[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA | Briselē, 24.10.2007 COM(2007) 627 galīgā redakcija KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Komisijas Zaļās grāmatas „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” publiskās apspriešanas rezultāti {SEC(2007) 1373} KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Komisijas Zaļās grāmatas „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” publiskās apspriešanas rezultāti 1. IEVADS Pieņemot Zaļo grāmatu „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas”[1], Komisija sāka publiskas diskusijas ES par to, kā darba tiesības var palīdzēt sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķi ― panākt ilgtspējīgu izaugsmi, vairāk darbavietu un labākas darbavietas. Zaļajā grāmatā uzmanība pievērsta tam, kāda nozīme no elastīguma un sociālās drošības uzlabošanas aspekta varētu būt darba tiesībām un koplīgumiem, veicinot tāda darba tirgus izveidi, kas ir taisnīgāks, spējīgāks reaģēt un vēl vairāk ietverošs un kas padara Eiropu konkurētspējīgāku. Tostarp tajā mēģināja noteikt galvenos uzdevumus, lai pielāgotu darba tiesības darba pasaules reālajai attīstībai, iesaistīt visas ieinteresētās personas atklātās diskusijās par to, kā darba tiesības var palīdzēt veicināt elastīgumu un sociālo drošību, veicināt diskusijas par to, kā elastīgas un uzticamas līgumattiecības kopā ar tiesībām var veicināt darbavietu izveidi un darba maiņu darba tirgū un dot ieguldījumu labāka regulējuma programmas īstenošanā. Netika gaidīts, ka publiskās diskusijas par darba tiesību modernizēšanu nolīdzinās ceļu, lai panāktu optimālu vienprātību, vai veidos likumdošanas pasākumu koncepcijas pamatu. Lai gan apspriešanas laikā paustie atšķirīgie viedokļi gandrīz neļauj noteikt galvenos vienprātības aspektus, tie apstiprina to diskusiju mērķtiecību un savlaicīgumu, kas jau ir veiktas daudzās dalībvalstīs, taču vēl nav izvērstas Kopienas mērogā. Publicējot Zaļo grāmatu, sākto diskusiju mērogs un kvalitāte pilnībā atbilda Komisijas mērķim saistībā ar šīm diskusijām. Komisija saņēma vairāk nekā 450 atbilžu no visām ieinteresētajām personām ― valstu valdībām, reģionu valdībām, valstu parlamentiem, sociālajiem partneriem ES un valstu mērogā, NVO, atsevišķiem uzņēmumiem, akadēmiķiem, tiesību ekspertiem un privātpersonām. Lielākoties atbildes liecina par to uzdevumu skaidru apzināšanos, kurus rada tāda Eiropas darba tirgus izveide, ko raksturo lielāka darba ņēmēju mobilitāte un uzņēmumu starpvalstu darbība. Par Zaļo grāmatu bija arī liela sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu interese, jo daudzas valdības valstu mērogā apspriedās ar sociālajiem partneriem, publiskajām iestādēm un neatkarīgiem ekspertiem. Diskusijas virknē ES nozaru sociālā dialoga komiteju bija īpaši vēlama attīstība, jo tika pieņemtas vairākas kopīgas darba devēju un arodbiedrību pārstāvju nostājas[2]. Arī ES iestādes aktīvi piedalījās diskusijās. ES valstu nodarbinātības un sociālo lietu ministriem bija sākotnēja diskusija par Zaļo grāmatu EPSCO padomes sanāksmē Briselē 2006. gada 1. decembrī. Tie turpināja diskusiju 2007. gada 18. janvārī Berlīnē Vācijas prezidentūras organizētajā sanāksmē. Prezidentūras secinājumos elastīguma un sociālās drošības koncepcija tika atbalstīta kā noderīga metode, taču tika uzsvērta standarta pilna laika beztermiņa darba līguma kā ES darba attiecību stūrakmens nozīme; vienlaikus ir pieļaujamas citas vēl elastīgākas formas, lai apmierinātu īpašas vajadzības un pielāgotos atsevišķām situācijām[3]. Eiropas Parlaments (EP) 2007. gada 11. jūlijā pieņēma rezolūciju[4], kurā pozitīvi novērtēja Zaļo grāmatu un uzsvēra, ka grāmatā aplūkotajiem darba tiesību jautājumiem ir Kopienas dimensija. EP rezolūcija tika pieņemta ar balsu vairākumu[5]; tas nozīmē, ka ir panākta ievērojama vienprātība par ziņojumu, ko intensīvi apsprieda katrā procedūras posmā. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESLK) pieņēma atzinumu[6] par Zaļo grāmatu, paužot neapmierinātību ar apspriešanas termiņiem un metodi, kā arī ar dažiem aspektiem analīzes pamatā. Elastīgi un uzticami līguma noteikumi, pamatojoties uz modernām darba tiesībām, ir plašākas elastīguma un sociālās drošības pieejas viena no četrām galvenajām politikas sastāvdaļām līdzās mūžizglītības stratēģijām, aktīvai darba tirgus politikai un modernām sociālās drošības sistēmām, ko Komisija izklāstījusi paziņojumā „ Ceļā uz kopīgiem elastīguma un sociālās drošības principiem: vairāk un labākas darba vietas, izmantojot elastīgumu un drošību ”[7] un kas tika pieņemts 2007. gada 27. jūnijā. Šā paziņojuma mērķis bija kopsavilkuma veidā atspoguļot ar Zaļo grāmatu sāktās publiskās apspriešanas rezultātus un noteikt galvenos radušos politikas jautājumus. Atspoguļojot respondentu viedokļu objektīvu kopsavilkumu, Komisija nepauž nostāju par konkrētiem komentāriem vai par to faktisko precizitāti. Ir pievienots Komisijas dienestu darba dokuments, kurā sniegts detalizētāks pārskats par atbildēm. Šā paziņojuma un visu apspriešanas laikā saņemto atbilžu[8] publicēšanas iemesls ir vajadzība nodrošināt maksimālu pārredzamību. Tas iezīmē darba tiesību modernizēšanas publiskās apspriešanas procesa noslēgumu. 2. ZAļāS GRāMATAS POLITIKAS KONTEKSTS UN ANALīTISKAIS PAMATS Publiskās apspriešanas īstenošana Daži sociālie partneri, galvenokārt arodbiedrības, uzskata, ka apspriešanai bija jābūt formālai apspriešanai, kurā piedalītos ES sociālie partneri, pamatojoties uz EK Līguma 138. pantu. Viņi uztvēra atklātas apspriešanas veikšanu par darba tiesībām, izmantojot Zaļo grāmatu, kā sociālā dialoga un sociālo partneru kā darba devēju un ņēmēju nenovērtēšanu. EP un EESLK arī pauda neapmierinātību par Komisijas izraudzīto publisko apspriešanu. Tomēr lielākais dalībvalstu un sociālajā jomā strādājošo NVO vairākums atzinīgi vērtēja apspriešanas procesa atklātību. Zaļās grāmatas analītiskais pamats Virkne dalībvalstu, arodbiedrību, sociālās jomas NVO ieinteresēto personu un akadēmisko aprindu respondentu uzskatīja, ka darba tiesību reformas sākumpunktam jābūt pamattiesībām, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartai.[9] Viņi uzskatīja, ka šāda sistēma būtu pamats izlēmīgākai Komisijas pieejai, izmantojot iniciatīvas tiesības „sociālas Eiropas” interesēs. Dažas arodbiedrības, sociālās jomas NVO un akadēmisko aprindu respondenti kritizēja pievēršanos Zaļajā grāmatā darba tiesību ieguldījumam, ko tās kā nodarbinātības un sociālās politikas sastāvdaļa varētu dot ekonomiskajā izaugsmē un konkurētspējā. Tomēr ieinteresētās personas no darba devēju aprindām un vairākas dalībvalstis uzsvēra piemērota darba tiesību pamata nozīmi, lai veicinātu darbavietu izveidi, izaugsmi un konkurētspēju. Arodbiedrību ieinteresētās personas, virkne dalībvalstu un akadēmisko aprindu eksperti aicināja neuzskatīt standarta darba līgumu uz nenoteiktu laiku par novecojušu vai par šķērsli darbavietu izveidē. Saskaņā ar viņu viedokli Zaļo grāmatu varētu interpretēt kā dokumentu, kurā dota priekšroka daudzveidīgākām līgumu formām un mazākas prasības izvirzošu tiesību aktu ieviešanai nodarbinātības jomā. Daudzi respondenti, tostarp EP EESLK un dalībvalstis, uzsvēra to stabilitāti un drošību, ko sniedz standarta darba līgums. Turpretī darba ņēmēju ieinteresētās personas kopā ar dažām dalībvalstīm uzskatīja, ka elastīgi darba līgumi nav atspoguļoti pietiekami pozitīvi. Nebija vienprātības par jēdziena „ insiders ” (iesaistītās personas) un „ outsiders ” (izslēgtās personas) piemērošanu segmentētos darba tirgos. Saskaņā ar darba ņēmēju viedokli vienīgie reālie „ outsiders ” ir bezdarbnieki un „ insiders ” ir likumīgi nodarbinātas personas. Arodbiedrības uzskata, ka plaisu starp „ insiders ” un „ outsiders ” var likvidēt, tikai uzlabojot to darba ņēmēju aizsardzību, kuri ir nestabilā situācijā. Zaļās grāmatas tematika Dažas dalībvalstis kopā ar arodbiedrību ieinteresētajām personām un lielākā daļa akadēmisko aprindu ekspertu būtu devusi priekšroku tematiski plašākai Zaļajai grāmatai, kurā vairāk būtu skarti kolektīvo darba tiesību aspekti, nevis individuālās darba attiecības. Viņuprāt, tikai tāda pieeja varētu atbilst sarežģītajai mijiedarbībai starp kopējo regulējuma sistēmu katrā valstī un darba koplīgumu slēgšanas sarunu nozīmi darba pasaules regulēšanā. EP un EESLK rosināja aplūkot darba tiesību modernizēšanu plašākas uz elastīgumu un sociālo drošību balstītas pieejas sistēmā. Komisija paziņojumā par elastīgumu un sociālo drošību atbalsta vajadzību pēc integrētas stratēģijas, kas vienlaikus var pastiprināt elastīgumu un sociālo drošību darba tirgū. Atgādinot ES ierobežotās kompetences, daudzu uzņēmumu atbildēs aicināts veicināt darba tiesību reformu vienīgi valstu kontekstā. Sociālās jomas NVO pievērsa uzmanību darba tiesību nozīmei, garantējot taisnīgu un pienācīgu atlīdzību, īpaši ar minimālajām algām. Saskaņā ar viņu viedokli darba tiesībām kopā ar sociālās aizsardzības sistēmām jāpalīdz apkarot nabadzība un to personiskajai darbības jomai jābūt visus cilvēkus ietverošām, lai izvairītos no turpmāku segmentētu darba tirgus izveides. Ar reformām jāuzlabo tiesības tiem, kas ir nestabilās darba attiecībās, neierobežojot spēkā esošas tiesības. Subsidiaritāte Lielākā daļa dalībvalstu, EP un EESLK, valstu parlamenti un ES sociālie partneri atgādināja par kompetenču sadali starp ES un dalībvalstīm. Kopumā uzskata, ka darba tiesību izstrāde ES ir dalībvalstu un sociālo partneru kompetencē, turklāt ar Kopienas acquis jāpapildina dalībvalstu pasākumi. Daži respondenti uzsver obligāto noteikumu nozīmi, kuros ņemta vērā dažāda veida valstu prakse un vajadzība saglabāt Kopienas ekonomikas konkurētspēju. Dažas dalībvalstis, valstu parlamenti un darba devēju ieinteresētās personas valstu reformu programmas uzskatīja par svarīgākajiem elementiem. Tāpēc par pozitīvu uzskata strukturētāku pieredzes apmaiņu par konkrētu darba tiesību un līguma noteikumu attīstību. Dažas valstu darba devēju savienības aicināja steidzami veikt pasākumus valstu mērogā, lai vienkāršotu individuālos un kolektīvos darba uzteikšanas noteikumus un veicinātu pievēršanos jaunām līguma formām (proti, alternatīvām standarta līgumam, līgumam uz nenoteiktu laiku, pilna laika darba līgumam). Tomēr tie nesaskatīja vajadzību pēc turpmākām likumdošanas iniciatīvām Kopienas mērogā šajā jomā. Saskaņā ar arodbiedrību ieinteresēto personu, akadēmisko aprindu un vairāku citu dalībvalstu viedokli ES mēroga pasākumus nodarbinātības tiesību jomas galvenajos jautājumos nevajadzētu pieņemt, izmantojot atklātās koordinācijas metodi (AKM). Arodbiedrības uzsvēra, ka Eiropas darba tirgu, kas atrodas izveides procesā, vairs nevar regulēt, paļaujoties uz valstu noteikumiem sociālajā jomā, jo iekšējā tirgus un konkurences noteikumi ir galvenie noteikumi attiecībā pret valstu sociālās politikas noteikumiem. Labāka regulējuma programma EP uzsvēra milzīgo darba tiesību ietekmi uz uzņēmumu praksi un to, cik ļoti to lēmumi izveidot vairāk darbavietu un labākas darbavietas ir atkarīgi no stabiliem, skaidriem un pareiziem tiesību aktu noteikumiem. Virkne dalībvalstu uzskata darba tiesību kodeksu reformu vai sadrumstaloto tiesību aktu kodificēšanu par iespēju samazināt administratīvo slogu, nezaudējot galvenos mērķus. AKM pilnveidošana arī tiek uzskatīta par līdzekli, ar ko veicināt labāku regulējumu darba tiesību jomā. Vairākas dalībvalstis atzina, ka darba tiesību reformā svarīga ir virkne ar labāka regulējuma programmu saistītu pasākumu, proti, apspriešana ar ieinteresētajām personām, ietekmes novērtējumi, regulējuma alternatīvu novērtēšana, tiesību aktu vienkāršošana un skaidrošana, informatīvas kampaņas attiecībā uz nodarbinātības jomas tiesībām utt. Kopumā dalībvalstis piekrita, ka tiesību akti darba ņēmēju aizsardzībai principā vienādi attiecas uz lielām korporācijām un maziem uzņēmumiem, tomēr to vairākums uzskata, ka īpašos gadījumos jābūt iespējai pielāgot pasākumus MVU īpašajiem apstākļiem. 3. APSPRIEšANAS TEMATI Elastīgs un iekļaujošs darba tirgus Dalībvalstis uzskatīja, ka līdzekļi, lai panāktu sociālās drošības un elastīguma līdzsvaru, līmenis, kurā to var izveidot, un konkrētā forma dalībvalstīs atšķiras un laika gaitā var mainīties. Tomēr tās atbalstīja padziļinātu pieredzes apmaiņu, īpaši iesaistot sociālos partnerus, lai izveidotu skaidrāku izpratni par kopējiem uzdevumiem, kas ietekmē līgumattiecību regulējumu. Sociālās jomas NVO uzsvēra vajadzību, no vienas puses, pēc labākas darba tiesību un nodarbinātības politikas koordinācijas un, no otras puses, sociālās aizsardzības sistēmām. Ar sociālās aizsardzības un minimālo ienākumu palīdzību jādod iespēja pilsoņiem izvēlēties nodarbinātību, mācības un sociāli lietderīgu darbību. Pensijas un apdrošināšanas pabalsta aprēķinā jāņem vērā bērna kopšanas atvaļinājums (mātei, tēvam un vecākiem), nodarbinātības pārtraukumi un nepilna laika nodarbinātība (īpaši lai pildītu aprūpes pienākumus attiecībā uz apgādājamajiem). Darba maiņas atvieglošana Darba devēji uzsvēra, ka nodarbinātības aizsardzības tiesību aktu vienkāršošana varētu ietekmēt nodarbinātības līmeni un neaizsargātu iedzīvotāju grupu nodarbinātības izredzes. Tie uzskata, ka pareizu darba tiesību reformas programmu vairāk jāvērš uz to, lai tā sniegtu cilvēkiem prasmes, kas tiem ir vajadzīgas, lai tie būtu spējīgi pielāgoties visu darba dzīvi, nevis aizsargātu atsevišķas darbavietas. Arodbiedrības noraidīja visus pieņēmumus, ka elastīgākas nodarbinātības aizsardzības tiesības atvieglo darba maiņu darba tirgū. Arodbiedrības un tiesību eksperti aicināja izstrādāt jaunu regulējumu, lai veicinātu pāreju no līgumiem uz noteiktu laiku un no līgumiem uz nepilnu darba laiku uz pilna laika darbu. Tie uzskatīja par steidzami vajadzīgiem pasākumus, lai veicinātu lielāku darba ņēmēju mobilitāti, radot iespēju pārnest tiesības, ja tiek mainīts darbs. Darba devēju vidū UEAPME [10] uzstāja, ka nepieciešams veikt izmeklēšanu valstu mērogā par to, kā sociālo aizsardzības tiesību turpināmība varētu atvieglot pāreju no nodarbinātības uz pašnodarbinātību. Dažas dalībvalstis un sociālo partneru ieinteresētās personas uzskatīja, ka gan darba tiesības, gan koplīgumi varētu palīdzēt veicināt piekļuvi mācībām un atvieglot pāreju no vienas līguma formas uz citu; šādi tiek veicināta karjeras izaugsme darba dzīves laikā. Tomēr BusinessEurope [11] apšaubīja to, vai tiesību akti ir pareizais instruments, lai ietekmētu attieksmi pret mācīšanos. Šī organizācija uzskatīja, ka to dalībvalstu pieredze, kurās tika ieviestas „tiesības uz mācībām”, liecina par to, ka šīs tiesības gandrīz neizmanto vismazāk kvalificētie darba ņēmēji, kuriem tās visvairāk vajadzīgas. Daži sociālo partneru respondenti informēja par savu pieredzi, kas iegūta, risinot sarunas par koplīgumu slēgšanu, lai veicinātu piekļuvi mācībām, vienlaikus strādājot, un atvieglinātu pāreju uz darba dzīvi pēc skolas un mācekļa programmas. Sociālās jomas NVO īpaši uzsvēra, ka ar darba tiesībām jādod ieguldījums, lai visiem cilvēkiem būtu nodrošināta vienāda piekļuve mācībām un mūžizglītībai. Nenoteiktība saistībā ar darba attiecību definīciju Vairākums dalībvalstu piekrita EP atziņai par to, ka ir sarežģīti definēt, kas saskaņā ar Kopienas tiesībām ir darba ņēmēji un pašnodarbinātie. Kā tika atzīts, šis jautājums ir kļuvis vēl sarežģītāks, kopš pakalpojumi tiek sniegti pāri robežām. Lielākā daļa dalībvalstu gribēja izmantot valstu tiesību aktus un jau labi pārbaudītas tiesiskas procedūras, lai risinātu šādas problēmas. Kopā ar daudzām sociālo partneru organizācijām tās dod priekšroku viedoklim, ka darba ņēmēja definīcija lielākās daļas darba tiesību aktu vajadzībām joprojām paliek dalībvalstu ziņā. Darba devēju interešu pārstāvji ES un valstu mērogā kopumā neizteica vajadzību pēc lielākas valstu definīciju konverģences, taču sociālo partneru interešu pārstāvji pakalpojumu, izklaides, plašsaziņas līdzekļu un mazumtirdzniecības nozarē uzskatīja, ka varētu sagatavot sarakstu un paskaidrot dažādās dalībvalstīs izmantotās definīcijas, lai definētu to personu statusu, kas minēti kā ārštata, gadījuma vai neatkarīgi darba ņēmēji, un lai veicinātu labāku izpratni par attiecīgo personu nodarbinātības statusu. EP aicināja veikt iniciatīvu, lai saskaņotu darba ņēmēju statusa valstu definīcijas un nodrošinātu Kopienas acquis saskaņotāku un efektīvāku īstenošanu. Tas aicināja dalībvalstis veicināt SDO 2006. gada ieteikuma par darba attiecībām[12]īstenošanu. Dažas dalībvalstis arī ierosināja, ka ieteikums jāizmanto par dalībvalstu un sociālo partneru diskusiju pamatu attiecībā uz to, kā labāk risināt slēpto darba attiecību problēmu. Vairākums dalībvalstu un sociālo partneru ir noskaņots pret trešās starpkategorijas ieviešanu, proti, tā saucamās „ekonomiski atkarīgo darba ņēmēju” kategorijas ieviešanu līdzās atkarīgu darba ņēmēju un neatkarīgu pašnodarbināto kategorijai. Pat tajās dalībvalstīs, kurās šāda koncepcija jau iekļauta valsts tiesību aktos, piemēram, Itālijā, tika paustas šaubas par to, vai Eiropas mērogā var izstrādāt viennozīmīgu definīciju. Tomēr BusinessEurope piekrīt, ka varētu iegūt zināmu pievienoto vērtību, apmainoties ar pieredzi par šādu pasākumu ietekmi, tā lai dalībvalstis varētu mācīties viena no otras. Arodbiedrības dod priekšroku darba tiesību jomas jaunai noteikšanai, izmantojot valstu reformas, lai attiecinātu ar standarta darba līgumu nodrošināto aizsardzību uz visiem darba ņēmējiem. ETUC [13] aicina ES iestādes kopā ar sociālajiem partneriem ES līmenī izstrādāt ES mēroga atbalstošu tiesisko regulējumu, kurā būtu iekļauts ES noteikumu un noteiktu ES obligāto standartu apvienojums, lai izveidotu „tiesību pamatu”, vienlaikus neskarot valstu kompetenci sociālās politikas jomā un saistībā ar darba devēju un ņēmēju attiecībām. Arī sociālās jomas NVO atbalsta ideju par kopīgu tiesību kopumu, kas būtu saistīts ar kopīgu „darba ņēmēja” definīciju, par ko panākta vienošanās un kas noteikta Kopienas tiesību aktos, lai stiprinātu brīvas pārvietošanās principu. Trīspusējas attiecības Dalībvalstis un sociālie partneri apstiprināja izveidotās nostājas par ierosinātās direktīvas priekšrocībām attiecībā uz pagaidu nodarbinātības aģentūru darbu. Virkne dalībvalstu aicināja pieņemt šo direktīvu kā darba tiesību reformas prioritāti. Arodbiedrības aicināja pieņemt ierosināto direktīvu kā papildinājumu direktīvai par darba ņēmēju nosūtīšanu un pakalpojumu direktīvai. Tomēr darba devēju organizācijas uzskatīja, ka valstu tiesību aktos ir pietiekami labi definēts pagaidu darba ņēmēju statuss. EP uzsvēra vajadzību noteikt ģenerāluzņēmēju atbildību, lai risinātu pārkāpumu problēmu apakšuzņēmēju sistēmā un ārpakalpojumu jomā un lai nodrošinātu uzņēmumiem vienādus konkurences apstākļus pārredzamā un konkurētspējīgā tirgū. Dažas dalībvalstis arī atbalstīja subsidiāras atbildības principa ieviešanu, lai nodrošinātu darba tiesību ievērošanu visā ES. Tomēr citas dalībvalstis uzskatīja par pietiekamiem valstu darba tiesību noteikumus par sekundāro atbildību apakšuzņēmēju attiecībās. ETUC un tās saistītās organizācijas uzskatīja, ka ir vajadzīga Kopienas iniciatīva kā instruments, lai regulētu lietotāju uzņēmumu un starpnieku „atbildības ķēdi”, izmantojot aģentūru un apakšuzņēmēju darbu. Darba devēju organizācijas apšaubīja subsidiāras atbildības ieviešanas efektivitāti. Lietotāju uzņēmumiem jāvar vairāk paļauties uz to, ka apakšuzņēmējiem ir jāizpilda pienākumi saistībā ar darba tiesībām. Darba laika organizēšana EP pieprasīja ieviest noteikumus par darba laiku, kas būtu pietiekami elastīgi, lai atbilstu darba devēju un ņēmēju vajadzībām un dotu iespēju cilvēkiem labāk līdzsvarot darbu un ģimenes dzīvi, kā arī lai nodrošinātu konkurētspēju un uzlabotu nodarbinātības situāciju. Virkne dalībvalstu uzskatīja darba laika direktīvas pārskatīšanu par galveno prioritāti ES mērogā. ETUC un tās saistītās organizācijas atgādināja par nostāju, ko tās pauda pirmajā un otrajā darba laika direktīvas pārskatīšanas apspriešanas posmā 2004. gadā, kurā piedalījās ES sociālie partneri. Tās vēlas viennozīmīgu neaktīva darba laika pēc pieprasījuma (t.s. dežūras laika) atzīšanu par darba laiku bez jebkādām tiesībām atteikties. BusinessEurope un vairākums saistīto organizāciju uzskata attiecīgos ES noteikumus šajā jomā par jau sākotnēji nepārdomātiem. Tomēr darba devēji uzstāja, ka jāpieņem priekšlikumi, lai pārskatītu darba laika direktīvu un lai atrisinātu problēmas, kas ir radušās veselības aprūpei un privātajiem uzņēmumiem pēc Eiropas Kopienu Tiesas sprieduma Sinap/Jaeger lietā. Tie vēlas saglabāt noteikumus par tiesībām atteikties kā iespēju nodrošināt lielāku darba tirgus elastīgumu. Darba tiesību piemērošana un nedeklarēta darba apkarošana EP uzsvēra, ka darba tiesību akti ir efektīvi, taisnīgi un stabili tikai tad, ja tos ievieš visas dalībvalstis, vienādi piemēro visās nozarēs un regulāri un efektīvi uzrauga to izpildi. Kopumā tika atbalstīta labāka sadarbība ES mērogā un labāka informācijas un labas prakses apmaiņa. Dalībvalstis atbalstīja rīcību ES mērogā, ar ko apkarot nedeklarētu darbu, ņemot vērā arvien pieaugošos problēmas pārvalstiskos aspektus. Tomēr atšķīrās uzskati par to, kāda veida pasākumi jāveic, sākot no deklaratīviem instrumentiem, piemēram, padomes rezolūcijām līdz labas prakses apmaiņai un administratīvās sadarbības daudzpusējām un divpusējām formām. Dažas dalībvalstis ierosināja radīt sadarbības iespējas starp attiecīgajām aģentūrām ES mērogā (proti, darba inspekcijas, nodokļu iestādes, sociālās aizsardzības iestādes). Sociālajiem partneriem bija dažādi viedokļi, kuros atspoguļojumu rada nozaru dažādība, kā arī veidu atšķirības, kādos viņu organizācijas palīdz iestādēm darba tiesību piemērošanā un nedeklarēta darba apkarošanā. ETUC un dažas ES nozaru federācijas aicināja izveidot pastāvīgu Eiropas koordinācijas struktūru, lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu piemērošanu, savukārt darba ņēmēji to uzskatīja galvenokārt par valstu iestāžu kompetences jautājumu. Darba devēji arī norādīja uz iniciatīvām, kas veiktas atbilstoši ES tehniskās palīdzības programmām, lai palīdzētu izveidot sociālo partneru organizāciju jaudu jaunajās dalībvalstīs. 4. NāKAMIE SOļI Komisija secina, ka publiskā apspriešana ir sasniegusi mērķi, izraisot diskusijas ES un valstu mērogā par vajadzību uzlabot darba tiesības un risināt 21. gadsimta problēmas. Atbildes sniedz noderīgu informāciju par dalībvalstu darba tiesību un darba attiecību sistēmu pašreizējo attīstību; daudzas tendences atbilst Zaļajā grāmatā aplūkotajiem tematiem. Diskusijās noskaidrojās, cik svarīgs instruments ir darba tiesības ne tikai darbaspēka pārvaldībā, bet arī dodot drošības sajūtu darba ņēmējiem un pilsoņiem strauju pārmaiņu un lielas kapitāla un tehnoloģijas mobilitātes pasaulē. Turklāt diskusija parādīja, cik cieši saistītas ir darba tiesību, sociālās drošības un mācību sistēmu reformas. Ar Zaļo grāmatu par darba tiesībām un paziņojumu par elastīgumu un sociālo drošību Komisija sāka atklātu diskusiju par jautājumiem, kas ir ļoti svarīgi turpmākajiem darba tirgiem un sociālajai kohēzijai Eiropā. Galvenās ieinteresētās personas to saprata, lai kādi būtu viņu uzskati par reformas virzienu. Komisija strādās kopā ar dalībvalstīm, ņemot vērā secinājumus par kopējiem elastīguma un sociālās drošības principiem, ko Eiropas Padome pieņēma 2007. gada decembrī[14]. Pamatojoties uz kopīgu sociālo partneru veiktu analīzi par galvenajiem uzdevumiem, ar ko saskaras Eiropas darba tirgi[15], Komisija arī izstrādās programmu, kas būs paredzēta, lai veicinātu integrētu pieeju elastīguma un sociālās drošības principu īstenošanā. Tajā sociālie partneri aicināti iesaistīties sarunās, īpaši par mūžizglītību. Komisija 2008. gadā attiecīgi veiks vajadzīgos pasākumus, lai aplūkotu paziņojumā skatītos jautājumus plašākā „elastīguma un sociālās drošības” kontekstā. Lai gan viedokļi par ES rīcības apjomu un veidu atšķiras, apspriešanā tika konstatēts pieprasījums pēc labākas sadarbības, lielākas skaidrības vai arī tikai pēc vairāk un labākas informācijas un analīzes virknē jomu, piemēram, šādās jomās: - nedeklarēta darba nepieļaušana un apkarošana, īpaši pārrobežu situācijās[16], - mācību un mūžizglītības veicināšana, attīstība un īstenošana, lai nodrošinātu lielāku nodarbinātības drošību dzīves cikla laikā; - darba tiesību un sociālās aizsardzības noteikumu mijiedarbība efektīvas darba maiņas un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu atbalstam; - darba attiecību veida noskaidrošana, lai veicinātu lielāku sapratni un atvieglotu sadarbību ES; - apakšuzņēmēju ķēdēs iesaistīto pušu tiesību un pienākumu noskaidrošana, lai izvairītos no tā, ka darba ņēmējiem netiek nodrošināta iespēja efektīvi izmantot savas tiesības. [1] COM (2006) 708, 22.11.2006. [2] Piemēram, audiovizuālajā un tiešā izpildījuma nozarē un reģionālajā un municipālajā nodarbinātības sektorā. [3] Prezidentūras secinājumi, neformāla nodarbinātības un sociālo lietu ministru sanāksme, Berlīne, 19.1.2007. [4] P6_TA-PROV (2007) 0339. [5] 479 balsis par un 61 balss pret, 54 atturējās. [6] CESE 398/2007, 2007. gada 30. maijs. Pieņemts ar balsu vairākumu (140 par, 82 pret un 4 atturējās). Pretēja nostāja (iesniedza I grupas pārstāvji) tika pievienota EESLK nostājai. [7] COM (2007) 359, 27.6.2007. [8] Atbildes ir publicētas tiešsaistē šādā tīmekļa vietnē: http://ec.europa.eu/employment_social/labour_law/green_paper_responses_en.htm. Skatīt arī visu iesniegto materiālu sarakstu pielikumā, kas pievienots dienestu dokumentam SEC. [9] Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas priekšsēdētāji to izsludināja 2000. gada 7. decembrī Nicā. [10] Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociācija. [11] Eiropas Biznesa konfederācija. [12] SDO 198. ieteikums par darba attiecībām; ieteikums pieņemts Starptautiskās darba konferences 95. sesijā 2006. gada jūnijā. [13] Eiropas Arodbiedrību konfederācija ( ETUC ). [14] Sagaida, ka EPSCO padome 2007. gada 5. decembrī pieņems secinājumus par elastīgumu un sociālo drošību. ECOFIN padome 2007. gada 9. oktobrī jau pieņēma secinājumus par elastīgumu un sociālo drošību. [15] Iesniegts neformālajā trīspusējā sociālajiem jautājumiem veltītajā sammitā 2007. gada 18. oktobrī. [16] Skatīt Komisijas paziņojumu „Pastiprināt cīņu pret nedeklarētu darbu”, COM(2007) xxx, 24.10.2007.