[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 29.4/.2009

COM(2009) 180 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Kā risināt ES iedzīvotāju novecošanas ietekmi (2009. gada ziņojums par novecošanu)

1. ievads

Pirmo reizi vēsturē vairums eiropiešu var dzīvot aktīvu, veselīgu, līdzdalīgu dzīvi pat ļoti cienījamā vecumā. Sabiedrības, kas noveco, vienlaikus rada jaunas iespējas inovatīviem uzņēmumiem, jo pastāv jaunu un pielāgotu preču un pakalpojumu pieprasījums. Tomēr novecošana un zemi dzimstības rādītāji kopā rada lielu ekonomisku, budžeta un sociālo risku. Eiropa jau gatavojas šādu problēmu risināšanai, un dažas dalībvalstis ir jau panākušas būtisku progresu šajā ziņā, piemēram, ir reformētas pensiju sistēmas un uzlabots līdzsvars starp profesionālo un ģimenes dzīvi. Neraugoties uz to, ja turpmāk netiks veiktas institucionālas un politikas izmaiņas, visticamāk, demogrāfiskās tendences ievērojami pārveidos mūsu sabiedrību, traucējot paaudžu solidaritātei un radot jaunas prasības turpmākajām paaudzēm. Šādas tendences nākotnē jūtami ietekmēs potenciālo izaugsmi un radīs spiedienu palielināt publiskos izdevumus ne tikai pensijām un veselības aprūpei, bet arī infrastruktūrai, mājokļiem un izglītībai.

Jau vairākās secīgās Eiropadomēs ir atzīta nepieciešamība risināt iedzīvotāju novecošanas ietekmi uz Eiropas sociālajiem modeļiem. Šis jautājums politikai ir sarežģīts uzdevums un skar aktuālas debates par tādiem jautājumiem kā labklājības sistēmu mūsdienīgošana, nodarbinātības perioda paildzināšana (aktuāli pēc 2005. gada oktobrī notikušā Hemptonkortas samita), atjauninātā Lisabonas stratēģija, atjauninātā ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija un „Integrētā klimata un enerģētikas politika”, atklātā koordinēšanas metode attiecībā uz pensijām, veselības un ilgtermiņa aprūpi un stratēģiju jaunatnei[1], kā arī par to, kā nodrošināt virzību uz stabilu publisko finanšu [stāvokli] Stabilitātes un izaugsmes pakta ietvaros.

Tieši šādā kontekstā ECOFIN Padome Ekonomiskās politikas komisijai uzdeva un Komisijai lūdza līdz 2009. gada beigām atjaunināt ilgtermiņa budžeta prognozes. Kopējās prognozes[2], piemērojot līdz šim neizmantotas, atjauninātas metodikas, visumā apstiprina 2006. gadā paustās prognozes. Minētās prognozes faktiski ir galvenais iedzīvotāju novecošanas ietekmes analīzes avots un veido būtisku ES daudzpusējās budžeta uzraudzības daļu. Politikas veidotājiem tās lieti noderēs, sagatavojot pensiju un veselības aprūpes sistēmas reformas.

Šajā paziņojumā izklāstītas jaunākās ilgtermiņa ekonomiskās un budžeta prognozes. Šeit arī iezīmēta nostāja attiecībā uz Komisijas viedokli par Eiropas spēju atrisināt novecošanas jautājumu, ņemot vērā jaunākos datus un pašlaik vērojamās norises ekonomikā.

Nesen veiktas analīzes rezultāti apliecina, ka izeja no šādas situācijas pastāv – aptuveni desmit gadu ilgs periods, kurā laikā darbspēka izaugsme turpināsies, – lai īstenotu novecojošām sabiedrībām[3] nepieciešamās strukturālās reformas. Ja tiks saglabāts status quo, pavājināsies ES spēja apmierināt novecojošas sabiedrības turpmākās vajadzības.

Ekonomiskās krīze varētu saasināt novecošanas radītās problēmas. Tāpēc 2008. gada 26. novembrī pieņemtajā Komisijas „Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā” (turpmāk – EERP )[4] minētā mērķtiecīgas un labi koordinētās politikas reakcijas uz krīzi izveidošana ir jāuztver kā iespēja vienotiem spēkiem pārvarēt recesiju, tā atbalstot ekonomiskās darbības īstermiņā un veicot reformas, lai stiprinātu investīcijas ilgtspējīgākā ekonomikā un sabiedrībā, kā arī ievirzot ar novecošanu saistītus izdevumus stabilā gultnē[5]. Investīcijas nolūkā stimulēt apmācības un cilvēkkapitālu, būs lietderīgas, lai novērstu krīzes ietekmi īstermiņā un sekmētu sagatavošanos sabiedrības novecošanas procesam.

2. Demogrāfiskās novecošanas radītie izaicinājumi ilgtermiņā

Novecošanas ekonomiskā ietekme

Ilgtermiņa prognozes nav specifiski paredzējumi, tās ir sagatavotas, pamatojoties uz pieņēmumu, ka politikā tiek saglabāts status quo; tādējādi šādas prognozes sniedz nozīmīgu informāciju par to, kas notiks, ja nekas netiks mainīts. Jaunākās šādas prognozes, kas tika laistas klajā 2009. gada ziņojumā par novecošanu, balstās uz 2008. gada aprīlī klajā laistajām Eurostat jaunākajām demogrāfiskajām prognozēm. Demogrāfijas tendences dažādās valstīs būtiski atšķiras, bet kopumā var prognozēt, ka ES iedzīvotāju skaits laikposmā līdz 2060. gadam nemainīsies, pateicoties reproduktīvo rādītāju nelieliem uzlabojumiem dažās dalībvalstīs un dinamiskākai imigrantu plūsmai (lai gan 2006. gadā tika prognozēts, ka tā laika gaitā samazināsies). Tomēr jaunākās demogrāfiskās prognozes būtiski neatšķiras rādītājos par iedzīvotāju struktūru, tās arī apliecina, ka zemie dzimstības rādītāji, pieaugošā dzīvildze un nepārtrauktā imigrantu plūsma nodrošinās gandrīz nemainīgu šo rādītāju stabilitāti, tikai pati ES sabiedrība kopumā laikā līdz 2060. gadam kļūs daudz vecāka[6], proti, Eiropas Savienībā attiecība starp cilvēkiem darbspējīgā vecumā (15-64 gadi) būs nevis četri cilvēki uz vienu cilvēku vecumā virs 65 gadiem, bet gan divi uz vienu. Paredzams, ka lielākais samazinājums notiks laikposmā no 2015. gada līdz 2035. gadam, kad vairākas iedzīvotāju grupas no tā dēvētās demogrāfiskā sprādziena paaudzes pensionēsies.

Attiecībā uz ES kopumā paredzams, ka rādītāji par līdzdalību darba tirgū palielināsies no 70½% 2007. gadā līdz 74 % 2060. gadā, un pārsvarā tie materializēsies laikā līdz 2020. gadam. Sagaidāms, ka atšķirība starp vīriešu un sieviešu līdzdalības rādītājiem pakāpeniski saruks, jo īpaši tajās valstīs, kur pašlaik šāda atšķirība ir liela. Kopumā sagaidāms, ka nodarbinātības rādītāji palielināsies no 65½ % 2007. gadā līdz aptuveni 70 % 2060. gadā. Nodarbinātības rādītāji attiecībā uz vecāka gada gājuma strādājošajiem visticamāk palielināsies, jo daudzās dalībvalstīs plānotas reformas, lai paildzinātu nodarbinātībā pavadīto laikposmu. Tomēr kopumā sagaidāms, ka nodarbinātība ES līdz 2060. gadam saruks par aptuveni 19 miljoniem strādājošo. Aizvien augošie darbspēka līdzdalības rādītāji vairumā valstu un pieaugošais imigrācijas tīrais līmenis dažās valstīs nodarbinātības kritumu vienkārši padarīs mērenāku, jo laikposmā no 2020. gada līdz 2060. gadam iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā saruks.

Darbspēka samazināšanās rezultātā nākotnē darba ražīgums būs ekonomiskās izaugsmes avots. Piesardzīgas aplēses liecina, ka dalībvalstīs darba ražīguma pieaugums sakritīs ar ilgtermiņa vidējo rādītāji vēstures gaitā ES, proti, 1¾ %, kas ir tuvu ASV reģistrētam rādītājam ļoti ilgā laika posmā. Tādēļ potenciālais IKP pieaugums gadā būtiski samazināsies. Fakts, ka samazinās iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā, būs papildu nasta izaugsmei un ienākumu daudzumam uz vienu personu. Ņemot vērā atšķirīgās demogrāfijas tendences, izaugsmes rādītāji dažādās valstīs būtiski atšķirsies.

Novecošanas ietekme uz budžetu

Sabiedrības novecošanas sekas būs lielāka nepieciešamība pēc publiskā nodrošinājuma maksājumiem un pakalpojumiem, kas saistīti ar vecumu. Tālab paredzams, ka novecošanas fiskālā ietekme būs jo liela teju visās dalībvalstīs; tā kļūs jūtama jau tuvākās desmitgades laikā. Kopumā, ņemot vērā pašlaik esošo politiku, ar vecumu saistīti publiskie izdevumi ES līdz 2060. gadam varētu palielināties vidēji par aptuveni 4¾ procenta punktiem no IKP un par vairāk nekā 5 procenta punktiem eurozonā, jo īpaši pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes izdevumu rezultātā. Prognozes par ES-25 liecina, ka šāds palielinājums būs nedaudz augstāks, salīdzinot ar iepriekšējām prognozēm (2006. gada ziņojumā par novecošanu), aptuveni puse procenta punkta no IKP visā laikposmā, par kuru izteiktas prognozes. Salīdzinot ar 2006. gada ziņojumu par novecošanu , būtiskākā lejupejošā tendence, runājot par novecošanas ietekmi uz budžetu, bijusi Portugālē, Ungārijā un Čehijā (galvenokārt pensiju reformu rezultātā), savukārt būtiskākā augšupejošā tendence vērojama Grieķijā, Luksemburgā, Maltā, Igaunijā, Austrijā, Polijā un Lietuvā (galvenokārt atspoguļojot izmaiņas pensiju izdevumos, kas rodas reformu regresa un labāku modelēšanas paņēmienu rezultātā).

Kopumā novecošanas ietekme dalībvalstīs atstāj visai līdzīgu ietekmi:

- deviņās ES dalībvalstīs (Luksemburgā, Grieķijā, Slovēnijā, Kiprā, Maltā, Nīderlandē, Rumānijā, Spānijā un Īrijā) publiskā finansējuma pieaugums būs ļoti liels (7 procenta punkti no IKP vai vairāk), lai gan dažās valstīs lielais pieaugums būs no ļoti zemas bāzes;

- otrā valstu grupā – Beļģijā, Somijā, Čehijā, Lietuvā, Slovākijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Ungārijā – novecošanas izmaksas būs mērenākas, bet tāpat ļoti augstas (no 4 līdz 7 procenta punktiem no IKP);

- un vēl mērenāks pieaugums būs (4 procenta punkti no IKP vai mazāk) Bulgārijā, Zviedrijā, Portugālē, Austrijā, Francijā, Dānijā, Itālijā, Latvijā, Igaunijā un Polijā; vairums šo valstu jau būtiski reformējušas pensiju sistēmu, dažās ir notikusi daļēja pāreja uz privātām pensiju shēmām (Bulgārijā, Igaunijā, Latvijā, Polijā un Zviedrijā).

Demogrāfijas tendences būtiski palielinās publiskos izdevumus pensijām visās dalībvalstīs. Tomēr daudzās valstīs veiktās pensiju reformas publisko finanšu ilgtspējīguma ziņā jau rada pozitīvus rezultātus. Gandrīz visas dalībvalstis ir pastiprinājušas kritērijus attiecībā uz iedzīvotāju tiesībām pretendēt uz valsts pensiju , piemēram, palielinot pensionēšanās vecumu un ierobežojot agrīnas pensionēšanās shēmu pieejamību. Šādas reformas, kuras parasti pakāpeniski ievieš ilgtermiņā, radītu augstākus līdzdalības rādītājus vecāka gada gājuma strādājošajiem, un tādējādi nodrošinātu spēcīgāku saikni starp pensijas maksājumiem un pensiju iemaksām, kas savukārt būtu lielāks stimuls palikt darba tirgū. Lai gan pēdējā laikā gados vecāku strādājošo nodarbinātības rādītāji ir kāpuši, izaugsmei joprojām ir liels potenciāls. Tikai aptuveni puse ES iedzīvotāju 60 gadu vecumā joprojām strādā.

Reformu rezultātā sagaidāms, ka pakāpeniski saruks valsts pensiju maksājumu daļa kopējā pensiju nodrošinājumā. Tas notiks dažādu mehānismu ietekmē, tostarp mainot [pensiju] maksājumu indeksāciju, kas dažās valstīs pensijām liedz augt algām līdzvērtīgā ātrumā. Kādas nesen veiktas analīzes rezultāti liecina, ka turpmāk pensionāru relatīvie ienākumi daudzās dalībvalstīs būtiski samazināsies[7]. Publisko finanšu ilgtspējīguma novērtējumā jāņem vērā nepietiekamu pensiju risks, kas rastos no neparedzēta ad hoc pensiju pieauguma spiediena vai no augstāka citu maksājumu pieprasījuma, tādējādi izceļot nepieciešamību rast kopēju risinājumu pensiju atbilstības un ilgtspējīguma problēmām[8]. Ir ilustratīvi piemēri no dalībvalstīm, kur nesen uzlabota pensiju potenciālā atbilstība [dzīves līmenim], neapdraudot finanšu ilgtspēju (piemēram, Igaunijā).

Līdztekus valsts pensiju sistēmas reformai daudzas dalībvalstis ir ieviesušas un plāno paplašināt papildu pensiju shēmas . Ir valstis, kas daļu iemaksu valsts shēmā ir pārcēlušas uz obligāti finansētām un privāti apsaimniekotām shēmām (Bulgārija, Igaunija, Latvija, Ungārija, Polija, Slovākija un Zviedrija). Pašlaik šīs fondu shēmas ir „piepildīšanās” stadijā, bet to artava kopējā pensiju paketē turpmāko gadu desmitu laikā būs liela. Vairākas valstis (piemēram, Zviedrija, Dānija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un Īrija) jau lielā mērā izmanto privāto nodarbinātības pensiju atbalstu, un dažas no šīm valstīm plāno palielināt to lomu arī turpmāk.

Paredzams, ka nākotnē arī veselības aprūpes sistēmas ES sastapsies ar vērā ņemamiem izaicinājumiem. Prognozēts, ka publiskie izdevumi ES veselības aprūpei pieaugs par 1½ procenta punktu no IKP laikā līdz 2060. gadam. Veselīgāka dzīve varētu sekmēt izdevumu iegrožošanu nākotnē. Lielā mērā izdevumi veselības aprūpei ir saistīti ar ieņēmumu kāpumu un tehnoloģisko progresu. Jaunākās izstrādātās metodes veselības problēmu agrīnai diagnosticēšanai un ārstēšanai būtiski ietekmē izdevumu pieaugumu, bet dažas tendences medicīnas attīstībā varētu radīt izmaksu ekonomiju ilgtermiņā. Investīcijas veselības tehnoloģijās iedzīvotājiem nodrošinātu iespējas ilgāk uzturēt labu veselību un produktivitāti. Ārstēšanas paņēmienu izstrāde retām patoloģijām arī rada papildu nodarbinātības un izaugsmes iespējas. Tālab efektīva tehnoloģiju pārvaldīšana ir būtisks un izšķirošs priekšnosacījums tēriņiem nākotnē.

Sabiedrības novecošana prasīs palielināt publisko līdzekļu ieguldījumu ilgtermiņa aprūpē . Pamatojoties uz spēkā esošo politiku, publiskie izdevumi par ilgtermiņa aprūpi varētu palielināties par 1¼ % no IKP laikposmā līdz 2060. gadam, jo nākotnē ļoti veco cilvēku skaits (tādu, kam pāri 80) būs visātrāk augošā iedzīvotāju vecuma grupa. Protams, arī šajā ziņā demogrāfiskie faktori nebūs vienīgais virzītājspēks. Pašlaik tiek nodrošināta aprūpe vājiem gados vecākiem sabiedrības locekļiem, bet lielā mērā tas notiek neoficiāli, radiniekiem savstarpēji izpalīdzot. Ģimenes struktūras izmaiņas, aizvien pieaugošā sieviešu līdzdalība nodarbinātībā un pieaugošā ģeogrāfiskā mobilitāte varētu samazināt neoficiālās aprūpes pieejamību. Valstīs, kur oficiālās aprūpes sistēmas ir mazāk attīstītas, paredzamie publiskā sektora izdevumi par ilgtermiņa aprūpi varētu sniegt pārāk optimistisku priekšstatu par to, kāds spiediens nākotnē gaidāms uz publiskajām finansēm, ņemot vērā to, ka varētu palielināties oficiālās aprūpes nepieciešamība.

Runājot par izdevumiem publiskajai izglītībai , neraugoties ne uz to, ka turpmāko gadu desmitu laikā bērnu skaits samazināsies, ne to, kādi mērķi izglītības politikā ES izvirzīti īsākā un ilgākā termiņā, ne arī uz būtiskiem uzlabojumiem izglītības kvalitātē, nākotnē varētu būt nepieciešams palielināt izdevumus izglītībai. Ieguldījumi jauniešu un pieaugušo darba spēka cilvēkkapitālā būs ar izšķirīgu nozīmi nākotnes ražīguma izaugsmē. Tādējādi nelielais samazinājums izdevumu par publisko izglītību attiecībā (prognožu periodā), kas rastos tikai demogrāfiskā sastāva izmaiņu rezultātā (nākotnē bērnu būs mazāk), varētu arī neizpausties taustāmā veidā.

3. Sagatavošanās novecošanas ietekmei ekonomiskās recesijas laikā

Šā brīža finanšu un ekonomiskā krīze izraisījusi neredzēti strauju un krasu ekonomiskās aktivitātes kritumu un globālu recesiju. Ekonomikas lejupslīdes rezultātā gauži cietis nodarbinātības tirgus, strauji palielinās bezdarba rādītāji, un ES pastāv potenciālās izaugsmes samazinājuma risks, ko jau tā apdraud iedzīvotāju novecošanas radītais risks.

Satraucošais finanšu stāvoklis un ekonomiskā lejupslīde strauji mazina dalībvalstu sasniegto, kas panākts pēdējo gadu laikā, cenšoties līdzsvarot valsts budžetus un samazināt parādu apjomu, jo valdības ir spiestas iesaistīties finanšu sistēmas stabilizēšanā un balstīt vispārēju atkopšanos. Līdz ar to publisko finanšu perspektīva īstermiņā ir pasliktinājusies, un pēdējo gadu laikā panāktais progress fiskālās konsolidācijas ziņā ir cietis.

Vēl jo svarīgāk, krīze palielina demogrāfiskās novecošanas ekonomisko ietekmi uz pensiju nodrošinājumu, lai gan sekas būs ļoti atkarīgas no lejupslīdes dziļuma un ilguma. Publiskajām tā dēvētajām „maksā aizejot” pensiju sistēmām faktiskās ekonomikas tempu palēnināšanās rada papildu fiskālo spiedienu uz finansēšanu un iemaksām. Krīzes gaitā ir atklājušās tā dēvēto fondu shēmu vājākās vietas finanšu tirgus lejupslīdes rezultātā. Tā dēvētajās garantēto ienākumu shēmās pieaugošais deficīts, kas rodas aktīvu vērtības krituma rezultātā, ietekmē fondu locekļus, jo tiek veikti indeksācijas noteikumu vai iemaksu likmes pielāgojumi vai šādas shēmas jauniem locekļiem tiek slēgtas. Cilvēkiem, kuri veic iemaksas pensiju fondos ar garantētu ienākumu, krīzes ietekme būs ļoti atkarīga no attiecīgā fonda aktīvu sadalījuma un no maksātāja vecuma. Visvairāk šā brīža situācija ietekmēs tos vecāka gada gājuma cilvēkus, kuri ir atkarīgi no akciju tirgus, jo viņi ir tuvu pensionēšanās vecumam, bet viņu aktīvu vērtība ir kritusies.

Tas norāda, ka politikas veidotājiem, regulatoriem un uzraudzītājiem ir jādara viss nepieciešamais, lai atbalstītu cilvēku pensiju uzkrājumu visrūpīgāko pārvaldību. Būs nepieciešama uzmanīga uzraudzība, padziļināta un atklāta diskusija par pensiju sistēmām Eiropā, un jo īpaši būs nepieciešams kritiski pārskatīt minētās sistēmas privātā atzara salīdzinošo lomu, struktūru un sniegumu.

Šā brīža situācijā, ko raksturo ļoti samazināta ekonomiskā aktivitāte un ārkārtīgi neskaidras nākotnes izredzes, Eiropas spēja strauji pārtraukt lejupslīdi un atrisināt novecošanas radītās problēmas būs ievērojami atkarīga no tā, cik precīzi tiks definēts nepieciešamais līdzsvars starp darbībām, lai sekmētu atkopšanos, un ilgtermiņa strukturālām reformām. Kā uzsvērts „Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānā”, mērķtiecīga un labi koordinēta politika ir veidota nolūkā sekmēt „gudrus” ieguldījumus, tādējādi veicinot vajadzīgās prasmes, lai popularizētu energoefektivitāti, tīrās tehnoloģijas, infrastruktūru un savstarpēju savietojamību, kas atbalstītu efektivitāti un inovācijas, pastiprinot Eiropas izaugsmes potenciālu.

Zināms, ka tālab kā svarīgākā prioritāte jāīsteno EERP , lai garantētu, ka finanšu krīze un recesija Eiropu neatstāj pastāvīgi lēnākas izaugsmes gultnē nodarbinātības un darba ražīguma ziņā; ja tas tā notiktu, tas ietekmētu ES spēju atrisināt sabiedrības novecošanas sekas.

Tiklīdz krīze būs beigusies, ilgtermiņa izredzes būs arī atkarīgas no tā, cik intensīva būs apņēmība ātri atgriezties pie saprātīgām publiskajām finansēm, kā ieteikts EERP , kā arī turpināt reformas, ko prasa demogrāfiskās izmaiņas, kuras tad būs jo svarīgākas uzticēšanās atjaunošanai, kas faktiski ir daļa no krīzes pārvarēšanas stratēģijas. Vienlīdz svarīgi ir stiprināt strukturālo reformu plānu, kura mērķis ir atrisināt demogrāfiskās problēmas. Tas nozīmē ievērojami paaugstināt nodarbinātības rādītājus un jo īpaši palīdzēt un motivēt novecojošās demogrāfiskā sprādziena paaudzes pārstāvjus palikt darba tirgū, nevis izvēlēties agrīnu pensionēšanos, pārņemot iepriekšējo paaudžu rīcības modeli. Lai Eiropa garantētu, ka novecošana netiek uztverta kā apdraudējums, bet gan kā vēsturisks panākums, vislabākās izredzes tai būtu, ja tā neizšķērdētu demogrāfiskā sprādziena paaudžu potenciālu.

Tā dēvētā trīs veidu stratēģija (pieņemta Stokholmas Eiropadomē 2001. gadā), lai atrisinātu novecojošas sabiedrības radītas ekonomiskās un ar budžetu saistītās problēmas, kas ir vērsta uz šādiem problēmas aspektiem: i) parādu nastas ātra samazināšana, ii) nodarbinātības un ražīguma rādītāju paaugstināšana, un iii) pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmu reformēšana. Kā ilgtermiņa politikas stratēģija joprojām aktuāli ir Komisijas 2006. gada oktobra paziņojumā par Eiropas demogrāfisko nākotni definētie pieci politikas mērķi [9].

Mērķi tika izvirzīti, lai:

- sekmētu Eiropas demogrāfisko atjaunošanos, radot labākus nosacījumus ģimenēm,

- Eiropā sekmētu nodarbinātību, radot jaunas darbavietas un kvalitatīvāku un ilgāku nodarbinātību,

- padarītu Eiropu produktīvāku un dinamiskāku,

- uzņemtu un integrētu Eiropā iebraucējus,

- Eiropā garantētu noturīgu publisko finansējumu, tādējādi nodrošinot pienācīgu sociālo aizsardzību un paaudžu vienlīdzību.

- Radīt labākus nosacījumus ģimenēm un demogrāfiskai atjaunotnei

Demogrāfiskā atjaunošanās prasa rīcību, lai attīstītu vispārēju sabiedrisku klimatu ar izpratni par ģimenes vajadzībām; tā prasa arī pāreju uz tādu sabiedrības modeli, kas ir labvēlīga bērniem, kā arī radīt nosacījumus, lai uzlabotu profesionālās un personīgās dzīves līdzsvaru. Parasti sieviešu nodarbinātības rādītāji tajās valstīs, kur grūti savienot darbu ar privāto dzīvi, ir visai zemi, jo mātes pamet nodarbinātības tirgu; bet turpat arī dzimstības rādītāji ir visai zemi, jo cilvēkiem izveidojas priekšstats, ka bērnus viņi nevar atļauties. Tāpēc joprojām par prioritāti jāuzskata politika, kuras mērķis būtu likvidēt šādas plaisas un sekmēt dzimumu līdztiesību, jo īpaši radot labākus nosacījumus bērna kopšanas atvaļinājumam, iespējas tēviem izmantot šādus atvaļinājumus, kā arī aizvien lielāka augstas kvalitātes bērnu aprūpes nodrošināšana. Jāapsver arī nodokļu samazināšana otrajam pelnītājam mājsaimniecībā, jo prakse liecina, ka šie strādājošie labprātāk reaģē uz nodokļu samazinājumu tiktāl, cik tas skar līdzdalību darba tirgū. Šāda politika nes augļus ilgtermiņā, garantējot, ka īpaši sievietes var saglabāt saikni ar darba tirgu.

Tomēr vairums dalībvalstu joprojām atpaliek no Barselonas Eiropadomes izvirzītajiem mērķiem attiecībā uz garantijām par oficiālas bērnu aprūpes pieejamību, un daudzas arī nav izpratušas, kādas priekšrocības turpmākai bērnu attīstībai rada izglītība agrīnā bērnībā, kā arī nav pastiprinājušas iespējas tiem, kuri nāk no nelabvēlīgas vides. Faktiski ieguldīšana ļoti kvalitatīvā bērnu aprūpē un tādu vecāku nodarbinātības iespējās, kuri pārtrauc karjeru, ir ieguldīšana ar milzīgu potenciālo atdevi. Tas rada arī stimulu jaunu pakalpojumu izstrādei un līdz ar to – arī jaunu darba vietu radīšanai.

- Vairāk darba vietu un ilgāka nodarbinātība

Pieaugoša līdzdalība un lielākas iespējas būt nodarbinātībā. Sabiedrības novecošanas radītās problēmas publisko finanšu situācijai ir saistītas ar nepieciešamību atbalstīt aizvien augošo vecāka gada gājuma cilvēku skaitu, izmantojot aizvien mazāku nodarbināto skaitu. Šajā jomā vēl ir daudz darāmā. Tikai nedaudz mazāk kā divas trešdaļas iedzīvotāju (65,4 % 2007. gadā) darbspējīgā vecumā faktiski strādā, šis rādītājs ir vairākus procenta punktus zemāk nekā Lisabonas Stratēģijā izvirzītais mērķis (70 %) laikposmam līdz 2010. gadam. Ievērojams progress ir panākts, lai palielinātu līdzdalību darba tirgū, jo īpaši vecāka gada gājuma strādājošo un sieviešu vidū. Tomēr recesija īpaši smagi piemeklēs jaunus cilvēkus un vecāka gada gājuma strādājošos. Politikas prioritātei būtu jābūt novērst situāciju, kad jauni cilvēki, kuri nespēj ienākt darba tirgū, nonāk mūžīgā atkarībā no pabalstiem, tāpat ir jāgarantē, ka no darba atlaistiem vecāka gada gājuma strādājošajiem ir iespēja atgriezties darba tirgū, kad situācija tajā uzlabojas.

Pagājušo gadu laikā uzsāktās nodokļu un pabalstu sistēmas reformas lielā mērā ir vērstas uz darbspēka izmantošanas uzlabošanu. Daudzās nesenās reformu stratēģijās būtiskākā daļa bijusi vērsta uz to, kā samazināt atkarību no pabalstiem, padarot nodarbinātību par ekonomiskā ziņā pievilcīgu un gandarījumu nesošu iespēju, salīdzinot ar „dzīvi uz pabalsta”, un uz to, kā stimulēt pabalstu saņēmējus aktīvi meklēt darbu. Kavēkļu likvidēšana vēlmei strādāt un vēlmei pieņemt darbā, jo īpaši attiecībā uz personām ar pamatprasmēm, kas būtu tieši balstīta nodokļu un pabalstu sistēmās, kā arī uzlabota saikne ar mērķtiecīgu politiku aktivitātes palielināšanai, ir faktori, kas sekmē strukturālus uzlabojumus darba tirgus darbībā. Tomēr, neraugoties pat uz šādiem uzlabojumiem, ņemot vērā sabiedrības novecošanu un straujās tehnoloģiju radītās izmaiņas, ir nepieciešams vēl labāks progress uz to, kā turpmāk palielināt un saglabāt augstu nodarbinātības līmeni un līdzdalības rādītājus (jo īpaši sievietēm, vecāka gada gājuma strādājošajiem) un kā samazināt strukturālo bezdarbu.

Vecāka gada gājuma strādājošo nodarbinātības rādītāju paaugstināšana. Lai palielinātu darba iespējas vecāka gada gājuma personām un lai sniegtu zināmu artavu ilgtspējīgā ekonomikas izaugsmē, ņemot vērā nevēlamu demogrāfisko attīstību, invaliditātes un agrīnas pensionēšanas shēmu reformēšana un faktiskās pensionēšanas vecuma palielināšana joprojām ir prioritātes. Tās palīdzētu nodrošināt arī to, ka pensionēšanās notiek atbilstīgi potenciālajam dzīvildzes pieaugumam. Eiropas darbspēka lielākā daļa ir tā dēvētās demogrāfiskā sprādziena paaudzes pārstāvji, kuriem pašlaik ir 50 vai 60 gadi. Šī paaudze jāmudina saglabāt aktivitāti, likvidējot tādus šķēršļus nodarbinātībai kā obligātais pensionēšanās vecums un ieviešot elastīgus pensionēšanās mehānismus, kas minētajai darbspēka grupai ļautu izvēlēties, kad pensionēties, kā arī radītu iespēju nopelnīt papildu līdzekļus pensijai. Iespēja strādāt nepilnu darba laiku ir lielisks veids, kā nodrošināt pienācīgus ieņēmumus vecākiem cilvēkiem un palielināt darbspēku.

Līdztekus stimuliem, kas iestrādāti pensiju, nodokļu un pabalstu sistēmās[10], reformu stratēģijās ir jāieļauj attieksmes maiņa pret gados vecākiem strādājošajiem, jāpievērš uzmanība viņu prasmju attīstīšanai un nodarbinātības iespējām, pateicoties efektīvai mūžizglītībai. Ir jānodrošina piemēroti darba apstākļi, tostarp elastīgāks darba laiks un darba organizācijas pasākumi, kā arī nodarbinātības iespējas novecojošai darbspēka daļai. Šādi pasākumi palīdzēs celt vecāka gada gājuma cilvēku nodarbinātības rādītājus un dzīves kvalitāti.

Veselīgāki gados vecāki iedzīvotāji. Veselīgāki iedzīvotāji spēj strādāt ilgāk arī sabiedrībai novecojot, saglabājas darbspēka ražīgums un līdzdalība darba tirgū, veselības aprūpe ir mazāk nepieciešama, un galu galā mazinās spiediens uz publiskajām finansēm. Veselīgas dzīvildzes palielināšana būs izšķirīgs faktors Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšanai, proti, iesaistīt nodarbinātībā vairāk cilvēku un paturēt viņus darba tirgū. Vienlaikus novecojoša sabiedrība ir iespēja straujai darba vietu radīšanai veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu jomā, un tā prasīs aktivēšanas un apmācības pasākumus.

- Produktīvāka un dinamiskāka Eiropa

Tuvāko desmit gadu laikā darba ražīgums, kas būtiski atkarīgs no augstiem izglītības sasniegumiem, nākotnē kļūs par galveno ekonomikas virzītājspēku. Tomēr 13 % sieviešu un 17 % 18-24 gadu vīriešu vecumā izvēlas mācīties tikai līdz pamatizglītības līmenim vai pat ne tik daudz (šādi izglītotie tiek klasificēti kā „no skolas pāragri aizgājušie”). Uzlabojumi, salīdzinot ar šīs desmitgades sākumu, ir pieticīgi, turklāt līdz 2010. gadam izvirzītais mērķis ne tuvu nav sasniegts, jo bija iecerēts mazizglītoto daļu samazināt līdz vismaz 10 %. Augsti sasniegumi izglītībā ir saistīti ar augstāku darbspēka līdzdalību, un tas uzskatāms arī par mūžizglītības priekšnoteikumu, tādējādi tā ir iespēja vecāka gada gājuma strādājošajiem palikt darba tirgū. Darba ražīguma pieaugums nākotnē ir atkarīgs no tehnoloģiju attīstības, bet tā savukārt ir atkarīga no tā, vai universitātes radīs absolventus, kas spēs nodarboties ar pētniecību un ieguldīt pētniecībā un attīstībā. Minētā izaugsme atkarīga no tā, cik ātri firmas spēj pārņemt jaunās tehnoloģijas un politika – uzlabot Eiropas pētniecību un attīstību un inovācijas sistēmas.

Sabiedrības, kurās cilvēki dzīvo ilgāk, piedāvā iespējas jaunu produktu un pakalpojumu attīstībai. Šajos nākotnes tirgos izaugsmes iespējas ir lielas, un ilgāks mūžs nebūt nav Eiropai vien raksturīga parādība; izstrādātie risinājumi, produkti un pakalpojumi ir eksportējami uz trešām valstīm, atverot jaunus tirgus tur[11]. Turklāt pētniecība un attīstība jāvirza izmaksu ziņā efektīvāku ārstniecisko paņēmienu un profilakses stratēģiju izstrādes gultnē. Minētais jāapvieno ar spēcīgākām iniciatīvām racionālai resursu izmantošanai, lai būtiski samazinātu izdevumus.

Eiropas mainīgā demogrāfiskā struktūra var sniegt arī jaunas iespējas tādu jaunu produktu un pakalpojumu izstrādei, kas piemēroti vecāku cilvēku vajadzībām. Jaunās tehnoloģijas var attīstīt, lai vecāka gada gājuma personas varētu saglabāt savu neatkarību, dzīvotu ilgāk savās mājās un arī lai pārveidotu aprūpes sniegšanu, cita starpā personalizējot pakalpojumus, atbilstoši pacienta individuālajām vajadzībām un izvēlei[12]. Ieguldījumi izglītībā, pētniecībā un attīstībā potenciāli nesīs milzīgus augļus un tāpēc nevar ļaut krīzei tos mazināt. Ieguldījumi transporta sistēmas modernizēšanai, lai tā spētu uzturēt pieprasījumu krīzes laikā, būs arī nepieciešami, lai sekmētu tās pieejamību visiem, vienlaikus nostiprinot pasažieru ar ierobežotām pārvietošanās iespējām tiesības.

- Migrantu uzņemšana un integrēšana

Vairākās dalībvalstīs strauja izaugsme notikusi, pateicoties imigrantu pieplūdumam no trešām valstīm. Lai gan krīzes rezultātā nodarbinātības iespējas samazināsies, un darba un prasmju trūkums īstermiņā nebūs tik izteikts, labi organizētai imigrācijas politikai ilgtermiņa perspektīvā būs sava loma darbspēka trūkuma likvidēšanā. Tomēr integrācija joprojām ir viens no lielākajiem izaicinājumiem un prasa risināt sociālās kohēzijas jautājumus. Migrantiem un viņu pēcnācējiem bieži vien ir zemāki sasniegumi izglītībā vai arī viņiem ir grūtības pilnībā izmantot savas prasmes. Tādējādi viņi vairāk nekā citi riskē būt bez darba, un viņiem ir lielāks nabadzības risks. Lai gan Eiropas nodarbinātības tirgi krīzes rezultātā izjūt spriedzi, sociālo apstākļu pasliktināšanās imigrantu izcelsmes valstīs varētu uzturēt pastāvīgu imigrantu pieplūdumu ES, bet darba meklējumos ES tie varētu sastapsies ar vēl lielākām grūtībām. Šādā kontekstā paredzams, ka imigrantu un viņu pēcteču integrācija nākotnē būs jo lielāks izaicinājums[13], ko nāksies risināt ES līmenī.

- Garantēt ilgtspējīgas publiskās finanses

Saskaņā ar jaunākajām prognozēm vairākās dalībvalstīs publisko izdevumu kāpums visticamāk būs ļoti liels (lai gan būs gadījumi, kad tas būs no diezgan zemas publisko izdevumu bāzes). Tajās dalībvalstīs, kur publisko finanšu ietekme ir visaugstākā, būs jāveic sociālās sistēmas reformas, jo īpaši pensiju jomā, bet reformas būs nepieciešamas arī citās programmās, galvenokārt veselības aprūpes nozarē, lai apturētu izdevumu tendenci ilgtermiņā.

Lai veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmas padarītu efektīvākas, darbības joma ir krietni plaša. Veselības aprūpes izmaksu lietderīgums un samazināta nevienlīdzība šajā jomā ir sasniedzamas, stiprinot primāro aprūpi, profilaksi un veicinot veselīgu dzīves veidu, kā arī uzlabojot resursu koordinēšanu un to racionālu izmantošanu. Neraugoties uz iepriekš minēto, dažās valstīs veselības aprūpei joprojām netiek piešķirti pienācīgi resursi[14].

Recesija nedrīkst radīt pārrāvumus pensiju reformās, veselības un ilgtermiņa aprūpes sistēmu reformās vai arī būtisko investīciju samazinājumu izglītībā un pētniecībā. Faktiski lēmumi par reformām pašlaik ir nepieciešami daudz steidzamāk nekā jebkad. Šādi pasākumi ir būtiski Eiropas ekonomiskajai varēšanai nākotnē.

4. Risinājumi

Vairākās politikas jomās ir jārīkojas. Koordinēšana Eiropas līmenī varētu sekmēt paraugprakses apmaiņu, attīstīt sinerģiju un samazināt negatīvus blakusefektus. Turklāt publisko finanšu dimensiju var risināt, izmantojot uz noteikumiem balstīto shēmu Stabilitātes un izaugsmes paktā. Novecošanas mestie izaicinājumi ir jārisina, balstoties uz esošajām, pēdējo gadu laikā radītajām politikas pamatnostādnēm, jo īpaši uz Lisabonas stratēģiju, kurā ir ieteiktas vispārējas rīcības pamatievirzes.

Eiropas Komisijas artava aprakstīto izaicinājumu likvidēšanā būtu šādu jautājumu risināšana.

- Padziļināt un paplašināt fiskālās politikas fonu veidojošo uzraudzību, lai uzlabotu strukturālo reformu integrēšanu vispārējā politikas koordinēšanā [15] . Pašlaik tas nozīmētu valstu atveseļošanas plānu īstenošanas uzraudzību un novērtēšanu Stabilitātes un izaugsmes pakta kontekstā. Īpaša uzmanība tiks pievērsta publisko finanšu kvalitātes uzlabošanai. Tādas sociālo izdevumu programmas reformas, ar kurām labāk aizsargā ieņēmumus, vienlaikus pastiprinot stimulu strādāt – tā dēvētā elastdrošība jeb flexicurity pieeja –, būtu ļoti lietderīgas, lai pastiprinātu publisko finanšu ilgtspējīgumu un kvalitāti, vienlaikus nodrošinot budžeta atbilstību makroekonomiskajai stabilitātei.

- Pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes jomā Komisija turpinās atbalstīt dalībvalstis to centienos uzlabot sociālo izdevumu efektivitāti un lietderīgumu, kā arī turpinās uzraudzīt novecojošas sabiedrības ietekmi uz sociālo sfēru, ekonomiku un budžetu Lisabonas stratēģijas kontekstā, kā arī ES finanšu pamatnostādnes Stabilitātes un izaugsmes pakta kontekstā, un atklāto koordinēšanas metodi (AKM) par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju. Pensiju fondu jomā Komisija grasās sadarboties ar Padomi un dalībvalstīm, lai definētu, kāda ir gūtā mācība, analizējot tādus jautājumus kā shēmu struktūra, reglamentējošas pamatnostādnes attiecībā uz maksātnespējas aizsardzību un mērķa labumguvēju grupa, lai garantētu pienācīgu un stabilu pensiju nodrošināšanu dalībvalstīs. Lai ierobežotu paredzamo publisko izdevumu kāpumu, ir jāpilnveido politikas pasākumi, kas varētu vai nu samazināt invaliditāti, ierobežot oficiālas aprūpes nepieciešamību vecāka gada gājuma iedzīvotājiem ar invaliditāti, sekmēt oficiālu aprūpi mājās nevis specializētā iestādē vai, vispārīgāk ņemot, uzlabot ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu ekonomiskumu (piemēram, tā dēvētās e-veselības un teleaprūpes ieviešana).

- Finanšu pakalpojumu un nodokļu jomā Komisija nekavējoties ieviesīs šajā paziņojumā Eiropas Padomei izklāstītos pasākumus[16]. Finanšu tirgus pienācīga darbība ir svarīga ne tikai, lai garantētu, ka tie faktiski pilda savu uzdevumu, proti, sekmēt izaugsmi un nodarbinātību, bet arī lai pasargātu šodienas un nākotnes finanšu līdzekļus, tostarp papildu pensiju shēmas un papildu veselības apdrošināšanu.

- Izglītības, apmācības un pētniecības un attīstības jomās Komisija turpinās darbu ar dalībvalstīm, lai pastiprinātu nākotnē nepieciešamo prasmju novērtēšanu un saskaņotu ES līmenī nepieciešamo prasmju vajadzības un lai vērtētu augstākās izglītības efektivitāti. Komisija atbalstīs efektīvu un salīdzināmu izglītības un apmācības sistēmu pilnveidošanu, lai strauji uzlabotu ražīgumu atbilstoši atjaunotajai Lisabonas stratēģijai.

Visbeidzot, valdībām, kas pašlaik cenšas atrisināt skarbo ekonomisko un finanšu krīzi, joprojām būs jātiek galā arī ar dārgo demogrāfisko pāreju. Tas, vai sekmīgi izdosies atrisināt Eiropas demogrāfiskās situācijas mesto izaicinājumu, joprojām būs atkarīgs no tā, vai pastāvēs plaukstoša un dinamiska ekonomika, kurā paaugstinās ražīgums un efektīvi funkcionē tirgi. Tādējādi izeja no pašlaik sarežģītās ekonomiskās situācijas nozīmē, vispirms, izdarīt visu nepieciešamo, lai garantētu pēc iespējas ātrāku atkopšanos no recesijas, kā norādīts EERP , un pēc tam, kad sākas atlabšana, īstenot pamatotu izejas stratēģiju. Līdztekus minētajam ir svarīgi, ka dalībvalstis veic ieguldījumus nolūkā pastiprināt izaugsmes potenciālu ilgākā laika posmā atbilstoši Lisabonas stratēģijai un tā cenšas atrisināt demogrāfisko izmaiņu radītās sekas.

Tāpēc ir ļoti svarīgi pieņemt politiku visās nepieciešamajās jomās, lai nodrošinātu, ka ES iziet no finanšu un ekonomiskās krīzes gan ar vērā ņemamu izaugsmes potenciālu, gan ar spēju pilnībā izmantot savus cilvēkresursus. Lai minētais piepildītos, ļoti svarīgi būs īstenot visaptverošu izejas stratēģiju, kuras pamatā ir strukturālas reformas. Jo īpaši tas būs saistīts ar nodarbinātības pagarināšanu un jauniešu, sieviešu un vecāka gada gājuma strādājošo līdzdalības palielināšanu, nodokļu un pabalstu sistēmas reformām, lai, izmantojot elastdrošības principu, nodarbinātība atmaksātos, pensiju sistēmu reformām un efektivitātes uzlabošanu veselības un ilgtermiņa aprūpes sistēmās. Tāpat būs nepieciešams ieguldīt izglītībā un pētniecībā, kā arī bērnu aprūpē. Efektīva migrantu un viņu pēcnācēju integrācija šajā ziņā ir nozīmīga, jo tā ir turpinājums legālas imigrācijas politikas pienācīgai pārvaldībai nolūkā apmierināt nodarbinātības vajadzības nākotnē. Uzsvars uz šādām politikas jomām pašreizējā situācijā Eiropai palīdzēs gan pārliecinošāk iziet no recesijas, gan arī atrisināt novecojošas sabiedrības radītās problēmas.

Dedzīgi ievērojot reformu centienus, veicot plašus ieguldījumus cilvēkresursu kvalitātē un likvidējot šķēršļus pilnīgai darbspēka izmantošanai, ES izies stiprāka no pašreizējās ekonomiskās krīzes. Tālab šī situācija jāuztver kā sociālas inovācijas periods, kuru nepieciešams bagātināt no dalībvalstu sekmīgas pieredzes un balstoties uz pierādījumiem, kas gūti daudzās dalībvalstīs notiekošajā reformu gaitā. Spēcīga argumentācija par labu reformām nav ekonomisks plāns vien. Tas ir plāns, kas veicinās labu veselību, labu izglītību un labu dzīves kvalitāti tagadnes un nākotnes paaudzēm. Tas ir plāns, kas Eiropai ļaus skatīties nākotnē ar pārliecību.

- Pielikums ar statistikas datiem

1. tabula. Darba tirgus tendences ilgtermiņā

[pic]

Avots: “2009 Ageing Report: economic and budgetary projections for the EU-27 Member States (2008-2060)”, kas drīzumā tiks publicēts European Economy.

1. grafiskais attēls: Potenciālie izaugsmes rādītāji (vidējie izaugsmes rādītāji gadā), ES kopā (prognoze)

[pic]

Avots: “2009 Ageing Report: economic and budgetary projections for the EU-27 Member States (2008-2060)”, kas drīzumā tiks publicēts European Economy .

2. tabula – Izdevumi, kas saistīti ar iedzīvotāju vecumu, 2007-2060, izmaiņas procenta punktos no IKP

[pic]

Avots: “2009 Ageing Report: economic and budgetary projections for the EU-27 Member States (2008-2060)”, kas drīzumā tiks publicēts European Economy .

2. grafiskais attēls – novecošana izmaksu salīdzinājums 2009. gads un 2006. gads (procentu punkti no IKP), 2007-50[pic]

Avots: “2009 Ageing Report: economic and budgetary projections for the EU-27 Member States (2008-2060)”, kas drīzumā tiks publicēts European Economy .

[1] COM(2009) 200 galīgā redakcija.

[2] Skatīt „2009 Ageing Report: economic and budgetary projections for the EU-27 Member States (2008-2060)”, European Economy , kas drīzumā tiks publicēts, un „Demography Report 2008: Meeting Social Needs in an Ageing Society” (SEC (2008) 2911).

[3] COM(2006) 571 galīgā redakcija.

[4] COM(2008) 800 galīgā redakcija.

[5] Skatīt „2006 Sustainability Report”, European Economy , Nr. 4, 2006.

[6] Skatīt „2009 Ageing Report: economic and budgetary projections for the EU-27 Member States (2008-2060)”, European Economy , kas drīzumā tiks publicēts, un „Demography Report 2008: Meeting Social Needs in an Ageing Society” (SEC (2008) 2911).

[7] COM(2009) 58 galīgā redakcija.

[8] COM(2006) 574 galīgā redakcija.

[9] COM(2006) 571 galīgā redakcija.

[10] Skatīt COM(2007) 733 galīgā redakcija un „Employment in Europe 2007”.

[11] Tādas reģionālās iniciatīvas kā Silver Economy Network of European Regions (kurā piedalās 11 Eiropas reģioni) jau sastrādājas, lai veicinātu inovatīvu, vecāka gada gājuma personām paredzētu produktu un pakalpojumu attīstību un laišanu tirgū. Skatīt Sen@er webpage http://www.silvereconomy-europe.org/network/about_en.htm

[12] COM (2007) 332 galīgā redakcija un COM(2007) 329 galīgā redakcija.

[13] Nesen izveidots Eiropas Integrācijas forums, un tā speciālā tematiskā tīmekļa vietne piedāvā lietderīgus informāciju šajā jautājumā (http://www.integration.eu).

[14] COM(2009) 58 galīgā redakcija.

[15] COM(2008) 238 galīgā redakcija.

[16] COM(2009) 114 galīgā redakcija.