[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 9.12.2008

COM(2008) 821 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

PĀRTIKAS CENAS EIROPĀ

{SEC(2008) 2970} {SEC(2008) 2971} {SEC(2008) 2972}

(IESNIEGUSI KOMISIJA)

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

PĀRTIKAS CENAS EIROPĀ

1. IEVADS

Lauksaimniecības preču cenas strauji palielinājās 2007. gada otrajā pusē, savukārt 2008. gada sākumā pieauga līdz nepieredzētam līmenim. Minēto cenu kāpums izraisīja strauju patēriņa pārtikas cenu palielināšanos, un tādēļ ES mājsaimniecību pirktspēja samazinājās aptuveni par vienu procentu. Mājsaimniecības ar zemu ienākumu līmeni tas ietekmēja vēl spēcīgāk.

Reaģējot uz iepriekšminēto, Komisija[1] izteica priekšlikumu labāk uzraudzīt lauksaimniecības preču un pārtikas cenu tendences; analizēt, kā spekulācija ietekmē lauksaimniecības preču cenas; un izpētīt pārtikas piegādes ķēdes darbību. Eiropadome 2008. gada jūnijā lūdza Komisijai līdz decembrim iesniegt ziņojumus par šiem jautājumiem. Šis paziņojums ir atbilde uz minēto lūgumu.

Pēdējos mēnešos novērots straujš lauksaimniecības preču cenu kritums. Tomēr cenu kāpuma strukturālie iemesli tādi kā palielinājums globālajā pieprasījumā pēc pārtikas un pārtikas kultūraugu produktivitātes samazināšanās aizvien ir aktuāli. Lai panāktu līdzsvaru starp globālo piegādi un pieprasījumu pēc pārtikas, jāturpina centieni, lai nodrošinātu, ka lauksaimniecības ražošana reaģē uz tirgus signāliem, un jāveicina atvērta tirdzniecības politika. Vienojoties par KLP efektivitātes pārbaudi, Eiropas Savienība ir veikusi izšķirošus pasākumus šajā virzienā. Turklāt PTO Dohas sarunu kārtas tirdzniecības sarunu mērķis ir atvērt lauksaimniecības tirgus jaunattīstības valstīm. Stimuli un atbalsts paaugstināt ražošanas potenciālu jaunattīstības valstīs varētu arī sekmēt pārtikas drošības palielināšanu pasaules mērogā.

Tajā pašā laikā pieaug bažas par cenu nestabilitātes jaunu posmu. Paralēli lauksaimniecības preču cenu svārstībām novērota arī ieguldījumu plūsmas paaugstināšanās attiecīgajos atvasinātajos finanšu instrumentos. Tas rada jautājumu par to, kāda nozīme ir bijusi spekulācijai cenu noteikšanā un vai ir notikusi ekonomikas pamatu deformācija. Nepārtraukti jāveic lauksaimniecības preču tirgu uzraudzība, lai novērtētu, kā visefektīvāk var novērst pārmērīgu nestabilitāti un līdzīgu spekulatīvu pozīciju uzkrāšanos, ņemot vērā, kādus zaudējumus tās var izraisīt.

Ekonomikas lejupslīdes kontekstā pašreiz ir svarīgāk nekā jebkad nodrošināt, ka informācija par patēriņa preču cenu kritumu nekavējoties nonāk līdz patērētājiem, un paaugstināt konkurētspēju lauksaimniecības, pārtikas pārstrādes un izplatīšanas sektoros. Tas pilnībā atbilst Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānam, ko Komisija izstrādāja 2008. gada 26. novembrī, kurā uzsvērta vajadzība ātri stimulēt pieprasījumu un palielināt patērētāju un uzņēmēju uzticību. Lai sasniegtu šo mērķi, galvenais priekšnoteikums ir konstatēt un atrisināt problēmas pārtikas piegādes ķēdes darbības regulējuma un konkurences jomā.

Paziņojuma kārtība ir šāda. Tā 2. daļā apskatīta lauksaimniecības preču cenu attīstība un sniegtas vidēja termiņa prognozes. Savukārt 3. daļā ietverta analīze par to, kā spekulācija veicinājusi lauksaimniecības preču cenu attīstību. Paziņojuma 4. daļā izpētīta pārtikas piegādes ķēdes darbība. Tā 5. daļā izklāstīts plāns konstatēto problēmu risināšanai, un tam seko noslēgums 6. daļā.

2. LAUKSAIMNIECīBAS PREčU UN PāRTIKAS CENU ATTīSTīBA

2.1. Lauksaimniecības produktu tirgus cenu attīstība

Lauksaimniecības preču cenu kāpumu izraisīja strukturālu un īslaicīgu faktoru apvienojums. Tādi faktori kā pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums, ienākumu paaugstināšanās valstīs ar strauji augošu ekonomiku un jaunu noieta tirgu attīstība veicināja globālā pieprasījuma pakāpenisku paaugstināšanos. Globālā piegāde nespēja darboties ierastajā režīmā, jo samazinājās ieņēmumi no pārtikas kultūraugu produkcijas, kā arī pasaules lauksaimniecības tirgiem raksturīgo iezīmju dēļ, kuri ir nestabili un parasti atkarīgi no sezonālās ražošanas. Turklāt augstākas ražošanas izmaksas, ko cita starpā veicinājušas aizvien pieaugošās enerģijas cenas, ir ietekmējušas lauksaimniecības preču cenas. Šādu strukturālo faktoru ietekmi palielināja apjomīgs ražošanas iztrūkums, ko izraisīja nelabvēlīgi laika apstākļi un vairāku eksportētājvalstu noteiktie tirdzniecības ierobežojumi. Valūtas maiņas kursa attīstība, pieaugošais skaits spekulatīvo darbību atvasināto preču instrumentu tirgos, kā arī cieša saikne starp lauksaimniecības un citiem patēriņa preču tirgiem, tādiem kā naftas tirgus, arī ietekmēja lauksaimniecības preču cenu attīstību. Minēto dažādo faktoru ietekme ir atšķirīga katrā sektorā. Piemēram, kviešu un rīsu cenu izmaiņas lielākoties radīja piegādes faktori, turpretim kukurūzas un sojas pupu tirgus galvenokārt ietekmēja straujais kāpums pasaules pieprasījumā gan pēc gaļas patēriņa, gan pēc rūpnieciskiem pielietojumiem.

Neseno mēnešu laikā patēriņa preču cenas strauji kritās, atgriežoties pie tādiem līmeņiem, kas ir līdzīgi vai pat zemāki par tādiem rādītājiem, kuri reģistrēti pirms cenu kāpuma. Turklāt neskaidrības pasaules ekonomikā rada bažas par iespējamu jaunu cenu nestabilitātes posmu. To īstermiņa faktoru ietekme, kuri veicināja lauksaimniecības cenu paaugstināšanos pagājušā gada otrajā pusē, ir samazinājusies labvēlīgāku laika apstākļu, enerģētikas cenu samazināšanās un eksporta ierobežojumu atcelšanas dēļ. Turklāt globālā piegāde ir ātri un efektīvi reaģējusi uz cenu pieaugumu, ko veicināja ražošanas ierobežojumu atvieglošana KLP, jo īpaši obligātās aramzemes atstāšanas atmatā atcelšana un piena kvotu palielināšana no 2008. gada. Piemēram, lēš, ka 2008. gadā pasaules kviešu ražošana ir sasniegusi rekordlīmeni, kas izraisīja ievērojamu kviešu cenu kritumu.

2.2. Lauksaimniecības produktu tirgus cenu attīstība

Tā kā lauksaimniecības preces veido tikai nelielu daļu kopējās pārtikas ražošanas izmaksās, pārtikas patēriņa cenu pieaugums ir bijis lēnāks nekā lauksaimniecības cenu pieaugums. Piemēram, kviešu izmaksas vienā maizes klaipā vidēji ir mazāk nekā 10 % no tā galapatēriņa cenas.

Patēriņa pārtikas cenu pieaugums 2007. gada vasarā līdz pat 2008. gada sākumam bija vērā ņemams. Tomēr līdz ar naftas cenu kāpumu pēdējā gada laikā lauksaimniecības preču cenu izmaiņas ir būtiski ietekmējušas inflāciju ES. No 2007. gada augusta līdz 2008. gada jūlijam pārtikas (izņemot alkoholu un tabaku) cenu inflācija bija aptuveni 1,0 procentpunkts no vispārējās inflācijas. Šādu ietekmi lielākoties veicināja cenu attīstība pārstrādātas pārtikas kategorijā (ko galvenokārt ietekmēja maizes un citu graudaugu produktu, kā arī piena produktu cenas).

Šķiet, ka cenu attīstības atšķirības, kas novērotas attiecībā uz pārstrādāto un neapstrādāto pārtiku, radušās galvenokārt kategorijas „sastāva” ietekmes dēļ. Kategorijā „pārstrādāta pārtika” ietilpst pārtikas produkti, kuru ražošanas pamatā ir tās izejvielas, kuras visspēcīgāk ietekmēja cenu kāpums starptautiskā mērogā, jo īpaši graudaugi un piena produkti. Savukārt ieguldītās izmaksas „neapstrādātas pārtikas”, tostarp gaļas un zivju kategorijā palielinājās daudz mazākā mērā. Turklāt krasais degvielas cenu pieaugums, iespējams, ir lielākā mērā ietekmējis pārstrādātās pārtikas cenas.

Pārtikas cenu inflācijas ietekme vispārējā inflācijā ir atšķirīga katrā dalībvalstī, tās visplašākā ietekme reģistrēta jaunajās dalībvalstīs. Daļu no šādām svārstībām var izskaidrot ar atšķirīgo pārtikas daļu patēriņa izdevumos, kura parasti ir augstāka valstīs, kurās IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks. Šķiet, ka visvairāk pārtikas cenu pieaugums ir ietekmējis 16 % Eiropas iedzīvotāju, kuru ienākumu līmenis ir zem nabadzības sliekšņa, gan tāpēc, ka viņu izvēle attiecībā uz pārtikas produktiem ir ierobežota, gan tāpēc, ka šajā pircēju kategorijā izdevumi par pārtiku veido nozīmīgāku budžeta daļu.

2.3. Lauksaimniecības tirgu un pārtikas cenu prognozes

Lēš, ka pēdējos mēnešos novērotais lauksaimniecības preču krasais cenu kritums izraisīs pārtikas cenu inflācijas pazemināšanos, kā arī būtisku pārtikas cenu nozīmes samazināšanos vispārējā inflācijā nākamajos divos gados. Tas norāda uz to, ka pārtikas inflācijas daļa vispārējā inflācijā ES stabilizēsies 2009. gadā, kad pārtikas inflācija ES vispārējā inflācijā veidos aptuveni 0,6 procentpunktus 2009. gadā un 0,5 procentpunktus 2010. gadā.

Lai arī valda liela neskaidrība attiecībā uz turpmākajām cenu izmaiņām, tādi strukturālie faktori kā palielinājums globālajā pieprasījumā pēc pārtikas, jaunu noieta tirgu attīstība un pārtikas kultūraugu produktivitātes ilgtermiņa samazināšanās vidējā termiņā, visticamāk, radīs cenu paaugstināšanos. Tas nodrošinās stimulus pārtikas ražošanas palielināšanai, tostarp jaunattīstības valstīs. Paredzams, ka cenu svārstības būs lielākas, nekā novērots pēdējās desmitgadēs, jo krājumu līmeņi aizvien ir samērā zemi. No tā izriet, ka jebkādas būtiskas izmaiņas piegādē vai pieprasījumā varētu īsā laikposmā izraisīt lielāku cenu nestabilitāti.

Uzlabota spēja pielāgot ražošanu, izmantojot lielāku orientāciju uz tirgu un izveidojot atbilstīgus drošības tīklus, ir būtiska, lai palīdzētu lauksaimniekiem reaģēt uz svārstīgākiem tirgus apstākļiem. Vienojoties par KLP efektivitātes pārbaudi, Eiropas Savienība šajā virzienā ir veikusi izšķirošus pasākumus, jo īpaši atceļot aramzemes atstāšanu atmatā, pakāpeniski atceļot piena kvotas un pārvēršot tirgus intervenci par īstu drošības tīklu. Tas palīdzēs lauksaimniecības produktu ražotājiem labāk reaģēt uz tirgus signāliem un izmantot jaunas iespējas.

2.4. Pasaules ražošanas apjomu palielināšana un tirdzniecības šķēršļu novēršana

Lai līdzsvarotu globālo piegādi un pieprasījumu pēc pārtikas, lauksaimniecības ražošanai jāreaģē uz tirgus signāliem un jāveicina atvērta tirdzniecības politika. Pagājušajā gadā dažu valstu ieviestie ierobežojumi attiecībā uz lauksaimniecības preču eksportu bija vairāk negatīvi, nekā pozitīvi, jo tie neļāva uztvert tirgus signālus un atturēja lauksaimniekus ražot vairāk, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu. Sagaidāms, ka PTO Dohas sarunu kārtas tirdzniecības sarunās nolems par lauksaimniecības tirgu atvēršanu jaunattīstības valstīm. ES ir apņēmusies panākt vienošanos par Dohas attīstības programmas vērienīgu un līdzsvarotu rezultātu, un tā veiks pozitīvus ieguldījumus, lai šādu rezultātu sasniegtu.

Lai palielinātu ražošanas potenciālu jaunattīstības valstīs, ir svarīgi uzlabot lauksaimnieku uzņēmējdarbības apstākļus, piemēram, sniedzot labāku pieeju kredītiem, izejvielu iegādei un informācijai. Tādēļ vajadzīgs ieguldījums lauku infrastruktūrā, kā arī lauksaimniecības politikas, iestāžu un zemes apsaimniekošanas režīmu reformas. Lai nodrošinātu ilgtermiņa pārtikas drošību, vajadzīga zemes un ūdens ilgtspējīgāka izmantošana, kā arī tādas lauksaimniecības prakses ieviešana, kas pielāgota klimata izmaiņām. Lai piegāde lauksaimniecības jomā izpildītu globālā pieprasījuma tendenču ilgtermiņa prasības, ir arī svarīgi turpināt centienus, lai nostiprinātu ražošanas palielināšanu lauksaimniecībā, cita starpā uzlabojot pētījumus un inovācijas šajā nozarē. ES palīdzība attīstībai sniegs atbalstu šādām pūlēm jaunattīstības valstīs. Paredzams, ka šādi tiks radīts palielināts piegādes apjoms vidējā termiņā līdz ilgtermiņā.

Eiropas Komisija ir uzņēmusies svarīgu iniciatīvu, ierosinot izveidot ātras reaģēšanas mehānismu[2], ar ko sniegtu finansējumu 1 miljarda euro apmērā. Ar šo mehānismu, kuru, kā paredzams, turpmākajās nedēļās apstiprinās Padome un Eiropas Parlaments, atbalstīs lauksaimniecības piegādes problēmu risinājumus jaunattīstības valstīs īstermiņā līdz vidējā termiņā.

3. SPEKULāCIJAS NOZīME PāRTIKAS PREčU CENU IZMAIņāS

Pēdējā desmitgadē lauksaimniecības preču finanšu tirgos ir novērots nepieredzēts pieaugums, kā to pierāda palielināta likviditāte, līdzdalība plašākā mērogā, kā arī jaunu apmaiņu un elektronisko tirdzniecības platformu rašanās un konsolidācija. Vienlaikus to stratēģiju virkne, ko izmanto preču tirdzniecībā, ir paplašinājusies un ir attīstījušies jauni atvasinātie produkti. Laika gaitā aizvien pieaug ieguldītāju interese par minētajiem atvasinātajiem produktiem.

Atvasinātu finanšu instrumentu tirgos var izšķirt divas galvenās dalībnieku kategorijas: privātie uzņēmumi, kuri ir galvenie uzņēmēji, kas ir iesaistīti fizisko pozīciju pirkšanā un pārdošanā, kā arī finanšu investori, piemēram, drošības fondi, investīciju fondi un valsts ieguldījumu fondi. Lai arī spekulācija, kas balstās uz tirgus pamatprincipiem, palīdz atvieglot risku pārvaldību un iegūt informāciju par cenām, nesenajos gados vērā ņemamais nekomerciālo uzņēmumu skaita pieaugums ir palielinājis spekulatīvo darījumu risku lauksaimniecības preču nākotnes līgumu tirgū.

Kopš 2006. gada sākuma šajos tirgos ir bijusi ieguldījumu plūsmas palielināšanās, kā to norāda to nākotnes līgumu kopējais skaits, kurus noslēguši tirgus dalībnieki. Papildus kāpumam atvasināto preču instrumentu tirgos kopš 2007. gada ir novērots būtisks atvasināto darījumu pieaugums (par 30 %) tiešās piekļuves darījumu tirgū, kas ir mazāk pārredzams nekā darbības lauksaimniecības preču apmaiņas tirgū. Ieguldījumi lauksaimniecības preču nākotnes līgumu tirgū var atspoguļot ieguldītāja darbības pārtraukšanu citos tirgos, jo īpaši attiecībā uz strukturāliem produktiem, kas strauji palielinājās līdz ar finanšu krīzi 2007. gada vidū. Līdzīgi, nesenā pēkšņā ieguldījumu aizplūde no lauksaimniecības preču nākotnes līgumu tirgus varētu norādīt uz spekulatīvo darījumu ātru palielināšanos, jo ieguldītājiem nācās atrast papildu likviditāti vispārējās finanšu krīzes dēļ.

Tomēr, ņemot vērā īso laikposmu, var noteikt tikai vāju kvantitatīvo attiecību starp nākotnes cenu un tūlītējo cenu paaugstināšanos. Precīzāk izpētot rādītājus par tūlītējām cenām un 12 mēnešu nākotnes cenām, netiek rasts skaidrs pierādījums par to, ka nākotnes darījumu pieaugošās cenas ir ietekmējušas tūlītēju cenu palielināšanos.

Jebkurā gadījumā attiecībā uz dažām patēriņa precēm (jo īpaši kvieši, soja un kukurūza) nesenajos gados ir bijušas būtiskas atšķirības starp tūlītējām un nākotnes cenām, kas, iespējams, komercuzņēmumiem ir radījis sarežģījumus izmantot nākotnes darījumu tirgu tradicionālajām riska ierobežošanas darbībām, radot jautājumus par tirgu efektivitāti attiecībā uz informācijas iegūšanu par cenām un riska ierobežošanas iespējām.

Visbeidzot, lai arī patēriņa preču pieaugošo cenu sakritība ar kāpumu ieguldījumu plūsmās attiecīgajos atvasinātajos finanšu instrumentos ir būtiska, ne visi analītiskie pierādījumi atbalsta uzskatu, ka spekulācija ir bijusi svarīga cenu veidošanās procesā. Tādējādi būtu lietderīgi turpmāk turpināt veikt lauksaimniecības preču nākotnes līgumu tirgu uzraudzību un aktīvi izpētīt, kā vislabāk novērst pārmērīgu nestabilitāti un spekulatīvu pozīciju uzkrāšanos, ņemot vērā zaudējumus, ko tās var radīt. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija izskatīs iespēju nākt klajā ar regulatīvām iniciatīvām šajā jomā.

4. PāRTIKAS PIEGāDES ķēDES DARBīBAS IZPēTE

Novērotā pārtikas cenu pieauguma galvenie noteicošie faktori bija globālā pieprasījuma un piegādes attīstība. Tomēr būtiska nozīme, iespējams, ir bijusi arī pārtikas piegādes ķēdes darbības problēmām vai nu konkurences, vai regulējuma jomā. Tādēļ pašreizējos ekonomikas apstākļos ir jo īpaši būtiski analizēt, kā uzlabot pārtikas piegādes ķēdes darbību un — vissvarīgāk — labāk izprast sakaru mehānismus, kuri saista izejvielu cenas ar ražošanas un patēriņa cenām. Tas palīdzētu noteikt piemērotus pasākumus, lai atbalstītu patērētāju pirktspēju un konkurenci iesaistītajos sektoros.

Pārtikas piegādes ķēde savieno trīs svarīgus ekonomikas sektorus: lauksaimniecības sektoru, pārtikas pārstrādes rūpniecību un izplatīšanas sektorus. Šie sektori veido 6 % no ES pievienotās vērtības un 12 % no ES nodarbinātības. Tā kā pārtikas pārstrādes rūpniecība un izplatīšanas sektori var lielā mērā mijiedarboties ar citiem sektoriem, tirgus darbības nepilnībām pārtikas piegādes ķēdē var būt ievērojamas sekas. Lēnā ražošanas izaugsme minētajos sektoros salīdzinājumā ar ASV rādītājiem šajā jomā norāda uz to, ka var veikt efektivitātes uzlabojumus. Aktīva konkurētspējas politika, piemēram, tāda, ko patlaban apspriež augsta līmeņa darba grupa lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības konkurencei[3], tostarp pētniecības un inovāciju politikas virzieni, kurus finansē ar Kopienas pamatprogrammu starpniecību, varētu veicināt šādu uzlabojumu īstenošanu.

Šoku, ko izraisīja nesenais lauksaimniecības preču un enerģijas cenu pieaugums, katra dalībvalsts mazināja savādāk, kā norāda valsts pārtikas cenu kāpuma atšķirības. Tas liecina, ka ES pārtikas produktu tirgus aizvien ir sadrumstalots. Lai arī Francijā, Polijā un Apvienotajā Karalistē ražošanas cenas ir aptuveni sekojušas izejvielu cenu izmaiņām, lai arī nedaudz vēlāk, pārējās lielajās ES dalībvalstīs šāda attīstība ir novērota retāk, kas varētu atspoguļot dažu pārtikas ražotāju spēju ietekmēt sarunu virzību.

Apskatot patērētāju tirgus, ražošanas cenu pieauguma pārnese uz patēriņa cenām kopumā ir bijusi ātrāka jaunajās dalībvalstīs. Vairumā euro zonas valstu patēriņa cenas sāka atpalikt no ražošanas cenām, sākot no 2007. gada vidus un turpmāk (Sk. 1. attēlu). Tas varētu norādīt uz to, ka konkurences spiediens pārtikas mazumtirdzniecības sektorā euro zonā ir nelielā mērā mazinājis ražošanas cenu palielinājumu. Līdzīgas atšķirības novērojamas attiecībā uz cenu neelastību. Šķiet, ka euro zonas valstīs pārtikas patēriņa cenas ir pazeminājušās samērā ātri, sekojot nesenajam lauksaimniecības cenu līmeņa kritumam, turpretim jaunajās dalībvalstīs patēriņa preču cenu izmaiņas ir bijušas lēnākas. 1. attēls. Patēriņa un ražošanas pārtikas cenu izmaiņas

[pic]

Avots: Eurostat. 2007. gada augusts - 2008. gada jūlijs (salīdzinājums gada griezumā).

Pārrobežu atšķirības tiesiskajā regulējumā, šķiet, arī ir veicinājušas vienotā tirgus sadrumstalotību pārtikas piegādes ķēdē un ir kavējušas tās darbību. Jo īpaši, piekļuves ierobežojumi lieliem mazumtirgotājiem, iespējams, ir izraisījuši cenu paaugstināšanos un produktivitātes samazināšanos. Līdzīgi, līdz ar ierobežojumiem attiecībā uz pārdošanu, izmantojot cenu atlaides, radusies tendence noteikt minimālo cenu, kas ierobežo cenu konkurenci un palielina krājumu pārvaldības izmaksas, kaut arī šādi noteikumi tika izveidoti, lai galvenokārt novērstu negodīgu rīcību, kas kaitē mazākiem tirgus uzņēmumiem. Turklāt noteikumi par darba stundām paaugstināja mazumtirgotāju izmaksas, ierobežojot iespēju pārdot produktus un palielinot darbības, loģistikas un infrakstruktūras izmaksas lielās mazumtirdzniecības vietās. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka minētie dažādie noteikumi, iespējams, ir izstrādāti, lai sasniegtu citus politikas mērķus, kurus nedrīkst nepamanīt, izvērtējot to kopējo ietekmi.

Attiecībā uz konkurences vidi uzņēmumu spējas diktēt noteikumus tirgū attiecīgajos sektoros atšķiras katrā produktu kategorijā. Pārtikas ražotājiem, kas piedāvā (starptautiska mēroga) zīmolu preces, panākot, ka šādi produkti kļūst par statusa simbolu, ir spēcīgāka pozīcija sarunās ar mazumtirgotājiem. Turpretim nediferencētu produktu ražotāji, kuru preču zīmoli nav tik atpazīstami, visticamāk, būs daudz vājākā pozīcijā.

Tirgus pozīcijas asimetrija starp lauksaimniecības ražotājiem un pārējo piegādes ķēdi ir radījusi saspringtu situāciju attiecībā uz ražotāju peļņu lauksaimniecības sektorā. Kā atbildi uz to lauksaimniecības produktu ražotāji ir pieņēmuši virkni stratēģiju, tostarp izveidojuši ražotāju grupas un kooperatīvus, izstrādājuši līguma noteikumus ar pārstrādātājiem un mazumtirgotājiem, attīstījuši kvalitātes produktus ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, piedaloties brīvprātīgās sertifikācijas sistēmās. Šādas sistēmas ir lietderīgas ne tikai ražotājiem, lai tie varētu līdzsvarot tirgus pozīcijas asimetriju pārtikas piegādes ķēdē, bet arī patērētājiem un videi. Tomēr tas, ka mazumtirgotāji nav abpusēji atzinuši dažas no minētajām sistēmām, var radīt piekļuves šķēršļus, ja pievienošanās vairākām sistēmām rada pārmērīgu finanšu un administratīvo slogu, jo īpaši neliela apjoma ražotājiem.

Konsolidācija notiek visā pārtikas piegādes ķēdē. Dažos pārtikas pārstrādes sektoros, piemēram, augļu un dārzeņu pārstrādes sektorā, ražošana ir ļoti izkliedēta, savukārt citos sektoros, piemēram, cietes, cukura un piena produktu sektorā tā ir daudz koncentrētāka. Mazumtirdzniecības sektorā aizvien vairāk dominē lieli pārtikas mazumtirgotāji un pārrobežu mazumtirdzniecības ķēdes. Konsolidācija var veicināt efektivitātes palielinājumus, ko rada diversifikācija un apjomradīti ietaupījumi, ko panāk, piemēram, ar zemākām loģistikas izmaksām, kas rada spiedienu cenu pazemināšanas virzienā.

Vienlaicīgi konkurences iestādēm jāpārliecinās, ka pašreizējais konsolidācijas process nepasliktina piegādes un pārstrādes konkurences apstākļus vietējā mērogā, kaitējot patērētājiem un uzņēmumiem. Prakses, kuras jāizvērtē sīkāk, pamatojoties uz atsevišķiem gadījumiem un vienmēr ņemot vērā kontekstu, kādā tās notiek, ir šādas.

- Karteļi ir būtiski konkurences ierobežojumi. No nesenās pieredzes izriet, ka karteļi var veidoties pārtikas sektorā un teritoriāli dažādās vietās. Karteļi ir ļoti nopietna pret konkurenci vērsta rīcība, kuru, tiklīdz tā konstatēta, tiesībaizsardzības iestādēm būtu jāuzskata par prioritāru.

- Visā ES ir būtiski palielinājies pirkuma līgumu apjoms un skaits pārtikas sektorā, izraisot pastiprinātas bažas pārtikas ražotājos. No vienas puses, šādi līgumi var radīt efektivitātes palielinājumu no apjomradītiem ietaupījumiem vienotajā tirgū. No otras puses, tos var izmantot kā instrumentu, lai radītu konkurentam šķēršļus piekļuvei būtiskām izejvielām konkurences apstākļos un/vai likt konkurentiem iesaistīties slepenos darījumos patērētāju tirgos.

- Vertikālā līmenī prakses, kas attiecas uz tālākpārdošanas cenas uzturēšanu, tiek uzskatītas par būtiskiem konkurences ierobežojumiem. Šādas prakses, kas ierobežo pircēja spēju noteikt pārdošanas cenu, nozīmē, ka izplatītāji vairs nevar sacensties par cenu, kas pilnībā izslēdz atsevišķa preču zīmola konkurenci.

- Citiem vertikāliem līgumiem, piemēram, viena preču zīmola veicināšanas saistības, kuras pieprasa mazumtirgotājiem pārdot atsevišķu produktu, un dažām sasaistīšanas praksēm, ar kurām paredz, ka kādu produktu var nopirkt tikai kopā ar citu produktu, ir vai nu konkurenci veicinošas vai pret konkurenci vērstas sekas. Attiecībā uz negatīvām sekām galvenie konkurences riski būtu tirgus piekļuves ierobežošana konkurējošiem un potenciālajiem piegādātājiem vai starpzīmolu konkurences zaudēšana pārdošanas vietā. Tāpat tas, ka mazumtirgotāji aizvien vairāk izmanto privātā zīmola preces, var izslēgt no tirgus konkurējošos, pašreizējos un potenciālos piegādātājus. Tas varētu samazināt preču skaitu plauktos, tādējādi ierobežojot patērētāju izvēli.

- Ekskluzīvas piegādes līgumi, kas liek piegādātājam pārdot līgumā noteiktās preces tikai vienam pircējam, var izraisīt citu pircēju/mazumtirgotāju izslēgšanu no pārtikas piegādes ķēdes. Sertifikācijas sistēmas var minēt kā piemēru tādiem pasākumiem, kas var netiešā veidā likt piegādātājiem pārdot tikai vienam pircējam.

1. attēlā sniegts pārskats par iepriekš minētajām praksēm, kas varētu radīt bažas konkurences jomā. 1. tabula. Pārskats par galvenajām praksēm, kuras varētu radīt bažas konkurences jomā

Prakse | Apraksts | Galvenais konkurences risks |

Karteļi | Konkurentu noslēgti līgumi, kuri cita starpā attiecas uz cenu noteikšanu, ražošanas ierobežošanu un tirgus sadali | Augstu cenu saglabāšana un inovāciju kavēšana, kaitējot patērētājiem. Karteļi ir ļoti nopietna, pret konkurenci vērsta rīcība. |

Pirkuma līgumi | Konkurējošo pircēju noslēgti līgumi, lai kopīgi iegādātos konkrētas izejvielas | Atsevišķos apstākļos tas ir instruments, kas ierobežo konkurenta piekļuvi būtiskām izejvielām konkurences apstākļos; slepena rīcība starp konkurentiem attiecībā uz patērētāju tirgiem |

Tālākpārdošanas cenu uzturēšana | Pircēja spējas ierobežošana noteikt pārdošanas cenu gala patērētājam | Cenu konkurences ierobežošana |

Viena zīmola veicināšana | Saistību vai stimulu sistēma, kas liek pircējam iegādāties praktiski visu pieprasīto noteiktā tirgū tikai no viena piegādātāja noteiktā laikposmā | Iespējama starpzīmolu konkurences ierobežošana pārdošanas vietā un/vai tirgus piekļuves ierobežošana konkurējošiem un potenciālajiem piegādātājiem |

Privātā zīmola produkti | Produkti, ko ražojis trešās puses piegādātājs piegādes ķēdē un ko pārdod kā mazumtirgotāja zīmolu | Iespējamā piegādātāju konkurējošo preču ierobežošana tirgū; starpzīmolu konkurences ierobežošana pārdošanas vietā |

Sasaistīšana | Produkta (saistošais) pirkšana ar noteikumu, ka tiek pirkts cits produkts (saistītais) | Iespējamā saistītā produkta un netiešā veidā arī saistošā produkta tirgus ierobežošana |

Ekskluzīvas piegādes līgumi | Tiešas vai netiešas saistības, kas liek piegādātājam pārdot preci tikai vienam pircējam | Iespējama citu pircēju/mazumtirgotāju izslēgšana no tirgus |

Sertifikācijas sistēmas | Prasības izpildīt vairākus nosacījumus, ko izvirzījuši atsevišķi pircēji | Potenciāls risks konkurējošo pircēju izslēgšanai no tirgus |

5. PLāNS PIEGāDES ķēDES DARBīBAS UZLABOšANAI

Kopīgi jāstrādā Kopienas, valstu un vietējā mērogā, lai izveidotu pamatnosacījumus uzlabotai pārtikas piegādes ķēdes darbībai. Šādi centieni ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka pārtikas piegādes sektoros integrācija un konsolidācija ir paralēla lauksaimniecības produktu ražotāju godīgiem ienākumiem, konkurētspējīgām cenām un uzlabotai pārtikas pārstrādes rūpniecības konkurētspējai, kā arī pārtikas produktu lielākai izvēlei, labākai pieejamībai un augstākai kvalitātei, ko saņem Eiropas patērētāji. Turklāt jālikvidē nepamatoti regulējošie ierobežojumi, kas kavē efektivitāti un ierobežo konkurenci.

Pamatojoties uz iepriekš minēto analīzi, paziņojumā ierosināts plāns, lai uzlabotu pārtikas piegādes ķēdes darbību. Plānā ietvertas dažādas iniciatīvas, un tas jāpilnveido laika gaitā, padziļinoties izpratnei par pārtikas piegādes ķēdi. Paredzams, ka tajā ieguldījumu sniegs arī plaša apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām aprindām. Ierosināto plānu veido četri galvenie elementi.

5.1. Veicināt pārtikas piegādes ķēdes konkurētspēju

Aktīva konkurētspējas politika palīdzētu uzlabot efektivitāti visā pārtikas piegādes ķēdē. Paredzams, ka 2009. gada sākumā augsta līmeņa darba grupa lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības konkurencei sniegs ieteikumus, kuri palīdzēs pārtikas piegādes ķēdei uzlabot tās vispārējo konkurētspēju un tādējādi tās pretestības spējas, reaģējot uz pēkšņām cenu svārstībām.

5.2. Nodrošināt, ka Eiropas Komisija un valstu konkurences un patērētāju aizsardzības iestādes enerģiski un saskaņoti izpilda konkurences un patērētāju aizsardzības noteikumus pārtikas piegādes tirgos

Lai konstatētu un risinātu visu veidu potenciālās pret konkurenci vērstās darbības, kuras var traucēt pārtikas piegādes ķēdes funkcionēšanu, Komisija Eiropas Konkurences tīkla kontekstā turpinās risināt ilgtspējīgu dialogu ar valstu konkurences iestādēm, lai nodrošinātu saskaņotu un labi koordinētu konkurences noteikumu izpildi visā ES Eiropas patērētāju labā. Pamatojoties uz tirgus attīstības analīzi, izpētē uzmanība jāvelta tādiem konkurences ierobežojumiem un/vai īpašām praksēm, kurām ir vislielākais potenciāls traucēt konkurenci, tādējādi kaitējot patērētājiem (Sk. 1. tabulu, kurā ietverts neizsmeļošs uzskaitījums).

Turklāt laikā, kad pārtikas cenu svārstības ir krasas, pieaug risks attiecībā uz maldinošu cenu reklamēšanu. Piemēram, piegādātāji var maldināt patērētājus, mainot iepakojuma izmēru vai saturu, lai saglabātu tādu pašu cenu attiecīgajam produktam. Patērētājiem ir jo īpaši svarīgi spēt precīzi salīdzināt cenu par vienību. Tādēļ valsts patērētāju aizsardzības iestādēm jāpievērš īpaša uzmanība direktīvu noteikumu izpildei attiecībā uz negodīgām komercpraksēm un cenu noteikšanai par vienību.

5.3. Vajadzības gadījumā pārskatīt noteikumus ES un/vai valsts līmenī, ja konstatēts, ka tie var radīt problēmas pārtikas piegādes ķēdes darbībā

Par potenciāli problemātiskiem ir noteikti vairāki noteikumu veidi. Pirmkārt, noteikumi, kas ierobežo jaunu uzņēmumu ienākšanu tirgū, jāpārbauda un vajadzības gadījumā jāatceļ, neaizmirstot to mērķus vides un sociālajā jomā. Šādu pārbaudi veiks mazumtirdzniecības tirgus monitoringa un Pakalpojumu direktīvas transponēšanas kontekstā. Otrkārt, valsts mērogā jāpārskata noteikumi, kuri ierobežo uzņēmumu spēju konkurēt ar cenām. Treškārt, jānovērš prakses, kas traucē piegādātāju un mazumtirgotāju attiecības. Tas attiecas, piemēram, uz novēlotiem maksājumiem, nepamatotām vai pārmērīgām maksām, ko maksā piegādātāji par mazumtirgotāju sniegtajiem pakalpojumiem vai uz patērētāju piesaistīšanu ar maldinošiem piedāvājumiem. Šajā kontekstā būtu vēlams ieviest rīcības kodeksus, lai definētu mazumtirgotāju sociālo atbildību, kā arī būtu jāpārskata valsts rīcības kodeksi. Visbeidzot, un vispārīgākā skatījumā valsts mērogā būtu jāpārskata noteikumi par veikalu darba laiku, jo, iespējams, šādi noteikumi ietekmē pārtikas cenas; tas jādara, apspriežoties ar sociālajiem partneriem, kā arī ņemot vērā noteikumu ietekmi sociālajā un vides jomā.

5.4. Nodrošināt labāku informāciju patērētājiem, publiskā sektora iestādēm un tirgus dalībniekiem, izveidojot pastāvīgu Eiropas pārtikas preču monitoringu un piegādes ķēdi

Šādam monitoringa instrumentam jārisina cenu pārredzamības trūkuma jautājums un jāuzlabo izpratne par noteikumu ietekmi visā pārtikas piegādes ķēdē.

Pastāvīgs izvēlēto un salīdzināmo patēriņa preču kopuma ražošanas un patēriņa cenu monitorings atklātu cenu atšķirības visā Eiropā un palīdzētu noteikt tirgus sadrumstalotības gadījumus. Šķiet, ka trūkst pietiekamas informācijas par salīdzināmām cenām un kvalitāti, kas ļautu patērētājiem veikt izvēli, pamatojoties uz uzticamu informāciju. Šajā kontekstā jāizvērtē un jāpilnveido izmēģinājuma projekts, ko pašreiz īsteno Eurostat un valsts statistikas pārvaldes, lai apkopotu precīzus datus par patēriņa cenām.

Komisija, veicot tirgus monitoringu, pārskata noteikumus, kuri ietekmē mazumtirdzniecības tirgu darbību. Iepriekš minētie jautājumi ietekmēs ne tikai pārtikas, bet arī citus mazumtirdzniecības apakšsektorus, un tādējādi tiks risināti plašākā skatījumā. Precīzāku informāciju par šāda monitoringa instrumenta īstenošanu un darbību izstrādās pašreizējā posma turpmākajos pasākumos 2009. gadā. Izstrādājot šo instrumentu, jāvelta uzmanība pakalpojumiem un informācijai, ko piedāvā pieejamie publiskie un privātie, valsts vai starptautiskie cenu monitoringa resursi.

5.5. Izskatīt pasākumus, lai novērstu spekulāciju, kas kaitē komercuzņēmumiem lauksaimniecības preču tirgos

Komisija uzskata, ka jānovērš ietekme, ko uz pārtikas cenām rada pārmērīga spekulācija. Jo īpaši Komisija uzskata, ka šāda mēroga svārstības, kuras novērotas nesenajos mēnešos, nenāk par labu ne ražotājiem, ne patērētājiem. Šā iemesla dēļ Komisija kopā ar patēriņa preču tirgu regulatoriem un, cieši sadarbojoties ar citām regulējošām iestādēm ārpus ES, (jo īpaši ASV, kur notiek vissvarīgākā apmaiņa) izskatīs kādi pasākumi būtu pieņemami, kas veicinātu cenu nestabilitātes mazināšanos lauksaimniecības preču tirgos. Vajadzības gadījumā Komisija ņems vērā šo darbu, kā arī rezultātus, kas iegūti no tādas uzraudzības un regulatīvās sistēmas pašreizējā padziļinātā pārskata, kuru piemēro visiem svarīgajiem finanšu tirgus dalībniekiem, tostarp drošības fondiem un privātajam kapitālam, īpašu uzmanību veltot kapitāla prasībām, riska pārvaldībai un pārredzamībai. Komisija vajadzības gadījumā izstrādās iniciatīvas līdz 2009. gada vasarai.

6. SECINāJUMS

Lauksaimniecības preču un pārtikas cenu krasās svārstības laikā, kad valda lielas neskaidrības par ekonomikas perspektīvām, liecina par vajadzību uzlabot Eiropas pārtikas piegādes ķēdes darbību, lai vairotu tās efektivitāti un konkurētspēju. Labāks tiesiskais regulējums un konkurences un patērētāju aizsardzības noteikumu enerģiska un saskaņota izpilde veicinās cenu kāpuma ierobežošanu Eiropas patērētāju interesēs, jo īpaši mājsaimniecībās ar zemu ienākumu līmeni. Turklāt tas arī palīdzēs pārvarēt pašreizējo pārtikas piegādes ķēdes sadrumstalotību un novērsīs ražotājiem mākslīgus piekļuves šķēršļus, kas Eiropas patērētājiem sniegs iespēju izvēlēties no plaša kvalitatīvu pārtikas produktu klāsta. Turklāt tas varētu palīdzēt līdzsvarot tirgus pozīcijas pārtikas piegādes ķēdē.

Šajā paziņojumā ierosināts plāns, kas jāīsteno dalībvalstu un ES mērogā, aktīvi iesaistoties visām attiecīgajām ieinteresētajām aprindām. Pamatojoties uz šo darba programmu un attiecīgajiem pasākumiem, Komisija izskatīs iespēju veikt turpmāku rīcību un ierosina Eiropadomei atgriezties pie šī jautājuma 2009. gada decembrī.

Lai līdzsvarotu globālo piegādi un pieprasījumu pēc pārtikas, vairāk jāstimulē lauksaimniecības pētījumi un inovācijas un jāatver starptautiskie tirgi. Uzlabota spēja pielāgot lauksaimniecisko ražošanu, izmantojot lielāku orientāciju uz tirgu un izveidojot atbilstīgus drošības tīklus, ir būtiska, lai palīdzētu lauksaimniekiem reaģēt uz svārstīgākiem tirgus apstākļiem. Vienojoties par KLP efektivitātes pārbaudi, Eiropas Savienība šajā virzienā ir veikusi izšķirošus pasākumus, kas palīdzēs lauksaimniecības produktu ražotājiem labāk reaģēt uz tirgus signāliem un izmantot jaunas iespējas. Ņemot vērā neskaidrības par lauksaimniecības preču cenu attīstību, turpmāk tiks pieprasīts pastāvīgs tirgus dalībnieku rīcības un darbības monitorings.

[1] Komisijas paziņojums „Pārtikas cenu paaugstināšanās problēmas risināšana – Norādījumi par ES rīcību”, COM(2008)321.

[2] Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs, COM(2008) 450.

[3] Augsta līmeņa darba grupu lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības konkurencei, kura apvieno pārstāvjus no Komisijas, dalībvalstīm, Eiropas Parlamenta, pārtikas nozares, lauksaimniecības sektora, mazumtirgotājiem un patērētājiem, izveidoja ar Komisijas lēmumu 2008. gada 28. aprīlī. Tā ir pilnvarota izskatīt jautājumus, kuri ietekmē pašreizējo un turpmāko Kopienas konkurētspēju lauksaimniecības un pārtikas nozarē un, pamatojoties uz iepriekšminēto, definēt specifiskus nozaru ieteikumus, kas paredzēti politikas veidotājiem Kopienas mērogā.