SATURS

1. Mērķis 2

2. Kādas ir ES intereses šajā jomā? 3

3. Attiecības starp savstarpējās atzīšanas instrumentiem un brīvības atņemšanu 3

3.1. Eiropas apcietināšanas orderis (EAO) 4

3.2. Ieslodzīto personu nodošana 5

3.3. Probācija un alternatīvas sankcijas 6

3.4. Eiropas uzraudzības rīkojums (ESO) 7

3.5. Īstenošana 7

4. Apcietinājums 8

4.1. Apcietinājuma ilgums 9

4.2. Regulāra apcietinājuma iemeslu/maksimālā termiņa pārskatīšana 9

5. Bērni 10

6. Brīvības atņemšanas apstākļi 11

6.1. Pašreizējā ES līmeņa rīcība, kas saistīta ar brīvības atņemšanu 11

6.2. Dalībvalstu veiktā brīvības atņemšanas apstākļu uzraudzība 11

6.3. Eiropas cietumu noteikumi 12

7. Sabiedriskā apspriešana 12

PIELIKUMI 14

1. Tabula: Personas, kas Eiropas Savienībā atrodas ieslodzījuma vietās, 2009. – 2010. gads 14

2. Tabula: Pašreizējais ES atbalsts 17

MēRķIS

Komisija vēlas noskaidrot, kādā mērā ar brīvības atņemšanu saistītie jautājumi[1] ietekmē savstarpējo uzticēšanos un tādējādi savstarpējo atzīšanu un tiesu iestāžu vispārējo sadarbību Eiropas Savienībā. Lai gan brīvības atņemšanas apstākļi un ieslodzījuma vietu pārvaldība ir dalībvalstu atbildība, Komisija ir ieinteresēta šajā jautājumā, jo tiesu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principam ir būtiska loma brīvības, drošības un tiesiskuma telpā.

Lai savstarpējā atzīšana darbotos efektīvi, ir nepieciešama savstarpēja uzticēšanās tiesu iestāžu starpā. Dalībvalstīm ir jāiegūst labākas zināšanas par citu dalībvalstu krimināltiesību sistēmām.

Rezolūcijā par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā[2] Padome ir noteikusi: “ Laiks, ko persona var pavadīt apcietinājumā pirms lietas izskatīšanas tiesā un tiesvedības laikā, dalībvalstīs ievērojami atšķiras . Pārlieku ilgstoša atrašanās apcietinājumā pirms tiesas ir kaitīga indivīdiem, var kaitēt dalībvalstu tiesas iestāžu sadarbībai un nav raksturīga vērtībām, par kurām iestājas Eiropas Savienība .”

Padome aicināja Komisiju iesniegt Zaļo grāmatu par "pirmstiesas aizturēšanu". Šis dokuments, kas ir daļa no procesuālo tiesību instrumentu kopuma, ir Komisijas atbilde uz Padomes pieprasījumu.

Zaļā grāmata apskata mijiedarbību starp brīvības atņemšanas apstākļiem un savstarpējās atzīšanas instrumentiem, piemēram, Eiropas apcietināšanas orderi, kā arī apcietinājumu, un uzsāk sabiedrisko apspriešanu, kas balstās uz desmit jautājumiem.

Stokholmas programma[3] aicina Komisiju izvērtēt ar brīvības atņemšanu saistītus jautājumus: "Eiropadome uzskata, ka būtu jāveic centieni savstarpējas uzticēšanās stiprināšanai un jāpadara efektīvāks savstarpējas atzīšanas princips aizturēšanas jomā. Būtu jāīsteno centieni paraugprakses apmaiņai un būtu jāatbalsta Eiropas Padomes apstiprināto Eiropas cietumu noteikumu īstenošana . Varētu pievērsties arī tādu jautājumu risināšanai kā, piemēram, alternatīvas ieslodzījumam, izmēģinājuma projekti aizturēšanas jomā un paraugprakse saistībā ar cietumu pārvaldību. Komisija tiek aicināta sīkāk izskatīt šo jautājumu, izmantojot Lisabonas līguma piedāvātās iespējas."

Eiropas Parlaments ir vairākus gadus aicinājis Komisiju rīkoties dažādās ar brīvības atņemšanu saistītās jomās. Rezolūcijā par Stokholmas Programmu[4] Eiropas Parlaments aicina izveidot ES krimināltiesiskuma telpu, izmantojot, cita starpā, minimuma standartus attiecībā uz ieslodzījuma un apcietinājuma apstākļiem un vienotu tiesību kopumu ieslodzītajiem ES. Tas ir atkārtots Eiropas Parlamenta 2011. gada februāra Rakstiskajā deklarācijā par apcietināto personu pamattiesību pārkāpumiem Eiropas Savienībā[5].

KāDAS IR ES INTERESES šAJā JOMā?

Ar brīvības atņemšanu saistītie jautājumi gan attiecībā uz personām, kas ir aizturētas vai apcietinātas pirmstiesas procesa posmā, gan attiecībā uz personām, kurām brīvība ir atņemta pēc notiesājoša sprieduma, ir dalībvalstu kompetencē. Tomēr ES, neskarot subsidiaritātes principu, ir iemesli apskatīt šos jautājumus.

Brīvības atņemšanas jautājumi skar Eiropas Savienības kompetences jomas, jo, pirmkārt, tie ir būtiska to tiesību sastāvdaļa, kuras ir jāaizsargā, lai veicinātu savstarpēju uzticēšanos un nodrošinātu raitu savstarpējās atzīšanas instrumentu darbību, un, otrkārt, Eiropas Savienībai ir jānodrošina noteiktas vērtības.

Lai veicinātu savstarpēju uzticēšanos, Komisijas prioritātes krimināltiesību jomā ir nostiprināt procesuālās tiesības, nosakot aizdomās turēto un apsūdzēto personu minimuma tiesības kriminālprocesā. Minimuma standarti personu tiesību aizsardzībai ne tikai palīdzēs atsevišķām personām visā Eiropas Savienībā, bet arī veicinās savstarpējo uzticēšanos, kura ir nepieciešams pretsvars tiesībaizsardzības iestāžu sadarbībai, kas palielina prokuroru, tiesu un izmeklētāju pilnvaras.

Šajā nolūkā Komisija ir izveidojusi pasākumu kopumu par aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesībām[6], kas palīdzēs sasniegt nepieciešamo savstarpējo uzticēšanos praktizējošo juristu starpā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu tiesībās pastāvošās atšķirības.

Komisija jau ir norādījusi, ka pamattiesību ievērošana Eiropas Savienībā ir būtiska, lai palīdzētu izveidot savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm. Uzticēšanās trūkums pamattiesību efektivitātei dalībvalstīs, tām īstenojot ES tiesības, traucētu sadarbības instrumentu darbību un nostiprināšanu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā[7].

Eiropas Savienības Pamattiesību harta (ES Harta) nosaka standartus, kuri visām dalībvalstīm jāievēro, īstenojot ES tiesības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir atzinusi, ka nepieņemami brīvības atņemšanas apstākļi ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) 3. panta pārkāpums. ES Hartas 4. panta redakcija ir tāda pati kā ECK 3. panta redakcija, šīm abām tiesību normām ir vienlīdzīgs tvērums un nozīme. ES Hartas 19. panta 2. punkts arī paredz, ka nevienu nevar izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka pret attiecīgo personu tur izturēsies necilvēcīgi vai pazemojoši.

Lai gan visu dalībvalstu tiesības un kriminālprocess ir pakļauti ECK standartiem, un dalībvalstīm, īstenojot ES tiesības, ir jāievēro ES Harta, vēl joprojām pastāv šaubas par to, kā standarti tiek ievēroti visā ES.

ATTIECīBAS STARP SAVSTARPēJāS ATZīšANAS INSTRUMENTIEM UN BRīVīBAS ATņEMšANU

Brīvības atņemšanas apstākļiem ir tieša ietekme uz tiesu nolēmumu savstarpējās atzīšanas principa raitu darbību. Gan personām, kurām brīvība ir atņemta pirms tiesas sprieduma, gan notiesātām personām ir tiesības uz saprātīgu brīvības atņemšanas apstākļu standartu. Pārpildītas brīvības atņemšanas iestādes un sūdzības par sliktu attieksmi pret personām, kurām ir atņemta brīvība, var negatīvi ietekmēt uzticēšanos, kas ir nepieciešama tiesībaizsardzības iestāžu sadarbībai Eiropas Savienībā.

Savstarpējās atzīšanas princips balstās uz savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm. Tiesu nolēmumi ir jāatzīst kā vienlīdzīgi un jāizpilda visā Eiropas Savienībā, neatkarīgi no vietas, kur nolēmums tika pieņemts. Tas balstās uz prezumpciju, ka, lai gan krimināltiesību sistēmas Eiropas Savienībā nav vienādas, tās ir vienlīdzīgas. Izpildes valstī lēmumus par izpildi parasti pieņem tiesneši. Šiem tiesnešiem ir jābūt pārliecinātiem, ka sākotnējais nolēmums ir ticis pieņemts taisnīgi (t.i., ka, pieņemot nolēmumu, personas tiesības nav tikušas aizskartas) un ka personas tiesības, to atgriežot citā dalībvalstī, ir tikušas pilnībā ievērotas.

Bez savstarpējas uzticēšanās brīvības atņemšanas jomā Eiropas Savienības savstarpējās atzīšanas instrumenti, kas ietekmē brīvības atņemšanu, nedarbosies pienācīgi, jo dalībvalstis var vilcināties atzīt un izpildīt nolēmumus, kurus ir pieņēmušas citas dalībvalsts iestādes. Būs grūti attīstīt tiesu iestāžu ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm, ja netiks veikti turpmāki centieni, lai uzlabotu brīvības atņemšanas apstākļus un veicinātu alternatīvas apcietinājumam.

Brīvības atņemšanas apstākļi potenciāli ietekmē vairākus savstarpējās atzīšanas instrumentus: šie instrumenti ir Padomes pamatlēmumi par Eiropas apcietināšanas orderi, par ieslodzīto nodošanu, par probācijas un alternatīvu sankciju savstarpēju atzīšanu un par Eiropas uzraudzības rīkojumu.

Eiropas apcietināšanas orderis (EAO)[8]

EAO paredz, ka dalībvalstis nodod viena otrai personas gan tiesai, gan sprieduma izpildei, un tāpēc tas ir svarīgs gan saistībā ar brīvības atņemšanu pirms tiesas, gan pēc tiesas sprieduma.

Lai gan EAO ir pierādījis sevi kā ļoti noderīgu instrumentu, lai nodrošinātu, ka noziedznieki nevar izmantot robežas, lai izvairītos no tiesas, jo īpaši attiecībā uz smagiem noziegumiem un organizēto noziedzību ar pārrobežu dimensiju, to īstenojot, tai skaitā izmantojot savstarpējās atzīšanas pamatprincipu, uz kuru tas balstās, ir jāievēro pamattiesības. EAO pamatlēmuma 1. panta 3. punkts nosaka, ka dalībvalstīm ir jāievēro pamattiesības un tiesību pamatprincipi, ieskaitot ES Hartas 4. pantu un ECK 3. pantu, kā arī tas neuzliek pienākumu tiesu iestādei nodot personu, ja šī iestāde, ņemot vērā visus lietas apstākļus, uzskata, ka nodošana novestu pie personas pamattiesību pārkāpuma nepieņemamu brīvības atņemšanas apstākļu dēļ.

Tomēr rīcībai pret personām, kurām ir atņemta brīvība, ir jāsasniedz zināma smaguma pakāpe, lai uz to būtu attiecināms ES Hartas 4. pants un ECK 3. pants. ECK nesen tika izmantota EAO procedūrā, kad nodošana tika apstrīdēta, pamatojoties uz argumentu, ka brīvības atņemšanas apstākļi izsniegšanas dalībvalstī esot nepiemēroti (skat. ierāmējumu).

Piemērs: Nesenā spriedumā The Minister for Justice Equality and Law Reform pret Robert Rettinger , 2010. gada 23. jūlijā Īrijas Augstākā tiesa ( Supreme Court ) atcēla Īrijas Augstās tiesas ( High Court ) lēmumu nodot izsniegšanas valstij aizdomās turētu personu, attiecībā uz kuru izdots Eiropas apcietināšanas orderis. Augstākā tiesa nosūtīja lēmumu Augstajai tiesai otrreizējai izskatīšanai, lai tā, ņemot vērā visu pieejamo informāciju un veicot rūpīgu pārbaudi, noskaidrotu, vai pastāv patiess risks, ka pret personu varētu izturēties veidā, kas aizliegts ECK 3. pantā. Savā lēmumā Īrijas Augstākā tiesa atsaucās uz vairākām ECT lietām par brīvības atņemšanas apstākļiem, kurās ECT bija atzinusi, ka sūdzības iesniedzēju brīvība ir tikusi atņemta apstākļos, kas ir necilvēcīgi un pazemojoši.

Šajā gadījumā nodošana tika apstrīdēta, pamatojoties uz iemesliem, kas saistīti ar brīvības atņemšanas apstākļiem, jo šie apstākļi izsniegšanas valstī netika uzskatīti par ES Hartai un ECK atbilstošiem.

Problēmas rodas gan pirmstiesas, gan pēctiesas posmā[9]. Tiesu iestāde var atzīst šādu ar brīvības atņemšanu saistītu argumentu par pārliecinošu noteiktā gadījumā un atteikt nodošanu. Pat ja nodošana netiek atteikta, “augsta dalībvalstu savstarpējā uzticība” (kas Pamatlēmuma 10. apsvērumā nosaukta par pamatu EAO sistēmai) tiek vājināta, ja tiesu iestādēm ir atkāroti jāizvērtē šī uzticēšanās saistībā ar trūkumiem brīvības atņemšanas apstākļos.

Ņemot vērā tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos, kas noteiktas ECK 6. panta 1. daļā, gadījumos, kad brīvības atņemšana pirmstiesas posmā ir pārlieku ilga, dalībvalstis, kas izpilda EAO, var iebilst pret instrumenta izmantošanu, kas izveidots ātrai personu nodošanai, lai tās varētu tikt tiesātas, ja šīs personas tiek pakļautas riskam pavadīt vairākus mēnešus, gaidot tiesu ārvalstu brīvības atņemšanas iestādē, lai gan tās varētu palikt savā mītnes vietā līdz izsniegšanas valsts iestādes ir gatavas lietas izskatīšanai.

Ieslodzīto personu nodošana

Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmums 2008/909/TI[10] par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, ir jāīsteno līdz 2011. gada 5. decembrim. Tas izveido sistēmu, lai nodotu notiesātas personas to pilsonības vai parastās dzīvesvietas valstij (vai valstij, ar kuru tiem ir cieša saikne). Pamatlēmuma 3. panta 4. punkts paredz, ka dalībvalstīm ir jāievēro pamattiesības un tiesību pamatprincipi. Pamatlēmumam būtu jāveicina notiesāto personu sociālā reabilitācija, nodrošinot, ka tās izcieš sodu savā valstī.

Piemērs: Pēteris ir dalībvalsts A pilsonis. Viņu notiesā par noziedzīgu nodarījumu dalībvalstī B, kur atrodas viņa parastā dzīvesvieta, un piespriež divus gadus ieslodzījumā. Dalībvalsts B iestādes bez Pētera piekrišanas var nodot viņu soda izciešanai dalībvalstī A.

Slikti brīvības atņemšanas apstākļi vai apstākļi, kas var būt sliktāki par Eiropas Padomes Eiropas cietumu noteikumos ietvertajiem minimuma standartiem, varētu būt šķērslis ieslodzīto personu nodošanai. Notiesātas personas, kas nevēlas tikt nodotas, varētu mēģināt pamatot, ka nodošana varētu tās pakļaut necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei.

Pamatlēmums atceļ prasību, ka notiesātajai personai ir jāpiekrīt nodošanai. Tas nozīmē, ka arvien lielāka uzmanība ir jāpievērš iespējamiem pamattiesību aizskārumiem pēc nodošanas. Labāka piekļuve informācijai par citās valstīs pastāvošajiem ieslodzījuma apstākļiem un krimināltiesību sistēmu ļaus izsniegšanas valstīm pirms nodošanas ierosināšanas ņemt vērā visus nepieciešamos faktorus.

Pastāv risks, ka nodošana var tikt izmantota, lai samazinātu ieslodzījuma vietu pārapdzīvotību vienā valstī, tādējādi, iespējams, palielinot cietumu pārapdzīvotību citā valstī. Jo īpaši tā var būt problēma gadījumos, kad vienā dalībvalstī ir liels ieslodzīto personu īpatsvars, kuri ir citas, iespējams, kaimiņos esošas dalībvalsts pilsoņi.

Dalībvalstu tiesību aktu dažādība, kas attiecas uz brīvības atņemšanas sodu izpildi, rada iespējamas problēmas pamatlēmuma veiksmīgai darbībai. Ja kādai personai vienā dalībvalstī ir piespiests ar brīvības atņemšanu saistīts sods, kas tiks izciests citā dalībvalstī, personai ir jāzina, cik lielu daļu no soda viņai būs patiesībā jāizcieš. Dalībvalstu tiesības attiecībā uz nosacītu vai pirmstermiņa atbrīvošanu ir dažādas[11] , un tas var kļūt par šķērsli personu nodošanai, ja personai būtu jāizcieš ilgāks sods dalībvalstī, kurai tā tiek nodota, nekā dalībvalstī, kurā tā ir tikusi notiesāta. Pastāv risks, ka izpildošajā (administrējošajā) valstī ir nelabvēlīgāka pirmstermiņa atbrīvošanas sistēma kā izsniegšanas (notiesājošajā) dalībvalstī. ECT ir atzinusi[12], ka šajos gadījumos tā “neizslēdz iespēju, ka būtiski ilgāks de facto ieslodzījums administrējošajā (izpildošajā) valstī var radīt problēmas attiecībā pret ECK 5. pantu (tiesības uz brīvību un drošību), un tādējādi izraisīt notiesājošās (izsniegšanas) valsts atbildību, pamatojoties uz šo pantu”[13].

Probācija un alternatīvas sankcijas

Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmums 2008/947/TI[14] par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai, ir jāīsteno līdz 2011. gada 6. decembrim.

Pamatlēmums attiecas uz pēctiesas posmu. Tas piemēro savstarpējās atzīšanas principu daudzām brīvības atņemšanas alternatīvām un pasākumiem, kas veicina pirmstermiņa atbrīvošanu. Pamatlēmuma 1. panta 4. punkts paredz, ka dalībvalstīm ir jāievēro pamattiesības un tiesību pamatprincipi. Probācijas lēmums vai cita alternatīva sankcija tiktu izpildīta dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā persona ir tikusi notiesāta, un varētu tikt izpildīta jebkurā dalībvalstī, ja attiecīgā persona tam ir piekritusi.

Piemērs: Anna ir dalībvalsts A pilsone, bet pavada atvaļinājumu dalībvalstī B. Viņa dalībvalstī B tiek notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, un viņai brīvības atņemšanas vietā tiek piespriests veikt sabiedriskos darbus. Viņa var atgriezties savā dalībvalstī, un šīs dalībvalsts iestādēm ir jāatzīst piespriestais sabiedriskais darbs un jāuzrauga, kā Anna to izpilda.

Pamatlēmums attiecina savstarpējās atzīšanas principu uz daudzām no šīm alternatīvām brīvības atņemšanai un pasākumiem, kas veicina pirmstermiņa atbrīvošanu. Tā pareiza piemērošana nozīmētu, ka probācijas pasākumi un alternatīvas ieslodzījumam būtu pieejamas visu Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībās. Šos pasākumus tad varētu veicināt Eiropas Savienības līmenī, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis noteikumus piemēro pareizi un efektīvi.

Eiropas uzraudzības rīkojums (ESO)

Padomes 2009. gada 23. oktobra Pamatlēmums 2009/829/TI[15], ar ko savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam, ir jāīsteno līdz 2012. gada 1. decembrim. Pamatlēmuma 5. pants paredz, ka dalībvalstīm ir jāievēro pamattiesības un tiesību pamatprincipi.

ESO attiecas uz nosacītu atbrīvošanu pirmstiesas posmā. Tas ļaus nodot ar brīvības atņemšanu nesaistītus uzraudzības pasākumus no dalībvalsts, kurā persona ar pastāvīgo dzīvesvietu citā valstī, tiek turēta aizdomās par noziedzīgu nodarījumu, uz dalībvalsti, kur šī persona parasti dzīvo. Tas ļaus uz aizdomās turētu personu attiecināt uzraudzības pasākumus viņas dalībvalstī līdz otrā dalībvalstī tiks uzsākts tiesas process; tādējādi tas sniedz iespēju samazināt Eiropas Savienības pilsoņu, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir citā valstī, apcietinājuma ilgumu.

Piemērs: Hanss, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī A tiek arestēts un apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā dalībvalstī B. Viņa lietas iztiesāšana tiks uzsākta pēc sešiem mēnešiem. Ja Hansa pastāvīgā dzīvesvieta būtu dalībvalstī B, tiesnesis viņu atbrīvotu, piemērojot drošības naudu, ar nosacījumu ziņot policijas iestādē, taču tiesnesis nevēlas šādi rīkoties, jo Hanss dzīvo citā dalībvalstī un līdz lietas izskatīšanai atgriezīsies šajā valstī. Tiesnesis baidās, ka Hanss varētu neatgriezties vai pat bēgt. Izmantojot ESO, tiesnesis var ļaut Hansam atgriezties mājās, uzliekot pieteikšanās pienākumu, un var pieprasīt dalībvalsts A iestādēm nodrošināt, ka Hanss piesakās policijas iestādē saskaņā ar dalībvalsts B tiesas rīkojumu.

ESO nosaka vairākus alternatīvus uzraudzības veidus, kurus var piemērot apcietinājuma vietā, piemēram; personas pienākumu informēt kompetento iestādi izpildes valstī par dzīvesvietas maiņu, lai saņemtu uzaicinājumus piedalīties lietas izskatīšanā vai tiesas sēdē, kas notiek kriminālprocesa ietvaros; aizliegumu apmeklēt noteiktus apvidus pieņēmējā valstī vai izpildes valstī; pienākumu konkrētos laikos uzturēties noteiktās vietās; ierobežojumu pamest izpildes valsts teritoriju; pienākumu noteiktā laikā pieteikties norādītā iestādē; pienākumu noguldīt noteiktu naudas summu vai sniegt cita veida nodrošinājumu vai pienākumu iziet ārstniecības kursu, lai atbrīvotos no atkarības.

ESO sistēma pieņēmējai dalībvalstij ir diskrecionāra, kas padara grūti prognozējamu, kā valstu tiesas to piemēros un kā tas mijiedarbosies ar EAO. Rodas jautājumi par to, cik bieži ESO tiks lietots.

Savstarpēja uzticēšanās ir būtiska ESO veiksmīgai darbībai. Tomēr pastāv risks, ka šis instruments netiks izmantots starp visām dalībvalstīm, bet gan tikai starp tām valstīm, starp kurām pastāv savstarpēja uzticēšanās.

Varētu veicināt tādu pasākumu izmantošanu, kas ir alternatīvi apcietinājumam. Ar ESO piemērošanu būtu jāveicina alternatīvu pasākumu izmantošana, piemēram, uzraudzība, izmantojot elektroniskas ierīces, lai dalībvalstis kārtīgi un efektīvi piemērotu ESO noteikumus un samazinātu apcietinājuma izmantošanu.

Īstenošana

Jautājums par to, vai brīvības atņemšanas apstākļi ir tādi, lai nostiprinātu savstarpēju uzticēšanos, tā, lai nebūtu šķēršļu savstarpējās atzīšanas instrumentu piemērošanai visā Eiropas Savienībā, ir jāatrisina pirms pamatlēmumu īstenošanas (attiecīgi 2011. un 2012. gadā).

Ir būtiski, lai dalībvalstis ātri transponētu tos savās valsts tiesībās un piemērotu tos pareizi. Komisija ir gatava sniegt dalībvalstīm palīdzību un padomus par labu praksi un turpinās savus reģionālos seminārus no 2010. gada, jo tie tika uzskatīti par būtisku īstenošanas procesa daļu

JAUTĀJUMI PAR SAVSTARPĒJĀS ATZĪŠANAS INSTRUMENTIEM

1) Pirmstiesas : Kādas alternatīvas apcietinājumam ir pieejamas? Vai tās darbojas? Vai alternatīvas apcietinājumam varētu tikt veicinātas Eiropas Savienības līmenī? Ja atbilde ir jā, tad kā?

2) Pēctiesas : Kādas ir svarīgākās alternatīvas brīvības atņemšanai Jūsu tiesību sistēmā (piemēram, sabiedriskais darbs vai probācija)? Vai tās darbojas? Vai probācija un citi brīvības atņemšanai alternatīvi pasākumi varētu tikt veicināti Eiropas Savienības līmenī? Ja atbilde ir jā, tad kā?

3) Kā pēc Jūsu domām brīvības atņemšanas apstākļi var ietekmēt EAO veiksmīgu darbību? Kādas ir Jūsu domas par pamatlēmuma, kas attiecas uz ieslodzīto nodošanu, darbību?

APCIETINāJUMS

Apcietinājumu var izmantot tikai, ja tas atbilst pienākumam ievērot tiesības uz brīvību (ECK 5. panta 1. punkts), kas ir cieši saistītas ar nevainīguma prezumpciju[16]. ES Hartas 48. panta 1. punkts paredz, ka “[i]kvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu”. ECK 6. panta 2. punkts un ICCPR [17] arī ietver regulējumu par nevainīguma prezumpciju[18]. Apcietinājums šīs zaļās grāmatas kontekstā aptver laika posmu līdz brīdim, kad spriedums ir stājies spēkā[19]. Apcietinājums visās dalībvalstu tiesību sistēmās ir pasākums ar izņēmuma raksturu. To piemēro tikai tad, ja visi citi pasākumi tiek uzskatīti par nepietiekamiem. Dažās Eiropas valstu tiesību sistēmās apcietinājums pat tiek regulēts konstitucionālā līmenī, kas liecina par to, ka priekšroka tiek dota brīvībai saskaņā ar nevainīguma prezumpciju. Tas ierobežo apstākļus, kuros apcietinājums ir pieļaujams, un nosaka īpašus kritērijus un procedūras tā piemērošanai. Piemēram, apcietinājums būtu jāpiemēro tikai tad, ja tiesa atzīst, ka pastāv būtisks risks, ka persona varētu bēgt, radīt draudus sabiedrības drošībai, cietušajiem vai lieciniekiem, vai kavēt izmeklēšanu. Tomēr apcietinātu personu statuss būtu jāuzrauga visos gadījumos, un to piemērotība atbrīvošanai jāpārskata visā laika posmā, līdz spriedums stājas spēkā. Apcietinātu personu lietām būtu jābūt prioritātei, nosakot lietu iztiesāšanas kārtību. Samērīguma princips krimināllietās nosaka, ka piespiedu līdzekļi, piemēram, apcietinājums vai tā alternatīvas, tiek lietoti tikai tad, ja tas ir pilnībā nepieciešams un tikai tik ilgi, cik nepieciešams. Tas ir valstu tiesu iestāžu pienākums nodrošināt, lai attiecīgajā lietā apcietinājums nepārsniedz saprātīgu laika posmu un atbilst nevainīguma prezumpcijas principam, un tiesībām uz brīvību, vienlaikus ievērojot arī kriminālizmeklēšanas vajadzības.

Apcietinājuma ilgums

Laiks, ko persona pavada apcietinājumā ir atšķirīgs dažādās dalībvalstīs. ECT judikatūra nosaka, ka apcietinājums ir jāuzskata par izņēmuma pasākumu un pēc iespējas vairāk jālieto uzraudzības pasākumi, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu. Tomēr praksē ārvalstu pilsoņiem ir grūtāk panākt, lai attiecībā uz viņiem tiek piemērota drošības nauda, jo tiek uzskatīts, ka viņu gadījumā bēgšanas risks ir lielāks nekā valsts pilsoņu gadījumā. Tāpēc ārvalstu pilsoņiem tiek regulāri atteikta atbrīvošana, un tādējādi ierobežotas viņu tiesības uz brīvību tikai tā iemesla dēļ, ka viņu saiknes ar attiecīgo tiesību sistēmu ir vājākas.

Dažās valstīs nepastāv ierobežojumi maksimālajam apcietinājuma ilgumam. Atsevišķās valstīs personu var turēt apcietinājumā līdz pat 4 gadiem[20]. Pārlieku ilgs laika posms, ko jāpavada apcietinājumā, ir kaitīgs personai, un regulāra pārlieku ilga apcietinājuma piemērošana noteiktā dalībvalstī var mazināt savstarpējo uzticēšanos.

Tiesu iestādei ir jāpiemēro atbilstošs piespiedu līdzeklis, kas vismazāk ietekmē personas tiesības, piemēram, jāizvēlas apcietinājumam alternatīvs pasākums, ja tas ir pietiekams, lai novērstu bēgšanu vai atkārtotu noziedzīgu nodarījumu. Apcietinājuma piemērošanas vietā šīs iestādes var izdot EAO, lai nodrošinātu personas nodošanu, kura ir atbrīvota un kurai ļauts atgriezties savā valstī. Šī iespēja varētu ļaut tiesnešiem samērīgāk lietot pirmstiesas apcietinājumu, lai atbrīvotu personas, kuras apsūdzētas noziedzīgā nodarījumā un nav pastāvīgie iedzīvotāji šo tiesu jurisdikcijā, tādējādi samazinot pirmstiesas apcietinājuma ilgumu.

Visbeidzot, ES Hartas 47. pants un ECK[21] paredz, ka ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos vai tikt atbrīvotam līdz lietas izskatīšanai, un atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā.

Regulāra apcietinājuma iemeslu/maksimālā termiņa pārskatīšana

Rodas jautājums, vai minimuma standarti attiecībā uz noteikumiem par apcietinājuma iemesliem un/vai normatīvajos aktos noteiktu apcietinājuma maksimālo ilgumu veicinātu savstarpējo uzticēšanos starp dalībvalstīm.

Tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā un uz atbrīvošanu līdz lietas iztiesāšanai (ja vien nepastāv pārliecinoši iemesli personas paturēšanai apcietinājumā) ir būtiskas tiesības. Dažās dalībvalstīs ir normatīvajos aktos noteikts maksimālais iespējamais apcietinājuma ilgums. ECK 5. pants ietver pienākumu tiesu iestādēm veikt apcietinājuma pārskatīšanu, un to ir jātulko kā iestāžu, kas atbildīgas par izmeklēšanu un apsūdzības uzturēšanu, pastāvīgu pienākumu regulāri pamatot aizdomās turētās personas apcietinājuma pagarināšanu.

Eiropas Padomes ieteikums 2006. – 2013. gadam[22] par apcietinājuma piemērošanu ietver nosacījumus, kas attiecas uz apcietinājumu, un garantijas pret tā ļaunprātīgu izmantošanu. Tas iesaka tiesas iestādei regulāri pārskatīt, vai personas turēšana apcietinājumā ir pamatota.

Komisija vēlas izvērtēt, vai juridiski saistoši noteikumi, piemēram, ES minimuma standarti par regulāru apcietinājuma iemeslu pārskatīšanu, varētu uzlabot savstarpējo uzticību.

JAUTĀJUMI PAR APCIETINĀJUMU

4) Pastāv pienākums atbrīvot apsūdzētu personu, ja vien nav sevišķi svarīgu iemeslu, lai paturētu viņu apcietinājumā. Kā šis princips tiek piemērots Jūsu tiesību sistēmā?

5) Dalībvalstu dažādās pieejas attiecībā uz noteikumiem par a) normatīvos aktos noteikto maksimālo apcietinājuma laiku un b) apcietinājuma pārskatīšanas regularitāti var būt savstarpējas uzticēšanās šķērslis. Kāds ir Jūsu viedoklis? Kādā veidā vislabāk varētu samazināt apcietinājuma ilgumu?

6) Apcietinājuma piemērošanas vietā tiesas var izsniegt EAO, lai nodrošinātu personas nodošanu, kura ir atbrīvota un kurai ļauts atgriezties savā valstī. Vai tiesneši šo iespēju lieto un, ja atbildē ir jā, tad kā?

7) Vai būtu noderīgi, ja Eiropas Savienība noteiktu minimuma standartus attiecībā uz apcietinājuma maksimālajiem termiņiem un apcietinājuma regulāru pārskatīšanu, lai nostiprinātu savstarpējo uzticēšanos? Ja atbilde ir jā, kā to vislabāk varētu izdarīt? Kādi citi pasākumi varētu samazināt apcietinājuma ilgumu?

BēRNI

Bērni ir īpaši neaizsargātā stāvoklī saistībā ar apcietinājumu. Brīvības atņemšanai ir ļoti negatīva ietekme uz bērna harmonisku attīstību, un tā būtiski apgrūtina viņa reintegrāciju sabiedrībā. Nesens pētījums[23] atklāja atšķirības tajā, kā pret bērniem attiecas dažādas tiesību sistēmas. ES ietvaros minimālais vecums, no kura bērniem var iestāties kriminālatbildība, ir, sākot 8 gadiem Skotijā līdz 16 gadiem Portugālē. Kopumā dalībvalstīs pastāv īpašs regulējums attiecībā uz nepilngadīgajiem.

Starptautiskajā līmenī ir veikti vairāki pasākumi, lai aizsargātu bērnu tiesības kriminālprocesā, tai skaitā attiecībā uz apcietinājumu. ANO Bērna tiesību konvencijas 37. pants paredz, ka aizturēšanu un bērna apcietināšanu var lietot tikai kā galēju pasākumu un tikai uz visīsāko iespējamo laiku. Pret bērniem ir jāizturas, ņemot vērā šāda vecuma personu vajadzības, tai skaitā viņus jātur atsevišķi no pieaugušajiem un viņiem jāpiešķir tiesības uzturēt kontaktu ar savu ģimeni. Katram bērnam, kura brīvība ir atņemta, ir jābūt tiesībām nekavējoties saņemt juridisko un citu atbilstošo palīdzību, kā arī apstrīdēt brīvības atņemšanas tiesiskumu tiesā vai citā kompetentā iestādē.

JAUTĀJUMS PAR BĒRNIEM

8) Kādus apcietinājumam alternatīvus pasākumus varētu izveidot attiecībā uz bērniem?

BRīVīBAS ATņEMšANAS APSTāKļI

Vairāki ECT spriedumi ir atklājuši problēmas dažās ES esošās ieslodzījuma vietās[24]. Stokholmas programma nosaka: “[..]Būtu jāīsteno centieni paraugprakses apmaiņai un būtu jāatbalsta Eiropas Padomes apstiprināto Eiropas cietumu noteikumu īstenošana. Varētu pievērsties arī tādu jautājumu risināšanai kā, piemēram, alternatīvas ieslodzījumam, izmēģinājuma projekti aizturēšanas jomā un paraugprakse saistībā ar cietumu pārvaldību."

Pašreizējā ES līmeņa rīcība, kas saistīta ar brīvības atņemšanu

Komisija atbalsta virkni ar ieslodzījuma vietām saistītus pasākumus, izmantojot dažādas finanšu programmas[25]. Pasākumi ietver gan pētījumus par apstākļiem ieslodzījuma vietās, gan praktiskus projektus par izglītību, apmācību un sociālo iekļaušanu, kā arī bijušo noziedznieku reintegrāciju.

Dalībvalstu veiktā brīvības atņemšanas apstākļu uzraudzība

Labi brīvības atņemšanas apstākļi ir priekšnoteikums likumpārkāpēju pāraudzināšanai. Vairāki ziņojumi par brīvības atņemšanas apstākļiem ieslodzījuma vietās Eiropas Savienībā ir atklājuši, ka dažas no tām neatbilst starptautiskajiem standartiem, tai skaitā Eiropas Padomes Cietumu noteikumiem un ANO Standarta noteikumu minimumam attieksmei pret ieslodzītajiem[26].

Ieslodzījuma vietu standartus Eiropā galvenokārt izstrādā Eiropas Padome, tai skaitā ECT, Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai ( CPT ) un Ministru komiteja. Lai gan Eiropas cietumu noteikumos ietvertie standarti nav saistoši, tie lielākoties tiek atzīti.

ANO Konvencijas pret spīdzināšanu 2006. gada papildprotokols ( OPCAT ) radīja jaunu sistēmu regulārai brīvības atņemšanas vietu apmeklēšanai, lai novērstu sliktu izturēšanos pret ieslodzītajiem. Valstu līmenī, OPCAT [27] dalībvalstīm ir jāizveido Valstu preventīvie mehānismi ( NPM ), lai veiktu ieslodzījuma vietu uzraudzību.

ES un Eiropas Padome kopīgi finansē projektu, kas veicina aktīva Valstu preventīvo mehānismu tīkla izveidi Eiropā, lai veicinātu apmaiņu starp iesaistītajām personām un kritiskas pārdomas.

Komisija un Eiropas Padome regulāri apspriež jautājumu par to, kā labāk koordinēt šo uzraudzības struktūru darbību tā, lai izvairītos no pārklāšanās un veicinātu sinerģiju. Valstu preventīvie mehānismi uzskata, ka tiem ir svarīgi regulāri tikties neformāla tīkla ietvaros, lai apspriestu ar brīvības atņemšanu saistītos jautājumus un apmainītos ar paraugpraksi šajā jomā. Tāpat būtu vērts iedrošināt Eiropas Savienībā esošu ieslodzījuma vietu administrāciju regulāras tikšanās. Tomēr ir skaidrs, ka nav vajadzīgs izveidot vēl vienu Eiropas Savienības tīklu ieslodzījuma vietu uzraudzībai. Divās „apaļā galda” diskusijās, kas tika rīkotas, lai sapulcinātu valstu uzraudzības struktūras un ieslodzījuma vietu administrācijas, tika izteikts viedoklis, ka ES pievienotā vērtība varētu būt labākas koordinācijas veicināšana starp dažādajiem tīkliem.

Jautājums par brīvības atņemšanas apstākļu uzraudzību

9) Kā varētu veicināt brīvības atņemšanas apstākļu uzraudzību dalībvalstīs? Kā ES varētu veicināt ieslodzījuma vietu administrāciju sadarbību un paraugprakses noteikšanu?

Eiropas cietumu noteikumi

Eiropas cietumu noteikumi, ko 2006. gada janvārī pieņēma Eiropas Padome, satur visaptverošus norādījumus par ieslodzījuma vietu pārvaldību un apiešanos ar ieslodzītajiem. To mērķis ir palīdzēt aizsargāt ieslodzīto pamattiesības veidā, kas ir saskaņots ar šo personu brīvības atņemšanas leģitīmo mērķi, un noteikt, ka brīvības atņemšanas apstākļiem būtu jāveicina reintegrācija pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma.

Eiropas cietumu noteikumi nav saistoši, lai gan ECT ir izmantojusi tos kā pamatu, izvērtējot sūdzības par apstākļiem ieslodzījuma vietās. ECT judikatūra cenšas novērst pārlieku sliktus ieslodzījuma apstākļus atsevišķos gadījumos, taču tā nevar nodrošināt vienotu standartu ievērošanu visās dalībvalstīs.

Ņemot vērā tās būtisko pieredzi šajā jomā, Eiropas Padomei ir vadoša loma. Turpmāka Eiropas Savienības rīcība šajā jomā var palīdzēt nodrošināt vienlīdzīgus ieslodzījuma vietu standartus pienācīgai savstarpējās atzīšanas instrumentu darbībai, kas ir noteikti 3. nodaļā.

Jautājums par brīvības atņemšanas apstākļiem

10) Kā varētu tikt atbalstīti Eiropas Padomes un dalībvalstu centieni praksē īstenot labus brīvības atņemšanas standartus?

SABIEDRISKā APSPRIEšANA

Komisija cer, ka šī zaļā grāmata sasniegs un ieinteresēs plašu publiku. Šis dokuments satur 10 jautājumus, un Komisija ir ieinteresēta saņemt komentārus un atbildes no tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem un citām juridiskās profesijās strādājošām personām, ieslodzījuma vietu vadītājiem, cilvēkiem, kas strādā sociālajos un probācijas dienestos, izmeklēšanas cietumos un citās ieslodzījuma vietās, kā arī no akadēmiķiem, nevalstiskajām organizācijām un valsts iestādēm.

Atbildes jānosūta līdz 2011. gada 30. novembrim uz adresi:

European Commission Directorate-General Justice Unit B1 – Procedural Criminal Law MO59 03/068 B-1049 Brussels Belgium vai pa e-pastu:

JUST-CRIMINAL-JUSTICE@ec.europa.eu

Paziņojums par personas datu aizsardzību

Personas datu apstrādes mērķis un apjoms:

Komisija reģistrēs un apstrādās jūsu personas datus tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai izmantotu jūsu atbildes saistībā ar sabiedrisko apspriešanu. Jūsu datus apstrādās saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti. Jūsu datus reģistrēs un uzglabās tik ilgi, cik ilgi būs vajadzīgi turpmāki pasākumi saistībā ar jūsu iesniegto atbildi. Lai nodrošinātu pārredzamību, atbildes, ieskaitot jūsu vārdu un ieņemamo amatu jūsu organizācijā, paziņos sabiedrībai, galvenokārt publicējot šo informāciju Komisijas tīmekļa vietnē: http://[...].

Tiesības labot datus un atbildīgais par personas datiem:

Ja jums vajadzīga papildu informācija par jūsu personas datu apstrādi vai to, kā varat izmantot savas tiesības (piemēram, piekļūt nepareiziem vai nepilnīgiem datiem vai tos labot), rakstiet uz šo adresi: JUST-CRIMINAL-JUSTICE@ec.europa.eu

Jums ir tiesības jebkurā laikā iesniegt prasību Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam, izmantojot adresi: edps@edps.europa.eu

PIELIKUMI

1. TABULA: PERSONAS, KAS EIROPAS SAVIENīBā ATRODAS IESLODZīJUMA VIETāS, 2009. – 2010. GADS

Statistika: Personas, kas Eiropas Savienībā atrodas ieslodzījuma vietās (Avoti: International Centre for Prison Studies – King's College – University of London , pieejams:

http://www.kcl.ac.uk/depsta/law/research/icps/worldbrief/?search=europe&x=Europe

un Eurostat - Statistics in focus – 58/2010)

Programma "Krimināltiesības" (JPEN) | Pētījums par brīvības atņemšanu ES "Apcietinājums Eiropas Savienībā" | JPEN finansē projektus saistībā ar krimināltiesībām Pētījumu par brīvības atņemšanu ES veic Ģentes Universitātes (BE), Tilburgas Universitātes (NL) Institute for International Research on Criminal Policy (Starptautiskais kriminālpolitikas pētniecības institūts). Tas ir uz ES mēroga aptauju balstīts empīrisks pētījums par brīvības atņemšanas apstākļiem visās dalībvalstīs. Tajā tiek pētīti ieslodzījuma vietu apstākļi, brīvības atņemšanas ilgums, normas, kas attiecas uz priekšlaicīgu atbrīvošanu, ieslodzīto veselība, laba kārtība (atbilstība starptautiskiem standartiem), kā arī pārbaudes un uzraudzība; tas satur arī īpašu nodaļu par nepilngadīgajiem. Pētījumu plānots publicēt 2011. gada vasarā. Pētījums Pre-trial detention in the European Union, An Analysis of Minimum Standards in Pre-trial Detention and the Grounds for Regular Review in the Member States of the EU ("Apcietinājums Eiropas Savienībā"), ko izstrādājušas Tilburgas Universitāte (NL) un Greifsvaldes Universitāte (DE). Tas satur statistikas izvērtējumu un atsevišķas nodaļas par katru ES dalībvalsti. |

Iespējas iekļaušanai | Eiropas konference par izglītību ieslodzījuma vietās | 2010. gada februārī Komisija organizēja Eiropas konferenci par izglītību ieslodzījuma vietās Pathways for Inclusion ("Iespējas iekļaušanai"). Tas rezultāti bija būtiski, veidojot iespējas turpmākiem izglītības modeļiem ieslodzījuma vietās. |

Mūžizglītība Programma (LLP) un “Jaunatne darbībā” programma | Iniciatīvas, kas vērstas uz likumpārkāpēju pāraudzināšanu | Izglītība un apmācība, kā arī pasākumi riskam pakļautu jauniešu iesaistīšanai, ir būtiskas efektīvas pāraudzināšanas sastāvdaļas. Galvenie ES instrumenti ir Mūžizglītības programma (LLP) un programma "Jaunatne darbībā". Iniciatīvas, kas ir īpaši vērstas uz likumpārkāpēju pāraudzināšanu, ir vairāk nekā 100 dotāciju mērķis un kopā tām piešķirts apmēram 12 miljonu euro. |

Eiropas Sociālais fonds | Atbalsts bijušo likumpārkāpēju profesionālai un sociālai reintegrācijai. | Eiropas Sociālais fonds atbalsta gan profesionālu, gan sociālu bijušo likumpārkāpēju reintegrāciju. Pastāv vienprātība, ka vissvarīgākais faktors atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanai ir tas, lai likumpārkāpējam pēc atbrīvošanas būtu darba vieta. Laika posmā no 2007. – 2013. gadam apmēram 10 miljardi euro ir paredzēti pasākumiem, kas veicina visneaizsargāto grupu (tai skaitā ieslodzīto un bijušo likumpārkāpēju) sociālo iekļaušu. |

Kopienas iniciatīva EQUAL | Tās mērķis ir veicināt bijušo likumpārkāpēju nodarbināmību. | Kopienas iniciatīvas EQUAL mērķis ir veicināt bijušo likumpārkāpēju nodarbināmību. Ir izveidots mācību tīkls bijušo likumpārkāpēju reintegrācijai, kurā apvienojušās 11 dalībvalstis, un tam ir piešķirts finansējums līdz 2012. gada sākumam. Vairākās programmās tiek izmantoti struktūrfondi, lai nodrošinātu profesionālās apmācības iespējas labošanas iestādēs. Tie ir Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) ieguldījumi tādās jomās kā apmācības darbavietās, un tos atbalsta Eiropas Sociālā fonda pasākumi, kas izveidoti, lai atbalstītu bijušo ieslodzīto reintegrāciju sabiedrībā. |

Projekts Peer-to-peer II | Mērķis ir valstu līmenī samazināt sliktu attieksmi pret ieslodzītajiem Eiropā | Eiropas Komisija, Eiropas Padome un jaunizveidotais Cilvēktiesību fonds (Human Rights Trust Fund) līdzfinansē plaša mēroga projektu Peer-to-Peer II, kas ietver finansējumu Eiropas NPM projektam. Projekta vispārējais mērķis ir samazināt sliktu attieksmi pret ieslodzītajiem valsts līmenī. |

[1] Termins "brīvības atņemšana" ( detention ) šeit tiek lietots ECK 5. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunkta izpratnē, t.i. pēc noziedzīga nodarījuma un nevis citiem mērķiem (piemēram, migrantu aizturēšana).

[2] Rezolūcija par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā (OV C 295, 4.12.2009., 1. lpp.).

[3] OV C 115, 4.4.2010., 1. lpp.

[4] Eiropas Parlamenta 2009. gada 25. novembra rezolūcija par Komisijas paziņojumu - Stokholmas programma - atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā, P7_TA(2009)0090.

[5] Rakstiskā deklarācija par apcietināto personu pamattiesību pārkāpumiem, Eiropas Parlamenta deputāti, 06/2011, 14.02.2011.

[6] Šie priekšlikumi ietver tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (Direktīva 2010/64/ES, kas pieņemta 2010. oktobrī), tiesības uz informāciju kriminālprocesā, tiesības uz piekļuvi advokātam, tiesības sazināties esot apcietinājumā, neaizsargātu aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesības uz juridisko palīdzību.

[7] Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā - COM (2010) 573.

[8] Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmums (OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.).

[9] Skat. Komisijas ziņojumu par EAO īstenošanu, COM(2011) 175, 11.4.2011.

[10] Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmums 2008/909/TI (OV L 327, 5.12.2008., 27. lpp.).

[11] Dažās dalībvalstīs pastāv noteikumi par ieslodzīto automātisku pirmstermiņa atbrīvošanu, dažās valstīs ir diskrecionāri mehānismi, bet citās valstīs ir apvienoti gan diskrecionāri, gan automātiski noteikumi. Pastāv arī dažādi uzraudzības noteikumi, kas attiecas uz personām, kuras ir atbrīvotas no ieslodzījuma vietas, un ieslodzīto spēju (vai citādi) panākt soda samazināšanu, ieslodzījuma laikā strādājot. Dalībvalstu starpā pastāv arī atšķirības attiecībā uz veidu, kādā var tikt izciests ar brīvības atņemšanu saistīts sods. Dažās dalībvalstīs brīvības atņemšanas sods var tikt izciests nedēļas nogalēs vai vakaros, kamēr citas paredz brīvības atņemšanu visas dienas laikā. Šie sprieduma izpildes veidi nepastāv visās dalībvalstīs, kuras tā vietā paļaujas uz ieslodzījuma izmantošanu tā “tradicionālākajā” izpratnē.

[12] 2006. gada 27. jūnija galīgo lēmumu par pieteikumu Nr. 28578/03 lietā Szabó v Sweden .

[13] Skat. Dirk van Zyl Smit, Sonja Snacken, Principles of European Prison Law and Policy . Penology and Human Rights, OUP, 2009, Chapter 8, Release.

[14] Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmums 2008/947/TI (OV L 337, 16.12.2008., 102. lpp.).

[15] Padomes 2009. gada 23. oktobra Lēmums 2009/829/TI (OV L 294, 11.11.2009., 20. lpp.).

[16] Skat. Komisijas Zaļo grāmatu par nevainīguma prezumpciju, COM(2006) 174, 26.4.2006.

[17] Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

[18] Hartas 48. panta 1. punkts, ICCPR 14. panta 2. punkts.

[19] Tāpat tas ir lielākajā daļā ES dalībvalstu; jēdziens "apcietinājums" zaļajā grāmatā ir lietots plašā izpratnē un ietver visas personas, attiecībā uz kurām tiesas spriedums nav stājies spēkā.

[20] Skat. pētījumu Pre-trial detention in the European Union , An Analysis of Minimum Standards in Pre-trial Detention and the Grounds for Regular Review in the Member States of the EU , ko izstrādājušas Tilburgas Universitāte (Nīderlandē) un Greifsvaldes Universitāte (Vācijā).

[21] ECK 5. panta 3. punkts.

[22] Pieņemts Eiropas Padomes Ministru komitejā 2006. gada 27. septembrī.

[23] Dokuments, Strasbūra, 2006. gada 6. jūnijs, PC-CP (2006) 09, Youth custody and the balance between education and punishment – an international comparison of developments and prospects ("Jauniešiem piemērota brīvības atņemšana, un līdzsvars starp sodu un izglītošanu – starptautisks situācijas un attīstības salīdzinājums").

[24] Skat. cita starpā, spriedumus lietās Peers pret Grieķiju (2001. gada 19. aprīlis), Salejmanovic pret Itāliju (2009. gada 16. jūlijs) un Orchowski pret Poliju (2010. gada 22. janvāris).

[25] Skatīt 2. tabulu.

[26] Eiropas Padomes ieteikums (2006)2 par Eiropas cietumu noteikumiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas Standarta noteikumu minimumu attieksmei pret ieslodzītajiem (1995).

[27] OPCAT līdz 2011. gada 2. februārim ir ratificējušas šādas dalībvalstis: CY, CZ, DK, EE, FR, DE, LU, MT, NL, PL, RO, SI, ES, SE un UK. Šādas dalībvalstis ir parakstījušas OPCAT: AT, BE, BG, FI, IE, IT un PT.

[28] Atsevišķo jurisdikciju dēļ dati par Apvienoto Karalisti tiek ziņoti atsevišķi par a) Angliju un Velsu, b) Skotiju un c) Ziemeļīriju.