[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA | Briselē, 12.10.2006 COM(2006) 574 galiga redakcija KOMISIJAS PAZIŅOJUMS PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM Valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējība Eiropas Savienībā{SEC(2006) 1247} 1. Valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējība un budžeta uzraudzība ES mērogā Zemās dzimstības, paredzamā dzīves ilguma nepārtrauktā pieauguma un demogrāfiskā sprādziena paaudzes pensionēšanās dēļ nākamajās desmitgadēs krasi mainīsies Eiropas iedzīvotāju kopskaits un vecumstruktūra. Iedzīvotāju novecošana radīs būtiskas ekonomiskas, budžeta un sociālas problēmas. Paredzams, ka tas būtiski ietekmēs izaugsmi un tā rezultātā radīsies ievērojams spiediens palielināt valsts izdevumus[1]. Tas dalībvalstīm radīs problēmas ilgtermiņā uzturēt stabilas un ilgtspējīgas valsts finanses. Īpaši liela nozīme tam ir Ekonomikas un monetārajā savienībā, jo augsts deficīta līmenis un pieaugošs parāds, kas dažās valstīs samazina valsts finanšu ilgtspējību, var nelabvēlīgi ietekmēt citu EMS valstu makroekonomiskos apstākļus. Tāpēc fiskālās ilgtspējības nodrošināšanai vajadzīga ilglaicīga politika, kas paredz risināt problēmas saistībā ar budžeta nelīdzsvarotību, iekams budžetu ietekmējusi novecošana. Vairākas Eiropadomes atzinušas vajadzību Eiropas mērogā pievērsties iedzīvotāju novecošanas ietekmei. Stokholmas Eiropadome 2001. gada martā pieņēma lēmumu, ka „ Padomei regulāri jāpārskata valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējība, tostarp aplēstās demogrāfisko izmaiņu izraisītās tendences ”. Atjaunotajā ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2006. gada jūnija Eiropadome uzsvēra būtisku valsts finanšu problēmu saistībā ar iedzīvotāju novecošanu un izteica priekšlikumu par nepārtrauktu ES atbalstu dalībvalstu attīstībai, lai modernizētu sociālās aizsardzības sistēmas un nodrošinātu to ilgtspējību. Saskaņā ar Eiropadomes norādījumiem Komisija un Padome valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējības pārbaudi tagad iekļauj regulārā daudzpusējā budžeta uzraudzībā, tādējādi izveidojot spēcīgāku saikni starp vidēja termiņa budžeta stratēģijām un ilgtermiņa fiskālās ilgtspējības jautājumiem. ECOFIN 2005. gada 20. marta ziņojumā par Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) reformu tiešām uzsvēra, ka budžeta stāvokļa uzraudzībā pietiekami daudz uzmanības jāpievērš parādam un ilgtspējībai, lai ilgtermiņā aizsargātu valsts finanšu ilgtspējību, un ka jāstiprina saikne starp ilgtermiņa ilgtspējības jautājumiem un vidēja termiņa budžeta plānošanu. ECOFIN 2003. gadā Ekonomikas politikas komitejai uzticēja iesniegt jaunas prognozes par valsts izdevumiem saistībā ar vecumu, balstoties uz Eurostat iesniegto jauno prognozi par iedzīvotāju skaitu un saskaņotajiem pieņēmumiem par galvenajiem ekonomiskajiem mainīgajiem lielumiem attiecībā uz visām 25 dalībvalstīm, kas aptver pensijas, veselības aprūpi, ilgtermiņa aprūpi, izglītību un bezdarbnieku pabalstus[2]. Šo prognožu sagatavošana tika pabeigta 2006. gada februārī, un tās sadarbojoties sagatavoja Komisija (ECFIN ĢD) un dalībvalstis, darbojoties ar novecošanas jautājumiem saistītā Ekonomikas politikas komitejas (EPK) darba grupā. Prognozes nodrošina salīdzināmu, pārredzamu un precīzu pamatu, lai varētu izvērtēt demogrāfisko pārmaiņu ietekmi uz budžetu un valsts finanšu ilgtspējību visās dalībvalstīs. Ziņojumu, arī prognozes, ECOFIN padome apstiprināja 2006. gada 14. februārī — kā valsts finanšu ilgtspējības izvērtējuma pamatu SIP kontekstā. Padome arīdzan uzskatīja, ka šis ziņojums ir vērtīgs ieguldījums notiekošajās diskusijās par labklājības sistēmu modernizāciju un darba dzīves pagarināšanu saskaņā ar Hemptonkortas 2005. gada oktobra samitu, Lisabonas stratēģiju, atjaunoto ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un pensiju koordinācijas atvērto metodi. Turklāt savos secinājumos Padome aicināja Komisiju līdz 2006. gada beigām sagatavot visaptverošu dalībvalstu finanšu ilgtspējības izvērtējumu. Šim paziņojumam pievienotā ziņojuma mērķis ir izpildīt minēto aicinājumu. 2. ES pieeja valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējības izvērtēšanai Valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējības izvērtējums ir daļa no regulāras ES budžeta uzraudzības. Tās pamatā ir ilgtermiņa prognozes par valsts izdevumiem saistībā ar vecumu un par budžeta stratēģijām, kas izklāstītas stabilitātes un konverģences programmās. Šajā kontekstā īstermiņa un vidēja termiņa budžeta mērķu un ilgtermiņa ilgtspējības saskanība ir galvenais analīzes elements. Ilgtermiņa ilgtspējība ir daudzšķautņains jautājums. Tā ietver šādus aspektus: izvairīties no pārmērīga sloga uzlikšanas nākamajām paaudzēm un nodrošināt valsts spēju pienācīgi pielāgot budžeta politiku vidējā un ilgtermiņā. Lai analizētu, vai valsts finansēm ir tendence būt ilgtspējīgām, pamatojoties uz pašreizējo politiku un ņemot vērā ievērojamās budžeta grūtības, ko radīs sabiedrības novecošana, ir vajadzīgs ilgtermiņa skatījums uz valdības saistībām. Šajā nolūkā rezultāti ilgtermiņa prognozēm par izdevumiem, kas saistīti ar novecošanu, saskaņā ar esošo politiku un pašreizējo budžeta stāvokli ir valsts finanšu ilgtspējības analīzes galvenie ievaddati. Jaunās prognozes nodrošina salīdzināmu, pārredzamu un precīzu pamatu, lai varētu izvērtēt demogrāfisko pārmaiņu ietekmi uz budžetu un valsts finanšu ilgtspējību visās dalībvalstīs. Kopumā prognozes liecina, ka ES piedzīvo nozīmīgas budžeta grūtības, ko rada sabiedrības novecošana. Lielākā daļa no prognozētā valsts izdevumu pieauguma būs veltīta pensijām un mazāk veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei. Domājams, ka prognozētie kompensējošie ietaupījumi no prognozēto valsts izdevumu viedokļa izglītības un bezdarbnieku pabalstu jomā būs ierobežoti[3]. Tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam ar novecošanu saistītie izdevumi ES pieaugs par aptuveni 4 % no IKP, kaut gan attīstības tendences dalībvalstīs var būt ļoti atšķirīgas, sākot ar pieaugumu 7 % apmērā no IKP vai vairāk ES, IE, LU, PT, CY, CZ, HU un SI līdz samazinājumam EE, LV un PL, izsakot kā daļu no IKP[4]. Pamatojoties uz prognozētajām izdevumu tendencēm, deficīta un parāda līmenis tiek prognozēts ilgtermiņā. Parāda ilgtspējība ir atvasināta no dinamiskajiem budžeta ierobežojumiem. Tas paredz, ka valsts pašreizējās kopējās saistības, t.i., pašreizējais valsts parāds un nākotnes izdevumu diskontētā vērtība, tostarp sabiedrības novecošanas ietekme uz budžetu, jāsedz ar nākotnes valsts ieņēmumu diskontēto vērtību. Ja pašreizējā politika nodrošina, ka dinamiskais budžeta ierobežojums tiek ievērots, pašreizējā politika ir ilgtspējīga. Valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējības izvērtējums neatbild uz jautājumu, vai pašreizējā politika ir ilgtspējīga vai nav. Lai izprastu grūtības, ar kurām sastopas politikas veidotāji, vajadzīgs budžeta nelīdzsvarotības novērtējums. To paredz ilgtspējības starpības rādītāji , ar ko nosaka nepieciešamās budžeta pastāvīgās korekcijas apjomu (piemēram, pastāvīgu ar vecumu nesaistītu valsts izdevumu samazinājumu, kas izteikts kā daļa no IKP, vai pastāvīgu valsts ieņēmumu pieaugumu, kas izteikts kā daļa no IKP), kā rezultātā tiek ņemti vērā valsts dinamiskie budžeta ierobežojumi, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgas valsts finanses. Ilgtspējības rādītāji sagrupēti šādi: i) budžeta sākotnējā stāvokļa ietekme; un ii) novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu. Ilgtspējības rādītāji veido stingru pamatu valsts finanšu ilgtspējības risku apjoma un avotu identifikācijai ES dalībvalstīs. Sagatavojot valsts finanšu ilgtspējības vispārējo izvērtējumu, vērā ņemti citi faktori, kurus izmantojot iespējams labāk sagatavot izvērtējumu attiecībā uz galveno risku iespējamo avotu. Tas ietver arī faktorus, kas saistīti gan ar īstermiņa, gan vidēja termiņa attīstību un ilgtermiņa budžeta tendencēm. - Pašreizējais valsts parādu kopapjoms , iespējams, ir visnozīmīgākais faktors, jo i) valstis ar lielu parādu ir jutīgākas attiecībā uz īsa/vidēja termiņa ekonomiskās izaugsmes triecieniem un procenta likmju izmaiņām; ii) liela parāda rezultātā procentu likmes var kļūt augstākas par prognozēs pieņemto un turpināt palielināt valsts finanšu ilgtspējības riskus; un iii) valstīm ar lielu parādu ilgākā laika posmā jāuztur lieli sākotnējie ieguldījumi, lai samazinātu parāda summu, ko, ņemot vērā citu, vienlīdz būtisku faktoru ietekmi uz budžetu, varētu būt sarežģīti nodrošināt ilgstošā laika periodā. - Vidēja termiņa mērķi (VTM) un īstermiņa budžeta attīstība sniedz informāciju par fiskālās politikas virzienu. Tiek īstenots scenārijs, kas paredz, ka visas valstis vidēja termiņa mērķi sasniedz 2010. gadā. Tas nenozīmē, ka Komisija gaida, ka visas dalībvalstis VTM sasniedz tieši 2010. gadā, jo dažas tos jau ir sasniegušas, bet citas līdz 2010. gadam tos var arī nesasniegt. Tas norāda, kādā apmērā vairumā gadījumu budžeta konsolidācija var veicināt valsts finanšu ilgtspējības risku samazinājumu. Turklāt Komisijas dienestu jaunākās prognozes liecina par gaidīto īstermiņa budžeta attīstību, balstoties uz pašreizējās politikas saglabāšanu, īpaši pievēršoties jautājumam par to, vai tuvākajā laikā pastāv ar dalībvalstu budžeta plāniem saistīti riski. - Jutības testi informē par rezultātu precizitāti attiecībā uz galveno parametru izmaiņām. Piemēram, pensiju shēmu pretestība pret ārējiem triecieniem katrā valstī ir citāda. Turklāt pastāv zināma nenoteiktība attiecībā uz ilgtspējības problēmas apjomu ES un dažādiem pieņēmumiem, ņemot vērā, ka galvenajiem izdevumu avotiem var būt liela ietekme. Valsts izdevumi nākotnē var pieaugt ātrāk nekā tad, ja to netieši ietekmētu tikai demogrāfiskā stāvokļa izmaiņas. Iepriekš tendenci izdevumiem palielināties, piemēram, saistībā ar veselības aprūpi, veicināja arī citi faktori, tādi kā striktāki sabiedrisko pakalpojumu noteikumi un augstāka kvalitāte. - Ja salīdzinājumā ar vidējo ienākumu līmeni vidējā pensijas summa kļūst daudz mazāka par pašreizējo, nākotnē var rasties dažāda veida ietekme uz budžetu. Tā varētu notikt, ja, piemēram, nepietiekami lielas pensijas gados veciem cilvēkiem palielinātu nabadzības risku un rezultātā palielinātu valsts sociālos izdevumus vai ja izrādītos, ka privātās pensijas ir mazākas par gaidītajām, līdz ar to varētu gadīties, ka valstij jākompensē minētais iztrūkums. Tāpēc relatīvā pensijas lieluma samazinājums var ietvert citus valsts finanšu riskus, ja vien netiek īstenoti pasākumi, kas nākamajiem pensionāriem pēc pensionēšanās nodrošina pienācīgu ienākumu līmeni. - Valdības maksājumu izmaiņas, kas izteiktas kā daļa no IKP , ilgtermiņā ietekmē turpmāko budžeta attīstību. Piemēram, ja pensiju iemaksas netiek apliktas ar nodokļiem, bet no izmaksātajam pensijām nodokļi tiek ieturēti, tad pensiju nodokļi, kas veido daļu no IKP, var ilgtermiņā palielināties, ja valstis izveidojušas lielus pensiju fondu shēmu uzkrājumus un ja shēmas vēl nav izmantojamas pensiju izmaksai. - Salīdzinājumā ar zemāku nodokļu līmeni pašreizējais augstais nodokļu līmenis atstāj mazāk iespēju nodokļu palielinājumu izmantot valsts papildu izdevumu finansējumam. Tomēr, apsverot minētos faktorus, ieteicams izvēlēties piesardzīgu pieeju, jo tie ne vienmēr ir izsakāmi skaitļos, turklāt var nebūt pieejama vispusīga informācija. Lai atspoguļotu valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējības risku relatīvo nozīmi, izmanto trīs līmeņu kategoriju sistēmu, ko Komisija un Padome ieviesa 2005./2006. gada stabilitātes un konverģences programmu izvērtēšanas laikā: zems / vidējs / augsts risks . Ar šo klasifikāciju atzīst, ka iedzīvotāju novecošana nozīmē ilgtermiņa budžeta problēmas visās valstīs, t.i., zems riska līmenis nenozīmē, ka riska nav. Dažos gadījumos pat zema riska valstīs joprojām nespēj pietiekami nodrošināt ilgtspējību. Minētajās valstīs sabiedrības novecošanas problēma jārisina, īstenojot papildu reformas un/vai uzlabojot to budžeta stāvokli. Un tiešām pastāv dažas neskaidrības attiecībā uz prognozēto izdevumu attīstību nākotnē; ja ar novecošanu saistītus izdevumus ietekmē arī faktori, kas nav iepriekš novērotas demogrāfiskā stāvokļa izmaiņas, var rasties lielākas grūtības nodrošināt fiskālo ilgtspējību. Ar šo klasifikāciju vienlaikus skaidri nošķir riska pakāpi, ar ko ES dalībvalstis varētu sastapties, attiecībā uz valsts finanšu ilgtspējību. Iepriekš minētais un risku galveno avotu analīze ir būtisks faktors attiecīgās politiskās reakcijas identificēšanā. 3. Vispārējais ES valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējības risku novērtējums Ņemot vērā iedzīvotāju paredzamo novecošanu nākamajās desmitgadēs, ES sastopas ar ievērojamām grūtībām. Ilgtermiņā novecošanai ir liela ietekme uz valsts izdevumiem, ko sevišķi ietekmē ievērojams pensijām veltītu izdevumu pieaugums. Lai risinātu šo budžeta problēmu, ES jāievieš strukturālās reformas pasākumi, lai mazinātu izdevumu ilgtermiņa tendences un palielinātu iespējamo izaugsmi, piemēram, ceļot nodarbinātības līmeni vai palielinot faktisko pensionēšanās vecumu. Turklāt ir jāveic budžeta konsolidācija, lai radītu iespēju manevrēt ar nodokļiem, iekams novecošana sākusi ietekmēt budžetu. Ja netiek īstenoti reformas pasākumi un budžets netiek konsolidēts, analīzes atklāj, ka ES teritorijā un euro zonā rodas ievērojama ilgtspējības starpība aptuveni 3,5 % apmērā no IKP, t.i, starpība starp strukturālo budžeta stāvokli 2005. gadā un ilgtspējīgu stāvokli. Ja vien tiek īstenoti pasākumi minētās starpības dzēšanai, prognoze liecina ka ES mērogā valsts parāda un IKP attiecība nākamajās dekādēs līdz pat 2020. gadam saglabāsies lielāka par 60 %, prognozes liecina, ka tā sāks ievērojami pieaugt, 2050. gadā sasniedzot gandrīz 200 % no IKP. Ilgtermiņa politikas grūtību saskaņošana ar vidēja termiņa budžeta politikas izveidošanas procesu bija būtisks 2005. gada stabilitātes un izaugsmes pakta reformas elements. Kā jaunās SIP elements tika ieviesti valstij raksturīgus parametrus (parāda/IKP attiecība un izaugsmes potenciāls) atspoguļojoši vidēja termiņa budžeta mērķi (VTM). Lielākajā daļā valstu vēl joprojām ir budžeta deficīts, kas pārsniedz to VTM, un tās plāno valsts finanses konsolidēt dažos nākamajos gados. Lai ilustrētu budžeta stāvokļa vidēja termiņa uzlabojumu ietekmi uz ilgtermiņa ilgtspējību, tika analizēts alternatīvs scenārijs, kurā tika pieņemts, ka visas dalībvalstis 2010. gadā ir sasniegušas to VTM. Saskaņā ar šo pieņēmumu ilgtspējības starpība ES un euro zonā veidotu aptuveni 1,5 % no IKP. Par parāda ietekmi euro zonā — prognozēts, ka salīdzinājumā ar gandrīz 200 % no IKP, kas veidojas, ja saglabājas 2005. gada budžeta stāvoklis, 2050. gadā (ja 2010. gadā ir sasniegti VTM) parāda/IKP attiecība veidos 80 % no IKP. Prognozēts, ka līdz 21. gadsimta četrdesmito gadu sākumam kopumā ES parāda/IKP attiecība būs mazāka par 60 % no IKP atsauces vērtības. Tādējādi var samazināt iedzīvotāju novecošanas radītu ilgtermiņa budžeta problēmu, faktiski pat vairāk nekā uz pusi, ja dalībvalstis to VTM sasniedz 2010. gadā salīdzinājumā ar budžeta stāvokli 2005. gadā. Tas skaidri norāda, ka fiskālā konsolidācija vidējā termiņā var būtiski veicināt fiskālās ilgtspējības problēmu samazināšanu ES un euro zonā. Tomēr nav pietiekami uz to pilnīgi paļauties. Ja vien netiks novērstas novecošanas izraisītās attīstības pamattendences, līdz 2050. gadam parāda/IKP attiecība vairumā valstu saglabās tendenci pieaugt. Fiskālās ilgtspējības nodrošināšanai ilgtermiņā vajadzētu budžeta papildu konsolidāciju, jo īpaši tad, ja nav turpmāku reformas pasākumu, kas dalībvalstīs atšķirīgā apjomā samazinātu būtisku ar novecošanu saistītu izdevumu palielināšanos ilgtermiņā. Vairākas dalībvalstis pēdējos gados veikušas pensiju sistēmas reformu, kas liecina, ka mērķtiecīga daudzos gadījumos sarežģītu reformas pasākumu īstenošana, piemēram, DE, FR un AT, kā arī iepriekš īstenotās reformas, piemēram, IT un SE, samazinājušas prognozēto pensijas izdevumu palielinājumu. Tomēr ES prognozētais izdevumu pieaugums joprojām ir būtisks. Turklāt lai nodrošinātu ilgstošus nozīmīgus pensiju reformas panākumus, tās būtu jāīsteno reizē ar darbdzīves paildzināšanu, padarot iespējamu izveidot lielāku tiesību uz pensiju uzkrājumu un tādējādi pozitīvi ietekmējot pensiju līmeni saistībā ar algām nākotnē; tomēr tā sasniegšanai var būt vajadzīgas citas strukturālās reformas. ES dalībvalstu novērtējums Lai gan iedzīvotāju novecošanas ietekme uz budžetu attiecas uz visām ES dalībvalstīm, ES kopsummas slēpj vērā ņemamu dažādību. ES teritorijā pastāv plaša diapazona risku pakāpe un to avoti. Kopumā sešas valstis no 25 Eiropas Savienības dalībvalstīm novērtētas kā augsta riska valstis , desmit — kā vidēja riska valstis — deviņas — kā zema riska valstis, kas kopumā apstiprina stabilitātes un konverģences programmu novērtējumus, kas sagatavoti 2006. gada pirmajos mēnešos. Risināmo ilgtspējības problēmu galvenās iezīmes var sagrupēt šādi. Augsta riska valstis Augsta riska valstu grupai (CZ, EL, CY, HU, PT un SI) raksturīgs ļoti būtisks ar novecošanu saistītu izdevumu pieaugums ilgtermiņā, uzsverot, ka noteikti būs nepieciešami uz to samazināšanu vērsti pasākumi. Turklāt CZ, EL, CY, HU un PT ir liels deficīts un dažos gadījumos arī augsts parādu līmenis, jo īpaši Grieķijā. Lai šajās valstīs samazinātu finanšu ilgtspējības riskus, steidzami jāveic arī budžeta konsolidācija. Vidēja riska valstis Valstu vidējo grupu (BE, DE, ES, FR, IE, IT, LU, MT, SK un UK) veido valstis, kuru parametri ir ļoti atšķirīgi, bet kurās vērojams relatīvi skaidrs nodalījums starp i) valstīm, kurās ir apjomīgas novecošanas izmaksas un kurās var būt vajadzīgi šo izmaksu samazināšanas pasākumi, bet kurās pašlaik ir relatīvi spēcīgs budžeta stāvoklis (ES, IE, LU); un ii) valstīm, kurās, lai gan atšķirīgā apjomā, vidējā termiņā jākonsolidē finanses, bet kurās (parasti pensiju sistēmu reformu rezultātā) novecošanas izmaksas ir mazāk apjomīgas (SK, IT, DE, FR, UK un MT); šajā grupā jāuzsver Itālijā valdošā situācija, kam vajadzīga strauja budžeta konsolidācija, lai nodrošinātu stabilu pašreizējā ļoti augstā parādu līmeņa samazinājumu. Beļģijai piemīt dažas abu apakšgrupu īpašības; lai samazinātu ļoti augstu parādu līmeni, kā arī lai kompensētu ar novecošanu saistītu izdevumu lielo pieaugumu (kas ir lielāki par vidējiem ES izdevumiem), jāuztur stabils budžeta līdzsvars. Tomēr pat tad, ja tas tiek uzturēts ilgā laika periodā, pašreizējais lielais primārais pārpalikums ir nepietiekams, lai ilgtermiņā pilnīgi nosegtu relatīvi augstās iedzīvotāju novecošanas izmaksas. Pasākumi, kuru mērķis ir samazināt prognozēto pensijas izdevumu pieaugumu, neapšaubāmi veicinās ilgtspējības risku samazināšanos. Zema riska valstis Zema riska valstis (DK, EE, LV, LT, NL, AT, PL, FI un SE) kopumā ir sasniegušas visvairāk, meklējot novecošanas problēmu risinājumu, kas izriet no stabila budžeta stāvokļa (lielu pārpalikumu veidošanās, parāda samazinājums un/vai līdzekļu uzkrāšana) un/vai visaptverošas pensiju reformas, kas dažos gadījumos ietver nomaiņu uz privātajām pensiju shēmām. Tas nenozīme, ka šajās valstīs nav riska attiecībā uz valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību. Patiesībā tajās pastāvošā situācija balstās uz tālu sniedzošos reformu veiksmīgu ieviešanu, kas būtiski samazinājusi novecošanas ietekmi ilgtermiņā (EE, LV, LT, AT, PL un SE), un budžeta stāvokļa uzturēšanu, vai dažos gadījumos — tā stiprināšanu. Iespējams, ka citās valstīs, kurās ir relatīvi augstas prognozētās novecošanas izmaksas, jo īpaši attiecībā uz pensijām, jāapsver struktūras reformas, kuru mērķis ir noteiktā brīdī mainīt prognozēto ilgtermiņa budžeta tendenču izmaiņas, ja pašreizējais stabilais budžeta stāvoklis netiek saglabāts ilgtermiņā (DK, NL un FI), kaut arī kopumā korekcijas vajadzīgas mazākā mērā nekā vidēja un augsta riska valstīs. 4. Ilgtspējīgu valsts finanšu nodrošināšana: Vispārējas politikas problēmas ES Analīze atklāj, ka galvenā politikas problēma ES ir pārvarēt novecošanas ietekmi uz budžetu. Tā apstiprina, ka iedzīvotāju novecošanas izraisītu ekonomikas un budžeta problēmu pārvarēšanas trīs līmeņu stratēģijas (t.i., parāda strauja samazināšana, nodarbinātības līmeņa un ražības celšana un pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmu reforma), kas pieņemta ar Stokholmas Eiropadomes 2001. gada lēmumu, ir piemērota un ka tā ir jāīsteno. Pirmkārt, dalībvalstīm ātrāk jāsasniedz un jāuztur stabils pamatbudžeta stāvoklis, lai straujāk samazinātu valsts parādu, iekams novecošanas ietekme sasniegusi maksimumu. Ilgtspējības analīze tiešām liecina, ka valsts finanšu konsolidācija, virzoties uz VTM, un šāda stāvokļa uzturēšana būtiski veicinās ar ES iedzīvotāju novecošanu saistītu budžeta ilgtermiņa izmaksu daļēju samazināšanu un pasargās no straujas un spēcīgas parāda/IKP attiecības pieauguma. Turklāt zemu procentu likmju un augstas un stabilas ekonomiskās izaugsmes, kas savukārt veicinātu valsts finanšu ilgtspējību, priekšnoteikums ir stabils valsts finanšu stāvoklis. Otrkārt, jāpaaugstina nodarbinātības līmenis, jo īpaši sieviešu un gados vecu strādnieku vidū, un jāparedz attiecīga rīcība, lai palielinātu darbaspēka pieejamību un izmantošanu. Ziņojumā iekļautā analīze liecina, ka tad, ja nodarbinātības līmenis pieaugtu vairāk nekā prognozēts, tas ievērojami veicinātu fiskālo ilgtspējību. Daudzās valstīs būtiskus guvumus tiešām varētu sasniegt, vēl vairāk samazinot strukturālo bezdarbu. Veiksmīga šādu politikas pasākumu īstenošana un ražīguma uzlabošana saskaņā Lisabonas stratēģijas mērķiem vairāk paaugstinātu potenciālo IKP pieauguma koeficientu, nākotnē paaugstinātu dzīves standartu un nodrošinātu vairāk iespēju veikt budžeta pārdali. Turklāt kopējās ilgtermiņa prognozes liecina, ka nelielus budžeta ietaupījumus varētu radīt prognozētais izglītībai veltīto izdevumu samazinājums uz iedzīvotāju novecošanas rēķina. Tomēr, ņemot vērā vajadzību nākotnē uzlabot ražīgumu, dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja minētos ietaupījumus izmantot izglītības sistēmu modernizācijai, tostarp mūžizglītības attīstībai, veicot ieguldījumus pabeigtās izglītības līmeņa paaugstināšanā un uzlabojot izglītības sistēmu darbību saskaņā ar Lisabonas stratēģijā paredzēto pienākumu izveidot uz zinātnes atziņām balstītu ekonomiku un sabiedrību. Treškārt, dalībvalstīm jāapsver piemērotas pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmu reformas, lai nodrošinātu, ka tās, rodoties ar novecošanu saistītām problēmām, ir finansiāli dzīvotspējīgas, vienlaikus nodrošinot pamatpolitikas mērķus par piemērotību un pieeju. Nesen īstenotās pensiju reformas aptuveni pusē ES-15 dalībvalstu un vairākās jaunajās dalībvalstīs samazinājušas novecošanas ietekmi uz budžetu un palīdz palielināt faktisko pensionēšanās vecumu. Analīze liecina, ka nesen īstenotās pensiju reformas, piemēram, Vācijā, Francijā un Austrijā, kā arī iepriekš veiktās reformas (tādas kā Itālijā un Zviedrijā) tiešām būtiski veicinājušas valsts finanšu ilgtspējības pieaugumu. Turklāt nodarbinātības līmeņa celšana patiesi ir nepārprotams labklājības līmeņa uzlabojums; tā stiprina pensiju sistēmas finansiālo ilgtspējību, kavē izdevumu pieauguma sākšanos, palielina iemaksas pensiju shēmās un veido budžeta papildu ietaupījumus. Turklāt tā kā nodarbinātības līmeņa celšana (jo sevišķi gados vecu strādnieku nodarbinātības līmeņa palielināšana) samazina neadekvātas pensijas iespējamu risku nākotnē, tā ir īpaši nozīmīga valstīm, kurām prognozēts ievērojams ieguvumu samēra kritums, t.i., vidējās pensijas apjoms pret IKP uz vienu strādājošo. Dažas dalībvalstis līdz ar nesen veiktajām pensiju reformām ieviesušas saikni starp paredzamo dzīves ilgumu pensionēšanās vecumā un guvumiem no pensijas, un šķiet, ka šie pasākumi sasniegs labāku demogrāfiskā riska dalījumu. Tas būtiski veicina darbmūža paildzināšanu. Turklāt ilgtspējības analīze liecina, ka saistībā ar izdevumiem par veselības aprūpi var izveidot vērā ņemamus budžeta ietaupījumus, ja ar prognozēto paredzamā dzīves ilguma pieaugumu ilgtermiņā vienlaikus palielinās veselīgās dzīves gadu skaits un uzlabojas veselības stāvoklis. Tādējādi iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanas pasākumu īstenošana var veicināt novecošanas izmaksu samazinājumu un uzlabot valsts finanšu ilgtspējību. Papildus striktai valsts finanšu konsolidācijas īstenošanai vidējā termiņā, tiecoties sasniegt VTM un/vai uzturot ilgtspējības riskus samazinošu budžeta stāvokli, ir vajadzīgi noteikti ES ekonomikas funkcionēšanas uzlabojumu un valsts sistēmu pielāgošanas pasākumi, lai spētu veiksmīgāk risināt būtiskas turpmākās problēmas. Šīs trīs līmeņu stratēģijas pamatu veidojošā politika ir neatņemama Lisabonas stratēģijas daļa tiktāl, ciktāl pieaugošais nodarbinātības līmenis un pašreizējā stabilā makroekonomikas un mikroekonomikas politika veicina ekonomisko izaugsmi un labklājību. Šajās trīs nozarēs attiecīga politiku kombinācija atkarīga no galvenajiem ilgtspējības problēmu iemesliem un politikas prioritātēm, ko dalībvalstis pašas sev noteikušas. * * * [1] Sk. Ekonomikas politikas komiteja un Eiropas Komisija (ECFIN ĢD), (2006), „Novecošanas ietekme uz valsts finansējumu: prognozes par ES-25 dalībvalstu pensiju, veselības aprūpes, ilgstošas aprūpes, izglītības un bezdarbnieku pārskaitījumiem (2004.–2050. gads)”, Eiropas Ekonomikas īpašais ziņojums Nr. 1/2006. [2] Budžeta ilgtermiņa prognozes sagatavotas, pieņemot, ka tiek turpināta pašreizējā politika, un tās neaptver papildu politikas ietekmi, kas varētu stiprināt, piemēram, ekonomisko izaugsmi, un labvēlīgi ietekmē budžeta prognozes. [3] Prognozētie izglītības izdevumu ietaupījumi budžetā pamatojas uz pašreizējo politiku. Saskaņā ar Lisabonas stratēģijā noteikto pienākumu izveidot uz zinātnes atziņām balstītu ekonomiku minētos ietaupījumus atbilstīgi 2006. gada pavasara Eiropadomes secinājumiem varētu pārdalīt izglītības jomām, kurām ir augsts sociālekonomiskais un fiskālais ienesīgums. [4] Jaunajās kopējās prognozēs Grieķijai nebija pieejamas pensiju prognozes, un tādēļ ar vecumu saistītu izdevumu pieaugums nav pienācīgi novērtēts. Grieķijā 2001. gada kopējās prognozēs pensijām veltītu izdevumu pieaugums no 2005. līdz 2050. gadam prognozēts 12,4 % apmērā no IKP un Grieķijas stabilitātes programmas 2002. gada atjauninātajā redakcijā — 10,2 % apmērā.