—

pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu (1);

—

piespriest Komisijai segt savus un atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus;

—

izdarīt visus lietderīgos secinājumus, kas izriet no sprieduma, un

—

pēc Vispārējās tiesas ieskatiem veikt organizatoriskos vai pierādījumu savākšanas pasākumus.

1.

Pirmais pamats attiecas uz to, ka Komisija ir pārkāpusi būtiskus procedūras noteikumus. Apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots, un Komisija nav atbilstoši ievērojusi padomdevējas komitejas procedūru.

2.

Otrais pamats attiecas uz to, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda būtisko faktu vērtējumā.

3.

Trešais pamats attiecas uz to, ka Komisija ir nepareizi izmantojusi atsaukšanas tiesības saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2), (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 34. panta 11. punktu, jo apstrīdēto lēmumu tā ir pamatojusi ar Komisijas Deleģētās Regulas (ES) 2015/2446 (3) (turpmāk tekstā – “UCCDA”) 33. panta nepareizu interpretāciju.

4.

Ceturtais pamats attiecas uz to, ka UCCDA 33. pants nav spēkā, jo, i) ja Komisija ir pareizi interpretējusi UCCDA 33. pantu, šī norma nav spēkā, jo ar to ir pārkāptas LESD 290. panta prasības, un ii) šāda pārkāpuma dēļ tā katrā ziņā nav spēkā.

5.

Piektais pamats attiecas uz to, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpti ES tiesību vispārējie principi, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību harta.

6.

Sestais pamats attiecas uz to, ka Komisija ir nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, izdodot apstrīdēto lēmumu, un ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras, lai atsauktu lēmumus, kas attiecas uz saistošu informāciju par izcelsmi, kas neizbēgami izriet no iepriekš minētajiem pamatiem un Komisijas ļaunprātīgas atsaukšanas tiesību izmantošanas politiskiem mērķiem, tādējādi apdraudot faktisko mērķi: nodrošināt pareizu un vienveidīgu izcelsmes noteikumu piemērošanu dalībvalstīs.