1. Šā standarta mērķis ir noteikt vispārēja rakstura finanšu pārskatu sniegšanas principu, lai nodrošinātu salīdzināmību ar uzņēmuma iepriekšējo periodu finanšu pārskatiem un citu uzņēmumu finanšu pārskatiem. Lai sasniegtu šo mērķi, šajā standartā izklāstītas vispārējas prasības finanšu pārskatu sniegšanai, pamatnostādnes par to struktūru un minimālas prasības attiecībā uz finanšu pārskatu saturu. Konkrētu darījumu un citu notikumu atzīšana, novērtēšana un informācijas atklāšana ir aprakstīta citos standartos un interpretācijās.

2.  Šis standarts ir jāpiemēro visos vispārēja rakstura finanšu pārskatos, kuri sagatavoti un sniegti saskaņā ar Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem (SFPS).

3. Vispārēja rakstura finanšu pārskati ir tādi, kas paredzēti lietotājiem, kuriem nav tiesību pieprasīt pārskatus, kas sagatavoti atbilstīgi viņu konkrētajām informācijas vajadzībām. Vispārēja rakstura finanšu pārskati ir tādi, kurus sniedz atsevišķi vai cita publiska dokumenta, piemēram, gada pārskata vai prospekta ietvaros. Šis standarts neattiecas uz saskaņā ar 34. SGS Starpperioda finanšu pārskati sagatavotu saīsinātu starpperioda finanšu pārskatu struktūru un saturu. Tomēr 13. – 41. punkts attiecas uz šādiem finanšu pārskatiem. Šis standarts vienlīdz attiecas uz visiem uzņēmumiem neatkarīgi no tā vai tiem vajag sagatavot konsolidētos vai atsevišķos finanšu pārskatus, kā definēts 27. SGS Konsolidētie un atsevišķie finanšu pārskati.

5. Šis standarts izmanto terminoloģiju, kas ir piemērota uz peļņu orientētiem uzņēmumiem, ieskaitot publiskā sektora uzņēmumus. Publiskiem, privātiem vai valsts bezpeļņas uzņēmumiiem, kas vēlas piemērot šo standartu, iespējams, vajadzēs koriģēt atsevišķu finanšu pārskatu posteņu nosaukumus un pašus finanšu pārskatus.

6. Līdzīgi uzņēmumiem, kuriem, saskaņā ar 32. SGS Finanšu instrumenti:Informācijas atklāšana un sniegšana noteikto definīciju nav pašu kapitāla (piem., dažiem kopējiem fondiem) un uzņēmumiem, kuru pamatkapitāls nav pašu kapitāls (piem., dažiem kooperatīviem uzņēmumiem), iespējams, būs nepieciešams pielāgot informācijas sniegšanu finanšu pārskatos biedru vai vienību īpašnieku interesēm.

7. Finanšu pārskati ir uzņēmuma finansiālā stāvokļa un finanšu darbības rezultātu strukturēts attēlojums. Vispārēja rakstura finanšu pārskatu mērķis ir sniegt tādu informāciju par uzņēmuma finansiālo stāvokli, finanšu darbības rezultātiem un naudas plūsmām, kura ir noderīga plašam lietotāju lokam saimniecisku lēmumu pieņemšanā. Finanšu pārskati arī parāda vadībai uzticēto līdzekļu pārvaldīšanas rezultātus. Lai sasniegtu šo mērķi, finanšu pārskati sniedz informāciju par uzņēmuma:

Šī informācija kopā ar citu informāciju piezīmēs, palīdz finanšu pārskatu lietotājiem prognozēt uzņēmuma turpmākās naudas plūsmas un īpaši to laiku un noteiktību.

8.  Finanšu pārskatu pilns komplekts ietver:

9. Daudzi uzņēmumi ārpus finanšu pārskatiem sniedz vadības finanšu ziņojumu, kurā aprakstītas un izskaidrotas uzņēmuma darbības finansiālo rezultātu un finansiālā stāvokļa galvenās iezīmes un svarīgākās nenoteiktības, ar kurām tas saskaras. Šāds pārskats var ietvert ziņojumu par:

10. Daudzi uzņēmumi ārpus finanšu pārskatiem, sniedz arī ziņojumus un pārskatus, piemēram, vides ziņojumus un pievienotās vērtības pārskatus, īpaši nozarēs, kurās vides faktori ir svarīgi, un gadījumos, kad darbinieki tiek uzskatīti par svarīgu lietotāju grupu. Ziņojumi un pārskati, kas tiek sniegti ārpus finanšu pārskatiem, neietilpst SFPS darbības jomā.

11.  Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Nepraktiska. Prasības piemērošana ir nepraktiska, ja uzņēmums ir darījis visu, lai šo prasību ievērotu un konstatējis, ka to piemērot nespēj.

Starptautiskie finanšu pārskatu standarti (SFPS) ir standarti un interpretācijas, kuras pieņēmusi Starptautisko grāmatvedības standartu padome (SGSP). Tie ietver:

Būtiska posteņu neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana ir būtiska, ja tā var individuāli vai kolektīvi ietekmēt finanšu pārskatu lietotāju saimnieciska rakstura lēmumus, kurus viņi pieņem, pamatojoties uz finanšu pārskatiem. Būtiskums ir atkarīgs no neuzrādīšanas vai nepareizas uzrādīšanas apjoma un veida, ko novērtē saistītajos apstākļos. Noteicošais faktors varētu būt posteņa lielums, veids vai abu minēto faktoru kombinācija.

Piezīmes satur papildus informāciju tai, kas ir sniegta bilancē, peļņas vai zaudējuma aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un naudas plūsmas pārskatā. Piezīmes sniedz paskaidrojumus par pārskatos uzrādītajiem posteņiem vai šo posteņu sīkāku sadalījumu, kā arī informāciju par posteņiem, kas neatbilst atzīšanai šajos pārskatos.

12. Lai novērtētu, vai neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana varētu ietekmēt lietotāju saimniecisko lēmumu pieņemšanu, un līdz ar to būtu būtiska, jāņem vērā lietotāju vajadzības. Pamatnostādnes par finanšu pārskatu sagatavošanu un sniegšanu 25. punkts nosaka, ka “tiek pieņemts, ka lietotājiem ir pietiekama pieredze saimnieciskajā, uzņēmējdarbībā un grāmatvedībā, un vēlme apgūt informāciju ar pietiekamu centību”. Tādēļ veicot novērtējumu jāņem vērā, kā neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana visticamāk varētu ietekmēt šādu lietotāju pieņemtos saimnieciskos lēmumus.

13.  Finanšu pārskatiem patiesi jāuzrāda uzņēmuma finansiālais stāvoklis, darbības finansiālie rezultāti un naudas plūsmas. Patiesai uzrādīšanai nepieciešama precīzi sniegta informācija par darījumu rezultātiem, citiem notikumiem un apstākļiem saskaņā ar aktīvu, saistību, ienākumu un izdevumu definīcijām un atzīšanas kritērijiem, kas izklāstīti pamatnostādnēs. Tiek pieņemts, ka SFPS piemērošana, nepieciešamības gadījumā sniedzot papildus informāciju, nodrošina tādu finanšu pārskatu sagatavošanu, kuri nodrošina patiesu uzrādīšanu.

14.  Uzņēmumam, kura finanšu pārskati atbilst SFPS, par šādu atbilstību skaidri un bez ierobežojumiem jāpaziņo piezīmēs. Finanšu pārskati netiek raksturoti kā atbilstoši SFPS, ja tie neatbilst visām SFPS prasībām.

15. Faktiski visos gadījumos patiesu uzrādīšanu nodrošina ar atbilstību piemērojamiem SFPS. Patiesa uzrādīšana pieprasa, lai uzņēmums:

16.  Neatbilstīgas grāmatvedības politikas neattaisno ne informācijas atklāšana par grāmatvedības politikām, ne piezīmes vai paskaidrojošs materiāls.

17.  Ļoti retos gadījumos, ja vadība secina, ka standartā vai interpretācijā ietvertās prasības ievērošana būtu tik maldinoša, ka tā būtu pretrunā ar pamatnostādnēs noteikto finanšu pārskatu mērķi, uzņēmumam jānovirzās no šīs prasības sniedzot 18. punktā minētos paskaidrojumus, ja attiecīgā pamatnostādne šādu novirzi pieprasa, vai neaizliedz.

18.  Ja uzņēmums novirzās no standarta vai interpretācijas prasības, saskaņā ar 17. punktu, tam jānorāda:

19.  Ja uzņēmums iepriekšējā periodā ir novirzījies no standarta vai interpretācijas prasības un novirze ietekmē finanšu pārskatos atzītās summas pārskata periodā, tam jāatklāj informācija, kas ir izklāstīta 18. punkta (c) un (d) apakšpunktos.

20. Piemēram, 19. punkts tiek piemērots, ja uzņēmums iepriekšējā periodā ir novirzījies no standarta vai interpretācijas prasības aktīvu vai saistību novērtēšanai un ja novirze ietekmē pārskata perioda finanšu pārskatos uzrādīto aktīvu un saistību izmaiņu novērtēšanu.

21.  Ļoti retos gadījumos, ja vadība secina, ka standartā vai interpretācijā ietvertās prasības ievērošana būtu tik maldinoša, ka tā būtu pretrunā ar finanšu pārskatu mērķi, kas noteikts pamatnostādnēs, bet ja attiecīgā pamatnostādne aizliedz novirzi no prasības, uzņēmumam maksimāli jāsamazina prasību formālās ievērošanas rezultātā radušos maldinošo aspektu ietekme, sniedzot sekojošu informāciju:

22. Saskaņā ar 17. – 21. punktiem, informācijas postenis varētu būt pretrunā ar finanšu pārskatu mērķi, ja tas patiesi neatspoguļo darījumus, citus notikumus un apstākļus, kurus tas vai nu pārstāv vai varētu pamatoti sagaidīt, ka pārstāvēs, un attiecīgi tas varētu ietekmēt finanšu pārskatu lietotāju saimnieciskos lēmumus. Novērtējot, vai atbilstība konkrētajām standarta vai interpretācijas prasībām būtu tik maldinoša, ka tā būtu pretrunā ar finanšu pārskatu mērķi, kas noteikts pamatnostādnēs, vadība ņem vērā:

23.  Sagatavojot finanšu pārskatus, vadībai jānovērtē uzņēmuma spēja turpināt darbību. Finanšu pārskati jāsagatavo, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu, ja vien vadība neplāno likvidēt uzņēmumu vai pārtraukt darbību, vai tai nav citas reālas alternatīvas uzņēmuma slēgšanai vai darbības pārtraukšanai. Ja, veicot novērtējumu, vadība zina par būtiskām nenoteiktībām saistībā ar notikumiem vai apstākļiem, kas var radīt nopietnas šaubas par uzņēmuma spēju turpināt darbību, šīs nenoteiktības jāatklāj. Ja finanšu pārskati nav sagatavoti, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu, šis fakts jāatklāj kopā ar principu, pēc kāda finanšu pārskati ir sagatavoti, un iemeslu, kādēļ netiek uzskatīts, ka uzņēmums turpinās darbību.

24. Novērtējot to, vai darbības turpināšanas principa ir atbilstīgs, vadība ņem vērā visu pieejamo informāciju par nākamajiem periodiem vismaz divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma. Vērtējums ir atkarīgs no faktiem katrā konkrētā gadījumā. Ja uzņēmuma darbība ir bijusi rentabla un tam ir viegli pieejami finanšu līdzekļi, secinājumu par to, ka darbības turpināšanas princips ir atbilstīgs, var izdarīt bez sīkas analīzes. Citos gadījumos vadībai, iespējams, būs jāņem vērā plašs faktoru diapazons, kuri saistīti ar pašreizējo un paredzamo rentabilitāti, parādu atmaksas grafikiem un potenciālajiem aizstāšanas finansējuma avotiem, pirms tā var pārliecināties, ka darbības turpināšanas pieņēmums ir atbilstīgs.

25.  Uzņēmumam jāsagatavo finanšu pārskati, izņemot naudas plūsmas informāciju, izmantojot uzkrāšanas principu grāmatvedībā.

26. Kad grāmatvedībā tiek izmantots uzkrāšanas princips, posteņus atzīst par aktīviem, saistībām, pašu kapitālu, ienākumiem un izdevumiem (finanšu pārskatu elementiem), ja tie atbilst šo elementu definīcijām un atzīšanas kritērijiem pamatnostādnēs.

27.  Posteņu uzrādīšana un klasifikācija finanšu pārskatos jāsaglabā periodu pēc perioda, ja vien:

28. Nozīmīga iegāde vai atsavināšana, vai finanšu pārskatu sniegšanas pārskatīšana varētu liecināt par to, ka finanšu pārskati jāsniedz citādi. Uzņēmums maina savu finanšu pārskata sniegšanu tikai ja mainītā uzrādīšana nodrošina informāciju, kas ir ticama un ir svarīgāka finanšu pārskatu lietotājiem, un pārskatītā struktūra, iespējams, tiks izmantota arī nākamajos periodos, līdz ar to netiek pārkāptas salīdzināmības prasības Ja veic šādas izmaiņas pārskatu sniegšanā, uzņēmums pārklasificē salīdzināmo informāciju saskaņā ar 38. un 39. punktiem.

29.  Katra būtiska līdzīgu posteņu klase finanšu pārskatos jāuzrāda atsevišķi. Atšķirīga veida vai funkcijas posteņi jāuzrāda atsevišķi, ja vien tie nav nebūtiski.

30. Finanšu pārskati veidojas daudzu darījumu vai citu notikumu apstrādes rezultātā, kurus apkopo grupās pēc to veida vai funkcijas. Pēdējais posms apvienošanas un klasifikācijas procesā ir koncentrētu un klasificētu datu sniegšana, kuri veido posteņus bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un naudas plūsmas pārskatā vai piezīmēs. Ja postenis atsevišķi nav būtisks, tad pārskatos vai piezīmēs to apvieno ar citiem posteņiem. Postenis, kas nav pietiekami būtisks, lai to atsevišķi uzrādītu pārskatos, tomēr var būt pietiekami būtisks, lai to atsevišķi uzrādītu piezīmēs.

31. Būtiskuma principa piemērošana nozīmē, ka nav jāievēro konkrētas standarta vai interpretācijas prasības par informācijas atklāšanu, ja informācija nav būtiska.

32.  Nedrīkst veikt aktīvu un saistību, kā arī ienākumu un izdevumu ieskaitu, ja vien to nepieprasa vai neatļauj standarts vai interpretācija.

33. Svarīgi, lai aktīvi un saistības, kā arī ienākumi un izdevumi, tiktu uzrādīti atsevišķi. Ieskaits peļņas vai zaudējumu aprēķinā vai bilancē, izņemot gadījumu, kad ieskaits atspoguļo darījuma vai cita notikuma būtību, mazina lietotāju spēju izprast veiktos darījumus, citus notikumus, apstākļus, kas ir radušies, kā arī novērtēt uzņēmuma nākotnes naudas plūsmas. Aktīvu novērtēšana, atskaitot vērtības samazināšanās uzkrājumus — piemēram, uzkrājumus novecojušiem krājumiem un uzkrājumus nedrošiem debitoru parādiem, nav ieskaits.

34. 18. SGS Ieņēmumi definē terminu “ieņēmumi” un pieprasa tos novērtēt saņemtās vai saņemamās atlīdzības patiesajā vērtībā, atskaitot uzņēmuma sniegtās tirdzniecības un apjoma atlaides. Uzņēmums parastās darbības gaitā veic citus darījumus, kuri nerada ieņēmumus, bet ir neregulāri attiecībā pret pamatdarbību. Šo darījumu rezultātus uzrāda, ja šī uzrādīšana atspoguļo darījuma vai cita notikuma būtību, veicot ienākumu un saistīto izdevumu ieskaitu, kas rodas šā paša darījuma rezultātā. Piemēram:

35. Turklāt guvumus un zaudējumus, kas rodas līdzīgu darījumu grupas rezultātā, uzrāda pēc neto principa, piemēram, guvumi un zaudējumi no ārvalstu valūtas maiņas vai guvumi un zaudējumi no tirdzniecības nolūkiem turētiem finanšu instrumentiem. Tomēr šos guvumus un zaudējumus uzrāda atsevišķi, ja tie ir būtiski.

36.  Ja vien kāds standarts vai interpretācija neatļauj vai nepieprasa citādi, jāatklāj iepriekšējā perioda salīdzināmā informācija attiecībā uz visām summām, kas ir iekļautas finanšu pārskatos. Ja tas ir svarīgi pārskata perioda finanšu pārskatu izprašanai, stāstījuma un aprakstošajā informācijā jāietver salīdzināmā informācija.

37. Dažos gadījumos finanšu pārskatos sniegtā stāstījuma informācija par iepriekšējo periodu(–iem) joprojām ir svarīga pārskata periodā. Piemēram, informāciju par juridisku strīdu, kura iznākums iepriekšējā bilances datumā nebija skaidrs un tas vēl jāatrisina, atklāj pārskata periodā. Lietotājiem ir nozīmīga informācija, ka iepriekšējā bilances datumā bija nenoteiktība un kādi pasākumi ir veikti attiecīgajā periodā, lai noskaidrotu šo nenoteiktību.

38.  Ja tiek mainīta finanšu pārskatu posteņu uzrādīšana vai klasifikācija, salīdzināmās summas jāpārklasificē, ja vien pārklasifikācija nav neiespējama. Ja salīdzināmās summas ir pārklasificētas, uzņēmumam jānorāda:

39.  Ja nav iespējams pārklasificēt salīdzināmās summas, uzņēmumam jānorāda:

40. Starpperioda informācijas salīdzināmības uzlabošana palīdz lietotājiem saimniecisku lēmumu pieņemšanā, ļaujot novērtēt finanšu informācijā redzamās tendences plānošanas mērķiem. Dažos gadījumos, lai panāktu salīdzināmību ar pārskata periodu, salīdzināmo informāciju konkrētam periodam nav praktiski iespējams pārklasificēt. Piemēram, iepriekšējā periodā(–os) dati var nebūt apkopoti tā, lai varētu veikt pārklasificēšanu, un var nebūt iespējams atkārtoti iegūt šo informāciju.

41. 8. SGS aplūko korekcijas salīdzināmai informācijai, kuras jāveic, ja uzņēmums maina grāmatvedības politiku vai labo kļūdu.

42. Šis standarts pieprasa konkrētas informācijas atklāšanu bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā un pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām, un pieprasa informācijas atklāšanu par citiem posteņiem, vai nu šajos pārskatos vai piezīmēs. 7. SGS izklāstītas prasības naudas plūsmas pārskata sniegšanai.

43. Šajā standartā termins “informācijas atklāšana” dažreiz lietots plašā nozīmē, aptverot posteņus, kas uzrādīti bilancē, peļņas un zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un naudas plūsmas pārskatā, kā arī piezīmēs. Arī citos standartos un interpretācijās ir pieprasīta informācijas atklāšana. Ja vien nav noteikts pretēji citur šajā standartā vai citā standartā, vai interpretācijā, šāda informācijas atklāšana tiek veikta vai nu bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām vai naudas plūsmas pārskatā (atbilstoši nepieciešamībai), vai piezīmēs.

44.  Finanšu pārskati skaidri jāidentificē un jānošķir no citas informācijas tajā pašā publicētajā dokumentā.

45. SFPS attiecas tikai uz finanšu pārskatiem, nevis uz citu informāciju, kas uzrādīta gada pārskatā vai citā dokumentā. Tādēļ ir svarīgi, lai lietotāji var atšķirt informāciju, kas sagatavota, izmantojot SFPS, no citas informācijas, kas lietotājiem var būt noderīga, bet nav šo prasību priekšmets.

46.  Katra finanšu pārskatu sastāvdaļa skaidri jāidentificē. Turklāt uzskatāmi jāatspoguļo un jāatkārto sekojošā informācija, ja tas vajadzīgs uzrādītās informācijas pienācīgai izpratnei:

47. 46. punktā prasību ievērošana tiek nodrošināta, uzrādot lappušu nosaukumus un saīsinātus aiļu nosaukumus katrā finanšu pārskatu lappusē. Vajadzīgs vērtējums, nosakot, kā vislabāk uzrādīt šo informāciju. Piemēram, ja finanšu pārskatus sniedz elektroniski, ne vienmēr tiek izmantotas atsevišķas lappuses; tādos gadījumos iepriekš minētos posteņus uzrāda pietiekami bieži, lai nodrošinātu finanšu pārskatos sniegtās informācijas pienācīgu izpratni.

48. Finanšu pārskatus bieži padara saprotamākus, uzrādot informāciju uzrādīšanas valūtas tūkstošu vai miljonu vienībās. Tas ir pieņemams, ja tiek atklāts noapaļošanas precizitātes līmenis un netiek izlaista būtiska informācija.

49.  Finanšu pārskati jāsniedz vismaz reizi gadā. Ja mainās uzņēmuma bilances datums un gada finanšu pārskatus sniedz par periodu, kas ir garāks vai īsāks par vienu gadu, uzņēmumam papildus finanšu pārskatu aptvertajam periodam jāatklāj:

50. Parasti finanšu pārskatus sagatavo konsekventi par viena gada periodu. Tomēr praktisku iemeslu dēļ daži uzņēmumi atzīst par labāku sniegt pārskatu, piemēram, par 52 nedēļu periodu. Šis standarts to neaizliedz, jo ir maz ticams, ka rezultātā sagatavotie finanšu pārskati būtiski atšķirsies no tiem, kas tiktu sniegti par vienu gadu.

51.  Uzņēmumam saskaņā ar 57. – 67. punktiem bilancē atsevišķi jāuzrāda apgrozāmie un ilgtermiņa aktīvi, un īstermiņa un ilgtermiņa saistības, izņemot gadījumus, kad uzrādīšana, kas pamatojas uz likviditāti, sniedz ticamu informāciju, turklāt ir atbilstošāka. Ja piemēro šo izņēmumu, visi aktīvi un saistības jāuzrāda to aptuvenās likviditātes secībā.

52.  Neatkarīgi no tā, kuru uzrādīšanas metodi pieņem, uzņēmumam par katru aktīvu un saistību posteni, kas ietver summas, kuras paredzēts atgūt vai samaksāt (a) ne vēlāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma un (b)ne agrāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma, uzņēmumam jānorāda summa, kuru paredzēts atgūt vai samaksāt ne agrāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma.

53. Ja uzņēmums piegādā preces vai sniedz pakalpojumus skaidri identificējamā darbības ciklā, atsevišķa apgrozāmo un ilgtermiņa aktīvu, kā arī īstermiņa un ilgtermiņa saistību klasifikācija bilancē sniedz noderīgu informāciju, atdalot neto aktīvus, kuri pastāvīgi ir apritē kā darbības kapitāls, no tiem aktīviem, kurus izmanto uzņēmuma ilgtermiņa darbībā. Tas arī norāda aktīvus, kurus paredzēts realizēt kārtējā darbības cikla ietvaros, un saistības, kuru norēķina termiņš ir tajā pašā periodā.

54. Dažiem uzņēmumiem, kā, piemēram, finanšu iestādēm, aktīvu un saistību uzrādīšana augošā vai dilstošā likviditātes secībā sniedz informāciju, kas ir ticama un ir svarīgāka nekā īstermiņa vai ilgtermiņa uzrādīšana, tāpēc, ka uzņēmums nepiegādā preces vai nesniedz pakalpojumus skaidri identificējamā darbības ciklā.

55. Piemērojot 51. punktu, uzņēmumam ir atļauts uzrādīt dažus no tā aktīviem un saistībām likviditātes secībā, bet citus - izmantojot īstermiņa/ilgtermiņa klasifikāciju, ja šādā veidā tiek sniegta ticama un atbilstošāka informācija. Nepieciešamība pēc jaukta uzrādīšanas principa var rasties, ja uzņēmumam ir dažādas atšķirīgas darbības jomas.

56. Informācija par paredzamajiem aktīvu un saistību termiņiem ir noderīga, novērtējot uzņēmuma likviditāti un maksātspēju. ►M12  7. SFPS Finanšu instrumenti: informācijas atklāšana  ◄ pieprasa atspoguļot finanšu aktīvu un finanšu saistību termiņus. Finanšu aktīvi ir pircēju un pasūtītāju parādi un citi debitoru parādi, un finanšu saistības ir parādi piegādātājiem un darbuzņēmējiem un citi parādi kreditoriem. Informācija par nemonetāro aktīvu un saistību, piemēram, krājumu un uzkrājumu, paredzamo atgūšanas un norēķina termiņu ir noderīga arī neatkarīgi no tā, vai aktīvi un saistības ir klasificētas kā īstermiņa vai ilgtermiņa. Piemēram, uzņēmums atklāj krājumu summu, ko paredzēts atgūt vēlāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma.

57.  Aktīvi jāklasificē kā apgrozāmie aktīvi, ja tie atbilst jebkuram no sekojošiem kritērijiem:

Visi citi aktīvi jāklasificē kā ilgtermiņa.

58. Šis standarts izmanto terminu “ilgtermiņa”, lai apzīmētu materiālos, nemateriālos un finanšu aktīvus, kam ir ilgtermiņa raksturs. Tas neaizliedz lietot alternatīvus apzīmējumus, ja to nozīme ir skaidra.

59. Uzņēmuma darbības cikls ir laiks starp aktīvu iegādi apstrādei un viņu realizāciju naudā vai naudas ekvivalentos. Kad uzņēmuma parastais darbības cikls nav skaidri identificējams, tiek pieņemts, ka tā darbības ilgums ir divpadsmit mēneši. Apgrozāmie aktīvi ir aktīvi (piemēram, krājumi un pircēju un pasūtītāju parādi), ko pārdod, patērē vai realizē parastā darbības cikla ietvaros pat tad, ja tos nav paredzēts realizēt divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma. Apgrozāmie aktīvi ir aktīvi, kurus tur galvenokārt tirdzniecības nolūkam (finanšu aktīvi šajā kategorijā tiek klasificēti kā aktīvi, kas tiek turēti tirdzniecībai saskaņā ar 39. SGS Finanšu instrumenti:Atzīšana un novērtēšana) un ilgtermiņa finanšu aktīvu pašreizējā daļa

60.  Saistības jāklasificē kā īstermiņa saistības, ja tās atbilst jebkuram no sekojošiem kritērijiem:

Visas citas saistības jāklasificē kā ilgtermiņa.

61. Dažas īstermiņa saistības, piemēram, parādi piegādātājiem un darbuzņēmējiem, daži uzkrātie personāla un citi pamatdarbības izdevumi, ir daļa no darbības kapitāla, kuru izmanto uzņēmuma parastā darbības cikla ietvaros. Šos pamatdarbības posteņus klasificē kā īstermiņa saistībām pat tad, ja to norēķina termiņš ir vēlāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma. Tas pats parastais darbības cikls attiecas uz uzņēmuma aktīvu un saistību klasifikāciju. Ja uzņēmuma parastais darbības cikls nav skaidri identificējams, tiek pieņemts, ka tā darbības ilgums ir divpadsmit mēneši.

62. Citas īstermiņa saistības nepilda parastā darbības cikla ietvaros, bet to norēķina termiņš ir divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma vai tās tur galvenokārt tirdzniecības nolūkam. Piemēram, finanšu saistības, kas tiek klasificētas kā tirdzniecības nolūkam turētas saistības saskaņā ar 39. SGS, banku kredītu pārtēriņi, un ilgtermiņa finanšu saistību īstermiņa daļa, maksājamās dividendes, ienākumu nodokļi un citi parādi kreditoriem. Finanšu saistības, kuras nodrošina ilgtermiņa finansēšanu (t.i., tās nav daļa no darbības kapitāla, kuru izmanto uzņēmuma parastā darbības ciklā) un to norēķina termiņš nav divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma, saskaņā ar 65. un 66. punktiem ir ilgtermiņa saistības.

63. Uzņēmums klasificē savas finanšu saistības kā īstermiņa saistības, ja to norēķina termiņš ir divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma, pat ja:

64. Ja uzņēmums cer un tam ir iespējas pašlaik izmantoto kredītresursu ietvaros refinansēt vai pārjaunot saistību nomaksas termiņu vismaz divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma, tad saistības klasificē kā ilgtermiņa saistības, pat ja nerealizējot šos plānus šīs saistības būtu sedzamas īsākā laika periodā. Tomēr, ja refinansēšana vai saistību pārjaunošana nav atkarīga no uzņēmuma ieskatiem (piemēram, nav līguma refinansēt), iespējamā refinansēšana netiek ņemta vērā un saistības tiek klasificētas kā īstermiņa saistības.

65. Ja uzņēmums saskaņā ar ilgtermiņa aizdevumu līgumu bilances datumā vai pirms bilances datuma pārkāpj līguma nosacījumus, kā rezultātā saistības kļūst atmaksājamas pēc pieprasījuma, saistības tiek klasificētas kā īstermiņa saistības, pat ja aizdevējs pēc bilances datuma un pirms finanšu pārskatu apstiprināšanas publiskošanai, nepieprasa maksājumu, ko tas būtu tiesīgs pieprasīt pārkāpuma rezultātā. Saistības tiek klasificētas kā īstermiņa saistības, jo bilances datumā uzņēmumam nav beznosacījuma tiesību atlikt saistību nokārtošanu vismaz divpadsmit mēnešus pēc šī datuma.

66. Tomēr saistības tiek klasificētas par ilgtermiņa saistības, ja aizdevējs līdz bilances datumam ir piekritis nodrošināt perioda pagarinājumu, kas beidzas vismaz divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma, kurā uzņēmums var novērst pārkāpumu, un kura laikā aizdevējs nevar pieprasīt tūlītēju atmaksu.

67. Attiecībā uz aizdevumiem, kas tiek klasificēti kā īstermiņa saistības, ja šādi notikumi notiek starp bilances datumu un datumu, kad finanšu pārskati ir apstiprināti publiskošanai, šie notikumi atbilst informācijas atklāšanai kā nekoriģējoši notikumi, saskaņā ar 10. SGS Notikumi pēc bilances datuma:

68.  Bilancē obligāti jāiekļauj sekojoši posteņi:

69.  Papildus posteņus, nosaukumus un starpsummas bilancē jāuzrāda, ja šī uzrādīšana ir svarīga, lai izprastu uzņēmuma finansiālo stāvokli.

70.  Ja uzņēmums bilancē atsevišķi klasificē apgrozāmos aktīvus, ilgtermiņa aktīvus un īstermiņa un ilgtermiņa saistības, tad atliktā nodokļa aktīvus (saistības) neklasificē kā apgrozāmos aktīvus (īstermiņa saistības).

71. Šajā standartā nav noteikta kārtība vai forma, kādā posteņi jāuzrāda. 68. punktā vienkārši sniegts to posteņu saraksts, kuru veids vai funkcija ir pietiekami atšķirīga, lai tos bilancē uzrādītu atsevišķi. Turklāt:

72. Lēmumu par to, vai papildu posteņus uzrādīt atsevišķi, pamato ar vērtējumu par:

73. Dažādu novērtēšanas principu lietošana dažādām aktīvu grupām liecina par to, ka to veids vai funkcija atšķiras, tādēļ tie jāuzrāda kā atsevišķi posteņi. Piemēram, atšķirīgas pamatlīdzekļu grupas var uzskaitīt izmaksu vērtībā vai pārvērtētās summās saskaņā ar 16. SGS Pamatlīdzekļi.

74.  Uzņēmumam bilancē vai piezīmēs jāatklāj uzrādīto posteņu sīkāka klasifikācija, ko klasificē uzņēmuma darbībai piemērotā veidā.

75. Sīkāku klasifikāciju detalizētība bilancē ir atkarīga no SFPS prasībām un iesaistīto summu lieluma, veida un funkcijas. 72. punktā izklāstītie faktori tiek izmantoti, lai pieņemtu lēmumu par sīkākas klasifikācijas pamatojumu. Informācijas atklāšana par katru posteni ir atšķirīga, piemēram:

76.  Uzņēmumam bilancē vai piezīmēs jāatklāj šāda informācija:

77.  Uzņēmumam bez pamatkapitāla, piemēram, personālsabiedrībai vai trestam, jāatklāj informācija, kas ir līdzvērtīga 76. punktā (a) apakšpunktā pieprasītajai, norādot katras pašu kapitāla līdzdalības kategorijas izmaiņas periodā un katras pašu kapitāla līdzdalības kategorijas tiesības, priekšrocības un ierobežojumus.

78.  Visi ienākumu un izdevumu posteņi, kurus atzīst periodā, jāiekļauj peļņā vai zaudējumos, ja vien standarts vai interpretācija nepieprasa savādāk.

79. Parasti visi ienākumu un izdevumu posteņi, kurus atzīst periodā, tiek iekļauti peļņā un zaudējumos. Tas attiecas arī uz grāmatvedības aplēšu izmaiņu ietekmi. Tomēr var būt gadījumi, kad konkrētus posteņus var neiekļaut pārskata perioda peļņā vai zaudējumos. 8. SGS aplūko divus šādus gadījumus: kļūdu labošana un grāmatvedības politiku izmaiņu ietekme.

80. Citi standarti aplūko posteņus, kuri var atbilst ienākumu un izdevumu pamatnostādnes definīcijām, bet kurus parasti neiekļauj peļņā vai zaudējumos. Piemēri ietver pārvērtēšanas rezerves (skatīt 16. SGS), it īpaši guvumus un zaudējumus, kas rodas pārrēķinot ārvalstu valūtās sastādītus finanšu pārskatus par uzņēmuma ārvalstu darbību (skatīt 21. SGS), un guvumus un zaudējumus, kas radušies pārvērtējot pārdošanas nolūkiem turētos finanšu aktīvus. (skatīt 39. SGS).

81.  Peļņas vai zaudējumu aprēķinā obligāti jāiekļauj sekojoši:

82.  Sekojoši posteņi peļņas vai zaudējumu aprēķinā jāatklāj kā perioda peļņas vai zaudējumu sadale:

83.  Papildus posteņus, nosaukumus un starpsummas peļņas vai zaudējumu aprēķinā jāuzrāda, ja šī uzrādīšana ir svarīga, lai izprastu uzņēmuma finansiālos rezultātus.

84. Tādēļ, ka uzņēmuma dažādo darbību, darījumu un citu notikumu ietekme atšķiras pēc biežuma, guvuma vai zaudējuma potenciāla un prognozējamības, finanšu darbības finansiālo rezultātu sastāvdaļu atklāšana palīdz izprast sasniegtos finanšu darbības rezultātus un prognozēt turpmākos rezultātus. Peļņas vai zaudējumu aprēķinā iekļauj papildu posteņus un groza lietotos aprakstus un posteņu secību, ja tas ir vajadzīgs, lai izskaidrotu finansiālās darbības rezultātu elementus. Faktori, kas jāņem vērā, ir ienākumu un izdevumu sastāvdaļu būtiskums, veids un funkcija. ►M12  Piemēram, finanšu iestāde var izdarīt grozījumus aprakstos, lai sniegtu informāciju, kas ir būtiska finanšu iestādes darbībai. ◄ Ienākumu un izdevumu posteņu ieskaitu veic tikai tad, ja ir izpildīti 32. punktā ietvertie kritēriji.

85.  Neviens no ienākumu vai izdevumu posteņiem netiek klasificēts kā ārkārtas postenis nedz peļņas vai zaudējumu aprēķinā, nedz piezīmēs.

86.  Ja ienākumu un izdevumu posteņi ir būtiski, to veids un summa jāatklāj atsevišķi.

87. Apstākļi, kas radītu nepieciešamību atsevišķi atklāt ienākumu un izdevumu posteņus ir:

88.  Uzņēmumam jāsniedz izdevumu analīze, izmantojot vai nu uz izdevumu vai to funkcijas veida balstīta klasifikācija, kura sniedz informāciju, kas ir ticama un atbilstīgāka.

89. Uzņēmumiem ieteicams peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādīt 88. punktā ietverto analīzi.

90. Izdevumus klasificē sīkāk, lai norādītu darbības finansiālo rezultātu sastāvdaļas, kas var atšķirties pēc biežuma, guvuma vai zaudējuma potenciāla un prognozējamības. Šo analīzi sniedz vienā no diviem veidiem.

91. Pirmo analīzes veidu sauc par izdevumu veida metodi. Izdevumus apvieno peļņas vai zaudējumu aprēķinā pēc to veida (piemēram, nolietojums, materiālu iegādes, transporta izmaksas, darbinieku pabalsti un reklāmas izmaksas) un nepārdala starp dažādām funkcijām uzņēmumā. Šo metodi var vienkārši piemērot, jo nav nepieciešama izdevumu sadale atbilstīgi funkcionālām klasifikāciju grupām. Klasifikācijas piemērs, lietojot izdevumu veida metodi, ir šāds:

92. Otro analīzes veidu sauc par izdevumu funkcijas vai “pārdoto preču un sniegto pakalpojumu izmaksu” metodi un tā klasificē izdevumus pēc to funkcijas kā daļu no pārdoto preču un sniegto pakalpojumu izmaksām, pārdošanas vai administratīvās darbības. Kā minimums, saskaņā ar šo metodi, uzņēmums atklāj pārdoto preču un sniegto pakalpojumu izmaksas atsevišķi no citiem izdevumiem. Šī metode var sniegt atbilstīgāku informāciju lietotājiem nekā izdevumu klasifikācija pēc veida, bet izmaksu sadalīšana pēc funkcijām var būt nereglamentēta sadale un lielā mērā ir saistīta ar vērtējumu. Klasifikācijas piemērs, lietojot izdevumu funkcijas metodi, ir šāds:

93.  Uzņēmumiem, kas klasificē izdevumus pēc funkcijas, jāatklāj papildu informācija par izdevumu veidu, tostarp par nolietojuma un amortizācijas izdevumiem un darbinieku pabalstu izmaksām.

94. Izvēle starp izdevumu funkcijas metodi un izdevumu veida metodi ir atkarīga no vēsturiskiem un nozares faktoriem un uzņēmuma veida. Abas metodes sniedz norādi par tām izmaksām, kas varētu mainīties tieši vai netieši līdz ar uzņēmuma pārdošanas vai ražošanas apjomu. Tā kā katrai uzrādīšanas metodei ir savas priekšrocības dažāda veida uzņēmumos, šis standarts vadībai pieprasa izvēlēties visatbilstīgāko un ticamāko uzrādīšanu. Tomēr tā kā informācija par izdevumu veidu ir noderīga, prognozējot nākotnes naudas plūsmas, ir vajadzīga papildu informācijas atklāšana, ja lieto izdevumu funkcijas klasifikāciju. 93. punktā terminam “darbinieku pabalsti” ir tāda pati nozīme kā 19. SGS Darbinieku pabalsti.

95.  Uzņēmumam peļņas vai zaudējumu aprēķinā vai pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām, vai piezīmēs jānorāda dividenžu summa, kas atzīta par peļņas sadali pašu kapitāla turētājiem attiecīgajā periodā, un saistītā summa par akciju.

96.  Uzņēmumam jāuzrāda pārskats par pašu kapitāla izmaiņām, pārskatā norādot:

Pašu kapitāla izmaiņu pārskats, kas ietver tikai šos posteņus, ir jānosauc par atzīto ienākumu un izdevumu pārskatu.

97.  Uzņēmumam pārskatā par izmaiņām pašu kapitālā vai piezīmēs jāuzrāda arī:

98. Uzņēmuma pašu kapitāla izmaiņas starp diviem bilances datumiem atspoguļo tā neto aktīvu palielinājumu vai samazinājumu attiecīgajā periodā. Izņemot tās izmaiņas, kas rodas no darījumiem ar pašu kapitāla turētājiem, kas darbojas saskaņā ar pašu kapitāla turētāju tiesībām (piemēram, pašu kapitāla iemaksas, uzņēmumam piederošo pašu kapitāla instrumentu un dividenžu pārpirkšana) un darījumu izmaksas, kas tieši saistītas ar šādiem darījumiem, vispārējās pašu kapitāla izmaiņas attiecīgajā periodā atspoguļo ienākumu un izdevumu kopsummu, ieskaitot guvumus un zaudējumus, kurus izraisījušas uzņēmuma darbības konkrētajā periodā (vai nu šie ienākumu un izdevumu posteņi ir atzīti peļņā vai zaudējumos vai tieši iekļauti pašu kapitāla izmaiņās).

99. Šis standarts pieprasa, lai visi ienākumu un izdevumu posteņi, kurus atzīst periodā, tiktu iekļauti peļņā vai zaudējumos, ja vien cits standarts vai interpretācija nepieprasa savādāk. Citi standarti pieprasa dažus guvumus un zaudējumus (piemēram, pārvērtēšanas rezerves pieaugums vai samazinājums, atsevišķas ārvalstu valūtas kursa starpības, guvumi un zaudējumi, kas radušies pārvērtējot pārdošanas nolūkiem turētus finanšu aktīvus, un pārskata perioda ienākumu nodokļa un atliktā nodokļa summas), atzīt tieši pašu kapitāla izmaiņās. Tā kā novērtējot uzņēmuma finansiālā stāvokļa izmaiņas starp diviem bilances datumiem ir svarīgi ņemt vērā visus ienākumu un izdevumu posteņus, šis standarts pieprasa pārskata par pašu kapitāla izmaiņām uzrādīšanu, kas norāda uzņēmuma kopējos ienākumus un izdevumus, ieskaitot tos, kurus atzīst tieši pašu kapitālā.

100. 8. SGS pieprasa retrospektīvas korekcijas, lai līdz praktiski iespējamam apmēram atspoguļotu grāmatvedības politiku izmaiņu ietekmes rezultātus, izņemot, gadījumus, kad pārejas noteikumi citā standartā vai interpretācijā pieprasa savādāk. 8. SGS arī pieprasa, lai korekcijas, kas nepieciešamas kļūdu labošanai, tiktu veiktas retrospektīvi, ja tas ir praktiski iespējams. Retrospektīvās korekcijas tiek iekļautas nesadalītajā peļņā, izņemot gadījumus, kad standarts vai interpretācija pieprasa citas pašu kapitāla sastāvdaļas retrospektīvu korekciju. 96. punkta (d) apakšpunkts pieprasa pašu kapitāla izmaiņu pārskatā sniegt informāciju par grāmatvedības politiku maiņas un kļūdu labojumu rezultātā veikto retrospektīvo korekciju kopsummu un šo korekciju ietekmi uz katru pašu kapitāla posteni. Šīs korekcijas tiek atklātas par katru iepriekšējo periodu un konkrētā perioda sākumā.

101. 96. un 97. punktā ietvertās prasības var izpildīt dažādos veidos. Viens piemērs ir tabulas formā, kas saskaņo katra paša kapitāla elementa sākuma un beigu atlikumus. Alternatīva ir uzrādīt tikai posteņus, kas izklāstīti 96. punktā pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām. Saskaņā ar šo metodi posteņus, kuri aprakstīti 97. punktā, norāda piezīmēs.

102. Naudas plūsmas informācija sniedz finanšu pārskatu lietotājiem pamatojumu, lai novērtētu uzņēmuma spēju nodrošināt naudas un naudas ekvivalentu ieņēmumus, kā arī uzņēmuma vajadzības šo naudas plūsmu izlietošanai. 7. SGS Naudas plūsmas pārskati izklāstītas prasības naudas plūsmas pārskata sniegšanai un attiecīgās informācijas atklāšanai.

103.  Piezīmes:

104.  Piezīmes, pēc iespējas, tiks sniegtas sistemātiskā veidā. Katrs postenis bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un naudas plūsmas pārskatā jāuzrāda ar savstarpēju atsauci uz saistītu informāciju piezīmēs.

105. Piezīmes parasti sniedz secībā, kas palīdz lietotājiem izprast finanšu pārskatus un salīdzināt tos ar citu uzņēmumu finanšu pārskatiem:

106. Dažos gadījumos var būt vajadzīgs vai vēlams mainīt konkrētu posteņu secību piezīmēs. Piemēram, informāciju par izmaiņām patiesajā vērtībā, kas atzītas peļņā vai zaudējumos, var apvienot ar informāciju par finanšu instrumentu termiņiem, lai gan pirmā attiecas uz informācijas atklāšanu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, bet otrā attiecas uz bilanci. Tomēr pēc iespējas tiek saglabāta piezīmju sistemātiskā struktūra.

107. Piezīmes, kas sniedz informāciju par finanšu pārskatu sagatavošanas pamatprincipiem un konkrētām grāmatvedības politikām var uzrādīt kā finanšu pārskatu atsevišķu sastāvdaļu.

108.  Uzņēmumam jānorāda kopsavilkums par nozīmīgām grāmatvedības politikām:

109. Ir svarīgi, lai lietotāji būtu informēti par novērtēšanas pamatprincipiem vai principiem, kas izmantoti finanšu pārskatos (piemēram, sākotnējās izmaksas, kārtējās izmaksas, neto pārdošanas vērtība, patiesā vērtība vai atgūstamā summa), tāpēc, ka pamatprincipi, pēc kuriem finanšu pārskati tiek sagatavoti, būtiski ietekmē to analīzi. Ja finanšu pārskatos lieto vairāk par vienu novērtēšanas principu, piemēram, ja pārvērtē konkrētas aktīvu grupas, ir pietiekami norādīt aktīvu un saistību kategorijas, kurām piemēro katru novērtēšanas principu.

110. Pieņemot lēmumu par to, vai jāatklāj konkrēta grāmatvedības politika, vadība apsver, vai informācijas atklāšana palīdzētu lietotājiem izprast kā darījumi, citi notikumi un apstākļi atspoguļoti pārskatā ietvertajos finansiālajos darbības rezultātos un finansiālajā stāvoklī. Informācijas atklāšana par konkrētām grāmatvedības politikām ir īpaši noderīga lietotājiem, kad šīs politikas tiek atlasītas no standartos un interpretācijās atļautajām alternatīvajām politikām. Piemērs ir informācijas atklāšana, vai kopuzņēmuma dalībnieks atzīst savu līdzdalību kopīgi kontrolētajā sabiedrībā, izmantojot konsolidācijas vai pašu kapitāla metodi (skatīt 31. SGS Līdzdalība kopuzņēmumos). Daži standarti sevišķi pieprasa atklāt informāciju par konkrētām grāmatvedības politikām, ieskaitot izvēles, kuras ir izdarījusi vadība starp dažādām pieļaujamajām politikām. Piemēram, 16. SGS pieprasa atklāt informāciju par novērtēšanas principiem, kurus lieto pamatlīdzekļu grupām. 23. SGS Aizņēmumu izmaksas pieprasa atklāt informāciju, vai aizņēmumu izmaksas tiek atzītas uzreiz kā izdevumi vai kapitalizētas kā daļa no atbilstošo aktīvu izmaksas.

111. Katrs uzņēmums ņem vērā savas darbības veidu un politikas, kuru atklāšanu finanšu pārskatu lietotāji sagaidītu par šāda veida uzņēmumu. Piemēram, no uzņēmuma, kuram jāmaksā ienākuma nodoklis, tiktu sagaidīts atklāt savas grāmatvedības politikas attiecībā uz ienākuma nodokļiem, ieskaitot tos, kuri piemērojami atliktā nodokļa saistībām un aktīviem. Ja uzņēmums veic nozīmīgu darbību ārvalstīs vai darījumus ārvalstu valūtā, tiktu sagaidīta grāmatvedības politiku atklāšana par ārvalstu valūtas guvumu un zaudējumu atzīšanu. Ja ir notikusi uzņēmējdarbības apvienošana, jāatklāj politikas, kuras pielietotas nemateriālās vērtības un mazākuma līdzdalības novērtēšanai.

112. Grāmatvedības politika var būt svarīga uzņēmuma darbības veida dēļ, pat ja pārskata un iepriekšējo periodu summas nav būtiskas. Tāpat ir arī lietderīgi atklāt katru svarīgu grāmatvedības politiku, kuru SFPS nav īpaši pieprasījis, bet tā ir izvēlēta un piemērota saskaņā ar 8. SGS.

113.  Uzņēmumam kopsavilkumā par nozīmīgām grāmatvedības politikām vai citās piezīmēs jāatklāj informācija, vērtējumi, neskaitot tos, kas ietverti aplēsēs (skatīt 116. punktu), kurus vadība ir izdarījusi uzņēmuma grāmatvedības politiku īstenošanas procesā, kuriem ir bijusi visnozīmīgākā ietekme uz finanšu pārskatos atzītām summām.

114. Uzņēmuma grāmatvedības politiku īstenošanas procesā, vadība izdara dažādus vērtējumus, neskaitot tos, kuri ietverti aplēsēs, kas var būtiski ietekmēt finanšu pārskatos atzītās summas. Piemēram, vadība izdara vērtējumus, lai noteiktu:

115. Saskaņā ar 113. punktu sniegtā informācija tiek pieprasīta arī citu standartu kontekstā. Piemēram, 27. SGS pieprasa uzņēmumam atklāt iemeslus, kādēļ situācijā, kad vairāk nekā puse no uzņēmuma balsstiesībām vai potenciālām balsstiesībām tieši vai netieši ar meitasuzņēmumu starpniecību pieder uzņēmumam, šī līdzdalības daļa tomēr nenodrošina kontroli. 40. SGS pieprasa atklāt informāciju par kritērijiem, kurus uzņēmums izveidojis, lai atšķirtu ieguldījumu īpašumu no īpašnieka izmantota īpašuma un no īpašuma, kuru tur pārdošanai parastās uzņēmējdarbības gaitā, ja īpašuma klasifikācija ir sarežģīta.

116.  Piezīmēs uzņēmumam jāatklāj informācija par galvenajiem pieņēmumiem attiecībā uz nākotni un ciu nenoteiktību avotiem, kuri bilances datumā rada nozīmīgu risku nākamajā finanšu gadā izraisīt būtiskas izmaiņas aktīvos un saistībās. Attiecībā uz šiem aktīviem un saistībām, piezīmēs jāatklāj ziņas par:

117. Dažu aktīvu un saistību uzskaites vērtību noteikšana prasa aplēst nenoteikto nākotnes notikumu ietekmi uz šiem aktīviem un saistībām bilances datumā. Piemēram, ja pēdējā laikā nav noteiktas tirgus cenas, kuras izmanto, lai novērtētu sekojošus aktīvus un saistības, ir nepieciešamas uz nākotni orientētām aplēses, lai novērtētu atgūstamo pamatlīdzekļu klases summu, krājumu tehnoloģisko novecošanos, uzkrājumus attiecībā uz nākotnē pabeidzamas tiesas prāvas iznākumu un darbinieku ilgtermiņa pabalstu saistības, piemēram, pensiju saistības. Šīs aplēses ietver pieņēmumus par tādiem posteņiem kā riska korekciju naudas plūsmām vai izmantotajām diskonta likmēm, nākotnes algas izmaiņām un nākotnes cenu izmaiņām, kas ietekmē citas izmaksas.

118. Galvenie pieņēmumi un citi galvenie aplēses nenoteiktības avoti, kas atklāti saskaņā ar 116. punktu, attiecas uz aplēsēm, kas pieprasa vadības visgrūtākos, vissubjektīvākos vai sarežģītākos vērtējumus. Tā kā pieaug mainīgo lielumu un pieņēmumu skaits, kas ietekmē iespējamā nākotnes lēmuma nenoteiktību, šie vērtējumi kļūst subjektīvāki un sarežģītāki, un parasti attiecīgi pieaug iespēja sekojošai būtiskai izmaiņai aktīvu un saistību uzskaites vērtībās.

119. 116. punktā nav pieprasīta informācijas atklāšana par aktīviem un saistībām ar nozīmīgu risku, jo nākamā finanšu gadā to uzskaites vērtība varētu būtiski mainīties, ja bilances datumā tie tiek novērtēti patiesajā vērtībā, kas balstās uz pēdējā laikā noteiktām tirgus cenām (to patiesā vērtība nākamā finanšu gadā var būtiski mainīties, bet šīs izmaiņas neradīsies no pieņēmumiem vai citiem aplēses nenoteiktības avotiem bilances datumā).

120. Informācijas atklāšana 116. punktā ir sniegta tādā veidā, kas palīdz finanšu pārskatu lietotājiem saprast vērtējumus, kurus vadība izdara par nākotni un par citiem galvenajiem aplēses nenoteiktības avotiem. Sniegtās informācijas veids un apmērs mainās atkarībā no konkrētā pieņēmuma veida un citiem apstākļiem. Informācijas atklāšanas piemēri ir:

121. 116. punktā atklājot informāciju, nav nepieciešams atklāt budžeta informāciju vai prognozes.

122. Ja nav iespējams atklāt aplēses nenoteiktības galvenā pieņēmuma vai cita galvenā avota iespējamo ietekmi bilances datumā, uzņēmums atklāj informāciju, ka ir pamatoti iespējams, pamatojoties uz eksistējošām zināšanām, ka iznākumi nākamā finanšu gada laikā, kas ir atšķirīgi no pieņēmumiem, varētu prasīt būtiskas korekcijas ietekmēto aktīvu un saistību uzskaites vērtībai. Visos gadījumos uzņēmums atklāj informāciju par konkrētā aktīva vai saistības (vai aktīvu un saistību grupas) veidu un uzskaites vērtību, kuru ir ietekmējis pieņēmums.

123. Informācijas atklāšana 113. punktā par konkrētiem vērtējumiem, kurus vadība ir izdarījusi uzņēmuma grāmatvedības politiku īstenošanas procesā, attiecas uz informācijas atklāšanu par galvenajiem aplēses nenoteiktības avotiem 116. punktā.

124. Informācijas atklāšanu par dažiem no galvenajiem pieņēmumiem, kas savādāk tiktu pieprasīta saskaņā ar 116. punktu, pieprasa citi standarti. Piemēram, 37. SGS konkrētos apstākļos pieprasa informācijas atklāšanu par galvenajiem pieņēmumiem attiecībā uz nākotnes notikumiem, kas ietekmē uzkrājumu grupas. ►M12  7. SFPS ◄ pieprasa informācijas atklāšanu par nozīmīgiem pieņēmumiem, kas izmantoti, lai novērtētu patiesajās vērtībās uzskaitīto finanšu aktīvu un finanšu saistību patiesās vērtības. 16. SGS pieprasa informācijas atklāšanu par nozīmīgiem pieņēmumiem, kas izmantoti, lai novērtētu pamatlīdzekļu pārvērtēto posteņu patiesās vērtības.

124A.  Uzņēmums atklāj informāciju, kas tā finanšu pārskatu lietotājiem ļauj novērtēt uzņēmuma mērķus, politikas un procesus kapitāla pārvaldībai.

124B. Lai ievērotu 124A. punktu, uzņēmums atklāj:

Šo atklāto informāciju pamato ar informāciju, kas sniegta iekšēji uzņēmuma galvenajiem vadītājiem.

124C. Uzņēmums var pārvaldīt kapitālu daudzos veidos un būt pakļauts dažādām kapitāla prasībām. Piemēram, konglomerātā var būt iekļauti uzņēmumi, kas veic apdrošināšanas darbību un banku darbību, un šie uzņēmumi var darboties arī vairākās jurisdikcijās. Ja kopīgas informācijas atklāšana par kapitāla prasībām un tas, kā kapitāls tiek pārvaldīts, nesniedz noderīgu informāciju vai sagroza finanšu pārskata lietotāja izpratni par uzņēmuma kapitāla resursiem, uzņēmums atklāj atsevišķu informāciju par katru kapitāla prasību, kurai uzņēmums ir pakļauts.

125.  Uzņēmumam piezīmēs jāatklāj informācija par:

126.  Uzņēmumam jāatklāj šāda informācija, ja tā nav atklāta citur ar finanšu pārskatiem publicētajā informācijā:

127.  Uzņēmumam jāpiemēro šis Standarts ikgadējiem periodiem, kas sākas 2005. gada 1. janvārī vai vēlāk. Ieteicama agrāka piemērošana. Ja uzņēmums piemēro šo standartu attiecībā uz periodiem, kuri sākas 2001. gada 1. janvārī vai agrāk, tam jāatklāj šis fakts.

128. Šis standarts aizstāj 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana, kas pārskatīts 1997. gadā.

A1. Starptautiskos finanšu pārskatu standartos, ieskaitot starptautiskos grāmatvedības standartus un interpretācijas, kuri piemērojami ar 2003. gada decembri:

A2. [Labojums nav piemērojams, lai atklātu standartus]

A3. Tiek svītrots 12. SGS Ienākumu nodokļi 69. un 70. punkts.

A4. 19. SGS Darbinieku pabalsti 23. punkts tiek mainīts šādi:

A5. [Labojums nav piemērojams, lai atklātu standartus]

A6. 34. SGS Starpperioda finanšu pārskati tiek mainīts kā aprakstīts zemāk.

5. punkts tiek mainīts šādi:

A7. 35. SGS Pārtraucamā darbība 39. un 40.punkts tiek mainīti šādi:

A8. [Labojums nav piemērojams, lai atklātu standartus]

A9. 41. SGS Lauksaimniecība tiek mainīts kā aprakstīts zemāk.

39. punkts tiek svītrots.

53. punkts tiek mainīts šādi:

A10. [Labojums nav piemērojams, lai atklātu standartus]

A11. PIK - 32 Nemateriālie aktīvi – tīmekļa vietnes izmaksas, 5. punkts tiek mainīts šādi:

1. Šā Standarta mērķis ir noteikt grāmatvedības metodi krājumiem. Galvenais jautājums krājumu uzskaitē ir izmaksu summa, kas jāatzīst par aktīvu un jāpārnes uz nākamajiem periodiem līdz attiecīgo ieņēmumu atzīšanai. Šajā Standartā sniegti norādījumi par izmaksu noteikšanu un to turpmāko atzīšanu par izdevumiem, tostarp par vērtības daļēju norakstījumu līdz neto pārdošanas vērtībai. Tajā sniegti arī norādījumi par izmaksu formulām, kuras lieto izmaksu attiecināšanai uz krājumiem.

2.  Šis Standarts ir piemērojams visiem krājumiem, izņemot:

3.  Šis Standarts neattiecas uz sekojošu krājumu novērtēšanu:

4. Krājumus, kas minēti 3. punkta a) apakšpunktā, novērtē neto pārdošanas vērtībā noteiktos ražošanas posmos. Tas notiek, piemēram, kad novākti kultūraugi vai iegūti minerāli un to pārdošanu nodrošina saskaņā ar nestandartizētu nākotnes līgumu vai valsts garantiju, vai, ja tirgus ir aktīvs un risks, ka to neizdosies pārdot, ir neliels. Šie krājumi neietilpst šā Standarta darbības jomā.

5. Brokeri-tirgotāji ir tie, kuri pērk vai pārdod preci citiem vai neatkarīgi no citiem. Krājumi, kuri minēti 3. punkta b) apakšpunktā, principā tiek iegūti ar mērķi pārdot tos tuvākajā nākotnē un gūt peļņu no cenas svārstībām vai brokera-tirgotāja peļņas. Ja šie krājumi tiek vērtēti pēc patiesās vērtības, atņemot pārdošanas izmaksas, tie tiek izslēgti no šā Standarta darbības jomas.

6.  Šajā Standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Krājumi ir aktīvi:

Neto pārdošanas vērtība ir parastās uzņēmējdarbības gaitā aplēstā pārdošanas cena, no kuras atskaitītas aplēstās pabeigšanas izmaksas un aplēstās nepieciešamās pārdošanas izmaksas.

Patiesā vērtība ir summa, pret kuru varētu apmainīt aktīvu vai nokārtot saistības starp informētām, ieinteresētām pusēm nesaistītu pušu darījumu nosacījumiem atbilstošā darījumā.

7. Neto pārdošanas vērtība attiecas uz neto summu, ko uzņēmums plāno saņemt pārdodot krājumus parastā uzņēmējdarbības gaitā. Patiesā vērtība parāda summu, par kuru tie paši krājumi var tikt apmainīti starp zinošiem un ieinteresētiem pircējiem un pārdevējiem tirgū. Pirmā ir ar uzņēmumu saistītā vērtība, otrā tāda nav. Neto pārdošanas vērtība par krājumiem var nebūt vienāda ar patieso vērtību, atņemot pārdošanas izmaksas.

8. Krājumi ir preces, kas iepirktas un tiek turētas tālākpārdošanai, ieskaitot, piemēram, preces, kuras mazumtirgotājs iepircis un kuras tiek turētas tālākpārdošanai, vai zeme un cits īpašums, kurš tiek turēts tālākpārdošanai. Krājumi ir arī uzņēmuma saražotie gatavie ražojumi vai nepabeigtie ražojumi, kā arī materiāli un izejvielas, kas paredzētas izlietošanai ražošanas procesā. Pakalpojumu sniedzēja gadījumā krājumos ietilpst pakalpojuma izmaksas, kā aprakstīts 19. punktā, par kurām uzņēmums vēl nav atzinis attiecīgos ieņēmumus (sk. 18. SGS Ieņēmumi).

9.  Krājumi jānovērtē izmaksu vērtībā vai neto pārdošanas vērtībā atkarībā no tā, kurš no šiem rādītājiem ir zemāks.

10.  Krājumu izmaksās jāiekļauj visas iegādes, pārveidošanas un citas izmaksas, kas radušās, nogādājot krājumus to pašreizējā atrašanās vietā un stāvoklī.

11. Krājumu iegādes izmaksās ietilpst pirkšanas cena, ievedmuitas nodokļi un citi nodokļi (izņemot tos, kurus uzņēmums var vēlāk atgūt no nodokļu administrācijām), transporta, pārkraušanas un citas izmaksas, kas ir tieši attiecināmas uz gatavo ražojumu, materiālu un pakalpojumu iegādi. Nosakot iegādes izmaksas, atskaita tirdzniecības atlaides, rabatus un citus līdzīgus posteņus.

12. Krājumu pārveidošanas izmaksas ir izmaksas, kas tieši saistītas ar ražošanas vienībām, piemēram, tiešās darbaspēka izmaksas. Tās ietver arī ražošanas nemainīgo un mainīgo pieskaitāmo izmaksu sistemātisku sadalījumu, kuras rodas, pārveidojot materiālus gatavos ražojumos. Ražošanas nemainīgās pieskaitāmās izmaksas ir tās netiešās ražošanas izmaksas, kas saglabājas samērā nemainīgas neatkarīgi no ražošanas apjoma, piemēram, rūpnīcas ēku un iekārtu nolietojums un uzturēšana, kā arī rūpnīcas vadības un administrācijas izmaksas. Ražošanas mainīgās pieskaitāmās izmaksas ir tās netiešās ražošanas izmaksas, kuras mainās tieši vai gandrīz tieši līdz ar ražošanas apjomu, piemēram, netiešās materiālu izmaksas un netiešās darbaspēka izmaksas.

13. Ražošanas nemainīgo pieskaitāmo izmaksu attiecināšana uz pārveidošanas izmaksām pamatojas uz ražošanas iekārtu normālu jaudu. Normāla jauda ir ražošanas apjoms, kādu paredzēts sasniegt vidēji vairāku periodu vai sezonu laikā normālos apstākļos, ņemot vērā jaudas zudumu plānoto uzturēšanas pasākumu rezultātā. Var lietot faktisko ražošanas apjomu, ja tas aptuveni atbilst normālai jaudai. Nemainīgo pieskaitāmo izmaksu summa, ko attiecina uz katru ražošanas vienību, nepalielinās ražošanas apjoma samazināšanās vai dīkstāves rezultātā. Neattiecinātās pieskaitāmās izmaksas atzīst par izdevumiem periodā, kurā tās rodas. Periodos, kad ražošanas apjoms ir neparasti liels, nemainīgo pieskaitāmo izmaksu summu, ko attiecina uz katru ražošanas vienību, samazina, lai krājumu novērtējums nepārsniegtu izmaksas. Ražošanas mainīgās pieskaitāmās izmaksas attiecina uz katru ražošanas vienību, pamatojoties uz ražošanas iekārtu faktisko lietošanu.

14. Ražošanas procesa rezultātā vienlaicīgi var saražot vairāk nekā vienu produktu. Tas ir gadījumā, kad, piemēram, tiek ražoti salikti produkti vai pamatprodukts un blakusprodukts. Ja katra produkta pārveidošanas izmaksas nav atsevišķi identificējamas, tās racionāli un konsekventi sadala starp produktiem. Sadalījums var pamatoties, piemēram, uz katra produkta nosacīto pārdošanas vērtību ražošanas procesa posmā, kad produkti kļūst atsevišķi identificējami, vai ražošanas pabeigšanas posmā. Lielākā daļa blakusproduktu pēc sava rakstura ir nebūtiski. Tādos gadījumos tos bieži novērtē neto pārdošanas vērtībā un šo vērtību atskaita no pamatprodukta izmaksām. Tā rezultātā pamatprodukta uzskaites vērtība būtiski neatšķiras no tā izmaksām.

15. Citas izmaksas iekļauj krājumu izmaksās tikai tad, ja tās rodas, nogādājot krājumus to pašreizējā atrašanās vietā un stāvoklī. Piemēram, var būt lietderīgi krājumu izmaksās iekļaut ar ražošanu nesaistītas pieskaitāmās izmaksas vai izmaksas, kas radušās, projektējot produktus konkrētiem klientiem.

16. Izmaksas, kuras neiekļauj krājumu izmaksās un atzīst par izdevumiem periodā, kurā tās rodas, ir, piemēram, šādas:

17. 23. SGS Aizņēmumu izmaksas definē noteiktus apstākļus, kad aizņēmumu izmaksas ir iekļautas krājumu izmaksās.

18. Uzņēmums var pirkt krājumus saskaņā ar atliktas vienošanās noteikumiem. Kad vienošanās ietver spēkā esošu finansēšanas daļu, tad šī daļa, piemēram, starpība starp iepirkuma cenu saskaņā ar parastiem kredīta nosacījumiem un samaksāto daudzumu, tiek uztverta kā procentu izdevumi finanšu periodā.

19. Ja pakalpojumu sniedzējiem ir krājumi, viņi tos vērtē pēc to izmaksu vērtības. Galvenokārt šīs izmaksas veido darbs un citas personāla izmaksas, kas tiešā veidā saistītas ar pakalpojuma sniegšanu, ieskaitot vadītāju personālu, un attiecināmie pieskaitāmie izdevumi. Darbaspēka un citas izmaksas, kas saistītas ar pārdošanas un vispārīgo administratīvo personālu, neiekļauj krājumu vērtībā, bet atzīst par izdevumiem periodā, kurā tās rodas. Krājumu izmaksas pakalpojuma sniedzējam neietver peļņu vai neattiecināmus izdevumus, kas bieži tiek ieskaitīti pakalpojuma sniedzēju prasītajā cenā.

20. Saskaņā ar 41. SGS Lauksaimniecība, krājumus, kurus veido lauksaimniecības produkti, ko uzņēmums ievācis no bioloģiskajiem aktīviem, sākotnējās atzīšanas brīdī novērtē to patiesajā vērtībā, no kuras atskaitītas aplēstās pārdošanas izmaksas ražas novākšanas brīdī. Tās ir krājumu izmaksas šā Standarta piemērošanas datumā.

21. Krājumu izmaksu novērtēšanas metodes, piemēram, standarta izmaksu metodi vai mazumtirdzniecības metodi, var lietot ērtības labad, ja rezultāti aptuveni atbilst izmaksām. Standarta izmaksas pamatojas uz materiālu un izejvielu, darbaspēka, efektivitātes un jaudas izmantošanas normālu līmeni. Tās regulāri pārskata un nepieciešamības gadījumā maina, ņemot vērā pašreizējos apstākļus.

22. Mazumtirdzniecības metodi bieži lieto mazumtirdzniecības nozarē, lai novērtētu krājumus, kurus veido liels skaits strauji mainīgu posteņu, kuriem ir līdzīga peļņa, un attiecībā uz kuriem nevar lietot citas izmaksu noteikšanas metodes. Krājumu izmaksas nosaka, samazinot krājumu pārdošanas vērtību par attiecīgu bruto peļņas procentu. Nosakot šo procentu, ņem vērā krājumus, kuru cena ir noteikta zemāka par to sākotnējo pārdošanas cenu. Bieži katrai mazumtirdzniecības nodaļai lieto vidējo procentu.

23.  Izmaksas tādām krājumu vienībām, kuras parasti nevar savstarpēji aizstāt, kā arī precēm vai pakalpojumiem, kurus saražo un novirza konkrētiem projektiem, jānosaka, konkrēti identificējot to atsevišķās izmaksas.

24. Izmaksu konkrēta identifikācija nozīmē, ka konkrētas izmaksas attiecina uz noteiktām krājumu vienībām. Šī metode ir lietderīga vienībām, kuras novirza konkrētam projektam, neatkarīgi no tā, vai tās ir nopirktas vai saražotas. Tomēr izmaksu konkrēta identifikācija nav lietderīga, ja ir daudz tādu krājumu vienību, kuras parasti var savstarpēji aizstāt. Tādos gadījumos varētu lietot metodi, kas paredz to vienību atlasi, kuras saglabāsies krājumos pārskata perioda beigās, un tādējādi aplēstu krājumu izmaksu ietekmi uz pārskata perioda peļņu vai zaudējumiem.

25.  Krājumu izmaksas, izņemot 23. punktā minētos krājumus, tiks uzskaitītas, lietojot “pirmais iekšā – pirmais ārā” (FIFO) vai vidējo svērto izmaksu formulu. Uzņēmumam jālieto viena un tā pati izmaksu formula visiem līdzīga veida un lietojuma krājumiem uzņēmumā. Cita veida krājumiem vai krājumiem, kas izmantojami citādi, var būt nepieciešamas citas izmaksu formulas.

26. Piemēram, krājumus, kurus izmanto vienā uzņēmējdarbības apakšvienībā, uzņēmumam var būt nepieciešams izmantot atšķirīgi no ierastā krājumu veida, kurus izmanto citā uzņēmējdarbības apakšvienībā. Tomēr krājumu ģeogrāfiskās atrašanās vietas (vai attiecīgo nodokļa noteikumu) atšķirība pati par sevi nav pietiekama, lai attaisnotu dažādu izmaksu formulu lietošanu.

27. FIFO formula pamatojas uz pieņēmumu, ka tās krājumu vienības, kuras iepirktas vai saražotas pirmās, pārdod pirmās, un rezultātā vienības, kas paliek krājumos perioda beigās, ir tās, kuras iepirktas vai saražotas visvēlāk. Saskaņā ar vidējo svērto izmaksu formulu, katras vienības izmaksas nosaka, pamatojoties uz līdzīgu vienību vidējām svērtajām izmaksām perioda sākumā un perioda laikā iepirktu vai saražotu līdzīgu vienību izmaksām. Vidējo lielumu var aprēķināt pa periodiem vai, saņemot katru papildus kravu, atkarībā no apstākļiem attiecīgajā uzņēmumā.

28. Krājumu izmaksas var būt neatgūstamas, ja šie krājumi ir bojāti, ja tie ir pilnīgi vai daļēji novecojuši, vai, ja to pārdošanas cenas ir samazinājušās. Krājumu izmaksas var būt neatgūstamas arī tad, ja ir palielinājušās aplēstās pabeigšanas izmaksas vai aplēstās pārdošanas izmaksas. Prakse, kad daļēji noraksta krājumu vērtību zemāk par to izmaksām līdz neto pārdošanas vērtībai, atbilst uzskatam, ka aktīvi nav jāuzskaita summās, kas pārsniedz gaidāmās summas, kas tiktu saņemtas, tos pārdodot vai lietojot.

29. Krājumu vērtību parasti daļēji noraksta līdz neto pārdošanas vērtībai vienību pa vienībai. Tomēr dažos gadījumos var būt lietderīgi sagrupēt līdzīgus vai saistītus posteņus. Tas var būt krājumu vienību gadījumā, kas pieder pie tā paša produkcijas veida, kuru nolūks vai lietošana ir līdzīga, kuras ražo un tirgo tajā pašā ģeogrāfiskajā apgabalā un kuras praktiski nevar novērtēt atsevišķi no citām šā produkcijas veida vienībām. Nav lietderīgi daļēji norakstīt krājumu vērtību, pamatojoties uz krājumu klasifikāciju, piemēram, gatavie ražojumi, visi krājumi konkrētā nozarē vai ģeogrāfiskajā segmentā. Pakalpojumu sniedzēji parasti uzkrāj izmaksas par katru pakalpojumu, kuram tiks noteikta atsevišķa pārdošanas cena. Tādēļ katrs šāds pakalpojums tiek uzskatīts par atsevišķu vienību.

30. Neto pārdošanas vērtības aplēses pamatojas uz visticamākajiem pierādījumiem, kas pieejami, veicot aplēses par paredzēto krājumu pārdošanas apjomu. Šajās aplēsēs ņem vērā cenas vai izmaksu svārstības, kas ir tieši saistītas ar notikumiem pēc perioda beigām, ja šie notikumi apstiprina apstākļus perioda beigās.

31. Neto pārdošanas vērtības aplēsēs ņem vērā arī nolūku, kādam krājumi tiek turēti. Piemēram, tam krājumu daudzumam, kuru tur, lai pildītu noteiktus pārdošanas vai pakalpojumu līgumus, neto pārdošanas vērtība pamatojas uz līgumcenu. Ja pārdošanas līgumi ir noslēgti par daudzumu, kas ir mazāks nekā turētie krājumi, pārsnieguma neto pārdošanas vērtība pamatojas uz vispārīgām pārdošanas cenām. No noteiktiem pārdošanas līgumiem, kas pārsniedz turētos krājumu daudzumus, var rasties uzkrājumi vai iespējamās saistības. Šie uzkrājumi tiek aplūkoti 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi.

32. Materiālu un krājumu ražošanai domāto izejvielu vērtību nenoraksta zemāk par izmaksām, ja gatavos ražojumus, kuros tās tiks iestrādātas, paredzēts pārdot par izmaksu vērtību vai virs tās. Tomēr, ja materiālu cenas samazināšanās norāda, ka gatavo ražojumu izmaksas pārsniegs neto pārdošanas vērtību, materiālu vērtību daļēji noraksta līdz neto pārdošanas vērtībai. Tādos gadījumos materiālu aizstāšanas izmaksas var būt precīzākais pieejamais to neto pārdošanas vērtības mērs.

33. Katrā nākamajā periodā neto pārdošanas vērtību nosaka vēlreiz. Ja apstākļi, kas iepriekš lika norakstīt visus krājumus zem izmaksu vērtības vairs nepastāv vai, ja ir pierādījumi tam, ka neto pārdošanas cena ir paaugstinājusies ekonomikas apstākļu izmaiņu dēļ, norakstītais daudzums tiek apvērsts (t.i., apvērstais daudzums ir tāds pats kā pirms tam norakstītais daudzums), lai jaunā uzskaites vērtība būtu zemākā no izmaksu vērtības un pārskatītās neto pārdošanas vērtības. Tas notiek, piemēram, kad krājumu vienība, kuru uzskaita neto pārdošanas vērtībā, jo tā pārdošanas cena ir samazinājusies, nākamajā periodā joprojām ir krājumos un tā pārdošanas cena ir palielinājusies.

34.  Pārdodot krājumus, šo krājumu uzskaites vērtība jāatzīst par izdevumiem periodā, kurā tiek atzīti attiecīgie ieņēmumi. Summa, par kādu tiek veikta krājumu vērtības daļēja norakstīšana līdz neto pārdošanas vērtībai, un visi krājumu zudumi atzīstami par izdevumiem periodā, kurā veikta vērtības daļēja norakstīšana vai radušies zudumi. Krājumu vērtības daļēja norakstījuma apvērses summa, kas rodas no neto pārdošanas vērtības palielināšanās, atzīstama kā krājumu izdevumu samazinājums periodā, kad tiek veikta apvērse.

35. Dažus krājumus var attiecināt uz citiem aktīvu kontiem, piemēram, krājumus, kurus lieto kā pašradītu pamatlīdzekļu sastāvdaļu. Krājumi, kurus šādi attiecina uz citu aktīvu, atzīst izdevumos šā aktīva lietderīgās lietošanas laikā.

36.  Finanšu pārskatos jāatklāj šāda informācija:

37. Finanšu pārskatu lietotājiem ir noderīga informācija par dažādu krājumu klašu uzskaites vērtībām un aktīvu izmaiņu apjomu. Izplatītas krājumu klasifikācijas ir preces pārdošanai, ražošanas izejvielas, materiāli, nepabeigtie pasūtījumi un gatavie ražojumi. Pakalpojumu sniedzēja krājumus var raksturot kā nepabeigtos pasūtījumus.

38. Krājumu summa, kas atzīta par izdevumiem attiecīgajā periodā, bieži tiek saukta par ražošanas izmaksām, un iepriekš tiek iekļautas pārdoto krājumu novērtējumā. Šī summa ietver arī nesadalītas ražošanas pieskaitāmās izmaksas, kā arī pārmērīgas krājumu ražošanas izmaksu summas. Uzņēmumā var pastāvēt apstākļi, kuru dēļ krājumu izmaksās nākas iekļaut citas izmaksas, piemēram, izplatīšanas izmaksas.

39. Daži uzņēmumi pieņem tādu peļņas vai zaudējumu aprēķina formātu, kura rezultātā tiek atklātas citas izmaksas, nevis krājumu izmaksas, kuras atzītas par izdevumiem attiecīgajā periodā. Saskaņā ar šo veidu uzņēmums sniedz izdevumu analīzi, izmantojot uz izdevumu veidu balstītu klasifikāciju. Tādā gadījumā uzņēmums atklāj izmaksas, kuras atzītas par izdevumiem par izejvielām un materiāliem, darbaspēka izmaksām un citām izmaksām kopā ar perioda krājumu izmaiņu neto summu.

40.  Uzņēmumam jāpiemēro šis Standarts ikgadējiem periodiem, kas sākas 2005. gada 1. janvārī vai pēc šī datuma. Ieteicama agrāka piemērošana Ja uzņēmums piemēro šo Standartu attiecībā uz periodiem, kuri sākas pirms 2001. gada 1. janvāra, tam šis fakts jāatklāj.

41. Šis Standarts aizstāj 2. SGS Krājumi (pārstrādāts 1993. gadā).

42. Šis Standarts aizstāj PIK-1 Konsistence – Dažādas izmaksu formulas krājumiem.

A1. 14. SGS Informācijas sniegšana par segmentiem, 22. punkts tiek mainīts šādi:

A2. [Labojums nav piemērojams, lai atklātu Standartus.]

A3. [Labojums nav piemērojams, lai atklātu Standartus.]

1. Uzņēmumam jāsagatavo naudas plūsmas pārskats saskaņā ar šā standarta prasībām un jāsniedz tas kā katra tā perioda finanšu pārskatu neatņemama sastāvdaļa, par kuru sniedz finanšu pārskatus.

2. Šis standarts aizstāj 7. SGS “Finansiālā stāvokļa izmaiņu pārskats”, kas apstiprināts 1977. gada jūlijā.

3. Uzņēmuma finanšu pārskatu lietotājus interesē tas, kā uzņēmums rada un izlieto naudu un tās ekvivalentus. Tas tā ir neatkarīgi no uzņēmuma darbības veida un tā, vai naudu var uzskatīt par uzņēmuma produktu, kā tas var būt finanšu iestādes gadījumā. Iemesli, kādēļ uzņēmumiem ir vajadzīga nauda, būtībā ir vienādi, lai arī cik atšķirīga būtu to galvenā darbība, kas rada ieņēmumus. Tiem ir vajadzīga nauda, lai veiktu darbību, norēķinātos par pienākumiem un nodrošinātu atdevi ieguldītājiem. Tādēļ šis standarts pieprasa, lai visi uzņēmumi sniegtu naudas plūsmas pārskatu.

4. Naudas plūsmas pārskats, ja to lieto kopā ar citām finanšu pārskatu sastāvdaļām, sniedz informāciju, kas ļauj lietotājiem novērtēt uzņēmuma neto aktīvu izmaiņas, tā finanšu struktūru (tostarp tā likviditāti un maksātspēju) un tā spēju ietekmēt naudas plūsmu summas un laiku, lai pielāgotos mainīgiem apstākļiem un iespējām. Naudas plūsmas informācija ir noderīga, lai novērtētu uzņēmuma spēju radīt naudu un tās ekvivalentus, un ļauj lietotājiem izveidot modeļus, lai novērtētu un salīdzinātu dažādu uzņēmumu nākotnes naudas plūsmu pašreizējo vērtību. Tā veicina arī dažādu uzņēmumu pamatdarbības rezultātu pārskatu salīdzināmību, jo tā novērš dažādu grāmatvedības metožu lietošanu vienādiem darījumiem un notikumiem.

5. Pagātnes naudas plūsmas informāciju bieži lieto kā norādi par nākotnes naudas plūsmu summu, laiku un noteiktību. Tā ir arī noderīga, lai pārbaudītu iepriekšējo novērtējumu precizitāti par nākotnes naudas plūsmām un sakarību starp rentabilitāti un neto naudas plūsmu, un cenu izmaiņu ietekmi.

10. Naudas plūsmas pārskatam jāparāda naudas plūsmas attiecīgajā periodā, kuras klasificētas pēc pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības.

11. Uzņēmums uzrāda naudas plūsmas no pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības tādā veidā, kas ir vispiemērotākais tā uzņēmējdarbībai. Klasifikācija pēc darbības veida sniedz informāciju, kas ļauj lietotājiem novērtēt šo darbību ietekmi uz uzņēmuma finansiālo stāvokli un naudas un tās ekvivalentu summu. Šo informāciju var lietot arī, lai novērtētu sakarību starp šīm darbībām.

12. Viens darījums var ietvert naudas plūsmas, kuras klasificē dažādi. Piemēram, ja naudas atmaksāšana par aizdevumu ietver gan procentus, gan pamatsummu, procentu elementu var klasificēt kā pamatdarbību, bet pamatsummas elementu – kā finansēšanas darbību.

17. Ir svarīgi atsevišķi atklāt naudas plūsmas no finansēšanas darbības, jo tas ir noderīgi, lai prognozētu uzņēmuma kapitāla nodrošinātāju prasījumus nākotnes naudas plūsmām. Naudas plūsmas no finansēšanas darbības ir, piemēram, šādas:

21. Uzņēmumam jāatklāj atsevišķi galvenās bruto naudas ieņēmumu un bruto naudas maksājumu grupas no ieguldījumu un finansēšanas darbības, izņemot gadījumus, kad 22. un 24. punktā minētās naudas plūsmas uzrāda pēc neto principa.

25. Naudas plūsmas no darījumiem ārvalstu valūtā jāgrāmato uzņēmuma funkcionālajā valūtā, summai ārvalstu valūtā piemērojot maiņas kursu starp funkcionālo valūtu un attiecīgo ārvalstu valūtu naudas plūsmas datumā.

26. Ārvalstu meitas uzņēmuma naudas plūsmas jāpārrēķina pēc valūtas maiņas kursa starp funkcionālo valūtu un attiecīgo ārvalstu valūtu naudas plūsmu datumā.

27. Naudas plūsmas ārvalstu valūtā uzrāda saskaņā ar 21. SGS “Ārvalstu valūtas kursu izmaiņu ietekmes uzskaite”. Tas ļauj lietot valūtas maiņas kursu, kas ir aptuveni līdzīgs faktiskajam kursam. Piemēram, var lietot vidējo svērto valūtas maiņas kursu kādā periodā, lai iegrāmatotu darījumus ārvalstu valūtā vai pārrēķinātu ārvalstu meitasuzņēmuma naudas plūsmas. Tomēr 21. SGS neļauj lietot valūtas maiņas kursu bilances datumā, pārrēķinot ārvalstu meitasuzņēmuma naudas plūsmas.

28. Nerealizētie guvumi un zaudējumi, kas rodas no ārvalstu valūtas maiņas kursu izmaiņām, nav naudas plūsmas. Tomēr valūtas maiņas kursa izmaiņu ietekmi uz naudu un tās ekvivalentiem, kurus tur vai kuri jāatmaksā ārvalstu valūtā, uzrāda naudas plūsmas pārskatā, lai saskaņotu naudu un tās ekvivalentus perioda sākumā un beigās. Šo summu uzrāda atsevišķi no naudas plūsmām no pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības, un tajā iekļauj starpības, ja tādas pastāv, ja šīs naudas plūsmas būtu atklātas pēc valūtas maiņas kursa perioda beigās.

31. Naudas plūsmas no saņemtajiem un izmaksātajiem procentiem un dividendēm jāatklāj katra atsevišķi. Katra no tām jāklasificē konsekventi periodu pēc perioda par pamatdarbību, ieguldījumu vai finansēšanas darbību.

32. Attiecīgajā periodā izmaksāto procentu kopsummu atklāj naudas plūsmas pārskatā neatkarīgi no tā, vai tā ir atzīta par izdevumiem peļņas vai zaudējumu aprēķinā vai kapitalizēta saskaņā ar 23. SGS “Aizņēmumu izmaksas” atļauto alternatīvo metodi.

33. Samaksātos procentus un saņemtos procentus un dividendes finanšu iestādes parasti klasificē par naudas plūsmām no pamatdarbības. Tomēr nav vienprātības par šo naudas plūsmu klasifikāciju citos uzņēmumos. Samaksātos procentus un saņemtos procentus un dividendes var klasificēt par naudas plūsmām no pamatdarbības, jo tās ņem vērā, nosakot ►M5  peļņa vai zaudējumi ◄ . Samaksātos procentus un saņemtos procentus un dividendes var arī klasificēt attiecīgi par naudas plūsmām no finansēšanas darbības un naudas plūsmām no ieguldījumu darbības, jo tās ir finanšu resursu iegūšanas izmaksas vai atdeve no ieguldījumiem.

34. Izmaksātās dividendes var klasificēt par naudas plūsmu no finansēšanas darbības, jo tās ir finanšu resursu iegūšanas izmaksas. Izmaksātās dividendes var arī klasificēt par pamatdarbības naudas plūsmu sastāvdaļu, lai palīdzētu lietotājiem noteikt uzņēmuma spēju izmaksāt dividendes no pamatdarbības naudas plūsmām.

35. Naudas plūsmas no ienākuma nodokļiem jāatklāj atsevišķi un jāklasificē par naudas plūsmām no pamatdarbības, ja vien tās nevar konkrēti saistīt ar finansēšanas un ieguldījumu darbību.

36. Ienākuma nodokļi rodas no darījumiem, kas rada naudas plūsmas, kuras naudas plūsmas pārskatā klasificē par pamatdarbību, ieguldījumu vai finansēšanas darbību. Lai gan nodokļa izdevumus var viegli saistīt ar ieguldījumu vai finansēšanas darbību, ar nodokli saistītās naudas plūsmas bieži nav iespējams identificēt un to rašanās periods var atšķirties no pamatā esošā darījuma naudas plūsmu rašanās perioda. Tādēļ samaksātos nodokļus paraksti klasificē par naudas plūsmām no pamatdarbības. Tomēr, ja nodokļa naudas plūsmu var saistīt ar atsevišķu darījumu, kas rada naudas plūsmas, kuras klasificē par ieguldījumu vai finansēšanas darbību, nodokļa naudas plūsmu klasificē attiecīgi par ieguldījumu vai finansēšanas darbību. Ja nodokļa naudas plūsmas attiecina uz vairāk nekā vienu darbības veidu, atklāj samaksāto nodokļu kopsummu.

37. Grāmatojot ieguldījumu asociētajā uzņēmumā vai meitasuzņēmumā pēc pašu kapitāla vai izmaksu metodes, ieguldītājs ierobežo tā atklāšanu naudas plūsmas pārskatā līdz naudas plūsmām starp sevi un ieguldījumu saņēmēju uzņēmumu, piemēram, līdz dividendēm un avansiem.

38. Uzņēmums, kas līdzdalību kopīgi kontrolētā sabiedrībā (sk. 31. SGS “Finanšu informācijas sniegšana par līdzdalību kopuzņēmumos”) atklāj, lietojot proporcionālo konsolidāciju, konsolidētajā naudas plūsmas pārskatā iekļauj kopīgi kontrolētās sabiedrības naudas plūsmu proporcionālo daļu. Uzņēmums, kas šo līdzdalību atklāj pēc pašu kapitāla metodes, savā naudas plūsmas pārskatā ietver naudas plūsmas, kas attiecas uz ieguldījumiem kopīgi kontrolētajā sabiedrībā, kā arī peļņas sadales un citus maksājumus vai ieņēmumus starp sevi un kopīgi kontrolēto sabiedrību.

39. Kopīgās naudas plūsmas no meitasuzņēmumu vai citu uzņēmējdarbības vienību iegādes un atsavināšanas jāuzrāda atsevišķi un jāklasificē par ieguldījumu darbību.

40. Uzņēmumam kopumā par meitasuzņēmumu vai citu uzņēmējdarbības vienību iegādi un atsavināšanu attiecīgajā periodā jāatklāj šāda informācija:

41. Atsevišķi uzrādot meitasuzņēmumu un citu uzņēmējdarbības vienību iegādes un atsavināšanas radītās naudas plūsmas kā vienotus posteņus, kā arī atsevišķi atklājot iegādāto vai atsavināto aktīvu un saistību summas, ir vieglāk nodalīt šīs naudas plūsmas no naudas plūsmām, kas rodas no citas pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības. Atsavināšanas radītās naudas plūsmas neatskaita no iegādes radītām naudas plūsmām.

42. Kopējo naudas summu, kas samaksāta vai saņemta kā pirkšanas vai pārdošanas atlīdzība, naudas plūsmas pārskatā atklāj, no tās atskaitot iegādātā vai atsavinātā uzņēmuma naudu un tās ekvivalentus.

43. Ieguldījumu un finansēšanas darījumi, kuru veikšanai nav vajadzīga nauda vai tās ekvivalenti, nav jāiekļauj naudas plūsmas pārskatā. Šie darījumi jāatklāj citur finanšu pārskatos tā, lai sniegtu visu nozīmīgo informāciju par šo ieguldījumu un finansēšanas darbību.

44. Daudzas ieguldījumu un finansēšanas darbības tieši neietekmē pārskata perioda naudas plūsmas, lai gan tās ietekmē uzņēmuma kapitāla un aktīvu struktūru. Nenaudas darījumu neiekļaušana naudas plūsmas pārskatā atbilst naudas plūsmas pārskata mērķim, jo šie posteņi neattiecas uz pārskata perioda naudas plūsmām. Nenaudas darījumi ir, piemēram, šādi:

45. Uzņēmumam jāatklāj naudas un tās ekvivalentu sastāvdaļas un jāuzrāda naudas plūsmas pārskata summu saskaņošana ar atbilstošajiem bilances posteņiem.

46. Ņemot vērā naudas pārvaldīšanas prakses un banku vienošanos daudzveidību pasaulē, un, lai pildītu 1. SGS “Finanšu pārskatu sniegšana”, uzņēmums atklāj politiku, kuru tas pieņem naudas un tās ekvivalentu sastāva noteikšanai.

47. Naudas un tās ekvivalentu sastāvdaļu noteikšanas politikas izmaiņas ietekmi, piemēram, finanšu instrumentu klasifikācijas izmaiņas, kuri iepriekš tika uzskatīti par uzņēmuma ieguldījumu portfeļa sastāvdaļu, atklāj saskaņā ar 8. SGS “Perioda ►M5  peļņa vai zaudējumi ◄ , fundamentālas kļūdas un grāmatvedības politiku izmaiņas”.

48. Uzņēmumam kopā ar vadības komentāriem jāatklāj uzņēmuma turētās nozīmīgās naudas un tās ekvivalentu atlikumu summas, kuras koncernam nav pieejamas lietošanai.

49. Ir dažādi gadījumi, kuros uzņēmuma naudas un tās ekvivalentu atlikumi koncernam nav pieejami lietošanai. Piemēram, meitasuzņēmuma naudas un tās ekvivalentu atlikumi, kurš darbojas valstī, kurā ir spēkā valūtas kontrole vai citi juridiski ierobežojumi, kuru dēļ atlikumi nav pieejami mātesuzņēmuma vai citu meitasuzņēmumu vispārējai lietošanai.

50. Lietotājiem var būt svarīga papildu informācija, lai izprastu uzņēmuma finansiālo stāvokli un likviditāti. Ieteicama šīs informācijas atklāšana kopā ar vadības komentāru un tā var būt:

51. Atsevišķi jāatklāj naudas plūsmas, kas atspoguļo pamatdarbības jaudas pieaugumu, un naudas plūsmas, kas vajadzīgas pamatdarbības jaudas uzturēšanai, kā rezultātā lietotājs var noteikt, vai uzņēmuma ieguldījumi pamatdarbības jaudas uzturēšanai ir pietiekami.Uzņēmums, kura ieguldījumi pamatdarbības jaudas uzturēšanai nav pietiekami, iespējams, ziedo nākotnes rentabilitāti, lai uzturētu pašreizējo likviditāti un sadalītu peļņu īpašniekiem.

52. Segmentu naudas plūsmu atklāšana dod iespēju lietotājiem labāk izprast sakarību starp uzņēmējdarbības naudas plūsmām kopumā un to sastāvdaļu naudas plūsmām, kā arī segmentu naudas plūsmu pieejamību un dažādību.

53. Šis starptautiskais grāmatvedības standarts stājas spēkā attiecībā uz finanšu pārskatiem par periodiem, kuri sākas 1994. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma.

1. Šī Standarta mērķis ir noteikt kritērijus grāmatvedības politikas izvēlei un maiņai, tai skaitā izmaiņām grāmatvedības politikā un izmaiņām grāmatvedības aplēsēs, grāmatvedības metodēm un atklāšanai, un kļūdu labošanai. Šis Standarts ir veidots, lai uzsvērtu uzņēmuma finanšu pārskatu nozīmību un ticamību, kā arī šo finanšu pārskatu salīdzināmību laika gaitā un ar citu uzņēmumu finanšu pārskatiem.

2. Prasības atklāt informāciju par grāmatvedības politiku, izņemot to, kas saistīta ar grāmatvedības politikas izmaiņām, ir noteikta 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana.

3.  Šis Standarts ir piemērojams, izvēloties un piemērojot grāmatvedības politiku, uzskaitot izmaiņas grāmatvedības politikā, izmaiņas grāmatvedības aplēsēs un iepriekšējā periodā pieļauto kļūdu labojumus.

4. Iepriekšējā periodā pieļauto kļūdu labošanas ietekme uz nodokļiem un retrospektīvo korekciju ietekme uz nodokļiem, kas veiktas, lai piemērotu izmaiņas grāmatvedības politikā, tiek uzskaitītas un atklātas saskaņā ar 12. SGS Ienākuma nodokļi.

5.  Šajā Standartā lietotie termini:

Grāmatvedības politika ir konkrēti principi, pamati, metodes, noteikumi un prakses, kuras uzņēmums piemēro finanšu pārskatu sagatavošanā un sniegšanā.

Izmaiņas grāmatvedības aplēsēs ir aktīvu vai saistību uzskaites vērtības korekcija, vai periodiska aktīvu patēriņa summa, kas rodas pašreizējā statusa novērtējuma un ar aktīviem un saistībām saistīto gaidāmo nākotnes labumu un pienākumu rezultātā. Izmaiņas grāmatvedības aplēsēs rodas jaunas informācijas vai jaunu izmaiņu rezultātā un līdz ar to nav kļūdu korekcija.

Starptautiskie finanšu pārskatu standarti (SFPS) ir standarti un interpretācijas, kuras pieņēmusi Starptautisko grāmatvedības standartu padome (SGSP). Tie ietver:

Būtiska posteņu nepieminēšana vai nepareiza uzrādīšana ir svarīga, ja tā var individuāli vai kopā ietekmēt finanšu pārskatu lietotāju saimnieciska rakstura lēmumus, kurus viņi pieņem, pamatojoties uz finanšu pārskatiem. Būtiskums ir atkarīgs no nepieminēšanas vai nepareizas uzrādīšanas apjoma un veida, kas tiek izvērtēts konkrētajos apstākļos. Noteicošais faktors varētu būt posteņa lielums vai veids vai abu kombinācija.

Iepriekšējo periodu kļūdas ir informācijas nepieminēšana vai nepareiza uzrādīšana uzņēmuma finanšu pārskatos vienā vai vairākos iepriekšējos periodos, kas rodas, neizmantojot vai nepareizi izmantojot ticamu informāciju, kas:

Šādas kļūdas ietver matemātiskas kļūdas, kļūdas grāmatvedības politikas piemērošanā, pārskatīšanos vai faktu nepareizu interpretāciju, un krāpšanos.

Retrospektīva piemērošana ir jaunas grāmatvedības politikas piemērošana darījumiem, citiem notikumiem un apstākļiem tā, it kā šī politika vienmēr ir tikusi piemērota.

Retrospektīva koriģēšana ir finanšu pārskatu elementu summu atzīšanas, novērtēšanas un atklāšanas labošana, it kā kļūda iepriekšējā periodā nekad nebūtu pieļauta.

Nepraktiski Prasības piemērošana ir neiespējama, ja uzņēmums nevar to piemērot pēc katra pamatota centiena tā izdarīt. Noteiktam iepriekšējam periodam ir neiespējami retrospektīvi piemērot izmaiņas grāmatvedības politikā vai veikt retrospektīvas korekcijas, lai labotu kļūdu, ja:

Izmaiņu grāmatvedības politikā un izmaiņu efekta grāmatvedības aplēsē perspektīva piemērošana, attiecīgi ir:

6. Lai novērtētu, vai nepieminēšana vai nepareiza uzrādīšana varētu ietekmēt lietotāju ekonomisko lēmumu pieņemšanu, un tādēļ tā būtu būtiska, nepieciešams izvērtēt šos lietotājus raksturojošās īpašības. Finanšu pārskatu sagatavošanas un sniegšanas vadlīniju 25. punktā noteikts, ka “tiek pieņemts, ka lietotājiem ir pietiekošas zināšanas par biznesu un saimniecisko darbību un grāmatvedību, un vēlme izpētīt informāciju ar pietiekamu centību”. Tāpēc novērtējumā jāņem vērā, kādā veidā varētu tikt ietekmēta lietotāju ar šādām īpašībām saimniecisko lēmumu pieņemšana.

7.  Ja standarts vai interpretācija īpaši attiecas uz darījumu, citu notikumu vai apstākli, postenim piemērotā grāmatvedības politika vai politikas tiks noteiktas, piemērojot standartu vai interpretāciju, un ņemot vērā jebkuras attiecīgās Ieviešanas norādes, kuras standartam vai interpretācijai izdevusi SGSP.

8. SFPS nosaka grāmatvedības politikas, kuras SGSP ir atzinusi par tādām, kuru piemērošanas rezultātā tiek sagatavoti finanšu pārskati, kas satur atbilstošu un ticamu informāciju par darījumiem, citiem notikumiem un apstākļiem, uz kuriem tā attiecas. Šīs politikas nav jāpiemēro, ja to piemērošanas rezultāts nav būtisks. Tomēr ir nepareizi izveidot vai atstāt nelabotas nebūtiskas novirzes no SFPS, lai sasniegtu noteiktu uzņēmuma finansiālā stāvokļa, finansiālo rezultātu vai naudas plūsmu uzrādīšanu.

9. Standartu ieviešanas vadlīnijas, ko izdevusi SGSP, neveido šo standartu daļu, tāpēc tajos nav ietvertas prasības attiecībā uz finanšu pārskatiem.

10.  Ja nav standarta vai interpretācijas, kas īpaši attiecināma uz darījumu, citu notikumu vai apstākli, vadībai jāizmanto tās vērtējums, izveidojot un piemērojot grāmatvedības politiku, kuras rezultātā rodas informācija, kas ir:

11.  Veicot 10. punktā aprakstīto vērtējumu, vadībai jāizmanto atsauces un jāņem vērā sekojošu avotu piemērojamība lejupejošā kārtībā:

12.  Veicot 10. punktā aprakstīto vērtējumu, vadība var arī ņemt vērā nesenos citu standartu noteicējinstitūciju paziņojumus, kas izmanto līdzīgas konceptuālās vadlīnijas, lai izstrādātu grāmatvedības standartus, citu grāmatvedības literatūru un nozarē pieņemtu praksi, ja tas nav pretrunā ar 11. punktā minētajiem avotiem.

13.  Uzņēmumam jāizvēlas un konsekventi jāpiemēro grāmatvedības politika līdzīgiem darījumiem, citiem notikumiem un apstākļiem, ja vien standartā vai interpretācijā nav īpaši noteikta vai atļauta posteņu klasifikācija, kuriem citas politikas varētu būt piemērotākas. Ja standartā vai interpretācijā noteikta vai atļauta šāda klasifikācija, ir jāizvēlas un konsekventi jāpiemēro atbilstīga grāmatvedības politika katrai kategorijai.

14.  Uzņēmumam ir jāmaina grāmatvedības politika tikai tad, ja:

15. Finanšu pārskatu lietotājiem jādod iespēja salīdzināt uzņēmuma finanšu pārskatus laika gaitā, lai noteiktu finansiālā stāvokļa, finansiālo rezultātu un naudas plūsmu tendences. Tāpēc tādas pašas grāmatvedības politikas tiek piemērotas katrā periodā un no viena perioda uz nākamo, ja vien grāmatvedības politikas maiņa neatbilst vienam no 14. punkta kritērijiem.

16.  Grāmatvedības politikas izmaiņas nav:

17.  Sākotnējā politikas piemērošana attiecībā uz aktīvu pārvērtēšanu saskaņā ar 16. SGS Pamatlīdzekļi vai 38. SGS Nemateriālie aktīvi ir grāmatvedības politikas maiņa, kura jāizskata kā pārvērtēšana saskaņā ar 16. SGS vai 38. SGS, nevis saskaņā ar šo standartu.

18. 19. – 31. punkti neattiecas uz grāmatvedības politikas maiņu, kas aprakstīta 17. punktā.

19.  Ņemot vērā 23. punktu:

20. Šā standarta izpratnē agrāka standarta vai interpretācijas piemērošana nav brīvprātīga grāmatvedības politikas maiņa.

21. Ja nav standarta vai interpretācijas, kas īpaši attiecas uz darījumu, citu notikumu vai apstākli, vadība var saskaņā ar 12. punktu piemērot grāmatvedības politiku, kas aprakstīta citu standartu noteicējinstitūciju, kas izmanto līdzīgas konceptuālās vadlīnijas grāmatvedības standartu izstrādāšanā, nesenajos paziņojumos. Ja pēc šāda paziņojuma grozījumiem uzņēmums izvēlas mainīt grāmatvedības politiku, tad šāda maiņa tiek uzskatīta un atklāta kā brīvprātīga grāmatvedības politikas maiņa.

22.  Ņemot vērā 23. punktu, ja grāmatvedības politikas maiņa ir piemērota retrospektīvi saskaņā ar 19. punkta (a) vai (b) apakšpunktiem, uzņēmumam jākoriģē katras ietekmētās pašu kapitāla sastāvdaļas sākuma atlikums agrākajam iepriekšējam uzrādītajam periodam un citi salīdzinošie atklātie rādītāji katram iepriekšējam uzrādītajam periodam, it kā jaunā grāmatvedības politika vienmēr ir tikusi izmantota.

23.  Ja retrospektīva piemērošana ir noteikta 19. punkta (a) vai (b) apakšpunktā, grāmatvedības politikas maiņa ir jāpiemēro retrospektīvi, izņemot gadījumus, kad ir nepraktiski noteikt maiņas ietekmi uz specifisku periodu vai maiņas kumulatīvo ietekmi.

24.  Ja ir nepraktiski noteikt ietekmi uz specifisku periodu grāmatvedības politikas maiņas rezultātā attiecībā uz salīdzinošo informāciju vienam vai vairākiem iepriekšējiem uzrādītajiem periodiem, uzņēmumam jāpiemēro jaunā grāmatvedības politika aktīvu un saistību uzskaites vērtībām, sākot ar agrāko periodu, kurā retrospektīva piemērošana ir iespējama, kas var būt pašreizējais periods, un jāveic attiecīgā korekcija katras ietekmētās pašu kapitāla sastāvdaļas sākuma atlikumam tajā periodā.

25.  Ja pašreizējā perioda sākumā ir nepraktiski noteikt jaunas grāmatvedības politikas kumulatīvo ietekmi uz visiem iepriekšējiem periodiem, uzņēmumam ir jākoriģē salīdzinošā informācija, lai piemērotu jauno grāmatvedības politiku perspektīvi, sākot ar agrāko iespējamo datumu.

26. Ja uzņēmums piemēro jauno grāmatvedības politiku retrospektīvi, tas piemēro jauno grāmatvedības politiku salīdzinošajai informācijai par iepriekšējiem periodiem, tik tālu atpakaļ, cik iespējams. Retrospektīva piemērošana iepriekšējam periodam ir nepraktiska, ja vien nav iespējams noteikt kumulatīvo ietekmi gan uz sākuma, gan beigu atlikumiem tā perioda bilancēs. Rezultātā radusies korekcijas summa attiecībā uz periodiem, pirms finanšu pārskatā iekļautajiem periodiem, tiek attiecināta uz katras ietekmētās pašu kapitāla sastāvdaļas sākuma atlikumu agrākajā iepriekšējā uzrādītajā periodā. Parasti korekciju attiecina uz nesadalīto peļņu. Tomēr korekciju var attiecināt arī uz citu pašu kapitāla sastāvdaļu (piemēram, lai ievērotu standarta vai interpretācijas prasības). Jebkura cita informācija par iepriekšējiem periodiem, piemēram, finanšu datu vēsturiskie kopsavilkumi, arī tiek koriģēta tik tālu atpakaļ, cik vien iespējams.

27. Ja uzņēmumam ir nepraktiski ieviest jaunu grāmatvedības politiku retrospektīvi, jo tas nevar noteikt politikas ieviešanas kumulatīvo ietekmi uz visiem iepriekšējiem periodiem, uzņēmums saskaņā ar 25. punktu ievieš jauno politiku prospektīvi, sākot ar iespējami agrāko periodu. Tādēļ tas ignorē to kumulatīvo korekciju daļu attiecībā uz aktīviem, saistībām un pašu kapitālu, kas rodas pirms šī datuma. Grāmatvedības politikas maiņa ir atļauta pat tad, ja ir nepraktiski piemērot politiku retrospektīvi jebkuram iepriekšējam periodam. 50. – 53. punkti sniegtas vadlīnijas, kad ir nepraktiski piemērot jaunu grāmatvedības politiku vienam vai vairākiem iepriekšējiem periodiem.

28.  Ja sākotnējā standarta vai interpretācijas piemērošana ietekmē pašreizējo vai jebkuru iepriekšējo periodu, tai būtu šāda ietekme, izņemot gadījumus, kad ir nepraktiski noteikt korekcijas summu, vai tā varētu ietekmēt nākamos periodus, uzņēmumam ir jāatklāj:

Nākamo periodu finanšu pārskatos nav nepieciešama atkārtota informācijas atklāšana.

29.  Ja brīvprātīga grāmatvedības politikas maiņa ietekmē pašreizējo vai jebkuru iepriekšējo periodu, tai būtu šāda ietekme, izņemot gadījumus, kad ir nepraktiski noteikt korekcijas summu, vai tā varētu ietekmēt nākamos periodus, uzņēmumam ir jāatklāj:

Nākamo periodu finanšu pārskatos nav nepieciešama atkārtota informācijas atklāšana.

30.  Ja uzņēmums nav ieviesis jaunu standartu vai interpretāciju, kas ir publicēts, bet nav vēl stājies spēkā, uzņēmumam ir jāatklāj:

31. Izpildot 30. punkta prasības, uzņēmumam jāizvērtē šādas informācijas atklāšana:

32. Uzņēmējdarbībai piemītošo nenoteiktību rezultātā daudzus finanšu pārskatu posteņus nevar novērtēt precīzi, bet var tikai aplēst. Aplēsē ir iekļauti vērtējumi, kas balstīti uz pēdējo pieejamo, ticamo informāciju. Piemēram, aplēses ir nepieciešamas:

33. Pamatotu aplēšu lietošana ir svarīga finanšu pārskatu sagatavošanas daļa un nemazina to ticamību.

34. Aplēse ir jāpārskata, ja mainās apstākļi, uz kuriem aplēse ir balstīta vai arī ja ir iegūta jauna informācija vai lielāka pieredze. Pēc sava rakstura aplēses pārskatīšana neattiecas uz iepriekšējiem periodiem un tā nav kļūdas korekcija.

35. Aplēses veidošanas pamata maiņa ir grāmatvedības politikas maiņa, un tā nav grāmatvedības aplēses maiņa. Ja ir grūti nošķirt grāmatvedības politikas maiņu no grāmatvedības aplēses maiņas, tā tiek uzskatīta par grāmatvedības aplēses maiņu.

36.  Grāmatvedības aplēses maiņas ietekme, izņemot maiņu, uz kuru attiecas 37. punkts, tiek atzīta perspektīvi, iekļaujot to peļņā vai zaudējumos:

37.  Ja grāmatvedības aplēses maiņa rada izmaiņas aktīvos un saistībās vai attiecas uz pašu kapitāla posteni, tā jāatzīst, koriģējot attiecīgā aktīva, saistību vai pašu kapitāla posteņa uzskaites vērtību periodā, kurā izmaiņas notikušas.

38. Grāmatvedības aplēses maiņas ietekmes perspektīvā atzīšana nozīmē, ka maiņa ir piemērota darījumiem, citiem notikumiem un apstākļiem, sākot ar aplēses izmaiņas datumu. Grāmatvedības aplēses maiņa var ietekmēt tikai pašreizējā perioda peļņu vai zaudējumus vai peļņu un zaudējumus gan pašreizējam periodam, gan nākamajiem periodiem. Piemēram, slikto parādu summas aplēses izmaiņas ietekmē tikai pārskata perioda peļņu vai zaudējumus, tādēļ tās atzīst pašreizējā periodā. Tomēr izmaiņas nolietojamā aktīva aplēstajā lietderīgās lietošanas laikā vai nākotnes saimniecisko labumu patēriņa paredzētajās tendencēs ietekmē nolietojuma izmaksas pārskata periodā un katrā nākamā periodā aktīva atlikušajā lietderīgās lietošanas laikā. Abos gadījumos pārskata perioda izmaiņu ietekmi atzīst par pārskata perioda ienākumiem vai izdevumiem. Ietekme, ja tāda ir, uz nākamajiem periodiem tiek atzīta kā ienākumi vai izdevumi tajos nākamajos periodos.

39.  Uzņēmumam ir jāatklāj grāmatvedības aplēses raksturs un summas, kas ietekmē pārskata periodu vai varētu ietekmēt nākamos periodus, izņemot ietekmes uz nākamajiem periodiem informācijas atklāšanu, ja ir nepraktiski novērtēt šo ietekmi.

40.  Ja ietekmes summas uz nākamajiem periodiem netiek atklātas, jo ir nepraktiski tās noteikt, uzņēmumam šis fakts ir jāatklāj.

41. Kļūdas var rasties attiecībā uz finanšu pārskatu elementu atzīšanu, novērtēšanu, sniegšanu vai atklāšanu. Finanšu pārskati neatbilst SFPS, ja tajos ir būtiskas vai nebūtiskas kļūdas, kas pieļautas tīšām, lai parādītu noteiktu uzņēmuma finansiālo stāvokli, finansiālos rezultātus vai naudas plūsmas. Potenciālās pārskata perioda kļūdas, kas tajā periodā ir atklātas, tiek koriģētas pirms tiek atļauta finanšu pārskatu publiskošana. Tomēr būtiskas kļūdas dažreiz netiek atklātas līdz pat nākamajam periodam, un šīs iepriekšējā perioda kļūdas tiek koriģētas salīdzinošajā informācijā, kas sniegta nākamā perioda finanšu pārskatos (skatīt 42. – 47. punktus).

42.  Ņemot vērā 43. punkta prasības, uzņēmumam retrospektīvi jākoriģē būtiskās iepriekšējā perioda kļūdas pirmajā finanšu pārskatu komplektā, kuru atļauts publiskot pēc kļūdas atklāšanas:

43.  Iepriekšējā perioda kļūda jālabo retrospektīvi, izņemot tad, ja ir nepraktiski noteikt periodam raksturīgu kļūdas ietekmi vai kļūdas kumulatīvo ietekmi.

44.  Ja ir nepraktiski noteikt periodam raksturīgas kļūdas ietekmi salīdzinošajai informācijai par vienu vai vairākiem iepriekšējiem uzrādītajiem periodiem, uzņēmumam ir jākoriģē aktīvu, saistību un pašu kapitāla sākuma atlikumi agrākajam periodam, kuram ir praktiski piemērot retrospektīvas korekcijas (tas var būt arī pašreizējais pārskata periods).

45.  Ja ir nepraktiski noteikt kļūdas kumulatīvo ietekmi pārskata perioda sākumā uz visiem iepriekšējiem periodiem, tad uzņēmumam ir jākoriģē salīdzinošā informācija, lai labotu kļūdu perspektīvi, sākot ar agrāko iespējamo datumu.

46. Iepriekšējā perioda kļūdas koriģēšana tiek izslēgta no tā perioda peļņas vai zaudējumiem, kurā kļūda tikusi atklāta. Jebkura atklātā informācija par iepriekšējiem periodiem, ieskaitot finanšu datu vēsturiskos kopsavilkumus, tiek koriģēta tik tālu atpakaļ, cik tas praktiski ir iespējams.

47. Ja ir nepraktiski noteikt kļūdas summas (piemēram, kļūda grāmatvedības politikas ieviešanā) attiecībā uz visiem iepriekšējiem periodiem, uzņēmums saskaņā ar 45. punktu perspektīvi koriģē salīdzinošo informāciju, sākot ar agrāko iespējamo datumu. Tādēļ tas ignorē kumulatīvo korekciju daļu attiecībā uz aktīviem, saistībām un pašu kapitālu, kas radusies pirms šī datuma. 50. – 53. punkti sniedz vadlīnijas, kuros gadījumos ir nepraktiski labot kļūdu vienam vai vairākiem agrākajiem periodiem.

48. Kļūdu korekcijas atšķiras no grāmatvedības aplēses izmaiņām. Grāmatvedības aplēses pēc būtības ir aptuvenas vērtības, kuras var tikt pārskatītas, ja kļūst zināma papildus informācija. Piemēram, ienākumi vai zaudējumi, kuri atzīti iespējamās situācijas noskaidrošanas rezultātā, nav kļūdas koriģēšana.

49.  Piemērojot 42. punktu, uzņēmumam jāatklāj šāda informācija:

Nākamo periodu finanšu pārskatos nav nepieciešams atkārtoti atklāt informāciju.

50. Dažos gadījumos ir nepraktiski koriģēt salīdzināmo informāciju vienam vai vairākiem iepriekšējiem periodiem, lai panāktu salīdzināmību ar pārskata periodu. Piemēram, iespējams, ka dati par iepriekšējo(-iem) periodu(-iem) nav apkopoti tā, lai ļautu vai nu jaunas grāmatvedības politikas retrospektīvu piemērošanu (ieskaitot, 51. – 53. punkta mērķiem, tās perspektīvo piemērošanu iepriekšējiem periodiem), vai retrospektīvu koriģēšanu, lai koriģētu iepriekšējā perioda kļūdu, un var būt nepraktiski atkārtoti iegūt informāciju.

51. Bieži ir nepieciešams veikt aplēses, piemērojot grāmatvedības politiku finanšu pārskatu posteņiem, kas atzīti vai atklāti attiecībā uz darījumiem, citiem notikumiem vai apstākļiem. Aplēsei ir raksturīga subjektivitāte, un tās var veikt pēc bilances datuma. Potenciāli aplēses veikt ir grūtāk, ja retrospektīvi jāpiemēro grāmatvedības politika vai jāveic retrospektīva korekcija, lai koriģētu iepriekšējā perioda kļūdu ilgāka laika perioda dēļ, kas pagājis kopš attiecīgā darījuma, cita notikuma vai apstākļa. Tomēr aplēšu mērķis attiecībā uz iepriekšējiem periodiem ir tāds pats kā aplēsēm, kas veiktas pārskata periodā, proti, aplēsēm ir jāatspoguļo apstākļi, kas bija spēkā darījuma, cita notikuma vai apstākļa brīdī.

52. Tāpēc, retrospektīvi piemērojot jaunu grāmatvedības politiku vai koriģējot iepriekšējā perioda kļūdu, nepieciešama atsevišķa informācija, kas:

no citas informācijas. Dažiem aplēšu veidiem (piemēram, patiesās vērtības aplēse, kas nav balstīta uz novēroto cenu vai citu novērotu informāciju) ir nepraktiski nošķirt šādus informācijas veidus. Ja retrospektīvai piemērošanai vai retrospektīvai koriģēšanai nepieciešama nozīmīga aplēse, attiecībā uz kuru ir neiespējami nošķirt šos divus informācijas veidus, ir nepraktiski retrospektīvi piemērot jaunu grāmatvedības politiku vai retrospektīvi koriģēt iepriekšējā perioda kļūdu.

53. Piemērojot jaunu grāmatvedības politiku vai koriģējot summas par iepriekšējo periodu nav jāņem vērā iepriekš notikušais, vai nu izdarot pieņēmumus par to, kādi būtu bijuši vadības nodomi iepriekšējā periodā, vai aplēšot atzītās, novērtētās vai atklātās summas. Piemēram, ja uzņēmums koriģē iepriekšējā perioda kļūdu, aplēšot finanšu aktīvus, kas iepriekš klasificēti kā līdz termiņa beigām turēti ieguldījumi saskaņā ar 39. SGS Finanšu instrumenti: Atzīšana un novērtēšana – tas nemaina to aplēses pamatu periodam, ja vadība vēlāk nolemj tos neturēt līdz termiņa beigām. Bez tam, ja uzņēmums koriģē iepriekšējā perioda kļūdu, aprēķinot tā saistības par darbinieku uzkrātajiem slimību atvaļinājumiem saskaņā ar 19. SGS Darbinieka pabalsti, tas neņem vērā informāciju par neparasti smagu gripas sezonu nākamā perioda laikā, kas ir pieejama pēc tam, kad finanšu pārskati par iepriekšējo periodu ir autorizēti publiskošanai. Tas, ka nozīmīgas aplēses bieži ir nepieciešamas, ja tiek mainīta par iepriekšējiem periodiem uzrādītā salīdzinošā informācija, nekavē salīdzinošās informācijas ticamu korekciju vai labošanu.

54.  Uzņēmumam jāpiemēro šis Standarts pārskata periodiem, kuri sākas 2005. gada 1. janvārī vai pēc šī datuma. Ieteicama agrāka piemērošana. Ja uzņēmums piemēro šo standartu attiecībā uz periodiem, kuri sākas pirms 2005. gada 1. janvāra, tam jāatklāj šis fakts.

55. Šis standarts aizstāj 8. SGS Perioda neto peļņa vai zaudējumi, fundamentālas kļūdas un grāmatvedības politiku izmaiņas, kas pārskatīts 1993. gadā.

56. Šis standarts aizstāj šīs interpretācijas:

A1. 7. SGS Naudas plūsmas pārskati tiek laboti šādi:

A2. 12. SGS Ienākuma nodokļi tiek laboti, kā norādīts zemāk.

62(b) punkts tiek labots šādi:

80(h) punkts tiek labots šādi:

81(b) un 83. punkts tiek dzēsts.

A3. 14. SGS Informācijas sniegšana par segmentiem tiek labots šādi.

Grāmatvedības politiku definīcija 8. punktā tiek labota šādi:

Grāmatvedības politikas ir konkrēti principi, pamati, pieņēmumi, noteikumi un prakses, kuras uzņēmums piemēro finanšu pārskatu sagatavošanai un sniegšanai.

60. punkts tiek labots šādi:

77. un 78. punkts tiek mainīts šādi:

Šīs izmaiņas ir veicamas, lai izņemtu atsauces uz ārkārtas posteņiem:

A4. 19. SGS Darbinieku pabalsti tiek labots šādi.

131. punkts tiek labots šādi:

142. punkts tiek labots šādi:

160. punkts tiek labots šādi:

A5. 20. SGS Valsts dotāciju uzskaite un informācijas atklāšana ar valsts palīdzību 20. – 22. punkti tiek mainīti šādi:

A6. 22. SGS Uzņēmējdarbības apvienošana 100. punkts tiek dzēsts.

A7. 23. SGS Aizņēmumu izmaksas 30. punkts tiek mainīts šādi:

A8. 34. SGS Starpperioda finanšu pārskati tiek labots šādi.

17. punkts tiek labots šādi:

24., 25. un 27. punkts tiek mainīts šādi:

43. un 44. punkts tiek mainīts šādi:

A9. 35. SGS Pārtrauktās darbības 41., 42. un 50. punkts tiek dzēsts.

A10. 36. SGS Aktīvu vērtības samazināšanās ievada 13. punkts tiek dzēsts, kā arī 120. un 121. punkts tiek dzēsts.

A11. 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi 94. punkts tiek dzēsts.

A12. 38. SGS Nemateriālie aktīvi 120. punkts tiek dzēsts.

A13. PIK-12 “Konsolidācija – īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības” punkts par spēkā stāšanās datumu tiek mainīts šādi:

A14. PIK-13 “Kopīgi kontrolētas sabiedrības – kopuzņēmuma dalībnieku nemonetārie ieguldījumi” punkts par spēkā stāšanās datumu tiek mainīts šādi:

A15. PIK-21 Ienākuma nodokļi – pārvērtēto nolietojumam nepakļauto aktīvu atgūšana punkts par spēkā stāšanās datumu tiek mainīts šādi:

A16. [Labojums nav piemērojams, lai atklātu Standartus.]

A17. PIK-25 Ienākuma nodokļi – uzņēmuma vai tā akcionāru nodokļa statusa izmaiņas punkts par spēkā stāšanās datumu tiek mainīts šādi:

A18. PIK-27 Darījuma būtības novērtēšana, kuri ietver nomas juridisko formu punkts par spēkā stāšanās datumu tiek mainīts šādi:

A19. PIK-31 Ieņēmumi – bartera darījumi, kuri ietver reklāmas pakalpojumus punkts par spēkā stāšanās datumu tiek mainīts šādi:

A20. 1. SFPS“Starptautisko finanšu pārskatu standartu pirmreizējā pielietošana” starptautiskā finanšu pārskatu definīcija pielikumā A tiek mainīta šādi:

Starptautiskie finanšu pārskatu standarti (SFPS)

Standarti un interpretācijas, kuras pieņēmusi Starptautisko grāmatvedības standartu padome (SGSP). Tie ietver:

A21. 1. SFPS “Starptautisko finanšu pārskatu standartu pirmreizējā pielietošana” rindkopa tiek mainīta šādi:

A22. Visu citu Starptautisko grāmatvedības standartu rubrikas ir aizvietotas ar jaunu rubriku šādā veidā:

A23. Starptautiskajos finanšu pārskatu standartos, ieskaitot Starptautiskos grāmatvedības standartus un interpretācijas, kas piemērojamas 2003. gada decembrī, atsauces uz spēkā esošo 8. SGS Perioda neto peļņa vai zaudējumi, fundamentālas kļūdas un grāmatvedības politiku izmaiņas versiju tiek mainītas uz 8. SGS Grāmatvedības politika, grāmatvedības aplēšu izmaiņas un kļūdas.

1. Šā standarta mērķis ir noteikt:

Standarts arī nosaka, ka uzņēmums nedrīkst sagatavot finanšu pārskatus, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu, ja notikumi pēc bilances datuma liecina par to, ka darbības turpināšanas princips nav atbilstīgs.

2.  Šis standarts jālieto, lai uzskaitītu un atklātu notikumus pēc bilances datuma.

3.  Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Notikumi pēc bilances datuma ir labvēlīgi un nelabvēlīgi notikumi, kas notiek starp bilances datumu un datumu, kurā finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai. Izšķir divu veidu notikumus:

4. Finanšu pārskatu apstiprināšanas publiskošanai process atšķirsies atkarībā no vadības struktūras, likumā noteiktām prasībām un finanšu pārskatu sagatavošanas un noformēšanas kārtības.

5. Dažos gadījumos uzņēmumam finanšu pārskati jāiesniedz apstiprināšanai akcionāriem pēc tam, kad finanšu pārskati ir publiskoti. Tādos gadījumos finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai publiskošanas datumā, nevis datumā, kad finanšu pārskatus apstiprina akcionāri.

6. Dažos gadījumos uzņēmuma vadībai finanšu pārskati jāiesniedz apstiprināšanai uzraudzības padomei (tās sastāvā ir vienīgi personas, kas nepieder pie uzņēmuma vadības). Tādos gadījumos finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai, kad vadība tos apstiprina iesniegšanai uzraudzības padomei.

7. Notikumi pēc bilances datuma ir visi notikumi līdz datumam, kad finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai, pat tad, ja šie notikumi notiek pēc peļņas publiska paziņojuma vai citas izvēlētas finanšu informācijas publicēšanas.

8.  Uzņēmumam jākoriģē finanšu pārskatos atzītās summas, lai atspoguļotu koriģējošus notikumus pēc bilances datuma.

9. Koriģējoši notikumi pēc bilances datuma, kuru rezultātā uzņēmumam jākoriģē finanšu pārskatos atzītās summas vai jāatzīst iepriekš neatzīti posteņi, ir, piemēram, šādi:

10.  Uzņēmumam nav jākoriģē finanšu pārskatos atzītās summas, lai atspoguļotu nekoriģējošus notikumus pēc bilances datuma.

11. Nekoriģējošs notikums pēc bilances datuma ir, piemēram, ieguldījumu tirgus vērtības samazinājums starp bilances datumu un datumu, kad finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai. Tirgus vērtības samazinājums parasti nav saistīts ar ieguldījumu stāvokli bilances datumā, bet atspoguļo apstākļus, kas ir radušies vēlāk. Tādēļ uzņēmums nekoriģē finanšu pārskatos atzītās ieguldījumu summas. Tāpat uzņēmums neprecizē atklātās ieguldījumu summas bilances datumā, lai gan tam var būt jāsniedz papildu informācija saskaņā ar 21. punktu.

12.  Ja uzņēmums izsludina dividendes pašu kapitāla instrumentu turētājiem (kā definēts 32. SGS Finanšu instrumenti:informācijas atklāšana un sniegšana) tiek ieteiktas vai izsludinātas pēc bilances datuma, uzņēmumam nav jāatzīst šīs dividendes par saistībām bilances datumā.

13. Ja dividendes ir deklarētas (t.i., dividendes ir attiecīgi apstiprinātas un nav vairs uzņēmuma rīcībā) pēc bilances datuma, bet pirms finanšu pārskati ir apstiprināti publiskošanai, dividendes netiek atzītas kā saistības bilances datumā, jo tie neatbilst pašreizējo pienākumu kritērijiem 37. SGS. Šādas dividendes tiek atklātas finanšu pārskatu piezīmēs saskaņā ar 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana.

14.  Uzņēmums nedrīkst sagatavot finanšu pārskatus, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu, ja vadība pēc bilances datuma nosaka, ka tā plāno likvidēt uzņēmumu vai pārtraukt darbību vai ka tai nav citas reālas alternatīvas uzņēmuma slēgšanai vai darbības pārtraukšanai.

15. Pamatdarbības rezultātu un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās pēc bilances datuma var likt apsvērt, vai darbības turpināšanas pieņēmums joprojām ir atbilstīgs. Ja darbības turpināšanas pieņēmums vairs nav atbilstīgs, ietekme ir tik nozīmīga, ka šis standarts pieprasa veikt uzskaites pamatprincipu būtiskas izmaiņas, nevis koriģēt summas, kas atzītas pēc sākotnējā uzskaites principa.

16. 1. SGS nosaka pieprasītās informācijas atklāšanu, ja:

17.  Uzņēmumam jāatklāj datums, kad finanšu pārskati tika apstiprināti publiskošanai, un kurš šo apstiprinājumu deva. Ja uzņēmuma īpašnieki vai citi ir tiesīgi mainīt finanšu pārskatus pēc publiskošanas, uzņēmumam šis fakts jāatklāj.

18. Lietotājiem ir svarīgi zināt, kad finanšu pārskati tika apstiprināti publiskošanai, jo finanšu pārskati neatspoguļo notikumus pēc šā datuma.

19.  Ja uzņēmums pēc bilances datuma saņem informāciju par apstākļiem, kas pastāvēja bilances datumā, uzņēmumam jāprecizē atklātā informācija par šiem apstākļiem, ņemot vērā jauno informāciju.

20. Dažos gadījumos uzņēmumam jāprecizē finanšu pārskatos atklātā informācija, lai atspoguļotu pēc bilances datuma saņemto informāciju, pat tad, ja šī informācija neietekmē uzņēmuma finanšu pārskatos atzītās summas. Atklātā informācija jāprecizē, piemēram, kad pēc bilances datuma kļūst pieejami pierādījumi par iespējamām saistībām, kuras pastāvēja bilances datumā. Papildus apsvērumam, vai saistības tagad jāatzīst vai jāmaina saskaņā ar 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi, uzņēmums precizē atklāto informāciju par iespējamajām saistībām, ņemot vērā šos pierādījumus.

21.  Ja nekoriģējami notikumi pēc bilances datuma ir būtiski, informācijas neatklāšana var ietekmēt lietotāju saimnieciskos lēmumus, kas pieņemti uz finanšu pārskatu pamata. Tādēļ uzņēmumam jāatklāj informācija katrai būtiskai nekoriģējama notikuma kategorijai pēc bilances datuma:

22. Šie ir nekoriģējamu notikumu pēc bilances datuma piemēri, par kuriem informācija parasti tiktu atklāta, lai nodrošinātu lietotāju iespējas veikt atbilstošus novērtējumus un pieņemt lēmumus:

23.  Uzņēmumam jāpiemēro šis Standarts ikgadējiem periodiem, kas sākas 2005. gada 1. janvārī vai pēc šī datuma. Ieteicama agrāka piemērošana Ja uzņēmums piemēro šo standartu attiecībā uz periodiem, kuri sākas pirms 2001. gada 1. janvāra, tam jāatklāj šis fakts.

24. Šis standarts aizstāj 10. SGS Notikumi pēc bilances datuma (pārskatīts 1999. gadā).

A1. 22. SGS Uzņēmējdarbības kombinēšana, 97. punkts tiek mainīts šādi:

A2. 35. SGS Pārtrauktās darbības, 32. punkts tiek mainīts šādi:

A3. 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi ievada 18. punkts un 75. punkts tiek mainīti šādi, bet 96. punkts tiek dzēsts:

A4. Starptautiskos finanšu pārskatu standartos, ieskaitot Starptautiskos grāmatvedības standartus un interpretācijas, kas piemērojamas 2003. gada decembrī, atsauces uz spēkā esošo 10. SGS Notikumi pēc bilances datuma versiju tiek mainītas uz 10. SGS Notikumi pēc bilances datuma.

1. Šis standarts jāpiemēro būvlīgumu uzskaitei darbuzņēmēju finanšu pārskatos.

2. Šis standarts aizstāj 11. SGS “Būvlīgumu uzskaite”, kas apstiprināts 1978. gadā.

3. Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

4. Būvlīgumu var noslēgt par viena aktīva, piemēram, tilta, ēkas, dambja, cauruļvada, ceļa, kuģa vai tuneļa būvniecību. Būvlīgums var arī attiekties uz vairāku aktīvu būvniecību, kuri ir cieši savstarpēji saistīti vai savstarpēji atkarīgi to projekta, tehnoloģijas un funkcijas vai to galīgā nolūka vai lietojuma dēļ; šādi līgumi ir, piemēram, par pārstrādes uzņēmumu un citu kompleksu mašīnu vai iekārtu būvniecību.

5. Šajā standartā būvlīgumi ir:

6. Būvlīgumus formulē vairākos veidos, kurus šajā standartā klasificē nemainīgas cenas līgumos un izmaksu ar uzcenojumu līgumos. Dažiem būvlīgumiem var būt gan nemainīgas cenas līguma, gan izmaksu ar uzcenojumu līguma īpašības, piemēram, ja izmaksu ar uzcenojumu līgumam ir noteikta maksimālā cena. Tādos gadījumos darbuzņēmējam jāapsver visi 23. un 24. punkta nosacījumi, lai noteiktu, kad atzīt līguma ieņēmumus un izdevumus.

7. Šā standarta prasības parasti piemēro katram būvlīgumam atsevišķi. Tomēr noteiktos gadījumos šo standartu jāpiemēro atsevišķi identificējamām viena līguma sastāvdaļām vai līgumu grupai kopumā, lai atspoguļotu līguma vai līgumu grupas būtību.

8. Ja līgums aptver vairākus aktīvus, katra aktīva objekta būvniecība jāuzskata par atsevišķu būvlīgumu, ja:

9. Līgumu grupa neatkarīgi no tā, vai tie ir līgumi ar vienu vai vairākiem klientiem, jāuzskata par vienu būvlīgumu, ja:

10. Līgumā var paredzēt papildu aktīva būvniecību pēc klienta izvēles vai līgumā var izdarīt grozījumus, lai iekļautu papildu aktīva būvniecību. Papildu aktīva būvniecība jāuzskata par atsevišķu būvlīgumu, ja:

11. Līguma ieņēmumos jāiekļauj:

12. Līguma ieņēmumus novērtē saņemtās vai saņemamās atlīdzības patiesajā vērtībā. Līguma ieņēmumu novērtēšanu ietekmē dažādas nenoteiktības, kuras ir atkarīgas no nākotnes notikumu iznākuma. Aplēses bieži jāpārskata notikumu un nenoteiktību noskaidrošanas rezultātā. Tādēļ līguma ieņēmumu summa var palielināties vai samazināties periodu pēc perioda. Piemēram:

13. Izmaiņas ir klienta rīkojums mainīt darba apjomu, ko veic saskaņā ar līgumu. Izmaiņu rezultātā līguma ieņēmumi var palielināties vai samazināties. Izmaiņas ir, piemēram, aktīva specifikāciju vai projekta izmaiņas un līguma termiņa izmaiņas. Izmaiņas iekļauj līguma ieņēmumos, ja:

14. Prasījums ir summa, ko darbuzņēmējs mēģina iegūt no klienta vai citas personas kā to izmaksu atlīdzību, kuras nav iekļautas līgumcenā. Prasījuma pamatā var būt, piemēram, klienta izraisīti kavējumi, specifikāciju vai projekta kļūdas un apstrīdamas izmaiņas līgumdarbā. Prasījumu radīto ieņēmumu summu novērtēšana ir pakļauta lielai nenoteiktībai un bieži ir atkarīga no sarunu rezultāta. Tādēļ prasījumus iekļauj līguma ieņēmumos tikai tad, ja:

15. Veicināšanas maksājumi ir papildu summas, kuras maksā darbuzņēmējam, ja tiek izpildīti vai pārsniegti noteikti darbības rezultātu standarti. Piemēram, līgums var noteikt veicināšanas maksājumu darbuzņēmējam par līguma agrāku izpildi. Veicināšanas maksājumus iekļauj līguma ieņēmumos, ja:

36. Ja ir ticams, ka līguma kopējās izmaksas pārsniegs līguma kopējos ieņēmumus, gaidāmie zaudējumi uzreiz jāatzīst par izdevumiem.

37. Šo zaudējumu summu nosaka neatkarīgi no:

38. Procentuālās izpildes metodi piemēro kumulatīvi katrā pārskata periodā līguma ieņēmumu un līguma izmaksu kārtējām aplēsēm. Tādēļ līguma ieņēmumu vai līguma izmaksu aplēses izmaiņu ieteikmi vai līguma iznākuma aplēses izmaiņu ieteikmi uzskaita kā grāmatvedības aplēses izmaiņas (sk. 8. SGS “Perioda ►M5  peļņa vai zaudējumi ◄ , fundamentālas kļūdas un grāmatvedības politiku izmaiņas”). Mainītās aplēses lieto, lai noteiktu ieņēmumu un izdevumu summu, kuru atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā izmaiņu veikšanās periodā un nākamajos periodos.

39. Uzņēmumam jāatklāj šāda informācija:

40. Attiecībā uz bilances datumā nepabeigtiem līgumiem uzņēmumam jāatklāj šāda informācija:

41. Ieturējumi ir padarītā darba rēķinu summas, kas netiek maksātas, kamēr nav izpildīti līgumā paredzētie nosacījumi šo summu samaksai vai kamēr nav novērsti trūkumi. Padarītā darba rēķini ir summas, kas aprēķinātas par līgumā paredzētā darba izpildi neatkarīgi no tā, vai klients tās ir samaksājis vai ne. Avansa maksājumi ir summas, kuras darbuzņēmējs saņēmis pirms attiecīgā darba izpildes.

42. Uzņēmumam jāuzrāda:

43. Bruto summa, kas jāsaņem no klientiem par līgumdarbu, ir neto summa, kas aprēķināta šādi:

attiecībā uz visiem nepabeigtiem līgumiem, par kuriem radušās izmaksas plus atzītā peļņa (mīnus atzītie zaudējumi) pārsniedz padarītā darba rēķinus.

44. Bruto summa, kas jāmaksā klientiem par līgumdarbu, ir neto summa, kas aprēķināta šādi:

attiecībā uz visiem nepabeigtiem līgumiem, par kuriem padarītā darba rēķini pārsniedz radušās izmaksas plus atzīto peļņu (mīnus atzītie zaudējumi).

45. Uzņēmums atklāj iespējamās saistības un iespējamos aktīvus saskaņā ar 37. SGS “Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi”. Iespējamās saistības un iespējamie aktīvi var veidoties no tādiem posteņiem kā garantijas izmaksas, prasījumi, soda naudas vai iespējamie zaudējumi.

46. Šis starptautiskais grāmatvedības standarts stājas spēkā attiecībā uz finanšu pārskatiem par periodiem, kuri sākas 1995. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma.

— PIK–21: Ienākuma nodokļi – pārvērtēto nolietojumam nepakļauto aktīvu atgūšana, un

— PIK–25: Ienākuma nodokļi – uzņēmuma vai tā akcionāru nodokļa statusa izmaiņas.

a) uzņēmuma bilancē atzīto aktīvu (saistību) uzskaites vērtības atgūšana (samaksāšana) nākotnē; un

b) darījumi un citi notikumi pārskata periodā, kurus atzīst uzņēmuma finanšu pārskatos.

1. Šis standarts jālieto ienākuma nodokļu uzskaitei.

2. Šajā standartā ienākuma nodokļi ir visi iekšzemes un ārvalstu nodokļi, kuri pamatojas uz peļņu, kas apliekama ar nodokli. Ienākuma nodokļi ir arī nodokļi, piemēram, ieturamie nodokļi, kuri meitasuzņēmumam, asociētajam uzņēmumam vai kopuzņēmumam pēc peļņas sadales jāmaksā pārskatus sniedzējam uzņēmumam.

3. (Svītrots)

4. Šis standarts neaplūko valsts dotāciju (sk. 20. SGS “Valsts dotāciju uzskaite un informācijas atklāšana par valsts palīdzību”) vai ieguldījumu nodokļa kredītu grāmatvedības metodes. Tomēr šis standarts aplūko pagaidu starpību uzskaiti, kuras var rasties no šīm dotācijām vai ieguldījumu nodokļa kredītiem.

5. Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

6. Nodokļa izdevumos (nodokļa ienākumos) ietilpst pārskata perioda nodokļa izdevumi (pārskata perioda nodokļa ienākumi) un atliktā nodokļa izdevumi (atliktā nodokļa ienākumi).

12. Pārskata perioda nodoklis par pārskata periodu un iepriekšējiem periodiem jāatzīst par saistībām nesamaksātās summas apmērā. Ja summa, kura jau ir samaksāta par pārskata periodu un iepriekšējiem periodiem, pārsniedz summu, kas jāmaksā par šiem periodiem, pārsniegums jāatzīst par aktīvu.

13. Labums, kas attiecas uz nodokļa zaudējumiem un ko var ieskaitīt atpakaļ, lai atgūtu iepriekšējā perioda pārskata perioda nodokļus, jāatzīst par aktīvu.

14. Ja nodokļa zaudējumus izmanto, lai atgūtu iepriekšējā perioda pārskata perioda nodokli, uzņēmums atzīst labumu par aktīvu tajā periodā, kurā nodokļa zaudējumi rodas, jo ir ticams, ka labums ieplūdīs uzņēmumā, un labumu var ticami novērtēt.

37. Katrā bilances datumā uzņēmums pārvērtē neatzītos atliktā nodokļa aktīvus. Uzņēmums atzīst iepriekš neatzītu atliktā nodokļa aktīvu, ja ir kļuvis ticams, ka turpmākā ar nodokli apliekamā peļņa ļaus atgūt atliktā nodokļa aktīvu. Piemēram, tirdzniecības nosacījumu uzlabošana var palielināt ticamību, ka uzņēmums varēs radīt pietiekamu ar nodokli apliekamo peļņu nākotnē, lai atliktā nodokļa aktīvs atbilstu 24. vai 34. punktā izklāstītajiem atzīšanas kritērijiem. Cits piemērs ir, kad uzņēmums pārvērtē atliktā nodokļa aktīvus uzņēmējdarbības apvienošanas datumā vai pēc tam (sk. 67. un 68. punktu).

71. Uzņēmumam jāveic pārskata perioda nodokļa aktīvu un pārskata perioda nodokļa saistību ieskaits tikai tad, ja uzņēmums:

72. Lai gan pārskata perioda nodokļa aktīvus un saistības atzīst un novērtē atsevišķi, bilancē to ieskaitu veic pēc kritērijiem, kuri ir līdzīgi finanšu instrumentu kritērijiem, kuri noteikti 32. SGS “Finanšu instrumenti: informācijas atklāšana un sniegšana”. Uzņēmums parasti ir juridiski tiesīgs veikt pārskata perioda nodokļa aktīvu ieskaitu pret pārskata perioda nodokļa saistībām, ja pārskata perioda nodokļa aktīvs un saistības attiecas uz ienākuma nodokļiem, kurus noteikusi viena nodokļu administrācija, un šī nodokļu administrācija atļauj uzņēmumam veikt vai saņemt vienu neto maksājumu.

73. Konsolidētajos finanšu pārskatos viena koncerna uzņēmuma pārskata perioda nodokļa aktīva ieskaitu pret cita koncerna uzņēmuma pārskata perioda nodokļa saistībām veic tikai tad, ja attiecīgie uzņēmumi ir juridiski tiesīgi veikt vai saņemt vienu neto maksājumu un uzņēmumi paredz veikt vai saņemt šo neto maksājumu vai vienlaicīgi atgūt aktīvu un nokārtot saistības.

74. Uzņēmumam jāveic atliktā nodokļa aktīvu un atliktā nodokļa saistību ieskaits tikai tad, ja:

75. Lai izvairītos no nepieciešamības sastādīt detalizētu grafiku par laiku, kurā paredzama katras pagaidu starpības apvērse, šis standarts pieprasa, lai uzņēmums veiktu tā paša ar nodokli apliekamā uzņēmuma atliktā nodokļa aktīva ieskaitu pret atliktā nodokļa saistībām tikai tad, ja atliktā nodokļa aktīvs un saistības attiecas uz ienākuma nodokļiem, kurus noteikusi viena nodokļu administrācija, un uzņēmums ir juridiski tiesīgs veikt pārskata perioda nodokļa aktīvu ieskaitu pret pārskata perioda nodokļa saistībām.

76. Retos gadījumos uzņēmums var būt juridiski tiesīgs veikt ieskaitu un paredzēt norēķināties ar neto maksājumu dažos periodos, bet ne citos. Tādos retos gadījumos var būt nepieciešams detalizēts grafiks, lai ticami noteiktu, vai viena ar nodokli apliekama uzņēmuma atliktā nodokļa saistību rezultātā palielināsies nodokļa maksājumi tajā pašā periodā, kurā cita ar nodokli apliekamās uzņēmuma atliktā nodokļa aktīva rezultātā samazināsies šā otrā ar nodokli apliekamā uzņēmuma maksājumi.

77. Nodokļa izdevumi (ienākumi), kuri attiecas uz parastās darbības peļņu vai zaudējumiem, jāuzrāda peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

78. 21. SGS “Ārvalstu valūtas kursu izmaiņu ietekme” pieprasa atsevišķas valūtas kursa starpības atzīt par ienākumiem vai izdevumiem, bet neprecizē, kur šīs starpības jāuzrāda peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Tātad, ja valūtas kursa starpības par atliktā ārvalstu nodokļa saistībām vai aktīviem atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā, šīs starpības var klasificēt par atliktā nodokļa izdevumiem (ienākumiem), ja šī uzrādīšana tiek uzskatīta par visnoderīgāko finanšu pārskatu lietotājiem.

89. Šis starptautiskais grāmatvedības standarts stājas spēkā attiecībā uz finanšu pārskatiem par periodiem, kuri sākas 1998. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma, izņemot, kā noteikts 91. punktā. Ja uzņēmums piemēro šo standartu attiecībā uz finanšu pārskatiem par periodiem, kuri sākas pirms 1998. gada 1. janvāra, uzņēmumam jāatklāj fakts, ka tas ir piemērojis šo standartu 1979. gadā apstiprinātā 12. SGS “Ienākuma nodokļu uzskaite” vietā.

90. Šis standarts aizstāj 12. SGS “Ienākuma nodokļu uzskaite”, kas apstiprināts 1979. gadā.

91. 52A., 52B., 65A. punkts, 81. punkta i) apakšpunkts, 82A., 87A., 87B., 87C. punkts, kā arī 3. un 50. punkta svītrošana stājas spēkā attiecībā uz gada finanšu pārskatiem ( 4 ) par periodiem, kuri sākas 2001. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma. Ieteicama agrāka pieņemšana. Ja agrāka pieņemšana ietekmē finanšu pārskatus, uzņēmumam šis fakts jāatklāj.

a) labāk izprast uzņēmuma iepriekšējos darbības rezultātus;

b) labāk novērtēt uzņēmuma riskus un atdevi; un

c) veikt pilnīgākus vērtējumus par uzņēmumu kopumā.

1. Šis standarts jāpiemēro publicēto finanšu pārskatu pilnos komplektos, kuri atbilst starptautiskajiem grāmatvedības standartiem.

2. Finanšu pārskatu pilns komplekts ietver bilanci, peļņas vai zaudējumu aprēķinu, naudas plūsmas pārskatu, pašu kapitāla izmaiņu pārskatu un piezīmes, kā noteikts 1. SGS “Finanšu pārskatu sniegšana”.

3. Šis standarts jāpiemēro uzņēmumiem, kuru pašu kapitāla vai parāda vērtspapīri ir publiskajā apgrozībā, un uzņēmumiem, kuri emitē pašu kapitāla vai parāda vērtspapīrus publiskos vērtspapīru tirgos.

4. Ja uzņēmums, kura vērtspapīri nav publiskās apgrozības objekts, sagatavo finanšu pārskatus, kuri atbilst starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, uzņēmumam ieteicams brīvprātīgi sniegt finanšu informāciju pa segmentiem.

5. Ja uzņēmums, kura vērtspapīri nav publiskās apgrozības objekts, izvēlas brīvprātīgi atklāt segmenta informāciju finanšu pārskatos, kuri atbilst starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, šim uzņēmumam pilnīgi jāievēro šā standarta prasības.

6. Ja vienā finanšu pārskatā ietverti gan tāda uzņēmuma konsolidētie finanšu pārskati, kura vērtspapīri ir publiskajā apgrozībā, gan mātesuzņēmuma vai viena vai vairāku meitasuzņēmumu atsevišķie finanšu pārskati, segmenta informācija jāsniedz, tikai pamatojoties uz konsolidētajiem finanšu pārskatiem. Ja meitasuzņēmums pats ir uzņēmums, kura vērtspapīri ir publiskajā apgrozībā, tas sniegs segmenta informāciju pats savā atsevišķā finanšu pārskatā.

7. Tāpat, ja vienā finanšu pārskatā ietverti gan tāda uzņēmuma finanšu pārskati, kura vērtspapīri ir publiskajā apgrozībā, gan pēc pašu kapitāla metodes uzskaitīta tāda asociētā uzņēmuma vai kopuzņēmuma sagatavoti atsevišķi finanšu pārskati, kurā uzņēmumam ir finanšu līdzdalība, segmenta informācija jāsniedz, tikai pamatojoties uz uzņēmuma finanšu pārskatiem. Ja pēc pašu kapitāla metodes uzskaitītais asociētais uzņēmums vai kopuzņēmums pats ir uzņēmums, kura vērtspapīri ir publiskajā apgrozībā, tas sniegs segmenta informāciju pats savā atsevišķā finanšu pārskatā.

8. Šajā standartā lietoto terminu nozīmes atbilst 7. SGS “Naudas plūsmas pārskati”, 8. SGS “Perioda ►M5  peļņa vai zaudējumi ◄ , fundamentālas kļūdas un grāmatvedības politiku izmaiņas” un 18. SGS “Ieņēmumi”:

▼M5

▼B

9. Šajā standartā lietoto terminu “uzņēmējdarbības segments” un “ģeogrāfiskais segments” nozīmes ir šādas:

10. Faktori, kas minēti 9. punktā uzņēmējdarbības segmentu un ģeogrāfisko segmentu identificēšanai, nav uzskaitīti konkrētā secībā.

11. Vienā uzņēmējdarbības segmentā neietilpst preces un pakalpojumi ar ievērojami atšķirīgiem riskiem un atdevi. Lai gan var būt atšķirības pēc viena vai vairākiem faktoriem uzņēmējdarbības segmenta noteikšanā, sagaidāms, ka vienā uzņēmējdarbības segmentā ietvertās preces un pakalpojumi ir līdzīgi pēc lielākās faktoru daļas.

12. Tāpat ģeogrāfiskā segmentā neietilpst darbība saimnieciskās vidēs ar ievērojami atšķirīgiem riskiem un atdevi. Ģeogrāfiskais segments var būt viena valsts, divu vai vairāku valstu grupa vai kādas valsts reģions.

13. Dominējošie riska avoti ietekmē to, kā tiek organizēta un pārvaldīta lielākā daļa uzņēmumu. Tādēļ šā standarta 27. punkts nosaka, ka uzņēmuma organizatoriskā struktūra un tā iekšējā finanšu pārskatu sniegšanas sistēma ir pamats tā segmentu identificēšanai. Uzņēmuma riskus un atdevi ietekmē gan tā darbības ģeogrāfiskā atrašanās vieta (kur ražo tā preces vai kur ir bāzēta pakalpojumu sniegšanas darbība), gan arī tā tirgu atrašanās vieta (kur pārdod preces vai sniedz pakalpojumus). Definīcija ļauj balstīt ģeogrāfiskos segmentus uz:

14. Uzņēmuma organizatoriskā un iekšējā pārskatu sniegšanas struktūra parasti sniedz pierādījumus par to, vai ģeogrāfisko risku dominējošais avots ir tā aktīvu atrašanās vieta (pārdoto perču (sniegto pakalpojumu) izcelsmes vieta) vai tā klientu atrašanās vieta (pārdoto preču (sniegto pakalpojumu) piegādes galapunkts). Tādējādi uzņēmums aplūko savu struktūru, lai noteiktu, vai tā ģeogrāfiskie segmenti jābalsta uz tā aktīvu atrašanās vietu vai uz tā klientu atrašanās vietu.

15. Uzņēmējdarbības vai ģeogrāfiskā segmenta sastāva noteikšana ietver zināmu vērtējuma apjomu. Veicot šo vērtējumu, uzņēmuma vadība ņem vērā mērķi finanšu informācijas sniegšanai pa segmentiem, kā izklāstīts šajā standartā, un finanšu pārskatu kvalitatīvās iezīmes, kā noteikts SGSK pamatnostādnēs par finanšu pārskatu sagatavošanu un sniegšanu. Šīs kvalitatīvās iezīmes ietver finanšu informācijas būtiskumu, ticamību un salīdzināmību laika gaitā, kuru sniedz par dažādām uzņēmuma preču un pakalpojumu grupām un par tā darbību konkrētos ģeogrāfiskajos apgabalos, un šīs informācijas noderīgumu uzņēmuma risku un atdeves novērtēšanai kopumā.

16. Šajā standartā lietoto papildu terminu nozīme ir šāda:

17. Segmenta ieņēmumu, segmenta izdevumu, segmenta aktīvu un segmenta saistību definīcijās ietilpst tādu posteņu summas, kuri ir tieši attiecināmi uz segmentu, un tādu posteņu summas, kurus pamatoti var attiecināt uz segmentu.Uzņēmums aplūko savu iekšējo finanšu pārskatu sniegšanas sistēmu kā sākumpunktu to posteņu identificēšanai, kurus var tieši attiecināt vai pamatoti attiecināt uz segmentiem. Tas ir, pastāv pieņēmums, ka summas, kas ir identificētas segmentiem iekšējo finanšu pārskatu sniegšanas nolūkā, ir tieši attiecināmas vai pamatoti attiecināmas uz segmentiem, lai novērtētu uzrādāmo segmentu segmenta ieņēmumus, segmenta izdevumus, segmenta aktīvus un segmenta saistības.

18. Tomēr dažos gadījumos ieņēmumi, izdevumi, aktīvs vai saistības var būt attiecināts uz segmentiem iekšējo finanšu pārskatu sniegšanas nolūkā pēc principa, ko saprot uzņēmuma vadība, bet ko finanšu pārskatu ārējie lietotāji varētu uzskatīt par subjektīvu, nereglamentētu vai grūti saprotamu. Tāda attiecināšana nebūtu pamatots iemesls saskaņā ar segmenta ieņēmumu, segmenta izdevumu, segmenta aktīvu un segmenta saistību definīcijām šajā standartā. Un otrādi, uzņēmums var izvēlēties neattiecināt kādu ieņēmumu, izdevumu, aktīva vai saistību posteni iekšējo finanšu pārskatu sniegšanas nolūkā pat tad, ja tam ir pamatots iemesls.Šo posteni attiecina saskaņā ar segmenta ieņēmumu, segmenta izdevumu, segmenta aktīvu un segmenta saistību definīcijām šajā standartā.

19. Segmenta aktīvi ir, piemēram, apgrozāmie aktīvi, kurus izmanto segmenta pamatdarbībā, pamatlīdzekļi, aktīvi, kuri pakļauti finanšu nomai (17. SGS Noma), un nemateriālie aktīvi. Ja konkrētu nolietojuma vai amortizācijas posteni iekļauj segmenta izdevumos, saistīto aktīvu iekļauj segmenta aktīvos. Segmenta aktīvos neietilpst aktīvi, kurus izmanto vispārīgiem uzņēmuma vai galvenā biroja mērķiem. Segmenta aktīvos ietilpst pamatdarbības aktīvi, kuri ir kopīgi diviem vai vairākiem segmentiem, ja tam ir pamatots iemesls. Segmenta aktīvos ietilpst nemateriālā vērtība, kura ir tieši attiecināma uz segmentu vai kuru var pamatoti attiecināt uz segmentu, un segmenta izdevumos ietilpst nemateriālās vērtības uzskaitītie nolietojuma zaudējumi.

20. Segmenta saistības ir, piemēram, parādi piegādātājiem un darbuzņēmējiem un citi parādi kreditoriem, uzkrātās saistības, klientu avansa maksājumi, preču garantijas uzkrājumi un citi prasījumi, kas saistīti ar preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Segmenta saistībās neietilpst aizņēmumi, saistības attiecībā uz aktīviem, kuri ir pakļauti finanšu nomai (17. SGS), un citas saistības, kuras rodas finansēšanas, nevis pamatdarbības nolūkā. Ja procentu izdevumus iekļauj segmenta rezultātā, attiecīgās procentus pelnošās saistības iekļauj segmenta saistībās. Segmentu saistībās, kuru darbība nav galvenokārt finansiāla rakstura, neietilpst aizņēmumi un tamlīdzīgas saistības, jo segmenta rezultāts atspoguļo pamatdarbības peļņu vai zaudējumus, nevis ►M5  peļņa vai zaudējumi ◄ bez finansēšanas. Turklāt tā kā parāda kapitālu parasti emitē galvenā biroja līmenī uzņēmuma mērogā, procentus pelnošās saistības bieži nav iespējams tieši attiecināt vai pamatoti attiecināt uz segmentu.

21. Segmenta aktīvu un saistību novērtējumi ietver tāda uzņēmuma identificējamo segmenta aktīvu un segmenta saistību iepriekšējo uzskaites vērtību korekcijas, kas iegūts uzņēmējdarbības apvienošanā, ko uzskaita par iegādi, pat tad, ja šīs korekcijas tiek veiktas tikai konsolidēto finanšu pārskatu sagatavošanas nolūkā un netiek uzrādītas ne mātesuzņēmuma, ne meitasuzņēmuma atsevišķajos finanšu pārskatos. Līdzīgi, ja pamatlīdzekļi ir pārvērtēti pēc iegādes saskaņā ar 16. SGS pārvērtēšanas modeli, tad segmenta aktīvu novērtējumi atspoguļo šos pārvērtējumus.

22. Dažus norādījumus par izmaksu attiecināšanu var atrast citos Standartos. Piemēram, 2. SGS Krājumi (ar 2003.gada labojumiem) 11. – 20. punkts sniedz norādījumus izmaksu attiecināšanai uz krājumiem, un 11. SGS Būvlīgumi 16. – 21. punkts sniedz norādījumus izmaksu attiecināšanai uz līgumiem. Šie norādījumi var būt noderīgi, attiecinot izmaksas uz segmentiem.

23. 7. SGS “Naudas plūsmas pārskati” sniedz norādījumus par to, vai bankas kredīta pārtēriņi jāiekļauj kā naudas sastāvdaļa vai jāuzrāda kā aizņēmumi.

24. Segmenta ieņēmumi, segmenta izdevumi, segmenta aktīvi un segmenta saistības nosaka pirms koncerna iekšējo atlikumu un koncerna iekšējo darījumu izslēgšanas konsolidācijas procesa ietvaros, izņemot gadījumus, kad šie koncerna iekšējie atlikumi un darījumi ir starp koncerna uzņēmumiem vienā segmentā.

25. Lai gan grāmatvedības politikas, kas lietotas uzņēmuma finanšu pārskatu sagatavošanā un sniegšanā kopumā, ir arī pamata segmenta grāmatvedības politikas, segmenta grāmatvedības politikās bez tam ietilpst politikas, kuras konkrēti attiecas uz informācijas sniegšanu pa segmentiem, piemēram, segmentu identifikācija, starpsegmentu norēķinu cenu noteikšanas metode un princips ieņēmumu un izdevumu attiecināšanai uz segmentiem.

26. Uzņēmuma risku un atdeves dominējošajam avotam un veidam jānosaka, vai primārā forma informācijas sniegšanai pa segmentiem būs uzņēmējdarbības segmenti vai ģeogrāfiskie segmenti. Ja uzņēmuma riskus un atdeves likmes pārsvarā ietekmē tā ražoto preču un sniegto pakalpojumu atšķirības, tā primārai formai informācijas sniegšanai pa segmentiem jābūt uzņēmējdarbības segmentiem, sniedzot sekundāro informāciju ģeogrāfiski. Tāpat, ja uzņēmuma riskus un atdeves likmes pārsvarā ietekmē tas fakts, ka tas darbojas dažādās valstīs vai citos ģeogrāfiskajos apgabalos, tā primārai formai informācijas sniegšanai pa segmentiem jābūt ģeogrāfiskajiem segmentiem, sniedzot sekundāro informāciju par saistīto preču un pakalpojumu grupām.

27. Uzņēmuma iekšējai organizatoriskai un vadības struktūrai un tā iekšējai finanšu pārskatu sniegšanas sistēmai galvenajai vadībai (piemēram, valdei un izpilddirektoram) parasti jābūt pamatam, lai identificētu uzņēmuma risku un atšķirīgu atdeves likmju galveno avotu un veidu un tādējādi noteiktu, kura informācijas sniegšanas forma ir primārā un kura ir sekundārā, izņemot, kā noteikts tālāk (a) un (b) apakšpunktā:

28. Lielākajai daļai uzņēmumu risku un atdeves galvenais avots nosaka, kā uzņēmumu organizē un pārvalda. Uzņēmuma organizatoriskā un vadības struktūra un tā iekšējo finanšu pārskatu sniegšanas sistēma parasti sniedz precīzākos pierādījumus par uzņēmuma risku un atdeves galveno avotu informācijas sniegšanai pa segmentiem. ►M12  Tādēļ, izņemot retus gadījumus, uzņēmums sniegs segmenta informāciju finanšu pārskatos pēc tāda paša principa, kā tas sniedz iekšējos pārskatus galvenajai vadībai. ◄ Tā risku un atdeves galvenais avots kļūst par tā primāro formu informācijas sniegšanai pa segmentiem. Tā risku un atdeves sekundārais avots kļūst par tā sekundāro formu informācijas sniegšanai pa segmentiem.