Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 25. maijāPNB Banka AS iesniedza par Vispārējās tiesas (desmitā palāta) 2021. gada 12. marta rīkojumu lietā T-50/20 PNB Banka/ECB

(Lieta C-326/21 P)

(2021/C 382/13)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: PNB Banka AS (pārstāvis: O. Behrends, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Centrālā banka (ECB)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—

saskaņā ar LESD 264. pantu atcelt ECB 2019. gada 19. novembra lēmumu, ar kuru atteikts dot apelācijas sūdzības iesniedzējas maksātnespējas administratoram norādījumu piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējas valdes pilnvarotam advokātam piekļuvi apelācijas sūdzības iesniedzējas telpām, tās rīcībā esošajai informācijai, kā arī tās personālam un līdzekļiem;

—	daļā, kurā Tiesa nevar lemt par lietas būtību, nodot lietu atpakaļ Vispārējā tiesā, lai tā lemtu par atcelšanas prasību; un

—	piespriest ECB atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus, tostarp saistībā ar apelācijas tiesvedību.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divpadsmit pamatus.

Pirmais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa esot kļūdaini balstījusies uz judikatūru attiecībā uz prasībām, ko personas, kurām akts nav adresēts, ceļ par vispārpiemērojamiem Savienības tiesību aktiem, kuri ir jātransponē vai kuri ir saistīti ar īstenošanas pasākumiem, un esot piemērojusi šo judikatūru šajā lietā, kas attiecas uz tiešo prasību par individuālu Savienības tiesību aktu, kurš var tikt apstrīdēts tikai ar atcelšanas prasību atbilstoši LESD 263. pantam un kurš tieši rada sekas, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

Otrais apelācijas sūdzības pamats: ar pārsūdzēto rīkojumu esot pārkāpts princips, saskaņā ar kuru iespēja vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu nevar būt atkarīga no dalībvalstīm.

Trešais apelācijas sūdzības pamats: pārsūdzētais rīkojums neesot saderīgs ar Eiropas Savienības Tiesas ekskluzīvo jurisdikciju atbilstoši LESD 263. pantam.

Ceturtais apelācijas sūdzības pamats: pārsūdzētais rīkojums neesot saderīgs ar principu, saskaņā ar kuru tiesību aizsardzības līdzeklis nav uzskatāms par efektīvu, ja strukturālo iemeslu dēļ tas ir teorētisks un iluzors.

Piektais apelācijas sūdzības pamats: ar pārsūdzēto rīkojumu esot pārkāpts Hartas 51. pants.

Sestais apelācijas sūdzības pamats: pārsūdzētais rīkojums esot balstīts uz ECB prudenciālās uzraudzības kompetences kļūdainu teleoloģisku reducēšanu.

Septītais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka vērtējumam saskaņā ar Hartas 47. pantu ir jābalstās uz veidu, kādā attiecīgā Savienības iestāde faktiski rīkojas un var rīkoties, nevis tikai uz tās spēju dot trešām personām formāli saistošus norādījumus.

Astotais apelācijas sūdzības pamats: pārsūdzētais rīkojums esot balstīts uz kļūdainu nošķiršanu starp prudenciālās uzraudzības un maksātnespējas tiesību normām.

Devītais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa esot kļūdaini pieņēmusi, ka ECB nav atbilstošās kompetences.

Desmitais apelācijas sūdzības pamats: pārsūdzētais rīkojums esot balstīts uz kļūdainu pieņēmumu par licences anulēšanas sekām attiecībā uz ECB kompetenci.

Vienpadsmitais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa esot kļūdaini pieņēmusi, ka ECB ir ievērojusi 2019. gada 5. novembra spriedumu ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C-663/17 P, C-665/17 P un C-669/17 P, EU:C:2019:923).

Divpadsmitais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa neesot pienācīgi aplūkojusi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos pamatus, kas attiecas uz tiesībām tikt uzklausītam, prasību norādīt pamatojumu un nemo auditur principu.