KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

par valstu ceļa infrastruktūras maksām un to piemērošanu vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem

(Dokuments attiecas uz EEZ)

1.           Ievads

Baltajā grāmatā par transportu[1] izklāstītās Eiropas Savienības transporta politikas vispārējais mērķis ir "palīdzēt izveidot sistēmu, kas atbalsta Eiropas ekonomikas attīstību, paaugstina konkurētspēju un nodrošina augstas kvalitātes mobilitātes pakalpojumus, vienlaicīgi efektīvāk izmantojot resursus." Praksē tas nozīmē, ka transporta sistēmas lietotājiem cita starpā lietderīgāk jāizmanto infrastruktūra un jāsamazina tās negatīvā ietekme uz vidi. Pareiza cenu noteikšana, principu "lietotājs maksā" un "piesārņotājs maksā" ievērošana ir viens no veidiem, kā likt transporta tīkla lietotājiem apzināties, kāda ir viņu izvēlētā pārvietošanās veida ietekme. Moderna ceļu maksu sistēma, kuras mērķis ir palīdzēt sasniegt baltās grāmatas mērķus, ir tāda, kas

– sekmē godīgu konkurenci starp transporta veidiem, pateicoties taisnīgiem un pārredzamiem mehānismiem, lai no lietotājiem iekasētu infrastruktūras izmaksas (princips "lietotājs maksā");

– nepieļauj nekādu tiešu vai netiešu diskrimināciju pēc lietotāju valstspiederības vai dzīvesvietas;

– popularizē ilgtspējīgas attīstības principus, proti, izmanto saskaņotus un pārredzamus mehānismus, lai ārējās izmaksas (piem., emisijas, troksnis, sastrēgumi, nelaimes gadījumi) segtu lietotāji (princips "piesārņotājs maksā"), nevis — kā parasti — visa sabiedrība, un

– palīdz finansēt kvalitatīvu infrastruktūru.

Baltajā grāmatā izklāstīta Komisijas iecere ierosināt obligātus pasākumus, lai panāktu transporta nozīmīgāko ārējo izmaksu (troksnis, vietējais piesārņojums un sastrēgumi) internalizāciju līdz 2020. gadam. Tas nozīmē, ka ceļu maksas ir jāpārstrukturē, un to paredzēts paveikt divos posmos. Pirmajā posmā līdz 2016. gadam paredzēts pakāpeniski ieviest obligātu infrastruktūras maksu smagajiem kravas transportlīdzekļiem. Obligātā infrastruktūras maksa, kas nepieciešama, lai liktu stingru pamatu vēlākai ārējo izmaksu internalizācijai, ir jāsaskaņo visas ES mērogā tādos aspektos kā tarifu struktūra, izmaksu komponentes, iekasēšanas metodes un ieņēmumu novirzīšana konkrētiem mērķiem. Bez tam ir jāizvērtē, vai pašreizējās sistēmas ceļu maksas iekasēšanai no automobiļiem ir saderīgas ar ES līgumiem, un jāizstrādā vadlīnijas, kā ārējo izmaksu internalizāciju attiecināt uz visiem transportlīdzekļiem. Baltajā grāmatā paredzēts, ka otrajā posmā no 2016. līdz 2020. gadam pilnā mērā tiks ieviesta obligātā ārējo izmaksu internalizācija attiecībā uz smagajiem kravas transportlīdzekļiem ar iespēju to attiecināt uz visiem transportlīdzekļiem, turklāt tas notiks papildus obligātajai infrastruktūras izmaksu (nolietošanās izmaksu) atgūšanai.

Lai gan pastāv ES līmeņa sekundārie noteikumi par ceļu maksām, kas uzliktas smagajiem kravas transportlīdzekļiem, kuru pilna masa ir lielāka par 3,5 t[2], vienīgie noteikumi par maksas iekasēšanu no vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem[3], vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 3,5 t, un autobusiem tieši izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību. Vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem, ko izmanto komercpārvadājumos vai pašpārvadājumos, dalībvalstis parasti piemēro tādu pašu maksas sistēmu un tādus pašus tarifus[4] kā vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem, jo šie transportlīdzekļi būtiski neatšķiras ne pēc infrastruktūras izmantošanas vidējiem rādītājiem, ne pēc sistēmas izmantošanas izmaksām. Lai gan šo paziņojumu var attiecināt uz vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem, tā iecere nav aptvert visus iespējamos aspektus, kas saistīti ar komerctransporta aplikšanu ar ceļu maksu. Šajā paziņojumā nav aplūkoti autobusi, jo uz tiem parasti attiecas tās pašas maksas sistēmas, kas uz smagajiem kravas transportlīdzekļiem.

Šis paziņojums ir daļa no plašākas stratēģijas par ceļu maksas iekasēšanu, kas izklāstīta baltajā grāmatā, un tā mērķis ir skaidrot Komisijas izpratni par to, kā Līguma vispārīgie nediskriminācijas un proporcionalitātes principi ir piemērojami vieglo personīgo transportlīdzekļu vinješu sistēmai. Tajā arī sniegti ieteikumi par šādas vinješu sistēmas ieviešanu.

Ar šo paziņojumu netiek radīti jauni leģislatīvi noteikumi. Saistoša ir tikai Eiropas Savienības Tiesas ES tiesību aktu interpretācija.

2.           Pašreizējās maksas sistēmas

Tā kā šajā jomā nav nekādu ES tiesību aktu, dalībvalstis principā var brīvi rīkoties un ieviest savu sistēmu vieglo personīgo transportlīdzekļu aplikšanai ar maksu par ceļu infrastruktūras izmantošanu (vinješu sistēma). Proti, dalībvalstis var paredzēt šādas sistēmas reglamentējošos noteikumus ar nosacījumu, ka šie valsts pasākumi atbilst ES līgumu pamatprincipiem, konkrētāk, principam par diskriminācijas aizliegumu valstspiederības dēļ un proporcionalitātes principam.

Tomēr vairākas Komisijas izskatīšanai iesniegtas lietas liecina, ka šie principi ne vienmēr tiek ievēroti. Saskaņā ar subsidiaritātes principu Komisija pašlaik neplāno nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumiem šajā sakarā. No otras puses, Komisija uzskata, ir pienācis laiks izklāstīt un izskaidrot ES tiesību aktus, kas pašlaik piemērojami saskaņā ar LESD un Tiesas judikatūru. Komisijai atbilstīgi tās uzdevumiem un pienākumiem, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 17. pantā, ir jānodrošina šo principu ievērošana Eiropas un tās iedzīvotāju labā.

Ar šo paziņojumu Komija tiecas padarīt pārredzamākus un skaidrākus ES noteikumus, par kuru ievērošanu tai ir jāgādā. Citiem vārdiem sakot, Komisija visām dalībvalstīm, kam šis jautājums ir aktuāls, piedāvā atsauces dokumentu, kurā izklāstīts, kā veidojama vinješu sistēma, kas garantē atbilstību ES tiesību pamatprincipiem.

Līdz šim septiņas ES dalībvalstis ir izmantojušas šo rīcības brīvību un ieviesušas vieglo personīgo transportlīdzekļu vinješu sistēmu[5]. Pašreizējās nodevas, ko piemēro vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem, atspoguļo dalībvalstu izmantoto pieeju daudzveidību. Dažas valstis izmanto dažādu nodokļu instrumentu kombināciju (degvielas un transportlīdzekļu nodokļi). Citās dalībvalstīs instrumentu kombinācija ir vēl daudzveidīgāka un ietver ceļu lietošanas maksu, lai atgūtu infrastruktūras izmaksas no autobraucējiem, kas izmanto autoceļus. Maksu par ceļu lietošanu iekasē divējādi: vai nu par noteiktu laiku un lielākoties attiecībā uz visu galveno autoceļu tīklu (vinjetes), vai par nobraukto attālumu atsevišķos ceļa posmos, kur bieži izvietoti maksas iekasēšanas punkti (nobraukuma maksa).

Vieglo personīgo transportlīdzekļu īpašnieki maksā par valsts vinjetēm apmaiņā pret tiesībām noteiktu laiku izmantot galveno autoceļu tīklu. Tomēr Komisija saņem daudzas sūdzības, kas liecina, ka nepārdomāta vinješu sistēmas piemērošana vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem var radīt praktiskas problēmas, proti, aizkavēt brīvu satiksmes plūsmu, īpaši pārrobežu reģionos, un novest pie neadekvātas ievērošanas kontroles. Tā var arī radīt risku, ka tiks diskriminēti neregulāri lietotāji, galvenokārt autovadītāji no citām dalībvalstīm, kam, iespējams, netiek piedāvāta iespēja iegādāties īstermiņa vinjetes vai kam gan piedāvā iegādāties īstermiņa vinjetes, taču par tādu dienas maksu, kas ir ievērojami augstāka nekā gada vinjetēm, kuras lielākoties izmanto attiecīgās valsts pastāvīgie iedzīvotāji. To var uzskatīt var nesamērību.

Vinješu sistēmas izmantošana dažādās dalībvalstīs atšķiras, un šo atšķirību dēļ var rasties iespējamas nepilnības. No vienas puses, nobraukuma maksas iekasēšana no vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem nerada tādas problēmas kā vinješu sistēma, jo nobraukuma maksas pamatā ir nobrauktais attālums, kas tieši saistīts ar infrastruktūras izmantošanu, un tādējādi tai ir mazākas iespējas būt diskriminējošai. Bez tam elektroniskās nobraukuma maksas iekasēšanas sistēmas nodrošina brīvu satiksmes plūsmu, jo lietotājiem nav jāapstājas pie iekasēšanas punktiem.

Rūpīgi izanalizējusi, kādas vinješu sistēmas ES tiek piemērotas vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem[6], Komisija nolēma sagatavot šo paziņojumu, lai palīdzētu tām dalībvalstīm, kas iecerējušas ieviest jaunu vai pilnveidot esošo vieglo personīgo transportlīdzekļu vinješu sistēmu, tajā pašā laikā ievērojot ES principus.

3.           ES Līguma principi

Šajā jomā vissvarīgākie ES tiesību pamatprincipi ir princips par diskriminācijas aizliegumu pēc valstspiederības un proporcionalitātes princips.

3.1.        Diskriminācijas aizliegums pēc valstspiederības

Lai gan nav ES tiesību aktu ar konkrētiem noteikumiem par maksas iekasēšanu no privātiem transportlīdzekļiem, dalībvalstīm, ieviešot vinješu sistēmu šādiem transportlīdzekļiem, ir jāievēro noteikumi Līgumā par Eiropas Savienības darbību. Līguma 18. pantā ir aizliegta jebkāda ES pilsoņu diskriminācija pēc valstspiederības: "Piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru var pieņemt noteikumus, kas aizliedz šādu diskrimināciju." Saskaņā ar Tiesas judikatūru[7] Līguma 18. pants aizliedz arī nevienlīdzīgu attieksmi, kas nav nepārprotami saistīta ar valstspiederību, bet kas, piemērojot citus diferenciācijas kritērijus, faktiski noved pie tāda paša iznākuma (netieša diskriminācija valstspiederības dēļ). Tā kā Līgumā nav nekādu īpašu noteikumu par privāto transportu, jebkāda vieglo personīgo transportlīdzekļu vinješu sistēma ir jāizvērtē, ņemot vērā Līguma 18. pantu.

3.2.        Proporcionalitāte

Jebkāda dalībvalsts izmantota vinješu sistēma nāktu par sliktu citu dalībvalstu iedzīvotājiem, ja tā liktu ciest ārzemju autovadītājiem, kas šīs valsts autoceļu tīklu izmanto neregulāri, proti, ja netiktu paredzēta maksa par ceļu infrastruktūras izmantošanu īstermiņā vai tranzītā.

Arī tādi valsts pasākumi, kas vienlīdz piemērojami gan valstspiederīgajiem vai iedzīvotājiem, gan ārzemniekiem, var būt diskriminējoši (netiešā diskriminācija). Tomēr šādu diskrimināciju var attaisnot ar svarīgiem, vispārnozīmīgiem iemesliem, piemēram, satiksmes plūsmas uzlabojumiem un/vai vides izmaksu/kaitējuma samazināšanu. Tomēr jāuzsver, ka šādiem pasākumiem ir jābūt proporcionālam līdzeklim vispārnozīmīgu mērķu sasniegšanai, proti, tas nozīmē, ka mērķi, ko iecerēts sasniegt ar šādu pasākumu, nevar sasniegt ne ar kādu citu, mazāk apgrūtinošu pasākumu. Citiem vārdiem sakot, pasākumiem, kas pieņemti, lai sasniegtu šādus mērķus, ir jāatbilst proporcionalitātes principam. Lietderīgas norādes var smelties no situācijas, kuru Tiesa izvērtēja spriedumā lietā Cura Anlagen[8]; Tiesa nolēma: lai gan nav šaubu, ka patēriņa nodoklis var būt ieviests vispārnozīmīgu interešu labā, lai atturētu no tādu transportlīdzekļu turēšanas vai iegādāšanās, kam ir liels degvielas patēriņš, Tiesa uzskatīja, ka šāds nodoklis ir pretrunā ar proporcionalitātes principu, jo attiecīgo mērķi var sasniegt, ieviešot nodokli, kas ir proporcionāls transportlīdzekļa reģistrācijas ilgumam valstī, kurā šo transportlīdzekli izmanto.

1996. gadā Komisija analizēja priekšlikumu par Austrijā iecerēto vinješu sistēmu. Savā atzinumā[9] Komisija secināja: papildus sākotnēji iecerētajām gada un divu mēnešu vinjetēm būtu jāpiedāvā vismaz nedēļas vinjete, lai netiktu diskriminēti tūristi un ārzemnieki, kas ir tipiski neregulāri lietotāji. Pēc tam vairums dalībvalstu savas vinješu sistēmas ieviesa pēc Austrijas parauga, izņemot Slovēniju, kas 2008. gadā ieviesa pavisam citādu vinješu sistēmu. Izrādījās, ka Slovēnijas sistēmai piemīt dažas nepilnības, kuru dēļ 2008. gada oktobrī tika uzsākta pārkāpuma procedūra. Komisija uzskatīja, ka Slovēnijas vinješu sistēma tās sākotnējā veidolā nāktu par sliktu citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, jo tika piedāvātas tikai gada un pusgada vinjetes vieglajiem automobiļiem un motocikliem, kuras deva tiesības izmantot valsts maģistrālo ceļu tīklu. Komisijas vērtējumā tā bija netieša diskriminācija pēc valstspiederības. 2009. gada jūlijā Slovēnija papildus vieglo automobiļu gada vinjetēm ieviesa nedēļas un mēneša vinjetes. Tādējādi tika novērstas Komisijas sākotnējās bažas par to, ka sistēma netieši diskriminē citu dalībvalstu valstspiederīgos, kuri Slovēnijas autoceļu tīklu izmanto neregulāri, un attiecīgi pārkāpuma lieta tika slēgta.

Pamatojoties uz esošo Tiesas judikatūru un divām minētajām lietām, Komisija uzskata, ka vinješu sistēmā ir jāpiedāvā, piemēram, 3 vai vairāku veidu vinjetes: "nedēļas" (7-14 dienas), "mēneša (30-60 dienas) un "gada" (viens kalendārais gads), lai sistēmu varētu uzskatīt par nediskriminējošu. Pašlaik visas dalībvalstis, kas vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem piemēro vinješu sistēmu, piedāvā šo trīs veidu vinjetes, tostarp īstermiņa vinjetes, kas ir derīgas 7-10 dienas.

4.           Ieteikumi valstu vinješu sistēmu piemērošanai

Pamatojoties uz saņemtajām sūdzībām un analītiskiem pētījumiem, Komisija šajā dokumentā sniedz ieteikumus par šādiem aspektiem:

– vinješu pieejamība par proporcionālu cenu;

– pienācīga piekļuve informācijai;

– maksu iekasēšana un samaksāšana;

– pienācīga ievērošanas kontrole.

Šie aspekti uzskatāmi par svarīgiem, lai panāktu vieglo personīgo transportlīdzekļu vinješu sistēmu nediskriminējošu piemērošanu. Ieteikumu pamatā nav Tiesas judikatūra, bet tie atspoguļo Komisijas viedokli, kas izriet no līdz šim uzdotajiem jautājumiem saistībā ar vinješu sistēmu piemērošanu.

4.1.        Vinješu pieejamība par proporcionālu cenu

Viens no iebildumiem, ko varētu celt saistībā ar atbilstību ES tiesību aktiem, ir tāds, ka īstermiņa vinjetes cena ir tik augsta salīdzinājumā ar ilgtermiņa (gada) vinjeti, ka faktiski liek ciest ārzemju autovadītājiem, un tādējādi var būt netieši diskriminējoša. Lai palīdzētu noteikt, kurā brīdī var apgalvot, ka pastāv būtiska nesamērība, vinješu cenu var izvērtēt, aprēķinot vidējo cenu par dienu, t.i., vinjetes cenu izdala ar to dienu skaitu, kuru laikā tā ir derīga. Jo mazāka ir attiecība starp īstermiņa un ilgtermiņa vinješu vidējo dienas cenu, jo tuvāka ir īstermiņa vinjetes per diem vērtība ilgtermiņa vinjetes per diem vērtībai, kas savukārt nozīmē, ka ar cenu netiek netieši diskriminēti neregulārie lietotāji[10]. Pielikumā iekļautajā tabulā sniegta informācija par pašreizējām vinješu cenām tajās dalībvalstīs, kurās izmanto vieglo personīgo transportlīdzekļu vinješu sistēmu.

Tomēr Komisija atzīst, ka zināmas atšķirības starp ilgtermiņa un īstermiņa vinješu vidējo dienas cenu var būt pamatotas, lielākoties šādu iemeslu dēļ:

– vinješu sistēmas un katra darījuma apstrādes administratīvās izmaksas, tostarp izmaksas par vinješu izgatavošanu, lietotāju informēšanu, vinješu faktisko izplatīšanu un pārdošanu, kā arī ievērošanas kontroli. Vinješu sistēmai jādod vismaz tādi ieņēmumi, lai segtu šīs izmaksas. Ja pastāv vairākas vinješu kategorijas, ir saprātīgi attiecīgi pielāgot administratīvās izmaksas;

– vinjetes aptvertā autoceļu tīkla izmantošanas atšķirības. Šķiet pamatoti uzskatīt, ka vinješu cena ir zināms rādītājs par infrastruktūras izmantojumu, balstoties uz autoceļu vidējo izmantojumu dažādu vinješu termiņa laikā. Lai gan ilgāka termiņa vinjetes atspoguļo lielāko kopējo lietojumu, šī sakarība nav lineāra. Piemēram, ja gada vinjeti iegādājas cilvēks, kas regulāri brauc uz darbu, viņš šo vinjeti izmanto pat 500 reižu gadā salīdzinoši īsiem braucieniem, ja viņš braucieniem uz darbu izmanto automaģistrāles (divreiz dienā 250 reižu gadā). Savukārt cilvēks, kas vinjeti iegādājas regulāriem izklaides izbraukumiem, šo vinjeti izmanto krietni retākiem, taču garākiem braucieniem.

Tāpēc Komisija iesaka: lai vinješu sistēma būtu samērīga, ir jāpiedāvā īstermiņa vinjetes par cenu, kas proporcionāla gada vinjetes cenai, ņemot vērā gan ar katru vinjetes veidu saistītās atšķirīgās administratīvās izmaksas (vai vienotas administratīvās izmaksas), gan vidējo infrastruktūras izmantojumu saistībā ar katru vinjetes veidu[11].

Komisija 1996. gada atzinumā par Austrijas sistēmu atzina, ka īstermiņa vinješu apstrāde var radīt papildu administratīvās izmaksas. Tajā pašā laikā atzinumā uzsvērts, ka, pateicoties apjomradītiem ietaupījumiem, īstermiņa vinjetēm nevajadzētu būt nesamērīgi dārgām. Tā kā iecerētā cena par gada vinjeti transportlīdzekļiem, kuru masa nepārsniedz 3,5 t, bija 42 ekiji, tika secināts, ka cena par nedēļas vinjeti nedrīkst pārsniegt 6 ekijus, lai būtu ievērota proporcionalitātes prasība. Tāpēc, ņemot vērā administratīvās izmaksas, Austrijas jaunieviestajai 10 dienu vinjetei tika noteikta cena aptuveni 5 ekiju apmērā.

Bez tam noteikumi par smagajiem kravas transportlīdzekļiem domāto īstermiņa un ilgtermiņa vinješu cenu proporcionalitāti jau ir noteikti 7.a panta 1. punktā Direktīvā 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem[12] (Eirovinjetes direktīva), proti: „Lietošanas maksas ir samērīgas ar infrastruktūras lietošanas ilgumu, nepārsniedzot II pielikumā noteiktās likmes, un ir derīgas dienu, nedēļu, mēnesi vai gadu. Mēneša likme nav lielāka par 10 % no gada likmes, nedēļas likme nav lielāka par 5 % no gada likmes, un dienas likme nav lielāka par 2 % no gada likmes.” Tā kā gan smago kravas transportlīdzekļu, gan vieglo personīgo transportlīdzekļu vinješu sistēmas lielākoties tiek pārvaldītas līdzīgi un tā kā nepastāv praktiski nekādas atšķirības produkta, pārdošanas paņēmienu un ievērošanas kontroles ziņā, var pieņemt, ka arī administratīvās izmaksas sevišķi neatšķiras. Lai gan infrastruktūras vidējā izmantojuma tendences var atšķirties, dalībvalstis varētu uzskatīt par lietderīgu vinješu cenu noteikšanā balstīties vienādiem kritērijiem gan attiecībā uz personīgajiem transportlīdzekļiem, gan smagajiem kravas transportlīdzekļiem.

4.2.        Pienācīga piekļuve informācijai

Lai nepieļautu neregulāru ārzemju lietotāju iespējamo diskrimināciju, ir svarīgi šiem lietotājiem sniegt pietiekamu informāciju par to, ka vinjete ir jāiegādājas, pirms sāk izmantot maksas ceļu tīklu. Tas nozīmē, ka informācijai par to, ka jāiegādājas vinjete, ir jābūt pieejamai tūristiem domātajos materiālos, viegli pieejamās tīmekļa vietnēs un visur citur, kur dalībvalsts to uzskata par vajadzīgu. Lietderības labad informācija par šo prasību vajadzības gadījumā būtu jāsniedz kaimiņvalstu valodās un citās Eiropas lielākajās valodās, kā arī jānorāda dažādas iespējas, kā attiecīgo vinjeti iegādāties.

Lai sniegtu vajadzīgo informāciju, vēl pirms lietotājs sācis izmantot maksas autoceļu tīklu, liela nozīme ir arī informatīvām ceļazīmēm, kas vairo sistēmas pārredzamību. Ideālā gadījumā ceļazīmēm vajadzētu būt ne tikai attiecīgās dalībvalsts valodā(-ās), bet arī kaimiņu dalībvalsts(-u) valodā un vienā vai vairākās plašāk lietotās Eiropas valodās. Ceļazīmēs norāda cenu, maksāšanas līdzekļus, informāciju par tuvāko iegādes vietu, kā arī informāciju par sodiem. Šādiem pasākumiem vajadzētu būt daļai no vispārējās politikās, kuras mērķis ir rosināt autovadītājus iegādāties vinjetes, nevis pēc tam tvarstīt un sodīt šo noteikumu pārkāpējus.

Līdzīgā kārtā, lai labāk informētu autovadītājus, kas vēlas iegādāties vinjetes, mazumtirdzniecības vietās vai pašapkalpošanās kioskos vajadzētu izvietot šādu informāciju:

– kāda veida transportlīdzekļiem ir nepieciešama vinjete;

– uz kādiem ceļiem vinjetes ir obligātas;

– vinješu veidi un cenas;

– kā iegādāties vinjeti;

– kur meklēt sīkāku informāciju;

– piemērojamie sodi.

Lai nepieļautu domstarpības par to, cik ilga ir nedēļa vai mēnesis, informatīvajās zīmēs skaidri norāda, cik kalendārās dienas derīga katra vinjete. Ja tiek izsniegta vinjetes uzlīme, tajā jānorāda vinjetes spēkā esības termiņš, lai lietotājs skaidri zinātu, tieši cik dienas vinjete ir derīga.

4.3.        Maksu iekasēšana un samaksāšana

Lai nepieļautu diskrimināciju, svarīgi panākt, lai neregulārajiem ceļu lietotājiem no ārzemēm būtu pieejamas dažādas iespējas samaksāt par vinjeti. Kas attiecas uz vinješu uzlīmēm, mazumtirdzniecības vietas un pašapkalpošanās kioski jāizvieto netālu no attiecīgajiem maksas ceļiem, tostarp attiecīgajām robežšķērsošanas vietām. Vairumam mazumtirdzniecības vietu jābūt atvērtām pēc iespējas ilgāk katru dienu. Jābūt iespējai par vinjetēm maksāt ar izplatītākajām kredītkartēm un debetkartēm, kā arī skaidrā naudā euro/nacionālajā valūtā un kaimiņu dalībvalsts nacionālajā valūtā.

Ja tiek izmantota elektroniska vinješu sistēma, nav vajadzīgas uzlīmes, kas apliecina noteikumu ievērošanu, un tas dod iespēju neregulārajiem lietotājiem iegādāties priekšapmaksas vinjeti vēl pirms brauciena, tāpēc nav jānovirzās no plānotā maršruta, lai mazumtirdzniecības vietā iegādātos vinjeti pirms braukšanas pa maksas ceļu[13]. Iespēja iegādāties vinjeti pa telefonu (sūtot īsziņu vai zvanot) vai internetā būtu vēl ērtāka lietotājiem, jo pirkumu var izdarīt neatkarīgi no atrašanās vietas vai darbalaika.

Lietotājiem, kas brauc cauri vairākām dalībvalstīm ar vinješu sistēmu, ļoti izdevīga būtu vinjete, kas aptver vairākas dalībvalstis. Kā piemēru sistēmai, kas nodrošina šāda līmeņa sadarbspēju, var minēt "Eirovinjeti" smagajiem kravas transportlīdzekļiem[14], kura ļauj izmantot ceļu infrastruktūru piecās ES dalībvalstīs. Līdzīga sistēma vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem būtu sevišķi ērta starptautiskiem lietotājiem, īpaši starp kaimiņu dalībvalstīm ar intensīvu starpvalstu satiksmi.

4.4.        Pienācīga ievērošanas kontrole

Vinješu sistēmu noteikumu ievērošanas kontrole ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē. Tomēr šiem noteikumiem jābūt nediskriminējošiem un samērīgiem ar izdarītajiem pārkāpumiem, kā arī iedzīvotājiem jābūt iespējai realizēt savas procesuālās tiesības. Konkrētāk, nebūtu pieļaujami tādi kontroles paņēmieni, kas netieši diskriminē neregulārus ārzemju lietotājus.

Ievērošanas kontroles galvenajam mērķim nevajadzētu būt notverto pārkāpēju skaita palielināšanai, bet gan tai vajadzētu veicināt izpratni par sistēmu, lai rosinātu lietotājus ievērot sistēmas noteikumus. Tāpēc inspektoriem būtu jāpiešķir pietiekama rīcības brīvība, lai gadījumos, kad ir pamats uzskatīt, ka ir notikusi kļūda, viņi varētu lietotājiem likt nekavējoties iegādāties vinjeti, lai izvairītos no soda. Tas var palīdzēt nodrošināt, ka kontroles pasākumi ir vērsti uz biežiem pārkāpējiem, nevis galvenokārt ārzemniekiem, kas bieži vien ir pirmreizēji pārkāpēji. Ja kontrolpunkti, kameras un brīdinājuma zīmes, kā arī citi kontroles līdzekļi ir skaidri pamanāmi, tas var rosināt lietotājus ievērot sistēmas noteikumus un ievērojami mazināt nepieciešamību pēc faktiskiem kontroles pasākumiem.

Lietotājiem jāsaprot, ka mazāks risks un izmaksas ir vinjeti iegādāties, nevis tikt pieķertam bez tās. Svarīgi arī tas, lai sodītie ārzemju neregulārie lietotāji saņemtu skaidru informāciju vienā vai vairākās izplatītākajās Eiropas valodās par to, kā nomaksāt sodu un kā to pārsūdzēt, ja viņi uzskata, ka sods ir kļūdains vai nepamatots. Ieteicams:

– normatīvos aktus par vinjetēm, pārkāpumiem, sodiem un procedūrām publicēt saskaņā ar valsts normām, un, ja iespējams, pārredzamības labad sniegt kopsavilkumu par galvenajiem noteikumiem;

– kontroles pasākumus koncentrēt vietās, kur noteikumu neievērošana ir samērā izplatīta, nevis tikai robežu tuvumā, lai gan pret iedzīvotājiem, gan ārzemniekiem būtu vienlīdzīga attieksme (ideālā gadījumā transportlīdzekļus vajadzētu inspicēt tad, kad tie atstāj dalībvalsti).

Koordinācija un sadarbība starp dalībvalstīm ievērojami palīdzētu sodu pārrobežu iekasēšanā.

Sodiem ir jābūt samērīgiem, proti, sankcijām jābūt samērīgām ar izdarītā pārkāpuma smagumu. Noteikumi par sodiem smagajiem kravas transportlīdzekļiem jau ir paredzēti minētās "Eirovinjetes" direktīvas 9.a pantā: "Dalībvalstis izveido piemērotu kontroles mehānismu un izstrādā sankciju sistēmu, ko piemērot par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu; tās veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu īstenošanu. Noteiktajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām." Dalībvalstīm tiek ieteikts piemērot šos pašus principus arī attiecībā uz vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem.

5.           Nobeigums

Lai vieglo personīgo transportlīdzekļu vinješu sistēma nebūtu diskriminējoša, Komisija iesaka dalībvalstīm veidot tādu vinješu sistēmu, kur papildus gada un mēneša vinjetēm tiek piedāvāta arī nedēļas (vai īsāka termiņa) vinjete.

Turklāt ieteicams:

– piedāvāt īstermiņa un ilgtermiņa vinjetes par proporcionālu cenu;

– nodrošināt ārzemju neregulāriem lietotājiem pienācīgu piekļuvi informācijai par transportlīdzekļiem, kuriem jāmaksā par ceļu lietošanu, ceļu infrastruktūru, par kuras lietošanu jāmaksā, vinješu veidiem, to derīguma termiņu un cenu, tirdzniecības vietām un piemērojamiem sodiem;

– ārzemju neregulārajiem ceļu lietotājiem nodrošināt dažādas iespējas samaksāt par vinjeti;

– kontroles pasākumus koncentrēt vietās, kur noteikumu neievērošana ir samērā izplatīta, nevis tikai robežu tuvumā un vēršoties pret ārzemniekiem, kas bieži vien ir pirmreizēji pārkāpēji, lai gan pret iedzīvotājiem, gan ārzemniekiem būtu vienlīdzīga attieksme;

– sodiem jābūt samērīgiem ar sodiem par citiem satiksmes noteikumu pārkāpumiem un pienācīgi jāatspoguļo sankciju elements.

Tā kā vinješu sistēmas lielākoties balstās uz principu "lietotājs maksā"[15], Komisija iesaka gūtos ieņēmumus izmantot pārredzamā veidā, ideālā gadījumā tos novirzot tikai ceļiem, kam izveidota pienācīga uzturēšanas programma, lai lietotāji par samaksāto naudu saņemtu vismaz pakalpojumu minimumu.

Komisija aicina dalībvalstis, kas ir ieviesušas vai ir nodomājušas ieviest vinješu sistēmu vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem, izvērtēt tās, ņemot vērā šo paziņojumu.

Ievērojot gūto pieredzi, Komisija var apsvērt ierosmi, lai plašāk izskaidrotu noteikumus, kas piemērojami ceļu maksām, ko iekasē no vieglajiem personīgajiem transportlīdzekļiem.

Pielikums

Maksa par ceļu lietošanu (vinjetes), ko ES iekasē no transportlīdzekļiem, kuru pilna masa nepārsniedz 3,5 t[16]

2012

Austrija

nedēļa (10 dienas) || 2 mēneši || gads

8 € || 23,40 € || 77,80 €

Bulgārija

nedēļa (7 dienas) || mēnesis || gads

5 € || 13 € || 34 €

Čehija

nedēļa (10 dienas) || mēnesis || gads

12,40 € || 17,60 € || 59,90 €

Ungārija (elektroniska vinješu sistēma)

nedēļa (10 dienas) || mēnesis || gads

10,30 € || 16,60 € || 148,90 €

Slovākija

nedēļa (10 dienas) || mēnesis || gads

10 € || 14 € || 50 €

Slovēnija

nedēļa (7 dienas) || mēnesis || gads

15 € || 30 € || 95 €

Rumānija (elektroniska vinješu sistēma) Vieglie personīgie transportlīdzekļi un vieglie komerciālie transportlīdzekļi, ko izmanto pasažieru pārvadājumiem

nedēļa (7 dienas) || mēnesis || 3 mēneši || gads

3 € || 7 € || 13 € || 28 €

Vieglie komerciālie transportlīdzekļi, ko izmanto kravas pārvadājumiem

nedēļa (7 dienas) || mēnesis || 3 mēneši || gads

6 € || 16 € || 36 € || 96 €

Valūtas maiņas kurss 2012. gada 27. februārī.

[1]               Baltā grāmata par transportu "Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu", (COM (2011) 144).

[2]               Direktīva 1999/62/EK par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem, ar grozījumiem, plašāk pazīstama kā "Eirovinjetes direktīva".

[3]               Vieglie automobiļi, motocikli un citi mehāniskie transportlīdzekļi, kuru pilna masa nepārsniedz 3,5 t un kurus galvenokārt izmanto privātām vajadzībām.

[4]               Vienīgais izņēmums ir Rumānija, kur vieglajiem kravas transportlīdzekļiem piemēro citus vinjetes tarifus.

[5]               Vieglo pasažieru transportlīdzekļu vinješu sistēmas pašlaik pastāv septiņās ES dalībvalstis: Austrijā, Bulgārijā, Čehijā, Slovākijā, Slovēnijā, Rumānijā un Ungārijā. Citas dalībvalstis (piem., Beļģija) plāno ieviest šādas sistēmas.

[6]               Sk. arī pētījumus "Assessment of Vignette Systems for Private Vehicles applied in Member States" (Booz & Co 2010) un "Study on Impacts of application of the Vignette systems to Private Vehicles" (Booz & Co 2012) http://ec.europa.eu/transport/road/road_charging/charging_private_vehicles_en.htm.

[7]               C-398/92 Mund & Fester pret Hatrex International Transport, 1994 ECR 467, īpaši 14. punkts.

[8]               Tiesas 2002. gada 21. marta spriedums lietā C-451/99, Cura Anlagen GmbH pret Auto Service Leasing GmbH (ASL), ECR 2002, I-03193. lpp.

[9]               K(96) 2166, 1996. gada 30. jūlijs.

[10]             Piemēram, vidējā dienas cena visīsākā termiņa vinjetei (10 dienu vinjete) Austrijā ir 0,8 euro (t.i., 8 euro dalīts ar 10 dienām); vidējā dienas cena visgarākā termiņa vinjetei (gada vinjete) Austrijā ir 0,21 euro (t.i., 77,80 euro dalīts ar 365 dienām). Tātad attiecība starp īstermiņa un ilgtermiņa vinjetes vidējo dienas cenu ir 0,8/0,21=3,8. Sk. arī 5.4. tabulu 24. lpp. pētījumā "Assessment of Vignette Systems for Private Vehicles applied in Member States" (Booz & Co 2010).

[11]             Piemērs metodei, kā aprēķināt proporcionālas vinješu cenas, minēts pētījumā "Study on Impacts of application of the Vignette systems to Private Vehicles" (Booz & Co 2012).

[12]             OV L 187, 20.7.1999., 42. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/38/EK (OV L 157, 9.6.2006., 8. lpp.) un Direktīvu 2011/76/ES (OV L 269, 14.10.2011., 1. lpp.)

[13]             Tāpat nav vajadzības piestiprināt vinjetes uzlīmi pie transportlīdzekļa priekšējā stikla (blakus A statnim), kas varētu samazināt autovadītāja redzeslauku un tādējādi negatīvi ietekmēt mazaizsargātu satiksmes dalībnieku (piem., gājēju) drošību.

[14]             Vienota vinješu sistēma piecās dalībvalstīs (Beļģijā, Nīderlandē, Luksemburgā, Dānijā un Zviedrijā), kas izveidota ar 1994. gada 4. februāra Līgumu par maksas iekasēšanu no smagajiem kravas transportlīdzekļiem par konkrētu ceļu izmantošanu.

[15]             Neviena dalībvalsts nediferencē vinješu cenas atkarībā no vieglo personīgo transportlīdzekļu atbilstības vides standartiem. Bez tam nav pamata uzskatīt, ka vinjetes būtu lietderīgs paņēmiens, lai mazinātu sastrēgumus, kas bieži vien rodas ļoti konkrētā laikā un vietā.

[16]             Tabulā nav iekļautas vinješu cenas motocikliem un vieglajām piekabēm.