I IEVADS Uz nākotni vērstas un vispusīgas Eiropas migrācijas politikas izveide, kas balstītos uz solidaritāti un atbildību, ir Eiropas Savienības politikas pamatmērķis[1]. Komisija 4. maijā iesniedza paziņojumu par migrāciju[2]. Šī paziņojuma mērķis bija iekļaut nesenos un turpmākos politikas priekšlikumus sistēmā, kas ņem vērā visus attiecīgos aspektus un ļauj ES un tās dalībvalstīm pārvaldīt trešo valstu valstspiederīgo patvērumu, migrāciju un mobilitāti vispusīgā un saskaņotā veidā. Šis gada ziņojums ir iesniegts, atbildot uz pieprasījumu, ko Eiropadome izteica, pieņemot 2008. gada Imigrācijas un patvēruma paktu,[3] un tas aptver 2010. gadā notikušo attīstību pakta īstenošanā un 2009. gadā pieņemtās attiecīgās Stokholmas programmas[4] prioritātes gan ES, gan valstu līmenī. Ziņojums ir sagatavots, balstoties uz dalībvalstu sniegtajām ziņām un citu informāciju, jo īpaši valstu kontaktpunktu (VKP) un Eiropas Migrācijas tīkla (EMT) ziņojumiem. Ziņojumā apkopota un izvērtēta attīstība ES un valstu līmenī[5], kā arī sniegti priekšlikumi turpmākai rīcībai. II Ieceļošana un uzturēšanās ES Cilvēki ierodas Eiropā dažādos veidos un dažādu mērķu vadīti. Veidam, kādā trešo valstu valstspiederīgie ir ieceļojuši ES, ir tieša ietekme uz tiesībām, ko tie bauda, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi darba tirgum. Tomēr migrantiem, kas legāli uzturas ES, lai arī kāds būtu viņu statuss, ir jātiek integrētiem uzņemošajā sabiedrībā; tā ir migranta un uzņemošās sabiedrības kopējā atbildība. 1. Legālā migrācija – nodrošināt legālu veidu ieceļošanai ES 1.1. Demogrāfiskās problēmas un darbaspēka trūkums Sagaidāms, ka ES iedzīvotāju skaits pieaugs no 501 miljona 2010. gadā līdz 520,7 miljoniem 2035. gadā, bet tad samazināsies līdz 505,7 miljoniem 2060. gadā. Ja 2010. gadā uz katru cilvēku, kas bija 65 vai vairāk gadus vecs, bija 3,5 cilvēki darbspējīgā vecumā (20-64 gadus veci), paredzams, ka 2060. gadā šī attiecība būs 1,7 pret 1[6]. Migrācija ir galvenais cēlonis iedzīvotāju skaita izmaiņām ES. Neto migrācija uz ES 2009. gadā bija 857 000 cilvēku, t.i., 63 % no kopējā iedzīvotāju skaita pieauguma. Trešo valstu valstspiederīgo skaits ES-25 valstīs 2003. gada 1. janvārī bija 16,2 miljoni, t.i., 3,6 % no iedzīvotāju skaita. ES-27 valstu iedzīvotāju sadalījums pēc pilsonības 2010. gadā parādīja, ka 20,1 miljons iedzīvotāju ir tādas valsts pilsoņi, kura nav ES-27 valsts (4 % no kopējā iedzīvotāju skaita). Lielākās trešo valstu valstspiederīgo grupas ES ir turki, marokāņi un albāņi. Vairāk nekā 770 000 personas 2009. gadā ieguva kādas ES dalībvalsts pilsonību, tas ir 9 % pieaugums attiecībā pret šādu personu vidējo skaitu laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam. Trešo valstu valstspiederīgajiem 2009. gadā ES tika izsniegti divi miljoni uzturēšanās atļauju, kas, salīdzinot ar aizvadīto gadu, ir par astoņiem procentiem mazāk. Uzturēšanās atļauju skaits, kas izsniegtas darbībām, par kurām saņem atlīdzību, samazinājās par 28 %, atspoguļojot ekonomikas krīzes sekas. Šādas atļaujas veido 24 % no 2009. gadā kopējā izsniegto atļauju skaita; salīdzinājumam – 27 % no atļaujām tika izsniegtas ģimenes apstākļu dēļ, 22 % - studijām un 27 % - citiem iemesliem (saistībā ar aizsardzību, uzturēšanos bez tiesībām strādāt u.c.). Šī tendence ir redzama arī pārvedumu plūsmā uz izcelsmes valstīm (plūsmas ārpus ES); salīdzinot ar 2008. gadu, strādnieku veikto pārvedumu apjoms uz izcelsmes valstīm 2009. gadā samazinājās par 4 %[7]. Šie dati rāda, ka demogrāfiskās attīstības jomā ES saskaras ar strukturālām problēmām. Par spīti bezdarba līmenim gandrīz desmit procentu apmērā, kas nozīmē, ka bez darba ir vairāk nekā 23 miljoni cilvēku, bieži tiek ziņots par atbilstošu prasmju trūkumu. Gada izaugsmes pētījums par 2010. gadu[8] rāda, ka pieprasījums pēc darbaspēka ir turpinājis pieaugt un ka par spīti augstajam bezdarba līmenim daži darba devēji nevar atrast cilvēkus, kam ir nepieciešamās prasmes, lai aizpildītu brīvās vakances. Lai uzturētu ekonomikas atlabšanu un saglabātu Eiropas labklājības sistēmas, ES ir steidzami jāpievēršas neatbilstībai starp piedāvātajām un pieprasītajām prasmēm darba tirgū. Tas ir uzsvērts stratēģijā “Eiropa 2020”, jo īpaši nodarbinātības pamatnostādnēs un pamatpaziņojumā “Jaunu prasmju un darbavietu programma”. Stratēģija “Eiropa 2020” uzliek pienākumu ES līdz 2020. gadam sasniegt nodarbinātības līmeni 75 % apmērā, kā arī nodrošināt labāku atbilstību starp izglītības un profesionālās apmācības ceļā iegūtajām prasmēm un darba tirgū esošajām vajadzībām. Dalībvalstu visbiežāk izmantotais sākotnējais politikas risinājums prasmju trūkuma gadījumā ir palielināt savu pilsoņu nodarbināmību, uzlabojot izglītību un apmācību, paaugstinot sieviešu, vecāka gadagājuma strādnieku, to pilsoņu, kuru izcelsme saistīta ar migrāciju, un trešo valstu valstspiederīgo, kas legāli uzturas valstī, nodarbinātības līmeni, kā arī dodot priekšroku imigrācijai no citām ES dalībvalstīm. Tomēr, ņemot vērā prasmju neatbilstības būtisko līmeni Eiropas darba tirgū, kā arī neatgriezeniskās demogrāfiskās norises[9], labi organizētai legālās imigrācijas un integrācijas politikai, kas ir saskaņā ar Stokholmas programmu un ko atbalsta turpmāk minētie ES juridiskie instrumenti, ir centrāla nozīme, lai nodrošinātu ES konkurētspēju ilgtermiņā un galarezultātā – tās sociālā modeļa nākotni. Imigrantu devums ES ekonomikai ir bijis būtisks. Laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam imigranti no trešajām valstīm ES veidoja vairāk nekā ceturtdaļu no kopējā nodarbinātības pieauguma un 21 % no vidēja IKP pieauguma ES-15. Šo pieaugošo migrantu darbaspēka daļu veidoja gan augsti kvalificētas darbavietas augošajos ekonomikas sektoros, gan arī daudzas darbavietas, kam nepieciešams zemākas kvalifikācijas prasmju kopums. Tāpēc ir būtiski veicināt efektīvu migrācijas pārvaldību un efektīvu būtiskā migrantu skaita, kas jau legāli uzturas ES, līdzdalību un iekļaušanos darba tirgū un mūsu sabiedrībās, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos mērķus. Šajā saistībā Komisija pašlaik izstrādā vairākus instrumentus, lai pārskatītu prasmju piedāvājuma un pieprasījuma atbilstību, piemēram, “ES Prasmju panorāmu”, kas būs pieejama 2012. gadā, “Eiropas vakanču uzraudzību”, “Eiropas Darba mobilitātes biļetenu”, CEDEFOP prognozes par prasmju ilgtermiņa pieprasījumu un piedāvājumu. Komisija līdz 2012. gadam plāno publiskot zaļo grāmatu, kurā sīkāk apskatīs šos jautājumus. Ir būtiski nodrošināt, ka līdzko migranti legāli uzturas ES, tiem ir tiesības bez diskriminācijas piekļūt darba tirgum atbilstoši to prasmēm un pieredzei, kā arī iespēja pilnībā piedalīties uzņemošo sabiedrību, sabiedriskajā, ekonomikas un kultūras dzīvē. Šajā saistībā, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, ir nepieciešami pasākumi iegūto prasmju un kompetenču atzīšanai, nediskriminējoša piekļuve sociālajiem un nodarbinātības dienestiem, kā arī cieša integrācijas un iekļaušanas politiku koordinēšana. Pašlaik nepastāv vienota ES mēroga metode, lai izvērtētu konkrētus darbaspēka/prasmju trūkumus dalībvalstīs un to, vai strādniekiem no trešajām valstīm ir prasmes un kvalifikācijas šo trūkumu novēršanai. Ne visās dalībvalstīs pastāv sistēmas, kas ļauj tām (vai darba devējiem, kas darbojas to teritorijā) noteikt (turpmākus) prasmju trūkumus un/vai kā šos trūkumus varētu aizpildīt atbilstoši kvalificēti migranti. Lai gan (turpmāku) prasmju trūkumu raksturs un mērogs dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs, visā ES pastāv steidzama nepieciešamība pievērsties šo trūkumu novēršanai. Attiecībā uz veselības aprūpes sektoru, kā jau noteikts, piemēram, “Jaunu prasmju un darba vietu programmā”[10], Komisija plāno līdz 2012. gadam izstrādāt rīcības plānu, lai risinātu jautājumu par speciālistu trūkumu veselības aprūpes jomā ES. Kopēja rīcība darbaspēka plānošanas jomā, kas noteikta šajā pašā paziņojumā, palīdzēs noteikt darbaspēka/prasmju trūkumus dalībvalstu veselības aprūpes sektoros. Ir nepieciešams izvērtēt iespējamo funkciju, kas var būt atbilstoši kvalificētu trešo valstu valstspiederīgo imigrācijai, novēršot darbaspēka trūkumus. Efektīvi pasākumi šajā jomā palīdzēs visām iesaistītajām pusēm: darbaspēka trūkums mazāk ietekmēs dalībvalstis, migranti (gan vīrieši, gan sievietes) varēs pilnībā izmantot savu prasmju un kvalifikāciju potenciālu, un ES izveidos migrantiem pievilcīgu darba tirgu. Komisija ir gatava pilnībā atbalstīt dalībvalstu centienus šajā procesā un piedāvās dažādus šim nolūkam paredzētus instrumentus. - Dalībvalstīm ar pilnīgu Komisijas atbalstu ir jārisina pastāvošās neatbilstības starp darba tirgus vajadzībām un piedāvātajām prasmēm . Centienos apmierināt šīs vajadzības pārvaldītai atbilstoši kvalificētu trešo valstu valstspiederīgo imigrācijai būtu jāieņem centrāla loma. - Labāka trešajās valstīs iegūto prasmju un kvalifikāciju atzīšana ES līmenī nozīmētu, ka cilvēki savās darbavietās varētu pilnībā izmantot savu potenciālu. Ģeogrāfiski elastīgāks darba tirgus ļautu migrantiem vieglāk mainīt darba devējus, kas, iespējams, atrastos dažādās dalībvalstīs. Šādai mobilitātei būtu jāsaglabā viņu uzturēšanās tiesības un jāpalielina atbilstība starp darba tirgū esošo pieprasīju un piedāvājumu. - Stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros dalībvalstīm un ES būtu pilnībā jāņem vērā funkcija, kas migrācijai varētu būt, novēršot darbaspēka un prasmju trūkumus. 1.2. ES tiesiskais regulējums Eiropas līmenī tikai 1999. gadā[11] dalībvalstis vienojās izveidot kopīgu imigrācijas politiku, kas nozīmē, ka šī ir relatīvi jauna politikas joma. Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā lēmumi par migrācijas politiku tiek pieņemti, izmantojot parasto likumdošanas procedūru. Ekonomikas krīzes sekas 2010. gadā turpināja iespaidot legālās migrācijas politikas attīstību. Tas atklājās likumdošanas procesā par ES priekšlikumiem, kas izrādījās sarežģīts, un diskusijās par jauniem priekšlikumiem tika panākts tikai ļoti lēns progress. Tā tas ir bijis kopš 2010. gada jūlija, kad Komisija iesniedza priekšlikumus par sezonas strādniekiem[12] un uzņēmuma ietvaros komandētajiem darbiniekiem (UIKD)[13]. Turklāt tika saņemti vairāki valstu parlamentu atzinumi, kuros tika apstrīdēta subsidiaritātes principa ievērošana. Turpinājās diskusijas attiecībā uz ierosināto direktīvu par “vienoto atļauju” un par migrantu tiesībām, kas saistītas ar nodarbinātību, bet Eiropas Parlaments un Padome vēl nav spējuši vienoties. ES ir nepieciešama imigrācijas sistēma ar elastīgiem uzņemšanas kritērijiem, kas vienlaikus nodrošina vienotus ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, kā arī migrantu tiesību pienācīgu ievērošanu. Tāpēc ir būtiski vienoties par “Vienotās atļaujas” priekšlikumu. Bez tās strādājošo legālo migrantu tiesības nebūs nodrošinātas ES līmenī un turpināsies pašreizējā sadrumstalotā pieeja attiecībā uz administratīvajām formalitātēm un vienkāršošanu. Priekšlikumi par sezonas strādniekiem un uzņēmuma ietvaros komandētajiem darbiniekiem arī ir neatsverami, lai uzlabotu ES tiesisko regulējumu, kas attiecas uz legālo migrāciju. Direktīva par uzņēmuma ietvaros pārceltajiem darbiniekiem palīdzēs ES izveidot uz zināšanām un inovāciju balstītu tautsaimniecību, piesaistīt investīcijas no starptautiskiem uzņēmumiem un uzlabot mūsu ekonomikas konkurētspēju. Sezonas strādnieku direktīva palīdzēs cīnīties ar īpaši neaizsargātas migrantu grupas izmantošanu un nodrošinās vienkāršu un ātrdarbīgu regulējumu attiecībā uz sezonas strādniekiem, lai tie varētu ierasties ES īslaicīga darba veikšanai. Arī situācija saistībā ar “ES zilās kartes” direktīvu, kura ir jātransponē līdz 2011. gada jūnijam, nebūt nav apmierinoša. Līdz šim tikai dažas dalībvalstis ir paziņojušas Komisijai par saviem transponēšanas pasākumiem. “ES zilās kartes” shēma paredz pievilcīgu pasākumu kopumu, piemēram, līdztiesību ar strādniekiem, kas ir pilsoņi, labvēlīgus nosacījumus attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos un mobilitāti ES ietvaros, lai ES piesaistītu augsti kvalificētus strādniekus. Komisija turpināja novērtēt jau esošo direktīvu transponēšanu (par pastāvīgajiem iedzīvotājiem, studentiem un pētniekiem), lai publiskotu šos ziņojumus vēlāk 2011. gadā. Attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos dalībvalstis ir identificējušas nepieciešamību pievērsties jautājumam, ko tās uzskata par valstīs pastāvošo ģimenes atkalapvienošanās procedūru ļaunprātīgu izmantošanu, un tās ir ierosinājušas izmaiņas tiesību aktos. Pēc 2008. gada ziņojuma par Ģimenes atkalapvienošanās direktīvu Komisija līdz gada beigām publiskos zaļo grāmatu par ģimenes atkalapvienošanos[14]. Lai uzlabotu tiesisko regulējumu legālās migrācijas jomā, Komisija uzskata, ka ir nepieciešams pastiprināt diskusijas ar ieinteresētajam pusēm, tai skaitā ar sociālajiem partneriem. - Dalībvalstīm pilnībā un laikus līdz 2011. gada jūnijam ir jātransponē “Zilās kartes” direktīva . - Tuvākajā nākotnē ir jāpanāk vienošanās par Vienotās atļaujas direktīvas projektu. Nākamajos mēnešos ir jāsasniedz būtiski panākumi diskusijās par priekšlikumiem , kas attiecas uz sezonas nodarbinātību un uzņēmuma ietvaros komandētajiem darbiniekiem . - Ir jāveic novērtējums par to, kā transponētas esošās direktīvas. Tas ļaus identificēt īstenošanas problēmas un palīdzēs uzlabot esošos tiesību aktus vai noteikt nepieciešamību konsolidēt pastāvošo acquis. 2. Patvērums – starptautiskās aizsardzības sniegšana un solidaritātes nodrošināšana Dalībvalstis 2009. gadā reģistrēja 266 400 patvēruma pieteikumus, 2010. gadā tika reģistrēti 257 815 pieteikumi, šis rādītājs samazinājās par 3 %. Polija, Itālija, Ungārija un Malta 2010. gadā saņēma mazāk patvēruma meklētāju kā 2009. gadā, savukārt Vācijā, Beļģijā un Zviedrijā bija vērojams būtisks patvērumu meklētāju skaita pieaugums. Galvenās pilsonības valstis personām, kas meklējušas patvērumu ES, 2010. gadā bija (šādā secībā): Afganistāna (20 580), Krievija (18 500), Serbija (17 715, neskaitot Kosovu*[15]), Irāka (15 800) un Somālija (14 350). Pirmajā instancē 2010. gadā ES aizsardzības statusu saņēma 55 095 patvēruma meklētāju (bēgļi, alternatīvā aizsardzība vai humānie iemesli). Tādējādi aizsardzību piešķīra 25 % pirmās instances procedūrā pieņemto lēmumu. No trešajām valstīm uz ES 2009. gadā tika pārcelti 7147 bēgļi. Līdz 2010. gada 3. ceturksnim tika pārcelti 3848 bēgļi. | Tiesību aktu pieņemšanas process patvēruma jomā 2010. gada bija lēns un sarežģīts. Iesaistītie likumdevēji vienojās par Pastāvīgo iedzīvotāju direktīvas darbības jomas paplašināšanu, attiecinot to arī uz starptautisko aizsardzību; viņi panāca arī zināmu progresu saistībā ar Dublinas regulu un Eurodac regulu, kā arī “Kvalificēšanas direktīvu”. Lai stimulētu apstājušās sarunas par Uzņemšanas noteikumu direktīvu un Patvēruma procedūru direktīvu, Komisija 2011. gada jūnijā pieņems grozītus priekšlikums par šiem abiem instrumentiem. Regulas pieņemšana, ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EPAB), 2010. gadā bija nozīmīgs notikums. Komisija aktīvi strādā, lai EPAB kļūtu darboties spējīgs šī gada jūnijā, ar mērķi uzlabot praktisko sadarbību. Viena no Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) nepieciešamajām sastāvdaļām ir solidaritāte dalībvalstu starpā. Pašlaik noris izmēģinājuma projekts par apmēram 250 starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārcelšanu no Maltas uz desmit dalībvalstīm; šī projekta sākotnējais darbības ilgums tiks pagarināts, lai veicinātu nesen ieceļojušo migrantu, kam ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārcelšanu. Pēc rīcības plāna iesniegšanas Eiropas Komisijā 2010. gada augustā Grieķija uzsāka aptverošu savas patvēruma un migrācijas sistēmas reformu un saņēma atbalstu no Komisijas, dalībvalstīm, Norvēģijas, UNHCR un citiem ES partneriem. Pašlaik tur ir nosūtītas patvēruma ekspertu grupas, kuras koordinē EPAB. Grieķijā 2010. gadā jau tika pieņemti jauni būtiski tiesību akti un pašlaik notiek to īstenošana. Tika turpinātas esošas reģionālās aizsardzības programmas (RAP) Tanzānijā un Austrumeiropā; septembrī, cieši sadarbojoties ar UNHCR , tika uzsākta jaunas RAP īstenošana Āfrikas raga reģionā; tika turpināts darbs, lai izstrādātu vēl vienu RAP ziemeļaustrumu Āfrikā (Ēģiptē, Lībijā un Tunisijā). Šajā saistībā pārcelšana ir vienlīdz būtiska. Sarunas par kopējas ES pārcelšanas programmas izveidošanu ir jānoved līdz rezultatīvam un pozitīvam noslēgumam. Attiecībā uz pārcelšanas izmantošanu ir nepieciešama stratēģiska pieeja un politiska vadība. - Sarunas par visiem tiesību aktu priekšlikumiem patvēruma jomā ir jāpabeidz līdz 2012. gada termiņam. - Nesenie notikumi Vidusjūras reģionā un nepieciešamība pārstrukturēt dažu dalībvalstu patvēruma sistēmas apliecina nepieciešamību radīt vienotu procedūru un vienotu statusu ES līmenī . Tas nozīmē arī labākus ES tiesību aktus, nostiprinātu praktisko sadarbību , ko koordinē EPAB, konkrētu, daudzšķautņainu apņemšanos veicināt solidaritāti un lielākus ieguldījumus sadarbībā ar trešajām valstīm . - Eiropas Parlamentam un Padomei ir jāpanāk vienošanās par ES kopējo pārcelšanas programmu . - ES izmēģinājuma projekts ar Maltu pārcelšanas jomā, Grieķijā veiktās tiesību aktu reformas un pastāvīgais atbalsts, ko tā ir saņēmusi, īstenojot rīcības plānu, ir konkrēti piemēri atbildības un solidaritātes kombinācijai , kas ir nepieciešama, lai veidotu KEPS . 3. Integrācija – būtisks elements gan migrantiem, gan uzņemošajām sabiedrībām Integrācijas jautājumi 2010. gadā ieņēma nozīmīgu vietu politiskajā dienaskārtībā visā Eiropā. No vienas puses, Eiropas līderi arvien vairāk atzīst to, cik būtiska ir migrācijas un integrācijas politikas saskaņotība, kā arī to, cik būtiski ir legālu migrantu un uzņemošo sabiedrību centieni nodrošināt migrantu līdzdalību ekonomikā, sabiedrībā, kultūrā un politikā. No otras puses, daži Eiropā pastāvošie uzskati par imigrāciju un integrāciju var izraisīt diskrimināciju un rasismu, lai gan šie aizspriedumi bieži nav balstīti uz patiesiem faktiem par migrāciju un tās ietekmi uz ekonomiku. Par spīti pūlēm vēl joprojām pastāv šķēršļi migrantu līdzdalībai Eiropas sabiedrībās. Lai risinātu šīs problēmas, par integrāciju atbildīgie ministri tikās 2010. gadā Saragosā un apstiprināja savu apņemšanos īstenot “integrāciju kā attīstības un sociālās kohēzijas virzītāju”[16]. Komisija uzsāka izmēģinājuma projektu, lai noteiktu indikatorus integrācijas politikas rezultātu uzraudzībai. Komisija uzsāka arī tā saukto “Eiropas moduļu” izstrādi, lai atbalstītu valsts un vietējā līmeņa integrācijas politiku un praksi. Tika noturētas divas Eiropas Integrācijas foruma sanāksmes, un tika turpināta Eiropas Integrācijas tīmekļa vietnes izveide. Tika publicēta trešā Integrācijas rokasgrāmata. Valstu līmenī lielākā daļa dalībvalstu ir izstrādājušas valsts plānus integrācijai un/vai izveidojušas padomdevējas struktūras, ar kurām apspriežas integrācijas jautājumos. Dažas dalībvalstis ir grozījušas tiesību aktus, ieviešot testus trešo valstu valstspiederīgajiem, lai novērtētu viņu integrāciju. Dažās dalībvalstīs turpinājās nesen ieceļojušo migrantu tiesību un pienākumu formalizēšana, izmantojot “uzņemšanas un integrācijas līgumu”. Daudzās dalībvalstīs īpaša uzmanība tiek pievērsta nepieciešamībai apgūt uzņemošās sabiedrības valodu, kā arī cīņai ar migrantu pieaugošo bezdarba līmeni, īstenojot pasākumus, kuru mērķis ir veicināt piekļuvi darba tirgum. Tendence attīstīt vispusīgas stratēģijas un uzraudzības sistēmas, lai sekotu to rezultātiem, turpinājās lielākajā daļā dalībvalstu. Ir nepieciešami turpmāki centieni, lai veicinātu integrācijas efektivitāti. ES ir nepieciešams atzīt un atbalstīt migrantu devumu ekonomikas izaugsmei, vienlaicīgi nodrošinot sociālo kohēziju. Tikai pakāpeniski nodrošinot efektīvu trešo valstu valstspiederīgo integrāciju, kas legāli uzturas dalībvalstīs, ES var panākt plašāku migrācijas akceptēšanu, vienlaicīgi veicinot Eiropas pamatvērtības. Būtu jāveicina sinerģija starp mērķtiecīgām politikas iniciatīvām saistībā ar migrācijas politiku un horizontālo politikas iniciatīvu loku tā, lai nodrošinātu pienācīgu un vispusīgu politikas risinājumu. Komisijai labākais veids kā sasniegt šo mērķi ir, izmantojot augšupēju pieeju, kas balstās uz labi organizētu vietējā/reģionālā līmeņa pārvaldību. Komisija stimulēs un atbalstīs šīs darbības. Paziņojumā par “Eiropas stratēģiju trešo valstu valstspiederīgo integrācijai”, kā arī tam pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā, kurus Komisija pieņems drīzumā, būs izklāstīts Komisijas redzējums integrācijas jomā. - ES ir pakāpeniski jānodrošina trešo valstu valstspiederīgo (gan vīriešu, gan sieviešu), kas legāli uzturas dalībvalstīs, efektīva integrācija sabiedrībā un ekonomikā , lai pilnībā izmantotu migrācijas, izaugsmes un kohēzijas potenciālu. - ES var savienot migrantu devumu ekonomikas izaugsmei ar sociālo kohēziju . Jūtami rezultāti būs iespējami tikai, ja dalībvalstis ietvers integrācijas un iekļaušanas jautājumus visās attiecīgajās politikas jomās. Labākais veids, kā to sasniegt ir augšupēja pieeja, kas balstīta uz efektīvu pārvaldības sistēmu vietējā/reģionālajā līmeni. - Būtu jāizveido proaktīva informācijas un komunikācijas stratēģija ES, valstu un vietējos līmeņos, lai maksimāli palielinātu pozitīvu migrācijas uztveri. III NOVēRST NELEGāLO MIGRACIJU, LAI VEICINāTU LEGāLU MIGRāCIJU ES-27 valstīs aizturēto trešo valstu valstspiederīgo skaits, kas šajās valstīs uzturas nelegāli, 2009. gadā bija apmēram 570 000 (par 7 % mazāk nekā 2008. gadā). Dalībvalstis atgrieza apmēram 253 000 trešo valstu valstspiederīgos (par 4,7 % vairāk nekā 2008. gadā). No visiem 2010. gadā atklātajiem nelegālās ieceļošanas gadījumiem ES 63 % (t.i., apmēram 20 000 gadījumu) tika atklāti 2010. gada 3. ceturksnī uz Grieķijas/Turcijas sauszemes robežas. | Efektīvi pasākumi, lai novērstu nelegālo imigrāciju un garantētu drošas robežas, ir būtiska saskaņotas un ticamas ES imigrācijas politikas sastāvdaļa, taču šai politikai jābūt arī taisnīgai un jāievēro cilvēktiesības. 1. Instrumenti cīņai ar nelegālo migrāciju Aizvadīto gadu laikā ir pieņemti divi būtiski juridiskie instrumenti – Atgriešanas direktīva 2008/115/EK un Direktīva par sankcijām pret darba devējiem 2009/52/EK. Tie ir stājušies spēkā, bet situācija saistībā ar šo instrumentu transponēšanu nepavisam nav apmierinoša, jo īpaši attiecībā uz Atgriešanas direktīvu, kuras īstenošanas termiņš beidzās 2010. gada 24. decembrī. Tāpēc ir būtiski veikt pilnīgu un savlaicīgu transponēšanu. Tās tiesību normas, kas tieši piešķir tiesības migrantiem, var tikt (un jau tiek) izmantotas tiesvedībā valsts tiesās un tieši piemērotas valsts līmenī neatkarīgi no tā, vai ir spēkā valsts tiesību akti, ar kuriem šīs direktīvas ir transponētas. Pastiprināta robežkontrole un sadarbība ar trešajām valstīm, jo īpaši izmantojot atpakaļuzņemšanas nolīgumus, ir pierādījusi savu efektivitāti, kā to parāda dažas dalībvalstis, kas ir ziņojušas par aizkavējošo iedarbību un labāk funkcionējošām atgriešanas procedūrām. Tomēr, kā noteikts Komisijas paziņojumā par ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu izvērtēšanu (COM(2011)76), vēl ir iespējams uzlabot atpakaļuzņemšanas nolīgumu efektivitāti ES līmenī. Ir skaidrs arī, ka lielais kopīgo atgriešanas lidojumu skaits, ko 2010. gadā koordinēja FRONTEX , ir bijis veiksmīgs, nodrošinot aģentūrai turpmāku atbalstu un lielākus finanšu resursus. Turklāt pašlaik tiek īstenoti 29 pasākumi, par kuriem ir vienojusies Padome, lai pastiprinātu ārējo robežu aizsardzību un cīnītos ar nelegālo imigrāciju. Komisija savu dienestu darba dokumentā[17] detalizēti ziņoja par šo 29 pasākumu īstenošanu, kā arī par progresu, kas panākts saistībā ar katru pasākumu, liekot īpašu uzsvaru uz FRONTEX nozīmi, EUROSUR attīstību un turpināto dialogu par migrāciju ar galvenajām izcelsmes un tranzīta valstīm kā daļu no Vispārējās pieejas īstenošanas. Šie pasākumi ir jāpaātrina, un tiem jāpiešķir prioritāte. Direktīva par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ES koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, ko ieceļ Komisija, un tīmekļa vietne cīņai pret cilvēku tirdzniecību[18], kas tika izveidota 2010. gadā, ir piešķīrušas ES jaunas pilnvaras un iespējas, lai cīnītos ar šo mūsdienu verdzības formu. Nesen pieņemtais īstenošanas ziņojums par Direktīvu 2004/81/EK[19] par uzturēšanās atļaujām personām, kas cietušas no cilvēku tirdzniecības, arī aicināja padarīt efektīvāku viņu aizsardzību, kam būtu jāpalīdz arī izjaukt cilvēku tirdzniecības tīklus. - Dalībvalstīm līdz 2011. gada jūlijam būtu pilnībā jātransponē direktīva par sankcijām pret darba devējiem . - Dalībvalstīm būtu jāpastiprina pasākumi pret cilvēku tirdzniecību, ieskaitot palīdzības sniegšanu cietušajiem saskaņā ar Direktīvu 2004/81/EK, ar mērķi izjaukt cilvēku tirdzniecības tīklus un vienlaikus nostiprināt cietušo tiesības. - Dalībvalstīm ir pilnībā jātransponē un jāīsteno Atgriešanas direktīva ; tām ir jāturpina izmantot šajā direktīvā sniegtā iespēja veicināt brīvprātīgu izceļošanu kā vēlamo atgriešanas veidu. - Jāturpina lietot kopīgos atgriešanas lidojumus , pilnībā izmantojot Eiropas Atgriešanas fondu un FRONTEX veikto koordināciju, tai skaitā piespiedu atgriešanas uzraudzītājus . - Dalībvalstīm būtu sistemātiski jāievada ieceļošanas aizliegumi Šengenas Informācijas sistēmā , lai pilnībā nodrošinātu to, ka Eiropas mērogā tiek īstenoti ieceļošanas aizliegumi, kas izdoti, pamatojoties uz Atgriešanas direktīvu. 2. Efektīva robežkontrole Komisija 2010. gadā ierosināja regulu par novērtēšanas mehānisma izveidi, lai pārbaudītu, vai Šengenas acquis tiek piemērots pareizi. Ņemot vērā neseno pieredzi, šī tiesību akta pieņemšanai ir jābūt prioritātei, lai ES būtu iespējams labāk īstenot noteikumu vienotu piemērošanu un atbilstoši rīkoties, ja tas nenotiek. Turpinājās Vīzu informācijas sistēmas (VIS) izveide, pabeidzot otro un trešo no četriem galvenajiem pārbaudes posmiem. Tika panākta galīga vienošanās par tehniskajām specifikācijām, kas attiecas uz SIS II mijiedarbību ar valstu sistēmām. Dalībvalstis turpināja sagatavoties EUROSUR izveidei saskaņā ar ceļvedi. EUROSUR pakāpeniski izveidos mehānismu, ar ko dalībvalstu iestādes, kas veic robežu uzraudzību varēs sadarboties un dalīties ar operatīvo informāciju gan savā starpā, gan ar FRONTEX , lai pastiprinātu Šengenas zonas ārējo robežu kontroli, jo īpaši uz tās dienvidu jūras robežas un austrumu sauszemes robežas, kā arī pastiprināt cīņu pret nelegālo migrāciju un pārrobežu noziedzību. Aizvadītā gada laikā ES ir piedzīvojusi kritiskas situācijas uz tās robežām, kur tā saskārās ar lielām nelegālo migrantu plūsmām. Tas bija un turpina būt nozīmīgs pārbaudījums ES spējām ātri un efektīvi reaģēt; vienlaikus dalībvalstis, kuras vistiešāk skārušas šīs migrācijas plūsmas, ir pieprasījušas palīdzību solidaritātes garā. FRONTEX sasniegumi pašlaik ir plaši atzīti un dominē vienprātīgs uzskats par nepieciešamību uzlabot tās funkcijas, padarot to efektīvāku. Saskaņotās ES rīcības rezultāti, lai risinātu ar robežām saistītās krīzes, ir bijuši dažādi. No vienas puses, ES un dalībvalstis ir parādījušas, ka tās ir spējīgas izlēmīgi reaģēt un risināt konkrētas problēmas, kas radušās dalībvalstij, efektīvi kontrolējot tās ārējās robežas. Pirmo reizi pēc Grieķijas pieprasījuma saistībā spiedienu, kas izdarīts uz tās sauszemes robežu ar Turciju, tika izmantotas FRONTEX ātrās reaģēšanas robežapsardzības vienības ( RABIT ). RABIT ātrā nosūtīšana, ko stingri atbalstīja iesaistītās dalībvalstis, stabilizēja situāciju un, salīdzinot ar 2010. gada lielākajiem pieplūdumiem, samazināja iebraucēju skaitu. Malta ir nesen pieprasījusi RABIT nosūtīšanu, ņemot vērā situāciju Vidusjūras dienvidu reģionā. No otras puses, viena no šajos notikumos gūtajām mācībām ir, ka visām dalībvalstīm ir labāk un efektīvāk jānodrošina gan ciešāka sadarbība, gan acquis vienota piemērošana. Koordinētā ES rīcība migrācijas novēršanai attiecībā pret izcelsmes valstīm vēl joprojām ir lēna un vāja. - Eiropas Parlamentam un Padomei, cik ātri vien iespējams, ir jāvienojas par ierosinātajiem FRONTEX regulas grozījumiem , lai radītu atbilstošu juridisko pamatu aģentūras darbības nostiprināšanai. - Visas Šengenas robežšķērsošanas vietas ir atbilstoši jāaprīko , pienācīgi jānodrošina robežu uzraudzība un jāapmāca robežsargi lietot jaunus IT instrumentus, kā noteikts Šengenas Robežu kodeksā. - Ir jāpieņem ierosinātais Šengenas novērtēšanas mehānisms , lai veicinātu savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm un ES iestādēm par Šengenas acquis pareizu, vienotu un saskaņotu piemērošanu. - Ir jāizvērtē iespēja izveidot Eiropas robežsardzes sistēmu. - Ir pilnībā jāizmanto vietējā Šengenas sadarbība, lai nodrošinātu pilnīgi saskaņotu un vienkāršotu vīzu procedūru, jo īpaši, lai palīdzētu bona fide ceļotājiem. - Ņemot vērā mērķi izveidot pilnībā uzticamu ES robežkontroles sistēmu, dalībvalstīm būtu jāturpina sagatavoties EUROSUR izveidei un jāizvērtē vajadzība izveidot ieceļošanas/izceļošanas sistēmu un reģistrētu ceļotāju programmu . - Lai labāk koordinētu pārbaudes uz ārējām robežām, Komisija 2012. gadā iesniegs priekšlikumus, ar mērķi uzlabot iestāžu sadarbību starp FRONTEX, Eiropolu, kā arī valstu muitas un policijas iestādēm. IV NEPAVADīTI NEPILNGADīGIE – īPAšS PROBLēMJAUTāJUMS Nepavadīti nepilngadīgie ir pelnījuši īpašu uzmanību. Daudzi no šiem bērniem ir patvēruma meklētāji, kurus aizsargā tiesību akti patvēruma jomā, taču ir arī tādi nepilngadīgie, kas ES teritorijā ierodas nelegāli, un viņi ir visneaizsargātākie. Aizvadītajos gados dalībvalstīs ir pieaudzis nepavadītu nepilngadīgo skaits, kas ieceļo to teritorijā, un pieaug izpratne, ka ir nepieciešama ES rīcība. Reaģējot uz šo vajadzību, Komisija 2010. gadā pieņēma rīcības plānu par nepavadītiem nepilngadīgajiem (2010. – 2014. gadam)[20], pamatojoties uz to, Padome jūnijā pieņēma secinājumus[21]. Rīcības plāns priekšplānā izvirzīja kopēju ES pieeju, kas balstītos uz bērna interešu labākas ievērošanas principu un ietvēra vairākas galvenās darbības jomas, piemēram, preventīvus pasākumus, uzņemšanu un ilgtspējīgu risinājumu noteikšanu. Rīcības plānā tika atzīts, ka, lai īstenotu nepavadītu nepilngadīgo veiksmīgu aizsardzību, ir nepieciešama ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm EPAB, ES iestādēm un ieinteresētajām personām. Rīcības plāna īstenošana turpinās. Beļģijas prezidentūras 2010. gada semināra “Nepavadīti nepilngadīgie: bērni, kas šķērso ES ārējās robežas, meklējot aizsardzību” rezultātā tika pieņemts vispusīgs ieteikumu kopums, kas, cita starpā, uzsvēra, ka ir būtiski izveidot procedūras, kas ļautu uz robežas ātri identificēt nepavadītus nepilngadīgos. Saskaņā ar ziņojumiem, ko dalībvalstis iesniedza 2010. gadā, nepavadītu nepilngadīgo skaits, kuri ieradušies to teritorijā ir bijis ļoti dažāds – no dažiem līdz pat 6000 cilvēkiem. Dažas dalībvalstis veica mērķtiecīgas informācijas kampaņas izcelsmes valstīs par briesmām, kas saistītas ar nepavadītu nepilngadīgo nelegālu migrāciju. Dažas dalībvalstis izveidoja instrumentus nepavadītu nepilngadīgo vecuma noteikšanai. - ES un dalībvalstīm ir jāturpina īstenot Rīcības plānu par nepavadītiem nepilngadīgajiem . V ES MIGRāCIJAS POLITIKAS āRēJā DIMENSIJA – VISPāRēJā PIEEJA Esošie instrumenti, kas ietverti Vispārējā pieejā migrācijai, 2010. gadā arvien vairāk tika vispārēji piemēroti, lai attīstītu ES migrācijas politikas ārējo dimensiju. Interese par mobilitātes partnerībām pieaug. Vairākas dalībvalstis atsaucās uz savu dalību mobilitātes partnerībās un izteica vēlmi iesaistīties jaunās partnerībās. Turpinājās sadarbība ar Moldovu, Kaboverdi un Gruziju mobilitātes partnerību ietvaros. Notika sarunas ar Armēniju un Ganu par jaunu mobilitātes partnerību izveidi. Komisija tuvākajā nākotnē plāno arī uzsākt dialogus, lai noslēgtu mobilitātes partnerības ar Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm. Turpinot divpusēju sadarbību, dalībvalstis vienlaikus arvien vairāk sadarbojās arī ES līmenī kopīgo iniciatīvu ietvaros. Pēc Kotonū nolīguma pārskatīšanas, tika uzsākts dialogs par migrāciju ar Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm. Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu Migrācijas novērošanas centrs tika atklāts 2010. gada oktobrī. Trešās Āfrikas un ES augstākā līmeņa tikšanās laikā Tripolē Āfrikas un ES Migrācijas, mobilitātes un nodarbinātības partnerības ietvaros tika pieņemts jauns rīcības plāns 2010. – 2013. gadam. Darbs pie Prāgas procesa turpmākās virzības (migrācijas partnerību izveides) tika uzsākts 2010. gada beigās. Tika tālāk attīstīts Eiropas Savienības – Latīņamerikas strukturētais dialogs par migrāciju. Tika uzsākta ES - ASV platforma sadarbībai migrācijas un patvēruma jautājumos. Sanāksme ar Indiju par migrācijas dialogu notika 2010. gada oktobrī. Attiecībā uz paplašināšanās procesu ir nepieciešams cieši sadarboties ar kandidātvalstīm, lai pieskaņotu to migrācijas un patvēruma politiku un praksi ES standartiem. Pieaug stiprākas ārējās migrācijas politikas svarīgums. Lisabonas līgums un Eiropas Ārējā darbības dienesta (EĀDD) izveidošana sniedz jaunas iespējas un rada nepieciešamību izvērtēt Vispārējo pieeju migrācijai plašākā ES ārējo attiecību kontekstā. ES migrācijas politikas ārējai dimensijai ir jāatspoguļo process, ar kuru ES rada apstākļus sava darba tirgus modernizēšanai saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”. Vispārējā pieejā migrācijai būtu labāk jāiekļauj gan ārējie, gan iekšējie Savienības stratēģiskie mērķi migrācijas jomā. - ES migrācijas politikas ārējai dimensijai ir jāatspoguļo ES darba tirgus prioritātes un migrācijas nozīme saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” . - Vispārējā pieeja migrācijai ir jāpadara par ilgtermiņa, līdzsvarotu un ilgtspējīgu politikas ietvaru, lai risinātu ES ģeogrāfiskās un tematiskās prioritātes . - Dalībvalstīm, ES iestādēm un attiecīgajām ES aģentūrām būs efektīvāk jāsadarbojas, lai paredzētu un novērstu pēkšņas masīvas migrācijas plūsmas , izmantojot stabilu mehānismu, kas balstās uz solidaritātes principu , kā arī partnerību ar trešajām valstīm . - ES piedāvās strukturētu dialogu par migrāciju, mobilitāti un drošību savām partnervalstīm, jo īpaši Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, ar mērķi izveidot saistītas mobilitātes partnerības, kas ietvers iniciatīvas legālai migrācijai un vīzu atvieglojumiem. [1] Stokholmas programma (2009. gada 2. decembris) Eiropas Savienības Padome 17024/09. [2] COM(2011) 248/3. [3] http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/08/st13/st13440.en08.pdf. [4] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2010:115:0001:0038:EN:PDF. [5] Sīkāka informācija atrodama Komsijas dienestu darba dokumentā. [6] Visi dati ir ņemti no Eurostat , ja vien nav norādīts pretējais. [7] Eurostat , Statistics in focus ("Statistika tuvplānā"), 40/2010. [8] Growth Report (Izaugsmes ziņojums), MEMO/11/11, 3. lpp. [9] Eurostat, Statistics in Focus, 72/2008 Ageing characterises the demographic perspectives of the European societies ("Novecošana raksturo Eiropas sabiedrību demogrāfisko nākotni"). [10] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2010:0682:FIN:EN:PDF. [11] Tamperes Eiropadomes secinājumi. [12] COM(2010) 379 galīgā redakcija. [13] COM(2010) 378 galīgā redakcija. [14] 2003/86/EK. [15] * Saskaņā ar ANO DP rezolūciju 1244/1999. [16] http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/ec/115346.pdf. [17] SEC(2010) 1480 galīgā redakcija, 26.11.2010. [18] http://ec.europa.eu/anti-trafficking/index.action. [19] COM(2010) 493. [20] COM(2010) 213. EMT izstrādāja ES pētījumu par nepavadītiem nepilngadīgajiem (http://emn.intrasoft-intl.com/html/index.html). [21] http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/jha/114900.pdf.