 4. pantu, un pretēji tam, ko apgalvo Itālijas valdība, tas, ka šis pants ir ietverts sadarbības nolīgumā, principā neizslēdz to, ka privātpersona var uz to atsaukties. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, ka šāda nolīguma mērķis ir trešo līgumslēdzēju valstu ekonomiskās attīstības veicināšana, aprobežojoties vienīgi ar sadarbības dibināšanu starp līgumslēdzējpusēm, neparedzot šo valstu pievienošanos Savienībai nākotnē, nevar izslēgt dažu tā noteikumu tiešo iedarbību (pēc analoģijas skat. 1976. gada 5. februāra spriedumu lietā 87/75 Conceria Bresciani , Recueil , 129. lpp., 23. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Kupferberg , 22. punkts, kā arī 1991. gada 31. janvāra spriedumu lietā C‑18/90 Kziber , Recueil , I‑199. lpp., 21. punkts).
|
|
36. I Van Parys-dommens præmis 58, hvori Domstolen besvarede et spørgsmål om fortolkningen af mestbegunstigelsesklausulen i rammeaftalen om samarbejde, der erstattede samarbejdsaftalen, fastslog Domstolen imidlertid, at denne klausul ikke kunne påberåbes af en privat person ved en ret i en medlemsstat. Der er ikke nogen af de parter, der har afgivet indlæg for Domstolen i den foreliggende sag, der har rejst tvivl om denne fortolkning.
|
36. Tomēr iepriekš minētā sprieduma lietā Van Parys 58. punktā Tiesa, atbildot uz jautājumu par to, kā interpretēt vislielākā labvēlības režīma atrunu, kura ietverta pēc Sadarbības nolīguma noslēgtajā Sadarbības pamatnolīgumā, nolēma, ka privātpersona dalībvalsts tiesā nevar atsaukties uz minēto atrunu. Šo interpretāciju nav apšaubījis neviens no lietas dalībniekiem, kuri šajā tiesvedībā Tiesā bija iesnieguši apsvērumus.
|
|
37. Det skal således undersøges, om der foreligger sådanne omstændigheder, som bevirker, at denne vurdering af mestbegunstigelsesklausulen i rammeaftalen om samarbejde kan fraviges ved fortolkningen af mestbegunstigelsesklausulen i samarbejdsaftalen.
|
37. Tādējādi jāizvērtē, vai pastāv apstākļi, pamatojoties uz kuriem ir iespējams apiet šo vērtējumu, kurš ir sniegts attiecībā uz Sadarbības pamatnolīgumā ietverto vislielākā labvēlības režīma atrunu, lai interpretētu Sadarbības nolīgumā ietverto vislielākā labvēlības režīma atrunu.
|
|
38. Formuleringen af mestbegunstigelsesklausulen i rammeaftalen om samarbejde har en anden ordlyd end mestbegunstigelsesklausulen i samarbejdsaftalen. Den anderledes affattelse af sidstnævnte aftale kan imidlertid kun indebære, at klausulen skal fortolkes anderledes for så vidt angår dens eventuelle direkte virkning, såfremt det af aftalernes almindelige opbygning og formålet hermed fremgår, at de kontraherende parter med den afvigende affattelse ønskede at fratage artikel 4 i rammeaftalen om samarbejde den direkte virkning, som tidligere var tillagt samarbejdsaftalens artikel 4.
|
38. Nav strīda par to, ka vislielākā labvēlības režīma atruna, kura, pirmkārt, ir iekļauta Sadarbības pamatnolīgumā un, otrkārt, Sadarbības nolīgumā, ir formulēta dažādi. Tomēr tas, ka šī atruna ir dažādi formulēta, var tikt uzskatīts par apstākli, kas prasa atšķirīgu interpretāciju attiecībā uz tās iespējamo tiešo iedarbību, tikai tiktāl, ciktāl nolīgumu vispārējā sistēma un mērķi liecina par līgumslēdzēju pušu gribu ar šo atšķirīgo formulējumu atzīt, ka Sadarbības pamatnolīguma 4. pantam nav tiešas iedarbības, kura iepriekš bija atzīta Sadarbības nolīguma 4. pantā.
|
|
39. Der findes imidlertid ikke nogen holdepunkter i rammeaftalen om samarbejde, og navnlig ikke i dens artikel 4, der vidner om, at de kontraherende parter befinder sig i en mindre fordelagtig situation end den, de befandt sig i i henhold til samarbejdsaftalen, og navnlig ikke for så vidt angår mestbegunstigelsesklausulen.
|
39. Taču Sadarbības pamatnolīgums, it īpaši tā 4. pants, neliecina par to, ka līgumslēdzējas puses atradās neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar Sadarbības nolīgumā tām paredzēto pozīciju, it īpaši jautājumā par vislielākā labvēlības režīma atrunu.
|
|
40. Tværtimod skal det indledningsvis fastslås, at hvad angår karakteren af og formålet med rammeaftalen om samarbejde har aftalen til formål at forny og forstærke de gensidige forpligtelser, som de kontraherende parter har påtaget sig inden for rammerne af samarbejdsaftalen. Selv om begge aftaler blev indgået mellem de samme parter og gennemført inden for samme institutionelle ramme gennem opretholdelsen i henhold til artikel 32, stk. 1, i rammeaftalen om samarbejde af den blandede Samarbejdskommission og de underudvalg, der blev oprettet i henhold til samarbejdsaftalen, foreskriver rammeaftalen om samarbejde et udvidet samarbejde hvad angår antallet af berørte områder og et mere intensiveret samarbejde hvad angår de særlige foranstaltninger, der skal træffes.
|
40. Tieši pretēji, vispirms runājot par Sadarbības pamatnolīguma raksturu un mērķi, jākonstatē, ka tā mērķis ir atjaunot un pastiprināt līgumslēdzēju pušu Sadarbības nolīguma ietvaros uzņemtās savstarpējās saistības. Lai arī šie abi nolīgumi tika noslēgti starp vienām un tām pašām pusēm un to īstenošana notiek vienā un tajā pašā institucionālajā ietvarā, atbilstoši Sadarbības pamatnolīguma 32. panta 1. punktam izmantojot kopīgo komiteju un ar Sadarbības nolīgumu izveidotās apakškomitejas, Sadarbības pamatnolīgumā ir paredzēta plašāka sadarbība, runājot par attiecīgo jomu skaitu, un padziļinātāka, runājot par īpaši paredzēto rīcību.
|
|
41. Beslutningen om at ændre benævnelsen af samarbejdsaftalen til rammeaftale om samarbejde er i øvrigt en følge, således som det fremgår af sidstnævnte aftales artikel 39, stk. 1, af de kontraherende parters ønske om at gøre det muligt at supplere rammeaftalen med aftaler om specifikke sektorer eller aktiviteter og ikke af et ønske om at indgå aftaler om mindre omfattende foranstaltninger.
|
41. Turklāt, kā izriet no Sadarbības pamatnolīguma 39. panta 1. punkta, Sadarbības nolīguma nosaukšanas par Sadarbības pamatnolīgumu pamatā ir līgumslēdzēju pušu griba radīt iespēju, ka pamatnolīgumu papildina nozaru nolīgumi vai nolīgumi par īpašu rīcību, nevis vēlme uzņemties mazāka apjoma saistības.
|
|
42. En sammenligning af de to aftaler viser således, at det samarbejde, som parterne har indgået aftale om, gradvist intensiveres.
|
42. Tādējādi abu šo nolīgumu salīdzinājums atklāj pakāpenisku tādas sadarbības intensitātes stiprināšanu, kuru ir uzņēmušās līgumslēdzējas puses.
|
|
43. På tidspunktet for vedtagelsen af samarbejdsaftalens artikel 4 var de medlemsstater, som havde tiltrådt Cartagena-aftalen, endnu ikke alle medlemmer af GATT 1947, således som Kommissionen har anført. Parterne i rammeaftalen om samarbejde ønskede – som fastslået af Domstolen i præmis 57 i Van Parys-dommen – at udvide anvendelsen af den ordning, som var udviklet inden for rammerne af GATT 1994, til de stater, der er parter i Cartagena-aftalen, med henblik på at lade disse parter være omfattet af mestbegunstigelsesklausulen i GATT’s artikel 1, stk. 1, uden at ændre bestemmelsens rækkevidde. Samme ræsonnement kan anvendes på samarbejdsaftalen, idet det ikke tydeligt fremgår af dens artikel 4, at de kontraherende parter ønskede at indrømme de tre stater, som var parter i Cartagena-aftalen, men som endnu ikke var medlemmer af GATT 1947, handelspræferencer, som var mere vidtrækkende end dem, de havde indrømmet deres partnere inden for GATT.
|
43. Turklāt, kā atgādina Komisija, brīdī, kad tika pieņemts Sadarbības nolīguma 4. pants, vēl joprojām ne visas Kartahenas nolīguma dalībvalstis bija GATT 1947 līgumslēdzējas puses. Kā Tiesa ir atzinusi iepriekš minētā sprieduma lietā Van Parys 57. punktā, jautājumā par Sadarbības pamatnolīgumu šī nolīguma pušu nodoms bija paplašināt GATT 1994 ietvaros attīstītās sistēmas piemērošanu, to attiecinot uz Kartahenas nolīguma dalībvalstīm, lai tām piešķirtu iespēju izmantot GATT I panta 1. punktā ietverto vislielākā labvēlības režīma atrunu, neizmainot tās piemērošanas jomu. Šāds pats pamatojums ir attiecināms arī uz Sadarbības nolīgumu, jo tā 4. panta formulējums acīmredzami neliecina par līgumslēdzēju pušu gribu trīs Kartahenas nolīguma dalībvalstīm, kuras vēl nebija GATT 1947 locekles, piešķirt tirdzniecības koncesijas, kuras būtu plašākas par to partnerēm, GATT loceklēm, piešķirtajām.
|
|
44. Heraf følger, at Domstolens afgørelse i Van Parys-sagen vedrørende den manglende direkte virkning af mestbegunstigelsesklausulen i rammeaftalen om samarbejde ligeledes finder anvendelse på samarbejdsaftalens artikel 4.
|
44. No tā izriet, ka Tiesas pieņemtais lēmums iepriekš minētajā spriedumā lietā Van Parys jautājumā par Sadarbības pamatnolīgumā ietvertās vislielākā labvēlības režīma atrunas tiešo iedarbību arī ir jāattiecina uz Sadarbības nolīguma 4. pantu.
|
|
45. Herefter skal det forelagte spørgsmål besvares med, at artikel 4 i samarbejdsaftalen, som blev godkendt ved forordning nr. 1591/84, ikke indrømmer privatpersoner rettigheder, som de kan påberåbe sig for domstolene i en medlemsstat.
|
45. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu jāatbild tādējādi, ka ar Regulu Nr. 1591/84 apstiprinātā Sadarbības nolīguma 4. pants privātpersonām nepiešķir tiesības, uz kurām tās var atsaukties dalībvalsts tiesās.
|
|
Sagens omkostninger
|
Par tiesāšanās izdevumiem
|
|
46. Da sagens behandling i forhold til hovedsagens parter udgør et led i den sag, der verserer for den forelæggende ret, tilkommer det denne at træffe afgørelse om sagens omkostninger. Bortset fra nævnte parters udgifter kan de udgifter, som er afholdt i forbindelse med afgivelse af indlæg for Domstolen, ikke erstattes.
|
46. Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
|