[pic] | EIROPAS KOMISIJA | Briselē, 12.10.2010 COM(2010) 560 galīgā redakcija KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Risinot drošības problēmas, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā {SEC(2010) 1193 galīgā redakcija} KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Risinot drošības problēmas, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā 1. Ievads Deepwater Horizon urbšanas iekārtas eksplozija 2010. gada 20. aprīlī Meksikas līcī un tai sekojošā apjomīgā naftas noplūde no urbuma uz jūras dibenu nodarīja būtisku vides, ekonomisko un sociālo kaitējumu[1]. Tā kā daļa ūdeņu pie ES krastiem tiek intensīvi izmantoti naftas un gāzes ieguvei[2] un notiek turpmāka izpēte, tad ES ir būtiski ieinteresēta, lai novērstu līdzīgu katastrofu. Lai gan vēl notiek izmeklēšana par negadījuma cēloņiem, visu tā ietekmi uz ekosistēmām Meksikas līcī un ārpus tā un jānosaka atbildības sadalījums, no tā jau var mācīties un attiecīgi rīkoties. Jūras iekārtu skaits Ziemeļaustrumu Atlantijā vien pārsniedz 1000. Turklāt, ja iekārtu daudzums Melnajā un Baltijas jūrā vēl ir tikai viencipara skaitlis, tad ES ūdeņos Vidusjūrā pašlaik darbojas vairāk nekā 100 iekārtu, un tiek ziņots par plāniem sākt jaunu izpēti Maltas un Kipras apvidū. Naftas un gāzes izpēte vai ieguve notiek arī ļoti tuvu ES pie Alžīrijas, Horvātijas, Ēģiptes, Izraēlas, Lībijas, Tunisijas, Turcijas un Ukrainas krastiem. Lielākās jūras iekārtas Eiropā un tās tuvumā [pic] Avots: Eiropas Vides aģentūra Eiropas jūras naftas un gāzes nozare pagātnē nav bijusi pasargāta no smagiem nelaimes gadījumiem, kā to pierādīja Piper Alpha un Alexander Kielland Ziemeļjūrā[3]. Rezultātā pēdējos gados vairākās Eiropas valstīs ir ieviestas stingras drošības prasības un regulatīvie režīmi. Tomēr Deepwater Horizon pieredzei arī Eiropā jārosina nopietnas pārdomas par to, vai pašreizējais tiesiskais regulējums un prakse ir piemērota drošības, gatavības ārkārtas situācijām un reaģēšanas ziņā. Šādas pārdomas pamato arī tas, ka Eiropas naftas un gāzes nozare pārveidojas, reaģējot uz "viegli iegūstamo" naftas un gāzes rezervju pakāpenisku izsīkšanu. Izpēte notiek arvien sarežģītākā vidē, ko raksturo iegulas ar augstu spiedienu/augstu temperatūru, tās atrodas dziļākos ūdeņos un/vai sarežģītos klimatiskajos apstākļos, kas var sarežģīt zemūdens iekārtu kontroli un reaģēšanu uz starpgadījumiem. Vienlaikus ieguves iekārtas vecākās atradnēs noveco un tās bieži pārņem specializētie operatori ar mazāku kapitāla bāzi. ES ir ieinteresēta saglabāt vietējo naftas un gāzes ieguvi energoapgādes drošības apsvērumu dēļ, kā arī darbavietu saglabāšanai un uzņēmējdarbības iespējām Eiropas ekonomikā. Lai gan lielākajā daļā cilvēku darbību, tostarp ogļūdeņražu ieguvē jūrā, risku nevar pilnībā novērst, ir jāgarantē darbību drošība un integritāte un jānodrošina Eiropas iedzīvotāju un vides maksimāla aizsardzība. Deepwater Horizon negadījuma apjoms un smagums rosināja Komisiju jau maijā uzsākt steidzamu drošības novērtējumu attiecībā uz naftas un gāzes izpētes un ieguves jūrā darbībām Eiropas ūdeņos. Pēc Eiropas piemērojamo tiesību aktu pārskatīšanas un apspriešanās ar nozares pārstāvjiem un dalībvalstu kompetentajām iestādēm[4] jūlijā Komisija norādīja[5] piecas galvenās jomas, kurās ir nepieciešama rīcība, lai saglabātu ES uzticamību drošības un vides jomā: - pamatīgas licencēšanas procedūras, - uzlabotas valsts iestāžu veiktās kontroles, - trūkumu novēršana piemērojamos tiesību aktos, - ES reaģēšanas uz starpgadījumiem nostiprināšana un - starptautiskā sadarbība piekrastes drošības un reaģēšanas iespējas uzlabošanai pasaules mērogā. Dalībvalstīs un nozarē jau pastāv vairāki īpaši labākās prakses paņēmieni attiecībā uz drošību, sagatavotību un reaģēšanu. Tomēr problēmas, ko rada liela negadījuma jūrā risks, liek jaunāko paņēmienu izmantošanu padarīt par normu visā ES un tās ūdeņos[6]. Šāds vienots augsts drošības līmenis radīs pilnīgu sabiedrības uzticību un var veicināt ES centienus nodrošināt augsta līmeņa drošību, sagatavotību un reaģēšanu arī ārpus Eiropas robežām, gan citās jurisdikcijās, gan starptautiskajos ūdeņos. To visu var panākt tikai ar Eiropas valsts iestāžu apņēmīgu rīcību un spēcīgu partnerību starp visām iesaistītajām pusēm — ES iestādēm, dalībvalstīm, nozari, NVO un citām ieinteresētajām personām — saskaņā ar ES integrētās jūrniecības politikas principiem. Eiropas Parlaments ir izdevis rezolūciju par ES rīcību attiecībā uz naftas ieguvi jūrā, aicinot Komisiju izveidot visaptverošu tiesisko regulējumu, kas nodrošina, ka visā ES un trešās valstīs tiek piemēroti vienādi augsti drošības standarti, un sniegt likumdošanas priekšlikumus, kas inter alia attiecas uz nelaimes gadījumu novēršanu, reaģēšanu uz katastrofām un atbildību[7]. Šajā paziņojumā izklāstīti pirmie soļi uz šo mērķi. 2. Jaunāko paņēmienu izmantošanas prakses nodrošināšana visā Eiropā Iedzīvotāju drošības un vides aizsardzības uzlabošanā nevar paļauties tikai uz nozares patstāvīgu iniciatīvu un pašregulāciju. Regulatīvajam režīmam ir jānodrošina, ka nozare ievēro skaidrus, pamatīgus un visaptverošus noteikumus, kas atļauj tikai drošas un ilgtspējīgas darbības. Turklāt režīmam ir jānodrošina augsts pārredzamības līmenis, kas ļauj nozarei un valsts iestādēm pierādīt visām ieinteresētajām personām, ka darbības, kas ietver risku dzīvībai, videi vai īpašumam, tiek pienācīgi pārvaldītas un kontrolētas. Lai gan starptautiskie režīmi attiecībā uz naftas un gāzes ieguvi vai nu nav pilnībā izstrādāti vai tiem nav efektīvu izpildes mehānismu, situāciju Eiropā lielā mērā nosaka atsevišķu dalībvalstu tiesību aktu noteikumi, jo ES tiesību akti vai nu neattiecas uz dažiem nozares aspektiem, vai aptver tikai minimālās prasības. Noteikumi, kas attiecas uz ieguvi jūrā, arī bieži ir izkaisīti dažādos ES tiesību aktos. Tā rezultātā licences, darbības drošības un vides aizsardzības režīmi katrā dalībvalstī atšķiras. Šis neviendabīgums apgrūtina veselības, drošības un vides riska izpratni un pārvaldību Eiropā un uzņēmumiem palielina izmaksas. Svarīgi, ka šādā situācijā ir risks, ka palēnināsies koordinēta reakcija uz negadījumiem, kuri skar vairākas dalībvalstis, jo tehniskie standarti, datu formāti un reaģēšanas procedūras atšķiras visā Eiropā, un arī vienā jūras baseinā. Komisija ierosina rīkoties, lai Eiropā nostiprinātu un saskaņotu tiesisko regulējumu attiecībā uz izpētes un ieguves darbībām jūrā, kas nodrošina jaunāko paņēmienu izmantošanu ES mērogā. Eiropas Savienības iedzīvotāji un vide gūs labumu no vēl augstāka aizsardzības līmeņa un nozare varēs izmantot galvenokārt vienkāršošanas un vienādu iespēju sniegtās priekšrocības. Ir dažādi veidi, kā to panākt, piemēram, atsevišķi dažādu spēkā esošo tiesību aktu grozījumi, izstrādājot konsolidētos tiesību aktus attiecībā uz darbībām jūrā vai izstrādājot nesaistošus juridiskus instrumentus, kas papildina spēkā esošos tiesību aktus. Pastāvošais risks, vajadzība pēc juridiskās skaidrības un "labāka regulējuma" Komisijas skatījumā liek atbalstīt vienotu jaunu īpašu tiesību aktu attiecībā uz darbībām ar naftu un gāzi jūrā, ko, iespējams, atbalsta nesaistoši juridiski pasākumi (pamatnostādnes). 2.1. Atbildīgas licencēšanas būtiskā nozīme Licencēšana ir pirmais nozīmīgais instruments, ar kuru nodrošina jaunu urbumu drošību sarežģītās vidēs. Saistībā ar iekšējā tirgus izveidi un darbību un attiecībā uz vajadzību saglabāt un uzlabot vidi Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) veido Savienības politiku energoresursu jomā[8]. Tajā arī atgādināts, ka dalībvalstīm ir tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes struktūru, neskarot Savienības vides politiku[9]. Spēkā esošie ES tiesību akti par licencēšanu[10] attiecas tikai uz licencēšanas procedūras konkurences aspektiem, lai uzņēmumiem visā ES nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi valsts izsolēs. Līdz ar to katra dalībvalsts izsniedz licences un citas nepieciešamās atļaujas ogļūdeņražu resursu izpētei un ieguvei tās teritorijā un ūdeņos, kas ietilpst tās jurisdikcijā, nosakot savas prasības attiecībā uz licences piešķiršanu. Tomēr atsevišķu dalībvalstu atļauja urbt pie to krastiem var būtiski ietekmēt citas dalībvalstis. Vides, ekonomiskais un sociālais kaitējums, ko izraisa liela naftas noplūde, ietekmē jūras un piekrastes teritorijas neatkarīgi no valstu robežām. Tāpēc ir būtiski, ka licencēšanas procedūras visā Eiropā atbilst dažiem kopējiem pamatkritērijiem. Visās dalībvalstīs jāpārskata valsts licencēšanas procedūras, lai atspoguļotu atzīto labāko praksi, kā arī iekļautu ES mēroga saistības attiecībā uz drošību, veselību un vidi, riska pārvaldību un neatkarīgām pārbaudēm. Licencēšanas režīms ir jāpapildina ar nepārprotamu atbildības režīmu, kurā jāiekļauj pietiekami finansiālā nodrošinājuma instrumenti, lai aptvertu lielus negadījumus. Esošie finansiālā nodrošinājuma instrumenti jānovērtē attiecībā uz finansiālajiem ierobežojumiem un tos var lietderīgi papildināt ar citiem riska seguma instrumentiem, piemēram, fondiem, apdrošināšanu, garantijām, utt. - Ogļūdeņražu izpētes un ieguves licencēšanas galvenās prasības jānosaka ES līmenī. Komisija 2011. gadā par tām iesniegs priekšlikumus, kurus pamatos ar ietekmes novērtējumu. Galvenās prasības, kas jānovērtē, ietver: - pilnīgas drošumu apliecinošas dokumentācijas un saistīto veselības un drošības dokumentu[11] iesniegšana attiecībā uz katru darbību, kuros detalizē noteikumus par rīcību kritiskās situācijās, ieskaitot jebkādas blakus darbības, kas varētu radīt smagus negadījumus, - potenciālo operatoru tehniskās iespēju pierādīšana attiecībā uz visu nepieciešamo pasākumu veikšanu, lai novērstu kritiskas situācijas un reaģētu uz tām, ņemot vērā darbības apstākļus attiecīgajā atrašanās vietā un darbību raksturu, kurām konkrētā licence tiek pieprasīta, - finansiālas iespējas novērst neparedzētu gadījumu sekas, ieskaitot iespējamo dalību piemērotās apdrošināšanas shēmās vai riska seguma instrumentos. 2.2. Regulatīvais režīms, kas veicina visaugstāko darbības drošumu Tiesiskā regulējuma sadrumstalotība Eiropas Savienībā skar ne tikai licencēšanas stadiju, bet arī iekārtu ekspluatāciju. ES dalībvalstīm transponējot ES veselības un drošuma direktīvu minimālās prasības valsts tiesību aktos, rodas atšķirības, jo dalībvalstīm ir atļauts saglabāt vai ieviest vairāk aizsargpasākumus, nekā minimālajās prasībās noteikts. Tā rezultātā, ja viens operators dažādu dalībvalstu ūdeņos izmanto vairākas urbšanas iekārtas, katrai var būt jāatbilst atšķirīgām normatīvajām prasībām. Papildus acīmredzamām drošības pasākumu integritātes problēmām šī sarežģītība jo īpaši var radīt papildu izmaksas nozarei un traucē iekšējā tirgus darbību. Lai nozares uzņēmumiem garantētu maksimālu drošību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus, nozarē piemērojamās prasības, nosakot mērķi, vai vajadzības gadījumā detalizēti tiesību akti ir jāizstrādā saskaņā ar vienotiem kritērijiem, ko izstrādā, pamatojoties uz nozares jaunākajiem sasniegumiem, un jānodrošina to stingra ievērošana. Šajās prasībās papildus finansiālajām un tehniskajām iespējām jāiekļauj galvenās prasības attiecībā uz darba ņēmēju veselības aizsardzību un drošību uz iekārtām jūrā, iekārtu integritātes garantijām, augsta līmeņa vides aizsardzības nodrošināšanu, kā arī nelaimes gadījumu novēršanu un reaģēšanu uz tiem. Ne tikai turpmākajām, bet arī esošajām darbībām un iekārtām ir konsekventi jāatbilst augstākajam drošības un aizsardzības līmenim. Attiecībā uz tehnisko apkopi jāietver prasības regulāri modernizēt iekārtas saskaņā ar tehnoloģiju attīstību. Spēkā esošajos vides tiesību aktos ir apskatīti vairāki jautājumi, kas attiecas uz jūras iekārtām (piem., ietekmes uz vidi novērtējums), un atsevišķi jūras darbību aspekti (piemēram, emisijas no iekārtām). Tomēr uz iekārtām neattiecas ES tiesību akti par piesārņojuma kontroli un smagu nelaimes gadījumu briesmām[12], kas galvenokārt bija izstrādāti attiecībā uz sauszemes iekārtām un smagu nelaimes gadījumu risku uz sauszemes. - Komisija izvērtēs veidus, kā stiprināt tiesību aktus vides jomā attiecībā uz piesārņojuma kontroli, pārbaudi, nelaimes gadījumu novēršanu un atsevišķu iekārtu pārvaldību. Ar likumdošanas priekšlikumiem vai nu paplašinās spēkā esošos tiesību aktus arī attiecībā uz jūras naftas un gāzes iekārtām, vai izstrādās atsevišķu instrumentu šādām darbībām. Minimālās prasības darba ņēmēju veselības aizsardzībai un drošībai naftas un gāzes urbumu nozarē ir noteiktas Pamatdirektīvā 89/391/EEK, attiecīgajās atsevišķās direktīvās un atsevišķajā nozares Direktīvā 92/91/EEK[13]. - Pamatojoties uz pilnīgiem Deepwater Horizon izmeklēšanas rezultātiem, Komisija pārskatīs veselības aizsardzības un drošības regulējumu, tostarp vajadzību grozīt Direktīvu 92/91/EK par minimālajām prasībām drošības un veselības aizsardzības uzlabošanai darba ņēmējiem, kuri strādā minerālu ieguves rūpniecības nozarēs, kas pielieto urbšanu, atspoguļojot arī iespējamo psiholoģisko ietekmi uz cilvēka faktora izraisīto kļūdu biežumu, ko var radīt darbs izolācijā. - Dalībvalstu licencēšanas iestādēm un operatoriem jāpārskata un pēc vajadzības jāatjaunina drošumu apliecinošā dokumentācija, kā arī veselības un drošības dokumenti. Kad šī pārskatīšana ir pabeigta, tām ir jāizveido skaidri noteikta modernizācijas programma, ja ir atklāti trūkumi. ES tiesību akti par produktu drošumu [14] vispārīgi attiecas uz jūras naftas un gāzes iekārtu aprīkojumu, bet no to darbības jomas ir izslēgtas mobilās jūras urbšanas iekārtas ( MODU )[15] un to aprīkojums. MODU uzskata par jūras kuģiem un to drošība ir pakļauta Starptautiskās jūrniecības organizācijas (SJO) kodeksa par kuģu konstrukciju un mobilajām jūras urbšanas iekārtām (" MODU Kodekss") noteikumiem. Tomēr šis kodekss neietver ne prasības tādu rūpniecisko iekārtu darbībai, ko izmanto urbumu urbšanai, ne arī to kontroles procedūras. Turklāt attiecīgo ES tiesību aktu piemērošanas jomā nav iekļautas arī urbumu kontroles iekārtas. Ir vairāki valsts, Eiropas un starptautiskie tehniskie standarti, kas attiecas uz jūras naftas un gāzes ieguvi, bet ne visos paredzēta atbilstība ES tiesību aktiem. Valstu noteikumi bieži vien atsaucas uz tehniskajiem standartiem, bet izmantotie standarti dažādās dalībvalstīs atšķiras. - Komisija izskatīs ES tiesību aktu par produktu drošumu darbības jomas paplašināšanas lietderību, lai iekļautu aprīkojumu, kas uzstādīts un tiek izmantots mobilajās jūras urbšanas iekārtās. Šajā nolūkā sadarbībā ar SJO būs jāprecizē saikne ar MODU kodeksu. - Komisija sadarbībā ar valstu iestādēm kritiski izvērtēs spēkā esošos urbumu projektēšanas un kontroles noteikumus un praksi, ņemot vērā mācības no Deepwater Horizon negadījuma. Ja pašreizējie noteikumi tiks atzīti par nepietiekamiem vai arī tos pārāk nevienmērīgi piemēro, Komisija pārbaudīs vajadzību turpmāk saskaņot šo jomu, izmantojot attiecīgus tiesību aktus un/vai nenormatīvus dokumentus. - Komisija, sadarbojoties ar valsts iestādēm un Eiropas Standartizācijas komiteju ( CEN ), Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komiteju ( CENELEC ), Starptautisko Standartizācijas organizāciju ( ISO ) un Starptautisko Elektrotehnikas komisiju ( IEC ), veicinās nepieciešamo tehnisko standartu izstrādāšanu. 2.3. Saistību režīmi Skaidri noteikumi par atbildību attiecībā uz attīrīšanu un galīgo atbildību par jebkuru nodarīto zaudējumu attur operatorus no risku zemas novērtēšanas vai drošības pasākumu samazināšanas. Šāda preventīva ietekme palīdz ierobežot kaitējuma videi risku. Balstoties uz ES līgumos[16] noteikto piesardzības un "piesārņotājs maksā" principu kopumu, ES vides un jūrniecības tiesību aktos ir noteikumu sistēma, kas nodrošina zaudējumu atlīdzināšanu pēc negadījuma. Eiropas Tiesa saistībā ar kuģu avāriju gadījumiem jau ir konstatējusi, ka nejauši jūrā izplūdušie ogļūdeņraži ir atkritumi ES tiesību aktu par atkritumiem nozīmē, ar attiecīgo operatora atbildību par zaudējumiem, tajā skaitā attīrīšanas izmaksām. Direktīva par atbildību vides jomā attiecas uz atbildību par kaitējumu videi, kas darbībās jūrā var rasties arī negadījuma vai citas kritiskas situācijas rezultātā. Šiem tiesību aktiem bez neskaidrībām ir jānodrošina, ka jūrā darbojošies operatoriem ir stingri noteikta atbildība ne tikai par kaitējumu, kas nodarīts aizsargājamām sugām, dabiskajiem biotopiem un ūdeņiem, uz kuriem attiecas Ūdens pamatdirektīva, bet arī uz visām dalībvalstu jurisdikcijā esošajām jūras teritorijām. - Komisija ierosinās grozījumus Direktīvā par atbildību vides jomā, lai kaitējumu videi attiecinātu uz visiem jūras ūdeņiem, kā noteikts Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvā[17]. - Komisija atkārtoti izskatīs iespēju ieviest prasību par obligātu finansiālo nodrošinājumu un šajā sakarā izpētīs faktiskā finansējuma augstākā līmeņa pietiekamību noteiktajiem finansiālā nodrošinājuma instrumentiem attiecībā uz iespējamiem smagiem nelaimes gadījumiem, kuros iesaistītas atbildīgās puses ar ierobežotām finansiālajām iespējām. - Atkritumu direktīvas piemērojamība naftas noplūdes gadījumos būs viens no jautājumiem, kas jārisina pašlaik gatavotajā norādījumu dokumentā par minētās direktīvas interpretēšanu. 2.4. Nozares atbildība Par darbības drošību galvenā atbildība ir pašai nozarei. Tās darbībai jābūt pārredzamai un par neapstrīdamu prioritāti jākļūst drošībai un ilgtspējai. Tas jāapliecina ar investīcijām preventīvajos un rīcības pasākumos avāriju gadījumiem un naftas savākšanas jaudās. Uzņēmuma interesēs ir pārliecinoša apņemšanās visaugstākajā līmenī veikt avāriju preventīvos, kā arī drošības pasākumus, jo tie būs nozares konkurētspējas noteicošie faktori un joma, kurā būs jānosaka nepieciešamie reglamentējošie pasākumi. Līdz šim atsevišķu uzņēmumu veiktie pasākumi ir dažādi, un tie jāpapildina ar nozares kopīgām iniciatīvām. Jau ir paziņoti pirmie šādi pasākumi[18]. Tomēr nozarei turpmāk ir jāuzņemas tālejošas un kvantitatīvi izmērāmas saistības attiecībā uz šādu jaudu izveidošanu un jāpieņem bezkompromisa drošības kultūra, kas turpmāk novērsīs katastrofu iespējas Eiropā un citur pasaulē. Nozare un publiskās iestādes ir apliecinājušas spēju mobilizēt un visai efektīvi izvietot resursus cīņai ar naftas noplūdi Meksikas līcī, tomēr bažas rada gan laiks, kas bija vajadzīgs noplūdes pārtraukšanai no paša urbuma, gan tās cēloņu atklāšanai. Tāpēc nozarei gadījumos, kad tas ir vajadzīgs, sadarbībā ar publiskajām iestādēm jāstrādā pie tādu jaunu avāriju likvidēšanas instrumentu izveidošanas, kuri ir izvietojami un izmantojami visās jūras vides iekārtās un objektos Eiropā. - Komisija aicina nozari, kurai ir pietiekami labas iespējas novērtēt tehniskās prasības par naftas un gāzes ieguves darbību drošumu jūrā, dot ieguldījumu vajadzīgo standartu noteikšanā un ierosināt pašreglamentācijas pasākumus. - Komisija aicina nozari jau 2010. gadā pabeigt un iesniegt individuālos pasākumu plānus, kā arī nozares kopīgos ceļvežus, kuros sīki aprakstīts paredzēto pasākumu saturs, to īstenošanai nepieciešamie resursi, termiņi un šo pasākumu raksturs. Šie plāni un ceļa kartes jāiesniedz izskatīšanai regulatoriem un jādara plaši pieejami tiktāl, cik tie nesatur komerciāli sensitīvu informāciju. - Komisija aicina nozari sākt konsorcija izveidošanu, kura uzdevums ir Eiropā izstrādāt un izveidot instrumentus pirmo neatliekamo pasākumu veikšanai, notiekot avārijām. Šim konsorcijam būtu jāuzņemas izstrādāt instrumentus avārijas urbumu kontrolei. 2.5. Jauns publiskās uzraudzības modelis Publiskajām iestādēm ir galvenā atbildība par pareizas reglamentācijas noteikšanu darbībai jūrā, ievērojot arī jūras teritoriālo plānošanu[19]. Tām jānodrošina arī operatoru pilnīga atbilstība noteiktajām prasībām, izmantojot efektīvu uzraudzību, kurā paredzēta saziņa, konsultācijas, kontrole un īstenošanas pasākumi. Tā jāapvieno ar aktīvu visas sabiedrības un to ieinteresēto pušu iesaistīšanos, kuru ekonomiskās un sociālās intereses var tikt apdraudētas. Pārredzamība un iesaistīšanās gan lēmumu pieņemšanā, gan uzraudzībā jāveicina, ievērojot jūras lietu pārvaldības labāko praksi[20]. Publisko iestāžu veiktās nozares uzraudzības pamatā jābūt Eiropā jau pieejamajai labākajai administratīvajai praksei, ko var pastiprināt ar ES līmeņa pasākumiem. Piemēram, inspekcijas uzdevumu iekļaušana, kas ir līdzīgi Eiropas Jūras drošības aģentūras veiktajiem uzdevumiem jūras transporta drošības jomā un kurus varētu būt lietderīgi izvērtēt; ņemot vērā ES tiesību aktus, kuros precīzi noteikta joma, iekārtu standarti un drošības prasības, tas visā ES varētu palīdzēt izveidot efektīvu uzraudzību un atbilstības verifikāciju. - Komisija sadarbībā ar dalībvalstu iestādēm definēs prakses jaunākos sasniegumus, kas reglamentējošajām un uzraudzības iestādēm jāizmanto jūras darbību licencēšanā, inspekcijās un atbilstības uzraudzībā. Tās tiks modelētas uz dalībvalstu kompetento iestāžu esošo labāko praksi, un tiks meklētas to izplatīšanas iespējas visām ES jurisdikcijām, arī pilnībā izmantojot strukturētu ieinteresēto pušu dialogu Berlīnes forumā par fosilo kurināmo. - Komisija kopā ar dalībvalstīm strādās pie brīvprātīgas konsultāciju/ziņošanas mehānisma izveidošanas tādu kompleksu jūras darbību licencēšanai, kurai vajadzīga plašāka ekspertu pārbaude, piemēram, pārskatīšanā iesaistot kompetentās iestādes no blakus esošajām piekrastes dalībvalstīm. - Komisija strādās ar dalībvalstīm, nozari un citām ieinteresētajām pusēm, lai sabiedrībai nodrošinātu viegli pieejamu pastāvīgi atjauninātu informāciju par drošības pasākumiem, risku pārvaldību, ārkārtas situāciju plāniem un kompāniju statistikas datiem attiecībā uz galvenajiem drošības indikatoriem. - Komisija strādās ar dalībvalstīm, lai izveidotu valstu regulatoru darbības neatkarīgas novērtēšanas principus, jo īpaši attiecībā uz to uzdevumiem, kuri saistīti ar uzraudzību. 3. Līdz uzlabojumu ieviešanai veicamie piesardzības pasākumi Līdz laikam, kamēr par Deepwater Horizon avārijas cēloņiem būs pieejami pilnīgi izmeklēšanas rezultāti, nozares centieni paaugstināt darbības drošību dos reāli redzamus rezultātus, un Eiropā notiek reglamentācijas nostiprināšanas kampaņa, īpaši ierobežojumi un papildu piesardzības pasākumi jānosaka gan patlaban notiekošajām izpētes vai ieguves darbībām, gan jaunajām plānošanas un atļauju piešķiršanas procedūrām. Piesardzības pasākumiem jābūt samērīgiem ar attiecīgajiem riskiem un tajos galvenā vērība jāveltī kompleksām darbībām jūrā gadījumos, kad tās notiek ekstrēmos klimatiskajos apstākļos, slāņos ar augstu spiedienu/augstu temperatūru, lielā dziļumā vai īpaši jutīgā dabas vidē, kuru dēļ varētu būt vajadzīga šāda papildu piesardzība. Šādām kompleksām darbībām varētu būt piemērota nākamo atļauju pagaidu apturēšana. Visiem piesardzības pasākumiem jābūt samērīgiem ar attiecīgajiem riskiem, un tie jākoordinē ES līmenī. - Komisija aicina dalībvalstis pārskatīt visas naftas un gāzes ieguves kompleksās operācijas un nodrošināt, ka labākās prakses standarti tiek vienveidīgi piemēroti visā ES. Lai gan visu lēmumu pieņemšana par urbšanas operāciju pārtraukšanu jūrā ir atstāta dalībvalstu ziņā pēc to ieskatiem, Komisija vēlreiz aicina dalībvalstis jaunu kompleksu naftas un gāzes izpētes kompleksu operāciju licencēšanā ļoti stingri ievērot piesardzības principu un pārbaudīt, vai to licencēšana nav jāaptur līdz laikam, kamēr, ņemot vērā Deepwater Horizon avāriju, tiek novērtēti Eiropas jūras drošības režīmi. 4. ES intervences spējas nostiprināšana jūras avāriju gadījumiem Notiekot nopietnai avārijai jūrā pie jebkuras dalībvalsts, tās operatīvajām grupām jābūt spējīgām izmantot visas pieejamās spējas, arī no nozares[21] un pārējām dalībvalstīm. ES ir instrumenti operatīvās rīcības pastiprināšanai avāriju gadījumos un dalībvalstu civilās aizsardzības mehānismi ar Kopienas civilās aizsardzības mehānisma starpniecību, kas pēc pieprasījuma sniedz atbalstu un nodrošina Eiropas atbalsta koordinēšanu. Tas attiecas gan uz civilo aizsardzību, gan jūras piesārņojumu. Tā Monitoringa un informācijas centrs (MIC), kura darbību nodrošina Eiropas Komisija, darbojas nepārtraukti visu diennakti un bez brīvdienām. MIC pēc vajadzības var ātri mobilizēt Eiropas Jūras drošības aģentūras rīcībā esošās (EMSA) naftas savākšanas jaudas. Lai gan Eiropas Jūras drošības aģentūra galvenokārt pievēršas kuģu radītajam jūras piesārņojumam un ar to saistītajiem operatīvās reaģēšanas pasākumiem, tās iesaistīšanai varētu būt nozīme arī naftas noplūžu gadījumos no naftas iekārtām jūrā, jo tādas tās spējas kā piesārņojuma savākšanai paredzētie kuģi un satelītattēli var palīdzēt tikt galā ar naftas noplūdi neatkarīgi no tās avota. Komisija tāpēc ierosina izdarīt grozījumus Eiropas Jūras drošības aģentūras dibināšanas regulā[22], lai radītu iespējas tai atbalstīt reaģēšanas pasākumus uz jūras vides piesārņojumu no jebkura avota, arī naftas un gāzes iekārtām jūrā. Patlaban notiek arī darbs, lai vēl vairāk nostiprinātu ES katastrofu novēršanas un operatīvās rīcības kopējo iespēju, arī palīdzību, ko sniedz ar Eiropas Jūras drošības aģentūras starpniecību. Šiem centieniem jārada sinerģijas ar nozares darbībām, kas vērstas uz iespēju attīstību operatīvai urbumu intervencei un rīcībai naftas noplūžu gadījumos. Jūrā operatīvās rīcības efektivitāte un ātrums atkarīgs arī no kārtējās informācijas nepārtrauktas pieejamības par ūdens staba un jūras gultnes stāvokli avārijas laikā. Patlaban šādi pienācīgam avārijas norises monitoringam vajadzīgi dati visā ES nav pilnībā pieejami, un no atsevišķajiem publiskajiem un privātajiem avotiem tos nav iespējams ātri apkopot. - Komisija 2010. gadā iesniegs paziņojumu, kura mērķis ir apvienot vietējā, valsts un ES līmenī pieejamos resursus vienotā nostiprinātā katastrofu operatīvās reaģēšanas ES sistēmā. Tās galvenais uzdevums būtu sniegt palīdzību avāriju sākuma fāzē un nostiprināt ES civilās aizsardzības un humānās palīdzības instrumentus. - Komisija meklēs ceļus, kā palielināt operatīvās reaģēšanas iespēju pieejamību, piemēram, nosakot prasību, ka katrā attiecīgajā Es reģionā jābūt pieejamām avāriju operatīvās reaģēšanas iekārtām, strādājot sadarbībā ar nozari un dalībvalstīm, kā arī izmantojot ES jau izveidotos civilās aizsardzības mehānismus un Jūras drošības aģentūru. - Lai paaugstinātu operatīvās reaģēšanas pasākumu efektivitāti, Komisija aicina dalībvalstis veikt Komisijas iniciatīvā "Zināšanas par jūru 2020" ierosinātos pasākumus saskaņotas un atvērtas arhitektūras izveidošanai, lai varētu kopīgi izmantot informāciju par ūdens staba un jūras gultnes stāvokli. 5. Jaunas partnerattiecības jūras drošībai arī ārpus eiropas ūdeņiem 5.1. Kaimiņattiecību reģionālās iniciatīvas kā starptautisko pasākumu pirmais posms ES liela uzmanība jāpievērš tās sauszemei piegulošajām jūras teritorijām, kur jūrā palielinās urbšanas darbu apjoms un kur avārija, kuras rezultātā radusies naftas izplūde vairākās piekrastes dalībvalstīs varētu radīt vides postījumus un zaudējumus to ekonomikai. Šādā sakarībā jārosina ekskluzīvo ekonomisko zonu un kontinentālā šelfa robežu delimitēšana saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS). Vidusjūrā jūras teritorijas lielu daļu veido atklātā jūra, un nepieciešama tās piekrastes valstu iestāžu sadarbības nostiprināšana. ES tāpēc jāpanāk, ka dažādās jurisdikcijās tiesiskais regulējums un nozares uzraudzība Eiropai piegulošajos ūdeņos nodrošina vienādi augstu drošības un aizsardzības līmeni. Labs piemērs ir kompetento iestāžu reģionālā sadarbība Ziemeļjūrā[23]. Jānoskaidro reģionālo konvenciju noslēgšanas iespējas. Šim nolūkam ciešā sadarbībā ar attiecīgajām dalībvalstīm jāatsāk spēkā stāšanās process protokolam par cīņu pret Vidusjūras piesārņojumu, ko rada darbības jūrā[24]. Tas dotu iespējas jūras avāriju novēršanas, gatavības un operatīvās reaģēšanas pasākumos iesaistīt jau esošo Vidusjūras Reģionālo centru ārkārtas reaģēšanai uz jūras piesārņošanu ( REMPEC ). Izmantojot saskaņā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku pieņemtos pasākumu plānus un instrumentus, var paplašināt arī divpusējo sadarbību, jo īpaši ar tām Vidusjūras dienvidu piekrastes valstīm, kuras iesaistītas ieguves darbībās jūrā. Pasākumus ar līdzīgu mērķi[25] var veikt arī, izmantojot citas reģionālās konvencijas par jūru, piemēram, OSPAR , Helsinku konvenciju vai Bukarestes konvenciju[26]. Reģionālās sadarbības programmas enerģētikas jomā, piemēram, Inogate , jau ir pievērsušās energonesēju piegāžu drošībai un drošumam, un tās var paplašināt sadarbības veicināšanai jūras darbību jomā. Jūras drošības pasākumiem attiecīgo dalībvalstu ūdeņos varētu izmantot Arī Enerģētikas Kopienas līgumu. Tāpat īpašu uzmanību pelnījusi arī Arktika tās īpaši jutīgās dabas vides, skaudro klimatisko apstākļu un neizpētīto ogļūdeņražu krājumu dēļ. Jāievieš saistoši starptautiskie noteikumi vai standarti, pamatojoties uz inter alia Arktikas padomes vadlīnijām[27]. Šajā aspektā svarīgi ir kontakti ar Arktikas valstīm. - Komisija jūras drošības jautājumos veidos intensīvākus dialogus ar ES kaimiņiem, kas vērsti uz jaunām kopīgām iniciatīvām informācijas kanālu izveidošanai ārkārtējo situāciju gadījumiem, informācijas kopīgu izmantošanu par izpēti un ieguvi, augsta līmeņa drošības un preventīvajiem pasākumiem, kā arī kopīgiem izpildes pasākumiem, piemēram, iekārtu inspekcijām. - Komisija strādās ar dalībvalstīm un attiecīgajām trešām valstīm, lai veicinātu valstu kompetento iestāžu forumu/iniciatīvu izveidošanu Vidusjūrā, Melnajā jūrā un Baltijas jūrā, izmantojot Ziemeļjūras jūras iestāžu foruma labo piemēru un zinātību. Tā izvērtēs iespējas pievērsties jūras drošības jautājumu risināšanai, ar ES kandidātvalstīm un kaimiņvalstīm izmantojot esošos divpusējās un reģionālās sadarbības instrumentus. - Komisija veicinās arī pasākumus esošo konvenciju un protokolu kontekstā. 5.2. Eiropas nozares starptautiskās saistības Eiropas naftas un gāzes kompānijām arvien pieaug jūras darbības apjoms ārpus Eiropas. Būtiski svarīgi, lai drošības un vides jautājumos tās nozare apņemtos uzturēt mūsdienu prasībām atbilstošu praksi neatkarīgi no jurisdikcijas, kurā tā darbojas, arī ārpus ES. Viena iespēja ir paredzēt saistības tiem nozares uzņēmumiem, kuru pārvalde atrodas ES, jūras drošības un vides jautājumos ievērot vienādu politiku visās to darbībās visā pasaulē. Šīs prasības neievērošanas dēļ regulatori varētu anulēt darbības licences vai īpašas atļaujas. - Komisija aicina nozari un dalībvalstis pieņemt pārskatāmus un saistošus pienākumus kompānijām, kuru pārvalde atrodas ES, visās to darbībās visā pasaulē ievērot Eiropas standartus drošības un avāriju novēršanas jomā. 5.3. Globāla atbildība Lai gan jūras avārijām nav robežu, starptautiskie noteikumi preventīvo pasākumu, ārkārtējo situāciju plānošanas un operatīvās reaģēšanas jomā ir nevienādi un nepilnīgi[28]. Piemēram, konvencijā par gatavības un reaģēšanas plāniem[29] galvenā vērība veltīta tikai kuģu radītajam piesārņojumam ar naftu, nevis piesārņojumam no iekārtām jūrā. Turklāt nevienā starptautiskā konvencijā nav paredzētas finansiālas saistības par naftas un gāzes piesārņojumu no iekārtām jūrā. ES ir gatava uzņemties vadošo lomu starptautiskajos pūliņos esošos noteikumus nostiprināt globāli. Tomēr tai ir nepieciešams apvienot spēkus ar partneriem, sākot no ASV un citām svarīgām ieguves valstīm, arī Norvēģiju, Krieviju un OPEC valstīm. ES iniciatīvu pamatā jāizmanto Starptautiskais regulatoru forums ( IRF ), taču izvirzot mērķi paplašināt tā dalībnieku loku[30]. Par galīgo mērķi jākļūst globālai sistēmai, kurā noteikti kopīgi drošības un ilgtspējas mērķi vai standarti izpētei un ieguvei jūrā, kas kalpotu diviem uzdevumiem. Pirmkārt, tai jāveicina stingru drošības un avāriju novēršanas noteikumu pieņemšana un īstenošana visā jurisdikcijās ar naftas un gāzes darbībām jūrā. Otrkārt, tai jākoordinē pasākumi un/vai jāattīsta kopēji pasākumi, kas vērsti uz administrācijām, regulatoriem, standartizācijas organizācijām, nozari, sertifikācijas kompānijām un pētniecības iestādēm, lai visā pasaulē iespējami pilnīgi ievērotu UNCLOS jomās, kas nav valstu jurisdikcijā. - ES virzītas jūras drošības globālās iniciatīvas sākšanai un vienošanās panākšanai par šādas globālas rīcības nosacījumiem jāaktivizē esošās partnerattiecības enerģētikas jomā un dialogi ar ES starptautiskajiem partneriem. ES- OPEC valstu ministru sanāksmē jau ir apstiprināta iniciatīva 2011. gadā sarīkot apaļā galda sarunas par jūras drošības jautājumiem. Komisija šādu sanāksmi sasauks 2011. gadā, lai vienotos par galvenajiem uzdevumiem un noteiktu labākās prakses un globālo standartu mērķus un rādītājus. Bez tam Komisija turpinās iesaistīšanos jūras iniciatīvās G-20 sadarbības ietvaros. 6. Secinājumi un nākamie soļi Pēc Deepwater Horizon avārijas pārskats liecina, ka naftas un gāzes darbības jūrā ES daļēji reglamentē heterogēns veselības, drošības un vides aizsardzības režīms. Šāds fragmentēts režīms var nenodrošināt adekvātu reaģēšanu uz riskiem, ko rada naftas un gāzes darbību attīstība jūrā. Tajā ir juridiska nenoteiktība attiecībā uz kompāniju saistībām un pienākumiem, un tas pilnā mērā nenodrošina ES aģentūru un instrumentu radīto iespēju izmantošanu. Lai gan reglamentācijas režīmiem daļā dalībvalstu ir raksturīgs augsts avāriju novēršanas līmenis, nosakot stingras veselības, drošības un vides aizsardzības prasības, vajadzīgi papildus pasākumi, lai nodrošinātu šādas labākās prakses izplatību visā ES, ES līmenī nosakot mūsdienu prasībām atbilstošu sistēmu, precizējot ES tiesību aktus un novēršot identificētos trūkumus. ES ir ieinteresēta rīkoties nekavējoties un nodrošināt, ka Eiropas ūdeņos un visā pasaulē darbības jūrā atbilst visaugstākajiem drošības, avāriju novēršanas un operatīvās rīcības standartiem bez jebkādiem kompromisiem vai nekonsekvencēm. Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi atbalstīt šajā paziņojumā izklāstīto rīcības kursu un izteikt viedokļus par ierosinātajiem konkrētajiem pasākumiem. Komisija rīkos papildu konsultācijas ar valstu regulatoriem un citām ieinteresētajām pusēm par ierosināto iniciatīvu jomu, lai līdz 2011. gada vasarai iesniegtu priekšlikumus par konkrētiem likumdošanas un/vai ar likumdošanu nesaistītiem pasākumiem. Šajā procesā tiks ņemtas vērā visas Deepwater Horizon avārijas izmeklēšanā gūtās pieredzes mācības. [1] Eksplozijā un tai sekojošajā ugunsgrēkā dzīvību zaudēja vienpadsmit cilvēki. Lēš, ka 85 dienu laikā, pirms noplūde tika apturēta, okeānā izplūda 4,9 miljoni barelu naftas, kas ietekmēja 350-450 km ASV krasta. [2] Naftas un dabas gāzes ieguve ES un Norvēģijā 2009. gadā bija attiecīgi 196 un 269 miljoni tonnu naftas ekvivalenta. Aptuveni 90 % EEZ naftas un 60 % gāzes tiek iegūti jūrā. [3] Piper Alpha platforma eksplodēja 1988. gadā, nogalinot 167 cilvēkus un radot 670 tonnu naftas izplūdi jūrā. Kad 1980. gadā apgāzās Alexander Kielland platforma, gāja bojā 123 cilvēki. [4] Valsts pārvaldes struktūras, kas dalībvalstīs iesaistītas licencēšanas un darbības jūrā uzraudzībā. [5] Komisāru Oettinger un Damanaki paziņojumi EP 7. jūlija plenārsēdē. [6] Eiropas Savienības dalībvalstu suverenitātē un jurisdikcijā esošie ūdeņi Vidusjūras, Baltijas, Melnās jūras un Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā, tostarp ūdeņi ap Azoru salām, Madeiru un Kanāriju salām. Tie ietver piekrastes ūdeņus, teritoriālos ūdeņus un ekskluzīvās ekonomiskās zonas (EEZ). [7] Rezolūcija par ES rīcību naftas izpētes un ieguves jomā Eiropā, pieņemta 2010. gada 7. oktobrī. [8] Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 194. pants. [9] Ibidem . [10] Direktīva 94/22/EK par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei. [11] Direktīvas 92/91/EEK par minimālajām prasībām drošības un veselības aizsardzības uzlabošanai darba ņēmējiem, kuri strādā minerālu ieguves rūpniecības nozarēs, kas pielieto urbšanu, 3. pants. [12] Direktīva 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas ( Seveso II direktīva). [13] Padomes Direktīva 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā. [14] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/42/EK par mašīnām, un ar kuru groza Direktīvu 95/16/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/23/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz spiediena iekārtām. [15] Deepwater Horizon urbšanas iekārta tika klasificēta kā šāds MODU . [16] LESD 191. panta 2. punkts. [17] Direktīva 2008/56/EK. [18] Naftas un gāzes ieguves starptautiskā asociācija izveidojusi darba grupu patlaban esošās prakses un tās pilnveidošanas iespēju izvērtēšanai. Avārijas urbumu intervences instrumentu izstrādāšanai Meksikas līcim izveidots nozares konsorcijs. [19] Jūras teritoriālā plānošana ir galvenais instruments dažādu konkurējošu darbību teritoriālajai plānošanai intensīvi izmantotās jūras vides teritorijās, nodrošinot šo darbību stabilitāti ilgtermiņā un to prognozējamību. [20] Sk. paziņojumu "Vadlīnijas integrētai pieejai jūrniecības politikas jomā: ceļā uz labākas prakses izmantošanu integrētā jūrniecības pārvaldībā un apspriedēs ar ieinteresētajām personām” - COM(2008) 395. [21] Oil Spill Response Ltd (Global Response Network – globālās reaģēšanas tīkla daļa). [22] Regula (EK) Nr. 1406/2002. [23] Ziemeļjūras jūras iestāžu forums (NSOAF). [24] Protokolā Vidusjūras aizsardzībai pret piesārņojumu, ko izraisa kontinentālā šelfa, jūras gultnes un tās dzīļu izpēte un ekspluatācija [25] Sk. OSPAR ministru līmeņa 2010. gada 23. un 24. septembra konferences secinājumu 18. pantu. [26] Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļas jūras vides aizsardzības konvencija (OSPAR), Konvencija par jūras vides aizsardzību Baltijas jūras reģionā (Helsinku Konvencija), Konvencija par Melnās jūras aizsardzību pret piesārņojumu (Bukarestes Konvencija). [27] Arctic Offshore Oil and Gas Guidelines 2009. [28] UNCOS paredz valstu pienākumu aizsargāt jūras vidi pret piesārņošanu, sagatavot operatīvās reaģēšanas plānus, pieņemt likumus un noteikumus piesārņojuma novēršanai, samazināšanai un kontrolei to jurisdikcijā esošajās teritorijās un ārpus tām. Tomēr atbilstības un izpildes mehānismi nav iekļauti, un izpilde pamatojas uz valstu un tādu struktūru kā nozares organizāciju un jūras reģionālo konvenciju labo gribu. Tāpēc vērojamas lielas atšķirības attiecībā uz šo saistību ievērošanu, arī Eiropas ūdeņos. [29] Starptautiskā konvencija par naftas piesārņojumu ( OPRC ). [30] IRF locekļi ir Brazīlija, Kanāda, Nīderlande, Jaunzēlande, Norvēģija, Apvienotā Karaliste un ASV.